SATURS
Teātris
Teātra rašanas
Teātra izrādes
Literatūra
Literatūras vēsture
Traģēdijas
Komēdijas
IEVADS
Senajā Grieķija radušies daudzi vārdi,
atziņas un izklaidēšanās veidi, ko izmantojam arī mēs. Apmēram pirms 2500
gadiem grieki radija sabiedribu, kas
kluva par vienu no ietekmigakajam pasaule.
Grieku arhitekti izveidoja stilu,
ko atdarina pat musdienas. Grieku domataji
izvirzija jautajumus par dzivi,
uz kuriem meklejam atbildes vel tagad.
Modernais teatris ir attistijies no
sengrieku lugam, ko uzveda zem klajas
debess pirms vairakiem tukstosiem
gadu. Atenas grieki iedibinaja pasaule
pirmo demokratiju (tautas valdibu),
kaut gan tiesibas piedalities valdiba bija
tikai Atenas dzimusajiem
brivajiem cilvekiem. Senas Griekijas
sabiedriba pardzivoja vairakas
attistibas stadijas, lidz sasniedza savu
“zelta laikmetu” no 600.g. lidz
300.g. p.m.e. Saja perioda uzplauka maksla
un kultura. Tomer makedoniesi
Filipa II vadiba beidzot iekaroja so
civilizaciju, lai gan ta turpinaja
pastavet vel Filipa dela Aleksandra
valdisanas laika. Vins izplatija grieku
kulturu un idejas Tuvajos Austrumos un
Ziemelafrika.
Saja referata es velos pastastit par vienu
no Griekijas kulturas nozarem –
Senas Griekijas teatri un literaturu.
TEATRIS
Teatra rasanas.
Griekiju varam uzskatit par musdienu
teatra dzimteni. Grieku teatra
pirmsakumi meklejami jau sirma senatne.
Godinot vinkopibas dievu Dionisu,
laudis, rotajusies ar lapu un ziedu vijam,
gaja no ciema uz ciemu jautra
bara, dziedadami dziesmas, kuras slavinaja
Dionisu un vina darbus. Velak
radas paraza kadam no gajiena dalibniekiem
attelot Dionisu, bet vina
biedriem – Dionisa pavadonus, faunus un
satirus – mezu, lauku un ganampulku
dievibas. Sis dievibas senie grieki
iedomajas ka puscilvekus, pusazus, tadel
ari svetku gajienu dalibnieki ieterpas
kazu adas un uzlika maskas. Dionisa
svetkos slaveja ne tikai dievu, bet ari
caklakos zemkopjus, nopela slinkos
un nevizigos.
No lauku apvidiem so svetku – dionisiju
parazas ieviesas ari pilsetas.
Dionisa pavadoni kori dziedaja par
darbiem, ko veicis dievs, bet Dionisa
telotajs ar dazadam kustibam un darbibam
atveidoja dziesmas saturu. Ta ka
dziedataji bija maskejusies ar aziem,
kazam, dziesmas tika sauktas par
tragedijam – aza dziesmam. Laika gaita
tragedijas papildinajas. Bez galvenas
lomas telotaja – Dionisa saka darboties
vel viens cilveks, kurs uzdeva
Dionisam dazadus jautajumus. Savstarpejas
sarunas – dialogos tika stastits
ne tikai par Dionisa, bet ari par citu
dievu un varonu dzivi un darbiem.
Teatra izrades.
Teatris sakuma tika celts ka pagaidu koka
buve, pec tam ka patstavigs
teatris. Rakstnieki rakstija teatriem
lugas. Teatra izrades notika svetkos,
tas sakas ar taures signalu un turpinajas
lidz vakaram. Izradija citu pec
citas vairakas lugas. Par ieeju teatri
bija jamaksa, bet pasu teatri valsts
nodeva privatajiem uznemejiem uzturesanai.
Nabagie sanema subsidiju bilesu
iegadei – sakuma uz vienu dienu, bet 4.gs.
– uz visam trim izrazu dienam.
Izrades notika zem klajas debess – dienas
gaisma un bez jumta. Atenu
teatris, pec arheologu aprekiniem, vareja
uznemt 17tk. skatitaju,
Megalopoles teatris – 44 tukstosus.
Lidz 19.gs. otrajai pusei grieku teatra
iekartojums bija zinams vienigi pec
Romas arhitekta Vitruvija apraksta “Par
arhitekturu”. Paslaik izpetitas
daudzas teatru drupas, ari Atenu Dionisa
teatris, kura tika uzvestas gandriz
visas grieku klasiskas tragedijas.
Galvena teatra dala bija orhestra
(“laukums dejam”), kur uzstajas ka
dramatiskie, ta liriskie kori. Atenu
teatra vissenaka orhestra bija apals,
noblietets laukums – 24 m diametra, ar
divam sanu ieejam, pa kuram vispirms
ienaca ieksa skatitaji, bet pec tam –
koris. Orhestras vidu atradas Dionisa
altaris.
Kad izrades saka piedalities aktieris,
kurs teloja dazadas lomas, radas
vajadziba pec pargerbsanas telpam. Sai
telpai – skenai (telts), bija pagaidu
raksturs, un sakuma ta atradas arpus
publikas redzesloka. Driz vien to saka
celt aiz orhestras un makslinieciski
izveidot ka dekorativu fonu izradei.
Skena tagad atteloja ekas (pils vai
templa) fasadi, kuras prieksa noriseja
darbiba. Grieku drama darbiba nekad
nenotiek majas ieksiene. Tas prieksa
uzcela kolonadi – proskeniju, starp
kolonam novietoja izkrasotas platnes,
kas it ka apzimeja dekoraciju: uz tam
uzgleznoja kaut ko, kas atgadinaja
lugas norises vidi. Velak skena un
proskenijs kluva par patstavigam mura
ekam (ar sanu piebuvem – proskenijiem).
Nav isti skaidrs, kur tiesi speleja
aktieri. No 4. lidz 3.gs. p.m.e.,
iespejams, aktieri speleja uz estrades, kas
augstu pacelas virs orhestras,
un tada karta bija atdaliti no kora. 5.gs.
p.m.e. sads izvietojums nav
iedomajams, jo aktieriem vajadzeja
atrasties patstaviga saskarsme ar kori.
Jadoma, ka 5.gs. p.m.e. aktieri speleja
proskenija prieksa – viena limeni ar
kori. Atseviskos gadijumos aktieru spelei
vareja izmantot proskenija jumtu,
un dramaturgam bija iespeja lugu veidot
ta, lai vienas darbibas personas
atrastos augstaka limeni par citam.
Tresa teatra sastavdala bez orhestras un
skenas bija skatitaju vietas. Tas
bija izvietotas uz pakapieniem, kas apnema
orhestru pakavveidigi, un bija
sadalitas pa radialam un koncentriskam
ejam. 5.gs. p.m.e. sedvietas bija
koka soli, kurus velak aizstaja akmens
sedekli.
Mehanisku iericu bija loti maz. Attelojot
mizanscenu telpa, pa durvim
iebrauca platforma un koka riteniem –
ekiklema, uz kuras atradas aktieri vai
lelles; pec noteiktas ainas platforma
atkal aizbrauca atpakal.
Izrades dalibnieki uzstajas maskas: tas
apsedza ne tikai seju, bet ari
galvu. Ar savu uzkrasojumu, pieres un
uzacu izteiksmi, ar matu formu un
krasu maska raksturoja telojamas personas
dzimumu, vecumu, sabiedrisko
stavokli, tikumiskas ipasibas, dveseles
stavokli. Pateicoties maskai,
aktieris viegli vareja viena uzveduma
telot vairakas lomas. Maska padarija
seju nekustigu, bet mimika tik un ta
nebija saskatama teatra milzigo apmeru
del.
Grieku tragediju aktieri valkaja koturnas
– loti augstus, koka kajam
lidzigus
apavus. Sieviesu lomas speleja viriesi.
Aktierus uzskatija par kulta
dalibniekiem; vinus atbrivoja no
nodokliem. Tapec aktiera amats bija
pieejams vienigi brivajiem pilsoniem.
Milzigais skatitaju daudzums (17 – 44tk.),
kas vareja noskatities izrades,
liecina par teatra popularitati un
sabiedrisko nozimigumu grieku dzive.
Griekija teatri sauca par “pieauguso
skolu”. Tas audzinaja cilvekos
milestibu pret dzimteni, viriskibu,
godigumu un citas labas cilveka
ipasibas.
LITERATURA
Literaturas vesture.
Grieku literatura ir vissenaka literatura
Eiropa un vieniga, kas
attistijusies pilnigi patstavigi,
nebalstidamies uz citu literaturu
pieredzi. Ar vel senakam austrumu
literaturam grieki saka iepazities tad,
kad vinu pasu literaturas uzplaukums jau
bija talu pagatne.
Antika literatura, tapat ka antika
telotajmaksla, ir “pardzivojusi
gadsimtus”. Tadus antikas literaturas
darbus ka Homera poemas, grieku
dramas, romiesu dzejnieku darbus, nevis ka
izzudusas pagatnes vestures
dokumentus.
Liela dala grieku literaro darbu ir gajusi
boja. Tas saistits ar to, ka,
sakot ar 7.gs. p.m.e., grieki un romiesi
literaro darbu pierakstisanai saka
lietot papirusu. Sausaja Egiptes klimata
papiruss vareja saglabaties
tukstosiem gadu, bet mitraja Griekija tas
atri saira. Tikai 2.gs. p.m.e. ar
papirusu saka konkurat no dzivnieku adas
pagatavotais pergaments, bet ta
isti papirusu pergaments aizstaja tikai
viduslaikos. Antikais darbs, kas
bija rakstits uz papirusa vareja
saglabaties tikai tad, ja to laiku pa
laikam parrakstija. Un saja vieta
nejausiba beidzas, jo darbi, kas bija
zaudejusi velako paaudzu interesi,
nenoversami gaja boja.
Lidz musu gadsimta sakumam Griekijas
vestures perioda (no 11. lidz 9.gs.
p.m.e.) petisanas avots bija slavenie
Homera eposi “Iliada” un “Odiseja”.
Tacu arheologiskie petijumi parada, ka
Homera eposos ir vairaku gadsimtu
uzslanojumi. Homera darbi saglabajusi
daudzas zinas gan par 13. Un 12.gs.
p.m.e. (eposa notikumu laiks), gan 9.gs.
beigam un 8.gs. sakumu – laiku, kad
tapa eposi. Grieku varoneposa ir ari
senakas dalas – ahajiesu mutvardu
dailrades fragmenti no 2.g. tk. p.m.e.
Homera dzives laiku dateja dazadi: no
Trojas kara tradicionala datejuma
1194. – 1184.g. lidz pat 8.gs. p.m.e.
Visizplatitakais bija Herodota
uzskats, ka Homers dzivojis 9.gs. vidu,
bet par dzimsanas vietu vairums
uzskatijis Smirnu Mazazija.
Atseviskus Homera eposa fragmentus ilgu
laiku svetkos izpildija klejotaji
dziedoni un teiceji. Vini biezi parveidoja
tekstu atbilstosi klausitaju
sastavam. Pat pec poemu uzrakstisanas
eksisteja vairaki varianti, un tikai
6.gs. otraja puse p.m.e. tika uzrakstits
eposu apkopots teksts. Hellenisma
perioda Aleksandrijas skolas filologi
sadalija katru poemu 24 gramatas,
konstateja daudzus velakus iestarpinajumus
un izlaboja parrakstitaju kludas.
Aleksandrijas skolas izskatitais teksts
kluva par pamatu lidz musdienam
nonakusajam viduslaiku tekstam.
Klasiskais laikmets (5.gs. – 4.gs. pirma
puse p.m.e.) sengrieku literatura
ir pats spilgtakais gan satura nozimiguma,
gan daudzveidibas zina. Saja
laika izveidojas un augstu attistibas
pakapi sasniedza dramaturgijas zanri:
tragedija, komedija, satiru drama.
Dramatiskas makslas rasanas
prieksnoteikumi saknojas sengrieku
folklora un kulta ritualos, it ipasi
tajos, kas bija saistiti ar Dionisu un
Demetru.
Tragedijas.
No nostastiem par Dionisa navi radas lugas,
kuram parasti bija bedigas
beigas. Tas sauca par tragedijam. Tas
uzveda kops 534.g., t.i. kops ta
laika, kad sos svetkus svineja pirmoreiz.
“Tragedija” grieku valoda nozime
“azu dziesma”. Visticamak, ka nosaukums
celies no ta, ka dazos Griekijas
novados auglibas demonus atteloja aza
izskata. 5.gs. p.m.e. dramaturgiem
sacensibas atlava piedalities ar jaunam
lugam.
Atenu dramaturgu darbi bija domati tikai
vienreizejam izpildijumam, un tas
veicinaja dramu piesatinasanu ar aktualu
saturu. Starpbrizu nebija. Darbiba
noriteja nepartraukti. Visbiezak ta tika
attelota viena vieta un
neparsniedza vienas dienas ilgumu.
Renesanses laikmeta to visu saka saukt
par “vietas vienibu” un “laika vienibu”,
bet francu klasicisms to
pasludinaja par dramaturgijas pamatprincipu.
Lielajos dionisijos (pavasara sakuma
svetki) tragediju sacensibas piedalijas
tris autori ar trim tragedijam un vienu
satiru dramu. Dzejnieks sacereja ne
vien tekstu, bet ari dramas muzikalo dalu,
pats budams rezisors,
baletmeistars un biezi ari aktieris.
Izdevumus, kas bija saistiti ar dramu
uzvesanu, valdiba uzlika segt kadam
turigam pilsonim – horegam, kurs
komplekteja kori 12 (velak 15) cilveku
sastava. Horegs algoja kora dalibniekus,
maksaja par telpam, kuras koris
gatavojas, par meginajumiem, kostimiem
u.tml. Uzveduma krasnums bija
atkarigs no horega devibas. Uzvaru
sacensibas pieskira kopigi horegam un
dzejniekam. Velak par treso sacensibu
dalibnieku kluva ari tresais aktieris
“protagonists”. Sacensibam dzejnieki un
aktieri lozeja.
4.gs. p.m.e., kad koris drama zaudeja savu
nozimi un smaguma centrs
parvietojas uz aktieru speli, lozesanu
vairs neizdarija, bet noteica, ka
katram protagonistam jaspele viena no
katra dzejnieka tragedijam.
Zurija sastaveja no 10 cilvekiem, pa
vienam parstavim no katras Atenu filas
(rajona). Dionisa svetkos bija pielautas
vienigi “uzvaras”: pirma, otra un
tresa uzvara. Lidz ar to var teikt, ka
tresa uzvara bija lidzvertiga
zaudejumam. Tacu godalgas sanema visi,
tikai attieciga lieluma, un tas reize
bija ari honorars. Zurijas lemumu glabaja
valsts arhiva. 4.gs. p.m.e.
Aristotelis publiceja sos arhiva
materialus. Pec vina darba publicesanas
saka iecirst akmeni uzvaretaju sarakstus
katros svetkos, un lidz mums ir
nonacis daudz so uzrakstu fragmentu.
No 5.gs. p.m.e. ir saglabajusies triju
redzamako tragediju autoru – Eshila,
Sofokla, Eiripida darbi.
Sengrieku dramaturgs Eshils (525. –
456.g.p.m.e.) tiek uzskatits par
tragedijas zanra pamatliceju. No apmeram
90 sarakstitajam tragedijam pec
nosaukuma zinamas 79, lidz musdienam
pilnigi saglabajusas septinas:
· “Ludzejas” (teatri 463?g.p.m.e.),
· “Persiesi” (teatri 472.g.p.m.e.),
· “Septini pret Tebam” (teatri
467.g.p.m.e.),
· “Saistitais Prometejs”, trilogija
“Oresteja” (teatri 458.g.p.m.e.),
· “Agamemnons”,
· “Ziedotajas”
· “Labveligas”.
Eshila tragediju galvena problematika ir
taisnibas uzvara par “parmerigumu”.
Vina darbu pamata ir varonteikas, kuras
pats saucis par “Homera dizo viru
druskam”. “Poetikas” 4. Nodala Aristotelis
par Eshilu saka: “Eshils pirmais
palielinaja aktieru skaitu no viena uz
diviem, samazinaja kora partijas un
pirmaja vieta izvirzija dialogu.”
Tragedija parstaja but viena no kora
lirikas nozarem un klust par pamatu
patstavigiem uzvedumiem.
Videjo vietu atisko tragediju virsotne
ienema Sofokls (ap 496. –
406.g.p.m.e.).
Pirmo reizi 1. vietu tragediju sacensibas
Sofokls ieguva 468.gada, bet
pedeja tragedija “Edips Kolona” tika
uzrakstita dzives pedeja gada un
uzvesta jau pec vina naves. Sesdesmit
radosa darba gados Sofokls uzrakstijis
ap 123 lugu, uzvedis tragediju tetralogiju
reizi divos gados, 24 reizes
sacensibas guvis pirmas vietas, bet ne
reizi – pedejas. Lidz mums pilna
apjoma nonakusas tikai septinas
tragedijas:
· “Antigone” (ap 446.g.p.m.e.),
· “Ajakss” (ap 441.g.p.m.e.),
· “Trahinietes” (ap 440. – 430.g.p.m.e.),
· “Elektra” (ap 440. – 430.g.p.m.e.),
· “Kenins Edips” (ap 425.g.p.m.e.),
· “Filoktets” (409.g.p.m.e.),
· “Edips Kolona” (teatri 401.g.p.m.e.).
Sofokls pabeidza Eshila iesakto darbu –
tragedijas parversanu no liriskas
kora izrades par dramu. Sofokls tragedijas
neveidoja vairs savstarpeji
saistitas, vina trilogijas katram darbam
bija patstaviga nozime.
Viens no svarigakajiem Sofokla
jaunievedumiem bija tresais aktieris. Tas
lava viena un taja pasa konflikta paradit
gan pretspekus, gan ari blakus
ievirzes.
Eiripida (480. – 406.g.p.m.e.) pirmas
lugas uzveda 455.g., un no si laika
vins gandriz pusgadsimtu bija pats
redzamakais Sofokla sancensis uz Atenu
skatuves. Eiripida tragediju idejisko
saturu un dramaturgiskos jauninajumus
Atenu sabiedribas konservativa dala asi
nosodija. Toties velak, polisas
sairsanas laika un hellenisma laikmeta,
Eiripids kluva par iemilotako grieku
tragediju dzejnieku. No vina sarakstitajam
92 dramam lidz mums ir nonakusas
septinpadsmit tragedijas un viena satiru
drama, ieverojamakas no tam ir:
· “Medeja” (431.g.p.m.e.),
· “Hipolits” (428.g.p.m.e.),
· “Elektra” (teatri 413.g.p.m.e.),
· “Ifigeija Aulida” (405.g.p.m.e.).
Ar saviem darbiem Eiripids ietekmejis visu
turpmako literaturu,
telotajmakslu, muziku.
Komedijas.
Bez tragedijam grieku teatros izradija ari
komedijas. Tas pievienojas
tragedijam ap 488.g.p.m.e. Komedijas
radusas no Dionisa jautrajiem svetkiem,
kad tika svineta “dieva atdzimsana”. Tapec
tas nebija bedigas ka tragedijas,
bet priecigas un interesantas.
Komedijas izsmeja meligumu, mantkaribu un
citus cilveku netikumus.
Komedijas darbojusas personas biezi bija
autora un skatitaju laikabiedri.
Nereti komedijas skara jautajumus, kas
taja laika satrauca Atenu pilsonus,
piemeram, miera slegsana. Komediju autori
atteloja savus pretiniekus
smiekliga stavokli tautas sapulce.
Tadejadi cina, kas bija sakusies sapulce,
turpinajas ari teatri.
Gan tragedijas, gan komedijas uzlika segt
horegam, kurs komedijam
komplekteja kori - 24 cilveku sastava.
Slavens komediju autors bija Aristofans.
Aristofana komediju “Putni” izradija
Atenas 5.gs.p.m.e.
Komedija tika izsmieti dievi. Aristofans
izteicis komedija ari trucigo lauzu
sapni par taisnigaku dzivi, neka ta bija
Griekija.
Grieku literatura bez tragediju un
komediju autoriem bija ari dzejnieki, to
vidu ari sievietes. Dzeja bija
daudzveidiga: gan svinigas dziesmas – himnas,
veltitas dieviem, kazu un beru dziesmas,
gan ari dzejas darbi, kas izteica
cilveka jutas, pardzivojumus. Grieku
teatra maksla veidojas galvenokart
Atenas, bet ieverojamakie dzejnieki
savukart dzivoja Mazazijas piekrastes
polisas. Musdienas pazistamakie sengrieku
dzejnieki ir Alkajs, Arhilons,
Pindars. Ieverojamakas dzejnieces bija
Aspazija un Sapfo.
Rakstot so darbu es uzzinaju daudz jaunu
par Griekiju, tas kulturu, kuru
radija grieku tauta, kas, pec manam domam,
ir devusi pamatu musdienu
kulturai, bet visvairak es uzzinaju par
Griekijas literaturu un teatri.
Ar jedzienu “grieku teatris” es saprotu
gan teatra celtnes, gan izrades, to
organizesanu, norisi un nozimi
sabiedriskaja dzive. Visos sajos aspektos
teatris ir viens no nozimigakajiem
sengrieku un kulturas sasniegumiem.
Sis darbs man deva daudz jaunas zinasanas,
kas varetu palidzet manai
turpmakajai izglitosanai.
IZMANTOTA LITERATURA
F.Korovkins “Seno laiku vesture” 5.klasei
“Latvijas Valsts Izdevnieciba”, 1964.g.,
Riga,
I.Kenins “Seno laiku vesture” II
“Zvaigzne ABC”, 1994.g., Riga,
V.Bartosevska, M.Lapina, L.Zitane “Seno un
viduslaiku kulturas vesture
vidusskolam” 1
“RaKa”, 1998.g.,Riga,
“Liela ilustreta enciklopedija”
“Zvaigzne ABC”, 1996.g., Riga.
________________________________________________________________________
Get Your Private, Free E-mail from MSN
Hotmail at http://www.hotmail.com
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru