Autors: Nezināms
Ēģiptes
valdnieces smaržas.
Divas Ēģiptiešu valdnieces Nefretete
un Nefretari bija lielas smaržu cienītājas. Viņu pilīs bija telpas skaistuma
kopšanai. Šeit varēja peldēties aromatiskās vannās. Te arī gatavoja un lietoja
smaržīgās ziedes, parfīmus un pūderus. Smaržu un ziežu lietošana ieņēma
nozīmīgu vietu ēģiptiešu ikdienā. Pēc mazgāšanās vai peldes ķermeni mēdza
ierīvēt ar smaržīgām ziedēm un eļļām. Sausais tuksneša klimats radīja
nepieciešamību mitrināt ādu. Eļļas lietoja, lai saglabātu tās elastību. Ziežu
galvenie piegādātāji bija priesteri, jo tie mācēja tās pagatavot. Bet par vienu
no augstākajām mākslām smaržu un kosmētikas lietošanu padarīja Kleopatra.
Uzskata, ka viņa ik dienas peldējās smaržīgās vannās un tieši ar parfimērijas
palīdzību jau pirmajā tikšanās reizē paveda Antoniju.
Francijas slavenības un smaržas.
Francijā smaržu meistari strādāja kopš 12. gadsimta. Pirms
ķļūt par šādu meistaru, vajadzēja nokalpot 7 gadus. Kad radīja jaunas smaržas
vai zāles, tās reģistrēja un izdeva patentu. Vissenākie šādi patenti datēti ar
1190. gadu.
Kad 1533. gadā Katrīna Mediči
apprecēja Henriju II, kopā ar viņu no Florences ieradās personīgais smaržu
meistars Renē. Renē darbnīca kļuva par ļoti iecienīt tā laika elites satikšanās
vietu. Tas paātrināja smaržas izplatību šajās aprindās. Katrīnu Mediči pazīst
kā Francijas parfimērijas aizgādni, kas veicināja šīs nozares attīstību valstī.
Smaržu patēriņš aristokrātijas aprindās turpināja palielināties. Stāsta, ka
Luijs XIV pats piedalījās savu smaržu veidošanā. Smaržu popularitāte auga.
Luija XIV laikā bija moderni katru dienu lietot citu smaržu. Acīmredzot liela
daļa Pompadūras kundzes mājsaimniecības budžeta tika izlietota šīm vajadzībām.
Tas viss turpinājās līdz revolūcijai, kad šādu luksusu stingri noliedza, bet ne
uz ilgu laiku. Drīz šo ekstravaganci atjaunoja Napoleons un Žozefīne. Napoleons
bija smaržu, īpaši odekolonu cienītājs. Žozefīne deva priekšroku stiprākām
smaržām, īpaši muskusam. Varbūt Napaleona smaržu mīlestība pielipa arī
Žozefīnes favorītiem. Stāsta, ka Napoleons nosūtījis viņai šādu zīmīti:
“Nemazgājies!” Es atgriezīšos.”
Anglija un smaržas.
Tikai kopš Elizabetes I valdīšanas laika var runāt par
smaržu vispārēju pielietojumu Anglijā. Lielu prieku karalienei sagādāka
Oksfordas grāfa pasniegts iesmaržotu cimdu pāris. Grāfs viņai tos, tāpat arī
daudzus citus smaržīgus priekšmetus, atveda no Itālijas. Smaržu nosauca
Oksfordas grāfa vārdā.
Tāpat kā daudzi galminieki,
Elizabete nēsāja pomanderu (14.gs.
ievestu aromātisku vielu bumbiņu.) Šo lodīti ievietoja dažādās rotaslietās. Arī
trauku smaržu ievietošanai sāka saukt par pomanderu.
Iesmaržinātas tika karalienes
Elizabetes I kurpes un apmetnis. Smaržas glabāja arī tā saucamajās “kassoletēs”
– nelielās kārbiņās ar caurumotu vāciņu, caur kuru ieelpot aromātiskās vielas.
Parasti šīs kārbiņas gatavoja no ziloņkaula, zelta vai sudraba.
Vinaigrette bija nelielas no
iekšpuses apzeltītas sudraba kārbiņas (lai novērstu koroziju). Tajās glabāja ar
aromātisku etiķi piesūcinātu sūkli. Tās lietoja, lai “atmodinātu” paģībušu vai
aizgainītu nepatīkamas smakas. Kaklarotu dobās krelles piepildīja ar smaržīgiem
sveķiem, pat gredzenos bija nodalījumi aromatiskiem pulveriem. Tajos iestrādāja
atverītes, lai ļautu smaržai izplūst.
Sievietes smarža …
Ko mēdz ievērot vispirms – sievieti vai viņas
smaržas? Vai varbūt šie jēdzieni nav dalāmi? Viens gan ir skaidrs – smaržas
zemapziņā rada to vienīgo un neatkārtojamo iespaidu par cilvēku, ko var
atcerēties ar aizvērtām acīm. Smaržas var atklāt visu par sievietes personību
vai arī tieši otrādi – maldināt un ietīt viņu vēl biezākā noslēpumainības
plīvurā.
Mūsdienu statistika liecina, ka ap
80% sieviešu lieto kādas smaržas un 50% iesmaržojas katru dienu. Daudzām
sievietām smaržas liek justies it kā stiprām, neatkarīgām un pašpārliecinātām,
citas atkal smaržas uztver kā rotaslietu – sievišķīgu un seksīgu, bez tām
daudzas sievietes nejūtas īsti apģērbušās. Taču smaržu izvēle reizēm var būt
grūtāka par, piemēram, dzīvesvietas izvēli (un pat dzīvesbiedra izvēli), jo
visā pasaules tirgū ir ap tūkstoš dažādu aromātu, kuriem ik gadu pievienojas
kādi sešdesmit jauni. Austrumnieciskas, svaigas, puķainas, rūgtenas, klasiskas,
modernas… Var būt tā sauktās unisex smaržas, kuru rašanos ietekmējusi mūžīgā
sievietēm raksturīgā smaržu čiepšana no saviem mīļotajiem vīriešiem?
Kā izvēlēties smaržas?
Tāpat kā dietologi neiesaka doties
uz pārtikas veikalu tukšā dūšā, arī smaržu izvēlei un iegādei ir savi principi.
Piemēram, smaržas ir jāpamēģina priecīgā, pat pacilātā noskaņojumā pēc iespējas
agrāk no rīta, kad deguns ir visjūtīgākais. Smaržu nedrīkst ostīt, kad tā uz
miesas vēl ir mitra, jo tad jūtams no tām izgarojošais alkohols, aromātam
jāiesēžas 20 minūtes, tikai tad var sajust, kā tas izklausās konkrētam
cilvēkam. Arī psihologiem ir savs viedoklis par smaržu izvēli. Ekstravertā tipa
cilvēki visbiežāk izvēloties svaigus aromātus, piemēram, “Christalle”, bet
intraverti orientējas uz austrumnieciskām smaržām (“Shalimar”), savukārt
emocionāliem cilvēkiem patīk ziedu smaržas ar pūdera noskaņu (“Chloe”) Taču
šoreiz pievērsīsimies mūsdienās populāro smaržu vēsturiskajai vērtībai,
atkāpjoties pagātnē līdz pat 19. gadsimta sākumam…
Smaržas - sievietes nākotne.
Kad 1828. gadā Pjērs Paskāls Gerlēns (Guerlain) atver savu
pirmo smaržu veikalu Parīzē, smaržas vēl nav ķļuvušas par sievietes neatņemamu
sastāvdaļu. Pols Valerī vēl nav uzrakstījis savus leģendāros vārdus –
“Sieviete, kura nedomā par savām smaržām, nedomā par nākotni”. Tikai izmeklēti
kungi savām dāmām var atļauties pasūtīt iemīļotās smaržas dārgā iesaiņojumā no
dzintara vai opāla, kas pārklāts ar emalju un zeltu. Onorē de Balzaks iedvesmas
meklējumos par pasūta sev īpašu odekolonu un tad uzraksta slaveno romānu
“Cēzars Biroto”…
Taču palēnām, pamazām augstās
sabiedrības dāmas ar lielu labpatiku pievēršas smaržu pasaulei un modes leksikā
ienes arī tādu apzīmējumu kā smaržu mode. Grāfiene Berī, vēlāk arī pati
imperatrise Eiženija (kam par godu Gerlēns radīja savu slaveno aromātu “Eau de
Cologne Imperiale”) ir visvairāk zināmās smaržu cienītājas, kamēr vienkāršās
sievietes vēl samierinājās ar lētākiem smaržūdeņiem, kuri gatavoti uz viena
konkrēta aromāta, piemēram, rožu, jasmīnu vai vijolīšu, bāzes.
Pēc 1870. gada Parīzē radās jauns
sabiedrības slānis – buržuāzija. Tās pārstāvji, kā liecina vēsture, ar patiku
iet aromātiskās vannās, dzīvo pārticībā un pret smaržām ir noskaņoti ļoti
labvēlīgi. Tā arī Parīze kļūst par mūsdienu smaržu dzimšanas vietu.
Varētu teikt, ka visa Eiropa uz
Parīzi brauc pēc aksesuāriem - dārglietām, apģērbiem un kažokādām, protams, arī
pēc smaržām, kuras joprojām uzskata par izteikti Francijai raksturīgu parādību,
kaut arī parādās citu valstu smaržu magnāti.
Šajā posmā smaržas vēl gatavo uz
dabiskas koksnes, ziedu un sakņu ekstraktu bāzes. Taču, kā zināms, ne vienmēr
iespējams iegūt vajadzīgās intensitātes smaržu esenci no ziediem. Turklāt
ekonomiskā nestabilitāte un kari piebremzēja eksotisko augu importu, taču modē
ir izteikti saldi, pat smacīgi austrumnieciski aromāti.
Aldehīdaromāti iekaro dāmu degunus.
Un tieši tad, kad ceļ Eifeļtorni,
kad Parīzē parādās pirmie automobiļu modeļi, arī Parīzes parfimērijas fabrikās
sāk ražot tā sauktos aldehīdus – sintētiskās eļļas, kas imitē ziedu smaržas.
Vārda tiešākajā nozīmē ož pēc skandāla. Gerlēns met izaicinājumu sabiedrībai un
rada “Jicky” – pirmās smaržas uz sintētisko eļļu bāzes.
Jaunā tehnoloģija pakāpeniski ķļūst
arvien populārāka, un, dabiski, rodas nepieciešamība pēc sērijveidā ražotiem
smaržu flakoniem. Un tādi arī parādās.
Radio, telefons, kino – ir tieši
20.gadsimta atklājumi. Smaržas kļūst par tādu kā pierādījumu dzīves alkām. Šo
laiku ne velti dēvē par Belle Epoque (ziedu laikiem).
Ernests Daltrofs atver parfimērijas
veikalu “Caron”, kas tā nosaukts par godu tolaik populāram akribātam. 1911.gadā
Daltrofs rada savu “Narcisse Noir” aromātu.
Kāds korsikānis vārdā Fransuā
Spoturnom aizņemas savas mātesmeitas uzvārdu Kotī un 1900. gadā atbrauc iekarot
Parīzi. Pēc smaržu L’Origan” triumfa, kas tik ļoti iepatīkas augstākajai
sabiedrībai, firmas “Coty” vārds iet no mutes mutē, bet Fransuā Kotī vēlāk dēvē
par parfimērijas Napoleonu. Jau 1910. gadā viņš atver savu pirmo ārzemju
veikalu Maskavā.
Taču pirmais pasaules karš pieliek
punktu Belle Epoque trauksmainajm dzīvespriekam, un tikai pēc kara cilvēkiem
atgriežas vēlme “dzīvot skaisti”. Atkal modē nāk Japānas kultūra, un pēc Pučīni
operas “M-me Butterfly” Gerlēns rada smaržas “Mitsouko” par godu tās galvenajai
varonei.
Šajā laikā savu pirmo salonu Doviļā
atver kāda Gabriela Šanele, kurai netrūkst svaigu un drosmīgu ideju sieviešu
tērpiem. Viņa vēlas atbrīvot sievietes no neērtās un mākslīgās modes, kas
tobrīd valda.
Nav tik sen laiks, kad varenais
Čarlzs Frederiks Vorts, kas ģērbj Eiropas karaliskās ģimenes, izsvītrojis no
modes tādu vārdu kā krinolīns, bet Pols Puarē 1906. gadā pirmoreiz Parīzes
dāmām liek priekšā ideju iztikt bez neērtās korsetes. Tieši Puarē Šanele ir
parādā par savu likteni, jo viņš savulaik izdarījis kļūdu, liekot gaidīt kādai
no Rotšildu dāmām. Tā arī šī dāma, lai ieriebtu pastāvīgajam meistaram, dodas
pasūtīt visu savu garderobi pie nevienam vēl nepazīstamās Šaneles. Kāds
triumfs! 1921. gadā tiek radītas pasaulslavenās “Chanel Nr.5” – modernas, aldehīdiem
bagātas smaržas. Augstā sabiedrība ir sajūsmā par to neparasto aromātu buķeti,
kā arī par eleganti vienkāršo iesaiņojumu un atdzīst šīs smaržas par
lieliskām.
Parfimērijas gigantu cīņas.
Pēc četriem gadiem Gerlēns piedāvā
savas jaunās smaržas “Shalimar”. Kāds no Gerlēnu ģimenes pārstāvjiem dodas
ceļojumā no Eiropas uz Ameriku, kura laikā viņa sieva lieto tikai “Shalimar”
smaržas. Visi kuģa pasažieri ir sajūsmā par saldenajiem vaniļas un
austrumnieciskajiem motīviem šajās smaržās, un jau drīz pēc kuģa piestāšanas
pie ASV krastiem Amerikas sabiedrības krējums sitas vai nost, lai iegūtu savā
īpašumā “Shalimar”.
1927. gadā Žanna Lanvēna dod
atbildes triecienu, radot “Arpēge” piemīlīgi apaļīgā flakonā. Tajā pašā gadā
Kotī rada “L’Aimant”, bet 1935. gadā Kotī māceklis Armāns Petižāns atver savu
firmu, ko nosauc par “Lancome”. Jaunā marka sevi piesaka visai skaļi, viena
gada laikā laižot pasaulē septiņus jaunus aromātus, kuru vidū ir arī
“Tropoques”, “Kypre” un “Tenders Muits”.
Parfimērijas gigantu cīņā ar nelielu
nokavēšanos iesaistās Žans Patū (Jean Patou), 1938. gadā rasdot “Joy” – pasaulē
dārgākās smaržas, kuru sastāvā ir pāri par 100 retāko un augstvērtīgāko esenču.
Četrdesmito gadu sākumā, kad Eiropā
valda baisas kara priekšnojautas, trīs jaunākie Gerlēnu ģimenes pārstāvji Žans,
Filips un Robērs emigrā no Francijas. Vēlāk Filips Gerlēns atcerēsies, kā
šķiršanās brīdi viņam, jau mašīnā sēdošam, klēpī ielikts ģimenes lielākais
dārgums – koferītis ar slepenajām smaržu formulām.
Puķainās romantikas atgriešanās.
Pēc kara sabiedrībā no jauna aug
tieksme pēc greznības. Parfimērijas pasaulē sevi piesaka liela daļa slaveno
modelētāju, jo jaunajām modes tendencēm nepieciešami arī atbilstoši aromāti.
1944. gadā Marsels Rošā (Rochas)
savai mīļotajai sievai veltī smaržas “Femme” ar interesantu, juteklisku
noskaņu. Tām pa pēdām seko vesela rinda parfimērijas jaunumu “Coeur Joie” un
“L’Air du Temps”. Pēdējām tiek oriģināls flakons, kas vēljoprojām nav zaudējis
piekrišanu un visbeidzot – “Ma Griffe”.
Haoss un elegance vienkop.
Sešdesmitie gadi. Visai revolucionārs laika posms, ko
raksturo pirmie cilvēka soļi uz Mēness, seksuālā revolūcija, hipiji, rokmūzika,
minisvārki un, protams, “The Beatles”. No jauna ceļ gaismā Austrumu kultūras
vērtības, arī smaržas, un eksotiskais pačouli (indiešu kvēpeķļa) aromāts ķļūst
gluži vai par šī perioda vizītkarti. Taču paralēli tam modē ir arī “Y”, “Fidji”
smaržas, kuras populāras arī šobrīd.
Šķiet,
ka sešdesmito gadu noskaņojumu vislabāk raksturo smaržas “Youth Dew”, kuru
garšīgais, bagātīgais aromāts vedina domāt par dzīvīgu Austrumu tirgus ainu.
Septiņdesmitajos
gados sievietes vēl aktīvāk sāk iesaistīties sabiedriskajā dzīvē, taču modē
atgriežas elegance, prasme lietot kosmētiku un rūpēties par sevi. Smaržas ķļūst
par sievietes labāko draudzeni un slepenu pavedināšanas ieroci vienlaikus. Šajā
laikā smaržu modē ienāk itāļu dizaineri – kā pirmais no tiem Emilio Puči
(Emilio Pucci) ar “Vivara”, bet 1974. gadā Gučo Guči piedāvā smaržas ”Gucci
Nr.1” Šos gadus raksturo paši piesātinātākie aromāti: “Empreinte” un “First”.
Taču tas netraucē pastāvēt arī tādiem autsaideriem kā Pako Rabane ar smaržām
“Metal”.
Jūras svaigums smaržu pudelītē.
Astoņdesmito gadu beigās smaržu laboratorijās rodas pavisam
jaunas buķetes – tā sauktās svaigās ozona un jūras noskaņas, kas atgādina
okeāna sāļo zilgmi un ūdenszāļu smaržu “Parfum d’ētē KENZO” un “I’Eau D’lssey”
1991.
gadā pēc Persijas līča kara beigām parādās vēl viens bestsellers – “Amarige”,
ko varētu raksturot kā himnu mieram, skaistai, apmierinātai un laimīgai
sievietei. Arī jaunais aromāts “Tresor” dārgās ziedu – augļu noskaņās, šķiet,
uz ilgu laiku iekaro sieviešu sirdis (vai degunus!) visā pasaulē.
Deviņdesmitajos
gados jūras notis transformējas ūdens motīvos, kas izraisa asociācijas ar
zvaniņiem un lotosziediem. Šī virziena tipisks piemērs – “Eder”.
Taču
jau ir dzimusi tehnoloģija “Living Flower”, ko pirmoreiz lieto smaržu “Giorgio”
radīšanā. Šī tehnoloģija ļauj iegūt aromātu no zieda tā paša plaukuma brīdī –
ziedu ievieto bezgaisa telpā zem stikla kupola, tam pieslēdz datoru, kas
izanalizē aromātu. Šī tehnoloģija ļauj radīt precīzas jebkura aromāta kopijas,
piemēram, zamšādas smaržu kā to izdarījusi Donna Karana savu smaržu izveides
procesā.
Mūsdienu
smaržu devīze – absolūta pašizteikšanās brīvība. Modē ir gan austrumnieciski
garšvielu aromāti, gan tā sauktās unisex smaržas, gan ekstravagantas jauno
dizaineru fantāzijas, gan jūras aromāti.
Ak, šis vieglais aromāts…
Visām sievietēm patīk smaržas. Taču ne visi zina,
kā tās top.
Aromātiskās esences smaržu
ražošanai iegūst aparātos, kas atgādina kandžas aparātu. Lai
iegūtu vienu gramu esences, jāpārstrādā vairāki simti kilogramu
ziedlapiņu.
“Ostītāji”
Kompozīciju veidošanai parfimērijā izmanto vairāk nekā 300
smaržvielu. Galvenie parfimērijas izstrādājumi ir smaržas, tualetes ūdens un
odekolons. Tie atšķiras ar esenču saturu un spirta daudzumu. Vismazāk spirta un
visvairāk esences ir smaržās, tāpēc tās ir visnoturīgākās. Noturību nosaka arī
smaržu kompozīcija. Smaržu aromātu “pareizumu” kontrolē degustatori –
“ostītāji”. Tā ir ļoti reta profesija, un tās pārstāvjiem tiek izvirzītas
ārkārtīgi bargas prasības. Viņi nedrīkst lietot alkohola dzērienus, kafiju un
smēķēt. Toties viņiem jāguļ ne mazāk kā 12 stundas diennaktī!
Kā radās smaržas
Aromātiskās eļļas lietoja senie ēģiptieši, romieši un
arābi. Smaržas radās viduslaikos. Saskaņā ar tā laika priekšstatiem slimības
iekļūst organismā pa atvērtām ādas porām, tāpēc mazgāties neieteica. Kā zināms,
Ludviķis XIV savā 78 gadus ilgajā mūžā esot mazgājies tikai 4 reizes. Varat
iedomāties, cik “jauki” viņš! Turklāt viduslaiku pilsētās visus atkritumus
izmeta un izlēja tieši uz ielas. Tāpēc aromatizācijai izdomāja smaržas.
Napoleons Bonaparts, piemēram, izlietoja līdz 60 litriem odekolona mēnesī.
Parīzes smaržu muzejā
Kad jūs maksājat par smaržu flakoniņu, tikai 40% no cenas
tiek maksāts par pašām smaržām; 20% jūs atdodat par iesaiņojumu, pārējos 40% -
par reklāmu. Tā kā aromatiskā esence vienmēr tikusi vērtēta zelta cenā, smaržas
pildīja dārgos zelta, porcelāna, kristāla, sudraba flakoniņos. Parīzes smaržu
fabrikas muzejā var redzēt daudz ko interesantu. Tur, piemēram, ir smaržu
flakoniņa futrālis, kas izveidots kā neliels tālskatis, ar kuru ziņkārīgā
mājasmāte varēja aplūkot zāli. Cits flakoniņš veidots kā franču revolūcijas
laikā giljotinētās Francijas karalienes Marijas Antuanetes figūriņa. Par vāciņu
noder karalienes galva!
Ja jums patīk nēsāt smaržas sev līdzi un nevēlaties izjust
nekādas neērtības, tad piemērotas būs krēmveida smaržas.
Smaržas
dievišķās. Smaržas ārstējošās.
Senlaikos visas mākslas, kas saistījās ar cilvēka ķermeni,
atradās vienas kaislības vadītu cilvēku – burvju, zintnieču, zāļu sieviņu un
aptieķnieku pārziņā. Tie, sākot ar agriem rītiem vēl salnas skartos pavasaros
un beidzot ar pirmajiem sniegiem rudeņos, staigāja pa pļavām, upju līčiem,
purvu cinājiem un lasīja zāles, lai izvilinātu no tām aromātus un vitamīnus.
Aromaterapija, vai vienkāršākā valodā rakstot, ārstēšana ar smaržīgām zāļu esencēm,
ir lieliska iespēja cilvēkam bez milzīgiem naudas ieguldījumiem un ilgstošas
laika kavēšanas saglabāt veselību un uzturēt možu garu. Tiesa gan, skaidrs ir
arī kas cits, ja lauzīsit kāju, tad nāksies vien iet pie ķirurga, kas kaulus
saliks pa vietām. Taču atveseļošanās periodā aromāti palīdzēs atjaunot garīgo
līdzsvaru.
Aromaterapija, tāpat
kā citas netradicionālās metodes, nebija pie mums populāra. Pamazām
aromaterapiju sāk pielietot arvien vairāk. Suvenīru veikalos iespējams nopirkt
dekoratīvus traukus, kuros glabājas sakaltētas ziedlapas, ciedru čiekuri,
kadiķa zari, muskata rieksti un daudz kas cits, kas piepilda mājokli ar
smaržām. Austrumu eksotikas cienītāji jau sen apguvuši īpašās bodes. Kur pārdod
sandala, muskata un citas kvēpināmās nūjiņas. Ēterisko eļļu maisījumi spēj
ietekmēt cilvēku tik ļoti, ka tas, tikai elpojot aromātus naktī, spēj atmest
smēķēšanu. Tādēļ aktīvie medikamentu ražotāji jau sāk rūpnieciski ekspluatēt
arī šo nozari.
Aroms
– sens kā pasaule.
Paši pirmie, kas novēroja augu aromātu specifisko iedarbību
uz cilvēku, bija senie feniķieši. No viņiem šo māku apmēram 4. Vai 5. gadu
tūkstotī p.m.ē. apguva Senajā Ēģiptē, kur arī sāka izmantot smaržvielas. Par to
liecina ne tikai arheoloģiskie atradumi, mākslas priekšmeti un leģendas.
Faraona Titanhamona mūmija nevarētu saglabāties gadu simtiem, ja ēģiptiešu
zintnieki cilvēka ķermeņa balzamēšanā neizmantotu no augiem iegūtās esences.
Atcerēsimies arī Ēģiptes valdnieci Kleopatru, kas bija apguvusi, tiesa gan
kosmētiskos nolūkos, visdažādāko parfīmu ietekmi uz cilvēku, bet parfīms jau
t’apati auga esence vien ir. Ēģiptes mākslinieki no retiem akmeņiem, alabastra,
nefrīta, ebonīta, kā arī no kaula un stikla gatavoja aromātu kvēpināmos
traukus, smaržu vāzes. Saglabājusies arī māla plāksnīte no Senās Babilonas
laikiem (apmēram 18. gadsimts p.m.ē.), kur rakstīts, ka atļauts ievest dažādas
eļļas, piemēram, no ciedra, sandala, kas nozīmē, ka jau senatnē cilvēki
izstrādāja tehnoloģiju aromātisko ekstraktu iegūšanai no koka šķiedras.
Estēti grieķi, kas popularizēja ķermeņa kultu, apguva no
ēģiptiešiem ne tikai aromaterapijas metodes ārstniecībā, bet arī kosmētikā.
Stāsta, ka Diogens esot ieziedis kāju pēdas ar aromātisko eļļu. Kad par viņu
smējušies, tad šis tikai esot atbildējis – ja jūs smaržas lejat uz galvas, lai
atsvaidzinātu gaisu putniem debesīs, tad es iesmaržinu kājas, lai mans ķermenis
smaržotu un patīkami kutinātu manu un kaitinātu jūsu degunus. Senajā Romā
izveidojās pat veseli kvartāli, kuros strādāja un dzīvoja parfimēri, gatavojot
un tirgojot smaržas īpašos stikla vasi oniksa traukos. Pie tam jau senatnē
cilvēkiem nācās atzīt, ka tajos pilsētas kvartālos, kur dzīvoja un strādāja
aptieķnieki, briesmīgo slimību bija daudz mazāk.
Arī viduslaiku Eiropā mēra laikā palielinājās aromātisko
vielu patēriņš. Uz ielām dedzināja ugunskurus, kuros svieda dažādus ārstnieskos
augus, lai to smaržas palīdzētu pārvarēt epidēmiju. Dzīvojamo istabu stūros
kaisīja smaržīgus pulverus, aromātiskās sveces dedzināja pie slimnieku gultām.
Iekārtus smalkās sudraba ķēdēs, sievietes nēsāja juvelieru gatavotas sudraba
bumbas ar caurumiņiem, kuros glabājās aromāti, lai to labvēlīgā smarža vienmēr
pavadītu.
Jau 19.gs. augus, kas saturēja ēteriskās eļļas, sāka audzēt
rūpnieciskos nolūkos. Francija kļuva par vienu no vadošajām parfīmu ražotājām.
20.gs. aromātiskās vielas sāka izmantot medicīnā, kas nozīmēja, ka aromātisko
vielu īpatnības un to specifiskā iedarbība uz cilvēka psihi un ķermeni tika
racionāli izpētīta. Pirmoreiz vārdu “aromaterapija” sāka lietot franču ķīmiķis
Gatfoss, kas 1928. gadā publicēja savus pētījumus grāmatā ar šādu nosaukumu.
Viņa atklāsmes aromaterapijas nozarē sākās pavisma vienkārši – izrādījās, ka
viņš laboratorijā apdedzināja roku. Intuīcijas mudināts profesors roku iemērca
traukā ar lavandas esenci. Rezultāts bijis pārsteidzošs – lavanda atbrīvoja
viņu ne tikai no mokošajām sāpēm, bet arī ātri sadziedēja apdeguma brūces.
Aromātu
labirints.
Smaržas… To vilinošā parfīma priekšā kļūst
bezspēcīgas gan liktenīgas skaistules, gan lietišķas sievietes, gan jaunas
koķetes. Smaržas it tik daudzveidīgas – pavedinošas un draiskas, atturīgas un
elegantas…
Meklējiet
sievieti
* Koko Šanele bija pirmā, kas drosmīgi savienoja tēlu ar
smaržu ekspresiju. Viņas stila triumfa gājiens pa mūsu planētu nav iedomājams
bez “Chanel” smaržām, kuras pauž graciozas elegances ideju.
* Amerikāņu aristokrāte miljonāre Glorija Vanderbilta
devusi vārdu dižciltīgām smaržām. Izsmalcināto “Vanderbilt” aromāta
kompozīciju akcentē pēc viņas zīmējumiem radītais gulbis uz smaržu flakona.
* Estija Lauderes kundze ir viena no pasaules izcilākajām
parfimērēm. No viņas radītajiem parfimēriem pāsi populārākie ir “Beautiful”,
“White Linen” un “Knorving”. Katrs no tiem izsaka sievietes
noskaņojumu, viņas dvēseles un prāta stāvokli dažādos dzīves brīžos. “Beautiful”
– mīlas baudu, “White Linen”
- saistību ar dabu, “Knorving” – pārliecību par sevi.
Ilgu laiku Lauderes kundze turēja noslēpumā savu personisko
parfīmu “Private Collection”, taču vēlāk tas kļuva pieejams arī citiem
un pārvērtās par īstu zvaigzni parfimērijas debesīs.
* Mūsdienu itāļu modelētāja Laura Biadžoti savu mīlestību
uz mūžīgo pilsētu iemūžināja smaržās “Roma”, kuras veidotas patiesā
“romiešu stilā”. Flakonam ir senas romiešu kollonas forma, bet kārbas krāsa
atgādina marmoru. Īpašu erotisku nokrāsu smaržām “Roma” dod balzams,
kurš Senajā Romā bijis visu smaržu
sastāvā. Tā recepti, par kuru ilgu laiku neviens nekā nezināja, atrada Laura
Biadžoti.
* Troņmantiniece princese Marija de Burbona atklāja Burbonu
dinastijas “princešu aromāta” noslēpumu smaržās “Eau de parfum Maria de
Bourbon”. To iesaiņojumā, kurš ieturēts zili baltos toņos, atspoguļojas
troņa artibūtika. “Eau de parfum Maria de Bourbon” flakonam ir lillijas
zieda – Burbonu dinastijas simbola – forma.
* Angļu modelētāja
Lora Ešlija, radījusi savu neatkārtojamo “Country” stilu, turpināja to
smaržu “Dilis” rūgtenajā apelsīnkoka un narcišu aromātā. Flakonu rotā
reljefs puķu pušķis. Loras Ešlijas dzimtajā Velsā kopš 19. gadsimta vidus “Dilis”
vārdā sauc īstas, harmoniskas un pašapzinīgas sievietes.
Aromātu
mūzas.
* Lielisko Odriju
Hepbernu savās pirmajās smaržās “L’interdit” apdziedājis Gunērs de
Živanšī. Viņas vārds bijis saistīts arī ar turpmākajiem slavenā medelētāja
panākumiem parfimērijas jomā.
* Savukārt parfīms “Panthire
de Cartier” veltīts Žannai Tisēnai, kuru tās graciozo un trauksmaino
kustību dēļ tuvākie cilvēki dēvēja par panteru. Lai gan ir arī cita šo smaržu
tapšanas vēstures versija. Oriģinālu ideju meklējumos Kartjē esot aizsūtījis
jau pieminēto Žannu uz Āfriku. Ieraudzījusi tur lunkanās panteras, viņa
piedāvājusi izmantot to graciozos tēlus meistara izstrādājumos: piespraudēs,
pulksteņos, smaržu kristāla flakonos (tos, kā zināms, apvij divas melnas
panteras). Smaržu aromāta kompozīcijā jaušams Āfrikas motīvs. To galvenais
akcents – Gvinejas kalnu rajonos sastopamo karokarundas ziediņu aromāts.
* Nostaļģija pēc
dzimtenes skubināja zviedrieti Mārgretu Leju iemitināt savas ekskluzīvās
smaržas “Escada” sirdsveida flakonā. Lai gan reizē ar katru jaunu
sezonas kolekciju smaržas “Escada” atkal atdzimst, Margaretas Lejas
“zelta sirdis” valdzina ar kūstoša sniega un pirmo pavasara ziedu aromātu.
* Slavenās
amerikāņu smaržas “Eternity”
radušās, pateicoties Kelvina Kleina sievai Kellijai. Dizainers kāzu dienā
dāvināja savai līgavai gredzenu, kurš agrāk bija piederējis Anglijas karaļa
Edvarda VIII sievai. Tā iekšpusē bija iegravēts vārds “Eternity”
(mūžība). Tas tagad iegājis smaržu vēsturē.
* Vispārinošu stipras un apgarotas krievu
sievietes tēlu pazīstamais krievu modes dizainers Zaicevs iemiesojis savā
“Eau te toilette Maroussia”.
Grezni
tērpi, smalkas smaržas.
Slaveno pasaules modes namu stils izpaužas ne tikai apģērba
līnijās, bet arī izcilo modes dizaineru radītajās smaržās. Šādu smaržu
pamatlicēja bija Koko Šanele. Arī pēc pusgadsimta viņas “Chanel Nr. 5”
joprojām ir vispieprasītākais parfīms pasaulē. Diors, Živanšī, Ivs Senlorāns,
radīdami klasiskos apģērba modeļus, steidza izteikt savas fantāzijas arī
izcilās smaržās, augstās modes triumfa gājienu akcentējot ar gadsimta
aromātiem.
* Živanšī precīzi uztvēra sava laika garu. Parfīms “Givenci
III” kļuvis par neatņemamu lietišķas sievietes atribūtu. Savukārt smaržas
“Ysatis” domātas kontrastu pilnai mūsdienu sievietei, kura pārsteidz ar savu
rakstura daudzpusību. Izsmalcinātajā ziedu un garšvielu aromāta sajaukumā
izpaužas viņas neaprēķināmā daba.
* Itāļu dizainere
Kiara Bonija, veidodama apģērba modeļus īpašai, savās tieksmēs neierobežotai
sievietei, izteikusi viņas tēlu četru aromātu buķetē.
* “Chiara Boni
Oscar” – izsmalcināts, neatkārtojams Austrumu aromāts, kurš padara katru
sievieti par galveno darbojošos personu dzīves svētkos.
* Spilgtu un
intensīvu muskusa, bergamotes ziedu un garšvielu “aromātu ietērpu” piedāvā
nevainojama stila māksliniece Rafaela Kuriēl.
Izmantotā literatūra:
·
”Pasaules atbalss” 1998.g. Nr.3
·
“Latvijas zeme” 1996.g. 30.
janvāris
·
“Una” 1998.g. Janvāris
·
“Pavards” 1997.g. Maijs
·
“Zeltene” 1999.g. Augusts
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru