Uzņēmuma mērķi



Ventspils augstskolas
Ekonomikas un pārvaldības
Nodaļas Studentu
Evitas Sprostas
 Mudītes Spridzānes
Gata Valtera
Mārča Tālberga
Ivara Vertula





Referāts pārvaldības teorijā













Ventspils, 2000



Uzņēmuma mērķi.
           
Uzņēmums bez konkrēti noteikta mērķa – tas nav uzņēmums, bet avantūra. Nezinot mērķus, nav nozīmes uzsākt saimnieciskas lietas. Vēl maznozīmīgāk tās plānot tikai bagātības dēļ. Arī bagātības sasniegšana paredz konkrētu uzņēmējdarbības realizāciju, kam ir savi tehnoloģiskie un ekonomiskie uzdevumi, tiem atbilstošais stratēģiskais aprēķins. Bez mērķiem nav uzņēmuma.
            Mērķu noteikšana paredz ne tikai perspektīvo aprēķinu, bet arī objektīvu vides un apstākļu vērtējumu, kurā funkcionēs uzņēmums. Var teikt, ka labi nostādīts mērķis – tā ir puse no uzņēmējdarbības panākumiem.
            Uzņēmuma mērķu apzināšana un to konkrēta noteikšana ir sarežģīts un atbildīgs uzņēmējdarbības moments. Te nepietiek ar intuīciju un pat talantu, vajadzīgas zināšanas un informācija, vajadzīga sīka analīze, racionāls aprēķins. Katrs uzņēmējs pats izvēlas savu darbības kārtību, savu pastāvošās problēmas risināšanas algoritmu, bet tas neizslēdz iepazīšanos ar jau pastāvošo praksi uzņēmuma mērķu noteikšanā.

Situācijas analīze

Uzņēmuma darbības mērķu apzināšana sākas no tekošā (vai reālā) stāvokļa analīzes. Tā ir tā saucamā situācijas analīze, kuras gaitā tiek ievākta un izstudēta informācija par apstākļiem, kādos uzņēmumam būs jāstrādā – par nozari un reģionu, tirgus vidi, konkurentiem un patērētājiem. Jo vairāk informācijas par izejas situāciju, sīkāka tās analīze, jo labāk priekš plānotās darbības.
Uzņēmuma ārējā vide ir daudzveidīga, mainīga un neviennozīmīga. Daudz dažādi faktori iedarbojas vai nākotnē var iedarboties uz uzņēmumu: kopējie ekonomiskie apstākļi un saimnieciskā konjuktūra, politiskā situācija un valstiskās regulēšanas noteikumi, tiesiskā bāze un demogrāfiskie rādītāji. Ir tādi faktori, kas tieši ietekmē uzņēmumu, un ir faktori, kas ietekmē netieši. Ārējā vide rada labvēlīgas iespējas un tāpat arī slēpj sevī briesmas.
Uzņēmuma attiecības ar ārējo vidi nekad nav stabilas. Mainās vide, mainās arī uzņēmuma iekšējais stāvoklis. Parādās jaunas tehnoloģijas un jauni produktu veidi, mainās pircēju prasības, parādās konkurenti, rodas monopolistiskas apvienības, mainās cenas u.t.t.
Uzņēmēja uzdevums arī sastāv no tā, lai panāktu uzņēmuma un tā darbības atbilstību ārējai videi, ne vides izmaiņu pasīvā gaidīšanā, bet pēc iespējas mērķtiecīgi iedarbojoties uz to. Vide iedarbojas uz uzņēmumu, bet arī uzņēmums iedarbojas uz vidi. Vajag mācēt pielāgoties izmaiņām, bet arī vajag censties tās paredzēt. Vajag mācēt arī radīt vidi, iedarboties uz to savās interesēs. Vajag paredzēt arī iespējamās vides reakcijas uz savu darbību, īpaši patērētāju un konkurentu reakciju. Tam visam noder situācijas analīze.
Uzņēmējdarbība – spēle, bet ļoti sarežģīta spēle, kuras priekšā nobāl pašas sarežģītākās cilvēku izgudrotās spēles.
Tekošā stāvokļa analīze un novērtējums ļauj sastādīt prognozi, t.i., noteikt un novērtēt uzņēmuma darbības apstākļus.
  Gigantiskām kompānijām prognozēšana nozīmē ne tikai pašas kompānijas attīstības perspektīvu izpēti, bet arī atsevišķu nozaru, nacionālo ekonomiku un pat pasaules saimniecības izpēti. Tieši uz tāda plaša un vispusīga pamata formē savus stratēģiskos mērķus un uzdevumus tādas kompānijas kā General Electric un General Motors. Tādas prognozes ir pa spēkam tikai ierobežotam kompāniju skaitam, tā kā prasa nopietnu darbinieku un resursu nodrošinājumu, ievērojamu laika patēriņu, lielu pieredzi un ievērojamu informācijas bāzi. Tāda veida kompetentas un autoritīvas prognozes kļūst par pārdošanas objektu citām kompānijām.
Sīkiem un vidējiem uzņēmumiem nav nepieciešami tik grandiozi prognožu pētījumi, tie arī nevar atļauties tos īstenot, bet tas nenozīmē, ka tie neņem vērā perspektīvu izpēti. Uzņēmējam jāparedz nākotne un tā jāveido. Īpaši svarīgi paredzēt nākotnē iespējamās kritiskās situācijas, par kurām sevišķi jāuztraucas, īpaši tad, kad bizness iet labi vai pat ļoti labi.
Tekošā stāvokļa analīzes etaps iekļauj sevī vispusīgu uzņēmuma potenciāla, tā iespēju un robežu, esošo un neesošo resursu izpēti. Vislabāk ir sastādīt uzņēmuma stipro un vājo pušu katalogu, ņemot vērā paredzamās ārējās vides izmaiņas. Ar šāda kataloga palīdzību jūs ieraudzīsiet, kādus mērķus uzņēmums var sasniegt un kādus nevar. Uzņēmums nevar darīt visu, ko vien iedomājas. Tam jādara tas, kas atbilst tā resursiem, tehniskajām iespējām, uzkrātai pieredzei un kaut kādā mērā uzņēmējā “laimīgajai zvaigznei”.
Pēc tam, kad ir savākta un izanalizēta informācija par ārējo vidi, tekošo stāvokli un uzņēmuma vispārējām iespējām, var pāriet pie uzņēmuma darbības mērķu noteikšanas.
Mērķu nostādīšana.
          Kāds ir katra uzņēmuma galvenais mērķis? Atbildi mēs skaidri zinām. Tā ir pelņa. Peļņa, jeb citiem vārdiem sakot ienākumu palielināšana pār izdevumiem, ir caurmērā skaidrs un viegli saprotams mērķis uzņēmumam. Tas ir standartlīdzeklis uzņēmuma darbībā. Mēs katrs saprotam, kas ir peļņa, bet tikai retais no mums zin, kā to iegūt. Lai iegūtu peļņu, ar iztēli vien nepietiek, tā ir liela sistemātiska darbība un grūta racionāla rīcība. Pats uzkrītošākais peļņas izstrādē ir tas, ka tā nerodas paša uzņēmuma ietvaros. Tā parādās tikai uzņēmuma ārējās vides mijiedarbības procesā – ar pircējiem un citiem saimnieciskiem darbiniekiem. Ne viss, bet ļoti daudz kas ir atkarīgs no paša uzņēmuma un tā darbības. Lielu lomu biznesā spēlē arī dažādi gadījumi ar un ap šo uzņēmumu. Arī daudzas sakritības un atgadījumi var palīdzēt uzņēmējam, ja viņš pareizi organizēs savus darījumus, izvirzīs pareizos mērķus un vienmēr būs gatavs rīkoties dažādās negaidītās situācijās. Peļņa nav vienkārši mērķis uzņēmuma darbībā. Tas ir līdzeklis, kā sasniegt un realizēt citus uzņēmuma mērķus. Tieši peļņa ļauj paplašināt ražošanu un darbību, tā stiprina uzņēmuma kolektīvu, palielina ienākumus. Palielinoties ienākumiem, arī uzņēmējs paplašina savas iespējas. Palielinās darbības apjoms, paplašinās un nostiprinās pats uzņēmums, bizness veiksmīgi turpinās un iet uz priekšu.
            Uzņēmumam, kurš tikko kā ir sācis veidoties un darboties, galvenais mērķis ir izdzīvot un saglabāties. Neviens uzņēmums, arī plaukstošs vai tāds, kurš jau ir plaši pazīstams un atzīts, nedrīkst par to aizmirst. Uzņēmuma nākotne vienmēr ir bīstama un neprognozējama. Arī tirgus vide ir neprognozējama; vispārējā ekonomiskā lejupslīde jeb negaidīta rīcība no konkurentu puses var uz ilgu laiku izjaukt pašus grandiozākos uzņēmuma plānus. Tāpēc vienmēr uzņēmēja apziņā ir jābūt domai vai viedoklim par uzņēmuma izdzīvošanu un saglabāšanos. Uzņēmuma uzdevumos ietilpst pastāvīga un maksimāla pielāgošanās iepriekšējiem apgalvojumiem par ekonomisko krīzi vai konkurenta rīcību. Vajag radīt rezerves un censties mazināt risku, ja gadījumā nākas atkāpties no saviem mērķiem.
            Izdzīvošana un saglabāšanās – tā nav ”sēdēšana cietoksnī”. Tā ir obligāta uzņēmuma augšana, pilnveidošanās un atjaunošanās. Tikai tā rīkojoties var cerēt uz eksistenci konkurējošajā tirgus vidē. Uzņēmuma izaugsme var parādīties tikai tad, palielina un paplašina pašu uzņēmumu, ja nostiprina pozīcijas tirgū. Izaugsme var būt jūtama arī tad, ja tiek pārspēti citi konkurējošie uzņēmumi, arī ja pievēršas citai tirgus sfērai. Visbeidzot, uzņēmums var saplūst un apvienoties arī ar citiem uzņēmumiem.
            Peļņa un darbības mēroga paplašināšana, kā arī pilnveidošana, ir kopējais uzņēmējdarbības mērķis. Nedrīkst vienmēr izvairīties no riska, daudzreiz ir svarīgs pats risks. Tam ir jābūt prasmīgam un aprēķinātam. Vispārējais uzņēmējdarbības mērķis konkretizējas ar palīgmērķiem. Uzņēmēji, kuri sasniedz šos palīgmērķus, nodrošina uzņēmējdarbības uzdevumu atrisināšanu. Runa iet par mērķiem, kuri attēlo ekonomisko un tehnisko specifiku uzņēmumā, pašreizējo finansiālo stāvokli, reāli notiekošo situāciju tirgū, pieejamās tehnikas stāvokli uzņēmumā, darba kolektīva stāvokli un noskaņojumu, kā arī citus faktorus. Viegli ir teikt: “Palieliniet peļņu un pārdošanas apjomu, samaziniet izdevumus!”, bet kā to izdarīt? Vajag kārtīgi iepazīties ar radušos situāciju, rūpīgi izpētīt un izanalizēt to, skaidri noformulēt mērķus un izstrādāt rīcības programmu vai plānus.

Uzņēmuma mērķu kontrole.

   Lai izvērtētu un kontrolētu mērķu sasniegšanas principus, kā arī, lai varētu sekmēt to sasniegšanu, ir svarīgi gūt pilnīgu skaidrību, kādu interešu realizēšanai mērķis ir izraudzīts. Ir dažādi kritēriji, pēc kā vērtēt  mērķa sasniegšanas iespējas un veidus. Šie kritēriji var būt gan tehnoloģiska, ekonomiska, sociāla un arī psiholoģiska rakstura.
   Jāņem vērā, ka  mērķa sasniegšanas rezultāts, ja tam būs tehnoloģisks raksturojums , būs arī saistīts ar izmaiņām ekonomiskajā vidē(ir jāregulē peļņas, izdevumu apjomi, jākontrolē tie un jāregulē naudas līdzekļu plūsma). Ir jāpievērš uzmanība visa rakstura izmaiņām, jāprot tās paredzēt un arī noteikt veidu, kā tikt galā ar problēmām, ja tādas gadās, tādēļ ir svarīgi izraudzīties tādus kritērijus, kas izvērtēs visas izmaiņas, kuras notiks sistēmā. Ja vērtēšanas kritēriji nav noteikti skaidri, mērķi sasniegt būs daudz grūtāk, būs arī daudz sarežģītāk koordinēt darbiniekus mērķa izpildē.
   Uzņēmuma mērķu kontrolēšana ir atkarīga arī no tā, cik tautsaimniecības nozares ir iesaistījušās mērķa izpildes procesā. Jo vairāk to būs, jo cītīgāk ir jāapzina visi kritēriji, pēc kuriem vērtēs arī padarīto darbu.
   Vērtēšanas kritērijiem jābūt:
·        vienotiem;
·        saistītiem, secīgiem;
·        tiem jākooperējas, bet vajadzības gadījumā tie var tikt arī sadalīti;
·        visaptverošiem;
·        pietiekami raksturojošiem.
Pirms izvēlēties kritērijus, ieteicams palūkoties arī pagātnē, kā kontrolēšana tika veikta agrāk, tāpēc ir svarīgi iepazīties ar dažādām teorijām, kā arī jāprot ielūkoties nākotnē. Ieteicams izmantot arī ārzemju firmu pieredzi.
   Ļoti svarīgi ir kontrolēšanas procesā izmantot grāmatvedības, statistikas un banku atskaites, jo tikai pateicoties konkrētai informācijai ir iespējams objektīvi izsekot uzņēmuma attīstībai un darbībai.
   Ar kontroli saprot arī pārbaudes, testēšanas un darbības regulēšanas darbus. Kontrole ir uz organizācijas mērķiem orientēta standartu noteikšana, darba izpildes vērtēšana un salīdzināšana ar izvēlētajiem standartiem un attiecīgu noviržu novēršana.
   Kontroles procesu varētu raksturot to izsakot no šādiem punktiem:
·         standartu noteikšana;
·         darba izpildes uzraudzīšana;
·         faktiskās un plānotās darba izpildes salīdzināšana;
·         novērtēšana un tālāku kļūdu novēršana.
Kontroles metodes var sagrupēt četros apakštipos:
·         iepriekšējā kontrole – tā ietvert iespējamo noviržu savlaicīgu novēršanu;
·         rīkojošā – tā balstās uz rezultātu paredzēšanu, pareģošanu;
·         jā/nē kontrole uz atsijāšanas pamata nosaka, vai mērķa pildīšanu ir vērts turpināt iesāktajā veidā, šo sauc arī par procesa kontroli;
·         rezultātu kontrole ir orientēta uz galaproduktu, tā balstās uz datu izmantošanu un pētīšanu.

Mērķu īstenošana

Kā mēs visi zinām uzņēmumā var uzstādīt dažādus mērķus, bet lai tos varētu izpildīt tā kā vajadzīgs ir virkne dažādu nosacījumu kuriem ir jāizpildās. Kā zināms dažādiem mērķiem ir arī dažādi izpildīšanas laiki, un tāpēc piemēram nav paredzēts ka īstermiņa mērķus pildīs piecus gadus. Vēl mērķiem ir jābūt rosinošiem, bet reālistiskiem. Tie nedrīkst būt pārmērīgi grūti. Viens menedžeris, kurš nesen bija pievienojies uzņēmumam atklāja, ka viņa vadītajam personālam vajadzētu strādāt 100 stundas nedēļā lai visu ko viņš no tiem sagaida. Kad mērķi ir nereālistiski, darbinieki sāk uzskatīt sevi par neveiksminiekiem un tas izraisa darbinieku noskaņojuma pasliktināšanos un līdz ar to arī darbaspēju samazināšanos. Un nevar būt arī otrādi. Ja mērķi būs pārāk viegli, darbinieki netiks motivēti strādāt. Vēl viena metode ar kuru var panākt vēlamo mērķu izpildīšanu ir uzstādīt mazliet augstākus mērķus par vēlamajiem. Un ja tie tiek sasniegti, tad nākamo mērķi atkal pacelt nedaudz uz augšu. Piemēram, kompānija 3M ir nolēmusi ka 30% no pārošanas apjoma ir jānāk no produktiem kas ir ieviesti ražošanā pēdējos četros gados. Iepriekš tie bija 25 procenti.
Vēl ir arī noteikts ka mērķiem ir jābūt izteiktiem kvantitatīvos terminos, kā piemēram palielināt peļņu par 2 procentiem, samazināt produkciju kas aiziet atkritumos par 1 procentu vai palielināt vidējo apmācības efektivitāti no 7,5 – 8, 3 punktiem. Lai gan ne vienmēr mērķus var izteikt kvantitatīvi, tur kur to var izdarīt to vajag darīt jo tas ļoti palīdz mērķu kontrolē. Menedžeri var pārliecināties vai mērķi ir pareizi uzstādīti u.tml. Neskaidri mērķi mazāk motivē darbiniekus strādāt.
Dažas kompānijas uzskata ka nepieciešams uzstādīt ļoti augstus mērķus, bet šī mēru sistēma ir līdzeklis kā noturēt šos mērķus realitātē. Augsta līmeņa organizācijās mērķi bieži vien ir ne vien kvantitatīvi, bet tik pat labi kvalitatīvi. Piemēram daži no šiem mērķiem kompānijā Amoco bija samazināt darbinieku daudzumu par 8500, decentralizācija mazākās nodaļās, attīstīt un laist apgrozībā jaunus produktus u.c. Katrs mērķis ir precīzi definēts un tam ir izmērāma attīstība.
Efektīvi noteikti organizācijas mērķi iedalās tā kā hierarhijā, t.i. zemākā līmeņa mērķu sasniegšana atļauj sasniegt augstākā līmeņa mērķus. Lai sasniegtu stratēģiskos mērķus (strategic goals) ir jāizpildās taktiskajiem mērķiem (tactical goals) kurus savukārt var panākt ja ir izpildīti operāciju mērķi (operational goals). Tradicionāli par stratēģiskajiem mērķiem atbild augstākā līmeņa vadība (top management), par taktiskajiem mērķiem – vidējā līmeņa vadītāji (middle management) un par operatīvajiem mērķiem – uzraugi (brigadieri, meistari u.c.) un paši strādnieki. Lai vai kā, bet vidējā vadības līmeņa sašaurināšana kombinējot to ar lielāku uzsvaru uz darbinieku pilnvarošanu ir novedusi pie lielākas darbinieku iesaistīšanas mērķu uzstādīšanā un plānošanā katrā līmenī. 
 Tā kā dažādās grāmatās ir rakstīts par to kādiem jābūt mērķiem, bet visai maz ir rakstīts par to kā tos īstenot tad manuprāt katram uzņēmumam uzstādot mērķus ir jāpārbauda vai tie atbilst visiem likumiem un tad tādus arī jāmēģina īstenot. Jo tikpat labi var īstenot arī mērķus kas neatbilst visiem likumiem, un īstenībā ne jau vienmēr tā var būt, bet līdz ar to uzņēmumus nedarbosies ar maksimālu atdevi.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru