REFERĀTS
Temperamentu tipu
psiholoģiskais
raksturojums
Ventspils.2001
Satura rādītājs.
Ievads…………………………………………………..
2.lpp.
Temperamenta vispārīgs jēdziens……………………….3.lpp.
Temperamenta teorijas vēsturiskais aspekts……………..5.lpp.
Temperamenta psiholoģiskās īpašības…………………….8.lpp.
Temperamenta tipu analīze:………………………………10.lpp.
·
Sangviniķis
·
Holēriķis
·
Flegmātiķis
·
Melanholiķis
Nobeigums……………………………………………… 14.lpp.
Literatūras saraksts………………………………………
15.lpp.
Ievads
Pat
pavirši novērojot cilvēkus, redzam, ka viņi atšķiras ar saviem ātruma
raksturojumiem, ar tipisku uzvedību tipiskās situācijās, ar zināšanu, prasmju
un iemaņu apgūšanas ātrumu un vieglumu.
Piemēram, vieni cilvēki ātri staigā, ātri
runā, domā, ātri pierod pie mainīgiem apstākļiem utt., citi turpretī visu dara
lēni. Vieni ir laipni, sabiedriski, godīgi un akurāti, citiem šīs īpašības
neizpaužas. Daži daudz zina un prot, apgūstot šīs zināšanas un prasmes īsā
laikā, citi zināšanas un prasmes apgūst ar lielām grūtībām.
Minētie raksturojumi nosaka personības
individuāli tipoloģiskās īpašības. Psiholoģijā šīs īpašības ietvertas jēdzienos
“personības temperaments”, “raksturs” un “spējas”.
Katra cilvēka psihes neatkārtojamība saistīta
ar organisma fizioloģiskās uzbūves un attīstības īpatnībām, ar dažādām sociālās
vides ārējām ietekmēm. Pie personības fizioloģiskajām struktūrām tiek
pieskaitītas psihes īpašības, kā arī temperaments. Temperaments ir saistīts ar
nervu sistēmas tipu un atspoguļo
noteicošās iedzimtās uzvedības raksturojumu.
Katram cilvēkam vienmēr
jāņem vērā citu cilvēku temperamenta īpatnības, lai varētu ar viņiem kopā
strādāt un sazināties. Tas nepieciešams efektīvai sadarbībai, konfliktsituāciju
samazināšanai vai to veiksmīgai atrisināšanai, kā arī, lai izvairītos no
stresa.
Noskaidrots, ka
temperaments (tā tips) cilvēkam ir jēdziens, bet tomēr vajadzētu izzināt, no kā
tieši tas ir atkarīgs, kāpēc cilvēkam pieder tieši tas un ne cits nervu
sistēmas tips.
Temperamenta tipa
noskaidrošana noziedzniekam, ļautu mums veiksmīgāk kontaktēties ar viņu,
uzminēt viņa nākošās darbības un rīcības iespējamību, noteiktā stresa vai
uzbudinājuma laikā (daļēji).
Jau
antīkajā pasaulē mūsu senči gribēja izzināt cilvēka nervu sistēmas darbības
pamatprincipus. Par temperamentu teorijas pamatlicēju uzskata sengrieķu ārstu -
Hipokrātu.
Temperamenta vispārīgs
jēdziens
Cilvēka
psihiskā dzīve ir līdzīga upes straumes tecējumam, kur nepārtraukti cits citu
nomaina iekšējās pasaules iespaidi, atmiņas par pagātni, nākotnes sapņi,
vēlēšanās, domas, jūtas, un šī straume uz mūža beigām paliek arvien platāka un
dziļāka. Dvēseles dzīves tecējums katram cilvēkam ir atšķirīgs.
Psiholoģiskās personības
dinamisko (ātruma) īpašību raksturošanai lieto jēdzienu “temperaments” (lat.
val. temperamentum - attiecīgo daļu
summa, atbilstība).
Pasaulē eksistē daudz un
dažādas temperamenta jēdziena definīcijas. Es izvēlējos divas:
Pirmā ; Temperaments[1]- cilvēka nervu
sistēmas tipa izpausme viņa darbībā; tās personības individuāli psiholoģiskās
īpatnības, kuras izpaužas viņa nervu procesu uzbudinājoma un bremzēšanas spēks,
līdzsvarotība un dinamika.
Otrā;
Temperaments
- katrai personībai piemītošo savdabīgo noturīgo psihisko īpašību kopums, kas nosaka
psihisko un fizisko procesu un stāvokļu norises intensitāti, ātrumu,tempu un
ritmu.
Izturēšanās nav atkarīga
ne tikai no sociāliem apstākļiem, bet arī no cilvēka dabiski individuālajām
īpašībām. Respektīvi temperaments ir atkarīgs no cilvēka bioloģiskajām
īpatnībām, kas ļauj ļoti agri un precīzi, jau bērna vecumā, izvedot ar viņu
rotaļas, mācību procesā un kontaktējoties, noteikt viņa temperamentu.
Temperaments dod savu
nokrāsu nervu sistēmas darbam, tas atstāj iespaidu uz emocijām un domāšanu, gribasspēku,
atstāj iespaidu uz runāšanas ātrumu un ritmu. Līdz ar to mēs nedrīkstam
aizmirst, ka no temperamenta nav atkarīgas intereses, hobiji, ne sociālais
stāvoklis, ne morālās īpašības.
*
** “Psiholoģijas pamati”, A.Vorobjovs, Rīga - 1996, 216.lpp.
Tomēr psihiskās darbības
dinamika nav atkarīga ne tikai no temperamenta. Tā ietekmējas gan no motīviem,
gan psihiskā stāvokļa. Piemēram, jebkurš cilvēks, neatkarīgi no viņa
temperamenta, ja ir interese, strādā enerģiskāk, ātrāk, bet tai neesot - lēnāk
un nekustīgāk. Lai atšķirtu gan individuālās, gan dinamiskās īpatnības, kas
piemīt temperamentam, no tām, kuras raksturīgas motīviem un psihiskajam
stāvoklim, ir vajadzīgas papildus pazīmes, un tās būtu sekojošas:
1) atšķirībā no
motīviem un psihiskajiem stāvokļiem, vienas un tās pašas temperamenta īpašības
parādās konrētam cilvēkam visdažādākajos darbības veidos un pēc dažādiem
mērķiem, piemēram; darbā, sporta nodarbībās, mācību laikā u.c.;
2) temperamenta
īpašības ir noturīgas un patstāvīgas visā cilvēka dzīves periodā;
3) konkrētam cilvēkam
dažādas temperamenta īpašības nejauši sakrīt, bet arī likumsakarīgi ir
saistītas viena ar otru, un izveido noteiktu organizāciju, struktūru, kas
raksturo temperamenta tipu.
Apkopojot visu agrāk minēto,
var teikt, ka temperaments ir svarīga personības īpašība, kas ietekmē cilvēku
savstarpējās attiecības un psiholoģisko saderību, pildot kādu darbu.
Temperamenta teorijas vēsturiskais aspekts
Mācība par temperamentu
parādijās jau sen, bet pirmās sistemātiskās zināšanas par personības
dinamiskajiem raksturojumiem un to rašanās iemesliem ir atrodamas Hipokrāta
(460.- 377.g.pmē.)[2]* antīkās ārstu
skolas darbos, kas iekļauti “Hipokrāta krājumā”. Tajā atspoguļojas mācība par
četriem šķidrumiem - asinis, gļotas, dzeltenā žults, melnā žults, kas nosaka
cilvēka veselību un atšķirības viņa uzvedībā.
Hipokrāts uzskatīja, ka “…no
tiem (šķidrumiem) sastāv ķermeņa daba un caur tiem tas neslimo un ir vesels.
Tas ir vesels tad, kad šīs daļas ievēro attiecību savstarpējā sajaukšanās spēka
un daudzuma attiecībā, un kad tās vislabāk sajauktas.
Pamatojoties uz Hipokrāta
mācību, tika piedāvāta temperamentu tipu sistematizācija, atkarībā no tā, kurš
no minētajiem šķidrumiem ķermenī ir pārsvarā. Ja dominē asinis, cilvēkam ir
noteikta tipiska uzvedības forma - temperamenta tips, ko nosauca par
“sangvinistisko” (lat. val. sangvinus
- asinis).
Ja pārsvarā ir dzeltenā
žults, tad temperaments ir “holēriskais“ (gr. val. chole - žults), ja melnā žults - “melanholiķis” (gr. val. melanos - melns), ja gļotas - “flegmatiskais”
(gr. val. phlegma - gļotas).
Hipokrāta skolas piedāvātie temperamentu nosaukumi ir saglabājušies līdz
mūsdienām, kaut gan uzskati par to veidošanās cēloņiem ir mainījušies.
Hipokrāts uzskatīja, ka
temperaments ir atkarīgs no cilvēka dzīves veida un klimata.Piemēram, viņš
uzskatīja, ka pie sēdoša dzīves veida pārsvaru sāk gūt flegma, bet pie kustīga
- žults, no šejienes arī izriet temperamentu tipi. Hipokrāts pareizi aprakstīja
tipus, bet tikai nevarēja tos zinātniski pamatot. Tiesa gan, arī dažos mūsdienu
pētījumos vērojama Hipokrāta skolas ietekme. Piemēram, tiek atzīmēts, ka
vairogdziedzera darbības traucējumi rada cilvēkam nervozitāti (asas kustības
u.tml.). Šis zinātnes virziens, ko sauc par humorālo (lat. val. humor - šķidrums), acīmredzot nav spējis
atklāt temperamenta rašanās būtiskos pamatcēloņus, kaut arī tas vadās no
senākajām zināšanām par temperamentu.
Citi uzskati par temperamenta dabu ir
psiholoģijas virzienam, ko nosacīti sauc par konstitucionālo. Šis
virziens vadās no tā, ka cilvēka temperamentu nosaka viņa ķermeņa konstitūcija
(lat. val. constitutio - uzbūve). Šī
virziena pirmsākumi meklējami 20.gs. 40.gados mūsdienu amerikāņu psihologa
U.Šeldona un vācu psihiatra un psihologa E.Krečmera darbos. Viņi saskatīja trīs
cilvēka ķermeņa uzbūves tipus: U.Šeldons - ektomorfo, mezomorfo un endomorfo;
E.Krečmers - astēnisko, atlētisko un piknētisko.
Pirmais tips (astēniskais, ektomorfais) personificēja kalsnu cilvēku ar iegarenu
seju, augstu pieri, garām, tievām rokām un kājām, šauru krūšu kurvi un vēderu,
neattīstītu muskulatūru bez zemādas taukiem, labi attīstītu nervu sistēmu.
Otrajam tipam (atlētiskais, mezomorfais) rakstrīgi plati pleci un krūšu kurvis,
muskuļotas rokas un kājas, minimāls zemādas tauku daudzums, masīva galva.
Trešajam tipam (piknētiskais, endomorfais) raksturīga vispārēja sfēriska forma,
mīkstums, liels vēders, liels tauku daudzums plecos un gūžās, apaļa galva,
lieli iekšējie orgāni, gurdenas rokas un kājas, vāji attīstīts skelets un
muskuļi.
Atbilstoši trim ķermeņa konstitūcijas tipiem
tika izdalīti trīs temperamenta tipi. Piemēram, K.Šeldoma temperamenta tipu
aprakstā katrs no tiem raksturojās ar 20 īpašībām. Pirmajam temperamenta tipam
raksturīga manieru un kustību izturētība, saspringta stāja, nosliece uz
intimitāti un pārmērīgu prāta sasprindzinājumu, paaugstināta uzmanība,
trauksmainība, jūtu apslēptība, emocionālā savaldība, grūtības socioālo
kontaktu veidošanā, jaunu paradumu iegūšanā, klusināta balss, bailes radīt
troksni, pārmērīga jūtība pret sāpēm, noturība pret alkohola iedarbību u.c. Otrajam
temperamenta tipam, kas raksturīgs cilvēkiem ar
atlētisku jeb mezomorfu ķermeņa uzbūvi, piemīt pārliecība stājā un kustībās,
mīlestība pret fizisko slodzi un piedzīvojumiem, tieksme pēc kundzības un
varaskāre, nosliece un risks, drošsirdība kaujā, žēlsirdības un takta trūkums,
skaļa balss, sportiska vienaldzība pret sāpēm, agresivitāte un uzstājība
dzēruma stāvoklī utt. Trešajam temperamenta tipam, kas
piemīt cilvēkiem ar piknētisko vai endomorfo ķermeņa uzbūvi, raksturīga atslābināta
stāja un kustības, mīlestība pret komfortu un ēšanu, pieklājība, laipnība ar
visiem, dziļs miegs, vājš raksturs, sabiedriskums dzēruma stāvokli u.c.
Pieņēmums par ķermeņa uzbūvi, kā cilvēka
dinamiskos raksturojumus noteicošo faktoru, rada šaubas. Iedomāsimies, vai
iespējams pretējs efekts - cilvēks ir maziņš, apaļīgs utt., tāpēc, ka ir
mazkustīgs? Acīmredzams cēloņu un seku sajaukums temperamenta noteicošo faktoru
izpratnē. Šķiet, ka ķermeņa uzbūvi nosaka arī kaut kādi fizioloģiski cēloņi.
Visradošāk temperamenta problēma tiek
risināta trešajā pieejā.
Mūsdienu psiholoģijā temperamentu noteicošo
faktoru pētījumos priekšroka tiek dota ar cilvēka centrālās nervu sistēmas
darbību saistītajiem faktoriem. Šo pieeju savos darbos zinātniski pamatoja
I.Pavlovs. Detalizēti aprakstot augstākās nervu sistēmas darbības mehānismus un
likumus, viņš saistīja nervu sistēmas darbības īpatnības ar uzvedības
dinamiskajiem raksturojumiem. I.Pavlovs izdalīja trīs nervu sistēmas īpašības:
nervu šūnās norisošo ierosmes un bremzēšanas procesu spēks, kustīgums un
līdzsvarotība. Turklāt šo īpašību attiecības cilvēku nervu sistēmās var būt
dažādas. Tomēr kopumā tiek izdalītas četras nervu sistēmas īpašību
pamatattiecības, kas nosaka augstākās nervu darbības sistēmas tipu:
1) stiprais,
nelīdzsvarotais, ātri uzbudinās un maza sevis “bremzēšana”,
2) stiprais,
līdzsvarotais, kustīgs, uzbudinājums balansējas “bremzēšanas” rezultātā,
3) stiprais,
līdzsvarotais, inertais,
4) vājais, inertais,
mazkustīgais.
No vecākiem cilvēks manto noteiktu nervu sistēmas
tipu, tāpēc arī temperamenta īpašības, kam pamatā ir nervu sistēmas tips,
saista ar iedzimtību.
Temperamenta
psiholoģiskās īpašības
Temperamenta tipu psiholoģiskais raksturojums
tiek noteikts ar sekojošām īpašībām:
1) sensivitāte (lat. val. sensus - jūtas, sajūtas) ir ārējo
iedarbību minimālais spēks, kas nepieciešams, lai cilvēkam rastos psihiskā
atbildes reakcija. Lai izsauktu atbildes reakciju, vieniem cilvēkiem
nepieciešams ļoti niecīgs ārējais kairinātājs, citiem - spēcīgs. Pirmajiem ir
augsta sensivitāte, otrajiem - zema. Uz vienu un to pašu kairinātāju viens
cilvēks var nereaģēt vispār, kamēr otrs kļūst agresīvs.
2) reaktivitāte (lat. val. re - pret, actio - darbība) ir cilvēka reakciju ievirzes pakāpe uz viņa
iekšējo pasauli, spēks, ar kuru viņi var iefdarboties uz savu psihi. Cilvēks ar
augstu reaktivitāti ir “iegremdējies” savā psihē un var ļoti spēcīgi ietekmēt
tur notiekošos procesus. Šim cilvēkam ir ļoti attīstīta pašiedvesmas spēja.
3) aktivitāti (lat.val. activus - darbīgs) raksturo cilvēka darbības
virzības pakāpe, ar kādu viņš iedarbojas uz ārējo pasauli un pārvar šķēršļus
sava mērķa sasniegšanai. Vieni var “kalnus gāzt”, citiem “nolaižas rokas”
mazāko grūtību priekšā.
4) Aktivitātes un
reaktivitātes attiecība - tā noskaidro, kas lielākā mērā ietekmē cilvēka
darbību - gadījuma ārējie vai iekšējie faktori, piemēram, kādi gadījuma ārējie
notikumi vai nospraustie mērķi, pārliecība, pasaules uzskati.
5) Reakcijas temps nosaka cilvēka
psihisko un fizisko reakciju un procesa norises ātrumu (kustību ātrumu un
tempu, atjautību, apķērību, runas tempu utt.). Reakcijas temps var būt zems un
augsts.
6) Plastiskums -
rigiditāte (gr. val. plastikos -
veidojams, skulpturāls; lat. val. rigidus
- stingrs) nosaka, cik viegli, ātri un elastīgi cilvēks pielāgojas mainīgām
ārējām iedarbībām vai otrādi, cik nepielāgoti un inerti ir viņa paradumi,
uzvedība, uzskati un spriedumi. Pirmajā gadījumā var runāt par plastiskumu,
otrajā par rigiditāti.
1) Ekstraversija -
intraversija (lat. val. extra - ārpus, intro - iekšpus, versio - griest, vērst) nosaka, no kā galvenokārt atkarīga cilvēka
reakcija un darbība: no ārējiem iespaidiem, kas rodas konkrētajā momentā vai
otrādi, priekšstatiem un domām, kas vērstas pagātnē un nākotnē. Pirmajā
gadījumā var runāt par ekstraversiju, otrajā - intraversiju. Ekstravertu
uzvedību nosaka ārējie kairinātāji, intravertu - iekšējie, psihiskie.
“Intravertais tips (indivīds, kam dominē introversijas mehānisms) objektu
cenšas abstrahēt, un tā galvenais mērķis ir tikai libido atņemšana
objektam, itkā būtu jānovērš objekta pārsvars.Turpretim ekstravertais tips
(indivīds, kura psihē dominē ekstraversijas mehānisms) pret objektu izrāda
tikai labvēlīgu attieksmi. Šis tips apstiprina objekta nozīmību ar to, ka savu
subjektīvo ievirzi patstāvīgi orientē uz objektu un attiecina uz to.[3]
Ekstraversums ir saistīts ar aktivitāti, bet
invertums - ar reaktivitāti, piemēram, cilvēks strādā kādu noteiktu darbu savā
saimniecībā, bet garām brauc skaista automašīna. Viņš var pārtraukt darbu un
apskatīt auto, šāda uzvedība būtu raksturīga ekstravertam, bet intraverta
uzvedību noteiktu viņa uzskati, pārliecība, mērķi utt.
8) Emocionālo
uzbudinājumu raksturo cilvēka atbildes emocionālās reakcijas izsaucošā kairinātāja
spēks. Vienam pietiek “parādīt pirkstu” un viņš sāks smieties, citam pat
anekdote neizraisīs smaidu. Vienam ir augsts emocionālais uzbudinājums, otram -
zems.
Katru temperamenta tipu veido iepriekš minēto
īpašību savdabīgs un stabils kopums.
Temperamenta
tipu analīze
Nervu pamatprocesu īpašības veido pamatu
temperamenta iezīmēm. Izšķir četrus temperamenta tipus: sangvinisko, flegmatisko,
holērisko un melanholisko. Dzīvē visbiežāk
sastopamas šo pamattipu kombinācijas, bet tomēr cilvēka raksturā kāds no
minētajiem nervu sistēmas tipiem ir noteicošais.
Šos četrus temperamentus dzīvē raksturo
dažādi, piemēram ar zimāmu humoru: “četru dažādu temperamentu pārstāvjus
aizmigušus iebāž maisā un aizved uz mežu. Sangviniķis pamostas, mierīgi
palūkojas no maisa un apskata apkārtni, lai noskaidrotu, kā nokļūt mājās. Pēc
tam viņš izkāpj no maisa, pārmet to pār roku un svilpodams dodas mājās.
Holēriķis dusmās saplēš maisu, lamādamies to aizsviež un metas meklēt tos, kas
ar viņu šo joku izspēlējuši. Melanholiķis izrāpjas no maisa, skumīgs un
aizvainots uz tā apsēžas, lai pārdomātu, cik gan ļauni var būt cilvēki.
Flegmātiķis izbāž no maisa galvu un konstatē, ka laiks ir vēss un vēl agrs.
Mierīgi nožāvājies, viņš ieliem maisā vēl dziļāk un pēc brīža jau atkal ir
aizmidzis.” **
** “Psiholoģijas un pedagoģijas pamati”, Rīga - 1984, 77.lpp.
Sangviniķis.
Sangviniķis ir ļoti kustīgs. Viņš vienmēr
darbojas, organizē, ir gatavs sacensties, strīdēties, diskutēt. Aizstāvot savu
viedokli, sangviniķis izmanto visus iespējamos līdzekļus. Viņš ātri iepazīstas
ar cilvēkiem un attiecībās ar tiem ir brīvs, nepiespiests. Viņš necieš
monotonumu ne cilvēku attiecībās, ne darbā. Ja nekas nenotiek, sangviniķis
kļūst miegains, pat aizmieg.
Sangviniķis ir stiprs, labils un līdzsvarots.
Viņam vienlīdz ātri izveidojas kā pozitīvie, tā arī negatīvie nosacījuma refleksi,
taču tie savukārt var ātri pārveidoties.
Viņam nepatīk sēdēt mājās, vajadzīgas
pārmaiņas, patīk iet uz viesībām. Jūtas sangviniķim rodas pēkšņi, taču drīz
izzūd. Runa ir ātra, mīmika un žesti izteiksmīgi un spēcīgi.
Sangviniķim vairāk ir raksturīga tieksme uz
biežu iespaidu maiņu, ātri reaģē uz notikumiem, samērā viegli pārdzīvo
neveiksmes un nepatikšanas. Viņš labi un produktīvi strādā, bet tikai tad, ja
ir interese par darbu. Turpretī, ja sangviniķis kļūst vienaldzīgs pret darbu,
darbs neveicas. Aktivitāte un reaktivitāte ir līdzsvarotas, tādēļ viņu samērā
viegli disciplinēt. Viņš var kontrolēt savas reakcijas un jūtas. Viņu raksturo
ātras kustības, ātrs runas temps, strauja gaita, ir ļoti plastisks, un šī
iemesla dēļ samērā viegli pierod pie jauniem apstākļiem, ātri pārslēdzas no
viena darba uz citu.
Sangviniķis ir emocionāls: skaļi smejas pie
visniecīgākā iegansta un paliek ļoti dusmīgs visniecīgākā iemesla dēļ. *
* “Psiholoģija katrai dienai”, A.Agrimenkovs, Maskava - 1997, lpp.20.
Holēriķis
Holēriķis ir nepacietīgs, nemierīgs, straujš
un nesavaldīgs. Situācijās, kad nepieciešams gaidīt, holēriķis kļūst nemierīgs,
sāk kurnēt, ievest savu kārtību. Pats par sevi saprotams, ka šāda rīcība ļoti
bieži rada konfliktus.
Holēriķa nervu procesi ir stipri, taču to
norisē ir izteikts ierosas pārsvars. Aizture holēriķim ir relatīvi vāja, viņam
ātri izveidojas pozitīvie, bet lēni negatīvie nosacījuma refleksi.
Viņš nav mierā ar notikumu parasto gaitu,
viņš ir taisnības prasītājs, protestētājs, strīdnieks. Kustības ir straujas un
izteiksmīgas, viņa mīmika dzīva, emocionālo pārdzīvojumu norise ātra,
garastāvoklis mainīgs. Holēriķis nav tik plastisks kā sangviniķis, viņa
intereses ir noturīgas un patstāvīgas. Holēriķis viegli aizraujas un ir ar
lielām darba spējām, bet tikai tad, ja darbs viņam liekas interesants. Bieži
vien viņš strādā dienām un naktīm no vietas un noved sevi līdz pārpūlei.
Holēriķia dzīve ir viļņveidīga, ar lieliem kāpieniem un kritumiem.
Flegmātiķis
Flegmātiķis ir stiprs, līdzsvarots, inerts.
Kā pozitīvie, tā arī negatīvie nosacījuma refleksi viņam izveidojas un
nostiprinās lēnām. Viņš ir izturīgs un stabils darba cilvēks.
Atšķirībā no sangviniķa un holēriķa,
flegmātiķim ir maza reaktivitāte. Tas, piemēram, var izpausties tādā veidā, ka
šāda veida cilvēku ir grūti sasmiedināt vai sadusmot. Toties reaktivitātes
trūkumu viņš kompensē ar lielu aktivitāti, kas nosaka pacietību un lielu
savaldību. Psihiskais temps flegmātiķim ir palēlināts - kustības parasti lēnas,
uz jautājumiem parasti atbild pēc zināmas pauzes. Viņam raksturīgs nepietiekams
plastiskums, toties ir palielināta introvertitāte - tas ir, flegmātiķis vāji
atsaucas uz ārējiem iespaidiem, bet ir orientēts uz savu iekšējo pasauli.
Flegmātiķa paziņu loks nav plašs, taču savus
nedaudzos draugu viņš augstu vērtē. Viņam var uzticēties.
Jūtas šī temperamenta tipa pārstāvjiem rodas
palēnām, to ārējā izpausme bāla. Flegmātiķa mīmika un žesti ir monotoni, runa
lēna un neizteiksmīga.
Melanholiķis
Melanholiķim nervu pamatprocesi ir vāji, un
šī īpašība ir tik izteikta, ka ierosas un aiztures līdzsvaram un kustīgumam te
nav īpašas nozīmes.
Melanholiķim, atšķirībā no citiem
temperamentu tipiem, ir raksturīga augsta sensivitāte, maza reaktivitāte un
aktivitāte. Pēdējās divas izpaužas, piemēram, neticībā saviem spēkiem.Tāds
cilvēks reti smejas, bieži un viegli apjūk, nepadara darbu līdz galam.
Melanholiķim raksturīgs lēns psihiskais temps - kustības lēnas, vājas, valoda
arī lēna. Viņš nav plastisks, bet introverts, viegli uzbudinās, bet tajā pašā
laikā viņam piemīt depresīvs emociju raksturs.
Melanholiķis vāji pretojas stipru stimulu
iedarbībai. Bieži ir bremzēts un pasīvs. No citiem temperamentu tipiem atšķiras
ar vāju izturību, nemierīgumu, pašpārliecinātības trūkumu.Viņš apjūk jaunos
apstākļos un nepazīstamu cilvēku vidū, tiecas būt vientulībā, noslēgtībā,
raksturīgi stipri pādzīvojumi, darbaspējas ir zemas. Melanholiķi baidās no
grūtiem uzdevumiem, cenšas izvairīties no jauniem pienākumiem, vienās lietās un
situācijās saskata galvenokārt slikto, ir pesimistiski noskaņots.
Tā, piemēram, gatavodamies eksāmenam,
melanholiķis parasti strādā daudz. Taču nedrošības un nenoteiktības dēļ viņš
atbild sliktāk, nekā attiecīgā viela ir apgūta, jo nespēj eksāmena laikā savas
zināšamas mobilizēt. Viņš nesāk attaisnoties, neaizsargājas, kā to darītu
holēriķis, bet klusē, jūtas aizvainots, ir nelaimīgs. Uzsākt kat ko jaunu,
atbildēt vēlreiz vai labot savu atbildi viņš neuzdrīkstas.
NOBEIGUMS
Referāta noslēguma daļā gribētos mazliet
pievērsties temperamentu tipu mainīguma problēmai. Sakarā ar to, ka
temperamenta tipus nosaka cilvēka nervu sistēmas noturīgās īpašības, kas ir
stabilas un gandrīz nemaināmas, temperamentu izmainīt nevar. Tāpat nevar
“nomainīt” vai noslēpt savu temperamenta tipu.
Jāpievērš uzmanība arī tam, ka nervu
sistēma, tās īpašības - spēks, kustīgums, līdzsvarotība - cilvēka dzīves laikā
mainās. Šī tendence raksturīga bērniem, kam izpaužas holēriskais temperamenta
tips, toties pieaugušajiem - vairāk raksturīgs flegmātiskais. Var novērot arī
īslaicīgas temperamenta īpašību izmaiņas, kas notiek ķīmisku preparātu
iedarbības rezultātā, piemēram, alkohols, narkotikas u.tt.
Cilvēku ar spilgti izteiktu
temperamenta tipu nav daudz, visbiežāk izpaužas jauktu temperamentu tipu
iezīmes. Tomēr cilvēkam var izveidoties darbības veikšanas individuālais stils
- noteikta šim darbības veidam noderīgu vai nevajadzīgu temperamenta īpašību
“maskēšana”.
Iepriekš teiktais ļauj izdarīt
sekojošus secinājumus:
1) cilvēks nevar
izmainīt sava temperamenta tipu, jo to nosaka iedzimtās nervu sistēmas
īpašības,
2) lielas
nepieciešamības radikāli mainīt savu temperamenta tipu cilvēkam nav, jo nav
“labu” un “sliktu” temperamenta tipu,
3) daudzos darbības
veidos cilvēkam izveidojas individuālās darbības prasībām un vajadzībām,
4) tikai nedaudzi darbības
veidi, kas ir saistīti ar ekstremāliem apstākļiem, prasa no cilvēka noteiktu
temperamenta īpašību izpausmi un, attiecīgi, speciālas atlases nepieciešamību.
LITERATŪRAS
SARAKSTS
V.Jakubaņecs, “Personības psiholoģija”, Rīga - 1992
K.G.Jungs, “ Psiholoģiskie tipi”, Rīga - 1993
A.Vorobjovs, “Psiholoģijas pamati”, Rīga - 1996
“Psiholoģijas un pedagoģijas pamati”, Rīga - 1984
A.Agremenkovs, “Psiholoģija katrai dienai”, Maskava - 1997
A.T.Kovaļeva, “Kopējā psiholoģija”, Maskava - 1981
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru