NACIONĀLIE PARKI

Nacionālie parki ir plaši apvidi, kam raksturīgi nacionāli nozīmīgi izcili dabas veidojumi, cilvēka darbības neskartas un mazpārveidotas ainavas un kultūrainavas, biotopu daudzveidība, kultūras un vēstures pieminekļu bagātība un kultūrvides īpatnības.

Nacionālo parku galvenais uzdevums ir dabas aizsardzība, kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana, zinātniskās izpētes, izglītošanas un atpūtas organizēšana, kuru ierobežo dabas un kultūrvides aizsardzības mērķi.

Nacionālo parku teritoriju atbilstoši aizsardzības un izmantošanas mērķiem iedala funkcionālās zonās. Nacionālajos parkos ir zonas, kurās visi dabas resursi pilnībā tiek izslēgti no saimnieciskās un citādas darbības. Pārējā nacionālo parku teritorijā atļauta tikai tāda saimnieciskā darbība, kas būtiski nemaina vēsturiski izveidojušās ainavas struktūru.

 

Nacionālā parka dabas rezervāta (stingrā režīma) zonā ir aizliegta uzturēšanās un pārvietošanās, kā arī saimnieciskā un cita veida darbība, izņemot šādas darbības:

1. teritorijas aizsardzības režīma ievērošanas kontrole;

2. ugunsdzēsības un ugunsdrošības pasākumu īstenošana, kā arī cilvēku glābšana un meklēšana;

3. būvju un infrastruktūras objektu uzturēšana, kā arī renovācija būvniecību regulējošajos

normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā;

4. ceļu ikdienas un periodiskā uzturēšana;

5. ar Dabas aizsardzības pārvaldes rakstisku atļauju:

5.1. zinātniskās pētniecības darbi, monitorings un meža inventarizācija;

5.2. ekosistēmu, īpaši aizsargājamo biotopu un īpaši aizsargājamo sugu dzīvotņu aizsardzībai un saglabāšanai nepieciešamo pasākumu īstenošana;

5.3. pārvietošanās pa dabā norādītiem maršrutiem;

5.4. ceļu rekonstrukcija.

Nacionālā parka dabas lieguma zonā aizliegts:

1. nobraukt no ceļiem un pārvietoties ar mehāniskiem transportlīdzekļiem, tricikliem, kvadricikliem un mopēdiem pa meža un lauksaimniecības zemēm, izņemot gadījumus, ja pārvietošanās notiek pa teritorijas apmeklētājiem speciāli izveidotiem maršrutiem vai pārvietošanās ir saistīta ar šo zemju apsaimniekošanu, uzraudzību vai valsts aizsardzības uzdevumu veikšanu;

2. kurināt ugunskurus ārpus speciāli ierīkotām vietām, kuras nodrošina uguns tālāku neizplatīšanos, izņemot ugunskurus pagalmos un ugunskurus ciršanas atlieku sadedzināšanai atbilstoši meža apsaimniekošanu regulējošajiem normatīvajiem aktiem;

3. dedzināt sausās zāles, virsāju un niedru platības, kā arī meža zemsedzi, izņemot īpaši aizsargājamo biotopu atjaunošanas pasākumus, par kuru veikšanu ir saņemta Dabas aizsardzības pārvaldes rakstiska atļauja un rakstiski informēta par ugunsdrošību un ugunsdzēsību atbildīgā institūcija;

4. lai samazinātu dzīvnieku bojāeju – pļaut lauksaimniecībā izmantojamās zemes un lauces virzienā no malām uz centru. Nelīdzena reljefa apstākļos pļauj slejās virzienā no lauka atklātās malas (arī no pagalma, ceļa, atklāta grāvja, žoga, upes vai ezera) uz krūmāju vai mežu;

5. nosusināt purvus, mežaudzes slapjās minerālaugsnēs un slapjās kūdras augsnēs;

6. lietot ūdensputnu medībās šāviņus, kas satur svinu;

7. uzstādīt vēja elektrostacijas, kuru darba rata diametrs ir lielāks par pieciem metriem vai augstākais punkts pārsniedz 30 metru augstumu;

8. pārvietoties pa virszemes ūdensobjektiem ar kuģošanas un citiem peldošiem līdzekļiem, kuru mehāniskā dzinēja vai motora jauda pārsniedz 3,7 kW, izņemot valsts un pašvaldību institūciju amatpersonas, kuras pilda dienesta pienākumus, kā arī pilnvarotās personas, kuras veic vides normatīvo aktu ievērošanas kontroli, tajā skaitā zvejas kontroli;

9. pārvietoties ar ūdens motocikliem;

10. rīkot autosacensības, motosacensības un velosacensības, rallijus, treniņbraucienus, izmēģinājuma braucienus, kā arī rīkot ūdensmotosporta un ūdensslēpošanas sacensības, Nacionālo bruņoto spēku un zemessargu mācības;

11. bojāt vai iznīcināt (arī uzarot, kultivējot vai ieaudzējot mežu) palieņu un terašu pļavas;

12. ierīkot purvos dzērveņu plantācijas;

13. veikt darbības, kuru rezultātā tiek mainīta ezeru, upju, vecupju un strautu krasta līnija un gultne, izņemot upju dabiskā tecējuma vai ūdenstecēm un ūdenstilpēm piegulošo teritoriju dabiskā hidroloģiskā režīma atjaunošanu;

14. iegūt derīgos izrakteņus, izņemot pazemes ūdens ieguvi personiskām vajadzībām;

15. veikt darbības, kas veicina augsnes erozijas attīstību, izņemot augsnes sagatavošanu lauksaimniecības vajadzībām;

16. mainīt zemes lietošanas kategoriju, izņemot:

16.1. dabiski apmežojušās vai pirms aizsargājamās teritorijas izveidošanas apmežotas lauksaimniecības zemes lietošanas kategorijas maiņu uz kategoriju "mežs" vai "krūmājs";

16.2. upju dabiskā tecējuma atjaunošanu;

16.3. ar Dabas aizsardzības pārvaldes rakstisku atļauju:

16.3.1. nacionālo parku dabas lieguma zonā;

16.3.2. īpaši aizsargājamo biotopu un īpaši aizsargājamo sugu dzīvotņu atjaunošanu;

16.3.3. publiski pieejamu dabas tūrisma un izziņas infrastruktūras objektu (piemēram, taku, skatu torņu, telšu vietu, stāvlaukumu, apmeklētāju centru un informācijas centru) ierīkošanu;

16.3.4. kuģošanas līdzekļu bāzu paplašināšanu vai piestātņu ierīkošanu;

16.3.5. ceļu (arī sliežu ceļu), inženierkomunikāciju un citu inženierbūvju restaurāciju un rekonstrukciju, ja tiek mainīts trases platums un novietojums;

17. būvēt hidrotehniskas būves un ierīkot meliorācijas sistēmas, veikt to rekonstrukciju un renovāciju, izņemot, lai novērstu teritoriju applūšanu ārpus aizsargājamās teritorijas, kā arī ar Dabas aizsardzības pārvaldes rakstisku atļauju:

17.1. upju dabiskā tecējuma, ūdenstecēm un ūdenstilpēm piegulošo teritoriju hidroloģiskā režīma atjaunošanu;

17.2. īpaši aizsargājamo biotopu un īpaši aizsargājamo sugu dzīvotņu atjaunošanas pasākumu veikšanu;

17.3. zivju migrācijas ceļu atjaunošanu;

18. ierīkot jaunas un paplašināt esošas iežogotas platības savvaļas dzīvnieku turēšanai nebrīvē;

19. cirst kokus, kuru caurmērs 1,3 metru augstumā virs koku sakņu kakla pārsniedz 60 centimetrus, izņemot bīstamos kokus (koki, kas apdraud cilvēku dzīvību un veselību, tuvumā esošās ēkas vai infrastruktūras objektus);

20. bez Dabas aizsardzības pārvaldes rakstiskas atļaujas organizēt brīvā dabā publiskus pasākumus, kā arī nometnes, kurās piedalās vairāk par 60 cilvēkiem, izņemot pasākumus un nometnes, kas tiek organizētas šim nolūkam paredzētās un speciāli ierīkotās vietās;

21. bez Dabas aizsardzības pārvaldes rakstiskas atļaujas ierīkot publiski pieejamus dabas tūrisma un izziņas infrastruktūras objektus (piemēram, takas, maršrutus, skatu torņus, telšu vietas, stāvlaukumus, apmeklētāju centrus un informācijas centrus).

Zemes vienību sadalīšana atļauta tikai gadījumos, ja katras atsevišķās zemes vienības platība pēc sadalīšanas nav mazāka par 10 hektāriem. Šis nosacījums neattiecas uz zemes vienībām, kas tiek atdalītas infrastruktūras un inženierkomunikāciju būvniecībai vai uzturēšanai un kuru apbūves nosacījumus nosaka vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā, kā arī uz gadījumiem, ja no īpašuma tiek atdalīta zemes vienība ar dzīvojamām un saimniecības ēkām, pagalmu un zemi, kas nepieciešama saimniecības uzturēšanai.

Meža zemēs aizliegts:

1. veikt mežsaimniecisko darbību no 15.marta līdz 31.jūlijam, izņemot:

1.1. meža ugunsdrošības un ugunsdzēsības pasākumus;

1.2. bīstamo koku ciršanu un novākšanu;

2. cirst kokus galvenajā cirtē un rekonstruktīvajā cirtē;

3. cirst kokus kopšanas cirtē (izņemot sausos kokus), ja valdaudzes vecums pārsniedz:

3.1. priežu un ozolu audzēm – 60 gadu;

3.2. egļu, bērzu, melnalkšņu, ošu un liepu audzēm – 50 gadu;

3.3. apšu audzēm – 30 gadu;

4. atzarot augošus kokus mežaudzēs, izņemot koku atzarošanu skatu punktu ierīkošanai un uzturēšanai, elektropārvades un citu lineāro komunikāciju uzturēšanai, kā arī satiksmes drošībai uz ceļiem;

5. ierīkot jaunus mežsaimniecības (komersantu) ceļus;

6. atjaunot mežu stādot vai sējot;

7. lai samazinātu dzīvnieku bojāeju – uzturēt esošus sietveida nožogojumus mežā, kuri nav apzīmēti redzamības palielināšanai (piemēram, izmantojot zarus, lentes vai citus dzīvniekiem pamanāmus materiālus);

8. iegūt sūnas un ķērpjus, bojājot vai iznīcinot zemsedzi;

9. bojāt vai iznīcināt (arī uzarot vai kultivējot) meža pļavas un lauces, izņemot Meža valsts reģistrā reģistrētās medījamo dzīvnieku piebarošanas lauces;

10. ierīkot jaunas medījamo dzīvnieku piebarošanas lauces, kā arī ievest un izgāzt dabas lieguma teritorijā lauksaimniecības un pārtikas produktus. Ja tas nepieciešams dzīvnieku skaita regulēšanai, pieļaujama automātisko barotavu izmantošana vietās, kur tas neapdraud dabisko biotopu vai īpaši aizsargājamo sugu dzīvotņu saglabāšanu.

Ja slimību inficētie, kaitēkļu invadētie vai citādi bojātie koki rada masveidīgas kaitēkļu savairošanās draudus un var izraisīt audžu bojāeju ārpus dabas lieguma, bojātos kokus atļauts cirst sanitārajā cirtē pēc Valsts meža dienesta sanitārā atzinuma, kurā noteikts konkrēts apjoms šo bojāto koku izvākšanai.

Mežaudzēs uz hektāru saglabā ne mazāk kā 20 kubikmetru sausu stāvošu koku, svaigi vēja gāztu koku un kritalu, kuru diametrs resnākajā vietā pārsniedz 25 centimetrus. Ja to kopējais apjoms ir lielāks, vispirms saglabā resnākos kokus. Pieļaujams izvākt svaigi vēja gāztas egles, kuru apjoms pārsniedz piecus kubikmetrus uz hektāru un kuras saskaņā ar Valsts meža dienesta atzinumu var izraisīt mežaudžu bojāeju masveidīgas kaitēkļu savairošanās dēļ.

Sausos kokus un kritalas, kā arī nocirstos bīstamos kokus un nocirsto koku celmus atstāj mežaudzē, lai nodrošinātu trūdošo (atmirušo) koksni kā dzīvesvietu meža ekosistēmā svarīgām sugām.

Uz mežaudzēm, kurās vējgāzes, vējlauzes, slimību infekcijas vai kaitēkļu invāzijas dēļ mežaudzes šķērslaukums kļuvis mazāks par kritisko šķērslaukumu un vēja gāztie, bojātie, sausie stāvošie koki un kritalas netiek izvākti, neattiecina meža atjaunošanas un jaunaudžu kopšanas prasības.

Kopšanas cirtē uz cirsmas hektāru saglabā vismaz 15 dzīvotspējīgus vecākos un lielāko izmēru kokus (ekoloģiskos kokus), vispirms saglabājot resnākos (koku caurmērs lielāks par valdošās koku sugas koku vidējo caurmēru) ozolus, liepas, priedes, ošus, gobas, vīksnas, melnalkšņus un kļavas. Ja šādu koku mežaudzē nav, vispirms saglabā apses un bērzus, kā arī kokus ar lieliem un resniem zariem, dobumainus kokus un kokus ar deguma rētām.

Nacionālā parka ainavu aizsardzības zonā aizliegts:

1. ainaviski vērtīgās teritorijās, ja tādas noteiktas vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā, veikt darbības, kas būtiski pārveido ainavu un tās elementus, izmaina kultūrvēsturiskās vides īpatnības un reģionam raksturīgos ainavu elementus vai samazina bioloģisko daudzveidību un ainavas ekoloģisko kvalitāti;

2. nobraukt no ceļiem un pārvietoties ar mehāniskiem transportlīdzekļiem, tricikliem, kvadricikliem un mopēdiem pa meža un lauksaimniecības zemēm, izņemot, ja pārvietošanās notiek pa teritorijas apmeklētājiem speciāli izveidotiem maršrutiem vai pārvietošanās ir saistīta ar šo zemju apsaimniekošanu, uzraudzību vai valsts aizsardzības uzdevumu veikšanu;

3. dedzināt sausās zāles, virsāju un niedru platības, kā arī meža zemsedzi, izņemot biotopu atjaunošanas pasākumus, par kuru veikšanu ir saņemta Dabas aizsardzības pārvaldes rakstiska atļauja un rakstiski informēta par ugunsdrošību un ugunsdzēsību atbildīgā institūcija;

4. veikt būvniecību vai ierīkot stādījumus un ieaudzēt mežu, kas var aizsegt skatu no publiski pieejamiem skatu punktiem un ainaviskiem ceļiem, ja tādi noteikti vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā, uz ainavai raksturīgajiem elementiem un vērtībām;

5. bez Dabas aizsardzības pārvaldes rakstiskas atļaujas saņemšanas:

5.1. ierīkot dabā publiski pieejamus dabas tūrisma un izziņas infrastruktūras objektus (piemēram, takas, maršrutus, skatu torņus, telšu vietas, stāvlaukumus, apmeklētāju centrus un informācijas centrus);

5.2. veicot ceļu rekonstrukciju, mainīt ainavisko ceļu (ja tādi noteikti vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā) trases novietojumu;

5.3. uzstādīt vēja elektrostacijas, kuru darba rata diametrs ir lielāks par pieciem metriem vai augstākais punkts pārsniedz 30 metru augstumu.

Meža zemēs aizliegts:

1. veikt mežsaimniecisko darbību no 15.marta līdz 31.jūlijam, izņemot:

1.1. meža ugunsdrošības un ugunsdzēsības pasākumus;

1.2. meža atjaunošanu ar rokas darbarīkiem;

1.3. jaunaudžu kopšanu, kur vidējais augstums skuju kokiem ir līdz 0,7 metriem, bet lapu kokiem – līdz vienam metram;

1.4. bīstamo koku ciršanu un novākšanu;

2. cirst kokus rekonstruktīvajā cirtē (izņemot neproduktīvu egļu tīraudžu dabiskošanu un sugu sastāva dažādošanu, kā arī mežaudzē, kuras šķērslaukums ir mazāks par kritisko šķērslaukumu);

3. veikt kailcirti dumbrāja un liekņas meža augšanas apstākļu tipos egļu un melnalkšņu audzēs, kā arī visās ozolu un ošu audzēs, lai ilgtermiņā nodrošinātu bioloģiski vērtīgo slapjo un platlapju meža biotopu un tiem raksturīgo sugu saglabāšanu.

4. Maksimāli pieļaujamā kailcirtes platība ir trīs hektāri.

5. Gar ainaviskiem ceļiem, ja tādi noteikti vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā, kailcirtei piegulošo mežaudzi nocērt ne agrāk kā 10 gadus pēc kailcirtes skuju koku audzēs un piecus gadus pēc kailcirtes lapu koku audzēs, ja kailcirtes platībā mežaudze atzīta par atjaunotu un atjaunotās mežaudzes koku vidējais augstums skuju kokiem ir viens metrs un vairāk, bet lapu kokiem – divi metri un vairāk.

6. Kailcirtē saglabājamos kokus pēc iespējas atstāj grupās, saglabājot tajās arī paaugu vai pamežu, izņemot gadījumus, ja apsaimniekojamā meža platība vienā kadastra vienībā ir mazāka par vienu hektāru.

7. Ja tiek veikta jebkura būvniecība, vietējai pašvaldībai ir tiesības saistošajos noteikumos noteikt papildu prasības, lai saglabātu esošās ainavas raksturu un vērtību.

GAUJAS NACIONĀLAIS PARKS

Gaujas nacionālais parks (turpmāk — parks) ir valsts nozīmes īpaši aizsargājama dabas teritorija, kas atrodas Gaujas senielejā un tās apkārtnē. Parka robežas noteiktas saskaņā ar Gaujas nacionālā parka robežu shēmu un Gaujas nacionālā parka robežu aprakstu.

Parka darbības mērķis ir aizsargāt parka mazpārveidotas dabas teritorijas, kam raksturīga liela bioloģiskā daudzveidība, iežu atsegumus, reljefa formas, laukakmeņus, avotus (turpmāk — valsts un vietējās nozīmes ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie dabas pieminekļi), kā arī tipiskās ainavas, dabas un kultūras pieminekļus un veicināt dabas tūrismu un teritorijas ilgtspējīgu attīstību.

Parka pārvaldi īsteno vides ministra pakļautībā esoša tiešās pārvaldes iestāde — Dabas aizsardzības pārvalde.

Lai saskaņotu dabas aizsardzības intereses un saimniecisko darbību parka teritorijā, izveido parka konsultatīvo padomi. Padomes sastāvā ir pa vienam pārstāvim no Vides ministrijas, Zemkopības ministrijas, Valsts meža dienesta, Lauku atbalsta dienesta, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas, Latvijas Dabas fonda, Latvijas Ornitoloģijas biedrības un organizācijām, kuras tieši pārstāv meža un zemes īpašnieku vai aizsargājamās teritorijas iedzīvotāju intereses, un visām pašvaldībām, kuru teritorijā atrodas parks.

Parka konsultatīvās padomes nolikumu apstiprina Ministru kabinets. Parka konsultatīvās padomes personālsastāvu apstiprina vides ministrs.

Parka funkcionālo zonu platības un robežu aprakstus apstiprina Ministru kabinets.

Ministru kabinets izdod noteikumus, kuros reglamentē parka individuālo aizsardzību un izmantošanu.

Parka teritorijā aizliegts:

1. bojāt vai iznīcināt kultūrvēsturiskos objektus;

2. bojāt vai iznīcināt valsts un vietējās nozīmes ģeoloģiskos un ģeomorfoloģiskos dabas pieminekļus;

3. veikt darbības, kas izraisa augsnes eroziju;

4. bojāt vai iznīcināt mikroliegumus, īpaši aizsargājamos biotopus, īpaši aizsargājamās sugas un to dzīvotnes;

5. bojāt vai iznīcināt īpaši aizsargājamos kokus, kuri iekļauti dabas pieminekļu kategorijā;

6. bojāt vai iznīcināt vietējās nozīmes aizsargājamos kokus, kuru sarakstu apstiprina pašvaldības;

7. postīt putnu ligzdošanas vietas, skudru pūžņus un citu dzīvnieku dzīves vietas;

8. izgāzt vai izmest atkritumus, izņemot atkritumu poligonus un izgāztuves;

9. iztaisnot upes un strautus;

10. pārvietoties pa upēm, ezeriem un citām ūdenstilpēm ar motorlaivām, ūdens motocikliem un cita veida ūdenstransporta līdzekļiem, kurus darbina jebkāda tipa un jaudas dzinēji. Šis aizliegums neattiecas uz valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu pārvietošanos, tām pildot dienesta pienākumus, kā arī uz pārvietošanos ar ūdenstransporta līdzekļiem Ungura ezerā;

11. bojāt vai iznīcināt dabas tūrisma un izziņas infrastruktūras labiekārtojuma objektus, informācijas un norādes zīmes;

12. upēs un citās ūdenstecēs, kur notiek zivju migrācija, būvēt dambjus un mākslīgus šķēršļus bez zivju ceļa ierīkošanas, izņemot gadījumus, kad tas nepieciešams ekosistēmu, īpaši aizsargājamo sugu un īpaši aizsargājamo biotopu aizsardzībai un saglabāšanai.

Pārvietošanās ar motorlaivām, ūdens motocikliem un cita veida ūdenstransporta līdzekļiem, kurus darbina jebkāda tipa un jaudas dzinēji, Ungura ezerā ir pieļaujama tikai ar pārvaldes rakstveida atļauju.

Darbības, kas rada augsnes, gaisa, virszemes ūdensobjektu, avotu un pazemes ūdeņu piesārņojumu parka teritorijā, pieļaujamas, ja tiek ievērotas piesārņojumu regulējošo normatīvo aktu prasības.

Ar pārvaldes rakstveida atļauju drīkst:

1. veikt derīgo izrakteņu ieguvi, izņemot pazemes ūdens ieguvi personiskām vajadzībām;

2. veikt zinātniskās un arheoloģiskās izpētes darbus un zemes dzīļu izpēti;

3. transformēt meža zemi saskaņā ar zemes transformāciju regulējošiem normatīvajiem aktiem un mainīt lauksaimniecībā izmantojamās zemes lietošanas kategoriju;

4. izmantot motorizētus ūdenstransporta līdzekļus Ungura ezerā.

Pārvalde, izsniedzot rakstveida atļauju vai saskaņojot likumā minētās darbības, izmanto dabas aizsardzības plānā ietverto informāciju un jaunāko pieejamo informāciju par īpaši aizsargājamām sugām un biotopiem konkrētajā teritorijā. Darbībām, kurām saskaņā ar normatīvajiem aktiem par ietekmes uz vidi novērtējumu Valsts vides dienests izsniedz tehniskos noteikumus vai veic sākotnējo ietekmes uz vidi novērtējumu, pārvaldes rakstveida atļauja nav nepieciešama.

Parka teritorijā esošo pašvaldību teritoriju plānojumi pirms to pieņemšanas saskaņojami ar pārvaldi. Vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma izstrādes (darba) grupā, ja tāda tiek izveidota, iekļauj pārvaldes pārstāvi.

Parka teritorijā ir izveidotas šādas funkcionālās zonas:

1) dabas rezervāta (stingrā režīma) zona;

2) dabas lieguma zona;

3) ainavu aizsardzības zona;

4) kultūrvēsturiskā zona;

5) neitrālā zona.

Dabas rezervāta (stingrā režīma) zona ir izveidota, lai saglabātu bioloģiski daudzveidīgajās teritorijās notiekošos dabiskos procesus.

Dabas rezervāta (stingrā režīma) zonā aizliegta jebkāda dabas resursu ieguve, saimnieciskā vai cita veida darbība, izņemot:

1) zinātnisko izpēti;

2) meža ugunsdrošības pasākumus;

3) pasākumus, kas saskaņā ar dabas aizsardzības plānu nepieciešami dabas rezervāta (stingrā režīma) zonas aizsardzībai un saglabāšanai;

4) dabas rezervāta (stingrā režīma) zonas šķērsošanu pa noteiktiem maršrutiem pārvaldes noteiktajā kārtībā.

Dabas rezervāta (stingrā režīma) zonas zeme ir valsts īpašums.

Dabas lieguma zona ir izveidota, lai saglabātu Gaujas senielejai un Gaujas pieteku ielejām raksturīgo dabisko ainavu ar mazpārveidotas dabas biotopu un cilvēku darbības ietekmētu biotopu mozaīku, kā arī saglabātu šajā teritorijā koncentrētos valsts un vietējās nozīmes ģeoloģiskos un ģeomorfoloģiskos dabas pieminekļus un citus dabas pieminekļus.

Meža resursu saimnieciskā izmantošana dabas lieguma zonā notiek saskaņā ar meža apsaimniekošanas plānu. Meža apsaimniekošanas plāna saturu, izstrādes un apstiprināšanas kārtību nosaka parka individuālajos aizsardzības un izmantošanas noteikumos. Meža apsaimniekošanas plānu apstiprina parka direktors.

Dabas lieguma zonā aizliegts:

1) iegūt koksni valsts un pašvaldību īpašumā esošajos mežos, izņemot:

a) tādu bīstamo koku ciršanu un novākšanu, kuri apdraud cilvēku dzīvību un veselību, tuvumā esošās ēkas un infrastruktūras objektus,

b) koku ciršanu meža ugunsdrošības pasākumu veikšanai un avāriju, stihisku nelaimju vai katastrofu seku likvidēšanai,

c) koku ciršanu citā cirtē sugu un biotopu aizsardzībai un saglabāšanai, kultūras pieminekļu saglabāšanai, mākslīgi izveidoto mežaudžu ilglaicīgai rekonstrukcijai, ainavas kvalitātes uzlabošanai, skatu punktu ierīkošanai un uzturēšanai;

2) sagatavot kokmateriālus kailcirtēs;

3) nosusināt purvus;

4) bojāt, iznīcināt, uzart vai kultivēt palieņu, terašu un meža pļavas;

5) lietot minerālmēslus un ķīmiskos augu aizsardzības līdzekļus bioloģiski vērtīgajos zālājos un meža zemēs;

6) mainīt reljefu un veikt jebkuru darbību, kas veicina paātrinātu virszemes noteci un augsnes erozijas attīstību;

7) iegūt derīgos izrakteņus, izņemot pazemes ūdens ieguvi personiskām vajadzībām;

8) dedzināt sauso zāli un niedres, kā arī ugunsbīstamajā periodā dedzināt meža ciršanas atliekas;

9) ieviest dabiskajos biotopos vietējiem apstākļiem svešas augu un dzīvnieku sugas.

Īpašuma tiesību aprobežojumi dabas lieguma zonā ierakstāmi zemesgrāmatā, pamatojoties uz šo likumu un pārvaldes nostiprinājuma lūgumu.

Lai nodrošinātu augu un dzīvnieku sugu netraucētu eksistenci, kā arī iespēju dzīvniekiem pulcēties migrācijas periodos, pārvalde saskaņā ar parka individuālās aizsardzības un izmantošanas noteikumiem Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā var pieņemt lēmumu dabas lieguma zonā vai tās daļā noteikt sezonas liegumu — ierobežojumu vai aizliegumu apmeklētājiem uz laiku uzturēties konkrētajā teritorijā, bet personām, kuras lieguma zonā dzīvo vai kurām lieguma zonā ir īpašums, veikt konkrētu saimniecisko darbību. Iesniegums vai pieteikums par lēmuma apstrīdēšanu vai pārsūdzēšanu neaptur tā darbību.

Ar pārvaldes rakstveida atļauju dabas lieguma zonā drīkst organizēt masu izklaides pasākumus brīvā dabā (atpūtas, sporta un citus pasākumus, kuros piedalās vairāk nekā 50 cilvēku). Pārvaldes rakstveida atļauja nav nepieciešama, ja pasākumi notiek speciāli šim nolūkam paredzētajās vietās.

Dabas lieguma zonā esošu zemes gabalu drīkst sadalīt tikai tad, ja katra atsevišķā zemes gabala platība pēc sadalīšanas nav mazāka par 10 hektāriem. Šis nosacījums neattiecas uz vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā noteiktajām pilsētu un ciemu robežām.

Dabas lieguma zonā būvniecību drīkst veikt būvniecību regulējošos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, ievērojot ietekmes uz vidi novērtējumu regulējošos normatīvos aktus.

Ainavu aizsardzības zona ir izveidota, lai saglabātu raksturīgo daudzveidīgo ainavu, nacionālo kultūrvidi un rekreācijas resursus, kā arī nodrošinātu nenoplicinošu saimniecisko darbību.

Ainavu aizsardzības zonā būvniecību drīkst veikt būvniecību regulējošos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, ievērojot ietekmes uz vidi novērtējumu regulējošos normatīvos aktus.

Galvenā cirte ainavu aizsardzības zonā notiek saskaņā ar meža apsaimniekošanas plānu.

Kultūrvēsturiskā zona ir izveidota, lai nodrošinātu kompleksu aizsardzību īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskajās teritorijās, kā arī teritorijās, kurās koncentrēti kultūras pieminekļi.

Kultūrvēsturiskajā zonā būvniecību drīkst veikt būvniecību regulējošos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, ievērojot ietekmes uz vidi novērtējumu regulējošos normatīvos aktus.

Galvenā cirte kultūrvēsturiskajā zonā notiek saskaņā ar meža apsaimniekošanas plānu.

Neitrālā zona ir izveidota, lai veicinātu parkā esošo blīvi apdzīvoto teritoriju vai intensīvi izmantojamo lauksaimniecības platību ilgtspējīgu attīstību.

ĶEMERU NACIONĀLAIS PARKS

Ķemeru nacionālais parks (turpmāk — nacionālais parks) ir valsts nozīmes īpaši aizsargājama dabas teritorija. Nacionālais parks ir izveidots, lai saglabātu šīs teritorijas dabas, kultūrvēsturiskās un kurortoloģiskās vērtības, lai aizsargātu minerālūdeņu un ārstniecisko dūņu veidošanās procesus, kā arī lai veicinātu nenoplicinošu saimniecisko darbību, dabas tūrismu un ekoloģisko izglītību.

Nacionālā parka platība ir 38 165 hektāri (tajā skaitā 1954 hektāri jūras akvatorijas).

Nacionālā parka pārvaldi īsteno vides ministra pakļautībā esoša tiešās pārvaldes iestāde — Dabas aizsardzības pārvalde.

Lai saskaņotu dabas aizsardzības intereses un saimniecisko darbību nacionālā parka teritorijā, tiek izveidota nacionālā parka konsultatīvā padome. Padomes sastāvā ir pa vienam pārstāvim no Vides ministrijas, Veselības ministrijas, Zemkopības ministrijas, Valsts vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūras, Valsts meža dienesta, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas, Latvijas Dabas fonda un Latvijas Ornitoloģijas biedrības, kā arī no divām organizācijām, kas pārstāv zemes īpašnieku vai parka iedzīvotāju intereses, un no katras vietējās pašvaldības, kuras teritorijā atrodas nacionālais parks.

Nacionālā parka konsultatīvās padomes nolikumu apstiprina Ministru kabinets. Nacionālā parka konsultatīvās padomes personālsastāvu apstiprina vides ministrs.

Nacionālā parka aizsardzības un izmantošanas kārtību, pieļaujamās un aizliegtās darbības, meža apsaimniekošanas kārtību un aizliegtos un atļautos cirtes veidus nacionālā parka teritorijā nosaka tā individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi, kā arī vispārīgie īpaši aizsargājamo dabas teritoriju aizsardzības un izmantošanas noteikumi.

Nacionālā parka individuālos aizsardzības un izmantošanas noteikumus apstiprina Ministru kabinets.

Dabas rezervāta, dabas lieguma un ainavu aizsardzības zonu zeme, kas līdz 1940.gada 21.jūlijam piederēja fiziskajām un juridiskajām personām, kuras nav pieprasījušas atjaunot īpašuma tiesības uz šo zemi vai ir pieprasījušas kompensāciju, kā arī zeme, uz kuru normatīvajos aktos nav paredzēta īpašuma tiesību atjaunošana, piekrīt valstij. Šī zeme nav atsavināma un nav privatizējama, tā ir ierakstāma zemesgrāmatā uz valsts vārda Vides ministrijas personā.

Lai nodrošinātu dabas ekosistēmu aizsardzību, ainavu un sugu ģenētiskās un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un teritorijas saimniecisko attīstību, nacionālā parka teritorijā tiek noteiktas šādas funkcionālās zonas:

1) dabas rezervāta zona;

2) dabas lieguma zona;

3) ainavu aizsardzības zona;

4) neitrālā zona.

Dabas rezervāta zona izveidota, lai saglabātu cilvēku darbības neskartas un maz pārveidotas teritorijas, kurās tiek nodrošināta netraucēta dabisko procesu attīstība, aizsargātas retas vai tipiskas ekosistēmas un kuras ir būtiskas reto un caurceļojošo sugu ekoloģisko prasību nodrošināšanai.

Dabas rezervāta zonā ir aizliegta jebkāda saimnieciskā vai cita veida darbība, izņemot:

1) zinātnisko izpēti;

2) meža ugunsdrošības pasākumus;

3) pasākumus, kas nepieciešami dabas rezervāta zonas aizsardzībai un saglabāšanai (saskaņā ar nacionālā parka individuālajiem aizsardzības un izmantošanas noteikumiem);

4) dabas rezervāta zonas šķērsošanu pa noteiktiem maršrutiem Dabas aizsardzības pārvaldes noteiktajā kārtībā.

Dabas lieguma zona izveidota, lai aizsargātu cilvēku darbības maz pārveidotas ekosistēmas, retu un izzūdošu sugu atradnes un retus biotopu veidus, kā arī izstrādātos kūdras karjerus un minerālūdeņu veidošanās procesus.

Dabas lieguma zonā ir aizliegta tāda saimnieciskā darbība, kas traucē ekosistēmu dabisko attīstību, izņemot nacionālā parka individuālajos aizsardzības un izmantošanas noteikumos minētos gadījumus.

Dabas aizsardzības pārvalde atbilstoši nacionālā parka individuālajiem aizsardzības un izmantošanas noteikumiem var noteikt sezonas liegumus, lai nodrošinātu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, tai skaitā dzīvnieku koncentrēšanās iespēju migrācijas periodos.

Ainavu aizsardzības zona izveidota, lai aizsargātu tūrisma, atpūtas un izglītības resursus, minerālūdeņu veidošanās procesus, saglabātu dabas ainavu un kultūrainavu un samazinātu antropogēno ietekmi uz dabas rezervāta un dabas lieguma zonām.

Neitrālā zona izveidota, lai veicinātu kūrortu saimniecības attīstību, saglabātu apvidum raksturīgo ainavu un arhitektūru un veicinātu nacionālā parka teritorijas ilgtspējīgu attīstību.

SLĪTERES NACIONĀLAIS PARKS

Slīteres nacionālais parks (turpmāk - nacionālais parks) ir valsts nozīmes īpaši aizsargājama dabas teritorija. Nacionālais parks izveidots, lai saglabātu dabas un kultūrvēsturiskās vērtības, kā arī veicinātu ilgtspējīgu teritorijas saimniecisko attīstību.

Nacionālā parka kopējā platība ir 16 360 hektāri sauszemes un 10 130 hektāri jūras akvatorijas, un tā robežas noteiktas saskaņā ar Slīteres nacionālā parka shēmu un Slīteres nacionālā parka robežu aprakstu.

Nacionālā parka pārvaldi īsteno vides ministra pakļautībā esoša tiešās pārvaldes iestāde — Dabas aizsardzības pārvalde.

Lai saskaņotu dabas aizsardzības intereses un saimniecisko darbību, tiek izveidota Slīteres nacionālā parka konsultatīvā padome, kas vienlaikus pilda arī Grīņu un Moricsalas dabas rezervātu konsultatīvās padomes funkcijas. Konsultatīvās padomes sastāvā tiek iekļauti arī to pašvaldību pārstāvji, kuru teritorijās atrodas nacionālais parks un minētie dabas rezervāti.

Konsultatīvās padomes nolikumu apstiprina Ministru kabinets.

Detalizētus aizsardzības pasākumus un aizliegtās darbības nacionālajā parkā nosaka tā individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi.

Lai nodrošinātu dabas ekosistēmu aizsardzību, ainavu un sugu ģenētiskās un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un teritorijas saimniecisko attīstību, nacionālā parka teritorijā tiek noteiktas šādas funkcionālās zonas:

1) dabas rezervāta zona;

2) dabas lieguma zona;

3) ainavu aizsardzības zona;

4) neitrālā zona.

Dabas rezervāta zona izveidota, lai saglabātu cilvēka darbības neskartas un maz pārveidotas teritorijas, kurās tiek nodrošināta netraucēta dabisko procesu attīstība un aizsargātas retas vai tipiskas ekosistēmas un to sastāvdaļas.

Dabas rezervātos nav atļauta saimnieciskā darbība, izņemot meža ugunsdrošības pasākumu veikšanu.

Dabas lieguma zona izveidota, lai aizsargātu cilvēku darbības maz pārveidotas ekosistēmas, retas un izzūdošas savvaļas sugu atradnes un retus biotopus.

Dabas lieguma zonā ir aizliegta tāda saimnieciskā darbība, kas var ietekmēt ekosistēmu dabisko attīstību.

Ainavu aizsardzības zona izveidota, lai saglabātu piejūras mežu ainavu un bioloģisko daudzveidību, aizsargātu Ziemeļkurzemei raksturīgo kultūrvidi, kā arī nodrošinātu atpūtai un tūrismam piemērotas vides saglabāšanu un dabu saudzējošu saimniekošanas metožu pielietošanu.

Ainavu aizsardzības zonā nav atļauta:

1) galvenā cirte Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā;

2) pārvietošanās ar autotransportu kāpu zonā un liedagā, izņemot tam speciāli ierīkotās vietas, kurās drīkst pārvietoties, ja saņemta nacionālā parka pārvaldes atļauja.

Veicot mežu izmantošanu ainavu aizsardzības zonā, jāievēro bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas un veicināšanas pamatprincipi atbilstoši nacionālā parka dabas aizsardzības plānam.

Neitrālā zona izveidota, lai veicinātu blīvi apdzīvoto teritoriju ilgtspējīgu attīstību.

RĀZNAS NACIONĀLAIS PARKS

Rāznas nacionālais parks (turpmāk - nacionālais parks) ir valsts nozīmes īpaši aizsargājama dabas teritorija. Nacionālais parks ir izveidots, lai saglabātu Rāznas ezera un ar to saistīto sugu un biotopu daudzveidību, teritorijas kultūrvēsturiskās un ainaviskās vērtības, kā arī veicinātu teritoriju nenoplicinošu saimniecisko attīstību, dabas tūrismu un ekoloģisko izglītību.

Nacionālā parka pārvaldi īsteno vides ministra pakļautībā esoša tiešās pārvaldes iestāde — Dabas aizsardzības pārvalde.

Lai saskaņotu dabas aizsardzības intereses un saimniecisko darbību nacionālā parka teritorijā, tiek izveidota nacionālā parka konsultatīvā padome. Padomes sastāvā ir pa vienam pārstāvim no Vides ministrijas, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas, Valsts meža dienesta, valsts akciju sabiedrības "Latvijas Valsts meži", Dienvidlatgales un Austrumlatgales reģionālās lauksaimniecības pārvaldes, Latgales plānošanas reģiona attīstības padomes, Daugavpils Universitātes, pašvaldībām, kuras atrodas nacionālā parka teritorijā. Padomes sastāvā var iekļaut ne vairāk kā četrus pārstāvjus no biedrībām vai nodibinājumiem, kuru darbība saistīta ar vides vai dabas aizsardzību vai vides izglītību.

Nacionālā parka konsultatīvās padomes nolikumu apstiprina Ministru kabinets. Nacionālā parka konsultatīvās padomes personālsastāvu apstiprina vides ministrs.

Nacionālā parka robežas noteiktas saskaņā Rāznas nacionālā parka ārējo robežu un funkcionālo zonu robežu shēmu un Rāznas nacionālā parka robežu aprakstu.

Nacionālā parka aizsardzības un izmantošanas kārtību, pieļaujamās un aizliegtās darbības nosaka Rāznas nacionālā parka individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi.

Rāznas nacionālā parka individuālos aizsardzības un izmantošanas noteikumus reglamentē Ministru kabinets.

Dabas lieguma zonas un dabas parka zonas zeme, kas piekrīt valstij, ir ierakstāma zemesgrāmatā uz valsts vārda Vides ministrijas personā.

Lai nodrošinātu dabas ekosistēmu aizsardzību, ainavu un sugu ģenētiskās un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un teritorijas saimniecisko attīstību, nacionālā parka teritorijā tiek noteiktas šādas funkcionālās zonas:

1) dabas lieguma zona;

2) dabas parka zona;

3) neitrālā zona.

Dabas lieguma zona izveidota, lai aizsargātu cilvēku darbības mazpārveidotās ekosistēmas, saglabātu retu un izzūdošu sugu atradnes, kā arī saglabātu īpaši aizsargājamās sugas un biotopus.

Dabas parka zona izveidota, lai nodrošinātu atpūtai un tūrismam piemērotas vides saglabāšanu, dabu saudzējošu saimniekošanas metožu pielietojumu, kā arī lai saglabātu dabas ainavu un kultūrainavu un samazinātu antropogēno ietekmi uz dabas lieguma zonu.

Neitrālā zona izveidota, lai veicinātu nacionālajā parkā esošo apdzīvoto vietu līdzsvarotu un ilgtspējīgu attīstību, saglabātu novadam raksturīgo ainavu un arhitektūru.