Uzņēmuma finansēšanas avoti.

Uzņēmuma līdzekļu avotu struktūra.

Galvenā finansu vadīšanas problēma ir racionālas līdzekļu avotu struktūras veidošana, lai varētu finansēt vajadzīgos izdevumu apjomus un nodrošinātu vēlamo ienākumu līmeni.

Līdzekļu  avotu struktūras noteikšana ir cieši saistīta ar uzņēmuma dividenžu politiku. Ar to saprotams, ka pašu līdzekļu pietiekamas rentabilitātes un augsta dividenžu līmeņa sasniegšana ir atkarīga no līdzekļu avotu struktūras. Tikai pietiekams pašu līdzekļu apjoms var nodrošināt uzņēmuma attīstību un nostiprināt tā neatkarību, un liecināt par akcionāru uzņemšanos dalīt uzņēmuma risku un vairot partneru, klientu, piegādātāju un kreditoru uzticību.

Tieša kapitāla ieguldīšana uzņemuma stratēģisko  vajadzību finansēšanai ar pašu līdzekļiem ir nozīmīgs fakors savstarpējās finansu attiecībās tirgus dalībnieku vidū.

Bet mēs nedrīkstam aizmirst arī aizņemto līdzekļu lomu uzņēmuma darbībā. Aizņēmumi samazina akcionāru risku, bet saasiana konfliktu akcianāru un kreditoru starpā. Savukārt akcionāru un uzņēmuma vadības starpā ir interešu konflikts, kurš balstās uz neviennozīmīgu attieksmi pret uzņēmuma īpašumu.

·        Uzņēmuma vadītāji ir ieinteresēti, lai pieaugtu viņu labklājība – algas, privilēģijas utt., bet tas nesaskanēs ar akcionāru pamatinteresēm.

·        Vadītāji, riskējot ar savu kapitālu, ir jūtīgāki pret uzņēmuma ienākumu izmaiņām nekā akcionāri.

·        Vadītāju redzes loks ierobežojas ar viņu atrašanās laiku uzņēmumā, tāpēc viņi dod priekšroku ītermiņa projektiem, nevis uzņēmuma ilgtermiņa stratēģijai.

Tomēr tirgus ekonomikā darbojas šo pretrunu izlīgšanas mehānisms, piemēram audits, uzskaites sistēma u.c., kas atvieglo akcionāriem uzņēmuma darbīnas kontroli.

Akcionāru un kreditoru konflikta pamatā ir dividenžu politika uzņēmumā. Un ir trīs galvenie iemesli kādēļ šie konflikti pastāv:

·        Dividenžu palielināšana uz nesadalītās peļņas rēķina samazinās pašu kapitālu salīdzinājumā ar aizņemto kapitālu un izraisīs jaunu kreditoru piesaistīšanu vai priekšrocību akciju izlaidē. Tas palielinās baņķieru risku un radīs sava veida aizdevumu devalvāciju;

·        Pārāk augsts uzņēmuma parādu līmenis izraisa paaugstinātu baņķieru risku. Tādā situācijā akcionāri izvēlas visriskantākos projektus, bet kreditorus tas neapmierina;

·        Ja obligāciju emisija ļauj piesaistīt aizņemtos līdzekļus ar investoriem izdevīgākiem noteikumiem, tad agrāk izlaistajām obligācijām kurss var kristies.

Katrs uzņēmums var brīvi rīkoties ar savām finansēm , bet neekstremālos apstākļos uzņēmumam nevajadzētu pilnībā izsmelt aizņemto līdzklu avotus. Vienmēr ir jāatstāj kredītu rezerve, lai nepieciešamības gadījumā varētu nosegt līdzekļu deficītu ar kredītu palīdzību.

Lai izveidotu līdzekļu avotu racionālu struktūru, parasti vadās pēc šādas nostādnes: atrast tādu aiņemto līdzekļu un pašu kapitāla attiecību, kas nodrošinātu akcijām visaustāko vērtību. Bet tas savukārt kļūst iespējams tikai augstas uzņēmuma darbības efektivitātes gadījumā.

Pašu un aizņemtais kapitāls.

Finansēšanas avotus pēc kapitāla ieguldītāja tiesiskā stāvokļa var sadalīt šādi:

·        finasēšana ar pašu kapitālu

·        finansēšana ar aizņemto kapitālu.

Pašu kapitāls – ja investors ir iegādājies akcijas akciju sabiedrībā vai kapitāla daļas sabiedrībā ar ierobežotu atbildību un kļūst par līdzīpašnieku vai iegūst īpašuma tiesības līdz ar to iegūstot balsstiesības.

Aizņemtais kapitāls – ja investors kreditē kādu uzņēmumu, viņš iegūst tiesības uz finansu saistībām, bet neiegūst balsstiesības šajā uzņēmumā.

Tātad viss kapitāls, kuru uzņēmumā iegulda investori – īpašnieki, pieder pie pašu kapitāla. Šis kapitāls uzņemumā tiek veidots ne tikai no īpašnieku ieguldījumiem, bet arī no uzņēmuma peļņas atskaitījumiem, uz pašfinansēšanās rēķina.

Parasti nav iespējams ļoti precīzi noteikt  pašu kapitāla lielumu uzņēmumā, jo šis lielums aprēķinos izsaka starpību starp visu uzņēmuma aktīvu kopsummu un parādu summu kreditoriem (saistībām).

Pašu kapitāla avoti uzņēmumā ir šādi :

·        statūtkapitāls (līdzekļi no akciju pārdošanas un dalībnieku daļas iemaksas);

·        uzņēmumā uzkrātās rezerves;

·        citas juridisko un fizisko personu iemaksas (mērķa finansējums, ziedojumi, labdarības iemaksas u.c.).

Galvenais uzņēmuma finasēšanas avots ir pašu kapitāls. Tā struktūra parādīta šajā shēmā:

Pamatkapitāls (satūtkapitāls) ir līdzekļu summa, kuru iemaksā īpašnieki uzņēmējdarbības veikšanai. Pamatkapitāla saturs ir atkarīgs no organizatoriskās formas, piemēram:

·        valsts uzņēmumā – īpašuma vērtība, kuru valsts ir piešķīrusi uzņēmuma apsaimniekošanai;

·        SIA – dalībnieku ieguldītā summa;

·        A/s – visu akciju tipu kopējā nominālā vērtība.

Dibinot uzņēmumu, pamatkapītālā var ietipt gan naudas summas,

gan materiāli, gan mašīnas, ēkas, kā arī nemateriālie ieguldījumi un intelektuālais potenciāls. Pamatkapitāla veidošana var notikt arī ar papildu līdzkļu avotiu palīdzību.

Aizņemtā kapitāla avoti:

·        Banku aizdevumi;

·        Aizņemtie līdzkļi;

·        Parādi piegādātājiem;

·        Līdzekļi no vērtspapīru pārdošanas u.c.

Aizņemtā un pašu kapitāla līdzekļu avotu principiālajām atšķirībām ir juridisks pamats. Uzņēmuma likvidācijas gadījumā tā īpašniekam ir tiesības uz to uzņēmuma īpašuma daļu, kura paliek pēc norēķināsanās ar trešajām pesonām.

Svarīgākās atšķirības starp pašu un aizņemto kapitālu:

Pazīmes	Pašu kapitāls	Aizņemtais kapitāls
Atbildība	Nes atbildību par garantētajām saistībām, vismaz iemaksāto daļu vērtībā	Nenes atbildību par uzņēmuma garantētajām saistībām, bankrota gadījumā apmierina kreditorus no konkursa masas
Kapitāla efektivitāte	Atkarībā no dotā uzņēmuma peļņas vai zaudējuma	Jāmaksā pēc noteiktas procentu likmes neatkarīgi no uzņēmuma darba rezultātiem
Kapitāla īpašnieka tiesības uz īpašumu uzņēmuma likvidācijas gadījumā	Tiesības atbilstoši iemaksātajai kapitāla daļai	Kredīta apmērā
Kapitāla atdošanas termiņš	Nav noteikts	Noteikts līgumā
Nodokļu saistības	Peļņa apliekama ar ienākuma nodokli	Kredītu procentu summas (kā izmaksa) samazina ar nodokli apliekamo daļu

Finansēšanas avotu raksturojums.

Finansēšana – šaurā nozīmē ir kapitāla nodrošinājums uzņēmumā, tas ir naudas un materiālu sagāde ar mērķi sākt uzņēmējdarbību.

Finansēšana ietver sevī visas uzņēmējdarbības procesus un problēmas, sākot no sagādes līdz pat noietam. Jo visos procesos ir darīšana ar naudas plūsmu, kas tieši saistīta ar finansēšanu.

Atkarībā no dažādiem kapitāla ieguves aspektiem finansēšanas avotus varētu iedalīt šādi:

Ø pēc kapitāla devēja tiesiskā stāvokļa – pašu finansējums un kredīta finansējums;

Ø pēc kapitāla izcelsmes avota – iekšējie un ārējie avoti;

Ø pēc kapitāla atvēlēšanas laika – beztermiņa, īstermiņa, ilgtermiņa.

Bet principā šie temiņi ir atkarīgi no tautsaimniecības nozares un uzņēmuma tehnoloģiskā procesa. Par diviem svarīgākajiem kritērijiem finansēšanas atšķirībās tiek uzskatīti kreditoru tiesiskais stāvoklis un naudas līdzekļu rašanās veids.

Pēc kapitāla izcelsmes finansēšanas avoti tiek iedalīti iekšējos (uzņēmuma paša līdzekļi) un ārējos avotos (uz īpašnieka personisko līdzekļu pamata vai aizņēmumiem).

Ārējā finansēšana  notiek tajos gadījumos, kad uzņēmumā no ārpuses ienāk papildu līdzekļi, turklāt ir vienalga, vai šie līdzekļi ienāk no konkrētā brīdī esošiem dibinātājiem jeb dalībniekiem, vai no jauniem dalībniekiem (ārējā pašfinansēšana), vai arī no uzņēmuma piesaistītiem līdzekļiem (aizņēmumiem), vai kredītu veidā.

Iekšējā finansēšanas gadījumā naudas līdzekļi tiek iegūti no paša uzņēmuma peļņas. Tā var būt nesadalītā peļņa (iekšējā pašfinansēšana) vai ilgtermiņa peļņas atskaitījumi, piemēram, pensiju mērķiem (rezerves fondā).

Iekšējā finansēšana.

         

          Tirgus ekonomikas apstākļos peļņa ir atkarīga no vairākiem faktoriem, bet pats svarīgākais faktors no tiem ir ienākumu un izmaksu attiecība. Bez tam iespējama noteikta peļņas regulēšana, kuru paredz atbilstoši  normatīvie akti. Pie peļņas regulēšanas veidiem  pieder:

·        paātrināta pamatlīdzekļu amortizācija;

·        dalībnieku ieguldījumu novērtēšanas kārtība;

·        ražošanas krājumu novērtēšanas metožu izvēle;

·        banku kredītu procentu uzskaite, izmantojot aizņemto kapitālu finansēšanai;

·        atsevišķu izdevumu veidu ieskaitīšana realizētās produkcijas  pašizmaksā.

Peļņas sadale ir uzņēmuma rezervju veidošanas process, lai apmierinātu uzņēmuma ražošanas un sociālās sfēras vajadzības un nodrošinātu uzņēmēju (akcionāru) interešu realizāciju. Kā sadalīt peļnu uzņēmums izvēlas pats, kādas rezerves un uzkrājumus atstāt, un kā nodrošināt uzņēmuma konkurētspēju.

Peļņas sadales kārtību uzņēmumā regulē speciāli nolikumi, kurus izstrādā uzņēmuma dienesti. Kādi šie nolikumi ir, tas atkarīgs no uzņēmuma organizatoriski tiesiskās formas, un tos apstiprina uzņēmējs vai uzņēmuma padome. Peļņa tiek sadalīta daudzos novirzienos: ražošanas attīstībai, darbinieku sociālajām vajadzībām, labdarības mērķiem, akciju sabiedrībās - akciju dividenžu izmaksām, zinātniski pētnieciskājam darbam, projektēšanas un tehnoloģiju izstrādes darbiem, jaunu produkcijas veidu ieviešanai ražošanā u.c. vajadzībām.

Mērķtiecīga peļņas sadale ir elementāra racionālas saimniekošanas prasība jebkurā organizatoriski tiesiskajā uzņēmējdarbības formā.

Rezerves kapitāls. Jebkurā uzņēmumā vienmēr ir vajadzīgs rezerves kapitāls, kuru varētu izmantot iepriekš neparadzētu izdevumu, vai zaudējumu rašanās rezultātā. Likumā "Par akciju sabiedrībām" ir noteikts,

Finansēšana ir ļoti svarīgs posms visos uzņēmumos, jo šis posms sasaista kopā visus pārējos uzņēmuma posmus. Lai uzņēmums darbotos pēc iespējas rentablāk, uzņēmumā ir vajadzīgs labs finansists. Patiesībā no šī posma ir atkarīga peļņa un zaudējumi, kā arī turpmākā uzņēmuma darbība, viņa konkurētspēja. Bet pats galvenais ir izvēlēties izdevīgākos finansēšanas avotus, jo ne vienmēr lētākais finansēšanas veids ir  izdevīgākais.