DAUGAVPILS PEDAGOĢISKĀ UNIVERSITĀTE
EKONOMIKAS NODAĻA
???????? ???????
VĒRTSPAPĪRU TIRGUS
Bakalaura darbs
Zinātniskā vadītāja
soc. mag. AINA ČAPLINSKA
Daugavpils, 1997
ANOTĀCIJA
Vērtspapīru
tirgus. Autors: ???????? ???????, zinātniskā vadītāja: soc. mar. Aina
Čeplinska. Darbs satur 52 lpp., 7 zīmējumus, 2 tabulas, 1 grafiku.
VĒRTSPAPĪRU
TIRGUS, PRIVATIZĀCIJAS PROCESS, PRIVATIZĀCIJAS SERTIFIKĀTI, PRIMĀRAIS UN
SEKUNDĀRAIS VĒRTSPAPĪRU TIRGI, FONDU BIRŽA, ĀRPUSBIRŽAS TIRGUS, AKCIJAS,
OBLIGĀCIJAS.
Šajā
darbā tika aplūkoti: finansu tirgus daļa - vērtspapīru tirgus; tā satāvdaļu
funkcionēšana un savstarpējā mijiedarbība; tirgus dalībnieki; privatizācijas
process un privatizācijas sertifikāti; vērtspapīru klasifikācija.
SATURS
Ievads...............................................................................................................................
1. VĒRTSPAPĪRU TIRGUS
VISPĀRĒJAIS RAKSTUROJUMS....................................
2. PRIVATIZĀCIJA KĀ VĒRTSPAPĪRU
TIRGUS KATALIZATORS.........................
2.1. Privatizācijas sertifikāti...........................................................................................
2.2. Valsts uzņēmumu
privatizācijas mehānisms.........................................................
3. VĒRTSPAPĪRU TIRGUS RAŠANĀS..........................................................................
4. VĒRTSPAPĪRU TIRGUS DALĪBNIEKI.....................................................................
5. VĒRTSPAPĪRU TIRGUS
SASTĀVDAĻAS................................................................
5.1. Primārais tirgus........................................................................................................
5.2. Sekundārais tirgus...................................................................................................
5.3. Ārpusbiržas tirgus...................................................................................................
5.4. Birža un tās vēsture.................................................................................................
5.5. Birža Latvijā.............................................................................................................
5.5.1. Rīgas Fondu birža.................................................................................................
5.5.2. Rīgas Fondu biržas
tirdzniecības shēma...............................................................
5.6. Listinga plusi un mīnusi............................................................................................
5.7. Kotāciju lapa............................................................................................................
6. VĒRTSPAPĪRU KLASIFIKĀCIJA.............................................................................
6.1. Akcijas.......................................................................................................................
6.2. Obligācijas................................................................................................................
SECINĀJUMI...................................................................................................................
Jebkuras
valsts ekonomiskā struktūra var balstīties tikai uz diviem organizatoriskiem
sākumiem: uz vadošā orgāna subjektīvās vaļas vai uz objektīviem ekonomikas
likumiem. Pirmajā gadījumā runa iet par plānoti - direktīvo ekonomiku, kas
balstās uz esošo resursu sadalīšanu un peļņas iegūšanu ar tās palīdzību. Tādas
sadalīšanas pamatā atrodas viena cilvēka vai cilvēku grupas voluntāriskā pieeja
(parasti paši sev piesavinājuši), kuriem ir vara lēmumu pieņemšanā. Tāpēc
plānoti - direktīvā eknomika bieżi tiek dēvēta par administratīvi komandējošo.
Otrajā gadījumā tiek domāts par patiesi zinātniskas ekonomikas izveidi, kuru
bieżi dēvē par tirgus ekonomiku.
Tirgus ekonomika - tā ir tāda veida ekonomika,
kas balstās uz attiecībām, kuras rodas preci pērkot un pārdodot tirgū, kur
satiekas gan pieprasījums kā patērētāju pārstāvis, gan piedāvājums kā rażošanas
pārstāvis. Tirgus attiecībās piedalās dażādi ekonomiskie subjekti, tas ir
atsevišķas fiziskās personas (uzņēmēji, patērētāji, investori, ieguldītāji,
fermeri, pārdevēji, pircēji) un juridiskas personas (saimniekojošie subjekti).
Saimniekojošie subjekti tiek pārstāvēti tirgū ar dażādiem organizatoriski -
tiesiskajiem uzņēmumu veidiem un īpašumu veidiem (arendas, municipālie,
kopuzņēmums un citi), akciju sabiedrībām, biedrībām, kooperatīviem, birżām,
fondiem, bankām, kompānijām, asociācijām, firmām, koncerniem, sabiedrībām un
citām juridiskām personām. Tirgus
ekonomikas ekonomiskie subjekti var būt tikai kā pircēji un pārdevēji. Tādā
veidā tirgus attiecību pamatā atrodas attiecības starp pircējiem un
pārdevējiem, kuras ir vērstas uz viņu interešu apmierināšanu. Pārdevējs tiecas
pārdot savu piedāvājumu, produkciju, bet pircējs tiecas apmierināt savu
pieprasījumu, tas ir iegādāties viņam nepieciešamo preci.
Ar
tirgus jēdzienu saprot sociāli-ekonomiskos preces realizācijas apstākļus. Prece
var sevī iekļaut darba produktus, tas ir izgatavotā produkcija, padarītais
darbs, izpildītie pakalpojumi, darba spēku, naudu, kapitālu, dabas augļus un
resursus, garīgos un intelektuālos labumus (uzņējdarbības spējas, zināšanas,
informācija utt.). Tirgus - ekonomisko attiecību izpausmes sfēra starp
patērētajiem un rażotājiem. Katram gan preces rażotājam, gan patērētājam ir
savas ekonomiska rakstura interes, kuras var arī nesakrist savā starpā.
Interešu nesaskaņas tiek atrisinātas ar preces pikšanas un pārdošanas aktu.
Tāpēc tirgus ir savdabīgs interešu saskaņošanas instruments starp rażotājiem un
patērētājiem.
Mūsdienīgs
tirgus - sareżģīts daudzfunkcionāls un kompleks jēdziens. Šis jēdziens no
vienas puses iekļauj sevī preču un pakalpojumu tirgu, bet no otras puses -
resursu tirgu. Pēdējais savukārt sastāv no finansu tirgus un nekustāmā īpašuma
tirgus. Tieši šo abu tirgu savstarpējās attiecības arī nosaka nacionāli
ekonomisko mehānismu.
Finansu
tirgus - visu valsts naudas resursu kopums, savukārt tāda veida resursu, kuri
atrodas nepārtrauktā apgrozībā, sadalīšanā un pārdalīšanā un kuri mainās
piedāvājuma un pieprasījuma ietekmē, kas ir vērsti uz šiem resursiem, no dażādu
ekonomikas subjektu puses. Šodien vislielākie resursi pieder ASV, Eiropas
savienības un Japānas finansu tirgiem.
Pēc
savas struktūras finansu tirgus sastāv no trim savstarpēji saistītiem un viens
otru papildinošiem, bet atsevišķi funkcionējošiem tirgiem:
1.
Apgrozāmo līdzekļu tirgus un īstermiņa atmaksas līdzekļi, kuri arī izpilda
naudas funkcijas (vekseļi, čeki un citi).
2.
Aizņēmumu tirgus, tas ir īstermiņa un ilgtermiņa banku kredīti.
3.
Vērtspapīru tirgus.
Par šī
darba uzrakstīšanas mērķi kļuva vērtspapīru tirgus apskats.
1. VĒRTSPAPĪRU TIRGUS VISPĀRĒJAIS RAKSTUROJUMS
Vērtspapīru
tirgus atšķiras no citiem tirgus veidiem pirmām kārtām ar specifisku savas
preces raksturu. Vērtspapīrs - īpaša veida prece. Tas ir vienlaicīgi īpašuma
tituls, parādzīme, tiesības uz ienākuma saņemšanu un saistības šo ienākumu
izmaksai. Tā ir prece, kuras pašizmaksa ir ļoti niecīga un kura var būt pārdota
par samērā augstu tirgus cenu. To var paskaidrot sekojoši, vērtspapīrs, kuram
ir noteikta nominālvērtība, var būt segts ar noteikta lieluma kapitālu, kas ir
ieguldīts, piemēram, rażošanas uzņēmumā. Vērtspapīrs vienmēr ir naudas kapitāla
un citu materiālo labumu simbols. Vienlaicīgi vērtspapīrs ir noteikts
"fondu instruments", ar kura palīdzību var iegūtu pieeju pie reālām
vērtībām vai nodrošināt šo vērtību pāreju (kustību) no viena subjekta pie cita.
Vērtspapīru
tirgus - vairāku stihiski notiekošo procesu regulators. Pirmkārt tas attiecas
uz kapitāla investēšanas procesu. Ar pēdējo saprotam kapitāla migrāciju
investīciju veidā uz vietām, kur tas ir nepieciešams, un tā noteku no tām
vietām, kurās ir kapitāla pārpilnība. Šīs kustības mehānizms ir pazīstams:
augot pieprasījumam uz kādu noteiktu preci (pakalpojumu), attiecīgi palielinās
tās cenas, aug peļņa no tās rażošanas, un tieši šajās nozarēs tiek investēts
brīvais kapitāls, kurš aiziet no tām rażošanas nozarēm, kuras produkciju
pieprasījums un noiets samazinās un kurās tālākā kapitāla investēšana kļūst
ekonomiski neefektīva. Vērtspapīri ir līdzekīi, kas nodrošina šī mehānisma
darbību. Viņi absorbē sevī pagaidu brīvo kapitālu, lai arī kur tas neatrastos,
un caur pirkšanu-pārdošanu palīdz to pārvietot pareizā virzienā. Tirgus
ekonomikas praksē tas ved pie tā, ka kapitāls galvenokārt tiek izvietots tajās
rażotnēs, kuras patiesi nepieciešamas sabiedrībai. Tā rezultātā rodas optimāla
sabiedrības rażošanas struktūra (ne tikai pēc kapitāla izvietošanas, bet arī
pēc viņa lieluma atsevišķās nozarēs un rażotnēs), un tiek veidota bezdeficīta
ekonomika, tas ir ienākums no preču un pakalpojumu realizācijas tiek izmantots,
lai paaugstinātu sabiedrības sociāli-ekonomisko līmeni.
Vērtspapīru
tirgus var attīstīties tikai normālos preces-naudas un īpašumu attiecību
apstākļos. Valsts īpašuma pārveidošana īpašuma formās, kuras ir adekvātas
jaunajām tirgus attiecībām, tas savukārt tiek panākts ar privatizācijas
starpniecību.
2. PRIVATIZĀCIJA KĀ VĒRTSPAPĪRU TIRGUS KATALIZATORS
Vairākās
pasules valstīs pēdējos gadu desmitos bija sastopams privatizācijas process.
Visintensīvāk šis process tika realizēts Anglijā. Bet rietumu valstīs
privatizācija notika attīstītas tirgus ekonomikas apstākļos, kad tirgus
ietilpība bija spējīga absorbēt jebkuru privatizējamo uzņēmumu akciju skaitu.
Savukārt Latvijā situācija ir savādāka.
Privatizācija,
kas notiek neattīstītos Latvijas vērtspapīru tirgus apstākļos un kas ir tieši
saitīts ar akcionēšanu, ir sākuma impulss vērtspapīru tirgus izveidošanai,
veido tādus apstākļus tirgum, kurā varētu piedalīties liels skaits uzņēmumu un
iedzīvotāju.
2.1. Privatizācijas sertifikāti
Privatizācijas
prcesā tiek radīts jauns vērtspapīru veids, tas ir privatizācijas sertifikāti,
kas ir valsts vērtspapīri uz uzrādītāju, kuri dot tiesības uz kādas valsts
īpašuma daļas iegūšanu, kas bezmaksas veidā tiek nodotas iedzīvotājiem
privatizācijas ceļā. Tādā veidā privatizācijas sertifikāti ir attiecināmi uz
parādzīmēm (cits veids - investiciju vērtspapīri, bet par vērtspapīru
klsifikāciju runa ies zemāk).
Vēsturē
privatizācijas sertifikāti ir zināmi jau kopš Lielās Franču revolūcijas. Valsts
atņēma baznīcai tiesības uz zemes īpašumu un izdeva karaļa kreditoriem
asignācijas (šodienas izpratnē, t.i., sertifikātus, čekus, talonus, vaučerus),
ar kura palīdzību varēja iegūt zemi savā īpašumā.
Dažādās
valstīs eksistē sertifikāti, kuri atšķiras savā starpā:
·
ar savu nominālvērtību (piemēram, Krievijā sertifikātu nominālvērtība ir 10
USD, Latvijā - 28 LVL);
·
ar ieskaitīšanas principiem (piemēram, Latvijā piešķiramo sertifikātu
skaits ir atkarīgs no nodzīvoto gadu skaita, Igaunijā - no darba stāża);
·
ar izmantošanas iespējām (piemēram, Ungārijā tikai īpašuma iegādei).
Sīkāk
aplūkosim sertifikātu izmantošanas iespējas Latvijā:
·
zemes pirkšanai (tikai pēc privatizācijas procesa pabeigšanas, t. i., 1999.
gada 31. decembra, varēs runāt par brīvu zemes tirgu);
·
meżu iegādei;
·
dzīvokļu privatizācijai;
·
uzņēmumu privatizācijai;
·
sertifikātus var pārdot, kā arī uzdāvināt vai ieguldīt investīciju fondos.
2.2. Valsts uzņēmumu privatizācijas mehānisms
Tagad
sīkāk iztirzāsim jautājumu par uzņēmumu privatizāciju. Šis process sākas ar
uzņēmuma pārveidošanu akciju sabiedrībā. Šāda veida sabiedrībām ir daudz
īpašnieku - akcionāru. Katra akcionāra īpašuma tiesības tiek apliecinātas ar
akcijām. Par privatizācijas sertifikātiem var iegādāties jebkura latvijas
privatizējamā uzņēmuma akcijas. Privatizējamā uzņēmuma strādniekiem ir iespēja
iegādāties sava uzņēmuma akcijas uz atvieglotiem noteikumiem. Šis darījums var
pilnībā vai daļēji notikt par privatizācijas sertifikātiem.
Par
privatizējamo uzņēmumu publisko akciju piedāvājumu var uzzināt no masu
informācijas līdzekļiem (avīzes, radio, televīzija). Tāda rakstura ziņas
publicē sekojošas avīzes[1]: "Latvijas
vēstnesis", "Lauku avīze", "Neatkarīgā Cīņa",
"Diena", "Dienas bizness", "CM - ńåćīäķ˙",
"Įčēķåń & Įąėņč˙ ", ... .
Paziņojumā
par katru privatizējamo uzņēmumu tiek norādīts:
·
objekta nosaukums;
·
vieta un laiks, kurā pircējs var iepazīties ar objektu raksturojošiem
datiem;
·
datums, kurā sāksies parakstīšanās uz akcijām;
·
pēdējā iesniegumu pieņemšanas diena;
·
piedāvāto akciju skaits un to nominālvērtība;
·
kādu daļu no uzņēmuma pamatkapitāla sastāda publiski piedāvātās akcijas;
·
kontrolpaketes īpašnieks (ja tas ir zināms).
Privatizācijas
aģentūra piešķīra tiesības: slēgt līgumus akciju iegādei par sertifikātiem,
iesaldēt pretendenta piedāvāto sertifikātu skaitu, pārskaitīt tos un izsniegt
"Izziņu par apmaksātajām akcijām" - A/S "Krājbanka" un A/S
"Sakaru banka" (pēc atzīšanas par maksāt nespējīgu visas tās saitības
pārņēma A/S "Zemes un Hipotēku banka" ). Privatizējamo uzņēmumu
akciju iegādes mehānisms par privatizācijas sertifikātiem ir attēlots 2.2.1.
zīm.
1. Pretendents iegādājas un aizpilda līgumu
(piedāvā savu cenu, par kuru viņš
gatavs iegādāties akcijas, un uzrāda sertifikātu skaitu, kuru viņš gatavs
samaksāt par akcijām).
2. Banka apkopo visus pieteikumus un noteiktā
elektroniskā formā nosūta uz birżu.
3. Rigas Fondu birża apstrādā visus saņemtos
datus, noteic atlases cenu un apkopo pretendentu atlases rezultātus.
4. Atlases cena un pretendentu atlases rezultāti
tiek apstiprināti Privatizācijas
Aģentūrā.
5. Apstiprinātos datus birża sūta uz banku, lai
tiktu izveidoti akcionāru un pretendentu saraksti, kuri piedalījās atlasē, bet
nesaņēma tiesības kļūt par akcionāriem, un uz pretendentu vārdiem izrakstītās
"Izziņas par apmaksātām akcijām".
6. Pēc rezultātu saņemšanas banka nedēļas laikā:
a) pilnā
apjomā "atsaldē" to pretendentu privatizācijas sertifikātus, kuri
nesaņēma tiesības kļūt par akcionāriem;
b)
pārskaita akcionāru privatizācijas sertifikātus uz atbilstošā objekta
sertifikātu uzkrāšanas rēķina, kuru atvēra Privatizācijas Aģentūra;
c)
akcionāriem izsniedz "Izziņu par atmaksātajām akcijām" ar parakstu un
zīmogu.
7.
Atmaksātās akcijas tiek pārskaitītas uz atbilstošo rēķinu Latvijas Centrālajā
Depozitārijā (LCD).
Privatizācijas
Aģentūra viena mēneša laikā pēc pretendentu atlases rezultātu apkopošanas
publicē avīzēs (tajās pašās, par kurām gāja runa augstāk) ziņojumu par
akcionāru sapulces sasaukšanu. Ziņojumā tiek norādīts:
·
sapulces norises datums, vieta un laiks;
·
sapulces darba kārtība;
·
adrese, kur un kādā laikā, kādās dienāns akcionāri var iepazīties ar
sapulces darba kārtību, dienas kārtībā iekļautajiem jautājumeim un risinājumu
proektiem.
Akcionāru
sapulci organizē Privatizācijas Aģentūra vai arī tās pilnvarotās personas.
Pateicoties
valsts īpašuma objektu privatizācijai, vērtspapīru tirgus tiek papildināts ar
publisko akciju sabiedrību akcijām. Miljoniem privatizācijas sertifikātu atrod
savu pielietojumu šajā procesā. 2.4 miljoni iedzīvotāju līdz 1. marta 1996.
gada saņēma 103.8 miljonu sertifikātu, kuru kopējā nominālvērtība sastāda 2.9
miljardi latu[2]. Pēc Ekonomikas Ministrijas
datiem uz 1997. gada marta sākumu tikai 18.2 miljonu privatizācijas
sertuifikātu no 105.2 miljonu, kuri tika aprēķināti iedzīvotājiem, bija
izlietoti privatizācijas procesā[3]. Tas satāda tikai 17.3% no
kopējā aprēķinātā sertifikātu skaita. Skatīties 2.2.2. zīm.
Sertifikātu
pirkšanas/pārdošanas tirgus apjomi pakāpeniski pieaug. Saskaņā ar Ekonomikas
Ministrijas datiem kopējais darījumu apjoms ar privatizācijas sertifikātiem
martā sastādīja 3.01 miljoni privatizācijas sertifikātu (193% no februāra
apjoma), kur viena privatizācijas sertifikāta vidējā cena bija 2.16 latu
(februārī - 2.02 latu).
Ja vēl
runāt par reālām cenām privatizācijas sertifikātu tirgū, tad tie iedzīvotāji,
kuri vēlas šķirties no saviem privatizācijas sertifikātiem, varēs saņemt par
tiem tikai, apmēram, 1.5 latu. Pie sīktirgotājiem sertifikāti tiek iepirkti par
1.75 - 1.8 latiem. Savukārt tirzniecības starpnieki pādot lielas sertifikātu
paketes, saņemot par vienu sertifikātu, apmēram, 2 lati. Tādā veidā strapnieka
ienākumi sastāda 20 - 30 santīmi no katra sertifikāta. Tas var satādīt
iespaidīgu naudas summu pie lieliem apjomiem, veicot kapitāla apgrozījumu 2 - 3
reizes mēnesī.
3. VĒRTSPAPĪRU TIRGUS RAŠANĀS
Privatizācijas
process no vienas puses ir saistīts ar jauna veida vērtspapīru parādīšanos
tirgū, t. i., privatizācijas sertifikāti, bet no otras puses - sekmē akciju
sabiedrību veidošanos par vadošo organizatoriski-tiesisko uzņēmumu formu. Tas
kļūst par cēloņi ne tikai jaunu akciju un obligāciju, bet arī atvasināmu no
viņiem vērtspapīru, emisijai un korporatīvo vērtspapīru apgrozības
palielināšanai. Sekojoši privatizācija - Latvijas vērtspapīru tirgus
atjaunošanas sākuma etaps, pārveido vērtspapīrus par finansu instrumentu, kas
ir pieejams plašiem iedzīvotāju slāņiem. Vērtspapīru tirgus izveidošanās ir
saistīta ar tirzniecību un praktisko darbību. Viņi radīja pirmos vērtspapīrus -
vekseļus un konosamentus. Tālākā šī tirgus paplašināša ir saitīta ar akciju
sabiebrību izvedošanos un valsts emisijas darbību. Lielo ģeogrāfisko atklājumu
rezultātā jūtami paplašinājās starptautisko tirzniecību horizonti un uzņēmējiem
bija vajadzīgas lielas kapitāla summas, lai varētu izmantot jaunās iespējas.
Vēl jo vairāk izdevumi, kas bija saistīti ar ārzemju noieta tirgus un izejvielu
avotu apgūšanu, izrādījās nepanesami atsevišķiem cilvēkiem, tā rezultātā
izveidojās akciju sabiedrības - anglijas un holandes kompānijas, kuras veica
tirzniecības operācijas ar Ost - Indiju, Hudzona līča kompānijas, kuri arī
kļuva par pirmajiem lielākajiem vērtspapīru emitentiem. Starp citu pēdējo
akcijas vēl jo projām tiek kotētas Londonas un Toronto fondu birżās. 16. - 17.
gadsimtā Anglijā bija izveidotas akciju sabiedrības, kuras finansēja ogļu
ieguvi, drenāżas un citus kapitālietilpīgus darbus. Kapitāla investēšana
vērtspapīros lielos apjomos sākās 19. gds. vidū.
4. VĒRTSPAPĪRU TIRGUS DALĪBNIEKI
Jau tajā
laikā vērtspapīru tirgus bija samērā attīstīts un izveidojās viņa dalībnieku
loks. Sākumā šie dalībnieki bija fiziskas personas kā treideri - individuāļi un
banku māju īpašnieki. Pēc tam pie operācijām ar vērtapapīriem piesaistījās arī
juridiskas personas.
Šodien
vērtspapīru tirgus dalībniekus, kuri vienlaicīgi ir gan emitenti, gan treideri,
var iedalīt sekojošās pamatgrupās:
1.
Vērtspapīru tirgus galvenie dalībnieki, t.i., valsts, municipalitātes, lielākās
nacionālās un starptautiskās kompānijas. Šiem dalībniekiem ir augsta
reputācija, tāpēc viņu vērtspapīru emitēšana un realizācija nesastāda grūtības,
proti, tirgus vienmēr ir gatavs pieņemt tos lielos apjomos. Šie vērtspapīri,
sevišķi valsts un municipalitāšu, nevienmēr garantē lielus ienākumus. Bet šie
vērtspapīri ir visdrošākie, un tāpēc ir tādi iedzīvotāju slāņi (piemēram,
pensionāri, vientuļi, ģimenes bez apgādnieka un citi), kuri, nevēloties risķēt,
iegulda savus līdzekļus tieši tādos vērtspapīros. ASV šos vērtspapīrus dēvē par
"zilām saknēm" (blue chips). Krievijas visdrošākos vērtspapīrus dēvē
par "sarkanām saknēm" (red chips).
2.
Institucionālie investori, tas ir visdażādākie finansu-kredītu iestādes, kas
veic operācijas ar vērtspapīriem (komerciālās un investīciju bankas,
apdrošināšanas sabiedrības, pensiju fondi un citi). Vairākas no šīm iestādēm
apvieno dażādu investoru (fizisko un juridisku personu) līdzekļus un meklē
iespējas ieguldīt šos līdzekļus ienesīgos vērtspapīros. Viņi cenšas iegūt
akciju kontrolpakets vai, lai izvairītos no riska, izvieto savu kapitālu
dażādās saimniecības nozarēs. Zīmīgākie iedzīvotāju līdzekļi, kuri tiek
ieguldīti komercbankās, ir sakoncentrēti viņu trastu nodaļās, kuras
pakalpojumus izmanto liels iedzīvotāju skaits. Lai nodrošinātu šo līdzekļu
saglabāšanos, tas ir nepieļautu attiecīgo iestāżu bankrotu, valsts regulē šo
institucionālo investoru darbību vērtspapīru tirgū.
3.
Individuālie investori - dażādas privātpersonas tai skaitā nelielo venčura
biznesa uzņēmumu īpašnieki. Mazo uzņēmumu vērtspapīri slēpj sevī nemazu risku:
pēc statistikas datiem, aptuveni, ¾ no šo uzņēmumu skaita diezgan ātri pazūd,
un tikai ¼ daļa kļūst veiksmīgas. Dażi mazie uzņēmumi kļūst par ļoti
perspektīviem un ienesīgiem: tieši mazojos uzņēmumos sākās elektroniskās
skaitļošanas tehnikas, raķešu, augstas kvalitātes saimniecības preču un cita
litu rażošana. Tieši tāpēc ekonomiski aktīvākai sabiedrības daļai ir tieksme uz
risku, tāpēc iegādājas šo uzņēmumu akcijas, cerot uz augstām dividendēm.
4.
Vērtspapīru tirgus profisionāli:
·
brokeri - darījumu starpnieki, kas nepiedalās šajā
darījumā;
·
dīleri - strapnieki, kas darījumos piedalās ar
savu kapitālu;
·
dżobieri - tirgus konjūktūras
speciālisti.
Brokeri vērtspapīu tirgū tiek pārstāvēti ar
specializētām firmām, kuriem ir piešķirts juidiskās personas status. Rietumos
tas var būt gan privātfirmas, gan akciju sabiedrības. Krievijā un Latvijā viņi
eksistē parasti sabiedrību ar ierobeżotu atbildību jeb "SIA" formā.
Viņu statūtu kapitāls nav liels, lai atbilstu likuma prasībai par mazajiem
uzņēmumiem un iegūtu nodokļu atvieglojumus. Šīs firmas cenšas palielināt sava
personīgā un aizņemtā kapitāla lielumu, kā arī palielināt savu klientu skaitu.
Pēc
savas struktūras brokeru sabiedrība sastāv no sekojošām daļām:
· vadības;
· administratīvās grupas
(sekretariāta, grāmatvedības);
· konsultatīvās nodaļas;
· vērtspapīru tirzniecības
nodaļas;
· informatīvi-tehniskās nodaļas.
Kopsummā
tāda veida firmās tiek nodarbināti no 15 līdz 25 cilvēkiem.
Brokeru
sabiedrības darbības sfērā ietilpst:
· konsultāciju sniegšana;
· vērtspapīru izvietošana gan
primārajā, gan sekundārajā tirgos;
· investīciju fondu vadīšana un
citi.
Tai
skaitā brokeri sniedz īpašus pakalpojumus naudas tirgū - strapnieka pakalpojumi
banku kredītu un darījumu apdrošināšanas, kā arī briżas darījumu jomā.
Brokeri
veic savas operācijas, balstoties uz sekojošiem principiem:
·
klients noslēdz līgumu ar broķeru sabiedrību, kurā tiek pārrunāti visi
uzdevumi tai skaitā kur iegādāties vērtspapīrus (fondu birżā vai ārpusbirżas
tirgū);
·
brokeris darbojas klienta norādītās summas ietvaros, saglabājot aiz sevis
tiesības vērtspapīru izvēlē, saskaņā ar saņemtajiem norādījumiem;
·
izpildot uzdevumu, brokera pienākumos ietilpst paziņot par to klientam, jau
iepriekš norunātajā laikā, un pārskaitīt līdzekļus, kas iegūti no vērtspapīru
pārdošanas, atskaitot savu komisijas naudu, klientam;
·
brokeram ir jāreģistrē darījums īpašā grāmatā, no kuras klientam ir
tiesības prasīt izrakstus;
·
klients var dot rīkojumu savam brokerim pārtraukt visus viņa sniegtos
darījumus.
Attiecības
starp klientu un brokera sabiedrību paredz abu pušu sadarbību, kura tiek veikta
caur personām, kuras ir atbildīgas par veicamajām darbībām. Visus darījumus,
kuri sākumā tiek norunāti mutiski, vēlāk noformē rakstiski attiecīgā formā, kam
piemīt likuma spēks.
Brokeru
sabiedrībām, pieņemot uzdevumus no saviem klientiem, ir nepieciešamas noteiktas
garantijas, it sevišķi, ja klients uzstājas pircēja lomā. Par garantijām var
kalpot:
·
vekselis uz visu darījuma summu;
·
ķīla 25 - 100% apmērā no darījuma
apjoma, kura tiek ieskaitīta brokeru sabiedrības kontā;
·
tekošais klienta rēķins, kas ir
pieejams arī brokerim;
·
apdrošināšanas polise, kura tiek
nodota brokera rīcībā utt.
Brokeru
sabiedrībai jāinformē savus klientus par garantijām, kuras sniedz viņas
kontraģents. Pastāv arī iespēja, ka brokeru sabiedrība veic darījumu operācijas
par saviem līdzekļiem, piešķirot klientam kredītu, un ņem uz sevi visu risku,
kas ir saistīts ar šiem darījumiem. Šajā gadījumā brokeru sabiedrības ienākumus
sastāda ne tikai komisijas nauda un procenti no kredīta, bet arī riska nauda.
Šajā situācijā brokeru sabiebrība pārkāpj starpnieka funkcijas un vairāk
līdzinās pēc darbības rakstūras dīleru firmām.
Dīleri - tie paši brokeri, bet atšķirībā no
pēdējiem, viņi iegulda darījumos savu kapitālu. To var paskaidrot uz sekojošu
piemēru:
Pieņesim,
ka Daugavpils pilsētas dome nolēma aizņemties naudu, izlaiżot apgrozībā
obligācijas, kuru nominālvērtība ir 100 latu. Lai realizētu to emisiju, domes
rīcībā nav atbilstošā aparāta un, tad viņa pieņem lēmumu griezties pie dīleru
firmām. Ja domes aizņēmums būs paredzēts uz lielu naudas summu, t.i., dażu
miljonu latu apmērā, tad, izvietojot šo aizņēmumu, dīleru funcijas varēs veikt
tikai lielas firmas, piemēram, komercbankas. Un šādas starpniecības mehānisms
varētu būt sekojošs:
Pilsētas
dome pārdot dīleriem obligācijas ar nominālvērtību 100 lati ar noteiktu atlaidi
(diskontu), pimēram, par 98 latiem, tas ir uz 2 latiem zemāk par nominālu.
Dīleri nodrošina obligāciju realizāciju, viņu peļņai un izdevumiem ir
jāiekļaujas šīs 2 latu atlaides robeżās.
Dīlerus,
kuri specializējas uz operācijām ar vērtspapīriem, dēvē par dīleriem ar
ierobeżotu atbildību, tas ir viņu risks pirkšanas/pārdošanas procesā ir mazāks
nekā emitentiem un investoriem (risks eksistē īsā laika periodā).
Dīleri izpilda sekojošas funkcijas:
·
nodrošina visus ieinteresētos ar informāciju par vērtspapīpu izlaidumiem,
to kursiem un kvalitāti;
·
darbojas kā aģenti, kuri izpilda klientu norādījumus, dażreiz šos
norādījumus saņemot caur brokeriem;
·
seko vērtspapīru tirgus stāvoklim, gadījumā, kad pirkšanas/pārdošanas
aktivitāte krītas, piemēram, pārdevēju un pircēju trūkuma dēļ, dīleri veic
operācijas ar vērtspapīriem par saviem līdzekļiem, lai stabilizētu vērtspapīru
kursus (šajā situācijā dīleri rīkojas kā principiāļi);
·
dot impulsu vērtspapīru tirgus attīstībai, savedot pircējus un pārdevējus
kopā (šajā situācijā dīleri rīkojas kā tirgus katalizatori).
Dīleru
darbība vērtspapīru tirgū atšķiras no brokeru darbības ar daudz lielāku mērogu.
Dīleru firmu rīcībā ir lieli kapitālresursi, kurus viņi palielina, saņemot
komisijas naudu un peļņu no kapitālresursu investīcijām.
Dżobieri -
vērtspapīru tirgus konjuktūras speciālisti (pirmo reizi parādījās Londonā).
Viņu darbība ir nepieciešama sakarā ar to, ka pastāvīgi palielinās vērtspapīru
tirgus un tās struktūra kļūst komplicētāka, kā arī operācijas ar vērtspapīriem
kļūst sareżģītākas. Depozitārijos un citās glabāšanas vietās sakoncentrējas
milzīgs vērtspapīru skaits, kuri tika izlaisti ar dażādiem emitentiem un
apveltīti ar pilnīgi nesalīdzināmām īpašībām dażādos laika posmos. Dżobieri
nepieciešami ne tikai lai novērtētu jau izlaistos vērtspapīrus, bet arī lai
palīdzētu emitentiem nodrošināt jaunu vērtspapīru izlaišanu. Viņi dot ne tikai
vienreizējas konsultācijas, bet arī dażreiz risina komplicētas vērtspapīru
tirgus problēmas. Piemēram, noska banku, uzņēmumu, investīciju fondu un citu
akciju kursu izmaiņu perspektīves. Šim mērķim viņi organizē pagaidu pētniecības
grupu, kurā tiek iekļauti ekonomisti, banku darbinieki un citi speciālisti.
Brokeri un dīleri, gatavojot lielas operācijas vērtspapīru tirgū, lai
samazinātu risku, patstāvīgi nenovērtē visus iespējamos operāciju variantus,
bet dot priekšroku dżobieriem, kuri savukārt specializējas atsevišķu
vērtspapīru veidos un operācijās ar tiem. Džobieru pakalpojumi ir vieni no
visaugstāk atalgotiem.Ātru džobieru pārādīšanos Latvijas vērtspapīru tirgū var
sagaidīt.
Parādoties
“Krājbankas”, “Rīgas komercbankas”, iespējams “Rietumu bankas” un “Parex” banku
akcijām Rīgas Fondu biržā, džobieri varēs specializēties atsevišķās nozarēs,
proti, banku sektorā, pārtikas preēu sektorā, zivju pārstrādes uzņēmumos,
mežrūpniecības saimniecībā un citur.
5. VĒRTSPAPĪRU TIRGUS SASTĀVDAĻAS
Oficiālais
stāvoklis par akciju sabiedrībām, kredītiestādēm un vērtspapīru tirgu, kas tika
pieņemts pēdējos gados, izveidoja priekšnoteikumus vērtspapīru apgrozībai
tautsaimniecībā un stabila fondu tirgus formēšanai. Fondu tirgus, kā zināms,
tiek veidots no divām daļām, proti, primārās
un sekundārās. Primārajā tirgū
izvietojas jaunā izlaiduma vērtspapīri, bet sekundārais tirgus nodrošina to
tālākpārdošanu caur fondu biržu vai
cur ārpusbiržas tirgu.
5.1. Primārais tirgus
Par
vērtspapīru primāro tirgu kalpo
ekonomiskā telpa, caur kuru vērtspapīrs veic ceļu no sava emitenta līdz
pirmajam pircējam. Šī telpa tiek dēvēta par ekonomisko ne tikai tāpēc, ka tajā
darbojas emitents un investors, bet arī tāpēc, ka tā ir racionāli organizēta
(viņai ir raksturīga darba sadale, tas ir tur darbojas specializētas brokeru
sabiedrības un dīleru firmas), izpilda noteiktu ekonomisku uzdevumu. Tikai šīs
telpas ietvaros emitents var saņemt viņam nepieciešamo kapitāla lielumu.Tālākā
vērtspapīru kustība, tas ir pārvietošanās no pirmā pircēja pie n - tā, nevar
kalpot par ienākuma avotu emitentam.
Jebkura
persona, kurai ir nepieciešamais juridiskais status, var iegūt aizņēmuma
kapitālu primārajā tirgū, izlaižot obligācijas. Bet jebkuru aizdevumu
nepieciešams atgriezt norādītajā termiņā, tāpēc aizdevums, kas iegūts fondu
tirgū, mazs atšķiras no bankas kredīta. Šajā tirgū var iegūt ne tikai
aizņēmumu, bet arī kapitālu, kuru var vispār neatgriezt. Šī veida kapitāla
iegūšanai nepieciešams, lai komercstruktūra iegūtu akciju sabiedrības statusu
un izlaistu savas akcijas.
Pirms
akciju izlaišanas nepieciešams publicēt speciālu emisijas prospektu, kas
saturētu pilnu un patiesu informāciju par atbilstošās akciju sabiedrības
darbību, par vadību, kapitālu, ieņēmumu, parādiem un citiem finansiālā stāvokļa
rādītājiem. Vairākās valstīs valdība kontrolē, lai emisijas prospekti saturētu
iespējami pilnīgāku informāciju par akciju sabiedrības kopējo stāvokli. Latvijā
eksistē tāda pati kārtība. Valsts periodiski kontrolē emisijas prospektu
pareizību un gadījumā, ja konstatē ļaunprātību, tad tiek piemērotas atbilstošās
soda sankcijas. Ar šo nodarbojas Vērtspapīru tirgus komisija.
Emisijas
prospektā tiek norādīts ne tikai izlaižamo akciju (obligāciju) kvalitāte, bet
arī viņu veidi un izlaisto akciju skaits, kurus akciju sabiedrība plāno pārdot.
Emisijas prospekts ir sava veida preces (šajā gadījumā akciju vai obligāciju)
reklāma. Viņai vajag ieinteresēt investoru, prospektā jāpastāsta ne tikai par
uzņēmuma stāvokli dotajā brīdī, bet arī nākotnes plāniem, kas pircēju gaida
perspektīvē un kādus labumus viņš iegūs, iegādājoties šī emitenta akcijas
(obligācijas).
Vairums
gadījumos lielāko akciju daļu akciju sabiedrība realizē tirgū garantēta
izvietojuma veidā, tas ir ar starpnieka palīdzību, kas ir spējīgs veikt šo
operāciju. Amerikas Savienotajās Valstīs šo funkciju ilgāku laiku pildīja
komercbankas. Tas arī bija viens no “Lielās ekonomikas krīzes” cēloņiem, kas
notika 1929. - 1933. gados.
Šādas krīzes cēloni var paskaidrot ar sekojošu
piemēru:
milzīgus
finansiālus līdzekļus bankas bija ieguldījušas ražošanas uzņēmumu vērtspapīros,
kad šie uzņēmumi bankrotēja, bankas nesa lielus zaudējumus, un viss zaudējumu
smagums gūlās uz ieguldītāju pleciem. Miljoniem cilvēku, kuri uzticēja savus
krājumus komercbankām, bija izputināti. Tāpēc 1993. gadā Amerikas Savienotajās
Valstīs bija pieņemts Glassa - Stigola likums, kas aizliedza komercbankām
sniegt strapnieka pakalpojumus vērtspapīru tirgū. Šis likums 80 - jos gados
pakāpeniski tika pārkāpts, tas ir bankām bija atļauts veikt operācijas ar
vērtspapīriem (izņemot primāro tirgu), kā arī sniegt dažus dīlera pakalpojumus.
Vētspapīru
izlaišana primārajā tirgū ir saitīta ar sekojošām darbībām:
·
emitentam vajag izstrādāt tādus vērtspapīru izlaiduma nosacījumus, kuri
garantēs šo vērtspapīru pieprasījumu un nodrošinās to likviditāti, tāpēc ir
nepieciešamas vērtspapīru tirgus profesionāļu konsultācijas;
·
emitentam jāreģistrē visu vērtspapīru emisija atbilstošajos valsts
institūtos, jāsamaksā emisijas nodokļi un jāpublicē visa nepieciešamā
informācija par šo izlaidumu;
·
emitentam jānodrošina sevi ar kaut kāda garanta atbalstu, kas būtu spējīgs
sadalīt atbildību, kura ir saitīta ar emisijas veikšanu, par noteiktu komisijas
naudu. Saprotami, kad runa iet par vērtspapīru emisiju, kuru veic emitents ar
augstu autoritāti, piemēram, “Coca - Cola”, “IBM”, “General Motors” un citi,
tad trūkumu garantijās nav.
Pēc tam,
kad emitētie vērtspapīri parādās primārajā tirgū, juridiskas un fiziskas
personas necenšas uzreiz tās iegūt savā īpašumā. Iestājas pārdomu periods, kas
var ilgt no 2 līdz 4 nedēļām. Šāds periods nevar būt bezgalīgs, jo vērtspapīri
var būt izpirkti ar konkureniem. Pārdomu periodā notiek sindikātu un dīleru
firmu vadītāju (kā arī citu personu) pārrunas, kur tiek pieņemti lēmumi par
emisijas vai tās daļas iegādi.
Uzreiz
tiek akcentēts jautājums par izlaisto akciju cenu. Jaunā izlaiduma akcijām nav
tirgus vērtības, jo tās vēl nepiedalījās darījumos atklātajā tirgū.
Pašsaprotami, ka kompānija, kas izlaida akcijas, grib pārdot savus vērtspapīrus
par iespējami augstāku cenu, bet investori ir ieinteresēti iegādāties tās par
iespējami zemāku cenu. Parasti sākotnējā cena tiek aprēķināta ar dīleru un
garantiju sniedzēju starpniecību, bet vērtspapīru gala kursu var noteikt
vienīgi tirgus.
Vērtspapīru
primārais tirgus vienmēr paliek samērām nenoteikts un kaprīzs. Akcijas un citi
vērtspapīri var būt izplatīti netik ātri kā gribētos. Var rasties šaubas par
emitējošo uzņēmumu efektivitāti, un tas savukārt var izsaukt šo uzņēmumu akciju
kursu krišanu. Tāpēc garantu risks var kļūt ļoti liels. Tirgus stabilitāte
lielā mērā būs atkarīga no dīleru un brokeru spējām fiksēt cenu, tas ir
nodrošināt tās stabilitāti un nepieļaut nozīmīgas svārstības. Vērtspapīru
primārais tirgus ar visu savu organizētību vienmēr saglabā pontenciālas
briesmas, kuras var izraisīt stabilitātes un līdzsvara izjukšanu.
Vērtspapīru
primārā tirgus attīstības perspektīves ir samērā labvēlīgas. Jaunās akciju
sabiedrības, kuras rodas augstu tehnoloģju nozarēs, lielāko investīciju daļu,
kuru novirza uz ražošnas attīstību, iegūst, emitējot vērtspapīrus. Rietumu
valstīs, kā arī Krievijā un Latvijā vērtspapīru primārais tirgus ir svarīgākais
investīciju piesaistīšanas līdzeklis, lai varētu izpildīt valsts uzņēmumu
privatizācijas programmu. Bet arī tiek konstatēta pretēja tendence, proti,
pēdējo 30 gadu laikā vadošo valstu starpā bija periodi, kuros akciju izņemšana
no apgrozības pārsniedza to emisiju. Tas notika tad, kad pazeminoties banku
procentu likmei, akciju sabiedrības deva priekšroku ne akciju emisijai ,bet
finansu līdzekļu piesaistīšanai no banku kredītu tirgus.
Pēdējos
gados intensīvi notiek vērtspapīru tirgus internacionalizācijas process.
Institucionālie investori, lai deversificēt savus līdzekļus, pauž interesi par
to valstu vērtspap[īriem, kuri attīsta savu nacionālo kapitālu tirgu (jo
vairumam no šiem vērtspapīriem ir potenciāla to vērtību palielināšanās
iespēja). Kļūstot par Latvijas vērtspapīru tirgus dalībniekiem, rietumu
investori ienes progresīvas tās konjuktūras analīzes metodes, fondu vērtību
tirdzniecības kultūru un tradīcijas.
5.2. Sekundārais tirgus
Sekundārais vērtspapīru tirgus ir pievilcīgs ar to, ka
vērtspapīru īpašniekam ir iespēja jebkurā laikā nomainīt savus vērtspapīrus
pret skaidru naudu. Tieši sekundārajā tirgū tiek noteikta vērtspapīru reālā
cena.
5.3. Ārpusbiržas tirgus
Sekundārā
tirgus galvenā sastāvdaļa ir fondu birža. Bet ne visas fondu vērtības plūst
caur viņu. Fondu biržā apgrozās tikai tādas akcijas un obligācijas, kuras
atbilst noteiktiem kritērijiem, tas ir pārgājušas listinga procedūru. Tādā
veidā ne visi vērtspapīri var kotēties fondu biržās un viņi nokļūst ārpusbiržas
tirgū. Pie pēdējiem pieder tādi vērtspapīri, kuri attiecas uz mazdinamiskām
ekonomikas nozarēm, kā arī papīri ar augstu riska pakāpi, tas ir tādi, kuri
pieder jaunu nozaru uzņēmumiem.
Ārpusbiržas
tirgus ir ne tikai biržas papildinājums, bet ar vien vairāk kļūst par tās
konkurentu. Viņš ir samērā sazarots un pietiekoši patstāvīgs, kura sastāvā
ietilpst kredītiestādes, starpniekfirmas, viņu filiāles un pārstāvniecības.
Ārpusbiržas
tirgus atšķirība no biržas ir tāda, ka viņā nav vienota vadības orgāna un visa
darbība tur, tas ir darījumu slēgšana, notiek ar starpnieku palīdzību, kuru
lomu izpilda bankas, dīleru firmas un brokeru sabiedrības.
5.4. Birža un tās vēsture
Grūti
pateikt, kad tieši ir radusies birža. Jau kopš seniem laikiem tirgotāji sanāca
noteiktā vietā, lai atrastu pircējus, iegūt lietišķu informāciju, tas ir,
pirmām kārtām, preēu pēdējās cenas. Tajos laikos darījumi tika slēgti uz ielas
vai kafeinīcās (no šejienes ir nācis nosaukums “ielas” tirgus). Tādas sanāksmes
jau notika Senajā Romā 2 gadsimta beigās pirms mūsu ēras.
1653.
gadā marseļas tirgotāji pieprasīja sev vietu, kas viņiem kalpotu par tikšanās
telpu, lai atbrīvotos no neērtībām, ko viņi izjuta atrodoties uz ielas, kuru
viņi ilgāku laiku izmantotoja savu komerciālo lietu kārtošanai.
Pakāpeniski
veidojās biržas sesiju veikšanas kārtības noteikumi. Šo sesiju dalībnieki
nonāca pie secinājuma, ka viņiem nav obligāti vest preci sev līdzi. Piekoši ir
vienoties par preces cenu, visam pārējam jābūt norunātam noslēgtajā līgumā.
Biržas sesijas laikā apsprieda ne tikai pirkšanu un pārdošanu, bet arī
apdrošināšanas, vekseļu pārpārdošanas jautājumus un citus. Ar laiku viduslaiku
birža ieguva mūsdienīgas iezīmes.
Vārda
“birža” izcelsmes avots atradās lielākā Flandrijas tirdzniecības punktā -
Brugģe. Šeit tirgotāju sanāksmes notika pie viesnīcas “Burse”. Šīs viesnīcas
īpašnieks bija Van der Burse.
Ārzemju
tirgotāji, atbraucot uz Brugģe, parasti dzīvoja minētajā viesnīcā, iepazinās
tur ar citiem tirgotājiem, noslēdza darījumus, uzzināja jaunumus gan par veiksmēm,
gan neveiksmēm. “Brusse” apmierināja tirgotājus arī tāpēc, ka blakus viņai
atradās lielākās Florences un Ģenujas tirdzniecības pārstāvniecības. Vairāki
tirgotāji bija spiesti atnākt tieši uz viesnīcu, lai varētu noslēgt darījumus.
Tā izveidojās izteciens “Iet pie Bursē”, kas nozīmē piedalīties sapulcēs, kas
saistītas ar tirzniecibu. Iespējams tieši no šī vārda Bursē ir cēlies mūsdienu
jēdziens “birža”.
Vārds
birža, kā lietišķu cilvēku sapulces vieta, izplatījās diezgan ātri pa visu
pasauli, bet vairākās pilsētās saglabājās iepriekšējie nosaukumi. Tā, piemēram,
Lionā birža tika dēvēta par “apmaiņu laukumu”, ganzijas pilsētās to sauca par
tirgoņu kolēģiju, Barsilonā - Lohiju. Pirmā celtne, kas bij domāta tieši
biržai, tika uzcelta 1531. gadā Antverpenē, Brugģes kokurentā. Vairāku gadsimtu
laikā šīs celtnes staltās kolonnu rindas bija par biržas simbolu. Viņas
priekšplānā bija izgravēts uzraksts “Priekš visu valstu un valodu tirgotājiem”.
17.
gadsimta sākumā tirdzniecības un finansu centrs pārvietojās uz Amsterdamu.
Tieši šeit 1608. gadā tika nodibināta viena no visslavenākajām biržām pasaulē.
Pēc kāda laika viņa nosvinēja jaunās vietas atvēršanu lielā celtnē uz Dam
(bambis) laukuma iepretīm Ost - Indijas kompānijas bankai un rezidencei.
Pateicoties šīs firmas uzplukumam, Nīderlande kļuva par pasaules finansu
lielvalsti. Amsterdamā saplūda visu nozīmīgāko darījumu ceļi. Apmēram 4.5
miljoni cilvēku katru dienu pulcējas vietējā biržā no pulkst. 12.00 līdz
plukst. 14.00. Biržas sesijas laikā kartība tika uztureta teicami. Katrai
komerciālai nozarei bija atvēlēta sava noteikta vieta. Biržas apmeklētājus
apkalpoja vairāk par 1000 mākleru. Bet vienalga drūzmā pircējam un pārdevējam
bija grūti atrast vienam otru.
Gandrīz
visa Eiropa bija par Amsterdamas parādnieku. Bez vietējo bagātnieku naudas
praktiski nenotika neviens karagājiens.
Amsterdama
skaitās arī par vērtspapīru tirgus pamatlicēju. Šeit tika izveidota arī pirmā
fondu birža tajā pašā 17. gadsimtā. Kaut gan ar valsts aizņēmumu obligācijām
tirgoja Venēcijā un Florencē, tomēr Ģenujā eksistēja kvīšu un maksājuma
saistību aktīvais tirgus, ganzejas pilsētās - renšu tirgus. Leibcigas
gadatirgos tika kotētas vācu raktuvju “daļas” (akcijas) . Par Amsterdamas
biržas jaunajām iezīmēm kļūva tās lielāka atklātība un brīvība darījumos ar
vērtspapīriem.
18.
gadsimta sākumā par pasules tirdzniecības centru kļūst Londona (ar Amsterdamas
kapitāla atbalstu). Vēl 1625. gadā britu kroņa dārglietas bija ieķīlātas
Amterdamā ar mērķi, lai saņemtu kredītu 3000 sterliņu mārciņu (£) apmērā. No
1695. gada Londonas Karaliskā birža sāka veikt darījumus ar valsts papīriem un
akcijām. Birža kļuva par sapulces vietu tiem, kuri gribēja palielināt savu
kapitālu.
Galvenais
biržu nopelns ir tas, ka viņas nodrošināja ātru vērtspapīru konvertāciju
skaidrā naudā un otrādi, kā arī sekmēja tālāku ražošanas un tirdzniecības
attīstību.
Īstais
pasaules biržas tirdzniecības uzplaukuma periods attiecas uz 19. gadsimtu.
Pirmajā vietā izvirzās Londonas birža. Bet laika gaitā par visnozīmīgāko kļūst
Ņujorkas birža, kas izvietojās uz ielas, kura šodien ir pazīstama ar nosaukumu
Wall Street.
Biržu
var interpretēt kā izsoli, kur vērtspapīru pirkšana/pārdošana tiek veikta ar
instrukciju apmaiņu starp treideriem, un to cena formējas saskaņā ar
pieprasījuma un piedāvājuma likumu. Biržas darbības pamatprincips - tirgus
likviditāte.
Likvīds
tirgus raksturojas ar biežiem darījumiem, minimālu starpību starp pircēja un
pārdevēja cenām, kā arī ar nenozīmīgām cenu svārstībām no viena darījuma līdz
otram. Jebkuras novirzes no šīm normām var radīt kriminālu situāciju un
izraisīt paniku investoru starpā. Birža dara visu, kas ir viņas spēkos, lai
nodrošinātu tirgu likviditāti, lai tirdzniecības process noritētu bez straujām
pārmaiņām, vienmērīgi un līdzsvaroti. Birža balsta savu darbību uz savstarpējo
uzticēšanos starp brokeru un klientu, atklātību un stingru firmu, kas ir biržas
biedri, darbības kontroli. Grūti iedomāties kaut ko citu, kas būt vairāk
kontrolēta, nekā birža. Katrs brokeru firmas solis no iesnieguma par biržas vietas
iegūšanu iesniegšanas brīža līdz darījumu veikšanai ārpusbiržas tirgū ir
pakļauts milzīgam rakstītu un nerakstītu normu skaitam, kuras izstrādāja biržas
administrācija un tās komitejas, lai nodrošinātu tirgus likviditāti.
Par
vērtspapīru tirgus svarīgāko sektoru uzskata fondu biržas. Viņu nepieciešamība
ir saistīta ar to, ka tie sekmē kapitāla uzkrāšanu, tā sadali un pārdali, kā
arī investīciju un iflācijas kontroli. Fondu tirgus efektivitāte ir
vispāratzīta, tāpēc pieaug to skaits un palielinās darījumu apjomi. Pasaulē
kopsummā eksistē vairāk par 200 fondu biržu, kuri apvienojas Starptautiskā
fondu biržas federācijā (SFBF). Par vislielākajām biržām tiek uzskatītas
Ņujorkas, Londonas un Tokio biržas.
Katrā
ekonomiski attīstītā valstī eksistē sava vēsturiski izveidojusies biržu
sistēma. Pēc atsevišķu biržu lomas nacionālā biržas sistēmā var izdalīt valsts
grupas ar mono un policentrisko fondu biržas sistēmu.
Valstīs
ar monocentrisko biržas sistēmu, piemas, ASV, Itālija, Francija, Japāna un
citās, dominē galvenokārt viena birža, kas ir izvietota valsts galvenajā
finansu centrā, bet pārējās ir organizēti fondu tirgi ar vietēju nozīmi.
Pimēram, Milānas un Prīzes fondu biržās ir sakoncentrēts ap 95% no kopējā
nacionālā vērtspapīru apgrozījuma, Ņujorkas fondu biržā tiek pārdots aptuveni
84% akciju no kopējā amerikas organizētā tirgus. Japānas biržas tirdzniecības
apjomā Tokijas fondu biržas īpatsvars satāda vairāk nekā 80%.
No 1973.
gada Lielbritānijas organizēto tirgus sistēmu varam uzskatīt par monocentrisko,
jo provinciālās fondu biržas faktiski kļuva par Londonas fondu biržas filiālēm.
Sekundārās
organizētās vērtspapīru policentrikās tirgus sistēmas funkcionē Vācijā,
Austrijā, Kanādā, Šveicē. Vācijas organizētā vērtspapīru tirgus pēckara
attīstība bija decentralizēta, tā rezultātā šodien Vācijā darbojas astoņas
fondu biržas. Galvenās valsts fondu biržas (Frankfurte uz Maines) daļas no
visas vērtspapīru tirgus apgrozījuma satāda 40%, savukārt Djusseļdorfas biržas
daļa - 20%. Perspektīvē ir gaidāma visu vācijas fondu biržu, kā arī Vācijas
steidzamo operāciju biržas, vācijas vērtspapīru norēķinu centra un depozitārija
“Doiče kassenferain” apvienošanās akciju sabiedrībā “Doitče Vertpapirberze AG”.
5.5. Birža Latvijā
Pašreizējā
momentā Latvijā attīstās monocentriskais organizētais vērtspapīru tirgus.
Birža kā
preēu tirdzniecības starpnieks pēc rietumzemju tirdzniecības kameru parauga
Rīgā sāka veidoties jau 18. gadsimtā. Rīgas tirgotāji bija apvienojušies Sv.
Marijas jeb Lielajā Ģildē, kas kopā ar Sv. Jāņa Ģildi un Domi satādījas Rigas
pilsētas valdi. Tirdzniecībai arvien paplašinoties Rīgas tirgotāji 1816. gadā
nodibināja Rīgas biržas sabiedrību (Rīgas biržu).
Rīgas
birža, kas darbojas kā preēu birža, tika dibināta 1816. gadā 20. jīnijā.
Cariskās Krievijas laikā tās darbību reglamentēja tirdzniecības nolikums,
Latvijas republikas laikā - 1923. gada 17. aprīlī izsludinātais “Likums par
biržām”, kā arī biržas statūti. Biržas pastāvēšanas laikā statūti tika
vairākkārt grozīti un papildināti- 1818.g., 1831.g., 1924.g. un 1939.gadā.
rīgas biržas izpildorgāns bija Rīgas biržas komiteja (RBK), kas pārzināja un
organizēja biržas darījumus, noteica biržas darba kārtību. RBK uzdevumi bija
līdzīgi kā ārzemju tirdzniecības kamerām: tirdzniecības vajadzību pētīšana un
tirdzniecības attiecību uzlabošana. RBK bija lieli nopelni pilsētas attīstībā.
Pirmajos 100 gados RBK sekmīgi darbojās lieltirzniecībā un kuģniecībā, līdz
1904. gadam - arī rūpniecībā, tādejādi ievērojami veicinot rīgas tirdzniecības,
rūpniecības un kuģniecības attīstību; piedalījās Rīgas ostas izbūvē. 1864. gadā
dibināja Biržas banku, ierīkoja Bolderājā telegrāfu (tā bija pirmā civilā
telegrāfa līnija cariskajā Krievijā), ierosināja Rīgas - Daugavpils, Daugavpils
- Vitebskas un Jelgavas dzelzceļu būvi, cēla elevatoru (tas bija RBK un Rīgas
pilsētas kopējais īpašums), ierīkoja Rīgas - Kolkasraga telegrāfa sakarus,
piedalījās “Riager Borsenblatt” izdošanā u.c. Ar RBK atbalstu tika nodibināts
Rīgas Politehnikums (1862. g.) un komercskola (1901. g.).
Kopš
1870. gada, kā pārskats par tirdzniecības likumdošanu un attīstību, iznāca
laikraksts “Rigasche Borsen - und Handelszeitung”. Sākot ar 1896. gadu RBK
izdeva savu atsevišķu izdevumu “Riager Borsenblatt”, kas pastāvēja līdz 1914.
gadam un iznāca 6 reizes nedēļā.
Avīze
publicēja Eiropas fondu un preēu biržu ziņas, valūtas kursus, preēu cenas,
ienākušos un izgājušos kuģus, importa sarakstu, jauno uzņēmumu sarakstu,
starptautiskās politiskās ziņas, daudz reklāmas, kā arī plašākus rakstus par
biržas reformu Krievijā un Vācijā. Tika izdots arī avīzes pielikums “Rigascher
Borsen - und Handels - Bericht”, kas informēja par tirgus ziņam, kuģniecības
lietām, preēu ievedumiem, kā arī par vekseļu, fondu un akciju kursiem.
RBK
sastāvēja no priekšsēdētāja, 14 licekļiem un 5 aizvietotājiem, ko ievēlēja
Rīgas birža vispārējā sapulcē. Bez tam finansu ministrija un Rīgas pilsētas
valde varēja deleģēt Biržas komitejā pa vienam balstiesīgam loceklim. Latvijas
Republikas laikā Rīgas biržai bija 300 biedri.
Vērtspapīru
tirgus Latvijā praktiski nepastāvēja līdz pat 20. gadsimta 30 gadiem, jo valsts
saimnieciskā politika neveicināja vērtspapīru tirgus rašanos. Tas izskaidro
faktu, ka tikai 1937. gada darbu sāka Rīgas biržas fondu nodaļa. Tika izveidota
īpaša kotācijas komiteja valūtas un vērtspapīru kursa noteikšanai. Tomēr laika
posms līdz otrajam pasaules karam bija pārāk īss, lai izveidotos stabils
vērtspapīru tirgus.
5.5.1. Rīgas Fondu birža
Šodien
Rīgas Fondu birža ir vienīgā licenzētā fondu birža Latvijā. Tā ir centrālā
vieta, kur tiek tirgoti publiski piedāvātie vērtspapīri.
Rīgas
Fondu birža sava darbību uzsāka 1995. gada 25. jūlijā, kad notika pirmā
tirdzniecības sesija un tika paziņoti pirmās kotācijas rezultāti.
Pašlaik
Rīgas Fondu biržai ir divdesmitpieci akcionāri - lielākās Latvijas
komercbankas, investīciju fondi un citas finansu institūcijas.
Rīgas
Fondu birža ir noslēgusi divus sadarbības līgumus ar Parīzes biržu un Francijas
Centrālo depozitāriju: 1994. gada 21. jūlijā - par Latvijas finansu tirgus
izpēti un ieteikumu izstrādāšanu vērtspapīru tirgus attīstībai; 1995. gada 24.
janvārī - par palīdzības sniegšanu fondu biržas un centrālā depozitārija
izveidošanā un darbības uzsākšanā. Francijas palīdzību pēc Latvijas valdības
lūguma finansē francijas Finansu minisrija.
Rīgas
Fondu birža kopīgi ar Latvijas Privatizācijas aģenturu un Latvijas Krājbanku ir
Latvijas Centrālā depozitārija (LCD) dibinātāja, kas uzvarēja LR Finansu
ministrijas rīkotajā konkursā par nacionālā depozitārija izveidošanu. LCD veic
norēķinus ar visiem Latvijā publiski izlaistajiem vērtspapīriem.
Rīgas
Fondu biržas celtne atrodas pēc sekojošas adreses: Doma laukums 6. Biržas ēka ir Latvijas vēsturē nozīmīga celtne. Tā
celta laikaposmā no 1852. līdz 1855. gadam arhitekta Prof. H. Bosses vadībā un
ir brīnišķīgs arhitektūras piemineklis, kas celts Renesanses laikmeta Venēcijas
palaco stilā.
Tirdzniecības
sesijas biržā notiek piecas reizes nedēļā. Pēc katras sesijas iznāk Biržas
Biļetens, kurā tiek publicēta visa oficiālā biržas informācija, kā arī sesijas
rezultāti. Kotācijas rezultātus var uzzināt arī no masu informācijas
līdzekļiem, tādus datus publicē “Diena”, “Dienas bizness”, “Bizness &
Baltija” un citi izdevumi.
Rīgas
Fondu biržas vērtspapīri tiek iekļauti divos sarakstos: oficiālajā un otrajā
sarakstos. Katrā sarakstā piedāvāto vērtspapīru skaits ir dažāds - oficiālajā
sarakstā tiek iekļautas piecu uzņēmumu akcijas, tas ir “Kaijas”, “Rīgas kuģu
būvētavas”, “Rīgas Transporta flotes”, “Staburadzes” un “Unibankas” akcijas,
bet otrajā sarakstā tiek iekļautas divdesmitastoņu uzņēmumu akcijas, kas laika
gaitā var palielināties. Emitentiem ir izvirzītas dažādas prasības, lai tie
varētu iekļūt augstāk minētajos sarakstos. Lai vērtspapīrs iekļūtu ofciālajā
sarakstā, tai jāatbilst stingrākām prasībām, un tās emitentam jāsniedz vairāk
informācijas RFB. Gan oficiālā, gan otrā saraksta emitentiem katru kvartālu ir
jāsniedz biržai visa finansiāla un ekonomiska rakstura informācija.
Pirkt
un/vai pārdot vērtspapīrus Rīgas Fondu biržā var tikai ar licenzētu banku un
brokeru sabiedrību starpniecību.
5.5.2. Rīgas Fondu biržas tirdzniecības shēma
Sīkāk
aplūkosim Rīgas Fondu biržas tirdzniecības shēmu, skatīt 5.5.2.1. zīmējumu:
1. Klients dot pirkšanas vai/un
pārdošanas uzdevumu finansu starpniekam (brokeru sabiedrība vai bankas brokeru
nodaļa),kurš darbojas kā vērtspapīru kontu turētājs un uzdevuma pieņēmējs.
Pieņemot klienta uzdevumu, tiek veikta klienta uzdevuma nodrošinājuma (vērtspapīri
vai nauda) pārbaude.
2. Finansu starpnieks iesniedz
uzdevumu biržai līdz tirdzniecības sesijai (T). Uzdevumi netiek apvienoti: 1
klienta uzdevums = 1 tirgus uzdevums.
3. Tirdzniecības dienā (T) Rīgas
Fondu birža apkopo visus uzdevumus un nosaka vērtspapīru cenu.
4. Izpildot uzdevumu, finansu
starpniekam tiek nosūtīts apstiprinājums.
5. Finansu starpnieks nosūta
klientam paziņojumu par uzdevuma izpildīšanu. Īpašuma tiesības tiek nodotas
tirdzniecības dienā (T).
6. Tirdzniecības rezultāti tiek
nosūtīti uz Centrālo depozitāriju.
7. Centrālais depozitārijs pārbauda
vērtspapīru nodrošinājumu T+2 dienā. Ja pārdevēja kontā nav pietiekams
vērtspapīru nodrošinājums, tiek apturēts DVP (vērtspapīru piegāde notiek
vienlaicīgi ar apmaksu) norēķinu process.
8. DVP norēķinu process sāksies ar
brīdi, kad Centrālais depozitārijs T+3 dienā nosūtīs Latvijas bankai (norēķinu
bankai) naudas pārskaitījuma uzdevumu.
9. Informācija par naudas konta
stāvokli tiek nosūtīta uz Centrālo depozitāriju.
·
Ja pircēja kontā nav pietiekams naudas nodrošinājums, DVP norēķinu process
tiek apturēts;
·
Pretējā gadījumā Centrālais depozitārijs pārskaita vērtspapīrus uz pircēja
kontu T+3 dienā.
10. Tiek nosūtīti vērtspapīru kontu
izraksti.
Vērtspapīru
cenas noteikšana Rīgas Fondu biržā notiek saskaņā ar sekojošiem principiem:
·
Galvenais vērtspapīru cenas noteikšanas princips ir sasniegt maksimālu
darījumu apjomu.
·
Katrā Rīgas Fondu biržas tirdzniecības sesijā katram vērtspapīram tiek
noteikta cena, kas ir vienāda visiem tirgus dalībniekiem. Visi darījumi ar
konkrēto vērtspapīru šājā sesijā tiek slēgti par šo cenu.
·
Biržā tiek iesniegts uzdevums, kur klients norāda vērtspapīru daudzumu, ko
viņš grib nopirkt (pārdot), un maksimālo (minimālo) cenu, kas viņu apmierinātu.
Klients var norādīt “tigus cena” , kas nozīmē, ka viņu apmierina jebkura cena.
·
Gadījumā, ja klienta piedāvātā cena sakrīt ar biržas sesijā noteikto cenu,
tad uzdevums var tikt izpildīts daļēji (klientam tiek paziņots, par cik
procentiem ir izpildīts viņa uzdevums).
·
Rīgas Fondu biržas valde nosaka maksimālo robežu (aptuveni 15%), par kuru
vērtspapīra cena var atšķirties no iepriekšējās tirdzniecības sesijas laikā
noteiktās cenas.
Biržu
darbības pamatprincips ir investoru aizsardzība un atbilstība pasaules finansu
sistēmas standartiem. Rīgas Fondu birža nodrošina vienādus tirgus noteikumus un
vienlīdzīgu informācijas pieejamību visiem investoriem.
Kaut arī
ārpusbiržas tirgū apgrozās vērtspapīru pamatmasa (apmēram 85%), bet biržas
tirgū - salīdzinoši neliela daļa (apmēram 15%). Skatīt 5.5.2.2. zīmējumu.
Pēc
Centrālā depozitārija datiem Latvijā biržas tirgū apgrozās tikai 11% no kopējā
vērtspapīru daudzuma[4], skatīt 5.5.2.3. zīmējumu.
Tieši
šis apstāklis sekmēja to, ka brokeru sabiedrība “Fincross Securities” nevēlēlas
kļūt par RFB biedru[5].
Tieši
biržas tirgus, kur ir sakoncentrēti viskvalitatīvākie un tāpēc vissvarīgākie
vētrspapīri, nosaka fondu tirgus konjuktūru un attīstības procesu.
5.6. Listinga plusi un mīnusi
Vērtspapīru
iekļaušanas biržas sarakstos (listings) dot emitentam neapstrīdamas
priekšrocības:
·
investoru prestīžs un viņu labvēlība (tākā investors saprot, ka, lai
vērtspapīri tiktu iekļauti sarakstos, tiem ir jāatbilst dažiem minimāliem
standartiem, tas ir listings paaugstina to prestižu. Investora labvēlība pret
uzņēmumu pieaug, vienkāršojoties šīs uzņēmuma akciju pirkšanas/pārdošanas
procesam un pieaugot atbilstošās informācijas, kura raksturo uzņēmumu darbību
tirgū, pieejamībai);
·
labāki kreditēšanas apstākļi (kreditoriem ir iespēja salīdzināt uzņēmumu
aktīva bilances vērtību ar uzņēmuma darbības tirgus, biržas vērtējumu. Ja
pēdējais ir augstāks par pirmo, tad kreditori var nolemt piešķirt jaunus
kredītus);
·
ir zināma noteikta kompānijas vērtība, saplūšanas vai apvienošanās
gadījumos (ja uzņēmums, kas ir iekļauts attiecīgajos sarakstos, vēlas saplūst
ar citu firmu vai pievienoties ar to, šis solis kļūst daudz vienkāršāks, ja ir
noteikta atbilstošo akciju tirgus cena. Ja uzņēmums, kas ir iekļauts sarakstos,
vēlas apvienoties ar uzņēmumu, kas nav iekļauts sarakstos, tad pēdējam
iespējams vajadzēs piekrist aprēķinātai akcijas vērtības bilancei);
·
finansējums ar obligāciju palīdzību kļūst vienkāršāks (listings nodrošina
vieglāku jaunu uzņēmuma boligāciju, kas varētu būt konvertējamas vai ar
orderiem, izlaidi. Tādu obligāciju pārdošana būs daudz vienkāršāka, ja
investoriem pastāvēs iepēja apmainīt augstākminētās obligācijas pret akcijām,
kuras ir iekļutas sarakstos);
·
lieliska tirgus pārredzamība (uzņēmumu, kas ir iekļauti sarakstos,
akcionāriem būs daudz vienkāršāk sekot darījumiem un kotācijām, jo finansu
prese dot pilnu atskaiti par saraksta akciju dienas un nedēļas tirdzniecību,
savukārt ārpusbiržas tirdzniecība tiek atspoguļota netik sīki un regulāri);
·
sava uzņēmuma akciju pārvaldīsāna, tās darbiniekiem dot lielāku jēgu, kas
paaugstina viņu ieinteresētību akciju iegādē (darbinieki var bez grūtībām sekot
akciju tirgus “liktenim”);
·
tiek noteikta vērtspapīru ieķīlas vētība (pie līdzīgiem nosacījumiem
kreditori ar daudz lielāku labpatiku pieņems ķīlā tās akcijas, kuras ir
iekļautas sarakstos, viņi saprot, ka tādas akcijas pārdot ir daudz vieglāk, ja
pārdošana būs neizbēgama aizņēmēja bankrota gadījumā);
·
vērtspapīru vērtības noteikšana tiek vienkāršota ar mērķi, lai tiktu
vieglāk aprēķināti nodokļu apjomi (listings palīdz noteikt nodokļa lielumu
tiem, kuri jau iepriekš vēlas aprēķināt sava kapitāla pieaugumu vai
samazināšanos);
·
lielāka uzmanība no investoru puses (saraksta akciju tirgus datu pulikācija
dot iespēju investoriem un finansu ekspertiem sastādit pilnu katra saraksta
izlaiduma “uzvedības” priekštatu tirgū, kas piesaistītu jaunus pircējus).
Investoru
priekšrocības:
1. listinga procedūras pāriešana
dot vērtspapīriem drošības garatiju;
2. organizējot vērtspapīru
tirgošanu, biržā tiek objektīvi aprēķināta to vērtība.
Pie
listinga trūkumiem var attiecināt:
·
papildus kompānijas kontrole (izejot listinga procesu, kompānija uzņemas
papildu saitības, t. i., jādod informācija par aprēķināto dividenžu apmēru,
jauno akciju izlaišanu utt. Šie ierobežojumi tiek iekļauti listinga līgumā
ārējo akcionāru interesēs);
·
papildu izdevumi, kuri saistīti ar biržas listinga maksu, auditora
pakalpojumu atmaksa un citi;
·
tirgus vienaldzība (ja kompānija ir mazpazīstama un slikti atmaksā savu
listingu, tad no šejienes rodas zema akciju aktivitāte. Akciju vērtība svārstās
zemākos līmeņos pēc listinga nekā pirms tā, kad akcijas apgrozījās ārpusbiržas
tirgū.
5.7. Kotāciju lapa
Kotācijas
lapa - tas ir galvenais potenciālo investoru orientieris, kas palīdz izlemt
kādos vērtspapīros ieguldīt līdzekļus. Kotācijas lapā tiek iekļauti tikai tie
emitenti, kuri ir izgājuši listinga procedūru, bet pati šī lapa tiek publicēta
un ir pieejama visiem vērtspapīru tirgus dalībniekiem.
Rīgas
Fondu biržas kotācijas lapa izskatās sekojoši, skatīt 5.7.1. tabulu.
Akcijas
|
||||||||||
Akciju
nosaukums
|
Pēdējā
tirgus
cena
|
Tirgus
cena
|
Tirgus
cenas
izmaiņas
(%)
|
Piepra-
sījums
(skaits)
|
Piedāvā-
jums
(skaits)
|
Tirgoto
vērts-
papīru
skaits
|
Apgrozī-
jums
(Ls)
|
Gada
min.
cena
|
Gada
maks.
cena
|
Tirgus
stā-
voklis
|
Pirmajā
kolonnā tiek norādīts emitenta nosaukums.
Otrajā -
itek norādīta akciju iepriekšējās sesijas tirgus cena.
Trešajā
- vērtspapīru cena, kas ir noteikta šodienas biržas sesijas laikā.
Ceturtajā
- tiek norādita cenas izmaiņa procentuālā izteiksmē (piemēram, šajā kolonnā ir
ieraksts +10%, tas nozīmē, ka akciju vērtība palielinājās par 10% attiecībā
pret iepriekšējā sesijā noteikto vērtību).
Piektajā
(sestajā) - tiek norādīti akciju skaits, kurus investori ir gatavi nopirkt
(pārdot).
Septītajā
- tiek norādīts akciju skaits, ar kuriem notika atbilstošas darbības.
Astotajā
- kopējais apgrozījums latos (uz kādu summu tika veikti visi darījumi).
Devītajā
(desmitajā) - atspoguļojas visaugstākā (viszemākā) cena, kuru sasniedza
akcijas.
Vienpadsmitajā
- tirgus stāvoklis sesijas laikā.
6. VĒRTSPAPĪRU KLASIFIKĀCIJA
Eksistē
daži vērtspapīru klasifikācijas veidi. Viņus iedala sekojošā veidā: 1) atkarībā
no saņemamā ienākuma; 2) pēc emitenta rakstura; 3) pēc eksistencen termiņa un
funkcionēšanas vietas.
1. Vērtspapīrus var sadalīt uz parādsaistību un investīciju vērtspapīriem.
Parādsaistība
ietver sevī emitenta pienākumu izmaksāt procentus un nodzēst aizņēmuma
pamatsummu, saskaņā ar iepriekš apstiprināto grafiku.
Investīciju
vērtspapīrs dot tā īpašniekam tiesības uz noteiktu emitenta aktīva daļu. Šis
vērtspapīrs liecina par īpašnieka daļu firmas kapitālā.
Pie
parādsaistībām attiecas visi obligāciju veidi, vekseļi, ķīlas neatkarīgi no tā,
kas ir viņu emitents un kāds ir to eksistences termiņš.
Pie
investīciju vērtspapīriem pieder visu veidu akcijas neatkarīgi no to emitenta.
Parādsaistību
un investīciju vērtspapīri tiek atspoguļoti dažādās firmas bilances daļās.
Parādsaistību vērtspapīri emitentam, tas ir ilgtermiņa un īstermiņa aizņēmumu,
tiek ieskaitīti pasīvos. Savukārt investīciju vērtspapīri jeb investīcijas
emitentam tiek iekļautas nodaļā “pašu kapitāls”.
2. Vēl
vienā vērtspapīru klasifikācijas veida pamatā tiek ņemt princips, kas
vērtspapīrus emitē.
Par
emitentiem var būt valsts institūcijas, municipalitātes, korporācijas, finansu
institūcijas, katra juridiski tiesiska persona.
Šai
sakarā visus parādsaistību un investīciju vērtspapīrus var iedalīt sekojošā
veidā:
·
valsts parādzīmes, tas ir tādi vērtspapīri, kurus centrālās valdības vārdā
izlaiž Finansu Ministrija. Tie ir vieni no visdrošākajiem vērtspapīru veidiem.
Par viņu segumu kalpo valsts budžeta līdzekļi. Visizplatītākie šo vērtspapīru
veidi ir valsts kases vekseļi un obligācijas. Ar federālo valdību saistīto
uzņēmumu, kuri atrodas federācijas īpašumā, obligācijas, retāk - akcijas;
·
municipālie un komunālie vērtspapīri, tas ir vietējo varas orgānu un
uzņēmumu vērtspapīri, kuri pieder municipalitātes īpašumam. Par viņu segumu
kalpo vietējie nodokļi un federālo valdību dotācijas konkrētiem projektiem.
Visizplatītākie šī veida vērtspapīri ir municipālās un komunālās obligācijas.
Bez tam apgrozās arī komunālo uzņēmumu akcijas. Par šo akciju segumu kalpo pašu
tīrā peļņa;
·
korporāciju un finansu institūciju vērtspapīri. Runa iet par juridiskām
personām, kurām ir publisko akciju sabiedrību statuss. Pie šiem vērtspapīriem
attiecas akcijas un obligācijas. Par viņu emitentiemvar būt gan ražošanas,
celtniecības, tirdzniecības, transporta uzņēmumi, gan komercbankas,
apdrošināšanas kompānijas, investīciju fondi. Tos uzskata par klasiskajiem
vērtspapīriem. Bez tam šādi emitenti var izlaist arī sekundārus vērtspapīrus uz
jau izlaisto vērtspapīru pamata. Pie tiem var attiecināt tiesības, apcionus,
fjūčerus, varantus un citus;
·
banku vērtspapīri, to skaitā tiek iekļauti depozītu sertifikāti, čeki,
ķīlas lapas un citas banku parādsaistības;
·
uzņēmumu vērtspapīri, t., i., komercvekseļi, fjučeru kontrakti un citi
komercpapīri.
3. Par
vēl vienu vērtspapīru klasifikācijas pamatu var ņemt atbildi uz sekojošu
jautājumu: Kur tiek pārdots tas vai cits vērtspapīru veids? Saskaņā ar to tie
dalās naudastirgus un kapitāla tirgus vētrtspapīros. Naudas tirgus - finansu
tirgus tāda daļa, kurā tiek realizēta īstermiņa vērtspapīru pirkšana un
pārdošana. Viņu eksistences termiņš no vienas dienas līdz vienam gadam. Kā
parasti naudas tirgus apgrozības vērtspapīri ir saistīti ar mazu neatmaksas
risku, jo viņus izlaiž aizņēmeji ar augstu atmaksas spējas reitingu.
Visaktīvākie šī tirgus dalībnieki ir valsts kases vekseļi, depozītu
sertifikāti, komercpapīri. Viņus var attiecināt pie parādsaistību
vērtspapīriem, kaut arī to emitenti tiek iekļauti dažādās klasifikāsijas
grupās.
Kapitāla
tirgus tiek pārstāvēts ar vērtspapīriem, kuru eksistences termiņš ir lielāks
par vienu gadu. Par šādiem vērtspapīriem var būt gan parādsaistības, gan
investīciju vērtspapīri. Tādus vērtspapīrus izlaiž visāda veida emitenti:
valsts, municipalitātes, korporācijas, finansu institūcijas utt.
Parasti
visu lielo vērtspapīru saimi dala trijās daļās, tas ir akcijās, obligācijās un
no šiem atvasinātos vērtspapīros.
6.1. Akcijas
Akcijas
izlaiž korporācijas, akciju emitēšana - korporācijas nodibināšanas veids.
Pateicoties akcijai, tās īpašnieks kļūst par korporācijas mantas daļas
turētāju. Izlaižot akcijas, korporācijas palielina savas finansiālās spējas,
kas ļauj realizēt lielus finasiālus investīciju projektus.
Akcija -
vērtspapīrs, kas liecina par kādas noteiktas daļas ieguldījumu akciju
sabiedrības statūtkapitālā, dot tiesības uz noteiktu ienākuma daļu dividenžu
veidā, kā arī dot tiesības piedalīties firmas pārvaldīšanā un dot iespēju
saņemt kādu īpašuma daļu likvidācijas gadījumā.
Akcijas
var būt parastas un priekšrocību, skatīt 6.1.1. zīmējumu.
Parastās
akcijas paredz dividendes pēc uzņēmuma gada darbības rezultātiem. Šo akciju
dažādība ir saistīta ar dažādām tiesībām ietekmēk uzņēmuma pārvaldi: bez
balsstiesībām, ar vienas balsstiesībām, ar vairākām balsstiesībām.
Priekšrocību
akcijām nav balsstiesību, bet tās vienmēr ir nodrošinātas ar dividendēm un
uzņēmumu likvidācijas gadījumā tiek atmaksātas pirmā kārtā. Šo akciju dažādība
ir saistīta ar dažādiem dividenžu izmaksas veidiem: kumulatīvās (dividenžu
uzkrāšana), ar piedalīšanos (tiesības uz tīrās peļnās papildaļu), ar orderiem
(tiesības uz tā paša uzņēmuma akciju iegādi par fiksētu cenu), ar peldošām
dividentēm (ņemot vērā inflāciju).
Kumulatīvās
akcijas biežāk izmanto slikta firmas finansiālā stāvokļa gadījumā, kad nav
iespējas izmaksāt dividendes katru gadu. Izpudinātās akcijas, t. i., tādas
akcijas, kuras tiek daļēji atmaksātas, bet uzskata par pilnīgi atmaksātām. Tās
tiek piešķirtas atbalstīšanai, kā maksājuma līdzeklis, par pakalpojumiem vai
produkciju. Akcijas ar maksimālā dividenžu lieluma ierobežojumu, kas var saņemt
paša dividendes tikai pēc tā, kad tiek atmaksātas pārējās akcijas. Šāda veida
akcijas ir izdevīgas kompānijām ar ļoti lieliem ienākumiem.
Viens no
galvenajiem akciju kvalitātes rādītājiem ir viņu kurss, kas ir vienāds ar
dividenžu lieluma attiecību pret banku procentu likmi. Akciju tirgus vērtības
izmaiņas tiek novērotas pēc to cenām blakusperiodos. Uz akciju tirgus vērtību
iedarbojas liels skaits dažādu apstākļu.
Izanalizējot
pasaules pieredzi, varam izvirzīt vairākus fatorus un notikumus, kuri ietekmē
akciju cenas izmaiņas - celšanos vai krišanos. Vispirms tie ir visi ar uzņēmumu
darbību saistītie apstākļi: izmaiņas uzņēmuma vadībā, ārējie faktori, kas
ietekmē uzņēmuma finansiālo darbību (piemēram, vienots Baltijas tirgus pārtikas
produktiem, Parlamentārās izmeklēšanas komisijas nodibināšana uzņēmuma
privatizācijas likumības izvērtēšanai, īpašas akciju kvotas piešķiršana u.
tml.), informācija par paredzamo peļņas sadali akcionāriem - par dividenžu
izmaksu un to lielumu, par prēmijakciju piešķiršanu, ziņas par slēgtajām
emisijām un uzņēmumu kontrolpaketes īpašnieku maiņu. Tas var būt arī papildu
publikācijas presē, piemēram, uzņēmuma darbības apraksts, analītisks pētījums
par šo uzņēmumu vai jauns prospekts.
Vērtspapīru
tirgu, tātad arī akciju cenu ietekmē vairāki makroekanomiskie faktori: izmaiņas
prognozēs par inflācijas kāpumu vai kritumu; izmaiņas valdībā vai Saimas
vēlēšanas; krasas izmaiņas pasaules fondu tirgū. Pieredze rāda, ka jāseko līdzi
arī parādzīmju likmes izmaiņām, jo augošas parādzīmju likmes veicina kapitāla
aizplūšanu no akciju tirgus (zūdot pieprasījumam pēc akcijām, kritīsies arī to
cena) un otrādi. Svarīga ir informācija par vietējās finansu sistēmas stabilitāti,
no kā ir atkarīga vietējo ieguldītāju uzticība Latvijas finansu tirgum. Citiem
vārdiem - vai iedzīvotāji uzskata savu līdzekļu ieguldīšanu akcijās par drošu
pasākumu.
Vērtspapīru
tirgū līdzās ieguldītājiem aktīvi darbojas arī profesionāļie vērtspapīru tirgus
dalībnieki - banku un brokeru sabiedrību darbinieki. Brokeru pieredze un
praktiskās zināšanas ļauj viņiem vērtēt situāciju un izteikt prognozes par
paredzamo pieprasījumu pēc uzņēmuma akcijām. Brokeri, tostarp ārvalstu, var
ieteikt pirkt un pārdot vai turēt attiecīgās akcijas. Šīs prognozes var
ietekmēt akciju cenu.
Tātad
varam secināt, ka akciju cenu ietekmējošo faktoru un notikumu ir daudz, bet
jāņem vērā, ka tie parasti jāskata kopumā, nevis katrs atsevišķi, un tāpēc ne
vienmēr iespējams izcelt vienu dominējošo faktoru, kas ietekmējis akciju cenu
izmaiņas[6].
Skatīt
6.1.1. tabula.
Faktori,
kas ietekmē akciju cenu
|
|
Iekšējie
faktori
|
Ārējie
faktori
|
1. Uzņēmuma finansiālais
stāvoklis
|
1. Ekonomiskā konjuktūra
|
1. Uzņēmuma riska pakāpe
|
2. Inflācijas līmenis
|
1. Gaidāmā aktīva vērtība
|
3. Tirgus riska pakāpe
|
1. Gaidāmās dividendes
|
4. Pieņemamais ienesīgums
vērtspapīru tirgū
|
1. Gaidāmā tīrā peļņa
|
5. Aizņēmuma procentu likme
|
6.2. Obligācijas
Obligācija
- tā ir parādsaistība, saskaņā ar kuru aizņēmējs (obligāciju emitents) garantē
kreditoram (obligāciju pircējam) noteiktas naudas summas izmaksu iepriekš
norunāta termiņa beigās un ikgadējā ienākuma izmaksu fiksēta vai peldoša
procenta veidā. Peldošā procenta izmaiņas notiek pēc stingri norunātiem
noteikumiem, tāpēc obligācijas sauc par vērtspapīriem ar fiksētu ienākumu.
Obligācijas
var izlaist valsts, uzņēmumi, ārzemju organizācijas utt. Eksistē īstermiņa
(dažas nedēļas), vidējā termiņa (no 1 līdz 7 gadiem), ilgtermiņa (līdz 30
gadiem) un beztermiņa. Obligācijas tiek nodrošinātas ar ķīlu. Pēc dzēšanas
veida izdala seriālas, atsaucamās (ar emitenta tiesībām) un atgriežamās (ar
investora tiesībām) obligācijas. Pec ienākumu izmaksas veida izdala ienākuma
(procentus izmaksā tad, kad emitentam ir peļņa), bezprocenta (tiek pārdotas par
cenu, kas ir zemāka par nominālvērtību, t. i., ar diskontu) un ar peldošo
procentu obligācijas.
Tiesības
uz apmaiņu ļauj izdalīt parastās, konvertējamās (noteikumi tiek aprunāti) un
apmaināmās (apmaiņa jebkurā momentā) obligācijas. Skatīt 6.2.1. zīmējumu.
Obligāciju
drošība ir atkarīga no vairākiem apstākļiem. Sekojošas obligācijas investoram
ir visizdevīgākās, proti, valsts, īstermiņa, vārda, ar peldošo procentu, ar
serijveida dzēšanu, kuras ir nodrošinātas ar materiālām vērtībām. Jekura šo
faktoru izmaiņa ved pie obligāciju drošības samazināšanās.
Akcijām
un obligācijām nav vienāda investīciju kvalitāte, kas izsauc nevienādu
investoru interesi. Kā parasti obligācijas nodrošina lielāku naudas krājumu
drošību nekā akcijas un tāpēc obligācijas ieinteresē tādus cilvēkus, kuri ir
piesardzīgi un konservatīvi. Sevišķi tas attiecas uz valsts obligācijām, kuras
ir nodrošinātas ar visu valsts ekonomisko svaru un tās milzīgo maksātspēju. Bet
obligāciju īpašnieki palaiž garām iespēju ātri palielināt savu kapitālu un gūt
ātru peļņu, ko saņem akciju turētāji. Bet akciju pārvaldīšana var būt saistīta
ar finansiāliem zaudējumiem. Tāpēc akcijas ir interesantas tādiem cilvēkiem,
kuri ir agresīvi un gatavi riskēt, lai iegūtu lielas dividendes.
Investoru
mērķi ir investīciju drošība un nepārtraukta ienākumu plūsma, šai ziņā par
visdrošākajiem uzskata valsts obligācijas, bet īpaši valsts kases biļetes. Pēc
viņiem seko privātobligācijas un “zilās saknes”, t. i., lielo uzņēmumu akcijas,
par kurām regulāri tiek izmaksātas dividendes. Skatīt 6.2.1. grafiku.
Eksistē
arī citi vērtspapīru veidi, piemēram, tiesības, orderi, savstarpējo fondu
vērtspapīri, vērtspapīri, kas attiecas uz nekustamo īpašumu, opcioni, fjučeru
kontrakti.
1. Darbā tiek apskatīts
vērtspapīru tirgus, tā pamatsastāvdaļas: primārais un sekundārais tirgi. Kā arī
sekundārā tirgus pamatelementi: biržas un ārpusbiržas tirgi. Īpaša uzmanība
tika veltīta biržai, tās attīstībai, darbības un tirdzniecības shēmai, kā arī
kotāciju lapai.
2. Tika aplūkots privatizācijas
process kā vērtspapīru tirgus attīstības veicinātājs. Tika apskatīti arī
privatizācijas sertifikāti kā viens no, mūsdienu apstākļos, vissvarīgākajiem
vērtspapīru veidiem, kā arī iztirzāts jautājums par to izmantošanas iespējām un
pielietošanu valsts uzņēmumu, tai skaitā stratēģiski nozīmīgu, privatizācijā.
3. Pašlaik notiek intensīvs
vētrspapīru tirgus veidošanās process, izdalās to dalībnieku loks. Tika
aplūkoti vieni no galvenajiem tā dalībniekiem: valsts, uzņēmumi, finansu-
kredīt iestādes, vērtspapīru tirgus profesionāļi - brokeri, dīleri un džobieri.
Latvijā
tiek novērota vispārēja vērtspapīru tirgus attīstība un nostiprināšanās.
Pieaugot iedzīvotāju ekonomiskai darbībai, tiek viecināta jaunu akciju
sabiedrību dibināšana, kas savukārt palielina vērtspapīru tirgus apgrozījumu un
apjomus. Nākošo divu gadu laikā būs sagaidāma ļoti intensīva vērtspapīru tirgus
attīstība, kad tiks privatizēti valsts stratēģiskie uzņēmumi. Kas savukārt
palielinās ārzemju investīciju apjomus Latvijas ekonomikā. Mūsu valsts tālākā
augšupeja nav iedomājama bez attīstīta un stabila vērtspapīru tirgus.
[1] Izmantotais materiāls ņemts no avīzes “Dienas Bizness”, N11, 25.01.94. un
Valdes lēmuma N64, 24.12.94.
[2] Andris Klauss, "Vērtspapīru darījumi" - skaidrojošā
vārdnīca.
[3] “Бизнес & Балтия” N76(703) 21.04.97.
[4] “Бизнес & Балтия”
64(691) no 3.04.1997.
[5] “Бизнес & Балтия”
64(691) no 3.04.1997.
Kredīts uzņēmumiem ir viens no ātrākiem veidiem ka piesaistīt finansējumu https://www.cityfinances.lv/lv/kredits-uznemumiem/
AtbildētDzēstFinansiāls atbalsts privātpersonām
AtbildētDzēstJa jums nepieciešama finansiāla palīdzība, nevilcinieties sazināties ar mums. Jūs varat iegūt aizdevumu robežās no 1.000 € līdz 1,000,000 € ļoti labvēlīgos apstākļos, visu likumību un uzticamību. Lai uzzinātu vairāk par finansēšanas kārtību, lūdzu, sazinieties ar mums pa e-pastu. E-mail: marcuford@gmail.com