Teātris


SATURS

Teātris
Teātra rašanas
Teātra izrādes
Literatūra
Literatūras vēsture
Traģēdijas
Komēdijas


IEVADS

Senajā Grieķija radušies daudzi vārdi, atziņas un izklaidēšanās veidi, ko izmantojam arī mēs. Apmēram pirms 2500 gadiem grieki radija sabiedribu, kas
kluva par vienu no ietekmigakajam pasaule. Grieku arhitekti izveidoja stilu,
ko atdarina pat musdienas. Grieku domataji izvirzija jautajumus par dzivi,
uz kuriem meklejam atbildes vel tagad. Modernais teatris ir attistijies no
sengrieku lugam, ko uzveda zem klajas debess pirms vairakiem tukstosiem
gadu. Atenas grieki iedibinaja pasaule pirmo demokratiju (tautas valdibu),
kaut gan tiesibas piedalities valdiba bija tikai Atenas dzimusajiem
brivajiem cilvekiem. Senas Griekijas sabiedriba pardzivoja vairakas
attistibas stadijas, lidz sasniedza savu “zelta laikmetu” no 600.g. lidz
300.g. p.m.e. Saja perioda uzplauka maksla un kultura. Tomer makedoniesi
Filipa II vadiba beidzot iekaroja so civilizaciju, lai gan ta turpinaja
pastavet vel Filipa dela Aleksandra valdisanas laika. Vins izplatija grieku
kulturu un idejas Tuvajos Austrumos un Ziemelafrika.
Saja referata es velos pastastit par vienu no Griekijas kulturas nozarem –
Senas Griekijas teatri un literaturu.



























TEATRIS

Teatra rasanas.
Griekiju varam uzskatit par musdienu teatra dzimteni. Grieku teatra
pirmsakumi meklejami jau sirma senatne. Godinot vinkopibas dievu Dionisu,
laudis, rotajusies ar lapu un ziedu vijam, gaja no ciema uz ciemu jautra
bara, dziedadami dziesmas, kuras slavinaja Dionisu un vina darbus. Velak
radas paraza kadam no gajiena dalibniekiem attelot Dionisu, bet vina
biedriem – Dionisa pavadonus, faunus un satirus – mezu, lauku un ganampulku
dievibas. Sis dievibas senie grieki iedomajas ka puscilvekus, pusazus, tadel
ari svetku gajienu dalibnieki ieterpas kazu adas un uzlika maskas. Dionisa
svetkos slaveja ne tikai dievu, bet ari caklakos zemkopjus, nopela slinkos
un nevizigos.
No lauku apvidiem so svetku – dionisiju parazas ieviesas ari pilsetas.
Dionisa pavadoni kori dziedaja par darbiem, ko veicis dievs, bet Dionisa
telotajs ar dazadam kustibam un darbibam atveidoja dziesmas saturu. Ta ka
dziedataji bija maskejusies ar aziem, kazam, dziesmas tika sauktas par
tragedijam – aza dziesmam. Laika gaita tragedijas papildinajas. Bez galvenas
lomas telotaja – Dionisa saka darboties vel viens cilveks, kurs uzdeva
Dionisam dazadus jautajumus. Savstarpejas sarunas – dialogos tika stastits
ne tikai par Dionisa, bet ari par citu dievu un varonu dzivi un darbiem.
Teatra izrades.
Teatris sakuma tika celts ka pagaidu koka buve, pec tam ka patstavigs
teatris. Rakstnieki rakstija teatriem lugas. Teatra izrades notika svetkos,
tas sakas ar taures signalu un turpinajas lidz vakaram. Izradija citu pec
citas vairakas lugas. Par ieeju teatri bija jamaksa, bet pasu teatri valsts
nodeva privatajiem uznemejiem uzturesanai. Nabagie sanema subsidiju bilesu
iegadei – sakuma uz vienu dienu, bet 4.gs. – uz visam trim izrazu dienam.
Izrades notika zem klajas debess – dienas gaisma un bez jumta. Atenu
teatris, pec arheologu aprekiniem, vareja uznemt 17tk. skatitaju,
Megalopoles teatris – 44 tukstosus.
Lidz 19.gs. otrajai pusei grieku teatra iekartojums bija zinams vienigi pec
Romas arhitekta Vitruvija apraksta “Par arhitekturu”. Paslaik izpetitas
daudzas teatru drupas, ari Atenu Dionisa teatris, kura tika uzvestas gandriz
visas grieku klasiskas tragedijas.
Galvena teatra dala bija orhestra (“laukums dejam”), kur uzstajas ka
dramatiskie, ta liriskie kori. Atenu teatra vissenaka orhestra bija apals,
noblietets laukums – 24 m diametra, ar divam sanu ieejam, pa kuram vispirms
ienaca ieksa skatitaji, bet pec tam – koris. Orhestras vidu atradas Dionisa
altaris.
Kad izrades saka piedalities aktieris, kurs teloja dazadas lomas, radas
vajadziba pec pargerbsanas telpam. Sai telpai – skenai (telts), bija pagaidu
raksturs, un sakuma ta atradas arpus publikas redzesloka. Driz vien to saka
celt aiz orhestras un makslinieciski izveidot ka dekorativu fonu izradei.
Skena tagad atteloja ekas (pils vai templa) fasadi, kuras prieksa noriseja
darbiba. Grieku drama darbiba nekad nenotiek majas ieksiene. Tas prieksa
uzcela kolonadi – proskeniju, starp kolonam novietoja izkrasotas platnes,
kas it ka apzimeja dekoraciju: uz tam uzgleznoja kaut ko, kas atgadinaja
lugas norises vidi. Velak skena un proskenijs kluva par patstavigam mura
ekam (ar sanu piebuvem – proskenijiem).
Nav isti skaidrs, kur tiesi speleja aktieri. No 4. lidz 3.gs. p.m.e.,
iespejams, aktieri speleja uz estrades, kas augstu pacelas virs orhestras,
un tada karta bija atdaliti no kora. 5.gs. p.m.e. sads izvietojums nav
iedomajams, jo aktieriem vajadzeja atrasties patstaviga saskarsme ar kori.
Jadoma, ka 5.gs. p.m.e. aktieri speleja proskenija prieksa – viena limeni ar
kori. Atseviskos gadijumos aktieru spelei vareja izmantot proskenija jumtu,
un dramaturgam bija iespeja lugu veidot ta, lai vienas darbibas personas
atrastos augstaka limeni par citam.
Tresa teatra sastavdala bez orhestras un skenas bija skatitaju vietas. Tas
bija izvietotas uz pakapieniem, kas apnema orhestru pakavveidigi, un bija
sadalitas pa radialam un koncentriskam ejam. 5.gs. p.m.e. sedvietas bija
koka soli, kurus velak aizstaja akmens sedekli.




Mehanisku iericu bija loti maz. Attelojot mizanscenu telpa, pa durvim
iebrauca platforma un koka riteniem – ekiklema, uz kuras atradas aktieri vai
lelles; pec noteiktas ainas platforma atkal aizbrauca atpakal.
Izrades dalibnieki uzstajas maskas: tas apsedza ne tikai seju, bet ari
galvu. Ar savu uzkrasojumu, pieres un uzacu izteiksmi, ar matu formu un
krasu maska raksturoja telojamas personas dzimumu, vecumu, sabiedrisko
stavokli, tikumiskas ipasibas, dveseles stavokli. Pateicoties maskai,
aktieris viegli vareja viena uzveduma telot vairakas lomas. Maska padarija
seju nekustigu, bet mimika tik un ta nebija saskatama teatra milzigo apmeru
del.
Grieku tragediju aktieri valkaja koturnas – loti augstus, koka kajam
lidzigus
apavus. Sieviesu lomas speleja viriesi. Aktierus uzskatija par kulta
dalibniekiem; vinus atbrivoja no nodokliem. Tapec aktiera amats bija
pieejams vienigi brivajiem pilsoniem.
Milzigais skatitaju daudzums (17 – 44tk.), kas vareja noskatities izrades,
liecina par teatra popularitati un sabiedrisko nozimigumu grieku dzive.
Griekija teatri sauca par “pieauguso skolu”. Tas audzinaja cilvekos
milestibu pret dzimteni, viriskibu, godigumu un citas labas cilveka
ipasibas.



LITERATURA

Literaturas vesture.
Grieku literatura ir vissenaka literatura Eiropa un vieniga, kas
attistijusies pilnigi patstavigi, nebalstidamies uz citu literaturu
pieredzi. Ar vel senakam austrumu literaturam grieki saka iepazities tad,
kad vinu pasu literaturas uzplaukums jau bija talu pagatne.
Antika literatura, tapat ka antika telotajmaksla, ir “pardzivojusi
gadsimtus”. Tadus antikas literaturas darbus ka Homera poemas, grieku
dramas, romiesu dzejnieku darbus, nevis ka izzudusas pagatnes vestures
dokumentus.
Liela dala grieku literaro darbu ir gajusi boja. Tas saistits ar to, ka,
sakot ar 7.gs. p.m.e., grieki un romiesi literaro darbu pierakstisanai saka
lietot papirusu. Sausaja Egiptes klimata papiruss vareja saglabaties
tukstosiem gadu, bet mitraja Griekija tas atri saira. Tikai 2.gs. p.m.e. ar
papirusu saka konkurat no dzivnieku adas pagatavotais pergaments, bet ta
isti papirusu pergaments aizstaja tikai viduslaikos. Antikais darbs, kas
bija rakstits uz papirusa vareja saglabaties tikai tad, ja to laiku pa
laikam parrakstija. Un saja vieta nejausiba beidzas, jo darbi, kas bija
zaudejusi velako paaudzu interesi, nenoversami gaja boja.
Lidz musu gadsimta sakumam Griekijas vestures perioda (no 11. lidz 9.gs.
p.m.e.) petisanas avots bija slavenie Homera eposi “Iliada” un “Odiseja”.
Tacu arheologiskie petijumi parada, ka Homera eposos ir vairaku gadsimtu
uzslanojumi. Homera darbi saglabajusi daudzas zinas gan par 13. Un 12.gs.
p.m.e. (eposa notikumu laiks), gan 9.gs. beigam un 8.gs. sakumu – laiku, kad
tapa eposi. Grieku varoneposa ir ari senakas dalas – ahajiesu mutvardu
dailrades fragmenti no 2.g. tk. p.m.e.
Homera dzives laiku dateja dazadi: no Trojas kara tradicionala datejuma
1194. – 1184.g. lidz pat 8.gs. p.m.e. Visizplatitakais bija Herodota
uzskats, ka Homers dzivojis 9.gs. vidu, bet par dzimsanas vietu vairums
uzskatijis Smirnu Mazazija.
Atseviskus Homera eposa fragmentus ilgu laiku svetkos izpildija klejotaji
dziedoni un teiceji. Vini biezi parveidoja tekstu atbilstosi klausitaju
sastavam. Pat pec poemu uzrakstisanas eksisteja vairaki varianti, un tikai
6.gs. otraja puse p.m.e. tika uzrakstits eposu apkopots teksts. Hellenisma
perioda Aleksandrijas skolas filologi sadalija katru poemu 24 gramatas,
konstateja daudzus velakus iestarpinajumus un izlaboja parrakstitaju kludas.
Aleksandrijas skolas izskatitais teksts kluva par pamatu lidz musdienam
nonakusajam viduslaiku tekstam.
Klasiskais laikmets (5.gs. – 4.gs. pirma puse p.m.e.) sengrieku literatura
ir pats spilgtakais gan satura nozimiguma, gan daudzveidibas zina. Saja
laika izveidojas un augstu attistibas pakapi sasniedza dramaturgijas zanri:
tragedija, komedija, satiru drama. Dramatiskas makslas rasanas
prieksnoteikumi saknojas sengrieku folklora un kulta ritualos, it ipasi
tajos, kas bija saistiti ar Dionisu un Demetru.
Tragedijas.
No nostastiem par Dionisa navi radas lugas, kuram parasti bija bedigas
beigas. Tas sauca par tragedijam. Tas uzveda kops 534.g., t.i. kops ta
laika, kad sos svetkus svineja pirmoreiz. “Tragedija” grieku valoda nozime
“azu dziesma”. Visticamak, ka nosaukums celies no ta, ka dazos Griekijas
novados auglibas demonus atteloja aza izskata. 5.gs. p.m.e. dramaturgiem
sacensibas atlava piedalities ar jaunam lugam.
Atenu dramaturgu darbi bija domati tikai vienreizejam izpildijumam, un tas
veicinaja dramu piesatinasanu ar aktualu saturu. Starpbrizu nebija. Darbiba
noriteja nepartraukti. Visbiezak ta tika attelota viena vieta un
neparsniedza vienas dienas ilgumu. Renesanses laikmeta to visu saka saukt
par “vietas vienibu” un “laika vienibu”, bet francu klasicisms to
pasludinaja par dramaturgijas pamatprincipu.
Lielajos dionisijos (pavasara sakuma svetki) tragediju sacensibas piedalijas
tris autori ar trim tragedijam un vienu satiru dramu. Dzejnieks sacereja ne
vien tekstu, bet ari dramas muzikalo dalu, pats budams rezisors,
baletmeistars un biezi ari aktieris.
Izdevumus, kas bija saistiti ar dramu uzvesanu, valdiba uzlika segt kadam
turigam pilsonim – horegam, kurs komplekteja kori 12 (velak 15) cilveku
sastava. Horegs algoja kora dalibniekus, maksaja par telpam, kuras koris
gatavojas, par meginajumiem, kostimiem u.tml. Uzveduma krasnums bija
atkarigs no horega devibas. Uzvaru sacensibas pieskira kopigi horegam un
dzejniekam. Velak par treso sacensibu dalibnieku kluva ari tresais aktieris
“protagonists”. Sacensibam dzejnieki un aktieri lozeja.
4.gs. p.m.e., kad koris drama zaudeja savu nozimi un smaguma centrs
parvietojas uz aktieru speli, lozesanu vairs neizdarija, bet noteica, ka
katram protagonistam jaspele viena no katra dzejnieka tragedijam.
Zurija sastaveja no 10 cilvekiem, pa vienam parstavim no katras Atenu filas
(rajona). Dionisa svetkos bija pielautas vienigi “uzvaras”: pirma, otra un
tresa uzvara. Lidz ar to var teikt, ka tresa uzvara bija lidzvertiga
zaudejumam. Tacu godalgas sanema visi, tikai attieciga lieluma, un tas reize
bija ari honorars. Zurijas lemumu glabaja valsts arhiva. 4.gs. p.m.e.
Aristotelis publiceja sos arhiva materialus. Pec vina darba publicesanas
saka iecirst akmeni uzvaretaju sarakstus katros svetkos, un lidz mums ir
nonacis daudz so uzrakstu fragmentu.
No 5.gs. p.m.e. ir saglabajusies triju redzamako tragediju autoru – Eshila,
Sofokla, Eiripida darbi.
Sengrieku dramaturgs Eshils (525. – 456.g.p.m.e.) tiek uzskatits par
tragedijas zanra pamatliceju. No apmeram 90 sarakstitajam tragedijam pec
nosaukuma zinamas 79, lidz musdienam pilnigi saglabajusas septinas:
· “Ludzejas” (teatri 463?g.p.m.e.),
· “Persiesi” (teatri 472.g.p.m.e.),
· “Septini pret Tebam” (teatri 467.g.p.m.e.),
· “Saistitais Prometejs”, trilogija “Oresteja” (teatri 458.g.p.m.e.),
· “Agamemnons”,
· “Ziedotajas”
· “Labveligas”.
Eshila tragediju galvena problematika ir taisnibas uzvara par “parmerigumu”.
Vina darbu pamata ir varonteikas, kuras pats saucis par “Homera dizo viru
druskam”. “Poetikas” 4. Nodala Aristotelis par Eshilu saka: “Eshils pirmais
palielinaja aktieru skaitu no viena uz diviem, samazinaja kora partijas un
pirmaja vieta izvirzija dialogu.”
Tragedija parstaja but viena no kora lirikas nozarem un klust par pamatu
patstavigiem uzvedumiem.
Videjo vietu atisko tragediju virsotne ienema Sofokls (ap 496. –
406.g.p.m.e.).
Pirmo reizi 1. vietu tragediju sacensibas Sofokls ieguva 468.gada, bet
pedeja tragedija “Edips Kolona” tika uzrakstita dzives pedeja gada un
uzvesta jau pec vina naves. Sesdesmit radosa darba gados Sofokls uzrakstijis
ap 123 lugu, uzvedis tragediju tetralogiju reizi divos gados, 24 reizes
sacensibas guvis pirmas vietas, bet ne reizi – pedejas. Lidz mums pilna
apjoma nonakusas tikai septinas tragedijas:
· “Antigone” (ap 446.g.p.m.e.),
· “Ajakss” (ap 441.g.p.m.e.),
· “Trahinietes” (ap 440. – 430.g.p.m.e.),
· “Elektra” (ap 440. – 430.g.p.m.e.),
· “Kenins Edips” (ap 425.g.p.m.e.),
· “Filoktets” (409.g.p.m.e.),
· “Edips Kolona” (teatri 401.g.p.m.e.).
Sofokls pabeidza Eshila iesakto darbu – tragedijas parversanu no liriskas
kora izrades par dramu. Sofokls tragedijas neveidoja vairs savstarpeji
saistitas, vina trilogijas katram darbam bija patstaviga nozime.
Viens no svarigakajiem Sofokla jaunievedumiem bija tresais aktieris. Tas
lava viena un taja pasa konflikta paradit gan pretspekus, gan ari blakus
ievirzes.
Eiripida (480. – 406.g.p.m.e.) pirmas lugas uzveda 455.g., un no si laika
vins gandriz pusgadsimtu bija pats redzamakais Sofokla sancensis uz Atenu
skatuves. Eiripida tragediju idejisko saturu un dramaturgiskos jauninajumus
Atenu sabiedribas konservativa dala asi nosodija. Toties velak, polisas
sairsanas laika un hellenisma laikmeta, Eiripids kluva par iemilotako grieku
tragediju dzejnieku. No vina sarakstitajam 92 dramam lidz mums ir nonakusas
septinpadsmit tragedijas un viena satiru drama, ieverojamakas no tam ir:
· “Medeja” (431.g.p.m.e.),
· “Hipolits” (428.g.p.m.e.),
· “Elektra” (teatri 413.g.p.m.e.),
· “Ifigeija Aulida” (405.g.p.m.e.).
Ar saviem darbiem Eiripids ietekmejis visu turpmako literaturu,
telotajmakslu, muziku.

Komedijas.
Bez tragedijam grieku teatros izradija ari komedijas. Tas pievienojas
tragedijam ap 488.g.p.m.e. Komedijas radusas no Dionisa jautrajiem svetkiem,
kad tika svineta “dieva atdzimsana”. Tapec tas nebija bedigas ka tragedijas,
bet priecigas un interesantas.
Komedijas izsmeja meligumu, mantkaribu un citus cilveku netikumus.
Komedijas darbojusas personas biezi bija autora un skatitaju laikabiedri.
Nereti komedijas skara jautajumus, kas taja laika satrauca Atenu pilsonus,
piemeram, miera slegsana. Komediju autori atteloja savus pretiniekus
smiekliga stavokli tautas sapulce. Tadejadi cina, kas bija sakusies sapulce,
turpinajas ari teatri.
Gan tragedijas, gan komedijas uzlika segt horegam, kurs komedijam
komplekteja kori - 24 cilveku sastava.
Slavens komediju autors bija Aristofans.
Aristofana komediju “Putni” izradija Atenas 5.gs.p.m.e.
Komedija tika izsmieti dievi. Aristofans izteicis komedija ari trucigo lauzu
sapni par taisnigaku dzivi, neka ta bija Griekija.
Grieku literatura bez tragediju un komediju autoriem bija ari dzejnieki, to
vidu ari sievietes. Dzeja bija daudzveidiga: gan svinigas dziesmas – himnas,
veltitas dieviem, kazu un beru dziesmas, gan ari dzejas darbi, kas izteica
cilveka jutas, pardzivojumus. Grieku teatra maksla veidojas galvenokart
Atenas, bet ieverojamakie dzejnieki savukart dzivoja Mazazijas piekrastes
polisas. Musdienas pazistamakie sengrieku dzejnieki ir Alkajs, Arhilons,
Pindars. Ieverojamakas dzejnieces bija Aspazija un Sapfo.













Rakstot so darbu es uzzinaju daudz jaunu par Griekiju, tas kulturu, kuru
radija grieku tauta, kas, pec manam domam, ir devusi pamatu musdienu
kulturai, bet visvairak es uzzinaju par Griekijas literaturu un teatri.
Ar jedzienu “grieku teatris” es saprotu gan teatra celtnes, gan izrades, to
organizesanu, norisi un nozimi sabiedriskaja dzive. Visos sajos aspektos
teatris ir viens no nozimigakajiem sengrieku un kulturas sasniegumiem.
Sis darbs man deva daudz jaunas zinasanas, kas varetu palidzet manai
turpmakajai izglitosanai.




















IZMANTOTA LITERATURA

F.Korovkins “Seno laiku vesture” 5.klasei
“Latvijas Valsts Izdevnieciba”, 1964.g., Riga,

I.Kenins “Seno laiku vesture” II
“Zvaigzne ABC”, 1994.g., Riga,

V.Bartosevska, M.Lapina, L.Zitane “Seno un viduslaiku kulturas vesture
vidusskolam” 1                                                             
“RaKa”, 1998.g.,Riga,

“Liela ilustreta enciklopedija”
“Zvaigzne ABC”, 1996.g., Riga.

________________________________________________________________________
Get Your Private, Free E-mail from MSN Hotmail at http://www.hotmail.com


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru