Vezuvs

Vienīgais darbīgais vulkāns Eiropas kontinentālajā daļā, Itālijā, uz DA no Neapoles. Vulkāna komplekss sastāv no senas kalderas – Sommas, kuras Ø15 km un centrālā stratovulkāna Ø 3 km. Vulkāna augstums virs jūras līmeņa ir 1281m. Virsotnē atrodas krāteris, kura Ø 1 km, kurā                                     Vezuva atrašanās vieta                         paceļas neliels

konuss. Vulkāna komplekss sācis veidoties pleistocēna beigās. Vulkāna izvirdumā 79. g.m.ē., kad gāja bojā Pompeji, Herkulāna un Stabijas, sommas konusa vietā izveidojās kaldera, bet vēlāk kalderā – galvenais vulkāna konuss.

Vezuvs bija Pompeju traģēdijas cēlonis, bet veiksme nākošajām paaudzēm. Traģēdija tāpēc, ka vulkāna izvirduma rezultātā pilnībā tika iznīcinātas trīs pilsētas, bet veiksme tādēļ, ka tā saglabājusi savus upurus gandrīz neskartus. Arheoloģiskajos izrakumos Pompejos var atrast daiļrunīgas liecības par pagātnes cilvēku strādīgo dzīvesveidu, par civilizāciju tās intīmākajās jomās. Skatoties no Jupitera tempļa priekšā mēs redzam milzīgu pelēku kalnu ar tā divām virsotnēm:

  

                                               Vezuvs (skats no Pompejiem)

Sommu un Vezuvu apmēram 1280 m augstu.  Pēc tā pēdējā izvirduma 1944. gadā Vezuvs, šķiet, ir “aizmidzis”, liekot mums cerēt, ka šī guļa turpināsies tūkstošiem gadu ilgi. Neauglību pie Sarno upes radīja vulkāniskā lava un pelni. Pēc izvirdumiem cilvēki juta bijību pret Vezuvu. Bet Vezuvs tāds nav bijis vienmēr. Patiesībā pirms izvirduma 79. g.m.ē. vulkāna virsotne bija pārklāta ar mežiem, un tur dzīvoja meža zvēri. Kalna nogāze bija noklāta ar grezniem vīna laukiem. Gardais vezuviešu vīns, par ko pompejieši bija ļoti lepni, tika uzglabāts appītās vīna pudelēs ar uzrakstu “Vezuvs”, lai atšķirtu to no citiem vīniem. Antīkie zinātnieki kā Diodors Siculuss, Strabo un Vitruviuss zināja par Vezuva vulkānisko dabu. Seneka un Plīnijs Vecākais, iespējams, bija to mācījušies, bet Seneka nomira 65.g.m.ē., bet Plīnijs Vecākais gāja bojā 79. gada izvirdumā Stabijā, mēģinādams glābt draugus, izvirduma laikā.

 Vezuva izvirduma laikā lava plūda lejup pa kalnu un iznīcināja Herkulānu, bet tajā pašā laikā no kalna virsotnes šāvās gaisā vulkāniskie pelni. Vējš nesa pelnus un indīgās gāzes uz A. Pompeji atradās tieši tajā pusē. Visticamāk, ka Pompeju iedzīvotāji saindējās ar gāzēm, pirms pelni apraka šo pilsētu, tāpēc viņi nepaspēja izglābties.

Nākamie Vezuva izvirdumi notika 202, 472, 512, 635, 993, 1036 un 1139. gadā pēc kuriem vulkāns bija mierīgs un tā pat kā iepriekš pārklājās ar mežiem un auglīgu lauksaimniecībā izmantojamu zemi. 1631. gada decembrī notika jauns, ļoti spēcīgs izvirdums, kas iznīcināja gan ražu un mājas, kā arī bojā gāja tūkstošiem cilvēku.

Vezuva izvirdums 79.g.m.ē.

 Tam sekoja daudzi citi izvirdumi, pārveidojot pašu kalnu un tā apkārtni. Pēc 1906. gada, kad lavas plūdi apstājās dažus metrus no Torre Annunziata, ir noticis tikai viens neliels izvirdums 1944. gadā.

Vezuvs ir sarežģīts vulkāns. Pēc Pētera Francisa domām vulkāna komplekss ir “ekstensīva centra kopa laikā, telpā un ģenētiskā pārvietošanā vairumā un mazumā ar tās sabiedrotajiem lavas un iežu straumi”. Vezuvam ir ilga vēsture. Vecākie datētie akmeņi no vulkāna ir apmēram 300 000 gadus veci. Tie tika savākti šahtās vulkāna tuvumā, un, iespējams, bija daļa no Sommas vulkāna. Pēc Sommas sabrukšanas pirms apmēram 17 000 gadiem sāka veidoties Vezuvs. Vezuvs ir stratovulkāns.

5960. gadā p.m.ē. un 3580.gadā p.m.ē. Vezuvam bija divi izvirdumi, kas novērtēti kā lielākie zināmie Eiropā. Apkārtnē bieži notika zemestrīces. Iespējams, ka 62. gada zemestrīce ievadīja 79. gada izvirdumu.

Vezuva izvirdums

79. gada izvirdums ir pirmais vulkāniskais izvirdums, kurš jebkad ticis detalizēti raksturots. No 30 km attāluma vulkāna rietumos Plīnijs Jaunākais apliecināja vulkāna izvirdumu un vēlāk pierakstīja savus novērojumus divās vēstulēs. Viņš raksturoja zemestrīci pirms izvirduma, izvirduma stabu, gaisa krišanu, izvirduma iedarbību uz cilvēkiem, iežu straumi un pat vēja stiprumu. Tagad vulkanologi lieto terminu “plinian”, lai ilgstoši atsauktos uz izvirduma eksploziju, kura izraisīja izvirduma augstlidojumu un apsedza lielas platības ar pelniem. Ir novērots, ka izvirduma laikā, pelnu stabs bija 32 km augsts. Apmēram 4 km³ pelni tika izsviesti 19 stundās. Pētera Francisa darbos par vulkāniem iekļauti atsevišķi vēstījumu fragmenti no Plīnija Jaunākā darbiem un raksturo Pompeju un Herkulānas arheoloģiju.

Apmēram 3 m biezs slānis uzkrita uz Pompejiem, aprokot visu, izņemot, dažu ēku jumtus. Pilsēta tika pamesta un tās atrašanās vieta aizmirsta. 1595. gada izrakumos atklāti materiālie kultūras pieminekļi Pompejos un gadsimtiem turpinājās to izlaupīšana. Nopietni arheoloģiskie izrakumi sākās 19.gs. vidū. Tagad liela daļa Pompeju ir atrakta un ir atklāts kā cilvēki tai laikā dzīvoja. Ir iemūžināti dauzu cilvēku pēdējie dzīves mirkļi.

Herkulāna tika apbērta ar 23 m biezu pelnu un iežu slāni. Tai apkārt tagad uzbūvēta jauna, moderna pilsēta Ercolano. Apmēram 5000 cilvēku dzīvoja pilsētā Vezuva izvirduma laikā.

Vezuva akmeņus sauc par tefrītiem. Tefrīti ir bazalta tipa akmeņi un satur sekojošus minerālus: kaļķa plagioklazu, augītu, nefelīnu vai leicītu.

Vezuvs ir bīstams un nāvējošs vulkāns. Vezuvs atrodas īpaši elastīgā zonā. Dubļu un lavas straumes no 1631. gada izvirduma nogalināja 3500 cilvēkus. Gandrīz 3360 cilvēki tika nogalināti 79. gada izvirdumā 

    Vezuva iezis                  zem pelnu straumes.

Pētījumi par izvirdumu vēsturi un to nogulsnēm turpinās. Šie pētījumi palīdz vulkanologiem saprast briesmas, ko var radīt izvirdumi nākotnē. Rajonos ar lielu riska pakāpi dzīvo 20  000– 30 000 cilvēku uz vienu km². Nākotnes izvirdumos var tikt nopietni apdraudēti apmēram 3 milj. cilvēku. Ja izvirdums ir no vidēja līdz lielam, tad 7 km rādiusā ap vulkānu viss var tikt iznīcināts 15 minūšu laikā. Apmēram 1 miljons cilvēku dzīvo šādā zonā. Pie Vezuva nav norādes zīmes par tā “nemierīgo dabu”.