Trīs Ziedi

Autors: Linda Strenga

Pasaule ir pilna pretstatu - bez bēdām nav prieka, bez asarām - smaida, bez nāves - dzīvības, bez ziemas - vasaras... Bez ļaunā nav labais. Mūžīga ir cīņa starp labo un ļauno, starp balto un melno, un katrā tomēr ir klusa cerība par to, ka labais uzvarēs.

Kas dod šādu cerību? Tā ir reliģija un reliģijas trīs stūrakmeņi - trīs sarkani ziedi - ticība, cerība un mīlestība jeb sapnis, dvēsele un sirds.

Brīžam liekas, ka dzīvot tikai labi nav iespējams - jā, - cilvēks ir grēcīgs - tāda ir viņa daba un būtne. Bet būtnē ir arī nožēla, un ja sirdsapziņa nav pagurusi zem krēslas sloga, tad savus grēkus šī Dieva radība spēj nožēlot un ziedēt. Tikai cilvēkam ir dota spēja atšķirt labo no ļaunā - galvenais šo spēju izmantot. Galvenais - izvēlēties pareizi ejamo ceļu - vai nu pa labi, vai pa kreisi. Diemžēl trešā ceļa, kas ved taisni, nav. Pelēkais ir nepastāvīgs un tam agri vai vēlu ir jāizvēlas, vai kļūt par gaišo krāsu, vai tumšo. Jo pelēkajā “nav ne pamošanās vēl, ne dusas. Tikai gaisma salūzusi čukst.” (I.Ziedonis)

Katrs cilvēks kaut kam tic - daudzi to neapzinās vai nevēlas atzīt, bet katrā ir kāda ticība vai vismaz cerība, kas izaug rītdienā.

Bieži cilvēki cer, sapņo un lūdz, bet nesaņem gaidīto... Bet jālūdz taču ir ar ticību! Bez ticības nekad nekas nenotiek. Brīnums notiek tikai tad, ja cilvēks pats šim brīnumam notic! Tie nav tikai tukši vārdi... Esmu atradusi to, ko viskarstāk vēlējusies; atguvusi to, ko ticējusi atgūt; redzējusi to, ko visvairāk esmu vēlējusies redzēt.

Lai cilvēki - visparastākie noticētu brīnumam - visneparastākajam, Dievs uz zemes sūtīja savu Dēlu - Jēzu, kurš darīja acīmredzamus brīnumus. Dievs zina, ka cilvēks tic tikai tam, ko redz pats savām acīm. Un aklais Jēzum lūdza: “Dari tā, lai es varētu redzēt.”

Daudzi saka: “Es Dievu neredzu! Tātad neticu, ka tāds ir.” Bet vai tad tas nav Dievs, kas uzklausa lūgšanas un piepilda karstākās vēlēšanās?! Viņš taču rada brīnumu..

Vispirms ir jātic - sev, savam spēkam, savas paaudzes spēkam, citiem cilvēkiem (lai gan ne visiem var uzticēties!). Bez ticības rodas bailes un “bailes nekad nevar pastāvēt vienlaikus ar mīlestību”.

Bet katrs taču savā sirdī sajūt mīlestību. Vismaz kaut kādu. Gan jau arī tam, kas dara ļaunu, ir reiz bijis kāds, ko viņš mīlējis. Ļaunums zied, nes augļus un novīst tepat starp trīs lielajiem ziediem. Un ir patiesība, kuru nevar neatzīt: “Ļaunais vēršas pret pašu ļauno”! Ļaunais iznīcina pats sevi. Visi ļaunie darbi, ļaunās domas un lāsti ir apveltīti ar dīvainu enerģiju - tie tiecas atpakaļ pie sava radītāja un to sagrauj gan garīgi, gan fiziski. Šo patiesību, ko Kristus sludināja vienkāršās līdzībās, mēs šodien esam izpratuši ar smalku bioenerģijas pētīšanu.

Tāpēc - nekad nav par vēlu nožēlot savus grēkus - nožēlot no visas sirds. Kas ir grēks? Grēks ir dzīvot pret sirds likumiem - just naidu, skaudību, ļaunumu, lielu greizsirdību, dusmas, aizvainojumu, turēt ļaunu prātu un nepiedot.

Galveno piedošanu spēj sniegt tikai Dievs, tādēļ nav jēgas turēt ļaunu prātu uz otru, bet galvenais ir māka piedot.

Vai esmu  kristīta? Un vai es vienmēr dzīvoju pareizi?

Nē - diemžēl neesmu kristīta, bet es ticu, ka ir augstāka vara, kas valda pār mums - ticu tam, ka gaišajam ir pretvara. Un vēl ticu tam, ka Gaisma uzvarēs!

Vai es dzīvoju pareizi un negrēkoju? Ak! Cilvēks taču ir grēcinieks un neviens nespēj dzīvot bez grēka, tas ir skolas ceļš uz dvēseles dārzu, kurā nezālēm vairs neļauj augt.

Cilvēks ir spējīgs nožēlot savus grēkus - attīrīt dvēseli, nevis nožēlot pagātni, tagadni vai nākotni, bet gan solīt laboties un censties dzīvot saskaņā ar sirdi. Galvenais ir šī dvēseles attīrīšana - vēlēšanās un labā griba laboties.

Dvēseles attīrīšanas ceļš esot arī ciešanas. Jā... Cilvēks tikai caur ciešanām un sāpēm spēj novērtēt prieku, smaidu un laimi.

Bieži mēs zūdāmies par to, kā mums nav, bet vairāk jāmāk priecāties par to mazumiņu, kas mums ir!

Īstenībā mums pieder tik daudz!..

Mums pieder šī pasaule, cilvēki un galvenais - mēs paši piederam sev. Un kad iestāsies miers mūsu dārzā, tomēr būs kaut kas vairāk par pīšļiem - dvēsele...

Galvenais iet pareizo ceļu un dvēseli spodrināt pēc iespējas skaidrāku. Dzīves jēga slēpjas tur, ka jānodzīvo šī dzīve pēc iespējas pilnvērtīgāka. Jārada gaisma. Jārada un jārāda.

Saule rasas pilienā uz katra zieda ir tik maza, bet tāpēc jau to var aizsniegt pat bērns, - katrs mazais, kas aug liels un tiecas uz Balto. Baltais ir viss, jo tajā ir visas krāsas, kas nekad neapniks. Katra uzdevums ir izaugt līdz Baltajam, ticot, cerot un mīlot.