Kristapa Freimaņa
VA
I P 2.1 studenta
darbs
Valoda anekdotēs, anekdotes valodā
Vārds
anekdote kā tāds it kā neprasa skaidrojumu un parasti tiek a priori pieņemts par zināmu, taču šī vārda etimoloģija ir diezgan
interesanta. Anecdote ir franču
vārds, kurš cēlies no grieķu vārda anecdota,
kurš nozīmē neizdots, nepublicēts. Diemžēl, man neizdevās atrast tieši kad un
kur šie stāstiņi tika neizdoti, bet aptuvenu leģendu tiku dzirdējis jau senāk
un tā stāsta par to, ka Antīkajā Grieķijā kādā no polisēm tika aizliegti
pikanti stāstiņi par elites pārstāvjiem, tāpēc tos nevarēja izdot (pārrakstīt),
taču tie tika pārstāstīti bez izdošanas, no kā arī radās vārds anekdote –
neizdots.
Anekdote
tiek definēta kā interesants izdomāts vai īsts notikums, taču, manuprāt, viena
no galvenajām anekdotes īpašībām ir tā, ka tā satur kādu noteiktu pretrunu – tā
ir pretrunā ar morāles normām, dabas likumiem, noteiktajā sabiedrībā pastāvošu
loģikas (spriešanas modeli), faktiem utt.
Anekdote ir viena no nedaudzām mutvārdu
daiļrades formām, kura Latvijā vēl ir pietiekoši dzīva un tiek plaši
praktizēta, atšķirībā no pasakām un teikām – arī tās mūsdienās vēl tiek
radītas, taču salīdzinot ar anekdošu dzīvīgumu tās tikai veģetē. Anekdotes
diezgan precīzi atspoguļo tā laika un vietas iezīmes, kur un kad tās radušās un
bieži ir nepieciešams jau zināt kontekstu, lai tās būtu saprotamas. Piemēram,
PSRS pastāvēšanas laika anekdotes par tās vadoņiem un to galvenajām iezīmēm vai
dogmām. Anekdote par Ļeņinu: “Atnāk pie Ļeņina Trockis un Dzeržinskis, abi
saderējuši par to, kā labāk – ja ir sieva vai ja ir mīļākā – un prasa Iļjičam. Iļjičs uz to atbild, ka
vislabāk, ja ir abas, jo sievai pasaka, ka iet pie mīļākās, mīļākajai, ka pie
sievas, bet pats augšā uz bēniņiem un: ” Mācīties, mācīties un vēlreiz
mācīties!””
Latviešu tā
sauktās tautas anekdotes, t.i., tās, kuras ir atzītas par folkloru, līdzīgi kā
citu tautu vecās anekdotes izceļas ar to, ka joks tiek izstāstīts un pēc tam
tiek izstāstīts, par ko tajās ir jāsmejas, tāpēc mūslaikos, kad apstrādājamās
informācijas daudzums ir pieaudzis un cilvēkiem, pat negribot, prāts ir
pietiekoši ass, šīs anekdotes liekas ne pārāk smieklīgas – viss ir pateikts
priekšā, tas nozīmē, ka viena no mūsdienu anekdošu iezīmēm, salīdzinot ar
senāku laiku anekdotēm, ir atrisinājuma noklusēšana – katram ir jāsaprot pēc
sava prāta, nevis tieši tā, kā tas ticis paredzēts.
Anekdotes,
kuru pamatā ir kalambūri, parasti ir netulkojamas un var pastāvēt tikai šajā
valodā, taču, gadoties labam tulkotājam arī tās ir iespējams pārnest citā valodā, piemēram, fragments
no Džeroma K. Džeroma “Trīs vīri laivā” Vizmas Belševicas tulkojumā:
“... Džentlmenis solās tevi mācīt, kā zagt
viņa dēļus un taisīt no tiem plostu, bet, uzskatīdams, ka proti to pietiekami
labi, tu atzīsti viņa sirsnīgo un neapšaubāmi laipno piedāvājumu par lieku
greznību un nevēlies to pieņemt, lai cilvēku veltīgi neapgrūtinātu.”[1]
Ir anekdotes, kurām ar pašu valodu it kā likumu sistēmu nav
nekāda sakara. Šīs anekdotes pamatā ir atstāstošās un pretruna pastāv pašā notikumā,
nevis valodā. Piemēram:”
-
Ser, es varu jums pārdot ziloni par
nieka piecdesmit dolāriem!
-
Jūs esat traks! Ko es iesākšu ar
ziloni, ja dzīvoju sestajā stāvā un trijās istabās mēs esam seši cilvēki?
-
Okei! Bet ko jūs teiktu, ja es par
piecdesmit dolāriem pārdotu jums divus ziloņus?
-
Nu, tā ir pavisam cita runa! ...”
Šeit es gribētu pieminēt anekdošu grupu, kuras it kā var
saukt par absurdajām, taču tomēr tās balstās tieši uz pretrunu pašā valodā,
kaut gan pirmajā brīdī šķiet, ka tās ir vienkārši absurdas. Piemēram: “Lido
divas vārnas. Viena zaļa, otra arī pa kreisi.” Šī anekdote ņirgājas par pašas valodas likumiem, jo otrā teikuma daļa, kas it
kā atsaucas uz pirmo ar vārdu “arī” patiesībā ar pirmo teikuma daļu praktiski
nav saistīta un pretruna ir ne tikai loģiska, bet arī valodiska – sacerējumā
šādas shēmas lietošana tiktu nosaukta par stila kļūdu.
Bieži ir sastopamas anekdotes, kuras
it kā ir stāstīts par vienu, bet tās beidzas it kā novirzoties no tēmas.
Piemēram, stāsts par vīrieti, kurš uz tirgus pārdod šuneli.
“Vīrs uz tirgus pārdod ne pārāk
izskatīgu dvorterjera sugas sunīti,
pie kam prasot par to 100 Ls. Pienāk klāt potenciālais pircējs un saka:
-
Es jau to šuneli ņemtu, bet par
latiem 2 – 4.
-
Jā, protams, es jūs saprotu, - saka
pārdevējs, - bet šis suns nav parasts suns, ja jūs atnāktu pie manis uz mājām
es jums parādītu, ko viņš spēj.
Tā kā
pircējam nekas sevišķs tobrīd nav jādara, viņš piekrīt. Suņa saimnieks sāk
demonstrēt sava suņa spējas – liek atnest čības, avīzi, lasīt avīzi, runāt,
utt., taču pircējs nav pārliecināms. Tad īpašnieks izspēlē savu pēdējo trumpi:
-
Ziniet, mans suns māk arī lidot.
-
Neticu.
-
Lido, Kranci.
Suns paceļas spārnos izmet pāris loku pa
istabu un izlido pa logu. Lejā sēž divi puiši un pīpē kaņepju produktus. Viens
saka:
-
Skaties, suns lido.
-
Nu re, a tu teici, ka zāle švaka.”
Anekdotes, kuras pārkāpj fundamentālus
likumus – parasti fizikas un dabas nav sastopamas pārāk bieži, jo mūsu ir grūti
abstrahēties no stereotipiem, piemēram, govis ēd zāli, vārnas lido, utt., pie
kam bieži tās tiek uzskatītas par absurdām anekdotēm, jo bieži tās satur pārāk
daudz pretrunu. Piemērs.
Vārna sēž kokā un ada (1. pretruna –
vārnas neada). Augšā pie viņas rāpjas govs (2. pretruna – govis nekāpj kokos).
Vārna prasa (teorētiski pretruna, taču kopš Ēzopa fabulu un āfrikāņu pasaku
laikiem arī dzīvnieki var runāt):
-
Ko tu te lien?
-
Ābolus paēst.
-
Bet šis taču bērzs.
-
A man āboli kabatā (3. un galvenā – loģiskā pretruna – kāpēc kāpt bērzā
ēst ābolus un 4. palīgpretruna – govij nav kabatu).
Šī anekdote
parāda cik liela pašu neapzināta ietekme uz mums ir valodas un dabas
pamatlikumu stereotipi. Šajā gadījumā smiekli no klausītājiem tiek panākti,
lietojot lielu daudzumu pretrunu un neloģismu, pie kam anekdote beidzas šīs
pretrunas neatrisinot, pat neparādot atrisināšanas virzienu, kurā meklēt
atrisinājumu, kas arī ir pretruna.
Augstākminētais iedalījums tika
veidots pēc anekdošu attieksmes pret valodu un loģikas normām, taču apskatot
anekdotes kā folkloras sastāvdaļu būtiskākais ir tas, kā anekdotes parāda
attiecīgo vēstures posmu, cilvēku attiecības, domāšanas veidu, t.i. svarīgs nav
joks (pretruna), bet pats stāsts. Pēc šī iedalījuma anekdotes var iedalīt
vēsturi atspoguļojošās, cilvēku savstarpējās attiecības atspoguļojošās (ģimenes
anekdotes), anekdotēs par slavenībām (politiķiem, zinātniekiem), anekdotēs par
tautībām, anekdotēs ar noteiktiem, bet reāli neeksistējošiem personāžiem
(latviešiem – Jānītis, lietuviešiem – Petrjukas, krieviem – Vovka, u.c.),
anekdotēs par sociālajām grupām (jaunajiem
krieviem), profesiju un nodarbošanās anekdotes, kuras bieži ir saprotamas
tikai šajās profesijās strādājošajiem, utt.
Pašlaik bijušajā PSRS visizplatītākās
ir tieši anekdotes par jaunajiem krieviem,
jo tā ir parādība, kas ir jauna, ar jaunām parašām, uzvedības modeļiem, utt.
Visizplatītākais modelis ir par jauno
krievu, kura 600. mersī no
aizmugures ietriecas zapītis (ZAZ).
Taču arī modeļsituācijas pašas rada izņēmumus, piemēram:
”Jaunais
krievs ar savu 600-to mersi
apstājas pie luksofora un viņa mašīnā no aizmugures ietriecas kāda cita
automašīna. Viņš izkāpj ārā un redz, ka ietriecies ir cits jaunais krievs, un neizpratnē jautā:
-
A, kur tad zaporožecs?”
Ir anekdotes, kuras ļoti precīzi
atspoguļo kādu noteiktu vēstures posmu, piemēram, genseku biežās nāves 80-to sākumā:
“Iet vīrs uz
Andropova bērēm un sargs viņam jautā:
-
Vai jums ir ielūgums?
-
Ielūgums? Man ir abonements!”
Tāpat šis noteiktais vēstures posms izcēlās ar to, ka genseki bija veci un tuvu nāvei, ko
parāda šāda anekdote:
”Kremļa
kancelejā pēc Čerņenko nāves zvana telefons.
-
Kremļa kanceleja.
-
Sveicināti, vai jums genseki nav vajadzīgi?
-
Vai jūs esat muļķis?
-
Jā, muļķis, vecs un slims.”
Šādi es
varētu turpināt ļoti ilgi, taču domāju, ka esmu pietiekoši labi parādījis
anekdošu galvenās īpašības, attieksmi pret valodu, dzīvi, vēsturi – praktiski
visām dzīves norisēm. Nobeigumā gribu pieminēt kādu ķīniešu sakāmvārdu, kurš
skan:
“Aiz naida
noveco, smejoties kļūst jaunāki.”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru