Mērs un harmonija sengrieķu dzīves gudrībā


LATVIJAS UNIVERSITĀTE
Ekonomikas un Vadības fakultāte



















Mērs un harmonija sengrieķu dzīves gudrībā
referāts filozofijā















Biznesa vadības bakalaura
studiju programmas
dienas nodaļas
2.kursa studentes



Rīga 1998




Satura rādītājs:

1.     Kosmiskā harmonija un dzīves pretruna....................................................................................... 3
2.     Septiņu grieķu gudrie par cilvēka dzīvi......................................................................................... 4
3.     Heraklīta dialektiskā dzīves gudrība............................................................................................. 6
4.     Ieskats Parmenīda pasaulē............................................................................................................ 8
5.     Sengrieķu dzīves gudrība Dēmokrita ētikā................................................................................... 9
6.     Pareizais samērs Aristoteļa tikumu mācībā................................................................................... 9
7.     Grieķu rakstnieku dzīves filozofija............................................................................................. 10

1.    Kosmiskā harmonija un dzīves pretruna

“No visam tautām dzīves sapni visskaistāk ir sapņojuši grieķi”. Tā saka dzejnieks Johans Volfgangs Gēte. Tāds ir arī tradicionālais uzskats par senajiem grieķiem. Šāds uzskats ir radies, maldīgi domājot, ka senais grieķis bija tāds pats, kādu viņš sevi attēlojis mākslā. Īstenībā viss bija citādāks. Pēc tā laika grieķu rakstnieku aprakstiem, “šai laikā nevienlīdzības nabago un bagāto stāvoklī bija sasniegusi visaugstāko pakāpi… Visa vienkāršā tauta bija bagāto parādnieki… Daudzi bija spiesti pārdot pat savus bērnus un, lai izvairītos no savu kreditoru nežēlības, bēgt svešumā.”
Senie grieķi ir bijušu lieli optimisti un dzīves atzinēji, un tomēr, tie paši grieķi parādījuši mākslā neaizmirstamas un satricinošas cilvēku likteņu traģēdijas, “ir atseguši cilvēka dvēselē kaislību, neprāta un ļaunuma bezdibeņus, izmisuma kliedzienus, sāpes un ciešanas”. Nedrīkst arī aizmirst sengrieķu pārliecību, ka cilvēka dzīvi un gaitas noteic visvarenais liktenis, kas ir akls un spēcīgāks pat par dieviem. Velti ir cīnīties ar šo aklu likteni – tāda ir sengrieķu traģēdiju pamatdoma.
Un tomēr mērs, harmonija un saprāts ir vadošas idejas sengrieķu dzīves gudrībā. Grieķiem cilvēka dzīves izpratne izriet nevis no paša cilvēka, bet no pasaule un cilvēks ir maza pasaulīte lielajā pasaules visumā. Lielajā pasaulē viņi visur jūt stingru likumību, kārtību, saskaņu, samēru, skaistumu.* Tāpēc cilvēkam jādzīvo saskaņā ar visas pasaules likumiem un prātu, jādzīvo harmoniski, jāievēro mērs un samērs. Tas, kas novēršas no pasaules prāta , top nelaimīgs un arī ļauns. Tā ir sengrieķu pamatatziņa, kas visskaidrāk izteikta viņu filozofijā.
Bet pār pasauli taču valda akls liktenis? “Lai attaisnotu cilvēka cerības uz saprātīgas dzīves laimi, sengrieķu filozofi vai nu pilnīgi atmet likteņa jēdzienu, vai arī mēģina parādīt, ka liktenis ir nevis akls, bet redzīgs un saprātīgs.”
Cilvēkam jāizprot kosmiskā likumība un tai jāpakļaujas. Citādi nevar glābties no dzīves ļaunuma. Tāpēc gudrība grieķu filozofiem ir galvenais tikums, bet šī gudrība, kas cilvēka dzīvi mēģina saskaņot ar visas pasaules likumību, tikai tad būs īsta un nodrošinās laimīgu dzīvi, ja cilvēki ievēros visās lietās pareizo samēru un nodibinās harmoniju.

2.   Septiņu grieķu gudrie par cilvēka dzīvi

“Septiņi gudrie”… Tā grieķi sauca dažus savus likumdevējus un sabiedriskos darbiniekus, kas dzīvoja7.gs. beigās un 6.gs. 1.pusēp.m.ē. un kļuva slaveni ar savām sentencēm par cilvēka dzīvi. Kas ir šie “septiņi gudrie”? To nemaz nav tik viegli pateikt, jo paši senie rakstnieki par šiem 7 dzīves gudrajiem uzskata dažādas personas. Ja tās visas saskaita kopā, tad iznāk 22 gudrie. Bet kāpēc grieķi runā par 7 gudrajiem? Tāpēc, ka 7 bija svēts skaitlis: 7 planētas noteica likteņus, bija 7 pasaules brīnumi un arī 7 gudrie. Šo septiņu gudro lokā visi senie autori ierindo šādas slavenības: 1).Atēnu satversmes pamatlicēju (594.g.p.m.ē.) Solonu (starp 640 un 635-ap559), 2).pirmo grieķu filozofu un zinātnieku Talesu (ap 624-546), kas bijis arī ievērojams tirgotājs un valstsvīrs Mazāzijas pilsētā Milētā, 3).Lesbas salas ievērojamo valstsvīru Pitaku (miris ap 570) un 4).Priēnas pilsētu (Mazāzijā) sabiedrisko darbinieku Biantu (6.gs. vidū p.m.ē.). Par pārējiem grieķu rakstos nav vairs vienprātības. Visbiežāk minēti šādi vīri: lindietis Kleobūls (6.gs. sāk.), spartietis Hīlons (6.gs. sāk.) korintietis Periandrs (ap 600-ap 585) un krētiešu brīnumdaris Epimenīds (6.gs. sāk.).
Kāda tad ir dzīves gudrība, ar ko šie vīri audzinājuši savu tautu un kļuvuši slaveni? Visās lietās viņi iesaka ievērot mēru, vairīties no pārmērībām un savaldīt sevi. Lai varētu savaldīt savas jūtas un kaislības, cilvēkam jāpazīst pašam sevi. Ievēro mēru, savaldi sevi un pazīsti sevi– šie trīs prasījumi stāv visas grieķu racionālās dzīves gudrības pamatā. Uz tiem balstās arī grieķu morāles filozofija. Taču cilvēkam nav jānododas tikai personiskiem dzīves mērķiem, bet tam jāievēro arī citu cilvēku intereses, jābūt kārtīgam ģimenes un valsts loceklim. Tas ir otrais domu pamatvirziens, kas izpaužas septiņu gudro atziņās: mācies paklausīt, godā savus vecākus, dari savu darbu un esi krietns, godīgs pilsonis; pret cilvēkiem izturies kritiski, tomēr humāni; ne visi ir labi, tāpēc nepārsteidzies draugu izvēlē!
Minēšu pazīstamākos gudro vīru izteicienus.
Solons
¨      Neko par daudz.
¨      Vairies no baudām, kas dzemdē ciešanas.
¨      Otram ieteic nevis patīkamāko, bet labāko!
¨      Draugus neiegūsti ātri, bet tos, kurus esi ieguvis, pārsteidzīgi nepamet!
¨      Esi lēnprātīgs pret saviem apakšniekiem!
¨      Kad būsi iemācījies paklausīt, pratīsi arī pavēlēt!
¨      Par neredzamu spried pēc redzamā!
¨      Neviens mirstīgo pārkāpums nepaliek ilgi bez soda.
¨      Pirms nāves neviens nav laimīgs.*
Taless
¨      Pazīsti pats sevi!
¨      Uzņēmies galvot par kādu un nelaime jau ir klāt.
¨      Ieturi mēru!
¨      Pašsavaldīšanās trūkums ir kaitīgs.
¨      Netopi bagāts ļaunuma dēļ!
¨      Mīlestību, kādu izrādīsi pret vecākiem, sagaidi vecumā pats no saviem bērniem.
¨      Audzināšanas trūkums grūti izturams.
¨      Neesi bezdarbīgs, pat tad ne, ja esi bagāts.
¨      Labāk iemanto skaudību nekā līdzcietību!
¨      Neuzticies katram!
¨      Ūdens ir visa esošā pirmpamats.
Pitaks
¨      Grūti ir labam būt.
¨      Nepalaid garām īsto brīdi!
¨      Par saviem nodomiem daudz nerunā: ja tev neizdosies, tev izsmies.
¨      Ieguvums ir nepiepildāms (jo pēc katra guvuma cilvēks grib ko vēl).
Biants
¨      Vairums cilvēku ir ļauni.
¨      Visu, kas mans, es nesu sev līdzi (latīniski: omnia mea mecuks porto).
¨      Pie darba ķeries lēnām, bet, ja esi iesācis, tad izturi!
¨      Ja esi ko labu izdarījis, tad atzīsti to par dievu, nevis par savu nopelnu!
Kleobūls
¨      Ieturēt mēru ir vislabākais!
¨      Valdi pār savu baudkāru!
¨      Saviem līdzpilsoņiem ieteic tikai to labāko!
¨      Paklausi labprāt un daudz nerunā!
¨      Neko nedari varmācīgi!
¨      Bērni ir jāaudzuna.
¨      Preci savas kārtas jaunavu; ja apprecēsi augstākās kārtas sievieti, iegūsi pavēlnieci, nevis radinieci.
Hīlons
¨      Pazīsti pats sevi!
¨      Apvaldi dusmas!
¨      Par mirušajiem nerunā ļaunu!
¨      Godā to, kas par tevi vecāks!
¨      Labāk izvēlies zaudējumu nekā negodīgu ieguvumu, jo zaudētais tikai vienreiz rada sirdēstas, bet negodīgs ieguvums – mūžīgi!
¨      Paklausi likumiem!
Periandrs
¨      Pārsteidzība ir bīstama.
¨      Prieki ir pārejoši, tikumi – nepārejoši.
¨      Laimē esi mērīgs, nelaimē – apdomīgs!
¨      Pret saviem draugiem izturies vienmēr vienādi – kā viņu laimē, tā arī nelaimē!
¨      Dzīvo tā, lai būtu savu vecāku cienīgs!

3.   Heraklīta dialektiskā dzīves gudrība.

Slavenais efesietis Heraklīts* (ap 544-ap483p.m.ē.) ir viens no interesantākiem domātājiem cilvēces vēsturē. Viņš cēlies no senas aristokrātiju dzimtas un arī pats ir naidīgi noskaņots pret demokrātiju. dziļā rūgtumā pret pūli Heraklīts atstāj savu senču pilsētu Efesu un aiziet vientulībā - apmetas uz dzīvi kāda tempļa tuvumā apkārtējos kalnos un par pirmo slavenu eremitu (gr. erēmos - vientuļš). Vērodams cilvēku dzīvi, dabas dzīvi, viņš atklāj savu slaveno universālās kustības likumu: viss plūst un mainās, nekas nestāv uz vietas un nepaliek tāds, kāds bijis. Mūžīgas identitātes* nav. Katra identitāte ir mainīga un iznīcina pati sevi. Viss, kas pastāv pasaulē, pastāv tikai kustībā un saglabājas tikai maiņā. Viss ir mūžīgā tapšanas procesā. Nemainīga esošā nav, ir tikai topošais. Viss pārvēršas savā pretstatā. "Dzīvais mirst, un nedzīvais kļūst dzīvs, nomodā esošais iemieg, un guļošais atmostas, jaunais top vecs, bet vecais dzīvo tālāk jaunajā."
Pēc Heraklīta domām, "cīņa ir visu lietu māte, visa valdniece…". Tomēr viņš redz pasaulē ne vien cīņu, bet arī harmoniju, ne vien pretrunību un pretišķību, bet arī vienprātību un saderību. Cīņa nenoliedz harmoniju. Tieši otrādi: harmonija iespējama tikai uz disharmonijas un pretstatības pamatiem.
Visu pretstatu pamats ir viens un tas pats - matērijas kustība, tāpēc visur valda vienotība. Viens likums valda pār visu pasauli. Šo likumu Heraklīts sauc par logosu**, t.i. pasaules prātu. Pasaules būtību, pēc Heraklīta domām, vislabāk raksturo uguns, tāpēc viņš saka: "Šo pasauli, kas sevī ietver visu, nav radījis neviens ne no dieviem, ne no cilvēkiem; tā vienmēr ir bijusi, ir un būs mūžīgi dzīva uguns, kas brīžiem uzliesmo un brīžiem apdziest."
Ar jutekļiem vien pasauli un dzīvi nevar izprast, jo lietu būtība jeb, kā Heraklīts saka, "daba" "mīl slēpties". Tāpēc nepieciešama tāda domāšana, kas saskaņojas ar pasaules likumību. Heraklīts ir ļoti dusmīgs uz tiem, kas iedomājas, ka zināšanu bagātība vien jau dara gudru. "Daudzzināšana vēl nerada sajēgu". Vispār Heraklīts nav labās domās par cilvēku vairumu, par pūli, jo tas viņam šķiet tumšs, maldu pilns un baudkārs. Patieso dzīves gudrību pūlis nespēj saprast.
Heraklīts ir ļoti ietekmējis visu vēlāko filozofiskās domas attīstību Senajā Grieķijā, it īpaši ar savu mācību par logosu un visa plūšanu, tecēšanu un mainīšanos.




4.   Ieskats Parmenīda pasaulē

Viss plūst un mainās. Tāds bija Heraklīta pamatuzskats. Šādu domu Parmenīds (ap540-480p.m.ē.) atzīst par aplamu un izvirza pilnīgi pretēju tēzi: nekas neplūst, netop un nemainās. Taču kā to lai pierāda, ja dzīve uz katra soļa apliecina pretējo, t.i. Heraklīta tēzes pareizību?
Arī Parmenīds nenoliedz, ka mēs redzam visur pārmaiņas, bet tur arī ir tā nelaime, saka viņš, ka tas, ko mēs redzam, dzirdam, taustām, nav tas īstais, patiesais, bet tikai šķietamais, tikai redzamais. Mums tikai šķiet, ka viss dzīvē un pasaulē pārmainās. Patiesībā nekas nemainās un nepārveidojas, bet viss paliek tāds pats, kā bijis. Bet kā to var zināt?
Pamattēze Parmenīda domu gaitā ir šāda: ir tikai esošais, neesošā nemaz nav. neesošo nevar iedomāt, jo katra doma kaut ko izteic, bet tas, ko doma izteic, vismaz domās ir. Ja jūs sakāt: neesošais ir, tad jūs jau esat nolieguši tā neesamību un apstiprinājuši tā esamību, bet, ja neesošais ir, tad tas kaut kā pastāv un tātad it esošais. Ja nu ir tikai esošais, tad nekas nevar ne rasties, ne zust, ne sākties, ne beigties. Tas nozīmē, ka pasaulē nav nekādu pārmaiņu, nekādu pārvērtību, nekādas tapšanas un attīstības. Viss paliek tāds, kā bijis, - mūžam līdzīgs sev, mūžam viens un tas pats, sastindzis nemainīgā identitātē.
Parmenīda pasauli tieši tādā veidā, kādā tā bija izstrādāta un formulēta pirmsākumā, neviens vēlāk nav iedrošinājies pieņemt, jo tā ir pārāk pretrunīga dzīves īstenībai. Taču uzskats par to, ka dzīvē kaut kas paliek nemainīgs un tātad nekustīgs, mūžam esošs un identisks, it ļoti dziļi iesakņojies cilvēku domāšanā. Tāpēc jau Senajā Grieķijā radās klasiski mēģinājumi samierināt Parmenīdu ar Heraklītu, un no tiem izauga duālistiskas mācības par divām pasaulēm un cilvēka dzīvi divās pasaulēs: laicīgajā tapšanas pasaulē un bezlaicīgajā tīrās esamības pasaulē. Šis abu pasauļu duālisms ir attīstījies divos virzienos: materiālistiskajā un ideālistiskajā virzienā. Pirmā virziena klasiskais pārstāvis ir Dēmokrits, otrā - Platons.
Dēmokrits māca, ka viss, kas vien ir pasaulē, sastāv tikai no matērijas, kura ir uzbūvēta no atomiem, t.i. sīksīkām, tālāk vairs nedalāmām matērijas daļiņām. Atomi nerodas un nezūd, bet pastāv mūžīgi, tie ir identiski un tikai mehāniski (t.i. ārēju cēloņu dēļ) pārvietojas telpā un dažādi sagrupējas. Atomi nav ne redzami, ne taustāmi, ne dzirdami, ne saožami. Tas viss nozīmē: pasauli un arī cilvēkus tādus, kādi tie ir paši sevī, mēs nekad neredzēsim, tos mēs varam tikai iedomāties; gaisma, krāsas, skaņas, garšas, smaržas un citas īpašības, ko mēs attiecinām uz pasauli, patiesībā ir nevis pasaulē, bet tikai mūsos. jo rodas tikai mūsu jutekļos un līdz ar to ir tīri subjektīvas īpašības.
Turpretim Platons Parmenīda un Heraklīta izcelto pretstatu pārstrādāja ideālistiskajā garā. Viņš esošo uzskatīja par apaļu, noslēgtu bumbu, par milzīgu ķermeni, kurā doma un matērija atduras viena otrā nešķiramā vienībā. Platons atrava domu no matērijas, nostatīja tās vienu otrai asi pretim, un tā radās divas pasaules: nemateriālo ideju  jeb gara pasaule un materiālo lietu pasaule. Lietu pasaule - tā ir mūsu redzamā pasaule, tā ir pasaule laikā, tāpēc mūžīga tapšana, maiņa, pārveidošanās un nerimstoša kustība ir tās liktenis; bet, tā kā šī pasaule vienmēr ir tikai tapšanas stāvoklī, tad tā nekad nav īsti esoša, bet vienmēr stāv it kā vidū starp esamību un neesamību. Ideju pasaule ir tā, kuru mēs tikai domās skatām (šai dzīvē), jo tā ir aiz materiālo lietu pasaules. ideju pasaulē laiks nevalda, tur nekas nemainās, nerodas un nezūd; tur nav arī kustības, bet viss ir sastindzis harmoniskā pilnībā.

5.   Sengrieķu dzīves gudrība Dēmokrita ētikā

Dēmokrita dzīves gudrība īsā kopsavilkumā ir izteicama vairākās atziņās. -Cilvēka dzīves augstākais mērķis ir piepildīta laime, svētlaimība. Tā ir meklējama pašā cilvēkā, viņa dvēseles līdzsvarā un saskaņā. Viss, kas cilvēku satrauc, izbiedē, neprātīgi aizrauj, neapturami saviļņo, nepārvarami iekārdina vai kaut kā citādi izjauc līdzsvarotu gara kustību, harmoniju un samērību jūtās, tieksmēs un domās, - ir kaitīgs. Gaišs, viegls, mierīgs un priecīgs dvēseles noskaņojums, līdzsvarota gara labsajūta jeb laba oma, ko visu Dēmokrits vienā vārdā nosauc par eitimiju (gr. eutimia), ir īstās laimes pamats.
Ļaunums izaug no pašiem cilvēkiem. Cilvēku aklums un muļķība, skaudība un naids, mantkārība un neapvaldīta baudkāre kopā ar rakstura vājumu ir galvenie spēki, kas rada dzīvē ļaunumu. No tā cilvēks atbrīvosies tikai tad, ja dzīvos tikumīgu dzīvi.

6.   Pareizais samērs Aristoteļa tikumu mācībā.

Sengrieķu dzīves gudrība, kas prasa ieturēt mēru, vislabāko risinājumu guvusi Aristoteļa tikumu mācībā. Mērs jeb samērs Aristotelim ir ne vien saprātīgas, bet arī laimīgas un tikumīgas dzīves pamatprincips. Tas, kas iet pāri mēram, kas ieslīd galējībās jeb ekstrēmos, ir nesaprātīgs, kaitīgs un ļauns.
Galējības cilvēku dzīvē un attiecībās rodas, kādām jūtām vai tieksmēm pārmērīgi pieaugot vai samazinoties. Tā kā galējības ir bīstamas, tad pareizais dzīves ceļš ir meklējams vidū starp galējībām. Pēc Aristoteļa domām, ne jau katrs pareizais mērs ir vidusmērs un ne jau katrs vidusceļš ir mērenības ceļš.
Aristotelis savā gribas ētikā apskata 13 tikumus. Pārskatāmības labad ir ievietota tabula, kur katram tikumam stāv pretim divi netikumi jeb ļaunumi. Kreisajā pusē ir atzīmētas galējībās, kurās kaut kā vērtīgā ir par maz (trūkumi), un labajā pusē - galējības, kurās kādas īpašības ir par daudz (pārmērības). Vidū ir tikumi.
Pēc Aristoteļa domām, pretstati, kas pareizi samēroti, nenoliedz viens otru, bet saskan, apvienojas un nodibina harmoniju savā starpā. Tā Aristoteļa dzīves gudrībā pareizais samērs kļūst par harmonijas un saprātības pamatprincipu, par ētisku mērogu un vērtību, par tikumu un līdzekli ceļā uz augstāko antīkā cilvēka dzīves mērķi - svētlaimi.

7.   Grieķu rakstnieku dzīves filozofija

Jebkuras tautas dzīves filozofija tiek atspoguļota šīs tautas rakstnieku un dzejnieku rakstos. Tāpēc minēšu dažu grieķu rakstnieku izteicienus:
Homērs (8.gs.p.m.ē.; dzejnieks)
¨      Nav nekā labāka un vēlamāka virs zemes par to, ja vīrs un sieva uzticīgā mīlā mierīgi pārvalda savu namu, naidniekos tas rada skaudību, draugos atzinību, bet vislielākais prieks ir viņiem pašiem.
Epiharms (ap 550-460; komēdiju rakstnieks)
¨      Gars ir tas, kas redz un dzird; viss cits ir akls un kurls.
¨      Paturēt skaidru prātu un neaizmirst šaubas - tas ir gudrības kodols.
¨      Iekārto savu dzīvi tā, it kā tu ilgi un tai pašā laikā tikai īsu brīdi dzīvotu virs zeme!
¨      Ja tava sirds būs tīra, arī tava miesa būs tīra.
¨      Roku mazgā tikai roka; ja tu gribi ņemt, tad tev arī jādod.
¨      Prātīgs cilvēks kaunas nožēlot; viņš jau iepriekš apdomā darāmo.
¨      Ko neviens neapskauž, tas nav nekā vērts. Aklajam jūt līdzi, bet viņu neapskauž.
Anakreokts (6.gs. vidus p.m.ē.; vīna un mīlestības dzejnieks)
¨      Slikti ir būt bez mīlestības, vēl sliktāk ir mīlēt, bet vissliktākais no visa - pazaudēta mīlestība.
¨      Dzer melnā zeme, no zemes dzer koki, jūra dzer gaisu, saule jūru un mēness sauli. Bet man jūs, draugi, gribat aizliegt dzert!
Aishils (ap 525-456; pirmais no lielajiem grieķu traģiķiem)
¨      Ne jau tas ir gudrs, kas daudz zina, bet gan tas, kas zina derīgo.
¨      Dievs palīdz tikai čaklajam.
¨      Vecumā cilvēks ir taisnīgāks nekā jaunībā.
¨      Laime it saprātībā.
¨      Cilvēka griba nekad nevar izjaukt Zeva (t.i. pasaules) harmoniju.
Sofokls (ap 496-406; otrais no lielajiem grieķu traģiķiem)
¨      Idejas ir spēcīgākas par fizisko spēku.
¨      Visskaistākais ir taisnība, vislabākais - veselība; bet vispatīkamākais - vienmēr sasniegt gribēto.
¨      Ja tevi nomāc bēdas, tad neizklāsti tās daudziem, bet paciet klusēdams!
¨      Nepūlies nekā noslēpt, jo laiks, kas visu redz un dzird, to tomēr atklās!
¨      Kipriete (mīlestības dieviete Afrodīte) ir nāve un reizē arī dzīvības spēku pārpilnība, viņa ir trakojošas dusmas un reizē arī klusas ilgas un nopūtas. Viņā viss ir nopietnība, miers un vara. Sirds, ko viņa uzvarējusi, saplosa pati sevi. Viņa ir pavēlniece.
Euripīds (ap480 vai 485/484-406; trešais no lielajiem grieķu traģiķiem)
¨      Izturi nelaimē, jo bieži ir pierādījis, ka tas, kas pašreiz šķiet nelaime, vēlāk atnes lielu laimi!
¨      Tas, kas no mīlestības atsakās galīgi, nav mazāk slims kā tas, kas tai par daudz nododas.
¨      Krietna sieva ir vislielākais dzīves labums.
¨      Kas gan zina, vai dzīve nav nāve un nāve nav dzīve?
¨      Ja divi strīdas, tad tas, kas dusmīgajam nerunā pretim, ir gudrākais.
¨      Jā vecāki iedomātos, ka arī viņi reiz bijuši jauni, tad viņi vieglāk paciestu savu bērnu neprātības.
¨      Padomu došanā citiem mēs visi esam gudri, bet akli savās pašu kļūdās.
Menandrs (ap 343-starp 293 un 290; dzejnieks, komēdiju rakstnieks)
¨      Izglītība ir neatņemams ieguvums.
¨      Ļauns cilvēks nekad nav laimīgs, pat tad ne, ja viņam uzsmaida laime.
¨      Vislabākais dzīvē ir tas, ja cilvēks var saprast to, kas ir skaists.
¨      Katram ļaunumam cilvēki atrod attaisnojumu.
¨      Mantkārīgie cilvēki nekad nav brīvi.
¨      Iedzimtais raksturs visas labās mācības padara nesekmīgas.
¨      Ja tu nevari pateikt nekā tāda, kas būtu vērtīgāks par klusēšanu, tad labāk klusē!
¨      Maza dāvana var būt ļoti vērtīga, ja to pasniedz īstajā brīdī.
¨      Nekas ļauns nevarēs notikt ar tevi, ja tu neko neuzskatīsi par ļaunu.
¨      Ja visi cilvēk cits citam palīdzētu, tad nevienam netrūktu laimes.
Filēmons (ap 365-264/263; komēdiju rakstnieks)
¨      Uz zemes visu var atrast, ja vien nepagurstam meklēt!
¨      Nav nekā skaistāka un nekas labāk neraksturo izglītotu cilvēku kā spēja mierīgi paciest rupjus pārmetumus: ja norātais nemaz neizturas tā, it kā viņš tiktu rāts, tad rājējs ir sevi pašu izrājis.
Hiparhs (miris 514.g.p.m.ē.; Atēnu tirāna Peisistrata dēls)
¨      No visiem ieguvumiem zemes virsū visvērtīgākais ir māksla dzīvot. Jo visu pārējo var mums laupīt kari un likteņa triecieni, turpretim mākslu dzīvot nekas nevar atņemt.
Aristarhs (ap 217-145; zinātnieks, Aleksandrijas bibliotēkas vadītājs)
¨      Mīlestība vājo dara stipru un tam, kas neziņā atrodas, liek atrast izeju.

* Grieķi sauca pasauli par kosmosu, t.i. par skaisti un saprātīgi iekārtotu veselumu
* Speciālsti uzskata, ka Solons nebija sapratis ar šo domu to, ka tikai pēc nāves cilvēks ir laimīgs, tāpēc Solona doma būs bijusi šāda: kad cilvēks ir miris, tikai tad var teikt, vai viņš ir bijis laimīgs, vai nē.
* oriģinālam tuvāka forma ir Hērakleits
* identisks - pilnīgi vienāds, pilnīgi atbilstošs, tāpatīgs; identitāte - pilnīga atbilstība, tāpatība

** logoss - (gr. logos - jēdziens, doma; pamatnozīmē - vārds) - filozofijā jēdziens, kas pauž vārda un domas pilnīgu atbilstību. Galvenās logosa nozīmes saistās ar jēgu, jēdzienu, kategoriju, spriedumu, slēdzienu, pieņēmumu, metodi, likumu, sapratni, prātu u.c. Heraklīts pirmais lietoja jēdzienu "logoss", izprotot to kā likumsakarību, kas regulē pasaules procesa gaitu.

at

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Abonēt: Ziņas komentāri (Atom)