Talsu apriņķis

                Latvijā viens no aktīvākajiem 1905. – 1907. gada revolūcijā bija Talsu apriņķis. Pilsētā nebija lielu rūpniecības uzņēmumu, bet tuvākajā apkārtnē bija lielas muižas – Oktes, Nurmuiža, Stendes, Pastendes u.c., kurās strādāja daudz kalpu un nabadzīgo zemnieku.

            1905. gada janvāra notikumi Pēterburgā un 13. janvāra notikumi Rīgā izsauca lielu saviļņojumu arī Talsu novada ļaudīs. Strauji pieauga sociāldemokrātisko pulciņu skaits, vairākās muižās kalpi uzsāka streiku.

            Viens no visplašākajiem mītiņiem Talsos notika 23. oktobrī Grunska viesnīcas (soda ekspedīcijas nodedzināta 1905. gada decembrī) zālē. Pēc mītiņa dalībnieki gājienā devās uz Grenču muižas laukiem, nesot sarkanus karogus un dziedot revolucionāras dziesmas. Grenču muižas laukos mītiņā piedalījās 3 – 4 tūkstoši dalībnieku, uzstājās vairāki runātāji, norādot, ka cīņa vēl nebūt nav galā, ka uzvara, negāžot patvaldību nav iespējama.

            Pieaugot revolucionārās kustības vērienam, mobilizējās kontrevolūcijas spēki. Talsos bija izvietots dragūnu eskadrons. Dragūni 20. novembrī uzbruka mierīgam mītiņam Skoru mežā, kapāja ar zobeniem cilvēkus un nošāva trīs mītiņa dalībniekus. Tautas sašutums auga ar katru dienu. Revolucionāriem ieročus izgatavoja Talsos kalēji J. Auns un J. Štāls. J. Auns par ieroču kalšanu stāsta: “Būdams kalējs, saņēmu uzdevumu no Talsu komitejas kalt ieročus, lai labāk varētu pretoties dragūniem. Mana smēde toreiz atradās Beļinka mājas sētā (tagadējā Kr. Valdemāra ielā). Kalu no tērauda zobenus, dunčus un pīķus. Izkaltos ieročus nodevu Talsu komitejai, kas izdalīja tos tālāk revolucionāriem (5. Decembrī dragūni smēdi nodedzināja). 

            No 3. līdz 5. decembrim revolucionārās komitejas vadībā notiek bruņoto sacelšanās. Talsos ierodas kaujinieki no apkārtējiem pagastiem. 4. decembrī revolucionāri padzen dragūnus un varu pārņem savās rokās, bet nākošajā rītā cara ģenerāļa Horuženko karaspēks devās uz Talsiem.

Tam pievienojās aizbēgušie dragūni. Karaspēks pienāca pie Talsiem un apstājās kalnā pie pilsētas parka. Horuženko pavēlēja izšaut 4 šāviņus uz pilsētu (2 šāviņi trāpīja luterāņu baznīcas tornī). Nezinādams revolucionāru spēkus, viņš baidījās ieiet pilsētā.

5. decembrī dragūni ieauļoja pilsētā un sarīkoja īstu “asinspirti”. Uz ielām skanēja šāvieni. Drīz izcēlās arī milzīgi ugunsgrēki. Slaktiņa dienā Talsos nogalināja vairāk nekā 30 cilvēku, 10 cilvēkus smagi ievainoja. Ugunsgrēks nopostīja ap 60 ēku.

            Talsu ieroču kalējs Jēkabs Auns savās atmiņās, kuras rakstītas 1955. gadā un glabājas Talsu muzejā stāsta: “Cietums, kur bija ieslodzītie revolucionāri, atradās Kr. Valdemāra ielā 1 (sētā, kur patreiz atrodas veikals “Ulara” u.c.). Vēl tagad redzamas dažas aizzāģētas restes. Ieslodzītajiem bija iesūtīti zāģi, taču stingrās apsardzības dēļ nevienam nelaimējās restes pilnīgi pārzāģēt un aizbēgt.

            Biju aculiecinieks revolucionāra Klimpmaņa, Segliņa, brāļu Kārļa un Kristapa Timmu un Šteinboka nošaušanai pie Leču ābeles 1906. gada 7. novembrī. Apmēram desmit cilvēkiem žandarmērija pavēlēja obligāti būt klāt pie nošaušanas. Acīmredzot, tas tika darīts, lai mūs iebiedētu. Nāvei nolemtos veda cauri pilsētai dragūnu vada pavadībā. Pa priekšu gāja bundzinieks, kas visu laiku rībināja bungas. Mācītājs Vibeks piedāvāja nošautajiem svēto vakarēdienu, bet četri no pieciem to atraidīja. Pavisam izšāva trīs zalves.”

            Izrēķināšanās ar revolucionārajiem iedzīvotājiem palika neizdzēšamā atmiņā. Tā vēl kvēlāk iededza naidu pret bendēm un stiprināja apņēmību turpināt kritušo varoņu sākto cīņu. Soda ekspedīcijas upuri droši gāja nāvē, pārliecināti, ka ar saviem darbiem viņi paliks tautā nemirstīgi. Revolucionāru kapi ir republikāniskas nozīmes vēstures piemineklis.

Talsos soda ekspedīcija ieradās 19. decembrī, no 1906. gada 1. janvāra par Talsu apriņķa priekšnieku kļuva zvērinātais barons fon Rādens. Pēc viņa rīkojuma 14. janvārī agrā rītā Talsos, netālu no Antiņu kapiem Talsu un Stendes ceļu krustojumā, klajā vietā pie priedes nošāva aktīvos revolūcijas cīnītājus Aleksandru Strazdovski, Ernestu Mazeuski, Indriķi Hānu, Gotfrīdu Freibergu un Pēteri Rožkalnu. Tauta šo priedi iesauca par Soda priedi. Soda priede ir republikas nozīmes vēstures piemineklis.

            Par revolucionāru nošaušanu pie Leču ābelītēm latviešu Tautas dzejnieks Rainis, pilns kvēla naida pret varmākām, radījis savu nemirstīgo “Talsu tiesu”.

Fragments

“Maza kopiņa uz atmatiņas,
Beigts – un izklīst ļaudis nāves klusi,
Bet, tos varoņus i nāve svētīs,
Bet, to bendi vēl i nāve sodīs;
Mūžam spļaus uz tevi, baron Rāden!
Katru pavasar’ tās ābelītes
Baltus ziedus raud uz kapu kopām,
Katru rudeni tie veļu vēji
Vēlu vaimanā uz kapu kopām.
Ko jūs raudat? Ko jūs vaimanājat?
Mūžam varons neiet pazušanā.

                   Nāves   spēkā   jauna  cilts   jau  ceļas.