Runājot
par Latvijas morālajām tiesībām uz tai 1944. gadā atņemtajām zemēm – t.s. Abrenes apriņķi –, daudzi apgalvo, ka 1920. gada Latvijas –
Krievijas Miera līgumā šīs zemes tika iekļautas Latvijas teritorijā tikai
tāpēc, ka Latvijai bija nepieciešams tolaik svarīgais dzelzceļa mezgls, kas
atradās Abrenes pilsētā. Tā gluži nav taisnība. Tiesa, dzelzceļa mezgls pavisam
noteikti bija nozīmīgs faktors Latvijas vēlmē iegūt šo teritoriju, tomēr ļoti
svarīgs arguments par labu Abrenes nonākšanai Latvijas teritorijā bija
vēsturiskā šīs teritorijas piederība latviešu cilšu apdzīvotajām zemēm.
Abrene ir sena latgaļu apdzīvota
teritorija – tā bija latgaļu valsts Adeles sastāvdaļa. Adele savukārt robežojās
ar citu latgaļu valsti – Tālavu.1
Krievija Apreni nosaukusi par Pitalovu (kr. – Пыталово), kas visai skaidri norāda uz šī vārda
latgalisko izcelsmi – latgaļi Adeles zemi sauca par „Pietālavu”, jo tā bija
blakus latviešu valdnieku valstij Tālavai. Krievi sauca Tālavu par
„Tolovo”, un „Pitalovo” ir vienīgi vārda „Pietālava” rusificēta forma. Krievi
gan šo versiju neatzīst, apgalvojot, ka pilsētai nosaukums dots par godu kādam
Pitalovam.1 Nepastāv šaubas, ka 13.
gadsimta sākumā, kad Baltijas teritorijā sākās vācu ekspansija, Abrenes teritoriju
apdzīvoja latgaļu ciltis. Ap šo laiku sākās arī regulāri senkrievu sirojumi
Adeles teritorijā. 1218. gadā tika nodedzināta Abrenes senlatviešu pils un tie
sāka nosliekties par labu vāciešu varas atzīšanai, 1224. gadā atdodoties Rīgas
arhibīskapa aizbildniecībā.1 Rīgas
arhibīskapam gan nebija pietiekama militāra un politiska spēka šīs teritorijas
pilnvērtīgai un ilgstošai apsardzībai, turklāt 14. gadsimta sākumā sākās
pretrunas starp bīskapu un ordeni, kā rezultātā Abrene kļuva par spēkā
pieņemošās Krievzemes kņazistu interešu objektu.1 Vāciešiem gan izdevās noturēt Abreni savā
kontrolē līdz pat 1431. gadam, kad krievi triecienā iebruka Kacēnu un Augšpils
novados un uzbūvēja tur labi nocietinātu cietoksni, kuru tie nosauca par
Višgorodu, krieviskojot Augšpils nosaukumu. 1481. gadā Maskavas, Pleskavas un
Novgorodas apvienotie spēki iekaroja Abrenes apriņķa atlikušās daļas un
piespieda vietējos iedzīvotājus pāriet no katoļticības pareizticībā. Ar šo
brīdi uz ilgiem laikiem tiek novilkta robeža starp Abrenes teritoriju, kura
pamazām tiek rusificēta, un pārējo Latviju.1
Līdz pat 1920. gadam Abrene ietilpa
Krievijas impērijas Pleskavas guberņā, kā rezultātā mūsdienās Krievijas presē
izskanējuši pārmetumi, ka Ļeņins savulaik Latvijai ir atdevis (pakļaujoties Latvijas
un Polijas armijas spiedienam) vēsturiski krievisku apgabalu. Kā jau autors
iepriekš noskaidroja, tā nav taisnība. 1918. gadā Latvija veidojās nevis
atšķeļoties no pārējās Krievijas noteiktām bijušās Krievijas impērijas
guberņām, bet gan latviešu nācijai realizējot savas pašnoteikšanās tiesības.1 Ne velti 1918. gada 18. novembra Latvijas
Republikas proklamēšanas aktā minēts “Latvija, apvienota etnogrāfiskās robežās
(Kurzeme, Vidzeme un Latgale)”.2 Lai
gan pārsvarā šīs robežas sakrita ar Krievijas impērijas guberņu un apriņķu
robežām, tomēr vairākās vietās robeža nesakrita. Tā rezultātā notika robežu
koriģēšana ar kaimiņvalstīm, piemēram, no Lietuvas apmaiņā pret pārsvarā
lietuviešu apdzīvoto Palangu tika iegūts latviešu apdzīvotais Aknīstes novads.1 Tātad jaunās Latvijas valsts robežas
noteica teritorija, kādā dzīvoja latviešu nācija.
1920. gada janvārī Latvijas armija,
piepalīdzot arī Polijas armijai, uzsāka spēcīgu ofensīvu Latgalē, lai atbrīvotu
to no lieliniekiem. Jau janvāra beigās tā nonāca līdz latviešu tautas
etniskajām robežām austrumos un tika noslēgts pamiers. 1920. gada 11. augustā
Rīgā starp Latviju un Krievijas Sociālistisko Federatīvo Padomju Republiku
(KSFPR) tika noslēgts miera līgums (turpmāk tekstā – Miera līgums). Līguma 2.
pantā bija noteikts, ka „Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts
neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem
atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz
Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts – tiesiskās iekārtas, tā arī uz
starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz
nākošiem laikiem. No agrākās piederības pie Krievijas Latvijas tautai un zemei
neizceļas nekādas saistības attiecībā uz Krieviju.”3 Mūsdienās šim pantam ir milzīga nozīme,
uzturot Latvijas viedokli par PSRS 1940. gadā veikto Latvijas okupāciju. Līguma
3. pantā bija sīki noteikta Latvijas – Krievijas robežlīnija, kura pantam
pievienotajā kartē tika attēlota arī vizuāli.
Robežas Miera līgums noteica visumā pēc
etnogrāfiskā principa. Garākajā posmā Latvijas – KSFPR robeža sakrita ar
Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas apriņķu austrumu robežu, taču no Vitebskas
guberņas Drisas apriņķa Latvijā tika ietilpināta teritorija uz ziemeļiem no
Piedrujas Daugavas labajā krastā. Mūsdienās tur ir Krāslavas rajona Piedrujas,
Indras un Robežnieku pagasti. Šīs teritorijas piederība Latvijai nekad nav
apšaubīta.4 No Pleskavas guberņas
Ostrovas apriņķa Latvijā tika ietilpināta Pitalovas (senās Abrenes) apkaime. Ir pamats domāt, ka liela daļa turienes
iedzīvotāju bija pārkrievoti latvieši (latgalieši), kas gadsimtiem ilgi dzīvoja
nošķirti no pārējās tautas. 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā viņi atradās
Pleskavas, nevis Vitebskas guberņā kā pārējie latgalieši un bija pareizticīgie,
nevis katoļi. Par spīti asimilācijas spiedienam vismaz daļa no viņiem vēl 20.
gadsimta sākumā mājās runāja īpatnējā latgaliešu valodas izloksnē. Par latvisko
cilmi liecina arī sādžu senie nosaukumi – Brenci, Drīzuļi, Druviņi, Krauļi,
Liniņi, Pureņi, Sīmaņi, Skordi, Smaiļi, Staši, Stupāni, Suneva, Umernieši,
Žogova, Žuguri u.c.4
1925. gada 1. aprīlī no Ludzas apriņķa
ziemeļu daļas izveidoja Jaunlatgales apriņķi ar centru Jaunlatgalē (bijušajā
Pitalovā), kurai 1933. gadā piešķīra pilsētas tiesības. 1938. gada 1. aprīlī
pilsētu un apriņķi pārsauca senlatviešu zemes vārdā par Abreni. Abrenes apriņķī
ietilpstošos Kačanovas, Tolkovas un Višgorodas pagastus sadalīja un izveidoja
Kacēnu, Upmalas, Linavas, Augšpils, Purvmalas un Gauru pagastus.4 Krievu valodas un tradīciju dominēšanas dēļ,
pārkrievošanās process šajā teritorijā turpinājās arī tai esot Latvijas
sastāvā. Stāvoklis mainījās tikai pēc Likuma par tautas izglītību pieņemšanu
1934. gadā, kad tika pastiprināta latviešu valodas mācīšana.4
Miera līgumam bija noteicoša loma Latvijas
un Krievijas (vēlāk PSRS) savstarpējās attiecībās. Periodā līdz Otrajam
pasaules karam PSRS un Latvija noslēdza vairākus līgumus, kuri tieši atsaucās
uz Miera līgumu kā savstarpējo attiecību pamatu. To var teikt gan par abiem tirdzniecības
līgumiem, kas tika noslēgti 1927. un 1933. gadā, gan arī par 1932. gada
Neuzbrukšanas līgumu, kurā cita starpā līgumslēdzējas puses deklarēja, ka tās
„cieši apņēmušās savstarpēji un neatlaidīgi ievērot viens otra .. teritoriālo
integritāti …”.5
1939. gada 23. augusta Molotova–Ribentropa
pakta slepenajā protokolā Vācija deva PSRS rīcības brīvību attiecībā uz
Baltijas valstīm, kuru tā nekavējoties arī izmantoja – visām Baltijas valstīm
tika uzspiesti „Savstarpējās palīdzības pakti” un ierīkotas padomju Sarkanās
armijas karabāzes, kuru militārā kontingenta skaitliskais sastāvs pārsniedza
pašu Baltijas valstu armiju skaitlisko sastāvu. Uzbrukums Latvijas robežsargiem
Masļenkos naktī uz 1940. gada 15. jūniju iezvanīja Latvijas okupāciju. Dienu
vēlāk PSRS iesniedza Latvijai ultimātu, pieprasot Latvijas valdības atkāpšanos
un papildu padomju karaspēka izvietošanu Latvijā. Spiediena un militārā
iebrukuma draudu apstākļos (Latvijai draudēja fronte arī no Dienvidiem, jo
Lietuva tika okupēta jau dienu iepriekš) Latvija pieņēma padomju ultimātu. 1940.
gada 14/15. jūlijā īsti staļiniskā manierē notika „Tautas Saeimas vēlēšanas”,
pēc kurām 21. jūlijā jaunais „parlaments” vienbalsīgi pasludināja Latviju par
padomju republiku un lūdza PSRS to uzņemt savā sastāvā. „Lūgums” tika
apmierināts un 1940. gada 5. augustā Latvijas PSR kļuva par PSRS republiku.
Līdz ar pirmajām okupācijas dienām sākās
ne vien represijas, bet arī visa latviskā izskaušana, it sevišķi jau Abrenes
apriņķī, piemēram, jaunieceltā apriņķa skolu valde 1940. gada augusta nogalē
pārvērta par krievu skolām 21 latviešu un jaukto tautību skolu. Pierobeža kļuva
par izmēģinājuma poligonu padomju dzīvesveida ieviešanai. Kamēr citur Latvijā
par kolhoziem ieminējās reti, Augšpils pagasta Silivanu un Puņinas ciemā tādus
organizēja jau 1941. gada jūnija sākumā.4
Pēc vācu okupācijas no 1941. līdz 1944.
gadam padomju Sarkanās armijas spēki atkal ienāca Latvijas teritorijā 1944.
gada augustā. 22. augustā atjaunotās LPSR Augstākās padomes Prezidijs pieņēma
lēmumu, kurā „griezās ar lūgumu” pie PSRS, lai nodotu Abreni un dažus
blakusesošos pagastus KPFSR.5 Dienu
vēlāk, 23. augustā, tika izdots PSRS AP Prezidija dekrēts "Par Pleskavas
apgabala izveidošanu KPFSR sastāvā", kurā noteikts "apstiprināt
Latvijas PSR AP Prezidija un KPFSR AP Prezidija iesniegumus un iekļaut
Pleskavas apgabala sastāvā Višgorodas, Kačanovas un Tolkovas pagastus, atdalot
tos no Latvijas PSR". Dekrētā Abrene nav minēta, vien trīs pagasti ar
agrākajiem nosaukumiem.4 Rezultātā
Latvijai tika atņemta teritorija ar 1293,6 kvadrātkilometru lielu platību, kas
sastāda aptuveni 2% no Latvijas 1940. gada teritorijas. Latvijai atrautos
Kacēnu un Gauru pagastus ietilpināja KPFSR Pleskavas apgabala Kačanovas rajonā,
bet no Gauru, Augšpils, Linavas, Purvmalas pagastiem izveidoja Pitalovas
rajonu. Abrenes pilsētai tika piešķirts tās krieviskais nosaukums – Pitalova.
1946. gada 5. oktobrī LPSR AP prezidijs pieņēma lēmumu "Par robežas
noteikšanu starp Latvijas PSR un KPFSR", kas galīgi fiksēja jauno robežu.4 Jau kara laikā sākās strauja bijušās
Abrenes rusifikācija – ja 1938. gadā no Abrenes apriņķa iedzīvotāju skaita 55%
bija latviešu, 41,7% krievu un 3,3% citu tautību, tad 1945. gadā no attiecīgā
apgabala iedzīvotāju skaita vairs tikai 12,5% bija latviešu un 2% citu tautību
iedzīvotāji, toties 85,5% bija krievi.6
1990. gada 4. maija LPSR AP deklarācijā
„Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” (turpmāk tekstā – Neatkarības
deklarācija) tika atjaunota Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī
pieņemtās Latvijas Republikas Satversmes 1., 2., 3. un 6. pantu darbība.7 Tas nozīmēja, ka, atbilstoši Satversmes 3.
pantam, Latvijas valsts teritoriju sastāda zemes „starptautiskos līgumos
noteiktās robežās”. Turklāt deklarācijas 9. punkts noteica, ka Latvijas
Republikas attiecības ar PSRS jāveido „saskaņā ar joprojām spēkā esošo 1920.
gada 11. augusta miera līgumu starp Latviju un Krieviju”.7 Drīz pēc Neatkarības deklarācijas
pieņemšanas 1990. gadā Latvijas valdība uzdeva noteikt valsts robežlīniju,
nosakot izņēmumu attiecībā uz Abrenes apriņķa robežu. Šajā gadījumā Latvijas
robeža bija jānosaka “uz laiku, kamēr jautājums tiks izlemts sarunās ar
Krievijas Federāciju”.5 1991. gadā
Latvija un Krievija parakstīja līgumu par starpvalstu attiecību pamatiem, kurā
Latvijas delegācija mēģināja iekļaut atsauci uz 1920. gada Miera līgumu, bet
Krievija tam iebilda. Tomēr līguma preambula atsaucās uz 1990. gada Neatkarības
deklarāciju, kas, kā jau iepriekš minēts, noteica, ka Latvija veidos savas
attiecības ar Krieviju saskaņā ar 1920. gada Miera līgumu. Galu galā Latvija
Starpvalstu attiecību līgumu ratificēja, bet Krievija ne.5
1992. gada 22. janvārī Latvijas AP pieņēma
lēmumu "Par Abrenes pilsētas un sešu Abrenes apriņķa pagastu aneksijas
neatzīšanu", kurā 1944. gada 23. augusta PSRS AP Prezidija dekrēts
"Par Pleskavas apgabala izveidošanu KPFSR sastāvā" atzīts par
antikonstitucionālu, bet lēmumi, ar kuriem Latvijai atrauta tās likumīgā
teritorija, par spēkā neesošiem kopš pieņemšanas brīža (ex tunc).4 Latvijas lēmums
tomēr nepieprasīja strīdīgās teritorijas atgriešanu, bet vienkārši norādīja uz
tās pārņemšanas nelikumību.5 Turklāt
1992. gadā Krievija piesavinājās vēl vienu Latvijas teritorijas daļu: Latvijas
dzelzceļš ekonomisku apsvērumu dēļ dzelzceļa posmu Balvu rajona teritorijā nodeva
Krievijas Oktobra dzelzceļam, un paviršās vietēja rakstura sarunās tika
noteikts, ka robeža iet pa vidu dzelzceļa stigai. Tādējādi Krievijas pusē
pēkšņi izrādījās Latvijai līdz tam piederējusī Punduru dzelzceļa stacija ar
visiem stacijas ēkā dzīvojošajiem Latvijas pilsoņiem.8
90. gadu vidū Latvijai, lai virzītos uz
savu stratēģisko mērķu sasniegšanu – dalību Eiropas Savienībā un NATO, bija
nepieciešams demonstrēt progresu attiecībās ar Krieviju robežas jautājumā,9 tāpēc 1997. gada 7. augustā Latvijas valdības
pārstāvji parafēja un 9. decembrī Ministru Kabinets apstiprināja Latvijas–Krievijas
robežlīguma projektu, kurā tika apstiprinātas pašreiz de facto pastāvošās robežas. Taču Krievija bremzēja robežlīguma
parakstīšanu, cerot no Latvijas par to izspiest kādus politiskus labumus,
turklāt arī Latvijā sabiedrība un daudzi politiķi nebija gatavi akceptēt šādu
robežlīgumu, kurā Latvija atteiktos no Abrenes. 2005. gada maijā, kad Latvijā
atsākās diskusijas par iespējamo Latvijas–Krievijas robežlīguma parakstīšanu,
Latvijas valdība paziņoja, ka pievienos tai savu vienpusējo deklarāciju, kurā
bija atsauce uz 1920. gada Miera līgumu, taču ne uz Abrenes teritoriju kā tādu
vai Latvijas pretenzijām uz to.10
Rezultātā Krievija atteicās līgumu parakstīt, savukārt Latvijā uzjundījās
diskusijas par šī robežlīguma konstitucionalitāti un iespējamiem situācijas
atrisinājuma variantiem. Šobrīd valdība izstrādājusi jaunu plānu, kā noslēgt
1997. gadā parafēto Latvijas–Krievijas robežlīgumu, par kuru esot saņēmusi arī
„pozitīvus signālus” no Krievijas, līdz ar to diskusijas Latvijas sabiedrībā
atsākušās ar jaunu sparu.
v Izmantotās literatūras un juridisko aktu
saraksts:
1.
Pleps J. No
Satversmes puses uz Abreni raugoties. Latvijas Vēstnesis, pielikums Jurista
Vārds, 2005. 14. jūnijs, Nr. 22
2.
Tautas Padomes un Pagaidu valdības uzsaukums tautai.
1918. 18. novembris, Latvijas vēstures datu krātuve, http://vesture.serveris.lv/dok.php?id=28
3.
Miera līgums starp Latviju un Krieviju: LR
starptautiskais līgums. Likumu un
noteikumu krājums, 1920. 18. septembris, Nr. 7
4.
Pelkaus E. Latvijas robežas un 1920. gada miers. Latvijas Avīze, 2005. 15. februāris
5.
Lēbers (Loeber) D. A. Krievijas un Latvijas
teritoriālais strīds Abrenes jautājumā. Latvijas
Vēstnesis, pielikums Jurista Vārds,
2005. 24. maijs, Nr. 19
6.
Benfelde S. Vai latvieši gatavojas noliegt okupāciju? Nedēļa, 2005. gada 9. aprīlis
7.
Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu: LPSR
AP deklarācija. Ziņotājs, 1990. 17.
maijs, Nr. 20
8.
Ūdris J. Latvijas un Krievijas robeža mūsu ārpolitikā. Latvijas Vēstnesis, 1995. 2. februāris,
Nr. 17
9.
Krasts G. Vēlreiz par Latvijas un Krievijas
robežlīgumu. Atklāta vēstule Latvijas Republikas ārlietu ministram A. Pabrikam.
Latvijas Vēstnesis, 2005. 19.
aprīlis, Nr. 61
10. Par Latvijas Republikas un
Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas
valsts robežu: MK deklarācija. Latvijas
Vēstnesis, 2005. 28. aprīlis, Nr. 67
Jānis Iesalnieks
LU Juridiskās fakultātes 5.kursa students
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru