Temperaments, Temperamenta vispārīgs jēdziens

Temperaments

Temperamenta vispārīgs jēdziens

Psiholoģijā personības dinamisko īpašību raksturošanai lieto jēdzienu “temperaments”.

Temperaments - katrai personībai piemītošo savdabīgo, noturīgo psihisko īpašību kopums, kas nosaka psihisko un fizisko procesu un stāvokļu norises intensitāti, ātrumu, tempu un ritmu.

Temperaments - svarīga personības īpašība, kas ietekmē cilvēku savstarpējās attiecības un psiholoģisko saderību, pildot kādu darbību.

Temperamenta teorijas īss vēsturisks apskats

Pirmās sistematizētās zināšanas par personības dinamiskajiem raksturojumiem un to rašanās iemesliem ir atrodamas Hipokrāta (460.-377. G. p.m.ē.) antīkās ārstu skolas darbos, kas iekļauti “Hipokrāta krājumā”. Tajā atspoguļojas mācība par četriem šķidrumiem (asinis, gļotas, dzeltenā žults, melnā žults), kas nosaka cilvēka veselību un atšķirības viņa uzvedībā.

Hipokrāts uzskatīja, ka “… no tiem (šķidrumiem) sastāv ķermeņa daba un  caur tiem tas neslimo un ir vesels. Tas ir vesels tad, kad šīs daļas ievēro attiecību savstarpējā sajaukšanās spēka un daudzuma attiecībā un kad tās vislabāk sajauktas”.

Pamatojoties uz Hipokrāta mācību, tika piedāvāta temperamentu tipu sistematizācija atkarībā no tā, kurš no minētajiem šķidrumiem ķermenī ir pārsvarā. Ja dominē asinis, cilvēkam ir noteikta tipiska uzvedības forma - temperamenta tips, ko nosauca par “sangvinistisko”. Ja pārsvarā ir dzeltenā žults, tad temperaments ir holēriskais, ja melnā žults - melanholiskais, ja gļotas - flegmatiskais. Hipokrāta skolas piedāvātie temperamentu nosaukumi ir saglabājušies līdz mūsu dienām, kaut gan uzskati par to veidošanās cēloņiem ir mainījušies.

Tiesa gan, arī dažos mūsdienu pētījumos vērojama Hipokrāta skolas ietekme. Piemēram, tiem atzīmēts, ka vairogdziedzera darbības traucējumi rada cilvēkam nervozitāti, asas kustības u. tml. Šīs zinātnes virziens, ko sauc par humorālo, acīmredzot nav spējis atklāt temperamenta rašanās būtiskos pamatcēloņus, kaut arī tas vadās no senākajām zināšanām par temperamentu.

Citi uzskati par temperamenta dabu ir psiholoģijas virzienam, ko nosacīti sauc par konstitucionālo. Šis virziens vadās no tā, ka cilvēka temperamentu nosaka viņa ķermeņa konstitūcija. Šī virziena pirmsākumi meklējami XX gadsimta 40. Gados mūsdienu amerikāņu psihologa U. Šeldona un vācu psihiatra un psihologa E. Krečmera darbos. Viņi saskatīja trīs cilvēka ķermeņa uzbūves tipus: U. Šeldons - ektomorfo, mezomorfo un endomorfo; E. Krečmers - astēnisko, atlētisko un piknētisko.

Pirmais tips (astēniskais, ektomorfais) personificēja kalsnu cilvēku ar iegarenu seju, augstu pieri, garām, tievām rokām un kājām, šauru krūšu kurvi un vēderu, neattīstītu muskulatūru bez zemādas taukiem, labi attīstītu nervu sistēmu. Otrajam tipam (atlētiskais, mezomorfais) raksturīgi plati pleci un krūšu kurvis, muskuļotas rokas un kājas, minimāls zemādas tauku daudzums, masīva galva. Trešajam tipam (piknētiskais, endomorfais) raksturīga vispārēja sfēriska forma, mīkstums, liels vēders, liels tauku daudzums plecos un gūžās, apaļa galva, lieli iekšējie orgāni, gurdenas rokas un kājas, vāji attīstīts skelets un muskuļi.

Atbilstoši trim ķermeņa konstitūcijas tipiem tika izdalīti trīs temperamenta tipi. Piemēram, U. Šeldona temperamenta tipu aprakstā katrs no tiem raksturojas ar 20 īpašībām. Pirmajam temperamenta tipam raksturīga manieru un kustību izturētība, saspringta stāja, nosliece uz intimitāti un pārmērīgu prāta sasprindzinājumu, paaugstināta uzmanība, trauksmainība, jūtu apslēptība, emocionāla savaldība, grūtības sociālo kontaktu veidošanā, jaunu paradumu iegūšanā, klusināta balss, bailes radīt troksni, pārmērīga jūtība pret sāpēm, noturība pret alkohola iedarbību u. c. Otrajam temperamenta tipam, kas raksturīgs cilvēkiem ar atlētisku jeb mezomorfu ķermeņa uzbūvi, piemīt pārliecība stājā un kustībās, mīlestība pret fizisko slodzi un piedzīvojumiem, tieksme pēc kundzības un varaskāre, nosliece uz risku, drošsirdība kaujā, žēlsirdības un takta trūkums, skaļa balss, spartiska vienaldzība pret sāpēm, agresivitāte un uzstājība dzēruma stāvoklī u.t.t. Trešajam temperamenta tipam, kas piemīt cilvēkiem ar piknētisko vai endomorfo ķermeņa uzbūvi, raksturīga atslābinātība stājā un kustībās, mīlestība pret komfortu un ēšanu, pieklājība, laipnība ar visiem, dziļš miegs, vājš raksturs, sabiedriskums dzēruma stāvoklī u. c.

Pieņēmums par ķermeņa uzbūvi kā cilvēka dinamisko raksturojumus noteicošo faktoru rada šaubas.

Visradošāk temperamenta problēma tiek risināta trešajā pieejā.

Temperamenta mūsdienu zinātniskā izpratne

Mūsdienu psiholoģijā temperamentu noteicošo faktoru pētījumos priekšroka tiek dota ar cilvēka centrālās nervu sistēmas darbību saistītajiem faktoriem. Šo pieeju savos darbos zinātniski pamatoja I. Pavlovs. Detalizēti aprakstot augstākās nervu sistēmas darbības mehānismus un likumus, viņš sasaistīja nervu sistēmas darbības īpatnības ar uzvedības dinamiskajiem raksturojumiem. Pavlovs izdalīja trīs nervu sistēmas īpašības: nervu šūnās norisošo ierosmes un bremzēšanas procesu spēks, kustīgums un līdzsvarotība. Turklāt šo īpašību attiecības cilvēku nervu sistēmās var būt dažādas. Tomēr kopumā tiek izdalītas četras nervu sistēmas īpašību pamatattiecības, kas nosaka augstākās nervu darbības sistēmas tipu.

No vecākiem cilvēks manto noteiktu nervu sistēmas tipu. Tāpēc arī temperamenta īpašības, kam pamatā ir nervu sistēmas tips, saista ar iedzimtību.

Temperamenta psiholoģiskās īpašības

Temperamenta tipu aprakstam izmanto sekojošas īpašības. Sensitivitāte ir ārējo iedarbību minimālais spēks, kas nepieciešams, lai cilvēkam rastos psihiskā atbildes reakcija.

Lai izsauktu atbildes reakciju, vieniem cilvēkiem nepieciešams ļoti niecīgs ārējs kairinātājs, citiem - spēcīgs. Pirmajiem ir augsta sensitivitāte, otrajiem - zema.

Reaktivitāte ir cilvēka reakciju ievirzes pakāpe uz viņa iekšējo pasauli, spēks, ar  kuru viņš var iedarboties uz savu psihi.

Cilvēks ar augstu reaktivitāti ir “iegremdējies” savā psihē un var ļoti spēcīgi ietekmēt tur notiekošos procesus. Šim cilvēkam ir ļoti attīstīta pašiedvesmas spēja.

Aktivitāti raksturo cilvēka darbības virzības pakāpe, ar kādu viņš iedarbojas uz ārējo pasauli un pārvar šķēršļus sava mērķa sasniegšanā.

Vieni var “kalnus gāzt”, citiem “nolaižas rokas” mazāko grūtību priekšā.

Aktivitātes un reaktivitātes attiecība noskaidro, kas lielākā mērā ietekmē cilvēka darbību - gadījuma ārējie vai iekšējie faktori.

Reakcijas temps nosaka cilvēka psihisko un fizisko reakciju un procesu norises ātrumu (kustību ātrumu un tempu, atjautību, apķērību, runas tempu utt.). Reakcijas temps var būt zems un augsts.

Plastiskums - rigiditāte nosaka, cik viegli, ātri un elastīgi cilvēks pielāgojas mainīgām ārējām iedarbībām vai otrādi, cik nepielāgoti un inerti ir viņa paradumi, uzvedība, uzskati un spriedumi. Pirmajā gadījumā var runāt par plastiskumu, otrajā - par rigiditāti.

Ekstraversija - intraversija nosaka, no kā galvenokārt atkarīga cilvēka reakcija un darbība: no ārējiem iespaidiem, kas rodas konkrētajā momentā, vai otrādi, priekšstatiem un domām, kas vērstas pagātnē un nākotnē. Pirmajā gadījumā var runāt par ekstraversiju, otrajā - par intraversiju. Ekstraverta uzvedība nosaka ārējie kairinātāji, intraverta - iekšējie, psihiskie.

Piemēram, ja skolēns - ekstraverts pilda mājas darbu, bet ārā dzirdams futbola spēles troksnis, viņš var pārtraukt stundu gatavošanu un iet pagalmā spēlēt bumbu. Intraverta uzvedība noteiks viņa uzskati, pārliecība, mērķi utt.

Ekstravertums ir saistīts ar aktivitāti, bet intravertums - ar reaktivitāti. Ekstraverti visbiežāk izrāda augstu aktivitāti, intraverti - reaktivitāti.

Emocionālo uzbudinājumu raksturo cilvēka atbildes emocionālās reakcijas izsaucošā kairinātāja spēks.

Vienam pietiek “parādīt pirkstu” un viņš sāks smieties, citam pat anekdote neizsauks smaidu. Vienam ir augsts emocionālais uzbudinājums, otram - zems.

Katru temperamenta tipu veido iepriekš minēto īpašību savdabīgs un stabils kopums.

Temperamenta tipu psiholoģiskais raksturojums

Pamatojoties uz izdalītajām īpašībām, raksturosim katru no četriem temperamenta tipiem.

Sangviniķis - pazemināta sensitivitāte, augsta reaktivitāte, augsta aktivitāte, līdzsvarota reaktivitāte un aktivitāte, paātrināts reakciju temps, plastisks, ekstraverts, paaugstināts emocionālais uzbudinājums, līdzsvarotas pozitīvās un negatīvās emocijas.

Holēriķis - pazemināta sensitivitāte, augsta reaktivitāte, augsta aktivitāte, reaktivitāte spēcīgi dominē pār aktivitāti, paātrināts reakciju temps, rigīds, ekstraverts, paaugstināta emocionālā uzbudināmība, pozitīvās emocijas dominē pār negatīvajām.

Flegmatiķis - pazemināta sensitivitāte, zema reaktivitāte, augsta aktivitāte, aktivitāte dominē pār reaktivitāti, palēnināts reakciju temps, rigīds, intraverts, pazemināta emocionālā uzbudināmība.

Melanholiķis - paaugstināta sensitivitāte, zema reaktivitāte, zema aktivitāte, nenoteikta reaktivitātes un aktivitātes attiecība, palēnināts reakciju temps, rigīds, interverts, augsta emocionālā uzbudināmība, negatīvās emocijas dominē pār pozitīvajām.

Ja atšifrē katras cilvēka temperamentu veidojošās psiholoģiskās īpašības saturu, iegūst viņa pedagoģisko raksturojumu.

Temperamenta mainīguma problēma

Sakarā ar to, ka temperamenta tipus nosaka cilvēka nervu sistēmas noturīgās īpašības, kas ir stabilas un gandrīz nemaināmas, temperamentu izmainīt nevar. Tāpat nevar “nomaskēt”  vai noslēpt savu temperamenta tipu.

Flegmatiķis, piemēram, nevar “nospēlēt” holēriķi. Tai pašā laikā zināms, ka bērniem parasti izpaužas holēriska temperamenta tendence, t. i., viņi ir kustīgi, ātri utt., bet pieaugušajiem - flegmatiskā. Bez šaubām, šī tendence ir saistīta ar to, ka nervu sistēma, tās īpašības (spēks, kustīgums, līdzsvarotība) cilvēka dzīves laikā mainās. Var novērot arī īslaicīgas temperamenta īpašību izmaiņas, kas notiek ķīmisku preparātu iedarbības rezultātā. Piemēram, flegmatiķim alkohola reibuma stāvoklī var izpausties holēriķa temperamenta īpašības. Taču, līdzko ķīmiskā preparāta iedarbība beidzas, atjaunojas iepriekšējās temperamenta īpašības.

Sava temperamenta izmainīšanas nepieciešamību acīm redzot nosaka šādi iemesli.

·                     pastāv uzskats, ka ir “labi” un “slikti” temperamentu tipi;

·                     daudzi cilvēki uzskata, ka daži darbības veidi prasa no cilvēka noteiktu temperamenta īpašību izpausmes.

Bez šaubām, lidotājiem, ugunsdzēsējiem, atomreaktoru operatoriem utt. Ir vairāk nepieciešamas sangviniski flegmatisko nekā melanholisko temperamenta īpašību izpausmes. Bet kā temperaments ietekmē cilvēka darbību virpotāja, atslēdznieka, inženiera, ārsta, skolotāja u. c. masu profesijās?

Šis jautājums radīsies vienmēr, risinot profesionālās atlases problēmas.

Vispirms jāatzīmē, ka nav “sliktu” vai “labu” temperamenta tipu.

Ja izanalizē izcilu cilvēku temperamentu, tad tur var atrast īpašības, kas pieder dažādiem temperamenta tipiem.

Cilvēku ar spilgti izteiktu temperamenta tipu nav daudz, visbiežāk izpaužas jauktu temperamenta tipu iezīmes. Tāpēc saistīt veiksmi profesionālajā karjerā ar temperamentu ir visai apšaubāmi. Turklāt masu profesijas neizvirza stingras prasības temperamenta īpašībām.

Tomēr cilvēkam var izveidoties darbības veikšanas individuālais stils - noteikta šim darbības veidam nederīgu vai nevajadzīgu temperamenta īpašību “maskēšana”. Turklāt “maskēšanās” notiek, balstoties uz tikai šim cilvēkam piemītošiem darbības veikšanas paņēmieniem. Tāpēc “individuālais darbības stils” ir, no vienas puses, darbībai “kaitīgo” temperamenta īpašību “maskēšana” ar konkrētam cilvēkam piemītošiem darbības paņēmieniem un, no otras puses, - darbībai noderīgo īpašību “izcelšana”, to pastiprināta izteikšana.

Piemēram, melanholiskais temperamenta tips skolotājam izpaudīsies kā noslēgtība, nesabiedriskums, aizvainojamība, u. tml. Šīs īpašības bez šaubām, traucēs viņam sekmīgi veikt mācību un audzināšanas darbu. Tāpēc šādam skolotājam darba procesā veidosies individuālais darbības stils, kurā izpaudīsies tādas temperamenta īpašības kā savu skolēnu dziļa izpratne, dziļa sava priekšmeta zināšana, augsta empātija utt. Šīs atsevišķās īpašības izpaudīsies darbā un sadzīvē, kaut gan kopumā dzīvē viņš paliks melanholiķis. Tātad temperaments pārāk neiespaidos skolotāja darbības procesu.

Tāpēc masu profesijās nepastāv psiholoģiskā atlase, kaut gan, protams, tāda iespēja nodrošinātu darbības efektivitātes paaugstināšanu. Turklāt tajās profesijās, kas izvirza stingras prasības cilvēka temperamenta individuālajām īpašībām, psiholoģiskā izlase un atlase pastāvēs vienmēr, tāpēc ka savu temperamenta tipu cilvēks izmainīt nevar.

Iedomājieties, kas notiks, ja lidotājs - melanholiķis, vadot lielu lidmašīnu, pamanīs, ka kaut kādi mēraparāti rāda lidmašīnas bojājumu! Šajā gadījumā viņš var aizsegt seju ar rokām, palaist vaļā stūri utt. Sekas neaprakstīsim.

Iepriekš teiktais ļauj izdarīt vairākus secinājumus:

·                     cilvēks nevar izmainīt sava temperamenta tipu, jo to nosaka iedzimtās nervu sistēmas īpašības;

·                     lielas nepieciešamības radikāli mainīt savu temperamenta tipu cilvēkam nav, jo nav “labu” un “sliktu” temperamentu tipu;

·                     daudzos darbības veidos cilvēkam izveidojas individuālais darbības stils, kas ir savdabīga temperamenta adaptācija dotās darbības prasībām un vajadzībām.

·                     Tikai nedaudzi darbības veidi, kas ir saistīti ar ekstremāliem apstākļiem, prasa no cilvēka noteiktu temperamenta īpašību izpausmi un, attiecīgi, speciālas atlases nepieciešamību.