Vispārīgie noteikumi.
Šķīrējtiesas izveidošana.
·
Šķīrējtiesu var izveidot
konkrēta strīda izšķiršanai. Šķīrējtiesa var darboties arī pastāvīgi.
·
Pastāvīgā šķīrējtiesa darbojas
uz statūtu vai nolikumu pamata, bet šķīrējtiesa konkrēta strīda izšķiršanai tiek
izveidota likumā noteiktajā kārtībā.
·
Pastāvīgu šķīrējtiesu var
izveidot juridiskās personas, kas par tās izveidošanu paziņo tieslietu
ministrijai.
·
Strīdu izšķiršana šķīrējtiesā
nav uzņēmējdarbība.
Šķīrējtiesu loma un to darbības tiesiskā regulēšana.
Civiltiesiskos
strīdus izšķir ne tikai likumā “Par tiesu varu” norādītās valsts tiesu
iestādes, bet arī šķīrējtiesas. Šķīrējtiesneša vai šķīrējtiesas nolēmums kā
strīda noregulējuma paņēmiens vēsturiski uzskatāms par senāku nekā valsts tiesu
institūciju nolēmumi.
Modernajā sabiedrībā
šķīrējtiesas (arbitrāžas, arbitrāžas tiesas) ir plaši atzīts un izmantots
mantisko strīdu noregulēšanas veids ne tikai valstu iekšējās nacionālajās
civilajās un komerciālajās attiecībās, bet arī starptautiskajā tirdzniecībā.
Šķīrējtiesas
jēdziens un veidi Latvijā.
Šķīrējtiesa ir
nevalstiska jurisdikcijas institūcija, kas izskata un izspriež tai pakļautās
civillietas. Ir juridisks pamats divu veidu šķīrējtiesu veidošanai.
Šķīrējtiesa, pirmkārt, var tikt izveidota viena konkrēta strīda izšķiršanai (ad hoc šķīrējtiesa). Otrkārt, var būt
izveidotas pastāvīgi darbojošās šķīrējtiesas (pastāvīgās šķīrējtiesas).
Kopš neatkarības
atjaunošanas Latvijā izveidotas vairākas pastāvīgi darbojošās šķīrējtiesas.
Redzamākās no tām ir: Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras šķīrējtiesa
(izveidota 1991. gadā), Latvijas Komercbanku asociācijas šķīrējtiesa (izveidota
1993. gadā), Rīgas Starptautiskā jūras arbitrāža (izveidota 1995. gadā), Rīgas
Starptautiskā šķīrējtiesa (izveidota 1996. gadā), Latvijas Starptautiskā
šķīrējtiesa (izveidota 1996. gadā).
Pastāvīgo
šķīrējtiesu izveidošanas kārtība.
Pastāvīgu
šķīrējtiesu var izveidot viena vai vairākas juridiskas personas, taču pati
šķīrējtiesa uzskatāma par relatīvi autonomu veidojumu, kurš darbojas pēc saviem
statūtiem vai nolikuma. Pastāvīgai šķīrējtiesai ir savas vadības institūcijas
(padome, valde u.tml.), zīmogs, nošķirtas darbības funkcijas.
Juridiskajām
personām, kuras izveidojušas šķīrējtiesu, par to jāpaziņo Tieslietu
ministrijai.
Kaut arī šķīrējtiesa
par strīda izšķiršanu iekasē tiesvedības maksu un izmaksā šķīrējtiesnesim
honorārus, tās darbība, kā likumā īpaši uzsvērts, nav uzņēmējdarbība. Pēc sava
rakstura šķīrējtiesu darbība pielīdzināma zvērinātu advokātu un notāru
darbībai.
Šķīrējtiesā
izšķiramie strīdi.
Šķīrējtiesā var
nodot izšķiršanai jebkuru civiltiesisku strīdu, izņemot strīdu:
1)
kas saistīts ar grozījumiem civilstāvokļa aktu
reģistrā;
2)
kas saistīts ar aizbildnībā vai aizgādnībā esošu
personu tiesībām vai ar likumu aizsargātām interesēm;
3)
par lietu tiesību nodibināšanu, grozīšanu vai
izbeigšanu attiecībā un nekustamu īpašumu, ja strīda dalībnieku vidū ir
persona, kurai ar likumu ir ierobežotas tiesības iegūt nekustamu lietu īpašumā,
valdījumā vai lietošanā;
4)
kura izspriešana varētu aizskart tādas personas
tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses, kura nav šķīrējtiesas līguma
dalībniece;
5)
kurā kaut viena puse ir valsts vai pašvaldības
iestāde.
Starptautiskā
šķīrējtiesa jeb arbitrāža.
Pastāv divi galvenie alternatīvi strīdu
izšķiršanas starptautiskās justīcijas veidi- starptautiskā arbitrāža jeb šķīrējtiesa (Latvijas likumdošanā
parasti lieto terminu- šķīrējtiesa) un starptautiskā
tiesa.
Šķīrējtiesas kā strīdu izšķiršanas metodi
pielieto gan starptautisko publisko, gan SPT, gan iekšējo civiltiesisko strīdu
izšķiršanai vienas valsts ietvaros (izņemot ģimenes un mantošanas tiesību
sfēru, kur strīdus izšķir tiesas).
Kā arbitrāžas, tā arī starptautiskās tiesas
lēmumi pusēm ir vienādi saistoši. Starptautiskajās tiesībās arbitrāža ir
līdztiesīgs starptautiskās justīcijas veids. Starpība ir vienīgi tā, ka
arbitrāža vairākumā gadījumu nav pastāvīga institūcija. Tomēr pastāv arī
pastāvīgās vai tā saucamās institucionālās arbitrāžas.
Arī Latvijas
Civilprocesa kodeksā (LCPK) ir noteikts, ka šķīrējtiesu var izveidot
konkrēta strīda izskatīšanai vai arī tā var darboties pastāvīgi. Visumā līdzīgi
vispārpieņemtajai starptautiskajai praksei noteikts, ka “strīdu, kas radies no
civiltiesiskajām attiecībām, Latvijas republikas likumos, starpvalstu vai
starptautiskajos līgumos paredzētajos gadījumos, kā arī pusēm vienojoties, var
nodot izspriešanai šķīrējtiesā”.
Arbitrāžas principiālā atšķirība no tiesas ir
tā, ka arbitrāžas sastāvu, pielietojamās procesuālās un materiālās normas,
nosaka pašas strīdā iesaistītās puses. Turpretim, starptautiskās tiesas process
notiek pastāvīgā tiesas institūcijā, kurai ir pastāvīgs sastāvs un kura
darbojas, balstoties uz savām pastāvīgām procesuālām normām, un pielieto
materiālās starptautisko tiesību normas[1].
Starptautiskajam uzņēmējam arbitrāža sniedz
šādas priekšrocības salīdzinājumā ar tiesas procesu:
1)
kontrakta puses var uzticēt savu strīdu pēc pašu
izvēles atlasītiem arbitriem;
2)
tā kā puses dzīvo dažādās valstīs ar dažādām tiesību
sistēmām un tradīcijām, tad tās var nevēlēties griezties nevienas puses
nacionālajā tiesā, kaut arī vairumā no tām komerciālās tiesas darbojas labi un
efektīvi izpilda savus spriedumus;
3)
uzņēmēji dod priekšroku sprieduma galīgumam
salīdzinājumā ar tiesu skrupulozo precizitāti, bet arbitrāžas spriedums
parasti, vismaz formāli ir galīgs, turpretim tiesas spriedumu var vairākas
reizes pārsūdzēt, kas ievilcina tiesvedību;
4)
arbitrāžas sēde ir slēgta un nenotiek atklātā tiesā,
bet “jūtīgās” lietās tā ir liela priekšrocība;
5)
starptautiskās konvencijas garantē starptautisko
arbitrāžu spriedumu izpildīšanu, kas dara to samērā vienkāršu.
Fakta un tiesību jautājumi. Arbitrs nosaka kā
lietu faktisko pusi, tā arī tiesību jautājumus. Bet tajos nedaudzajos
gadījumos, kad tiesai ir tiesības pārskatīt arbitrāžas spriedumus, saskaņā ar
1979. gada Arbitrāžas likumu (Anglija), tiesa apstiprinās faktus, kā tos
noskaidrojis arbitrs, un aprobežosies tikai ar tiesību jautājumu pārskatīšanu.
Gadījumos, kad strīds skar tikai faktus,
piemēram, preču kvalitāti, arbitrāžai ir milzīgas priekšrocības. Daudzas no šīm
tā saucamajām “kvalitātes arbitrāžām”, īpaši tās, kuras organizē vairums lielo
tirdzniecības asociāciju, notiek ātri, to izmaksas ir lētas, un tās reti tiek
pārsūdzētas tiesās. Citos gadījumos, kad strīds skar tīri tiesību jautājumus,
piemēram, dokumentu pareizību pēc formas, bieži lētāks un ātrāks ir tiesas
process un pusēm ir izdevīgāk griezties komerciālajā tiesā.
Bieži strīds skar gan fakta, gan tiesību
jautājumus. Šajās, tā saucamajās “jauktajās arbitrāžās” arbitru spriedumu
tiesību jautājumos tiesa var pārskatīt, bet fakta jautājumus tiesa var
pārskatīt tikai tad, ja spriedums ir acīm redzami aplams. Tipiski šādas jauktās
arbitrāžas gadījumi ir ekonomiskās neveiksmes vai vilšanās gadījumi, kad likums
dod tiesības lauzt kontraktu. Šādos precedentos apstākļi, kas noved līdz
neveiksmei, ir fakta jautājumi, bet jautājums par to, vai šie fakti ir
pietiekami, lai apmierinātu neveiksmes tiesisko testu, tādējādi dodot tiesības
pārtraukt kontraktu, ir vienīgi tiesību jautājums. Lai izvairītos no lietas
divkāršas izskatīšanas šādu iemeslu dēļ arbitrāžā un tiesā, Anglijā, ja puses
to vēlas, tās par vienīgo arbitru un arbitrāžas tiesas priekšsēdētāju var
iecelt Komerciālās tiesas tiesnesi.
Tikai pastāvīgajās arbitrāžās ir savas
pastāvīgās procesuālās normas, kuras tomēr var pielietot arī ad hoc arbitrāžas.
Pastāvīgās arbitrāžas darbojas uz savu statūtu vai nolikuma, kā arī pastāvīgo
procesuālo normu vai reglamenta pamata. Tās var būt gan atklātas, gan slēgtas.
Atklāto, pastāvīgo arbitrāžu kompetences vai
izšķiramo strīdu raksturs nav ierobežots, un šīm arbitrāžām piekrīt visi
strīdi, kurus tām puses brīvprātīgi nodod saskaņā ar starptautiskajā līgumā vai
kontraktā ievēroto arbitrāžas atrunu vai pēc citas vienošanās. Izņēmums ir
vienīgi noteikta rakstura civiltiesiskie strīdi, kuri pēc attiecīgās valsts
likumdošanas piekrīt vienīgi tiesām. Pie šādām arbitrāžām pieder Amerikas
Arbitrāžu asociācija, Londonas Starptautiskā arbitrāža, Starptautiskā tirdzniecības
palāta, Stokholmas Tirdzniecības palātas arbitrāža un vēl daudzas citas.
Pastāvīgo arbitrāžu
priekšrocība ir augsts prestižs klientu vidū, labi zināms process, stabils arbitru
sastāvs, augsta arbitru profesionalitāte, arbitru godīgums, visumā ātri, labi
sagatavoti un novadīti procesi pat apjomīgās lietās.
Pastāvīgo arbitrāžu trūkumi ir lielāka dārdzība
un mazāks procesa elastīgums nekā ad hoc arbitrāžām.
Pie starptautiski plaši pazīstamām atklātajām
arbitrāžām pieder, piemēram, Tirdzniecības palātas arbitrāža Parīzē. Pie
Latvijas šī tipa arbitrāžām var pieskaitīt Latvijas Tirdzniecības un
rūpniecības kameras šķīrējtiesu, Privatizācijas aģentūras starptautisko
šķīrējtiesu un Rīgas Starptautisko šķīrējtiesu.
Pastāvīgās īpašās kompetences arbitrāžas parasti tiek
dibinātas noteiktiem strīdu sastāviem un preču grupām, piemēram, Amerikas
Arbitrāžas asociācijas celtniecības industrijas arbitrāža (AAA Construction
Industry Arbitration).
Slēgtā tipa arbitrāžās ir ierobežots pušu
loks, piemēram ASV- Irānas arbitrāža.
Delokalizētas jeb “denacionalizētas”
arbitrāžas pretstatā pastāvīgajām šķīrējtiesām ir tādas, kuras nav tieši
saistītas ne ar kādu konkrētu valsti, ne tiesību sistēmu, bet parasti tiek
izveidotas saskaņā ar starptautiskā līguma vai SPT kontrakta arbitrāžas atrunu
un kuru izveidošanas iespējas zūd līdz ar līguma notecēšanu jeb kontrakta
izbeigšanos.
Ad hoc arbitrāžas ir tādas
šķīrējtiesas, kuras izveido tikai viena noteikta strīda izšķiršanai.
ARBITRĀŽAS KĀ STARPTAUTISKO
STRĪDU IZŠĶIRŠANAS METODES VĒSTURISKĀ ATTĪSTĪBA.
Arbitrāža ir viena no vecākajām pasaulē
pielietojamām starptautisko strīdu izšķiršanas metodēm. Šī metode tika
pielietota jau Senās Grieķijas pilsētvalstīs ne tikai attīstītas strīdu
izšķiršanas sistēmas ietvaros, bet grieķi bija noslēguši arī daudz starpvalstu
līgumu, kas paredzēja vai nu visu, vai noteikta veida strīdu nodošanu
arbitrāžai.
Tāpat par vēsturisku un zināmā mērā arī par
tiesību pieminekli uzskatāma skandināvu Njala sāga, kurā aprakstīts vikingu
laikmets, daudzviet ļoti detalizēti aprakstīta vikingu šķīrējtiesa Islandē, tās
terminoloģija, kura saglabājusies arī tagadējā Skandināvijas valstu
likumdošanā, izveidošanas princips un process[2].
Viduslaikos arbitrāžas tika pielietotas
neregulāri, galvenokārt pāvesta arbitrāžas veidā. Taču gandrīz visi viduslaiku
starptautisko tiesību klasiķi, Grociju un Vatelu ieskaitot, atbalstīja
arbitrāžas izmantošanu. Kaut arī arbitrāža pakāpeniski ieguva aizvien lielāku
lomu kā civilprocesa veids strīdu izšķiršanā starp tirgotājiem, jaunajos laikos
tā starptautiskajās attiecībās neieguva vispāratzītas strīdu izšķiršanas
metodes lomu līdz 1974. gadam, kad t.s. Džeja līgums[3]
paredzēja arbitrāžu kā strīdu izšķiršanas formu starp ASV un Lielbritāniju.
Tikai viens saskaņā ar šo līgumu notikušais arbitrāžas lēmums deva iespēju
iegūt kompensāciju vairāk nekā 500 privātiem prasītājiem. Kopš šī līguma
amerikāņu interese par arbitrāžu strauji pieauga un arbitrāžas atrunas tika
ieslēgtas daudzos ASV starptautiskajos līgumos.
Jau 1875. gadā privātais Starptautisko
tiesību institūts uzrakstīja Starptautiskās arbitrāžas procedūras
noteikumus[4].
Plašāka vispasaules mēroga arbitrāžas kā
metodes atzīšana notika tikai ar 1899. gada Hāgas miera konferenci. Tās
rezultātā tika pieņemta 1899. gada Hāgas Konvencija par starptautisko strīdu
mierīgu izšķiršanu. 1907. gadā šī Konvencija tika pārskatīta.
Konvencija iedibināja Hāgas Starptautiskās šķīrējtiesas pastāvīgo
palātu (Permanent Court of International Arbitration).
Patiesībā līgums ne klasiska tipa tiesu, ne
arbitrāžu neiedibināja. Šķīrējtiesas sastāvs veidojās no Konvenciju
parakstījušo četru valstu iesniegtajiem četru personu sarakstiem. Kad kādu
strīdu nodeva izskatīšanai PCA, katra no pusēm no šī sastāva izvēlējās divus
arbitrus, no kuriem tikai viens drīkstēja būt strīdā iesaistītās puses
pavalstnieks. Visi četri arbitri kopā izvēlējās superarbitru (umpire). Katrā
precedentā tika veidots jauns sastāvs. Lai iedarbinātu šo mehānismu, radās
nepieciešamība noslēgt arī vairākus divpusējos līgumus.
Neskatoties uz samērā vienkāršo šķīrējtiesas
sastāva veidošanos un lētāku nekā tiesas procedūru, PCA izskatīja visai nedaudz
lietu- 14 precedentus no 1902. līdz 1914. gadam. Vislielāko skaitu precedentu-
ap 70 000- ir izskatījušas 40 jauktās šķīrējtiesas pēc Pirmā pasaules kara,
kurās tika izskatītas pretenzijas starp Antantes un Vācijas-Austrijas alianses
valstu pavalstniekiem[5].
Senas arbitrāžas tradīcijas ir arī Vācijā,
kas tika pielietotas jau pirms Pirmā pasaules kara kopējo arbitrāžas tribunālu izveidošanai
starp Vācijas pavalstīm, Austroungāriju, Dāniju, Grieķiju un Nīderlandi
Latvijas, pirms Otrā pasaules kara
noslēgtie starptautiskie līgumi, arī daudzos gadījumos paredzēja arbitrāžu.
Tā 1927. gada 10. oktobrī starp Latviju un
PSRS tika noslēgta Konvencija par šķīrējtiesām tirdznieciskās un civillietās[6].
1930. gada 14. janvārī Rīgā tika noslēgts
Šķīrējtiesas līgums starp Latviju un ASV[7].
Līgums pamatā bija domāts publiskas dabas strīdu izšķiršanai, tomēr
civilistiska rakstura strīdus tā teksts arī būtībā neizslēdza. No piekritības
viedokļa interesants ir šā līguma II pants, kurā noteikts:
“Uz šā līguma noteikumiem nevar atsaukties
attiecībā uz strīdiem, kuru priekšmets:
(a) ietilpst katras
Augstās Līgumslēdzējas puses jurisdikcijas piekritībā,
(b) aizskar trešo valstu
intereses,
(c) stāv sakarā vai
aizskar ASV tradicionālo stāvokli visos Amerikas jautājumos, ko parasti nosauc
par Monro doktrīnu,
(d) stāv sakarā ar
Latvijas pienākumu ievērošanu saskaņā ar tautu Savienības Līgumu vai ietver
sevī šo pienākumu ievērošanu.”
Valstu
pamatnormas par arbitrāžu- Latvijā.
Latvijā pirms Otrā pasaules kara šķīrējtiesas
darbību detalizēti no kompetences līdz lēmumu izpildei reglamentēja
Civilprocesa likuma (CPL) nodaļas par samierināšanas kārtību īpaša apakšnodaļa.
Šķīrējtiesas jautājumus reglamentē arī LCL,
tajā skaitā 1601. panta 3. daļā, pēc kura puse- ieguvējs zaudē tiesības celt
prasību pret atsavinātāju, ja viņš nav laikā aicinājis to piedalīties prāvā,
ielaidies izlīgumā vai nodod lietu izskatīt šķīrējtiesai. Šķīrējtiesa ir minēta
arī LCL 1892. un 1902. pantā. Visumā šķīrējtiesa LCL pēc tās lēmumu spēka
pielīdzināta tiesai.
Šķīrējtiesa kā strīdus izšķiršanas
institūcija līdzvērtīgi tiesai ir minēta arī
·
Likuma par ārvalstu ieguldījumiem Latvijas Republikā
16. pantā;
·
Likuma par darba koplīgumiem 16. pantā;
·
Likumā par autortiesībām un blakustiesībām.
Pēc neatkarības atgūšanas šķīrējtiesai
atbilstošas funkcijas Latvijā sākotnēji īstenoja Saimnieciskā tiesa. Saskaņā ar
1991. gada 27. novembra Likuma par Saimnieciskās tiesas procesu[8]
1. pantu bija noteiktas tādas strīdu izskatīšanas institūcijas kā pastāvīgi
funkcionējošas arbitrāžas vai pēc pušu iniciatīvas radītas šķīrējtiesas, kuras
pašas noteica savus nolikumus un reglamentus.
Tā kā Saimnieciskās tiesas darbība nebija
pārāk sekmīga, tad to 1995. gadā likvidēja un noteikumus par to izslēdza arī no
1992. gada 15. decembra Likuma par tiesu varu[9].
Šī likuma 8. pants saimniecisko strīdu un strīdu starp juridiskām personām
kompetenci nodeva tiesai, ja puses šajā lietā nebija griezušās šķīrējtiesā.
Konvenciālo
normu attīstība par starptautiskajām arbitrāžām.
Pirmais daudzpusējais Tautu Savienības līgums
par vispārējo arbitrāžu bija 1923. gada 24. oktobra Ženēvas protokols par arbitrāžas
atrunām[10],
kuru bija parakstījusi, bet nebija ratificējusi pirmskara Latvija un kurš
pirmskara avotos minēts kā protokols par šķīrējtiesas noteikumiem. Šā dokumenta
mērķis bija novērst nacionālo likumu kolīzijas arbitrāžas jautājumos. Pēc šā
Protokola dalībvalstīm bija jāatzīst savu tiesību subjektu arbitrāžas atrunu
likumība.
Protokols neietvēra definīciju, kas bija šie
tiesību subjekti, un neatrisināja ne pienācīgā vai vadošā likuma, ne arī
arbitrāžu lēmumu izpildes jautājumus, atstājot pēdējā garantijas lex fori valsts ziņā. Protokolā bija
ietverti tādi arbitrāžas principi kā labā griba un balstīšanās uz lex fori likumu.
Tālākās starptautiskās kodifikācijas gaitā
1927. gadā tika pieņemta Ženēvas
Konvencija par ārvalstu arbitrāžas lēmumu izpildi[11],
kurā varēja piedalīties vienīgi valstis, kas bija ratificējušas Ženēvas
protokolu. Šī iemesla dēļ Latvija Konvencijā nepiedalījās. Konvencijā
piedalījās lielākā daļa Eiropas valstu, un tā atstāja lielu iespaidu uz šo
valstu likumdošanas tālāko attīstību.
Pēc šīs Konvencijas arbitrāžas lēmumu
izpildi garantē pēc arbitrāžas atrunas vadošā vai lex fori, vai arī lēmuma izpildes vietas likuma.
Galvenais Konvencijas trūkums bija tas, ka
netika panākta vienošanās par arbitrāžas lēmumu neatkarību no lex fori likumiem.
1954. gada 1. marta Hāgas Konvencija par
civilprocesu stājās spēkā 1957. gadā. Latvija pievienojās tai 1992. gada 15.
decembrī. Latvijai tā stājās spēkā 1993. gada 12. septembrī.
1958. gadā ANO Starptautisko tiesību komisija
sagatavoja un nodeva Ģenerālajai asamblejai Arbitrāžas procesa
paraugnoteikumus[12]. Latvija līdz
1997. gada 1. maijam tiem nebija pievienojusies.
1958. gada 10. jūnijā tika pieņemta Ņujorkas
Konvencija par ārvalstu arbitrāžu lēmumu atzīšanu un izpildi[13],
kas bija universāla rakstura dokuments, kurš pārsniedza Ženēvas konvenciju pēc
sava regulējuma līmeņa. Latvija tajā piedalās no 1992. gada 11. marta. Latvijai
tā spēkā no 1992. gada 13. jūlija[14].
Šī Konvencija dod jebkurai dalībvalstij
tiesības paziņot, ka tā piemēros Konvencijas noteikumus, ja arbitrāžu
spriedumi taisīti otras līgumslēdzējas valsts teritorijā. Puses apņemas arī
atzīt arbitrāžas līgumus.
Puses apņemas atzīt arbitrāžas spriedumus,
kas taisīti otras dalībvalsts teritorijā, kā obligātus un izpildīt tos
atbilstoši savām procesuālajām normām, iekasējot ne augstākas nodevas kā
izpildot nacionālo arbitrāžu spriedumus.
Šā sprieduma atzīšanu un izpildīšanu var
atteikt pēc zaudējušās puses pieprasījuma un pierādījumu iesniegšanas par to,
ka:
·
kāda puse nav bijusi rīcības spējīga;
·
arbitrāžas līgums nav bijis spēkā pēc tās valsts
likumdošanas, kurai puses šo līgumu pakļāvušas, vai pēc tās valsts likuma, kur
spriedums taisīts;
·
zaudējusī puse nav noteiktā vaidā informēta par
arbitru iecelšanu vai procesa laiku;
·
spriedums taisīts par strīdu, kas nav paredzēts
arbitrāžas izlemšanai vai ir pretrunā ar arbitrāžas līgumu;
·
arbitrāžas sastāvs vai process neatbilst līgumam vai
tās valsts likumdošanai, kur arbitrāža notikusi;
·
spriedums nav galīgs vai nav atzīts, vai arī ir
paturēts vai atcelts ar tās valsts kompetento iestāžu lēmumu, kur tas taisīts
vai arī kuras likumdošana tikusi piemērota;
·
tās valsts kompetenta iestāde, kur tiek pieprasīta
atzīšana un izpildīšana, noskaidro, ka strīda objekts pēc šīs valsts
likumdošanas nevar būt par arbitrāžas izskatīšanas priekšmetu vai ir pretrunā
ar šīs valsts publisko kārtību.
1961. gadā Ženēvā noslēgta Eiropas
Konvencija par starptautisko komerciālo arbitrāžu[15],
kurā piedalās vairākums Eiropas valstu un kuru izstrādāja ANO Ekonomikas
komisija Eiropai. Viens no šīs Konvencijas mērķiem bija novērst kolīzijas starp
Rietumeiropas un sociālistisko Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomes
(SEPP) valstu likumdošanu, kā arī sekmēt Eiropas tirdzniecības attīstību[16].
Latvija līdz 1997. gada maijam šajā Konvencijā nepiedalījās.
Konvencija atļauj dalībvalstīm nodot
savstarpējos strīdus jebkurai ad hoc
jeb pastāvīgajai arbitrāžai. Ja puses nevar vienoties par arbitrāžas sastāvu,
tad pastāv Speciālā komiteja trīs locekļu sastāvā, no kuriem vienu ieceļ ICC,
otru valstis, kur ICC nacionālās komitejas nepastāv, bet priekšsēdētājs ir šo
grupu pārstāvis rotācijas kārtībā: tas nomainās ik pēc diviem gadiem. Speciālā
komiteja ieceļ arbitrus un superarbitrus, kā arī izlemj procesuālus jautājumus,
ja kontraktā par tiem noteikumu nav un puses par tiem nevar vienoties.
ANO Ekonomikas komisijas Eiropai Arbitrāžas
noteikumus[17] ir izveidojusi ANO
Ekonomikas komisija Eiropai, un tie pieminēti 1966. gadā. Tos var pieņemt
kontraktējošās puses. To mērķis ir palīdzēt pusēm izveidot arbitrāžas
tribunālu, ja tās nevar savstarpēji par to vienoties. Šim nolūkam tās izvēlas
noteiktas “ieceļošās institūcijas”, kas ir nacionālās tirdzniecības palātas. Ja
arbitrāžas sastāvs noteiktā laikā nav izveidots, prasītājs var griezties pie
noteiktas ieceļošās institūcijas, lai tā ieceltu arbitru vai superarbitru. Šī
“kompetentā ieceļošā institūcija” tiek noteikta kontraktā. Ja tajā šīs atrunas
nav, prasītājs var griezties pie Speciālās komitejas, kas izveidota saskaņā ar
Eiropas 1961. gada Arbitrāžas konvenciju, lai tā ieceltu arbitrus un
superarbitru. Lielbritānijā šī ieceļošā institūcija ir Britu tirdzniecības
palātu asociācija[18].
Konvencija par investīciju strīdu izlemšanu
starp valstīm un citu valstu pilsoņiem (Latvija līdz 1997. gada
maijam nepiedalījās) tika noslēgta pēc Pasaules bankas iniciatīvas, lai
garantētu investīciju piesaistīšanu jaunattīstības valstīm, 1965. gada 18.
martā[19].
Saskaņā ar Konvencijas 1. pantu izveidots Starptautiskais investīciju strīdu
izlemšanas centrs (International Centre for Settlement of Investment
Disputes (ICSID)), kas atrodas Pasaules bankā un darbojas ar samierinātāju un
arbitru kamerām. Abas kategorijas četru cilvēku sastāvā katru ieceļ katra no
dalībvalstīm. Pasaules bankas prezidents, būdams vienlaikus Centra
administratīvās padomes priekšsēdētājs, var iecelt 10 papildu locekļus katrā no
kamerām. Kameru locekļi strādā 6 gadus un ir atjaunojami savos amatos.
Saskaņā ar līgumu Centrs var uzņemties
jurisdikciju jebkurā strīdā starp dalībvalsti un personu (plašā nozīmē), kurai
ir citas valsts piederība, gadījumos, kad puses rakstiski “vienošanās formā”
nodod strīdu Centram.
Puses ir tiesīgas izdarīt izvēli starp
samierināšanās procedūru un arbitrāžu. Samierināšanās kameru veido
samierinātājs un kameras locekļi nepāra skaitā pēc pušu vienošanās. Ja puses
nevar vienoties par likuma izvēli, tad izvēlas vienas strīdā iesaistītās puses
likumu gan kolīziju normām, gan tā materiālajām normām un nepieciešamās
starptautisko tiesību normas. Arbitrāžas lēmumi ir saistoši, pusēm tie jāatzīst
un precīzi jāpilda savā teritorijā līdzīgi nacionālās tiesas lēmumiem.
Vienā no pēdējiem lēmumiem Francijas
Kasācijas tiesa, atceļot Parīzes apelācijas tiesas lēmumu, garantēja ICSID
lēmuma atzīšanu, neskatoties uz tā zināmām pretrunām ar Francijas likumu. ICSID
strīdu izšķiršanas procedūra patlaban kļuvusi par dominējošo, un tā iekļauta
jau pāri par 300 investīcijas līgumu arbitrāžas noteikumos. ICSID noteikumus
var ietvert arī nacionālā likumdošana, kā tas noteikts jau vairāk nekā 100 šīs
Konvencijas dalībvalstīs. Latīņamerikas valstis Konvencijai nepievienojas[20].
Cits Eiropas Padomes mēģinājums risināt
arbitrāžas jautājumus bija Eiropas Konvencija par vienveidīgu
arbitrāžas likumu, kura tika atklāta parakstīšanai 1966. gada 20.
janvārī[21].
Līgums par daudzpusējās investīciju
garantijas aģentūras izveidošanu noslēgts 1981. gadā. Latvija līdz 1997. gada
1. maijam tajā nepiedalījās. Saskaņā ar šo Līgumu garantiju turētāju strīdi
ar
aģentūru notiek arbitrāžā. Strīdi starp dalībvalsti un aģentūru,
pēc Konvencijas 57. panta un II Pielikuma, tiek izlemti sarunu, samierināšanas
procedūrās un labas gribas garā. Pēdējā gadījumā samierināšanās
procedūras dalībniekam savs viedoklis rakstiski jāizklāsta ziņojumā 180 dienu
laikā. Pretējai strīdā iesaistītai pusei, kas saņem šādu ziņojumu, uz to
jāatbild 60 dienu laikā. Puses nav tiesīgas atteikties no samierināšanas
procedūras, ja minētās procesuālo darbību laika normas ir izturētas.
Procesuālie izdevumi pusēm jānes solidāri.
Puses var izvēlēties arī arbitrāžu, piesūtot notu
otrai pusei. Otra puse 30 dienu laikā paziņo par sava arbitra izvēli. 30 dienas
no otrā arbitra izvēles pusēm jāvienojas par šķīrējtiesas prezidentu. Ja 60
dienu laikā puses nespēj vienoties par prezidenta kandidatūru, tad to ieceļ
Starptautiskā investīciju strīdu izlemšanas centra prezidents. Ja arī viņam tas
neizdodas, tad prezidentu ieceļ ANO Starptautiskās tiesas priekšsēdētājs.
Ja arbitri izvēlēti, no tiem atteikties
nevar. Procesa laiku un vietu nosaka arbitrāžas prezidents. Arbitrāža pati
nosaka savas procesuālās normas, bet vadās pēc arbitrāžas procesa, kas noteikts
saskaņā ar šo Konvenciju.
Lemjot arbitrāža vadās pēc šīs Konvencijas,
aģentūras papildnoteikumiem, pielietojamām starptautisko tiesību normām,
dalībvalstu likumiem un investīciju kontrakta. Šķīrējtiesa var lietu izlemt pēc
principa ex aequo bono (pēc
taisnīguma un krietnuma, nevis saskaņā ar formālo likumu), ja aģentūra un
attiecīgajā strīdā iesaistītā puse tam piekrīt. Arbitrāža nedrīkst pieņemt non liquet (atturēties no lēmuma
pieņemšanas, atsaucoties uz pierādījumu vai faktu trūkumu) lēmumu, pateicoties
normu trūkumam vai ierobežotajam raksturam dotajā jautājumā.
Šķīrējtiesai godīgi jāuzklausa abas puses.
Visi lēmumi jāpieņem ar balsu vairākumu, tie ir jāpamato, jānoformē rakstiski,
tie jāparaksta vismaz diviem arbitriem, nododot kopiju katrai pusei. Lēmums ir
galīgs, saistošs un nav pārsūdzams, atceļams vai pārskatāms.
Ja starp pusēm izraisās diskusija par lēmuma
jēgu, tad katra no pusēm 60 dienu laikā no tā pieņemšanas var no arbitrāžas prezidenta
rakstiski pieprasīt izskaidrojumu. Prezidents 60 dienu laikā no jauna sasauc to
pašu šķīrējtiesas sastāvu. Ja tas nav iespējams, iepriekšminētajā kārtībā
izveido jaunu arbitrāžu, kas var lēmumu papildināt interpretācijas garā.
Arbitrāžas lēmums atzīstams un īstenojams
piespiedu kārtā katras dalībvalsts teritorijā līdzīgi vietējās tiesas
spriedumam, saskaņā ar vietējām procesuālajām normām.
Arbitriem honorārus maksā pēc ICSID likmēm,
puses to sedz solidāri[22].
Šķīrējtiesa kā strīdu izšķiršanas institūcija
noteikta arī daudzos speciālajos līgumos, kas tieši nereglamentē starptautisko
juridisko procesu.
No universālajiem arbitrāžas dokumentiem var
minēt 1975. gada Amerikas Konvenciju par starptautisko komerciālo arbitrāžu[23].
LATVIJAS ŠĶĪRĒJTIESAS.
Latvijas šķīrējtiesu tiesiskais regulējums noteikts CPK 3.
pielikumā “Nolikums par šķīrējtiesu” ar tā 1996. gada grozījumiem[24].
Pēc Nolikuma 2. panta šķīrējtiesa var tikt izveidota konkrēta strīda
izskatīšanai vai darboties pastāvīgi.
Pēc neatkarības atjaunošanas pastāvīgi
darbojošās šķīrējtiesas funkcijas Latvijā zināmā mērā pildīja Saimnieciskā
tiesa, kas darbojās uz 1991. gada Likuma par Saimnieciskās tiesas procesu
pamata. Šis likums kā strīdu izskatīšanas institūcijas paredzēja arī pastāvīgi
darbojošās arbitrāžas un pēc pušu iniciatīvas izveidotas šķīrējtiesas.
Saimnieciskā tiesa savas darbības laikā
izpelnījās diezgan lielu kritiku, tāpēc 1995. gadā ar pāreju uz trīspakāpju
tiesu sistēmu tā tika likvidēta un tās darbību reglamentējošie likumi tika atcelti,
līdz ar to šķīrējtiesu darbība palika ārpus likumdošanas regulējuma.
Latvijā darbojas četras pastāvīgās
šķīrējtiesas, no tām divas darbojas pie nevalstiskām organizācijām: Latvijas
Komercbanku asociācijas šķīrējtiesa (LKAŠ)- pie Latvijas Komercbanku
asociācijas, bet Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras šķīrējtiesa (LTRKŠ)-
Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras.
Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras
šķīrējtiesa izveidota 1991. gadā pēc LTRK Prezidija apstiprināta Nolikuma kā
“pastāvīgā šķīrējtiesa.., pamatojoties uz starptautisko praksi un paražu
tiesībām par šķīrējtiesu kā alternatīvu strīdu izšķiršanas veidu”. Tā “pieņem
izskatīšanai saimnieciskos strīdus, kuri nav pakļauti tiesu ekskluzīvai
jurisdikcijai”.
Šķīrējtiesnešus ieceļ un
lietas izskata, pamatojoties uz UNCITRAL Šķīrējtiesas reglamentu, kas apstiprināts ar
ANO ĢA 1976. gada 15. decembra rezolūciju.
UNCITRAL Šķīrējtiesas reglamentā Hāgas
Šķīrējtiesas Ģenerālsekretāram uzticētās funkcijas izpilda LTRK šķīrējtiesas
padome. Ja puses vienojušās par savstarpēju strīdu izskatīšanu LTRK, tad tiek
prezumēts, ka tās ir vienojušās par LTRKŠ Nolikuma, UNCITRAL Šķīrējtiesas
Reglamenta piemērošanu un par “LTRK šķīrējtiesas Padomi kā kompetento iestādi,
ja pušu vienošanās par šķīrējtiesu neparedz citādi”.
LTRKŠ “darbu vada šķīrējtiesas
padome, kura sastāv no trīs locekļiem”, tos uz diviem gadiem ieceļ LTRK
Prezidijs. Padomes locekļi no sava vidus ievēlē priekšsēdētāju. “Šķīrējtiesas
Padomes locekļiem jābūt praktizējošiem juristiem, kuri specializējas
saimnieciskajās tiesībās”.
Šķīrējtiesnešus un
šķīrējtiesas priekšsēdētājus ieceļ LTRKŠ Padome, izvērtējot kandidātu
profesionalitāti un pieredzi saistībā ar konkrēto lietu un neņemot vērā
UNCITRAL Šķīrējtiesas ‘saraksta procedūru’.
Lietu uzskata par
uzsāktu, kad atbildētājs saņēmis paziņojumu par šķīrējtiesu saskaņā ar
UNCITRAL Šķīrējtiesas reglamentu. “Lietas izskatīšana organizējama ar brīdi,
kad prasītājs vai puses iemaksājušas šķīrējtiesas nodevu un šķīrējtiesnešu
honorārus Nolikumā noteikto likmju apmērā” LTRKŠ norādītajā kontā.
Šķīrējtiesas atruna, kas iekļaujama
līgumos, salīdzinājumā ar iepriekš minēto starptautisko arbitrāžu atrunām ir
samērā vienkārša:
1.
Jebkurš strīds, nesaskaņa vai prasība, kas izriet no
šī līguma vai skar to vai tā pārkāpšanu, izbeigšanu vai spēkā neesamību, tiks
izšķirts Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras šķīrējtiesā Rīgā saskaņā
ar šīs šķīrējtiesas nolikumu un reglamentu.
2.
Šķīrējtiesnešu skaits būs _____ (viens vai trīs).
3.
Šķīrējtiesas izskatīšanas valoda(s) būs ______.
Lietu izskatīšanu organizē LTRKŠ sekretārs un
viņa vietnieks, kurus ieceļ LTRK Prezidijs no TRK darbinieku vidus.
LTRK lietu izskatīšanā nodrošina šādus
pakalpojumus:
·
saraksti starp pusēm līdz šķīrējtiesas sastāva
izveidošanai un līdz brīdim, kad tiesneši parakstījuši “deklarāciju par
neatkarību”;
·
telpas lietas izskatīšanai, protokolēšanu, tulkošanu
u.c. pakalpojumus.
Šķīrējtiesas nodevas,
tiesnešu honorārus un citus procesuālos izdevumus un maksāšanas kārtību aprēķina pēc LTRKŠ
Nolikuma un UNCITRAL Šķīrējtiesas reglamentā noteiktajām likmēm.
Šķīrējtiesas nodevas ir samaksa par lietas
izskatīšanas organizēšanu, izdevumiem saskaņā ar UNCITRAL Šķīrējtiesas
reglamenta 38. panta (c) un (f) punktu un neietver tiesnešu honorārus. LTRKŠ
nodevas un tiesnešu honorārus noteic latos atkarībā no prasības summas pēc LB
kursa maksājumu dienā.
Nodeva ir no Ls 550 līdz 9400+0,05 no summas
virs Ls 2 500 000. Tiesnešu honorāri ir no Ls 250 līdz 6000, ja summa ir virs
Ls 2 500 000.
LTRKŠ adrese ir Brīvības bulv. 21, LV-1849.
No procesuālo normu
viedokļa, “taisot spriedumu, šķīrējtiesnešiem jāvadās no UNCITRAL Šķīrējtiesas
reglamenta 38.- 40. pantā noteiktajiem principiem un LTRKŠ reglamenta ar
izmaiņām, par kurām puses var rakstiski vienoties.
Ja iepriekšminētie noteikumi ir pretrunā ar
likuma (Latvijas) imperatīvajām normām, tad pielieto pēdējās”.
UNCITRAL Reglaments, kas jāpielieto
LTRKŠ, procesu uzskata par uzsāktu no dienas, kad atbildētājs saņēmis
prasītāja paziņojumu par arbitrāžu.
Paziņojumā jāietver:
(a) prasība par strīda
nodošanu šķīrējtiesai;
(b) pušu nosaukumi un
adreses;
(c) atsauce uz
atbilstošo šķīrējtiesas atrunu;
(d) atsauce uz līgumu,
no kura izriet strīds;
(e) strīda raksturojums
un summas lielums;
(f)
prasības saturs;
(g) arbitru skaits, ja
par to nav iepriekšējas vienošanās.
Puses pašas izvēlas savus pārstāvjus, bet to
vārdus un adreses paziņo otrais pusei.
Ja puses agrāk par to nav vienojušās un 15
dienu laikā nevar vienoties par vienu arbitru, tad tiek iecelti trīs arbitri.
Vienpersonisko arbitru kandidatūras viena puse var ierosināt otrai. Ja
trīsdesmit dienu laikā pēc pieteikuma saņemšanas puses par vienpersonisko
arbitru nav vienojušās, to ieceļ “kompetentā institūcija”. Ja par šo
institūciju puses nav vienojušās vai arī ieceļošā institūcija atsakās rīkoties
vai neieceļ arbitru 60 dienu laikā, tad jebkura puse var pieprasīt Hāgas
pastāvīgās arbitrāžas tiesas Ģenerālsekretāram iecelt kompetento institūciju,
kas pēc jebkuras puses prasības pēc iespējas ātrāk ieceļ vienpersonisko arbitru
pēc “sarakstu procedūras”.
Ja jāieceļ trīs arbitri, katra puse ieceļ pa
vienam, bet tie ievēlē trešo arbitru.
Arbitra pienākums ir paziņot par jebkuriem
apstākļiem, kas varētu būt par pamatu viņa noraidījumam. Jebkuru arbitru var
noraidīt, pamatojoties uz šaubām par viņa neieinteresētību vai neatkarību,
15 dienu laikā no viņa iecelšanas. Ja puses par noraidīšanu nevar vienoties,
par to lemj kompetentā institūcija.
Arbitrāža ir tiesīga lemt par tās noraidīšanu, ieskaitot
gadījumus, kad arbitrāžas atrunas vai atsevišķas vienošanās par to nav vai tā
nav spēkā. Tā ir tiesīga arī noskaidrot kontrakta esamību, kura daļa ir
arbitrāžas atruna, kas uzskatāma par kontrakta neatkarīgu daļu. Kontrakta spēkā
neesamības konstatācija nav saistīta ar automātisku arbitrāžas atrunas atzīšanu
par spēkā neesošu. Jautājumu par šķīrējtiesas noraidīšanu uz jurisdikcijas
trūkuma pamata arbitrāža lemj tāpat kā iepriekšējo jautājumu.
Latvijas Komercbanku asociācijas šķīrējtiesa (LKAŠ) dibināta
1993. gadā. Tā darbojas uz statūtu, reglamenta un nolikuma par tās izdevumiem
pamata. Tās vadošās institūcijas ir kopsapulce un padome, bet darbu organizē
sekretariāts, kuru vada LKAŠ priekšsēdētājs, kas ir personīgi atbildīgs par
visu šķīrējtiesas darbību, ieceļ un atceļ šķīrējtiesnešus (no viena līdz trim)
un šķīrējtiesas sēdes priekšsēdētājs, kā arī pats var pildīt pēdējo funkcijas.
Viņu uz trim gadiem ievēlē un atceļ LKA padome pēc LKA prezidenta ieteikuma. Tā
pieņem izskatīšanai jebkurus strīdus, izņemot tos, kuri ir tikai tiesu
kompetencē. Strīdus izskata stingri konfidenciāli. Iepazīties ar materiāliem
var tikai procesa puses, šķīrējtiesnesis un sekretariāta darbinieki. Pat
šķīrējtiesnesim lietas materiālus no sekretariāta telpām ir tiesības iznest
tikai uz lietas noklausīšanās laiku.
Honorāri ir zemi un atkarīgi no prasības
summas, proti, Ls 100- 200.
Rīgas Starptautiskās šķīrējtiesas (RSŠ) darbu pēc
statūtiem un 1996. gada reglamenta arī organizē tās Prezidijs, kas sastāv no
trim locekļiem. Tā galvenā funkcija ir šķīrējtiesnešu iecelšana, kad puses nav
par tiem vienojušās. Strīdus izskata Prezidija locekļi un tiesneši saskaņā ar
RSŠ Prezidija apstiprinātu sarakstu, tādējādi ierobežojot pusēm izvēli. Ja
neviena no pusēm nav ierosinājusi izskatīt lietu trīs šķīrējtiesnešu sastāvā,
tad to izskata vienpersoniski, bet šādā gadījumā pusēm par kandidatūru
jāvienojas. Ja tās nevar vienoties, šķīrējtiesnesi ieceļ Prezidijs. Ja strīdu
izskata trīs tiesneši, tad katra no pusēm ieceļ vienu tiesnesi un ti ievēlē
trešo. Ja puses par trešo tiesnesi nevar vienoties, viņu ieceļ Prezidijs, kas
ieceļ tiesnesi arī tad, ja puse nav izdarījusi izvēli. No 47 izskatītajām
lietām 10 bijušas ar ārvalstu puses līdzdalību[25].
Privatizācijas aģentūras (PA) Starptautiskā
šķīrējtiesa (PASŠ) 1996. gada 9. augustā reģistrēta Uzņēmumu reģistrā kā
bezpeļņas SIA. Tā darbojas neatkarīgi no PA, kura kopā ar Latvijas Attīstības
aģentūru ir PASŠ dibinātāja[26].
Šķīrējtiesas vadības struktūru veido
tās pilnsapulce, kas ir augstākā PASŠ lēmēja un kontroles institūcija;
pilnsapulces ievēlētais prezidijs ir vismaz četru cilvēku sastāvā (bez pilnvaru
termiņa ierobežojumiem), kas vada un organizē PASŠ darbu; un pilnsapulces uz
trīs gadiem no prezidija locekļu vidus ievēlēts prezidija priekšsēdētājs, kas
organizē prezidija darbu un kam ir visas komercuzņēmuma vadītāja funkcijas.
Tiesnešu skaitam pēc reglamenta jābūt nepāra.
Ja par vienu tienesi nevar vienoties, prezidijs ieceļ trīs šķīrējtiesnešus.
Tiesnešus puses vai nu izvēlas pašas, vai arī tos ieceļ no PASŠ piedāvātā
astoņu kandidatūru saraksta. No tiem lielākā daļa ir praktizējoši advokāti.
Viena šķīrējtiesneša honorārs var būt no Ls
40 līdz 3000.
Jūras arbitrāža izveidota starptautiskā
fonda “Via Baltica” ietvaros. To dibinot, tika paredzēts, ka tā izskatīs
strīdus, kas radušies kuģu sadursmju, avāriju, nogrimušu kuģu un mantas
izcelšanas, apdrošināšanas, loču, ledlaužu pavadījumu, kuģu izmantošanas,
zinātnisko pētījumu, derīgo izrakteņu ieguves, glābšanas darbu, kuģu
fraktēšanas, kravu pārvadāšanas, kā arī starptautiskās jūras tirdzniecības
komercdarījumu dēļ[27].
Ar LR starptautiskajām šķīrējtiesām būt
apmierinātam ir vēl stipri pāragri. Tam par iemeslu ir nestabilā likumdošana,
SPT un to precedentos kvalificētu juristu trūkums, viņu vājās svešvalodu
zināšanas, kā arī hroniskās, ar nepietiekamu valsts finansējumu saistītās
juristu sagatavošanas problēmas Latvijā.
ARBITRĀŽAS ATRUNAS.
Praksē izšķir vismaz trīs veidu arbitrāžas
atrunas vai līgumus.
Pirmais ir divpusējā vai
daudzpusējā līgumā ietvertā arbitrāžas atruna. Šajā gadījumā atrunas mērķis ir
dot to strīdu izšķiršanas metodi, kura var rasties dotā līguma interpretācijas
un pielietošanas laikā. Šāda atruna bieži ir ietverta, piemēram, starptautiskās
tirdzniecības un citos līgumos.
Otrais arbitrāžas līgumu veids ir līgumi, kuru vienīgais
uzdevums ir noteikt strīdu, kādi vien pušu starpā varētu rasties nākotnē,
izšķiršanas metodi.
Trešā kategorija veidojas no arbitrāžas
līgumiem, kas noslēgti, lai atrisinātu kādu pušu starpā jau eksistējošu,
aktuālu strīdu, kuru nav izdevies atrisināt citiem līdzekļiem. Trešā tipa
līgumos piekrišana arbitrāžai ietverta t.s. kompromisā.
Saskaņā ar Anglijas likumu arbitrāžas atruna
kontraktā veido patstāvīgu līgumu, kas saistīts ar galveno līgumu, t.i.
kontraktu, kura daļu tas veido[28].
Viens no starptautiskās arbitrāžas
pamatnoteikumiem ir pušu pirms vai pēc strīda izteiktā piekrišana nodot strīdu
arbitrāžai, bez kuras konflikta izšķiršana arbitrāžā nav iespējama. Kompromisa
tipa arbitrāžas līgums ietver vienošanos par arbitrāžas sastāva izveidošanu, ja
par to iepriekšēja vienošanās nav bijusi. Šajā līgumā noteikts, kādas problēmas
tiek izlemtas, kādi ir procedūras noteikumi, un definēti pušu pasākumi
arbitrāžas lēmuma atzīšanai un izpildei. Tā kā kompromiss ir saistošs
starptautisks līgums, tad puses atteikšanās to izpildīt veido starptautisko
tiesību īpašu pārkāpumu. Absolūtā vairākuma starptautisko arbitrāžu lēmumu
puses izpilda brīvprātīgi.
ARBITRĀŽAS IZVEIDOŠANA.
Parasti šķīrējtiesu izveido trīs vai piecu
cilvēku sastāvā. Katra no pusēm izvirza vienu vai divus savus pārstāvjus, bet
trešo izvēlas pēc savstarpējas vienošanās. Ja šādu vienošanos nav iespējams
panākt, tad superarbitru var uzticēt izvēlēties ANO Starptautiskās tiesas
priekšsēdētājam vai arī kādai citai prominentai starptautiskai amatpersonai. Ja
puses par superarbitru nekādi tomēr vienoties nevar, tad nekādas starptautiski
akceptētas metodes, lai to izvēlētos nepastāv.
Tomēr arbitru skaits dažādās starptautiskajās
šķīrējtiesās var būt dažāds.
Dažos gadījumos pielieto tā saucamās ad hoc
šķīrējtiesas, kuras izveido tikai viena, konkrēta precedenta
izskatīšanai. Taču dažas ad hoc
arbitrāžas ir ieilgušas veselas desmitgades[29].
Citkārt arbitrāžas atruna paredz strīda
nodošanu kādai pastāvīgas darbības arbitrāžai, kāda, piemēram, ir Stokholmas
Starptautiskā arbitrāža, Londonas Starptautiskā arbitrāža vai Starptautiskās
tirdzniecības palātas arbitrāža[30].
Anglijā jautājumu par to, kādai arbitrāžai
lietu nodot, var izlemt Tirdzniecības palātas prezidenta vai kāda no
profesionālajām asociācijām.
Tomēr pēdējā laikā parādījušās arī t.s.
“delokalizētās, peldošās vai denacionalizētās arbitrāžas”. Saskaņā ar šo
arbitrāžu principu arbitrāžu procesuālās tiesības autonomi izvēlas puses un tām
nav jāsaskan ar arbitrāžas vietas valsts likumu (Anglijā šo principu neatzīst).
Arī ASV tiesībās pieprasa procesuālo normu
izvēlē kaut kāda veida stingru saikni ar operāciju, kas var būt kontrakta
izstrādāšanas vietas, biznesa vietas, pušu domicila vai inkorporācijas vietas
likums. ASV Vispārējā komerciālajā kodeksā noteikts: ja operācija ir saistīta
kā ar vienu, tā otru pusi, tad puses tiesīgas izvēlēties jebkuras puses likumu[31].
ARBITRĀŽAS LĒMUMS UN TĀ
SPĒKS.
Ja arbitrāžas līgumā nav noteikts citādi, tad
arbitrāžas lēmums pusēm ir saistošs, nav pārsūdzams un tas ir jāpilda. Dažas
arbitrāžas atrunas pieļauj, ka saskaņā ar tām izveidoto šķīrējtiesu lēmumus var
pārskatīt ANO Starptautiskā tiesa.
Dažos speciālos gadījumos arbitrāžas lēmumus
var apstrīdēt. Četri šādi gadījumi noteikti ANO Arbitrāžas procesa paraugnoteikumos.
Tā netiek atzīts tādas arbitrāžas lēmums, kas pieņemts:
·
ārpus tās kompetences;
·
krāpšanas vai kāda arbitra korupcijas rezultātā;
·
bez pietiekama pamatojuma;
·
ar nopietniem procesuālo normu pārkāpumiem, kā arī,
kad nav spēkā pati arbitrāžas atruna vai kompromiss[32].
Izņemot šādus ārkārtējus gadījumus, arbitrāžas
lēmumi jāatzīst un jāizpilda savas valsts teritorijā tā, it kā tie būtu
nacionālās tiesas lēmumi. Taču paši arbitri var pārskatīt savu lēmumu
un pat izmainīt to, ja vēlāk lietā atklājušies jauni apstākļi. Šajā sakarā tiek
pielietoti 1970. gada 29. decembra Ņujorkas konvencijas par ārvalstu arbitrāžu
lēmumu atzīšanu un izpildīšanu noteikumi.
ARBITRĀŽAS NOTEIKUMI
LATVIJAS STARPTAUTISKAJOS
LĪGUMOS.
Arbitrāžu kā strīdu izšķiršanas metodi mūsdienās
tomēr galvenokārt izmanto starptautisko ekonomisko vai starptautisko
privāttiesību jomā. Arbitrāžas noteikumi parasti ir ietverti starptautisko
aizdevumu un starptautisko investīciju aizsardzības līgumos.
Investīciju aizsardzības līguma ar Vāciju 10.
pantā noteikta strīdu izskatīšanas kārtība starp dalībvalstīm, tajā skaitā
starpvaldību sarunās un pušu izveidotā šķīrējtiesā. Ja puses nevar vienoties
par tās trešo locekli, tad šķīrējtiesu veido ANO Starptautiskās tiesas
priekšsēdētājs, tā vietnieks vai, ja tie ir pušu pilsoņi, tad viens no tiesas
locekļiem.
Ja abas puses ir 1965. gada 18. martā
Vašingtonā parakstītās Konvencijas par ieguldījumu strīdu
izskatīšanu starp valsti un citas valsts pilsoni dalībnieces, tad
strīdu var izskatīt Konvencijas 27. pantā noteiktajā kārtībā.
Līguma ar Šveici 9. pants nosaka strīdu
izskatīšanas kārtību starp līgumslēdzēju pusi un ieguldītāju konsultācijās un
arbitrāžā. Ja puses nevar vienoties par arbitrāžas priekšsēdētāju, tad tās var
uzaicināt Parīzes Starptautiskās tirdzniecības palātas arbitrāžas tiesas
prezidentu “iecelt attiecīgos arbitrus”. Var piemērot arī 1965. gada
Vašingtonas konvencijas noteikumus. Arbitrāža pati nosaka savu procedūru. Puses
līgumā atsakās arbitrāžas laikā atteikties no šīs procedūras un pāriet pie
strīda izskatīšanas diplomātiskā ceļā.
Līguma ar Šveici 10. pants nosaka izskatīt
strīdus starp līgumslēdzējām pusēm un arī par līguma tulkošanu diplomātiskā
ceļā vai “arbitrāžas tiesā”, kuras priekšsēdētāju, ja puses nevar vienoties,
ieceļ ANO Starptautiskās tiesas priekšsēdētājs pēc jebkuras puses lūguma.
Arbitrāžas lēmumi ir galīgi un nav pārsūdzami.
Līdzīga strīda izskatīšanas kārtība kā līgumā
ar Šveici
noteikta arī līgumā ar Izraēlu. Abos pēdējos un arī līgumā
ar Vāciju
noteikts, ka līgumslēdzēja valsts, kura ir viena no strīdā iesaistītajām pusēm,
nevar arbitrāžas vai sprieduma izpildes laikā aizbildināties ar to, ka
ieguldītājs saskaņā ar apdrošināšanas līgumu ir saņēmis kompensāciju, kas sedz
visu nodarīto kaitējumu vai tā daļu[33].
Par strīda starp Latviju un Nordic Investment Bank izskatīšanas
institūciju, attiecībā uz līguma interpretāciju vai pielietošanu, noteikta
arbitrāža pēc līdzīgiem komplektācijas noteikumiem kā iepriekš minētajā līgumā
ar Vāciju. Arbitrāžas vietai jābūt Parīzē, ja puses nevienojas par citu vietu.
Līgumā noteikts, ka “trešajam arbitram ir absolūtas tiesības izlemt visus
jautājumus, kad abas puses ir nesaskaņā”.
Pusēm jāpielieto ICSID Vašingtonas noteikumi[34].
Šie LR noslēgtie investīciju aizsardzības
līgumi nosaka strīdu izskatīšanas kārtību starp ieguldītāju un dalībvalsti, kā
arī starp dalībvalstīm. Tā līgumos ar Skandināvijas valstīm par pirmo minēto
strīdu izskatīšanas institūciju ir noteikts Starptautiskais ieguldījumu
strīdu izskatīšanas centrs, kas darbojas saskaņā ar 1965. gada 18.
martā Vašingtonā parakstīto Konvenciju par ieguldījumu strīdu izskatīšanu starp
valsti un citas valsts pilsoni, vai ad
hoc arbitrāžas tiesa, kas izveidota saskaņā ar ANO Starptautiskās
tirdzniecības tiesību komisijas arbitrāžas noteikumiem.
Izmantotā
Literatūra:
·
“Civilprocesa likuma komentāri”- sagatavojis autoru kolektīvs prof. K. Torgāna
un M. Dudeļa vispārīgā zinātniskā redakcijā (šķīrējtiesa-J.
Rozenbergs);
·
Juris Bojārs
“Starptautiskās Tiesības”-1998, 2., labotais un
papildinātais izdevums, apgāds “Zvaigzne ABC”;
·
Juris Bojārs
“Starptautiskās Privāttiesības”-1998, apgāds
“Zvaigzne ABC”.
[1] T.Burgenthal,
H.G. Maier, “Public International Law in a Nutshell”, St. Paul.Minn. (1985) pp.
68-69.
[2] Sk.- “Najals
saga”
[3] (Jay’s Treaty)-
Džons Džejs ir viens no slavenākajiem ASV “dibinātājiem tēviem”, ievērojams ASV
diplomāts.
[4] G. von Ghlan,
“Law Among Nations”, Fifth Ed., pp. 530-531.
[5] Ibid., pp.
531-532.
[6] VV.-
1928.-13.jūl.
[7] Treaty of
Arbitration between Latvia und united States of America. Sk.-VV.- 1930.- 27.
martā.- 2.lpp.
[8] Likums bija spēkā
no 1993. gada 1.1. Sk.- LR AP un Valdības ziņotājs. – 1991.- 21. dec. –Nr.51.-
204. lpp.
[9] LR AP un Valdības
ziņotājs.- 1993.-14. janv.- Nr.1/2., 43.-104. lpp.
[10] Geneva Protocol
on Arbitration Clauses.
[11] Geneva Convention
on the Execution of Foreign Arbitral Awards.
[12] The Work of the
International Law Commission, Fifth Ed., U.N. (1996) p. 51.
[13] New york
Convention on the Recognition and Enforcement of Foreign Arbitral Awards.
[14] VV. –1992. –26.
martā.
[15] European
Convention on the International Commercial Arbitration.
[16] Smit H., Pechota
V., po. cit., Vol.1.
[17] U.N. Ref.
E/EEC/625/Rev. 1 (1970).
[18] Schmitthoff’s
Export Trade. (1986) pp. 605-606.
[19] Convention on the
Settlement of Investment Disputes between States and Nationals of Other States,
in 5/5 UNTS 160, No. 8359, at160.
[20] T.M. Franck,
ibid., pp. 455-458.
[21] European treaty
series, No. 56.
[22] Ebenroth/Karl,
“Die Multilaterale Investitions-Garantie-Agentur. Kommentar zum MIGA Ubereinkommen”,
Heidelberg (1989) S. 18-72.
[23] UNCITRAL
Arbitration Rules.
[24] Ziņotājs.-1996.-Nr.18.
[25] Skuja V. uzņēmēji
līgumos sāk iekļaut šķīrējtiesas atrunu// DB.-1997.-25. martā.
[26] Statūti
apstiprināti ar 1996. gada 31. Jūlija dibinātāju pilnsapulces lēmumu, prot. Nr
2, reģistrēti Uzņēmumu reģistrā 9.08.96, Nr. 000330509.
[27] Bergholcs J.
Jūras arbitrāža (šķīrējtiesa) Latvijā// Jūras Vēstis.-1994.-Nr. 8.-3. lpp.
[28] Dicey and
Morriss, “The Conflict of Laws”, Eleventh Ed., London (1987) p. 536.
[29] T. Burgenthal
H.G. Maier, ibid., p. 72.
[31] Eugen F. Scoles,
Peter Hay, pp. 644-649.
[32] T. Burgenthal,
H.G. maier, ibid., p. 72.
[33] Latvijas
Vēstnesis.-1994.-10.aug.-2.lpp.
[34] Turpat.-13. aug.
–2.lpp.
AtbildētDzēstAizdevuma piedāvājums starp īpaši
Sir, Madam, beidzot lauzt strupceļu, kas izraisīja
bankām, jums ir Jūsu problēmu risinājums. Es esmu
Konkrēti, es piešķirt aizdevumus ar īstermiņa un ilgtermiņa no
€ 2000 līdz € 800,000 ar atmaksas termiņu ļoti ļoti
pieejama jūsu kredīta vajadzībām, lūdzu, sazinieties ar mani, thank you. e-pasts:
fabriceauriol4@gmail.com
AtbildētDzēstKredīta piedāvājums / Investīciju
Tu, kas ir nepieciešams kredīts, lai sāktu savu biznesu. tu
varētu saņemt kredītu, lai īstenotu Jūsu projektu,
E-pasts: fabriceauriol4@gmail.com