Bezmaksas referāti skolai: VALSTS GALVAS PILNVARU APJOMS ASV,KF UN VFR FEDERĀCIJĀS

LATVIJAS POLICIJAS AKADĒMIJAS

VALSTSTIESISKO ZINĀTŅU KATEDRA

REFERĀTS

ĀRVALSTU KONSITUCIONĀLAJĀS TIESĪBĀS

VALSTS GALVAS PILNVARU APJOMS ASV,KF UN VFR FEDERĀCIJĀS.

Darba autors: 441.grupas students

Mārcis Slavinskis

RĪGA 2002

SATURS:

Ievads 2

1. Vispārējs valsts galvas raksturojums 4

1.1 Valsts galva – monarhs. 7

1.2. Valsts galva – prezidents. 7

2. Valsts galvas pilnvaras ASV 9

3. Valsts galvas pilnvaras VFR 10

4. valstsgalvas pilnvaras KF 11

Nobeigums 12

Izmantotās literatūras saraksts 13

IEVADS.

Ikdienā mēs bieži vien sastopamies ar tādiem vārdiem kā valsts prezidents, prezidents, valsts galva vai vienkārši prezidents. Taču bieži vien mēs neapzināmies šo vārdu patieso nozīmi. Jo lai mēs varētu runāt par prezidentu kā valsts galvu būtu konkrēti jāmin – Valsts prezidents. Jo sadzīvē par prezidentu var būt arī uzņēmuma vadītājs.

Vārds prezidents veidojies no latīņu valodas vārda praesidens kas nozīmē – priekšā, priekšgalā sēdošais.

Valsts prezidents – ievēlēts vienpersonīgs valsts galva zemēs ar republikānisku valsts iekārtu. Valsts prezidenta institūts mūsdienās pastāv apmēram 138 valstīs. Vēsturiski prezidenta institūta rašanās ir saistīta ar daudz senākā monarha institūta pastāvēšanu. Monarhi savās rokās koncentrēja gan likumdevēju varu, gan izpildvaru un tiesu varu, noteica un reglamentēja valsts dzīves svarīgākos jautājumus. Valsts prezidenta institūts iekļaujas varas dalīšanas teorijas klasiskajā izpratnē par likumdevējas varas, izpildvaras un tiesu varas kopību un funkcionālo nošķirtību mūsdienu valstī. Valsts prezidenta vara, it sevišķi demokrātiskajās valstīs, it kā savdabīgi papildina valsts varu ar vēl vienu varu – valsts prezidenta varu.

Katrā valstī prezidenta institūts, tā funkcijas un pilnvaras tiek noteiktas konstitūcijā un citos likumos. Taču dažādu valstu konstitūcijās valsts galvas institūtam atvēlētās varas daudzums ir visai atšķirīga un līdz ar to ir visai atšķirīgs statuss. Ir pazīstami vairāki prezidentūras modeļi, kuri vispirms ir atkarīgi no valstī pastāvošās valdīšanas formas.

Vēlēts prezidenta institūts kā alternatīva monarha varas institūtam sākotnēji radās ASV, kuras ietekmē prezidentālās republikas izveidojās arī Latīņamerikā. Eiropā valsts prezidenta posteni ieviesa valstis, kurās monarhija tika gāzta vai likvidēta vai arī vispār nebija bijusi.

Parlamentārās republikās prezidents galvenokārt pilda tikai valsts galvas funkcijas un tam ir mazāka ietekme uz valsts pārvaldi. Taču arī parlamentārās republikās prezidentam ir plašas iespējas ietekmēt daudzus valsts dzīves jautājumus.

Pusprezidentālās republikās valsts galvas statuss ir sarežģītāks par iepriekšminētajiem modeļiem. Galvenais ir tas, ka prezidentam te ir plašākas funkcijas nekā parlamentārās republikas prezidentam, bet tās nav tik plašas kā prezidentālās republikas prezidentam.

Superprezidentālās valstīs valsts galva būtībā pārstāv vienpersonīgās, vardarbīgās diktatūras režīmu.

Savā referātā apskatīšu valsts galvas pilnvaras federācijās. Federācija no latīņu valodas federatio nozīmē savienota valsts jeb vairāku valstu apvienība, kur ne vien pati šī apvienība ir suverēna valsts ar savu satversmi un valdību, bet arī bet arī apvienības atsevišķās daļas jeb pavalstis nezaudē savu valsts raksturu. Federācijas pazīmes ir:

Ø vienota teritorija, kas sastāv no atsevišķu federāciju subjektu, pavalstu, teritorijām;

Ø federāciju pilsoņu dubulta pilsonība;

Ø likumdošanas vara ir gan federācijai, gan tās subjektiem, ir savas augstākās varas un pārvaldes iestādes.

Federāciju valsts iestādēs federāciju subjektiem nodrošināta īpaša pārstāvība. [1]

4 VISPĀRĒJS VALSTS GALVAS INSTITŪTA RAKSTUROJUMS.

Valsts galvas institūts ir viens no valsts pārvaldes mehānisma sastāvdaļām. Par valsts galvu pieņemts saukt oficiālo personu, kas ieņem formāli visaugstāko vietu valsts institūtu hierarhijā.

Visās demokrātiski attīstītajās valstīs valsts varas īstenošana balstās uz likumdošanas varas, izpildvaras un tiesu varas principiem. Katrs varas atzarojums atšķiras ar noteiktu patstāvību, taču tajā pat laikā viņas visas savstarpēji iedarbojas viena uz otru valsts varas īstenošanas procesā.

Valsts galvas vieta šajā treijādē ne vienmēr skaidri izdalāma un saprotama.

Daudzu valstu konstitucionāli–tiesiskākā doktrīna valsts galvas institūtu izskata kā nacionālās vienotības garantu, kurš vienlaicīgi nodrošina valsts varas mantojamību un stabilitāti savstarpēji iedarbojoties to sazarojumiem.

Valsts galvas tiesiskais statuss un tā reālā loma valsts varas nodrošināšanā ir atkarīga no valsts pārvaldes formas un politiskā režīma rakstura konkrētajā valstī. Valstīs, kur valsts galvai ir piešķirtas plašas varas tiesības, valsts galva reāli vadīs valsts lietas, formulēs valsts politisko kursu un nodrošinās to ieviešanu dzīvē.

1 Shēma [2]

Mūsdienu attīstītajās ārvalstīs par valsts galvu kļūst vai nu vēlēts prezidents, vai šo statusu manto monarhs. Visai reti sastopami monarhi, kuri tiek ievēlēti (Apvienotie Arābu Emirāti). Koleģiālā valsts galva praktiski ir izzudusi no konstitucionālās prakses (zināmā mērā tāda ir Federālā Šveices padome). Dažās Latīņamerikas valstīs, Āzijā un Āfrikā personas, kuras ieņem valsts galvas posteni un saucami par prezidentu nav vēlēšanu ceļā tikuši pie šī amata, bet gan tikuši nozīmēti no militārajiem vai politiskajiem grupējumiem valstisku pārrunu rezultātā.

Gandrīz puse no visām ārvalstīm saglabā vienpersonisko valsts galvu - monarhu (Apvienotā Karaliste (AK), Beļģija, Zviedrija, Norvēģija u.c.).

Taču vērojama tendence, atbrīvotajās valstīs, atteikties no monarha pārvaldes formas un nomainīt to pret vēlētu prezidentu (Indija, Pakistāna, Šrilanka, Kenija, Nigērija u.c.).

Monarha saglabāšana valsts galvas statusā daļai pasaules valstu ir saistīts ar konkrētiem vēsturiskiem iemesliem. Svarīgu lomu šī institūta saglabāšanā viennozīmīgi spēlē vēsturiskās tradīcijas, nacionālo kultūru īpatnības un nacionālā tiesiskā apziņa. Nereti monarha lomas vērtējumu nosaka sabiedrības viedoklis, kā politiski neitrāla figūra, kura stāv augstāk par dažādu politisko spēku sadursmēm, dažreiz pat sava veida arbitrs starp likumdošanas un izpildu varām.

Nereti valsts galvas konstitucionāli tiesiskā reglamentācija uzbūvēta tā, ka ļauj nozīmīgi ierobežot valsts galvas pilnvaras pie politisko spēku attiecību izmaiņām valstī vai to sakārtojuma parlamentā, vai pat parlamenta apakšējā palātā. Tā piemēram Francijas Republikas konstitūcijā prezidenta piedalīšanās izpildvarā ir atkarīga no tā vai sakritīs vai nesakritīs parlamenta un prezidenta vairākums, kas formējās deputātu un prezidenta vēlēšanu laikā. Blakus tādiem faktoriem, kā politisko spēku attiecību ietekme uz valsts galvas vietu un lomu valsts orgānu sistēmā tāpat var ietekmēt valdošās sabiedrības vērtības, ideāli un priekšstats par vēlamo publiskās varas organizāciju.

Faktiski, augstāko varas orgānu sistēmā un reālā loma valsts vadīšanā valsts galvai parlamentārā republikā un valsts galva parlamentārā monarhijā, ir daudz kas kopīgs un veido vienotu grupu. Tai pat laikā valstīs kur prezidents ir arī izpildvaras nesējs, pilnvaru apjoms iekšēji sakrīt ar monarha pilnvaru apjomu duālistiskajā monarhijā. Taču tiesisko stāvokļu ziņā, monarhs kurš varu mantojis un vēlēts prezidents, būtiski atšķiras tieši savstarpējas attiecībās ar citiem valsts pārvaldes orgāniem. Tas nosaka nepieciešamību izdalīt tiesisko stāvokli monarham un prezidentam.[3]

2 shēma [4]

Kurš varu manto (AK, Spānija, Japāna)

Kuru nozīmē ģimene (Saudu Arābija)

Federatīvā valstī, kuru ievēlē uz noteiktu

laiku federācijās subjektu monarhi (AAE)

tauta uz ASV

parlaments nenoteiktu Itālija

pārstāvju kolēģija laiku Indija

VALSTS GALVA – MONARHS.

Monarhu tiesiskajās doktrīnās izskata kā suverēnu, augstāko priekšstāvi un veselā rindā valstu arī kā augstākās valsts varas nesēju. Pēc viņa pilnvarojuma formāli darbojas valdība un viņa vārdā tiek izdoti likumi un pasludina tiesu spriedumus. Svarīgas valsts darbības formāli rezervējas aiz monarha veidojot karaliskās prerogatīvas. Reāli valsts varas koncentrācija monarha rokās ir tikai tajās valstīs kurās trūkst uzticība demokrātiskajām tradīcijām un vērtībām, un vara ir feodāļa rokās.

Absolūtās monarhijas gadījumā tas ieņem centrālo stāvokli visos valsts orgānos. Valsts galva zināmā mērā kontrolē parlamenta veidošanos un tā darbību. Nereti parlamenta loceklis tiek nozīmēts par monarhu.

Monarhs ir bruņoto spēku augstākais virspavēlnieks, kā arī nozīmē augstākās militārās un civilās personas, ieskaitot tiesnešus. Veselā rindā valstu viņa varai praktiski nav robežu.

Kā duālistiskajā, tā absolūtajā monarhijā, valsts galvai ir reālas valsts vadīšanas un pārvaldes pilnvaras. Kaut gan formāli viņa pilnvaras var būt ierobežotas ar konstitūciju, bet likumdošanas vara ir sadalīta ar parlamentu.

Parlamentārajās monarhijās monarha vara ir būtiski ierobežota. Visbiežāk viņš ir ministru padomes vadītājs un līdz ar to darbojas pēc ministru ieteikuma, kuri tad arī nes politisko atbildību. Taču tai pat laikā nevar neievērot karaliskās ģimenes un galma ietekmi uz valstiski svarīgiem lēmumiem. Monarha ietekme zināmā mērā raksturo tā informētību par valsts stāvokli. Tā piemēram Apvienotās Karalistes Karaliene regulāri klausās premjerministra atkaiti par Ministru Kabineta sēdēm.

Prakse rāda, ka veselā rinda valstu kurās pastāv parlamentārā monarhija tomēr ir bijuši gadījumi kad monarhs iemaisās valdības veidošanā un valdības politisko mērķu noteikšanā.

Saskaņā ar prezumpciju – monarhs nenes parlamentāro atbildību par savu darbību.

Monarham ir tikai vesela rinda īpašas privilēģijas, tiesības un atvieglojumi. Piemēram, atbrīvoti no nodokļu maksāšanas. Tāpat viņam pienākas tituls, īpašas regālijas un karaliskas varas zīmes. Bieži vien no valsts budžeta tiek izdalīta nauda karaļnama uzturēšanai, taču citās valstīs monarham pieder lielas bagātības kuru apmērs saskaņā ar likumu ir valsts noslēpums.

1.2. VALSTS GALVA – PREZIDENTS.

Demokrātiski attīstītajās republikās valsts galva, kā likums, ir vēlēts prezidents. Tā reālais statuss un politiskā darbība lielā mērā ir atkarīga no valsts pārvaldes formas un politiskā režīma. Przidentālā republikā valsts galvai ir lielākas pilnvaras nekā parlamentārā republikā, taču daudzās valstīs, kur darbojas vienpartiju sistēma un piedevām valsts galva ir šīs partijas vadītājs, apveltīts praktiski ar varu kura sniedzas pāri konstitucionālajām robežām.

Parlamentārā republikā prezidents nav apveltīts ar izpildvaru un aktīvi nepiedalās valsts pārvaldē. Viņa funkcija ir varāk prezent un pārstāv valsti, taču nemot vērā politisko situāciju valstī, sevišķi ja pārstāv vadošo partiju, var piederēt zināma ietekme uz valstiski svarīgām lietām.

Visos gadījumos, kad prezidents ir apveltīts ar kādām pārvaldes pilnvarām tas ir tikai saistībā ar likumdevēja vai izpildu varu. Piemēram, prezidenta tiesību akti var tikt izdoti no izpildvaras puses, bet to saskaņojot paraksta konkrētais ministrs vai premjerministrs (saucamais kontrasignācijas institūts).

Svarīgu lomu spēlē valsts galva valstīs, kur tas ir formāli apveltīts ar izpildvaru. Viņa kompitencē vienkopus ietilpst valsts galvas un izpildvaras vadītāja pilnvaras (ASV, Latīņamerikas valstis, u.c.).

Valsts galva prezidentālās republikās apveltīts ar politiskās vadības pilnvarām. Piemīt noteikti ietekmēšanas līdzekļi uz likudošanu (veto tiesības, u.c.), apveltīts ar reglametētu vadīšanas varu un svarīgām prerogatīvām bruņoto spēku un civilās administrācijas vadīšanā un izveidē.

Centieni paplašināt savu varu nereti noved pie konflikta starp valsts galvu un valsts pārvaldes iestādēm. Nerti sabiedrības spiediena rezultātā parlaments ir spiests uzsākt izmeklēšanu prezidenta administrācijā (Votergeitas lieta ’74.g. ASV).

Nozīmīgas pilnvaras piemīt valsts galvai republikās ar jauktajām pārvaldes formām. Tā piemērm Francijas prezidents nozīmējot premjerministru, pirmslaicīgas tautas sapulces atlaišanas laikā, izmantojot ārkārtas pilnvaras formāli pieņem lēmumu patstāvīgi izdot aktu kuram nav nepieciešama kontrasignācija.

VALSTS GALVAS PILNVARAS.

3 shēma [5]

4 shēma [6]

2. VALSTS GALVAS PILNVARAS ASV.

Galvenās prezidenta funkcijas uzskaitītas ASV Konstitūcijas 2.nodaļā.

Pārstāvības funkcija. ASV prezidents pārstāv valsti kā iekšējās tā starptautiskās attiecībās.

Viņam ir tiesības atcelt tiesas spriedumus un apžēlot par noziegumiem pret Savienotajām Valstīm. Kā nāciju līderis prezidents piedalās dažāda veida cermonijās, piedalās svinībās un svētkos.

Viņš arī apbalvo ar augstākajiem kara un citiem apbalvojumiem.

Piedalīšanās likumdošanas procesā. Formāli neizmantojot likumdošanas iniciatīvas tiesības un nepiedaloties palātas sēdēs likumu pieņemšanā. Tajā pat laikā prezidentam ir liela ietekme uz likumdošanas procesu.

Varētu pat teikt izšķiroša ietekme, vai arī pieņemot likumus kurus izstrādāji prezidenta aparāts.

Bieži vien pats kongress nodod prezidentam likumdošanas pilnvarasno kurām rodas plašas iepriekš norādītās tiesības.

Prezidentam ir veto tiesības tas ir 10 dienu laikā neparakstīt billu, kuru pieņēmis kongress, un atgriezt to otreizējai pārskatīšnai.

Prezidentam nav tiesību sasaukt vai atlaist kongresu, tikai tad, ja ir nesaskaņas abu palātu starpā. Prezidentam ir tā sauktās izpildvaras privilēģijas – tiesības uz konfediconalitāti.

Kara pilnvaras. Prezidents pēc konstitūcijas skaitās augstākais armijas un flotes virspavēlnieks.

Viņam nav tiesību izsludināt karu, taču var sūtīt karaspēku aiz ASV robežām, lai aizstāvētu amerikāņu intereses, miera nodrošināšanas mērķu īstenošanā u.c. iemesliem. Pēc konstitūcijas tāda karadarbība var turpināties līdz 60 dienām, pēc kurām jāiesniedz kongresam detalizēts ziņojums. Kongresam savukārt ir tiesības ar rezolūciju piespiest prezidentu nekavējoties izvest karaspēku no attiecīgās valsts.

Prezidents piešķir augstākos kara apbalvojumus, nozīmē militāros priekšniekus, formēģenerālo štābu un nozīmē aizsardzības ministru.

Iekšpolitiskās pilnvaras. Nosprauž iekšpolitikas mērķi.

Vada starptautiskās pārrunas.

Ratificē starptautiskos dokumentus, pēc senāta apstiprinājuma. Nozīmē vēstniekus, kosulus un straptautisko organizāciju pārstāvju ar senāta apstiprinājumu.

Nozīmē valsts augstākās amatapersonas (aptuveni 300), pēc senāta ieteikkuma. Starp viņiem ir tiesneši, ministri u.c. amatpersonas. Vada budžeta un finašu izpildi.

Ārkārtas stāvoklis. Var noteikt ārkārtas stāvokli kā visā valstī, tā atsevišķā štatā. Paziņojumu nekavējoties nodod kongresam un publicē oficiālā izdevumā “Federālais reģistrs”. Ārkārtas stāvokli var pārtraukt kongresa rezolūcija, prezidenta izdots akts vai termiņa notecēšanas gadījumā. [7]

3. VALSTS GALVAS PILNVARAS VFR.

Varētu teikt, ka VFR prezidents ir tikai amata pēc, jo visa lielākā vara koncentrējas reihskanclera rokās.

Pārstāvniecības pilnvaras. Pārstāv valsti starptautiskajās attiecībās.

Iekšpolitikas pilnvaras. Paraksta federālos likumus, pasludina un publicē. Var noprotestēt konstitucionālajā tiesā, ja likums ir pretrunā konstitūcijai.

Izvirza kanclera kandidatūru, pēc kanclera ieteikuma nozīmē federālos ministrus.

Ir tiesības nozīmēt un atbrīvot federālos tiesnešus, virsniekus, kā arī ir tiesības piešķirt apbalvojumus un apžēlot. Tāpat nozīme vēstniekus, pieņem akreditācijas.

Prezidetam ir tiesības slēgt līgumus VFR vārdā ar citām ārvalstīm, bet gan tikai politiska rakstura.

Ir arī tā saucamās rezerves pilnvaras – kuras var izmantot, lai ietekmētu uz politisko dzīvi tajā gadījumā, ja nav izvēlēt kanclers ar absolūto balsu vairākumu var atlaist bundesrāti, vai par neuzticības izteikšanu kancleram. Nozīmē un atceļ federālās amatpersonas.

Likumdošanas pilnvaras. Var izdot likumus likumdošanas nepieciešamības gadījumā, bez budestāga piedalīšanās.

Tāpat kā ASV ir kontrasignācijas tiesības un pienākums – bet tikai tad ja nav reihskankclers. Prezidents neness politiski atbildību pārvaldes orgānu priekšā.

Ārkārtas pilnvaras. Izludina budestāga lēmumu par aizardzības stāvokļa pieviešanu. [8]

4. VALSTS GALVAS PILNVARAS KF.

Likumdošanas pilnvaras. Izdod oligātos ukazus un rīkojumus, jeb tiešie valsts galvas likumdošnas akti. Apstiprina militāro doktorīnu. Izsludina federālos likumus. Var apturēt subjektu izpildvaras institūcijas aktus.

Ārkārtas pilnvaras. Ārkārtas stāvokli KF var noteikt prezidents ar ukazu līdz 60 dienām kādā krievijas daļā, un līdz 60 dienām visā KF teritorija, To apstiprina fedrācijas padome.

Iekšpolitikas pilnvaras. Nosaka iekšpolitikas mērķus un ir konstitūcijas, cilvēktiesību un brīvību garants. Sargā valsta suverenitāti. KF prezidents stāv pāri visām visām varu nozarēm.

Nozīmē un atbrīvo bruņoto spēku augstākos komandierus un pats ir augstākais virspavēlnieks.

Var vadīt valdības sēdes. Pieņem lēmumus par valdības pilnvaru noteikšanu. Ar valsts domes piekrišanu nozīmē valdības priekšsēdētāju.

Ieceļ, nozīmē un atbrīvo no amatiem, iesaka amatiem federālās amatpersonas – tādas kā tiesnešus u.c. Veido un vada drošības padomi. Nozīmē diplomātiskos pārstāvjus ārvalstīs.Apbalvo, apžēlo un piešķir augstākās pakāpes.

Nosaka valsts domes vēlēšanas, atlaiž to, nozīmē tautas nobalsošanu.

Izskata pilsonības un politiskā patvēruma jautājumus.

Pārstāvniecības pilnvaras. Pārstāv KF valsts iekšienē un starptautiskajās attiecībās.[9]

NOBEIGUMS.

Anglijā ir teiciens, ka anglijas karaliene tikai pati sev var parakstīt nāves sodu, ja tik premjerministrs parakstīs.

Katrā no šīm valstīm valsts galvas vara izpaužas savādāk. Vācijā tam tomēr ir vairāk simboliska nozīme. Turpretīm ASV un KF prezidenta pilnvaras jau ir plašākas un apveltītākas ar lielāku varu.

Jāteic, ka mūstdienas demokrātijas apstākļos ir redzama arī savstarpējā koordinācija un kontrole, kas izpaužas veidā, ka daudzas darbības var veikt valsts galva taču ir jāsņem parlamenta vai valdības atļauja. Un reizēm otrādi, ka prezidents apstiprina,m nozīmē vai izveido kādu personu vai institūciju pēc valdības vai citu augsti stāvošu amatpersonu ieteikuma.

Viennozīmīgi ir skaidrs, ka visu viena valsts galvenā un pirmā persona pveikt nespēs, tamdēļ arī pastāv kompitenču sadalījums. Strikti nodalītas funkcijas procesi kā tas viss jāveic, lai īstenotu demokrātiskās valsts pamatprincipus dzīvē.

Manuprāt, valsts galvai ir jābūt autoritātei un jārāda pilsoniskajai sabiedrībai piemērs, lai mēs varētu izvirzīt tos par ideāliem un tiektos tos sasniegt, pilnveidojot sevi mēs pilnveidosim sabiedrību sev apkārt un līdzar to dosim ieguldījumu savai valstij.