Volfgangs Amadejs Mocarts

Jelgavas 1.ģimnāzijas

11.m klases skolnieka

Mārtiņa Jorena

patstāvīgais darbs

kultūras vēsturē.

		Konsultanti: Sarma Rudzutaka                      Daina Blūma

 

1998.\99.m.g.

Ievads.

         “ Ceļš, mezdams līkumus, vijas aizvien augstāk un augstāk, līdz beidzot sasniedz kalna virsotni. Te no zemo eglīšu aizsega redzams cits kalns, tik pat stāvs cik šis, vienīgi tā virsotne kaila. Ceļmalā guļ apsūnojusi akmens plātne. Cauri bālganajiem ķērpjiem, kas pārklājuši dobuļaino akmeni, ir romiešu cipari. Šī akmens plātne ir viens no ceļmalas sadrupušajiem stabiem, kādi senos laikos bija rādījuši ceļu uz Romas municipiju – Jubāvumu. No šejienes kā uz delnas redzama pilsēta. Šī pilsēta ir Zalcburga”.

         Sen jo sen Zalcburgā parādījušies Mocarti. 1635.gadā no laukiem šurp atnācis Dāvis Mocarts, Leopolda vectēva tēvs, prasmīgs amatnieks un mūrnieks. Viņam bija trīs dēli, kuros viņš centās ieaudzināt mīlestību uz darbu. Jaunākais dēls Francis neprata ieaudzināt saviem pēcnācējiem mīlestību uz savu amatu, kas bija tāds pats kā tēvam. Viņa vecākais dēls Georgs mūrnieka amatu nomainīja pret grāmatsējēja amatu. Viņš apprecējās ar Annu Mariju Zulceri, audēja meitu. Viņiem bija 8 bērni, taču dzīvi palika tikai trīs. Leopolds Mocarts bija vecākais no tiem.  Leopolds sekmīgi pabeidz pamatskolu un 16 gadu vecumā iestājās jezuītu licejā. Viņš ne vienreiz piedalījās skolēnu uzvedumos, kur vajadzēja dziedāt. 1737.gada rudenī viņš iestājās Zalcburgas universitātē un drīz to pameta. Viņš gūst lielus panākumus muzicēšanā un 1743.gadā tiek pieņemts galma kapelā par 4.vijolnieku. 1747.gadā Leopolds apprecas ar Annu Mariju Pertilu. Annas Marijas tēvs – Volfgangs Nikolajs Pertils bija muzikāli apdāvināts cilvēks, arī Anna Marija bija liela dziedātāja. Mocarti bija skaists un saticīgs pāris, tikai viņiem pārāk bieži mira bērni. Tikai 4.bērns viņu ģimenē, meita Marianna, palika dzīva. Mazā Marianna parādīja, ka viņas ir izcils talants. Pēc Mariannas piedzima vēl divi bērni un tā pat kā trīs pirmie nomira.  Anna Marija gatavojās 7.reizi kļūt māte.

Dzimšana un bērnība.

       1756.gada 27.janvārī plkst.8 vakarā piedzimst Volfgangs Amadejs Mocarts. Anna Marija bija pārliecināta, ka arī šis bērns nedzīvos, un tāpēc viņas pirmais lūgums bija nokristīt bērnu. Viņu kristīja kā Johannes Chrysostomus Wolfgangus Theophilus Mozart. Taču liktenis bija lēmis mātei un dēlam palikt dzīviem. Volfgangs bija reti spēcīgs un veselīgs bērns, viņš bieži smējās un reti raudāja.

Kādu vakaru, kad vecāku nebija mājās, Volfgangam izdevās pierunāt māsu, lai tā atļauj viņam paspēlēt. No šī vakara “spēlēšanas” uz klavesīna tā kļuva par viņa mīļāko nodarbošanos.

Un tad kādu vakaru tēvs sāka mācīt Mocartam mūziku. Jau 4 gadu vecumā viņš bija spējīgs spēlēt menuetus.

Mazais Volfgangs bija ar maigu dvēseli un mīlēja visu dzīvo dabu. Sešu gadu vecumā viņš piesēdās pie klavesīna un lūdz tēvam, lai viņš pieraksta to, ko viņš dzirdēšot. Tas bija menuets. Pēc neilga laika Volfgangs jau spēja uzrakstīt klavierkoncertu, kas bija tik grūts, ka neviens cilvēks nespēja to nospēlēt. Leopolds kopā ar bērniem devās uz kaimiņpilsētu Minheni, kur uzstājās pie Bavārijas kūrfirsta un guva milzīgus panākumus. Tas iekvēlināja Leopolda slavas kāri un viņam radās padoms doties uz vīni. 1762.gadā 18.septembrī visa ģimene izbrauc no Zalcburgas uz Vīni.

	Mocarta māte
			Mocarta tēvs

Mocarta ģimene Vīnē.

         6.oktobrī Mocartu ģimene ierodas Vīnē, pēc trīs dienām mazais Mocarts uzstājās vienā no izmeklētākajiem Vīnes namiem – Kollato pilī. Vēsts par neparasto puisēnu ātri aplidoja pilsētu. Mocarti bija kļuvuši populāri. Par mazo mākslinieku sāka runāt arī galmā. Kādu dienu atgriežoties no teātra, Leopolds, neraugoties uz vēlo stundu atrada priekšā kambarsulaini, tas bija atnesis viņa augstības pavēli – rīt ierasties ar bērniem galmā. Nākošā rītā apzeltīta kariete aizveda viņus uz pili. Sulainis ieveda viņus spoguļu zālē, kur tos jau gaidīja Marija Terēzija un viņas vīrs Francis, un arī pārējie viesi. Marija Terēzija pavēlēja: “Sāciet!” Mazajam Mocartam ķeizariene iepatikās, jo viņa bija līdzīga māmiņai. Tēvs nosēdināja dēlu uz soliņa pie klavesīna blakus Nannerlei. Duets visiem patika. Tad pienāca Volfganga kārta spēlēt solo. Volfganga uzstāšanās galmā ļoti atgādināja žongliera vai akrobāta uzstāšanos lauku gadatirgū kumēdiņu būdā. Izglītotais monarhs nemitīgi pārtrauca mazo mūziķi, apbērdams viņu ar prasībām, kas bija cita par citu muļķīgāka: lika spēlēt ar aizsegtu klaviatūru, lika spēlēt to pašu ar vienu pirkstu. Volfgangu visi šie ierosinājumi nemaz nesamulsināja, viņš burvīgi nospēlēja daudzus skaņdarbus. Pēc koncerta Mocarts smagi saslima ar šarlaku. Viena mēneša laikā Vīnē Mocartu ģimene nopelnīja tikpat, cik Zalcburgā gada laikā. Pēc trīs mēnešiem viņi devās atpakaļ uz Zalcburgu (1763.gada 5.janvārī). Leopoldu iecēla par arhibīskapa kapelas vicekapelmeistaru.

Koncerti Eiropā.

              1763.gada 18.novembrī pasta četrjūgs atveda ceļotājus Parīzē. Drīz Mocartiem kļūst skaidrs, ka Parīzē bez atbalsta uz priekšu netikt. Apķērīgais Leopolds mēģināja pievērst publikas uzmanību. Viņš kādam gleznotājam Karmonteilam pasūtīja Mocartu ģimenes portretu. Tas stāvokli neglāba. Viņus izglāba kāds žurnālists Melhiors Grimms, kas saprata, cik pateicīga viela viņa žurnālam būtu apskats par fenomenālā puišeļa koncertiem. Grimms sāka rūpēties par Mocartu likteni. Viņa raksti Mocartiem piešķīra plašu ceļu uz pasaules slavu. Kad 1764.gada pavasarī Mocarti ieradās Londonā, viņus jau pazina. Parīzē pavadītais pusgads Volfgangam bija daudz devis. Viņš sacerēja 4 sonātes klavierēm un vijolei, kuras izdeva Parīzē 1764.gada janvārī. Londonā Mocarts pirmo reizi izdzirda Hendeļa nemirstīgās oratorijas “Jūda Makabejs”, “Izraēlis Ēģiptē” u.c. Johanam Kristianam Baham bija tas lielais gods kļūt par jaunā Mocarta garīgo tēvu. Baha tiešā ietekmē radās pirmās operas un simfonijas. 3 pirmajās simfonijās, ko uzrakstīja Londonā, mazai Mocarts parāda, cik viņš lieliski pazīst orķestra instrumentus. Pēc triumfa braucienu pa Eiropu Zalcburga nesolīja neko vilinošu. Pabeiguši koncertceļojumu pa Šveici, Mocarti 1766.gada novembra beigās atgriezās Zalcburgā. Pēc neilga laika Mocarti dodas ceļā uz vīni. Drīz mazais Mocarts saslimst ar bakām. Kad viņš izveseļojās, viņi dodas uz Morāviju. 1786.gadā Mocarts komponē klavierkoncertu Do mažorā. Tajā pašā gadā Mocarti atgriežas Vīnē. Volfgangam bija jāsacer opera, šajā laikā viņam bija tikai 12.gadi. Volfgangs sacer operu, kura saucas “Liekulīgā vientiesīte”.

Pēc kāda laika Volfgangs sacer jaunu operu “Bastiēns un Bastiēna”, kas tiek uzvesta uz skatuves. 1769.gada janvārī Mocarti atgriežas Zalcburgā.

Mocarts Itālijā.

       Un atkal Mocarti dodas ceļojumā uz Itāliju. Šoreiz Volfgangam brauc līdzi tēvs. Itālieši virtuozu saņēma ar sajūsmu. Ceļošana pa Itāliju izvērsās triumfa braucienā. Pamazām Volfgangam izveidojās pašam savi uzskati par operas mākslu, viņš nobrieda arī fiziski. Boloņā, piedalīdamies sacensībās, ko rīkoja Boloņas filharmonijas akadēmija, viņš spoži pierādīja, ka ir prasmīgs komponists, komponēdams četrbalsīgu kompozīciju. Jaunā mūziķa vārdu daudzināja visa Itālija, Romas pāvests apbalvoja ar Zelta Pieša ordeni. Volfgangam panākumi Itālijā bija apburoši, bet interesantākais gaidīja viņu nākotnē. Itālijā viņš apgūst operas komponēšanas sarežģīto mākslu, viņš sacer īstu operu, kurā ir 21 ārija, viens duets un noslēguma kora daļa. 1777.gada 26.decembrī notika operas “Mitridats Pontas karalis” pirmizrāde, diriģēja pats Mocarts, tad Mocarti atgriežas Zalcburgā.

Atgriešanās mājās un brauciens uz Manheimu.

        Leopolds atkal domā doties prom no Zalcburgas, bet plāns neizdodas. Sākas Zalcburgas ikdiena. Volfgangs kalpoja galma kapelā par koncertmeistaru. Par niecīgu algu viņam vajadzēja izpildīt firsta iegribas. Atmiņas par Itāliju atdzīvojās simfonijās, ko viņš sacerēja šajā laikā. Viens no visievērojamākajiem skaņdarbiem, kas liecina par Mocarta  ģēnija briedumu ir simfonija Sol minorā. Mocarts nevarēja komponēt vienīgi operas, jo Zalcburgā nebija operteātra. Viņš ar lielu prieku sāk komponēt Minhenes karnevālam itāliešu komisko operu. Jau 1775.g.janvāra sākumā pirmā opera “Viltus dārzniece” Minhenē tika uzvesta. Visa Minhene slavināja jauno Mocartu. Un atkal Zalcburga. Pēc Minhenes tā šķiet vēl drūmāka. Tur Mocartam nevedas un 1773.g.23.septembrī atkal atvadās no Zalcburgas.

30.oktobrī māte un dēls ierodas Manheimā. Pilsēta stipri atšķiras no miegainās Zalcburgas. Dzīve ritēja pilnā sparā, Volfgangu tā tūlīt ierāva trauksmainajā plūsmā. Manheimas teātrī izrādīja operas. Mocarts rūpīgi studēja dziedātāju vokālo mākslu, nodibināja draudzīgas attiecības ar slaveno tenoru Rāfu. Manheimā tiekas ar sava tēva elku – slavenu vācu dzejnieku Vīlandu. Tomēr visievērojamākais notikums bija tas, ka Volfgangs iepazinās ar Manheimas kapelas kolektīvu, kuru uzskatīja par labāko simfonisko orķestri Eiropā. Volfgangu valdzināja slāvu poētisko melodiju maigums un sirsnīgais liriskums. Šīs melodijas jau pazina kopš bērnības, aizvien biežāk tās ieskanas Mocarta darbos.

Minhenē Volfgangs tikās ar ievērojamiem mūziķiem: ar izcilu diriģentu un vijolnieku Kanibahu, čehu mūziķi Johannu Stamicu, vācu simfonijas radītāju, čehu komponistu Jozefu Mislivečeku, Irži Bendu, Volfgangu arvien biežāk nodarbina domas par to, kāds brīnumains spēks piemīt mūzikas mākslai. Mocarts rakstīja: “Rakstīt dzejiski es nespēju, neesmu dzejnieks. Neprotu izkārtot vārdu materiālu tā, lai tie dotu gaismēnu, neesmu gleznotājs. Pat ar žestiem un pantonīmu neprotu izteikt savas izjūtas, domas, neesmu dejotājs. Tomēr visu varu izdarīt ar skaņu palīdzību: esmu mūziķis”.

         To viņš īstenoja dzīvē. Tomēr dzīve Manheimā nebija spoža. Mocarts ne mazums laika tika pavadījis Falcas kūrfirsta Kārļa Teodora galmā, tomēr noteiktu algu viņam aizvien vēl nepiešķīra. Tie nelielie materiāli ar ko Volfgangs un viņa māte bija ieradušies Manheimā, izsīka ar draudošu ātrumu. Taču draugi Mocartam palīdzēja. Viņi Mocartam noorganizēja viņa koncertu. Mocartu materiālais stāvoklis neuzlabojās, tieši otrādi – tas pasliktinājās. Arī vēstules, kuras viņš rakstīja tēvam bija rūgtuma pilnas. Tas vēstīja, ka Mocartam neklājās viegli. Viņš rakstīja, ka tik saspringti nav strādājis. Volfgangs komponēja visdažādākos skaņdarbus: koncertus flautai, kvartetu, duetus klavierēm, mesus. Un tomēr darbs ienesa tikai grašus. Volfgangs nolemj doties uz Parīzi.

Mocarta pirmā mīlestība.

         Pirms doties prom no Manheimas uz Parīzi, Volfgangs iepazinās ar Vēberu ģimeni, kā arī tuvāk iepazinās ar Aloiziju Vēberi, meiteni, kura bija spējusi aizkustināt Volfganga dvēseli. Ar Aloiziju Vēberi Volfgangs iepazinās vakara koncertā, kurā meitenes dziedāja 2 ārijas. Volfgangs meitenes dziedājumā bija saskatījis talanta dzirksti. Jau nākošajā dienā Volfgangam bija zināms, kā viņu sauc, ka viņai ir 15 gadi, ka viņa ir teātra sufliere un nošu pārrakstītāja, Fridolīna Vēbera meita. Volfgangs ikdienas apmeklēja Veberus. Viņš arī agrāk, kad vēl nebija saticis Aloiziju, neko daudz nedomāja par savām darba lietām. Bet tagad domas par mīļoto, par viņas un savu nākotni – viņš tās jau nešķirami saistīja kopā – aizņēma visu viņa prātu. Sākumā Anna Marija sevi mierināja, ka tā ir aizraušanās, kas agri vai vēlu beigsies. Taču, kādu rītu pamodusies, viņa izdzirdēja dēlu improvizējot. Mūzika, tik skaudra, dvēseliska, tajā bija tik daudz maiguma, ka māte bez jebkādas skaidrošanas saprata: pienācis tas laiks, no kura katra māte baidās, - laiks, kad dēlam, lai arī cik maigs un mīlošs viņš ir bijis pret māti, cita sieviete kļūst mīļāka, tagad Volfgangs dosies uz Parīzi, kura pirms 15 gadiem bija jūsmojusi par Volfgangu.

Parīzē pārciestās bēdas.

         Toreiz Parīzē Volfgangs bija interesants objekts laika kavēšanai. Tagad – nobriedis un nopietns mākslinieks. Toreiz Mocarts tikai izklaidēja publiku, tagad prasīja sevi saprast. 20 gadus vecajam Volfgangam vajadzēja uzsākt niknu cīņu par vietu dzīvē un cīnīties pašam. Parīzē Mocarts pasniedza aristokrātu bērniem stundas, par kurām saņēma niecīgu algu. Parīzē, pārciezdams lielākās bēdas Mocarts radīja gaiša dzīvesprieka un optimisma cauraustus skaņdarbus. Drūma nokrāsa ir La minora klaviersonātei. Šajā laikā tiek sacerēta La mažora sonāte klavierēm. Parīzē uzrakstītās Mocarta simfonijas tika atskaņotas un vainagojās panākumiem.

         Jau pirmajās dienās pēc ierašanās Anna Marija savārga. Parīzē viņa laiku pavadīja vientulībā, tumšā, mitrā istabā. Neprotot valodu viņa nevarēja ne ar vienu sarunāties. Jūnija vidū Mocarta māte gūlās slimības gultā. 1778.g.3.jūlijā Anna Marija Mocarta nomira. Volfgangam Parīzi pēc tēva lūguma vajadzēja atstāt. Tiesa, Parīzē sāka iet labāk. J.S.Bahs, vecais Volfganga draugs un skolotājs, atbraucis no Londonas, lai iepazītos ar Franču dziedātājiem. Tieši J.S.Baha ietekmē Mocarts tika sarakstījis prelūdijas. Mocarts apciemoja Veberu ģimeni un tikās ar mīļoto.

Opera “Idomenejs”.

         Mocarta dzīve Zalcburgā patiešām bija skumja. Nekas šeit nebija mainījies – tas pats dienests, tie paši mietpilsoņi, kurus Mocarts nespēja ciest. Gandrīz 2 gadus Mocarts nīka Zalcburgā. Pēkšņi no Minhenes pienāca vēsts – pasūtījums uzrakstīt jaunu operu “Idomejs”. Volfgangs tūliņ devās ceļā. Minhenē Mocarts pilnībā atdevās savam darbam. Darbs pie operas – lūk, kas Mocartam bija vislabākā izklaidēšanās. Librets operai nebija izdevies. Tas bija par daudz samākslots. Opera bija domāta karnevālam. Tai bija pacilāts un varonīgs raksturs. Mocarta galvenais izteiksmes veids operai bija mūzika. Opera “Idomejs” sagatavoja Mocartam ceļu uz operu “Dons Žuans”.

         Viņa pēdējās 2 operas – “Tita žēlsirdība” un “Burvju flauta” – daudzās labākajās epizodēs ieskanas operas “Idomejs” motīvi. Operas heroiski pacilātās patētiskās ārijas, kas apbur ar melodijas daiļumu un ko pavada 4 solo instrumenti – flauta, oboja, mežrags un fagots, brīnišķīgie ansambļi, iemīlējušos duets un slavenais kvartets, kurā dzied trīs soprāni un tenors, tās pieder pie labākajām pasaules opermūzikas lappusēm. Opera “Idomejs” guva lielus panākumus.

Mocarts Vīnē un opera “Bēgšana no Seraļa”.

         Guvis lielus panākumus Minhenē, Mocarts dodas uz Vīni. Vīne atcerējās Mocarta bijušo slavu. Vīnē Mocarts sniedz ļoti daudz koncertus. Tomēr jūsmojošā Vīnē Mocarts bija tāds pats vergs kā Zalcburgā. Tur viņš iepazinās ar Konstanci Veberu, Aloizejas māsu, kura bija apprecējusies ar Vīnes Burgteātra aktieri Langi. Drīz pēc tam Konstance kļuva par Mocarta sievu.

Mocarts operai “Bēgšana no Seraļa” bija izvēlējies nevis “nopietnās”, bet “komiskās” operas formu, kas ir demokrātiskāka, tautai saprotamāka. Un turklāt opera nebija vairs svešzemnieku – itāliešu, bet gan pašu – vācu komiskā opera. Tā Mocarts jau sen bija gatavojies nacionālās operas radīšanai. Libretu operai rakstīja Vīnes aktieris un režisors Gotlībs Stefānijs. Tas ir gandrīz novazāts stāsts par jaunekli, kas izpestī savu mīļāko no turku nebrīves. Luga bija Austrumnieciska, kas ļoti patika vīriešiem. Tika Mocarts no šādas lugas varēja radīt dižu mākslas darbu. Mocarts pats operai pārstrādāja libretu. Operā “Bēgšana no Seraļa” izmanto visdažādākās muzikālās dramaturģijas formas: ārijas – liriskās, komiskās, virtuozās, dziesmiņas, kuplejas: sarežģītus vokālus ansambļus, , izvērstus finālus un orķestra epizodes. Operā bieži var sadzirdēt turku mūziku. 1782.g.12.jūlijā notika operas pirmuzvedums. Opera guva lielus panākumus demokrātisko klausītāju daļā.

Precības un opera “Figaro kāzas”.

       1782.g.24.augustā Volfgangs Amadejs Mocarts un Konstance Vebere salaulājās svētā Stefana katedrālē. Mocarts apprecējās aiz mīlestības. Par viņa sievu kļuva trūcīga un vienkārša meitene. Mocarts kā pianists Vīnē bija iekarojis milzīgu popularitāti. Biežo koncertu dēļ vajadzēja paplašināt repertuāru. Tāpēc tajos gados komponēto darbu vairums ir domāti klavierēm. Šinī laikā viņš sacer labākos koncertus klavierēm ar orķestri. . tie arī vēl šodien iekļauti pasaules pianistu programmās. Zīmīgi, ka Mocarts bija sasniedzis slavas kalngalus. Viņš aizrautīgi studēja klasiskos darbus. Mocartam it kā no jauna atklājās tādu mūzikas gara milžu, kā J.S.Baha un G.F.Hendeļa jaunrade. Jozefam Haidnam Mocarts veltīja 6 kvartetus.

         Mocarts atkal nolēma komponēt operu. Lēmums nebija radies pēkšņi un nejauši. Mocarts pats skaidro, ka, iekams ķeroties pie Bomaršē komēdijas, tika izskatīts ap 100 vai pat vairāk libretu un nebija atradis nevienu sev pa prātam. Libretu operai “Figaro kāzas” uzrakstīja Lorenco da Ponte. Operas pirmizrāde notika 1786.gada 1.maijā un guva neredzētus panākumus.

Tēva nāve.

Ķēries pie jaunas operas komponēšanas, Mocarts paplašināja savas operas reformas robežas, padziļināja tās saturu. Operas “Dons Žuans” libretu uzņēmās rakstīt Lorenco da Ponte. Operas komponēšanas laikā Mocarts zaudēja divus bērnus, bet maijā viņu piemeklēja vissmagākais likteņa sitiens – 1787.gada 28.maijā nomira Leopolds Mocarts. Viņš pirms nāves tā arī nebija ticies ar dēlu. Tēvs miris, nav laika pat aizbraukt uz Zalcburgu un apmeklēt nelaiķa kapu, jo darbs pie operas rit pilnā sparā. 1787.gada 29.oktobrī notika operas pirmizrāde. Tā guva neredzētus panākumus. Vienīgi naudas grūtības apēnoja prieku. 1788.g.7.maijā arī Vīnē notika šīs operas pirmizrāde, Jozefs Haidns bija pirmais, kas apsveica šo brīnišķīgo operu. 

Simfoniskie darbi un opera “Burvju flauta”.

         1778.gada vasarā sacerētas 3 nemirstīgas simfonijas: Mī bemol mažorā, Sol minorā un Do mažorā. Katra šī simfonija katra par sevi ir patstāvīga un šie diženie skaņdarbi netika atskaņoti Mocarta dzīves laikā.

         Operā “Burvju flauta” vairāk nekā citos darbos izpaužas Mocarta uzskati par tā laika sabiedrību. Libretu šai operai rakstīja Gēte. “Burvju flautā” Mocarts no jauna atgriežas pie tautā iemīļotām Vīnes dziesmu spēlēm. Mūžīgi dzīves prieka pilnais Mocarts ar katru dienu kļuva drūmāks. Viņš sāka vairīties no cilvēkiem. Šāda sajūta pamodināja domas par nāvi, tomēr tā nespēja aizēnot galveno. 1791.g.30.septembrī Vīnē notika opera “Burvju flauta” pirmizrāde. Tā guva vispārēju triumfu.

Rekviēms un Mocarta nāve.

         Rekviēmu Mocartam pasūtīja kāds nepazīstams, melnā tērpā tērpies cilvēks. Jo dienas, jo komponists kļuva vārgāks. Tomēr darbu viņš nespēja un negribēja pamest. Mocarts pēkšņi sacīja sievai, ka viņš sacerot rekviēmu pats sev. “Es jūtu, ka ilgi vairs nedzīvošu. Protams, man iedevuši indi…. No šās domas es nespēju tikt vaļā….. “ Mocarts , kas agrāk tik ļoti bija uzticējies cilvēkiem, tagad katru slimīgi turēja aizdomās.

         Mocarts izvēlējās dvēseles aizlūguma formu, tomēr viņa “Rekviēms” maz līdzinājās parastai baznīcas mūzikai, kas iežņaugta domu rāmjos. Lūk, ko raksta mūzikas zinātnieks I. Belza par Rekviēmu: “Līdzīgi Baham, kas savu “Augsto mesu” piesātinājis ar patiesām cilvēka jūtām, arī Mocarts savu darbu neuzskatīja par “baznīcas mūziku”, bet kā dramatisku vēstījumu par viņa cēlajām tieksmēm, smagajiem zaudējumiem un smeldzošām pārdomām. Rekviēms ir tik par spoža daiļrades pērle, ko radījis cilvēka ģēnijs, kā teiksim, Dantes “Dievišķā komēdija”.

         Nāve viņu pārsteidza strādājot pie Rekviēma. Tāpēc šī skaņdarba beigšana bija uzticēta daudziem meistariem. Rekviēmu pabeidza un restaurēja Mocarta talantīgais skolnieks Zīsmaijers.

         1791.gada 5.decembrī Mocarts nomira. Volfganga mirstīgās atliekas nolaida kopējā kapā 3 pēdu dziļumā, vienā krāvumā ar simtiem citu līķu.

Galvenie Mocarta darbi.

Vokālie darbi

1.    Reliģiskie darbi: 7 garas mesas (1 nepabeigta); 7 īsas mesas; rekviēms; 4 litānijas; 2 vakara lūgšanas; 22motetes un jaukti darbi; 17 baznīcas sonātes.

2.    Oratorijas un kantātes: 2 oratorijas; 5 kantātes;

3.    Teātra darbi: 15 operas (to skaitā “Bēgšana no Seraja”, “Figaro kāzas”, “Dons Žuans”, “Tā dara visi”, “Burvju flauta”); 2 serenādes; 1 balets; 1 latīņu intermēdija;

4.    Jaukti vokālie: 17 darbi 2 – 4 balsīm ar orķestri, ansambli vai klavierēm; 48 dziesmas un ārijas ar orķestri (dažas ievietošanai operās); 31 dziesma ar klavierēm; 15 vokāli un 20 nespecifēti kanoni.

Instrumentālie darbi

1.   Simfonijas: 56 simfonijas.

2.   Cita orķestra un ansambļa mūzika: 21 serenāde, kasācija un divertisiments; 17 serenādes un divertisimenti pūšamajiem instrumentiem ; 13 marši; 105 menueti; 56 vācu dejas; 47 kontredances.

3.   Koncerti: 21 klavierēm; 1 divām klavierēm; 1 trijām klavierēm; 5 vijolei; 1 divām vijolēm;1 vijolei un altam; 2 flautai; 1 obojai; 1 klarnetei; 1 bazūnei; 3 un 1 nepabeigts ragam.

4.   Kamermūzika: 6 stīgu kvinteti; 26 stīgu kvarteti; 2 stīgu trio; 2 stīgu dueti;1 duets bazūnei un čellam; 4 flautu kvarteti; 1 obojas kvartets; 7 klavieru trio (1 ar klarneti); 32 sonātes un 2 variāciju cikli klavierēm un vijolei.

5.   Taustiņmūzika: 19 klavieru sonātes; 5 sonātes klavieru duetam; 1 divu klavieru sonāte; 16 variāciju cikli klavierēm u.c.

Izmantotā literatūra.

D. Veiss “Dievišķīgais un pasaulīgais”.

B. Kremņevs “Mocarts”

“Encyclopaedia Britannica 98”

www.mozart.com

Saturs.

Ievads ………………………………………………………….2

Dzimšana un bērnība …………………………………………..3

Mocarta ģimene Vīnē …………………………………………..5

Koncerti Eiropā …………………………………………………6

Mocarts Itālijā  ………………………………………………….8

Atgriešanās mājās un brauciens uz Manheimu …………………9

Mocarta pirmā mīlestība ………………………………………..11

Parīzē pārciestās bēdas …………………………………………12

Opera “Idomejs” ………………………………………………..13

Mocarts Vīnē un opera “Bēgšana no Seraļa” …………………...14

Precības un opera “Figaro kāzas” ……………………………….15

Tēva nāve ………………………………………………………..16

Simfoniskie darbi un opera “Burvju flauta” ……………………..16

Rekviēms un Mocarta nāve ………………………………………17

Galvenie Mocarta darbi …………………………………………..18