Latvijas Universitātes

Vadības un ekonomikas fakultāte

Gunta Tīsa

Henrija Faijola vadīšanas principi

Referāts

Vadības teorijā

Rīga 1999

Saturs

IEVADS........................................................................................ 3

1. princips “Darba dalīšana”....................................................... 4

2. princips “Autoritāte (vara) un atbildība”................................. 5

3. princips “Disciplīna”............................................................... 5

4. princips “Vienvaldība”............................................................ 5

5. princips “Darbības vienotība”................................................. 6

6. princips “Indivīdu pakļaušanās kopējam mērķim”................. 7

7. princips “Atalgojums”............................................................. 7

8. princips “Centralizācija”.......................................................... 7

9. princips “Pakāpju virkne”....................................................... 8

10. princips “Kārtība”................................................................. 8

11. princips “Taisnīgums”.......................................................... 8

12. princips “Darba vietas stabilitāte”......................................... 9

13. princips “Iniciatīva”.............................................................. 9

14. princips “Organizācijas personāla vienotība”....................... 9

SECINĀJUMI............................................................................ 10

Izmantotā literatūra..................................................................... 11

IEVADS

Francūzis Henrijs Faijols (1841.–1925.) ir viens no Klasiskās organizāciju teorijas ievērojamākajiem pārstāvjiem un vispāratzīts tās līderis. Klasiskās organizāciju teorijas radītājiem un pilnveidotājiem bija augstākā menedžmenta līmeņa pieredze lielajā biznesā, atšķirībā no Teilora, Gilberta un citiem Zinātniskā menedžmenta skolas pārstāvjiem, kuru pētījumi vairāk attiecināmi uz ražošanas vadīšanu zemākā menedžmenta līmenī un pārsvarā orientēti uz ražošanas procesa efektivitāti un apjomu, jo šīs skolas pārstāvji bija sākuši savu karjeru kā vienkārši strādnieki. Turpretim, Henrijs Faijols, piemēram, vadīja lielu franču ogļu ieguves kompāniju. No tā izriet, ka Klasiskās organizāciju teorijas pārstāvjiem vairāk rūp darba efektivitāte daudz plašākā šī jēdziena nozīmē – kā visas organizācijas darba efektivitāte.

Zinātnieks H.Faijols industriālajā darbībā kā atsevišķu grupu ir izdalījis menedžmentu, tādējādi radot jaunu administrēšanas zinātni un šī paša iemesla dēļ tiek uzskatīts par “menedžmenta tēvu”. Par lielāko H.Faijola ieguldījumu vadības teorijā uzskatāma viņa atziņa par vadīšanu kā universālu procesu, kas sastāv no vairākām savstarpēji saistītām funkcijām. H.Faijols ir sīki izpētījis un aprakstījis administratīvās funkcijas lomu uzņēmumā, sadalot to vadības elementos un izstrādājot vadības principus. Kā menedžmenta elementi viņa darbos pētītas un pārbaudītas šādas funkcijas:

– plānošana;

– organizēšana;

– motivēšana;

– koordinēšana;

– kontrole.

Pamatojoties uz minētajiem menedžmenta elementiem, apkopojot savu pētījumu rezultātus un balstoties uz savu vadītāja pieredzi, zinātnieks izstrādāja četrpadsmit vispārējus vadības principus, kas darbojas kā universāls intruments jebkurā jomā, kurā nepieciešama vadība un administrēšana.

1. princips “Darba dalīšana”

Saskaņā ar šo principu, darba dalīšana tiek panākta ar specializācijas palīdzību. Darba process sastāv no daudziem posmiem, ķēdēm, tādējādi šī darba veikšanai kopumā ir nepieciešamas daudzveidīgas iemaņas un kvalifikācijas, kas nosaka kādas specializācijas darbinieki tā veikšanai ir nepieciešami. Koordinējot šīs specializētās darbības, un tādā veidā sadalot darbus starp indivīdiem vai to grupām, tiek panākta augsta specializācija. Līdz ar to arī iespējama elastīga, kvalitatīva un padziļināta darbinieku sagatavošana un kvalifikācijas paaugstināšana attiecīgā specialitātē, jo pastāvīgās tehniskās un ekonomiskās pārmaiņas izvirza aizvien jaunas papildus prasības darbinieku kvalifikācijai. Tas arī ir priekšnoteikums efektīvai resursu un darba laika izmantošanai, bet darbinieku profesionālais līmenis ir pamats kvalitatīvam darbam. Darba dalīšanas mērķis ir paveiktā darba apjoma palielināšana un augstākas kvalitātes panākšana, nepalielinot ieguldītā darba apjomu un pieliktās pūles. To var panākt, ja samazina mērķu skaitu, uz kuriem darbiniekam vai darba grupai jākoncentrējas un kuri jāsasniedz. Lai efektīvi pielietotu šo principu, lielāka vērība būtu jāpievērš savstarpēji noteiktā procesa ķēžu, struktūru un darba norišu optimizācijai, dublējošo funkciju un mezglu novēršanai.

2. princips “Autoritāte (vara) un atbildība”

Autoritāte ir viena no varas īstenošanas formām. Vadītājs, reizē ar iecelšanu šajā amatā, iegūst pilnvaras nodot rīkojumus zemākstāvošiem darbiniekiem. Līdz ar to vadītājs, izmantojot savu autoritāti (varu), bez piespiedu varas pielietošanas iedarbojas uz padotajiem darbiniekiem, lai darba procesā realizētu organizācijas izvirzīto mērķu sasniegšanu. Vadītājs ir atbildīgs par savu padoto darba rezultātiem, kuri neapšaubāmi izriet no viņa dotajiem uzdevumiem, norādījumiem, rīkojumiem, pavēlēm u.c.iedarbības formām, kas tieši saistītas ar darba procesa organizēšanu, koordinēšanu. Tādējādi, iegūstot un izmantojot savu autoritāti (varu), vadītājs kļūst atbildīgs par maksimāli labi paveiktiem darba uzdevumiem, kuri veido mērķa sasniegšanas procesu.

3. princips “Disciplīna”

Veiksmīgai mērķu sasniegšanai ir nepieciešams panākt savstarpējas saskaņas attiecības starp organizāciju un tās darbiniekiem. Disciplīna sevī ietver paklausību un cieņu pret šīm attiecībām. Panākot vienošanos par attiecībām, kas saista organizāciju un darbiniekus, rodas diciplināras formalitātes (darba līgumu noteikumi, iekšējās kārtības u.c.), kuru ievērošanas un izpildes kontrole ir vadītāja viens no galvenajiem uzdevumiem. H.Faijols uzskata, ka prasmīgi vadot savstarpējās saskaņas attiecības, tiek panākta darbinieku paklausība, centība, enerģiska rīcība. Pie tam tas attiecas uz visu līmeņu vadītājiem – ikviena līmeņa menedžeris pats ievēro un pieprasa no saviem padotajiem disciplīnu.

4. princips “Vienvaldība”

Vadoties no vienvaldības principu, katrs darbinieks ir pakļauts tikai vienam tiešajam vadītājam, no kura padotais saņem rīkojumus un uzdevumus. Līdz ar to tiek ievērota organizācijas struktūras hierarhija: augstākā līmeņa vadītāji izrīko tikai sev pakļautos vidējā līmeņa vadītājus, bet ne zemākā līmeņa vadītājus un darbiniekus, kuri pakļauti zemākā līmeņa vadītājiem. Tas izslēdz iespēju, ka darbinieks var nonākt absurdā situācijā – saņemt vienlaicīgi vairākus, iespējams, pat pilnīgi pretējus rīkojumus no dažāda līmeņa vadītājiem. Augstāka līmeņa vadītāju iejaukšanās zemāka līmeņa vadītājiem padoto darbinieku vadīšanā grauj zemākā līmeņa vadītāju autoritāti darbinieku acīs. Darbojoties saskaņā arvienvaldības šo principu, pastiprināta vērība jāveltī divvirzienu (ar atgriezenisko saiti) lietišķās komunikāciju prasmes izkopšanai – tas nodrošinās augstākā līmeņa menedžeru nodoto rīkojumu vidējā līmeņa menedžeriem precīzu izpildi no zemākstāvošo menedžeru puses.

Augstākā līmeņa menedžeris

rīkojums

Vidējā līmeņa menedžeris

rīkojums

Zemākā līmeņa menedžeris

Informācija par izpildi

ATGRIEZENISKĀ SAITE

5. princips “Darbības vienotība”

Organizējot darba procesu un koordinējot darba grupu (komandu) saskaņā ar darba dalīšanas principu, tai jāizvirza konkrēts mērķis. Līdzstrādnieku grupai, kas darbojas viena mērķa ietvaros jāizstrādā vienots plāns šī mērķa saniegšanai, kā arī jāieceļ tikai viens grupas tiešais vadītājs. Šī principa pielietošana koncentrē darbinieku aktivitātes uz konkrētu darba rezultātu, paātrina rezultāta sasniegšanu, kā arī atvieglo darba kontroli vadītājam.

6. princips “Indivīdu pakļaušanās kopējam mērķim”

Katram indivīdam vai darbinieku grupai eksistē personīgās intereses,bet organizācijai, kura vēlas sasniegt konkrētus mērķus, savukārt, ir savas intereses. Tā kā organizācijas intereses ir plašāka mēroga, tad, vadoties pēc šī principa, personīgās intereses nedrīkst prevalēt pār organizācijas interesēm. Menedžera uzdevums ir ar dažādu motivēšanas u.c.metožu palīdzību koriģēt indivīdu intereses, lai panāktu to pakļaušanu kopējām organizācijas interesēm.

7. princips “Atalgojums”

Darba apmaksas sistēmai organizācijā jābūt godīgai, līdz ar to darbiniekiem jāsaņem algas, kas atbilst viņu ieguldītajām pūlēm, kvalifikācijai, pieredzei un darba rezultātiem Tas nodrošina darbinieku maksimālu apmierinājumu. Darba alga ir darbinieka ekonomiskā motivācija naudas izteiksmē Pareizi izveidojot darba apmaksas sitēmu, paaugstinās organizācijas izdzīvotspēja un konkurētspēja. Ar taisnīga atalgojuma metodes palīdzību darba devējs iegūst strādājošo uzticību un atbalstu, jo darbinieks jūtas aizsargāts un iegūst drošības sajūtu. Saskaņā ar šo H.Faijola principu, godīga apmaksas sistēma nodrošina apmierinājumu gan darbiniekiem, gan darba devējam.

8. princips “Centralizācija”

Varas (autoritātes) pakāpe organizācijā variējas atbilstoši konkrētiem apstākļiem. Šie apstākļi arī nosaka varas centralizācijas (koncentrētības) vai decentralizācijas (izkliedētības) pakāpi. Centralizējot varu (autoritāti), stratēģiski svarīgu lēmumu pieņemšana ir augstākā līmeņa menedžeru kompetencē, turpretim varu decentralizējot, daļa iepriekšminēto kompetenču tiek nodotas vidējā līmeņa menedžeriem. Vadītājam jāpievērš uzmanība, kādā proporcijā sabalansēt organizācijas varas centralizāciju ar varas decentralizāciju, lai iegūtu maksimāli labāko rezultātu.

9. princips “Pakāpju virkne”

Pakāpju virkne H.Faijola uztverē ir visas personas, kas organizācijā ieņem vadošus amatus – sākot no augstākā līmeņa menedžeriem (stratēģiskajai smailei) līdz zemākā līmeņa menedžeriem (operatīvajam kodolam). Pilnvaru deleģešana organizācijā ir pamatprocess, ar kura palīdzību veidojas darbinieku formālās attiecības. Tieši deleģēšana nosaka vadītāju pakāpju virknes jeb hierarhijas izveidošanos. Organizācijā šāda hierarhija jāizveido tā, lai tas netraucētu biznesa interesēm. Pārāk gara virkne var kavēt darbu operativitātes trūkuma dēļ un daudzo menedžeru uzturēšana kļūst neizdevīga. Tā arī pārāk īsa virkne var bremzēt mērķu saniegšanu darba pārāk lielā apjoma vai dažādības dēļ.

10. princips “Kārtība”

Labam vadītājam, organizējot darbu, ir jāvadās pēc devīzes: “Vietu – visam un visu savā vietā!” Pie tam, šī devīze attiecas gan uz materiālām lietām (materiālo sfēru), gan uz darbiniekiem (sociālo jeb sabiedrisko sfēru). Kārtība ir galvenais princips lietu un cilvēku attiecību organizēšanā.

11. princips “Taisnīgums”

Vadītāja taisnīgums izpaužas kā taisnīga un vielaicīgi arī laipna izturēšanās pret saviem darbiniekiem. Labs mikroklimats kolektīvā un veselīgas savstarpējās attiecības ir iespējamas tikai starp menedžeri, kurš ir laipns un taisnīgs, un padotajiem, kuri ir lojāli un paklausīgi.

12. princips “Darba vietas stabilitāte”

Augsta kadru mainība organizācijā ievērojami samazina darba efektivitāti, attālina no nospraustajiem mērķiem. Izvēloties personālu, vadītājam vajadzētu dot priekšroku cilvēkam, kurš varbūt ir viduvējība, bet vēlas stabili stādāt organizācijā, nevis izcilam un talantīgam indivīdam, kas nākotni nedomā saistīt ar konkrēto uzņēmumu un ātri aizies no darba. Patstāvīgi strādājošs darbinieks iegūst darba pieredzi, viņa kvalifikāciju ir izdevīgi paaugstināt dažādos kursos un semināros, jo pēcāk tā tiks pielietota darba procesā organizācijas mērķu sasniegšanai. Izdevumi, kas saistīti ar darbinieku kvalifikācijas un izglītības līmeņa paaugstināšanu ir visefektīvākais kapitālieguldījumu veids, pati optimālākā investīciju politika. Līdz ar to, izlietojot šos līdzekļus priekš darbiniekiem, kas ilgi nestrādās konkrētajā organizācijā, ir neizdevīgi.

13. princips “Iniciatīva”

Vadītājam ir jāizrāda sava iniciatīva izvirzot uzņēmuma attīstību veicinošus mērķus, uzdevumus, sastādot plānu to realizēšanai, īstenojot tos dzīvē. Jebkurš inteliģents un izglītots cilvēks jūtas gandarīts, ja viņa iniciatīvas rezultātā izveidotie plāni tiek teicami paveikti plānotajos termiņos. Pakļaujot savas intereses uzņēmuma mērķiem un vērtībām, vadītājam ir “jāupurē personīgais ES” grupas interešu labā, apliecinot to ar savas iniciatīvas izrādīšanu. Iniciatīva ir pamats organizācijas spēkam un enerģijai.

14. princips “Organizācijas personāla vienotība”

“Tikai vienotībā ir spēks!” – tāds ir šī principa moto. Tikai komandas vienotība ir pamats kopējo mērķu sasniegšanai. Vadītājam ir jāpanāk darbinieku vienotība. Saskaņa un harmonija darbinieku savstarpējās attiecībās ir vienotības pamats.

SECINĀJUMI

Henrija Faijola vadīšanas principi ir universāli. Tie orientēti uz diviem organizācijas menedžmenta pamataspektiem:

- racionālu vadīšanas sistēmu (1.,5.,6.,10.,13.princips);

- organizācijas struktūru (2.,4.,8.,9.,12.princips) un darbinieku vadīšanu (3.,7.,11.,14.princips).

Racionāla vadīšanas sistēma ietver sevī tādas vadīšanas funkcijas kā plānošana, organizācija un kontrole. Darba dalīšana, vienots darbības plāns, kopējas intereses, kārtība un iniciatīva nodrošina racionālas vadīšanas sistēmas efektīvu darbību. Līdz ar to visi organizācijas darbinieku centieni tiek ievirzīti vienotā gultnē kopējo organizācijas mērķu sasniegšanai.

Organizācijas struktūras izveidē jāvadās no vienvaldības principa, pakāpju virknes un centralizācijas principa, autoritātes (varas) un atbildības principa, kā arī darba vietas stabilitātes principa. Tādējādi vadītājam ir vieglāk realizēt darbinieku koordinēšanu, kas palielina darbības operativitāti. Darbinieku vadīšanai H.Faijols ir formulējis disciplīnas, taisnīguma, atalgojuma un organizācijas vienotības principus. Visi šie principi ir pamatā padoto motivēšanai.

H.Faijols pirmais noformulēja vadības principus un līdz pat mūsdienām tie ir praktiski noderīgi. Viņa izstrādātie principi ir piemērojami jebkurai organizācijai, neatkarīgi no tās darbības veida, lieluma, uzņēmējdarbības formas, neatkarīgi no tā, kādus mērķus tai jāsasniedz.

Izmantotā literatūra

1. Praude V., Beļčikovs J. Menedžments. Teorija un prakse. – R.: Vaidelote, 1996. – 410 lpp.

2. Мескон М., Алберт М., Хедоури Ф. Основы менеджмента: пер.с англ. – М.: Дело, 1992. – 702 c.

3. Как преуспеть в бизнесе// Секреты управления – М.: ИЦВ Маркетинг, 1993. – 80–106 с.

Bezmaksas referāti skolai