Platons. Sokrata aizstāvēšanās (Apoloģija)

LATVIJAS POLICIJAS AKADĒMIJA

Filosofisko zinātņu katedra

REFERĀTS

Filosofijas vēsturē

Platons. Sokrata aizstāvēšanās (Apoloģija)

LPA APSP 333.1.gr.students

Policijas leitnants

Aleksejs Koroļovs

Zinātniskais vadītājs

Asoc. prof. J. Broks

Rīga, 2000.gads

SATURA RADĪTĀJS

1.     Platona filosofisko uzskatu pamatnostādnes ……………………………3.lpp.

2.     Platona darba "Sokrata aizstāvēšanās runa (Apoloģija)"

vispārējs raksturojums……………………………………………………5.lpp.

3.     Platona darba fragmenta analīze …………………………………………7.lpp.

4.     Kopsavilkums par veikto analīzi ……………………………………..…12.lpp.

5.     Nobeigums ………………………………………………………………13.lpp.

6.     Bibliogrāfija ……………………………………………………………..14.lpp.

PLATONA FILOSOFISKO UZSKATU PAMATNOSTĀDNES

Viena no augstākajām virsotnēm ne tikai sengrieķu filosofijā, bet arī cilvēces filosofiskās domas attīstības vēsturē kopumā iezīme Platona (427. – 347.g. pr. Kr.) “gudrības meklējumi”.

Platons cēlies no slavenas Atēnu aristokrātu dzimtas. Viņa īstais vārds ir Aristokls, bet Platons ir iesauka. Platona tēvs – Aristons nāk no pēdēja Atēnu valdnieka Kodra dzimtes, māte – no likumdevēja un reformatora Solona (viens no “septiņiem gudrajiem”) dzimtes.

Kopš bērnu dienām Platons guvis labu izglītību. Gan audzināšana ģimenē, gan plašie sakari Atēnu aristokrātu aprindās orientēja viņu uz sabiedriski politisku darbību. Taču intrigas, vardarbība, korupcija radīja dziļu nepatiku pret pastāvošajām sabiedriskās dzīves un valsts organizācijas formām. Neizdzēšamu rūgtumu filosofa dzīvē atstāja viņa skolotāja Sokrāta notiesāšana uz nāvi. Pēc tikšanās ar Sokratu jaunais aristokrāts sadedzināja savas traģēdijas un sekoja Sokratam viņa gudrības un tikumības meklējumos. Šajos meklējumos iegūto gudrību viņš gribēja likt lietā, piedaloties Atēnu sabiedriskajā dzīvē, tomēr Sokrata nāve izraisīja tik lielu dvēseles satricinājumu, ka Platons no politiskas dzīves aizgāja.

Pēc Sokrata nāves ceļoja Itālijā un Sicīlijā, kur sarunājās ar pitagoriešiem. Atēnās nodibināja savu skolu – Akadēmiju.

Platona darbi ir : 34 dialogi, “Sokrata Apoloģija”, 13 vēstules, kā arī “Jēdzieni” un 7 neīstie dialogi.

Platona filosofijā svarīgas atziņas rodamas mācībā par idejām un valsts teorijā. Pēc viņa domām jutekliska uztvere sniedz mums tikai viedokli, nevis pilnīgas zināšanas. Absolūtas atziņas iespējams gūt, vienīgi vērojot tīro formu un ideju pasauli. Domāt par šādu tīro formu esamību Platonu vedina matemātikas jēdzieni, kas viņa skatījumā ir nemainīgi un vispārnozīmīgi. Tādam, pēc viņa domām, ir jābūt arī augstākajām tikumiskajām kategorijām. Mācību par idejām Platons izklāsta mitoloģizētā veidā, tai piemīt sarežģīta hierarhiska struktūra, kuras virsotnē atrodas labā ideja (vienotība vai dievs), bet rangu zemāk – duālisma ideja (absolūts un neierobežots visa daudzveidīga pirmsākums). Augstākajām idejām līdzās atrodas tādas pamatidejas kā esamība, miers, kustība, identitāte, atšķirība, bet rangu zemāk – vienlīdzība, nevienlīdzība, līdzīgums, nelīdzīgums.

Platona filosofijā ideja ir primāra esamība, lietas būtība. Viņš lieto vārdu “paradigma” (paraugs, piemērs), līdz ar to uzsverot, ka ideja kā absolūtais pirmtēls nosaka, kādai jābūt lietai.

Pēc Platona domām, pasaules struktūra un ģenēze rodas, savienojoties formālajam un materiālajam principam. Matēriju, kas rodas bezveidīgā un haotiskā kustībā, sakārto un pārvērš kosmosā dievs (demiurgs – nav Kristietiskā Dieva tiešs līdzinieks), kurš piešķir pasaulei formu, nevis rada to no nekā.

Risinot jautājumu par cilvēka iespējām tuvoties formu un ideju valstībai, Platons izstrādā savdabīgu izziņas teoriju – mācību par atcerēšanos (anamnesis). Platons uzskata, ka jebkura izziņa ir dvēseles atmiņas par idejām, kuras tā vēroja, pirms tika savienota ar ķermeni. Ideju valstība, augstāka gudrība paveras cilvēkam tikai tad, ja viņu sava varā pilnībā ir pārņēmušas mīlestība, mīlestības dievs Erots.

Platons pirmo reizi Rietumu filosofijas vēsturē sašķel realitāti šaipasaulē un viņpasaulē (formu un ideju valstība). Ar Platonu aizsākas virziens, kuru dēvē par ideālismu.

Gadsimtu gaitā nozīmīgumu nav zaudējušas Platona atziņas par valsti. Sabiedriskas dzīves organizācijas pamatformas viņš atvasina no dvēseles uzbūves principiem. Atbilstoši dvēseles uzbūvei un tikumu hierarhijai, pēc Platona domām, ideālo valsti veido trīs šķiras : 1). Zemnieki, amatnieki un tirgotāji, 2). Sargi, 3). Valdnieki. Platona valsts teorijā var saskatīt mūsdienu totalitārisma ideoloģijas aizsākumus.

Filosofija Platonam nav tikai abstrakta teorizēšana, tā saplūst ar pašu dzīvi un tās virzībā uz gaismu un patiesību. Viņš kā Sokrāts piedēvē filosofiskiem meklējumiem dziļu ētisku jēgu; filosofēt viņa izpratnē nozīmē tapt labākam un darīt labākus un gudrākus arī citus.

PLATONA DARBA “SOKRATA AIZSTĀVĒŠANĀS RUNA (APOLOĢIJA)” VISPĀRĒJS RAKSTUROJUMS

Pirms raksturot Platona darbu “Sokrata aizstāvēšanās runa (Apoloģija)” jāmin, ka tas ir viens no četriem viņa darbiem (“Eutifrons”, “Sokrata aizstāvēšanās”, “Kritons”, “Faidons” – sižetiska, nevis sarakstīšanas, sakārtošanas secība), kuri gan tieši, gan netieši ataino Sokrata prāvu un ar to saistītas norises.

Kaut cik precīzi noteikt šo darbu rašanās laiku nav iespējams. Ar tiem

Platons savam skolotājam uzcēlis cildenu, mūžos neiznīkstošu pieminekli. Tiesa, Sokrats ir “darbības persona” gandrīz visos Platona dialogos (vienīgais izņēmums – “Likumi”), taču šajos četros darbos sastopam Sokratu tādu, kāds viņš, domājams, bijis sava mūža pēdējā mēnesī, ko gribētos dēvēt par viņa zvaigžņu stundu, par viņa dzīves vainagojumu, jo bez šīs prāvas, bez šīs nāves viņa cilvēciskā dižuma starojums diezin vai gadu tūkstošus saglabājis visu savu mirdzumu. Bez šāda viņa mūža gala, iespējams, viss, ko mēs šodien par Sokratu zinātu, aprobežotos ar viņa lomu filosofijas attīstībā – ar viņa ieguldījumu loģikā un ētikā un, protams, ar viņa klātesmi Platona darbos kā lielā filosofa radīts literārs tēls un viņa mācības paudējs, tāpēc, ka pats Sokrats nav atstājis nevienu pašu rakstītu rindiņu, jo saskarē ar saviem sekotājiem deva priekšroku dzīvajam vārdam.

Kā redzams, “Sokrata aizstāvēšanās runa (Apoloģija)” ir otrais pēc skaita Platona darbs, kas saistīts ar Sokrata prāvu. Tas ir vienīgais sarakstīts nedialoģiskā formā. Tajā dzirdam Sokratu Atēnu zvērināto tiesā.

Kā varēja notikt, ka Sokrats, cilvēks, kura taisnīgums cildināts visos laikos un kura morālā integritāte nekad nav tikusi apšaubīta, sava mūža septiņdesmitajā gadā ticis saukts pie tiesas ? Diogens Lāertietis (ap 220 pēc Kr.) savā plašajā darbā “Slavenu filosofu dzīve, uzskati un izteikumi”, nodaļā par Sokratu, min oficiāla apsūdzības raksta tekstu :

“Šo ziņojumu iesniedzis un apliecinājis ar zvērestu Melēts, Melēta dēls, no Pitas dēma pret Sokratu, Sofroniska dēlu, no Alopekas dēma. Sokrats noziedzas, pirmkārt, ar to, ka neatzīst valsts dievus, bet ievieš jaunas dievības, otrkārt, ar to, ka samaitā jaunatni. Par to ir paredzēts nāvessods.

Runā ir trīs daļas, no kurām pirmā, kas teikta pēc apsūdzētāju runām, ietver apsūdzības punktu atspēkojumu, otra (pēc Sokrata atzīšanas par vainīgu) – likumā paredzēto kontrpiekšlikumu par soda mēru kā atbildi uz apsūdzētāja ierosinājumu Sokratam piespriest nāves sodu, trešā (pēc nāves soda pasludināšanas) – uzrunu tiesnešiem, vispirms tiem, kas Sokratu balsojot atzinuši par vainīgu, tad tiem, kuri balsojuši par viņa attaisnošanu.

Runas trešajā daļā, iespējams, ir literāra fikcija, jo avotos nav saglabājušās ziņas par citiem gadījumiem, kad apsūdzētajam pēc sprieduma pasludināšanas būtu ļauts ar runu vēlreiz vērsties pie tiesnešiem.

Tātad Sokrats formāli aizstāvas pret izvirzītajām apsūdzībām Atēnu zvērināto tiesā, bet pēc būtības atskaitās par mūža veikumu. Viņa a priori neveiksmei lemtā izaicinoši pašapzinīgā, varētu teikt – pašnāvnieciskā aizstāvēšanās runā, kas īstenībā ir drīzāk apsūdzība – apsūdzība visam, kas Sokratam ētiski nav pieņemams ne atsevišķā cilvēkā, ne valstī.

Jāpiebilst, ka “Apoloģija” nav Sokrata runas stenogramma (tiesā teiktās runas, cik zināms, vispār netika protokolētas). Jāpieņem, ka Platons, kas bijis prāvas aculiecinieks, šo to atmetis, šo to licis no sevis klāt, droši vien dzirdēto stilistiski apstrādājis un reizēm citādi formulējis, taču satura un skanējuma ziņā mūsu priekšā, domājams, ir paša Sokrata teikta runa.

Jākonstatē, ka Ksenofonta “Apoloģija” vairākās detaļās papildina Platona “Apoloģiju” un Sokrata tēls tajā ir tuvāks realitātei nekā lielā filosofa un rakstnieka Platona Sokrats.

PLATONA DARBA FRAGMENTA ANALĪZE

Platona darba fragmenta analīzei izvēlējos “Sokrata aizstāvēšanās runas” otro un trešo daļas. Kāpēc tieši šāda izvēle ? Jāatzīst, ka izraudzīties kādu šī darba spilgtāko fragmentu bija visai grūti, jo tikai viss darbs kopumā sniedz priekšstatu par Sokrata “zvaigžņu stundu”, kurai, pēc filosofa domām, viņš acīmredzot bija gatavojies visu mūžu.

Tomēr, savu uzmanību pievērsu otrai un trešajai runas daļai, tādēļ ka tajās atspoguļots šīs prāvas iznākums un Sokrata reakcija uz to.

Tātad, runas otrajā daļā tiek atspoguļoti notikumi pēc Sokratam izvirzītas apsūdzības atspēkošanas, kā arī pēc zvērināto tiesnešu balsošanas, kurā Sokrats ticis atzīts par vainīgu. Šeit Sokratam ir tiesības un līdz ar to arī iespēja atbildēt uz apsūdzētāja ierosinājumu Sokratam piespriest nāves sodu ar likumā paredzēto kontrpriekšlikumu par soda mēru.

25

Par prāvas iznākumu Sokratam acīmredzami nebija nekādu ilūziju, jo pēc apsūdzības runas un liecības noklausīšanās viņš saka zvērināto tiesas locekļiem (hēliastiem) : “Es vēlētos, lai man tas izdotos, jo tas nāktu par labu kā jums, tā man, un lai mana aizstāvēšanās būtu sekmīga. Taču domāju, ka tas būs grūti, jo labi apzinos, kāds ir stāvoklis” (Platons, “Apoloģija”, 2). Tāpat pēc hēliastu balsošanas, Sokrats teica atēniešiem (Sokrats vairās no tradicionālās uzrunas “tiesneši”), ka, ja neesmu sašutis par to, kas tagad noticis, - ka esat mani atzinuši par vainīgu – tad tam par iemeslu ir vairāki apstākļi, to vidū arī tas, ka šīs iznākums man nav nekāds pārsteigums (Platons, “Apoloģija”, 25).

Vienīgi par ko Sokrats ir pārsteigts ir tas, ka pirmajā balsojumā atzīts par vainīgu tikai ar samērā nelielu balsu pārsvaru – viņš esot gaidījis daudz lielāku. Sokrats saka : “Izrādās, ka, tikai trīsdesmit vīriem balsojot citādi, es būtu ticis attaisnots” (Platons, “Apoloģija”, 25). Diogens Lāertietis savā darbā “Slaveno filosofu dzīve, uzskati un izteikumi”, II, 5., 41., atzīmē, ka Sokrats atzīts par vainīgu ar 281 balsi (Ja šī informācija ir precīza, no tās secināms, ka par Sokrata attaisnošanu balsojuši 219 no 501 tiesnešiem. Tādā gadījumā Sokrata attaisnošanai pietrūcis trīsdesmit vienas balss. Jāpiebilst, ka vienāds balsu skaits pēc likuma nozīmēja apsūdzētā attaisnošanu).

Tā domāt un runāt viņam lika ne vien nupat kā no apsūdzības puses dzirdētais, bet arī laiks un gaisotne, kādā notika prāva. Protams, arī viss dzirdētais bija cieši saistīts ar šo laiku. Var droši apgalvot, ka nebijis tāda laika, nebūtu arī bijis šīs prāvas.

Tālāk Sokrats izsaka pārliecību, ka bez Anita (nesamierināms apsūdzētājs un kategoriska nāvessoda pieprasītājs) un Likona atbalsta Melēts (jauns, maz pazīstams cilvēks, dzejnieks) būtu saņēmis mazāk par piekto daļu balsu (Tādā gadījumā apsūdzētājam saskaņā ar likumu bija jāsamaksā naudas sods 1000 drahmu apmērā un viņš zaudēja tiesības turpmāk uzstāties par apsūdzētāju līdzīga rakstura prāvās). Tātad, attiecībā uz Melēta apsūdzību Sokrats uzskata sevi par attaisnotu.

26

Tātad apsūdzētais ir atzīts par vainīgu un tikai tiesai jālemj par sodu. Apsūdzētājs savu ierosinājumu – nāvessodu – jau izteicis, un tagad vārds apsūdzētajam alternatīvā priekšlikuma nosaukšanai.

Sokrats it kā vaicā sev : “Ko esmu pelnījis paciest vai samaksāt par to, ka visā savā mūžā nezināju mieru, bet nepievērsdams uzmanību nekam, kas rūp ļaužu lielu lielai daļai (naudas darījumiem, mājsaimniecībai, karavadoņu posteņiem, runām Tautas sapulcē, dažādiem valsts amatiem, sazvērestībām un grupējumiem, kas sastopami pilsētā) un uzskatīdams sevi par pārāk labu, lai tādā veidā gādātu par savu drošību, nenodarbojos ar to, ko kā nebūtu ne mazāka ļaunuma ne jums, ne man ?”

Sokratam ir savs dzīves skatījums, savas dzīves vērtības, kurās viņš ir droši pārliecināts. Saskaņā ar saviem dzīves jēgas uzskatiem, viņš vēršas pie katra cilvēka atsevišķi, lai izdarītu tam vislielāku pakalpojumu – pārliecināt ikvienu, lai viņš nerūpējas nedz par savu mantu, pirms nebūs parūpējies par sevi pašu.

Jā, Sokrats ir tāds cilvēks. Ko tad viņš pelnījis par to, ja ierosinājumam tiešām jāatbilst nopelniem? Sokrats saka : “Tāda veida labumu, kas man ir piemērots. Bet, nav nekā cita, kas trūcīgam vīram  - pilsētas labdarim, kam ir vajadzīgs brīvs laiks, lai varētu ikvienu pamācīt – būtu piemērotāks par ēdināšanu Pritanejā”. Tātad, viņš ierosina sev ēdināšanu Pritanejā (sabiedriska ēka, kurā bez maksas ēdināja pritanus un Atēnu goda vīrus, kā arī nopelniem bagātos pilsoņus, piemēram, Olimpisko spēļu uzvarētājus).

Sokrats uzskata, ka ēdināšana Pritanejā viņam pienākas daudz vairāk nekā tiem, kuri zirgu skriešanās, divjūgu vai četrjūgu sacensībās uzvarējuši Olimpiskajās spēlēs. Pamatojums tam ir viņa teiktais : “Šie cilvēki sagādā jums tikai šķietamu laimi, es turpretim – patiesu; viņiem šī ēdināšana nav vajadzīga (turēt zirgus varēja atļauties tikai turīgi ļaudis), bet man to vajag.

Domāju, ka šāds priekšlikums ir smieklīgs zvērināto tiesnešu acīs. Kā tā var būt : apsūdzēts nozieguma izdarīšanā un kā soda mēru ierosina sev ēdināšanu, pie tam ēdināšanu Pritanejā ? Sokrats tomēr pārliecināts par sava priekšlikuma taisnīgumu.

27

Sokrats pārliecināts arī, ka nevienam cilvēkam tīšuprāt pāri nedara, tātad nekādā gadījumā nedarīs pāri pats sev un neteiks, ka pelnījis ko ļaunu, nedz ierosinās tam atbilstošu sodu.

Tātad, Sokrats it kā atsakās ierosināt sev atbilstošu soda mēru, uzskatīdams sevi par nevainīgu šīs prāvas apsūdzībā. Viņš saka, ka, ja pastāvētu tāds pats likums kā citur – ka jautājums par dzīvību un nāvi nav izlemjams vienā dienā, bet gan vairāku dienu laikā (piemēram, kā Spartā), - tad varētu pārliecināt par savu taisnību. Bet pašlaik pārliecināt par to Sokrats nespēs, tā viņš uzskata, jo runai bija veltīts pārāk īss laika sprīdis (jāatgādina, ka laiks apsūdzētāju un apsūdzēto runām bija stingri reglamentēts ar klepsidru – ūdens pulksteņiem).

Tālāk Sokrats vaicā sev : “No kā man tad būtu jābaidās : no tā, ka pieredzēšu sodu, ko pieprasa man Melēts un par ko, kā jau teicu, nezinu, vai tas ir kas labs vai ļauns ? Un tā vietā lai es izvēlos kaut ko tādu, par ko droši zinu, ka tas ir kas ļauns ?” Tad viņš mēģina atbildēt uz jautājumu : “Ko es tādā gadījumā varu sev ierosināt ?” Šķiet, ka Sokrats sarunājas pats ar sevi, izvirza priekšlikumu (soda mēru) un, apdomājot to, noraida. Viņš ierosina : cietumsodu, bet kālab, lai dzīvotu cietumā; naudas sodu un apcietinājumu līdz tā samaksāšanai, bet nav naudas ar ko samaksāt; trimdu.

Alternatīvajam priekšlikumam veltītajā Sokrata runā ir divi teikumi, kas pelnī īpašu uzmanību : “Jeb varbūt lai ierosinu trimdu ? Iespējams, ka to jūs man arī piespriestu. Bet, nudien, es gan atrastos milzīgu dzīvotalku gūstā, ja būtu tik neprātīgs, ka neaptvertu, lūk, ko : jūs, manas dzimtenes pilsoņi, nespējāt panest manu dzīves veidu un manas runas – tās jums kļuvušas tik apgrūtinošas un nepatīkamas, ka tagad pūlaties no tām tikt vaļā; un tās lai nu viegli panes citi ļaudis ?” (Platons, “Apoloģija”, 27).

Patiešām, tiesa arī būtu Sokratam (un nevis varbūt, kā viņš pats izsakās, bet droši vien) piespriedusi trimdu, jo demokrātisko Atēnu valdošās aprindas gribēja no viņa tikt vaļā par katru cenu. Kā zināms, Sokrats savai dzimtajai pilsētai – Atēnām bija tik ļoti pieķēries, ka tās ne reizi nav atstājis, izņemot karagājienus. Un šī pilsēta, viņa Atēnas, vairs nespēja panest viņa “dzīvesveidu un sarunas”, t.i., viņa būtību – Sokratu pašu. Viņu sauc pie tiesas un apsūdz smagos noziegumos, kas apdraud pašus valsts pamatus, un vienīgais ceļš, kā Sokrats varētu saglabāt savu dzīvību, ir trimda. Taču trimda Sokratam ir absolūti nepieņemama – šo viedokli viņš pārliecinoši izklāsta. Viņš saka : “Jauka gan man būtu dzīve, ja es savos gados dotos trimdā, klejotu no pilsētas uz pilsētu un no visurienes tiktu padzīts, jo man nav nekādu šaubu, ka visur, kur es parādītos, jaunie ļaudis klausītos manās runās tāpat kā šeit.”

28

Tālāk Sokrats mēģina iestāstīt (nevis pārliecināt, jo pārliecināt ir grūti) atēniešiem, ka cilvēkam lielāka laime ir paklausīt dievībai, t.i., Sokratam diendienā sarunāties par tikumu un visu pārējo, kad viņš pārbauda sevi un citus. Sokrats uzskata, ka dzīve bez šādas pārbaudīšanas cilvēkam nav dzīvošanas vērta. Tādējādi, viņš nevarētu dzīvot trimdā klusu un rāmi, jo tas nozīmētu nepaklausīt dzīvībai.

Acīmredzot Sokrats neizliekas to teikdams, tāpēc ka viņš skaidri apzinās savu “dzīves pienākumu” un ja viņš nepildīs šo pienākumu, viņam labāk mirt.

Turpat Sokrats iesniedz domu, ka nepelna ko ļaunu. Viņš piedāvā arī jaunu priekšlikumu par soda mēru – naudas sodu, ko spētu samaksāt, jo tas tad viņam neko nekaitētu. Taču Sokratam nav līdzekļu, ja tiesneši piespriestu viņam naudas sodu, kas nav pa spēkam. Vēlāk Sokrats ierosina naudas summu, kuru viņam ieteica Platons, Kritons, Kritobūls un Apollons (30 mīnu sudraba).

Tagad pievēršos runas trešajai daļai, kura notika pēc nāves soda pasludināšanas. Tajā notiek Sokrata uzruna tiesnešiem, vispirms tiem, kas Sokrats balsojot atzinusi par vainīgu, tad tiem, kuri balsojuši par viņa attaisnošanu.

29

Tātad Sokrats saka viņiem, kas viņu notiesājuši uz nāvi, ka iemantos nelāgu slāvu par to, ka nogalinājāt Sokratu, gudru vīru, kaut tāds neesmu. Kaut gan šāda vēlme būtu piepildījies pati no sevis, jo Sokrats tapāt ir stingri gados. Protams, Sokratam nebija nekāda “dzīves apnikuma”, un viņa minētās vecuma likstas viņu laikam arī neapdraudētu pārāk tuvā nākotnē, jo veselība viņam bija teicama. Vēl viņš saka, ka pieredzēja neveiksmi kāda trūkuma dēļ, taču ne jau runāt prasmes trūkuma dēļ, bet gan tāpēc, ka viņam pietrūka nekautrības un bezkaunības, un vēlēšanās runāt tā, ka atēniešiem būtu vislabāk paticis, t.i., raudāt un vaimanāt, un visu ko darīt un sarunāt, kā bija dzirdēts no citiem.

Sokrats uzskata, ka labāk mirt pēc šādas aizstāvēšanās nekā saglabāt dzīvību, aizstāvēdamies tā, kā tas citkārt notiek. “Ne tiesā, ne karā nedz man, nedz arī kādam citam neklājas domāt tikai par to, lai par katru cenu izbēgtu no nāves.”(Platons, “Apoloģija”, 29).

Sokrats paziņo, ka nav grūti izvairīties no nāves, bet daudz grūtāk turpretī izvairīties no nekrietnības, jo tā ir ātrāka par nāvi. Tagad mani, gausu, vecu vīru, notvērusi nāve, bet manus spēcīgos, veiklos apsūdzētājus – nekrietnība. Bet, neskatoties uz visu, Sokrats pilnīgi samierinājies ar nāvi, domādams, ka tas ir labi, ka varbūt tam tā bija jānotiek.

30

Tālāk Sokrats pareģo, tiem, kuri viņu notiesājuši uz nāvi, par to, kas notiks tālāk. Viņš saka : “Tūdaļ pēc manas nāves pār jums nāks sods, kas pie Zeva, būs daudz smagāks par to, kuru man esat piespriedusi, lemdami nāvei. Tad seko pareģojumu izkāsts, kuru sīkāk neizklāstīšu, jo tas man ir ne visai skaidrs. Galvenais, ko var secināt, ir Sokrata teiktais, ka godīgākais un vienkāršākais līdzeklis ir neiznīcināt citus, bet censties pašam kļūt pēc iespējas labākam.

Līdz ar to beidzas runa, kura bija vērsta tiem, kas Sokrats uzruna tiesnešus (šo tiesā parasto uzrunu tiesnešiem Sokrats te lieto pirmo reizi, jo vienīgi tos viņš uzskata par šādas uzrunas cienīgiem), kuri balsojuši par viņa attaisnošanu.

31

Sokrats vēlas tiesnešiem kā saviem draugiem paskaidrot, kāda nozīme ir tam kas ar viņu atgadījies. “Bet atgadījies kas brīnumains” – viņš saka. “Proti, mana ierastā pareģotāja balss agrāka bija dzirdama ļoti bieži un stājās man pretī pat mazsvarīgos gadījumos, kad dzīros darīt ko nepareizu. Bet tagad ar mani noticis tas, ko varētu atzīt par vislielāko ļaunumu. Un tomēr dievišķā zīme man nestājās pretī …”

Kāds tam varētu būt iemesls ? Sokrats saka, ka ar viņu laikam noticis kas labs, un nevar būt taisnība tiem, kuri uzskata nāvi par ļaunumu. Tam viņam ir pārliecinoši pierādījumi : nav taču iespējams, ka ierastā zīme man nebūtu pretojusies, ja es nebūtu gribējis darīt ko labu.

Te tikko teikto, saprotu tā, ka Sokratam bija it kā intuīcija, kurai viņš pakļāvās, tā viņu vadīja visu prāvas laiku un acīmredzami tā viņu nepievīla.

32

Tad Sokrats aptver, cik liela var būt cerība, ka nāve ir labums. Viņš saka, ka būt mirušam ir viens no diviem : tas nozīme vai nu nebūt nekam, tā ka mirušais vairs neko nejūt, vai, kā parasti uzskata, nāve dvēselei ir zināma pārmaiņa, pārvietošanās no šejienes uz citu vietu.

Sokrats saka, ka pirmajā pieņēmumā nāve būtu brīnumains ieguvums. To viņš apstiprina ar izdomātu piemēru, kurā visu, kas ir pēc nāves salīdzina ar vienu vienīgo nakti. Šeit es visai nepiekritu filosofa domām, jo šķiet, ka tāda nakts (domājama nāve), kurā var gulēt tik cieši, ka pat nevar redzēt sapni, nav nekāds “brīnumains” ieguvums. Šķiet, ka nāve ir ieguvums, bet vai brīnumains ?

Attiecībā uz otro pieņēmumu Sokrats izsaka pārliecību, ka nevar būt vēl labāks par to kā pārcelšanās no šejienes uz citu vietu. Šeit viņš iedomājās, kas un kā varētu notikt “tur”, t.i., citā cietā. Viņš domā, ka tur var sastapt īstenos tiesnešus, kuri arī tur spriežot tiesu; visus pusdievus, kuri savā mūžā izcēlušies ar taisnīgumu; senatnes varoņus, kuri gājuši bojā netaisna sprieduma dēļ, un varētu salīdzināt viņu likteni ar savējo. Bet pats galvenais Sokratam ir iespēja arī turienes iemītniekus pārbaudīt un iztaujāt gluži tāpat kā šejienes ļaudis. Sokrats pārliecināts, ka tā būtu neizsakāma laime. Vai tāda pārvietošanās tad varētu būt kas ļauns ? Jebkurā gadījumā viņu tur neviens par to nesodītu ar nāvi, pie tam turienes iemītnieki ir laimīgāki par šejienes ļaudīm un nemirstīgi.

Protams, ja tā ir taisnība, tad labākas vietas Sokratam nevar atrast, bet vai tā ir patiesība vai tikai kāds mierinājums sev, atrodoties uz nāves sliekšņa ? Domāju, ka Sokratam šāds pieņēmums patīk un līdz ar to viņš attālinās no nāves, nebaidās no tās.

33

Šeit Sokrats atzīst par neapšaubamu patiesību to, ka ar krietnu cilvēku nevar notikt nekas ļauns ne viņa dzīves laikā, ne pēc nāves un ka dieviem allaž rūp viņa liktenis, tāpēc nāvei droši jāraugās acīs. Esmu arī pārliecināts, ka tā arī ir, tāpēc šai ziņā piekritu Sokrata domas gājienam. Bet, ja tā nav taisnība, tomēr gribētu tam ticēt. Tālāk Sokrats teica, ka arī viņā liktenī šīs pavērsiens nav iestājies pats no sevis, tādejādi viņš skaidri redz, ka labāk mirt jau tagad. Tāpēc arī viņa iekšēja balss ne reizi nav brīdinājusi par to, ka jāizvairās no nāves. Vēl, viņš saka, ka netur īpaši ļaunu pratu uz tiem, kas viņu notiesājuši, un uz apsūdzētājiem. Domājams, ka tā arī ir, jo, ja viņš būtu gribējis palikt dzīvs, viņš to panāktu.

Vēl Sokratam ir lūgums : “atmaksājiet, atēnieši, maniem dēliem, kad tie būs pieaguši, un tirdiet viņus tāpat, ka esmu jūs tirdījis, ja jums liksies, ka viņiem manta un vēl cits kas rūp vairāk nekā tikums; un, ja viņi iedomāsies diezin kas esam, nebūdami nekas, tad rājiet viņus tāpat kā es jūs, ka viņi atstāj novārtā to, kas nepieciešams, un ir par sevi augstās domās, kaut gan neko nav vērti. Ja jūs tā rīkosities, tad gan es, gan mani dēli būsim saņēmuši to, ko esam pelnījuši.”(Platons, “Apoloģija”,33).

Šis lūgums nozīmē to, ka Sokratam rūp ne vien sava tikumīga dzīve, bet arī savu dēlu cienīga, tēva dzīvei līdzīga tikumīga dzīve.

Beigās Sokrats konstatē, ka pienācis iet prom. Viņš saka : “man, lai mirtu, jums – lai vēl dzīvotu. Bet kurš no mums dodas pretī labākam liktenim, tas nevienam nav zināms, vienīgi dievībai.

Tātad, uzskatu, ka jautājums par to, kas ir labāk mirt vai dzīvot, paliek atklāts. Tādejādi, piekritu Sokratam, ka tas ir vienīgi dieva ziņā.

KOPSAVILKUMS PAR VEIKTO ANALĪZI

Pēc Platona darba “ Sokrata aizstāvēšanās runa (Apoloģija) fragmenta analīzes varētu izdarīt dažus secinājumus.

Varētu teikt, ka nāvessodu Sokrats sev piesprieda pats gan ar savu alternatīvo priekšlikumu, gan ar savu uzvedību tiesā, īpaši formulējot alternatīvo priekšlikumu. Cilvēks, pret kuru izvirzīta smaga apsūdzība un kuram apsūdzētājs pieprasa nāvessodu, vispirms ierosina , lai viņam par nopelniem valsts labā piešķir augstu pagodinājumu – ēdināšanu Pritanejā, tad tomēr ir ar mieru samaksāt savam materiālajam stāvoklim atbilstošu smieklīgi niecīgu naudassodu, līdz visbeidzot uzsvērti negribīgi, draugu mudināts, ierosina samērā lielu naudassodu, par kura samaksu galvotu draugi.

Šo alternatīvo priekšlikumu ierosināšanas veidu hēliasti varēja uzskatīt vienīgi par klāju necieņu pret tiesu, tāpēc nav nekāds brīnums, ka no 200 hēliastiem, kas pirmajā balsojumā bija atzinuši Sokratu par attaisnojamu, 80 vīru otrajā balsojumā pieslejas apsūdzētājam, šādi lemjot Sokratu nāvei.

Tomēr šķiet, ka izšķirīgais moments nāvessoda piešķiršanai bija nevis emocionālais faktors, Sokrata augstprātība, bet gan tiesai nepieņemamais Sokrata ierosinātais soda mērs. No Sokrata vajadzēja atbrīvoties, bet tas bija iespējams vienīgi ar nāvessodu vai trimdu.

Sokrats savā aizstāvēšanās runā ne vien nav darījis nekā, lai hēliastus noskaņotu sev labvēlīgus, bet tās otrajā daļā ar savu - tiesai nepieņemamu - alternatīvo priekšlikumu un uzvedību pat darījis visu, lai tiesai liegtu jebkuru iespēju nepieņemt apsūdzētāja priekšlikumu, t.i., Sokratam nepiespriest nāvessodu.

Protams, nevar būt runas par to, ka Sokrats nav apzinājies savas rīcības sekas. Ja tas tā ir, tad rodas jautājums - ar ko izskaidrojama viņa rīcība un uzvedība prāvas laikā ? Tātad kā ir jāsaprot Sokrata vēlēšanās mirt ?

Iespējams, ka ierosinātā prāva Sokratam nenāca gluži negaidīta. No Sokrata aizstāvēšanās runas noprotams, ka tagad bija tikai izlauzies uz āru gadiem, gadu  desmitiem gruzdošais saīgums, aizvainojums, aizdomīgums. Viņš drīz vien, iepazinies ar smagajām apsūdzībām un sabiedrības noskaņojumu, kuram gaidāmajā prāvā neizbēgami bija jāietekmē hēliastu pustūkstotis, atskārta visu sava stāvokļa nopietnību. Vēl vairāk - Sokrats saprata, ka viņa stāvoklis īstenībā ir bezcerīgs : līdzšinējā dzīve, kuru viņš vadīja pilnīgā saskaņā ar savu sūtību un harmonijā ar sevi pašu, bija beigusies. Pat attaisnošanas gadījumā Sokrats vairs nespētu atgriezties pie līdzšinējā dzīves veida, t.i., līdz šīm baudītas neierobežotas vārda un mācīšanas brīvības, nemaz nerunājot par to, ka attaisnošanu viņš varētu panākt tikai ar ļoti piesardzīgu, pat pazemīgu aizstāvēšanos, kad tiesā nevarētu daudz ko pateikt, ko vēlāk pateica. Bet pēc pirmā balsojuma, kurā viņu atzina par vainīgu, Sokrats varēja glābt savu dzīvību, vienīgi ierosinot sev kā soda mēru trimdu, taču tā viņam bija pilnīgi nepieņemama. To apzinoties, viņš jūtās brīvs no jebkādiem aizstāvēšanās stratēģijas žņaugiem un tiesā varēja pateikt visu, ko domāja - arī par sevi. Tā izskaidrojama viņa rīcība un uzvedība prāvas laikā, arī viņa it kā augstprātīgi lielīgā valoda. Sokrats citādi rīkoties nespēja, un tāpēc šī prāva nevarēja beigties citādi.

NOBEIGUMS

Nobeigumā gribu atzīt, ka analīzei izvēlētais sengrieķu filosofa Platona radītais darbs, kurš ir viens no četriem, kas ataino Sokrata prāvu – “Sokrata aizstāvēšanās runa (Apoloģija)” – kopumā man simpatizē. Varētu pat teikt, ka tajā man patīk viss. Protams, ka ir arī tādi momenti (apgalvojumi, izteikumi), kurus es nosauktu par izņēmumiem, un kurus es vai nu visai nesaprotu, vai nu visai nepiekrītu tiem.

Ar ko tad šis darbs ir pievilcīgs, kāpēc piesaistīja gan vairākuma, gan manu uzmanību ? Atbilde ir vienkārša : tajā atainota slavena filosofa Sokrata “zvaigžņu stunda” viņa septiņdesmitajā dzīves gadā, kad viņš atradās tiesas prāvā Atēnas zvērināto tiesnešu priekšā. Rezultātā hēliasti notiesāja Sokratu uz nāvi, kaut gan varētu teikt, ka ja nebūtu “tāds” laiks, tad arī nebūtu šādas prāvas. Šajā sakarā citēšu Sokrata vārdus, kuri uzskatu piestāv minētai tiesas prāvai : “Mani tiesās tā, kā bērni tiesātu ārstu, ja to apsūdzētu pavars” (Platons, “Gorgijs”, 521D). Manuprāt, šajos vārdos var redzēt Sokrata attieksmi pret prāvu, tāpēc arī ir šāds prāvas iznākums. Protams Sokrats varēja palikt dzīvs, bet viņš palika uzticīgs saviem uzskatiem.

Jāsaka, ka analizējamo darba fragmentu nebija viegli izvēlēties, tāpēc tam, kuru izanalizēju, nav lielas priekšrocības attiecībā pret pārējo darba daļu.

Beigās gribu vēlreiz uzsvērt, ka šis Platona darbs ir interesants un pievilcīgs. Novērtēju viņu diezgan augsti, jo šķiet, ka tas nav zaudējis aktualitāti arī mūsdienās. Varu secināt, ka reizēm tik piekrītu Sokrata domas gājienam, ka liekas, ka līdzīgā situācijā rīkotos tāpat. Domāju, ka ir vērts pievērsties Platona darbiem, kas saistīti ar Sokrata prāvu, kā arī citiem viņa darbiem. Kādreiz to arī izdarīšu.

BIBLIOGRĀFIJA

1.     Ā.Feldhūns (tulkojums latviešu valodā), Netveramais Sokrats/Stāsti par vēsturi, R., "Liesma", 1987., 239.lpp.

2.     M.Kūle, R.Kūlis, Filosofija, R., Apgāds "Zvaigzne ABC", 1998., 655.lpp.

J.Rozenvalds, Antikā un viduslaiku filosofija/Mācību līdzeklis, R., Apgāds "Zvaigzne ABC", 1997., 168.lpp.

Философический энциклопедический словарь, М., "Советская енциклопедия", 1983., 839.lpp.

М.М.Розенталь, П.Ф.Юдин, Философский словарь, M., "Изд-во политической литературы", 1968., 432.lpp.

В.С.Нерсесянц, Платон/Из истории политической и правовой мысли, М., "Юридическая литература", 1984., 104.lpp.

А.С.Надточаев, Философия и наука в эпоху античности, МГУ, "Изд-во Московского университета", 1990., 286.lpp.

В.С.Нерсесянц, История политических и правовых учений/Древний мир, М., "Наука", 1985., 349.lpp.

3.     Ā.Feldhūns (tulkojums latviešu valodā, komentāri, pēcvārds), Sokrata prāva, R., 1997., 215.lpp.