Skaistums - septītais pasaules brīnums, jeb eseja par to, kā Austrumu gudrie joprojām strīdās par to, kas tas īsti ir

Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskola

Referāts estētikā "Skaistums - septītais pasaules brīnums, jeb eseja par to, kā Austrumu gudrie joprojām strīdās par to, kas tas īsti ir".

Ievads

Šo tematu izvēlējos tādēļ, ka tieši vārds «skaists» daudzus domātājus, filozofus, skaistuma ekspertus ir burtiskā nozīmē «iedzinis strupceļā».

Vēl jo vairāk – jo sistemātiskāk kāds mēģina noformulēt vārdu «skaistums», jo viņam aizvien vairāk sāk likties, ka viņš var dot simtiem formulējumu, bet patiesais skaistuma «es» tā arī paliks pāris vārdos vai gluži pretēji – memuāros, aprakstīts.

Cik labi, ka neesmu, piemēram, filozofs. Tad šis darbs noteikti būtu vismaz uz pāris 1000 lpp. Darbā par skaistumu es varu izteikt tikai savu subjektīvo viedokli, kā arī papildināt savas domas ar grāmatu citātu palīdzību. Tomēr šaubas vai arī šāds savienojums gala rezultātā sniegs kaut cik konkrētu atbildi – kas ir skaistums un kāda tam ir nozīme visās dzīves sfērās, paliek. Es (kā jebkurš cits) spēju tikai savā aspektā traktēt skaistumu.

Vēl viens moments, ko konstatēju lasot grāmatas par skaistumu ir tas, ka arī slavenu domātāju grāmatās minētais jēdziens apspēlēts no neskaitāmām šķautnēm, tomēr konkrēta formulējuma nav. Ja ir, tas izklausās, atvainojos, dumji, jo ko tik netveramu ielikt rāmjos un uzrakstīt formulējumu, nav iespējams. Uz jautājumu: «Kas ir skaistums?» var atbildēt tā radītājs. Kurš gan tas varētu būt?

Mūža noslēpums – skaistums

Ar ko skaistums cilvēku pārsteidz un rada viņā izbrīnu? Un kāpēc saskarsme ar skaistumu atstāj uz viņu tik spēcīgu iespaidu? Šo jautājumu var uzdot arī plašāk: kāpēc vieni apkārtējās pasaules priekšmeti un parādības cilvēkā izraisa prieku un apbrīnu, bet citi turpretim modina protesta garu, rada negatīvu attieksmi? Patiešām, dzīvē mēs sastopamies ne tikai ar skaisto, bet arī ar neglīto, netīkamo. Jūtas, kuras mēs izbaudām, abos gadījumos ir estētiskas jūtas, tikai, kā mēdz teikt matemātiķi, ar pozitīvu un negatīvu zīmi. Skaistuma pasaulei pretstatā ir neglītuma pasaule, taču savu attieksmi kā pret vienu tā pret otru mēs saucam par estētisku attieksmi. Kādas reālās īstenības īpašības un īpatnības vienā gadījumā ir – saistās ar skaistuma izjūtu, bet otrā – ar neglītuma izjūtu?

Cilvēki jau senos laikos ievēroja, ka nekārtība, nesakoptība izraisa negatīvu reakciju, atstāj atbaidošu iespaidu. Turpretim kārtība, samērīgums un saskaņa ietekmē pozitīvi, rada patīkamu iespaidu. Nekārtību, bezjēdzību senie grieķi apzīmēja ar vārdu chaos, bet kārtību, saskaņu un visuma harmoniju – ar vārdu kosmos. Par pirmo kāda priekšmeta vai dabas paradības skaistuma pazīmi viņi uzskatīja visu veselā daļu sakoptību, t.i., harmoniskumu. Harmonija ir priekšmeta ārējā veidola attīstība tā iekšējam saturam, tā ir visu veselā daļu saskaņotība, organizētība. Šādā nozīmē cilvēki harmoniju uztver kā pirmo skaistuma noteikumu un pozitīvu dzīvības īpašību. Tur, kur harmonija tiek izjaukta, kur zūd saskaņa, sākas novīšana un gala rezultātā iestājas nāve. Koka lapa, piemēram, iepriecina cilvēku ne tikai ar savu smalko, sarežģīto rakstu, bet arī ar zaļo krāsu – dzīvības pazīmi, taču šī pati lapa izraisa gluži citādas jūtas, kad ir novītusi un sakaltusi. Tātad harmonijai kā priekšmeta vai parādības pilnveidīguma un dzīvotspējas liecieniecei ir kaut kāds paviršam skatienam slēpts pamats. Kas ir šis pamats?

 

Skaistums laikmeta griežos

Jau atverot tādu garīgo vērtību augstāko apkopojumu, kā Bībeli, atliek secināt, ka Visaugstākais sākotnēji vēlējās radīt pasauli, kura neapšaubāmi būtu skaista. Viss, kas aprakstīts Bībelē un saitsās ar pasaules sākumu, tika tuvināts skaistuma etalonam: zaļi, kupli, ziedoši lauki, sulīgiem augļiem pilni augļkoki, kristālzilas debesis, dzidri ūdeņi, saticībā dzīvojoši zvēri un visam pa vidu – divi skaisti, saticībā dzīvojoši cilvēki – Ādams un Ieva. Jāsaka, ka lai arī cik mākulīgi vai ne sevišķi prasmīgi mākslinieki laiku griežos šos abus cilvēkus centušies attēlot, pamatdoma ir – skaistums vai kā iepriekš minēts – harmonija. Ievas cirtainie mati, pilnesīgā figūra, apburošais izskats – tā ir pilnība, sievišķīga pilnība, ko vēlās attēlot jebkurš mākslinieks, un pats svarīgākais – to vēlās saskatīt ikviens mākslas mīļotājs.

Praktiski no katra mākslas radītāja tiek prasīts, lai viņš radītu kaut ko skaistu, pilnīgu – pretējā gadījumā māksliniekam jārēķinās, ka viņu var neatzīt, nosodīt par neizprotamu, neglītu darba radīšanu. Jā, starp citu, jēdziens «neglīts» ir tikpat mākslīgs un nepatstāvīgs, cik «skaistums».

Svarīgi, ka baroka laikmets, proti, 17. gs līdzinās mūsdienām, jo šis laiks kopumā ir stilistiski daudzslaiņains. Baroka estētika akcentēja izdomu, alegoriju, metaforu, asprātību, pārsteigumu. Baroka mākslas koncepcija stipri paplašināja estētiskā sfēru, pieļaujot mākslā ne tikvien vispilnīgāko, daiļāko, bet arī neglīto, grotisko, fantastisko.

Lūk, ne tikai mūsdienu cilvēks skaistajā atrod pretstatus, bet to darīja arī mūsu senči. Tieši šis laika posms iezīmēja to, ka nav noteikta skaistuma etalona, ka var būt arī neglītais. Šajā laikā aizvien biežāk sāka parādīties mākslas darbi, kas attēloja neglītas, tuklas sievietes ar nepatīkamām sejas izteiksmēm. To toreiz varēja nosaukt par reālās situācijas aptveršanu, šodien nesmukais (kā saka tautā) vairāk domāts apzināšanai, kā nevajadzētu būt, kā nevajadzētu izskatīties, izturēties.

Senajos laikos viss, kas nebija glīts, bija apsmejams. Neglītajiem (gan fiziski, gan garīgi) skaistums pārtapa par nāvi, jo dabas pabērnus, kas toreiz bija vai nu izkropļoti vai slimi ar kādu nāvīgu slimību, pat apsvaidīja ar akmeņiem. Trešā skaistuma šķautne – iznīcība.

Jau klasicismā robežas tika ievilktas arvien pastiprinātāk. Cilvēki stingri pieturējās, ka ir sliktais, labais, skaistais, neglītais, tātad baltais un melnais. Bet nekādā gadījumā kaut kas pa vidu – pelēks.

Tā, piemēram, spilgtākais klasicisma pārstāvis Dž. B. Lulli radīja operas, kuru sižeti cieši bija saistīti ar antīko mitoloģiju un tajās tika apdziedāti absolūtisma laimeta ideāli. Dievības, kā mūzikā tā uz papīra lapas aizvien biežāk sāka pieņemt cilvēka veidolus. Gan mūzikā, gan mākslā tika aprakstīti varoņi no Bībeles. To veidolus centās attainot pēc iespējas skaistāk, jo tieši varoņi bija tie, pēc kuriem bija jātiecas, no kuriem bija jāmācās. Gan ārēji, gan morāli cilvēki centās pilnveidoties, būt skaisti. Ilgais attīstības ceļš, kā redzams, neapšaubāmi tuvojās mūsdienu domāšanai.

Sieviete – skaistuma iemiesojums

«– Es tādu redzu tevi: Caur vieglu, zilu, caurspīdīgu miglas plīvuru es skatos balto marmordievi, ko meistars jauns no pjedestāla nocēlis un ienesis pie sevis, kur marmors pārvērties par dzīvu, baltu miesu, kas smaržo kā pavasara ceriņi. Ar sejas bezrūpīgo domīgumu, lūpu sārto purpuru, ar dziļo skatienu un maigām, baltām krūtīm, ar roku spārniem, sniega zilo augumu man viņa atgādina gulbi, kas tinies upesmalas zilā, vieglā miglā: tāds cēlums nepieciešams skaistumam.

Kā Renuāra audeklā tu parādi mums sevi – tik pārdabiski liela un tik dabiska,– es tādu redzu tevi, un tāda esi tu, tev skaistums gaismu devis, tu cēla, spēcīga, no tava pieskāriena sirds jūt – tu grēcīga, bet mirdzoša kā diena.–»

(E. Miežkalaitis. «Sieviete»)

Kādēļ tik plašā tēmā kā skaistums izdalīt tikai sievieti? Vai arī vīrietis nevar būt skaists? Var! Pateicoties vīriešiem, arī izvēlējos laika griežos apskatīt sievieti kā skaistuma iemiesojumu. Tieši vīrieši radījuši teicienu – katra sieviete ir skaista. Šim izteicienam var piekrist un var iebilst, jo cilvēks izdomājis tādu jēdzienu un kaut kā kopumu kā gaume. Tieši šis jēdziens apgāž teicienu – katra sieviete ir skaista, jo, kas vienam ir skaists, tas otram var likties pat atbaidošs. Tas tā ir visām dzīvām un nedzīvām būtnēm.

Runājot par sieviešu skaistumu un to, kas tad katram asociējas ar skaistu sievieti, jāpiebilst, ka svarīgs ir ne tikai ārējs skaistums. Par to nozīmīgāks ir dvēseles skaistums. Tas kopjams un attīstāms tieši tāpat, kā ārējais skaistums, tomēr to nevar redzēt un tūlītēji novērtēt. Skaistumkonkursā viss skaidri redzams: 90 - 60 - 90, bet kur paliek iekšējais skaistums? Kādēļ nav konkursu, kas novērtētu to? Savulaik misis konkursi tika rīkoti ar šādu domu, tomēr arī šī cēlā ideja izgaisa un nu jau arī precētās dāmas tiek vērtētas pēc acu lieluma, zobu baltuma, gurnu un krūšu apkārtmēra…jā, un pēc kāju garuma un slaiduma. Tātad iznāk, ka lai kā arī sieviete censtos – ārējais skaistums ir primārais, jo iekšējais skaistums «neizspiežas» uz āru un nepiesaista sabiedrību tūlītēji. Protams, ka identiski ir arī vīriešiem.

Iespriekš minētā tendece visvairāk atspoguļojas tieši sabiedrības spogulī. Piemēram, palasīm privātsludinājums: meklēju izskatīgu, slaidu, bruneti, kura iemīlētu korpulentu vīrieti labākajos gados. Līdzīgu sludinājuma tekstu varētu sacerēt, tikai mainot dzimtes. Tātad skaistums tiek prasīts no otra, tiek nosprausta robeža – blondīnes un melnmates, jūs šajā gadījumā nederat. Iezīmējas tas, ko minēju iepriekš. Katrs cilvēks automātiski ir «nospraudis» sev skaistuma etalonu un viss, kas tam neatbilst, nav viņa uzmanības cienīgs. Žēl, jo daudzas sievietes un stiprais dzimums gribēdami var pierādīt, cik viņi ir labi cilvēki, bet tie ir tikai vārdi. Neviens jau nestaigās ar kaklā iekārtu plakātu – es esmu skaists (un apakšā ar maziem burtiem piezīmēts – iekšēji).

Arī mākslā vērojama līdzīga tendence – aktos visbiežāk tiek attēlotas skaistas sievietes ar kuplām krūtīm – gandarīts mākslinieks, gandarīts skatītājs. Tomēr ir arī izņēmumi, kā, piemēram, Leonardo da Vinči Mona Liza. Jautāts, kur ir skaistums? Iekšēji…

Nobeiguma vietā

Nemanot mans darbs uz nobeigumu kļuva tendenciozs – skaistums ir ļaunais. Tomēr tas tā nebūt nav. Manuprāt skaistums, skaistais valda visur, tas izdara savas korekcijas gan mākslā, gan literatūrā, dzejā, proti, visā. Daudzas sektas savos bukletos izplata, ka dzīve un pasaule ir skaista. Viņiem taisnība, jo ja arī visi cilvēki būtu neglīti – no tiem neglītākajiem izvēlētos to glītāko un vienalga notiktu skaistuma konkursi…atvainojos – neglītuma konkursi, kā, piemēram, «Pazrīzes dievmātes katedrālē», kur Kvazimodo tik kronēts kā neglītelis. Tomēr mūsu pasaulē tā nekad nenotiks, jo pastāv nekur nerakstīti likumi – tas ir skaists, tas vairs nav skaists, bet tas jau ir neglīts. Tieši nerakstītie likumi ir tie bargākie, tos vari pārkāpt, vari nepārkāpt – tevi neviens nesodīs, bet izbēgt no tiem gan nav iespējams.

Un vēl viena iezīme – skaistums ir ļoti dārgs – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.