Sākšu ar to, ka neesmu tieši saistīts ar organizācijām vai institūcijām,
kas ņēmušas aktīvu dalību kampaņā „Par” vai „Pret” Latvijas iestāšanos Eiropas
Savienībā (ES). Manuprāt, referenduma priekšvakarā šī kampaņa ir iegājusi tīri
demagoģiskā un populistiskā gultnē, gan no vienas, gan no otras „frontes”
aktīvistu puses, lai arī nospiedošais pārsvars demagoģisko metožu izmantošanā
ir tieši „Par” aģitētājiem, kuru masīvā kampaņa sabiedrības smadzeņu skalošanā jau
kļūst šķebinoša pat daudziem, kuri ir „Par” Latvijas iestāšanos ES. Man tiešām
žēl, ka pašlaik lielākā daļa par un pret diskusiju ir ievirzījušās absolūti
sīkumainā un egoistiskā gaisotnē, tiek runāts par kaut kādiem relatīvi nenozīmīgiem
plusiem un mīnusiem, kuru gūzmā tiek „norakts” pats galvenais jautājums: Kas notiks
ar Latvijas suverenitāti un valstiskumu, Latvijai iestājoties vai neiestājoties
ES?
Mēs runājam par to, kas mainīsies katra konkrēta cilvēka (zemnieka,
uzņēmēja, studenta utt.) dzīvē, par to, ka atvieglosies tūristu kustība starp
mums un Eiropu, ka ES mums tūlīt dos „baigo piķi”, vai atkal, ka Eiropa mums
tagad noteiks, cik līkus gurķus drīkstēsim audzēt, ka par pāris santīmiem
pieaugs cenas degvielai. Daudzi cilvēki ies un balsos „Par”vai „Pret” tikai
tāpēc, ka saredz kaut kādu subjektīvu labumu, vai tieši otrādi – sliktumu sev
personīgi, taču aizmirst, ka šis ir balsojums, kas var noteikt mūsu turpmāko
dzīvi uz daudziem jo daudziem gadiem. Vai tiešām balsojumā, kurā izšķiras būt
vai nebūt mums neatkarīgai valstij, mēs iesim balsot kaut kādu egoistisku un,
iespējams, pārejošu pašlabumu/pašsliktumu dēļ? Ja tā, tad tas ir nožēlojami!
Varbūt kādam ir izdevīgi balsotāju izvēli reducēt tieši uz kaut kādiem
personiskiem labumiem, lai cilvēki balsojot nedomātu par pašu galveno: Vai
Latvija, iestājoties ES, nezaudēs savu neatkarību? vai atkal tieši otrādi: Vai
Latvija, neiestājoties ES, spēs saglabāt savu neatkarību no otra bloka – NVS?
Runājot par Latvijas iestāšanos ES, mani tiešām māc pamatotas bažas par
Latvijas spēju saglabāt savu juridisko, politisko un ekonomisko suverenitāti
šajā savienībā, kura pēc ļoti daudzām pazīmēm sāk kļūt par federāciju. Ja jums
šādas bažas nav radušās, tad iesaku palasīt topošās ES konstitūcijas projektu –
lai arī vārds „federāla” pēc asām debatēm tika izsvītrots, konstitūcija saglabā
savu federālo raksturu, ar dalībvalstīm, kā faktiskiem federācijas subjektiem.
Nezinu kā jums, bet man tirpas skrien pār kauliem, iedomājoties, ka Latvija
kļūs par jebkādas federācijas subjektu (es negribu salīdzināt ES ar PSRS, tomēr
daudziem no mums vēl ir spilgtā atmiņā laiki, kad Latvija bija federācijas
subjekts – savienotā republika)! To, ka ES topošā konstitūcija faktiski atbilst
federālas lielvalsts konstitūcijai, apstiprina arī kompetenču sadalījums starp
ES pārnacionālajām (federālajām) institūcijām un dalībvalstīm: tiek noteikti
jautājumi, kas būs tikai ES pārnacionālo institūciju kompetencē, jautājumi,
kuros būs dalīta kompetence, un jautājumi, kuri būs pašu dalībvalstu kompetencē.
Piedodiet, bet tas izskatās gluži kā varas dalīšana starp federālo un „vietējo”
varu. Labi, varētu to pieņemt, ja mums arī tajās pārnacionālajās institūcijās
būtu kāda vērā ņemama ietekme, taču, vai jūs tiešām ticat, ka mēs ar savām 8
balsīm no 732 Eiropas Parlamentā, 4 balsīm no 345 Eiropas Padomē un vienu
(turklāt rotējošu) komisāru Eiropas Komisijā tiešām varēsim kaut ko panākt?
Cilvēki, neesiet naivi, domājiet reāli! Turklāt, vai jūs esat pārliecināti, ka
visi Latvijas pārstāvji šajās institūcijās tiešām aizstāvēs Latvijas un
latviešu intereses?
Samērā plaši ir izskanējis arī fakts, ka daļa ES normatīvo aktu Latvijā
piemērojamo normatīvo aktu hierarhijā stāvēs augstāk par LR likumiem, turklāt
nevar vēl zināt, kas būs ar ES konstitūciju – visai iespējams, ka tā stāvēs
pāri LR Satversmei. Konstitūcija, kuru būs pieņēmuši kaut kādi ES dalībvalstu
pārstāvji (turklāt par daudziem mūsu „pārstāvjiem” ir pamatotas bažās, vai viņi
tiešām ir visas Latvijas pārstāvji, vai tikai šauras elites grupiņas pārstāvji)
būs pārāka par mūsu pašu Satversmi! Vai tas ir normāli?! Ja jūs man neticat,
tad palasiet un pārliecinieties paši, bet, Dieva dēļ, neklausieties elites
demagoģijā – vai jums tiešām nav apnicis kā valdošā elite jūs muļķo? Vai jūs pēc
kārtējām vēlēšanām kārtējo reizi nepārliecināties, ka esat uzkāpuši uz tā paša
grābekļa, uz kura uzkāpāt jau iepriekš? Nepieļaujiet, ka jūs tur par muļķiem!
Vēl viena lieta, kas manī rada bažas, ir Eiropas kopējā monetārā
politika. Šī svarīgā lieta vispār masu medijos netiek aprunāta – vai tiešām
nevienu neinteresē tas, ka, iestājoties ES un pievienojoties eiro-zonai,
Latvijai tiks atņemts viens no pašiem svarīgākajiem ekonomiku regulējošajiem makroekonomiskajiem
instrumentiem? Ko tad nozīmē Eiropas centrālā monetārā politika? – to, ka visā
eiro-zonas teritorijā tiek pielietota vienota monetārā politika, kuru nosaka
Eiropas Centrālā banka (ECB). Tas nozīmē to, ka visa eiro-zona faktiski tiek
uztverta par vienu ekonomisko zonu ar vienādiem ekonomikas attīstības tempiem,
nerēķinoties ar dažādajiem dalībvalstu ekonomiskās attīstības tempiem, jo
monetārā politika ir vienota un centralizēta. Tagad eiro-zonas valstu ekonomikās
ir novērojama pat recesija (IKP samazināšanās), līdz ar to, neapšaubāmi, ECB
monetārā politika ir jāveido atbilstoši šai realitātei, bet ko tas nozīmē
pašlaik strauji augošajām ekonomikām, tādām kā Latvija – tas nozīmē to, ka,
pielietojot ekonomikas attīstību stimulējošos līdzekļus (kas nepieciešams
recesīvajām ekonomikām), pastāv drauds, ka Latvijas ekonomika tiks pārkarsēta,
kā rezultātā sekotu krīze, jo ECB pielietotu monetāro politiku, kas absolūti
neatbilst augstajiem Latvijas ekonomiskās attīstības tempiem – stimulējot
recesīvo valstu ekonomikas, tiktu sagrauta mūsējā. Varbūt šajā jautājumā mūsu
monetārie politiķi ir izdomājuši kādu viltīgu līdzekli kā „piešmaukt” ECB, taču
der atcerēties, ka par monetārās politikas pārkāpumiem ECB var dalībvalstīm
uzlikt pamatīgus sodus – kārtējais atgādinājums tam, ka mēs esam tikai viens no
federācijas subjektiem, kuru var sodīt par nepaklausību centrālajai varai
Briselē. Neesmu ekonomists, tāpēc, iespējams, kļūdos monetārās politikas
darbības izpratnē, taču tādā gadījumā es vismaz gribētu masu medijos dzirdēt
diskusijas par šo tēmu, izskaidrojumus. Tā kā tādus neesmu dzirdējis, tad
jādomā, kādam ir izdevīgi to noklusēt, un, iespējams, mani iepriekšējie
secinājumi par monetārās politikas ietekmi uz Latviju ir pareizi.
Viens no populārākajiem ES atbalstītāju argumentiem ir tas, ka „mūsdienās
neviena valsts nemaz nevar būt pilnīgi suverēna”, tādējādi attaisnojot, to, ka
Latvija „deleģē daļu savas suverenitātes” ES pārnacionālajām institūcijām.
Piedodiet, bet šāds arguments ir tikpat smieklīgs kā apgalvot, ka tikai tāpēc,
ka cilvēks ir atkarīgs no gaisa, ūdens, pārtikas, ir attaisnojama viņa
nodošanās cigarešu un narkotiku atkarībai. Vai tāpēc, ka esam daļēji atkarīgi,
mums ir jākļūst pilnīgi atkarīgiem? Vai tāpēc, ka Latvijas suverenitāte varbūt
nav pilnīga, ir attaisnojama tās vēl lielāka nodošana kādam citam? Vēl mums
vēlas iegalvot to, ka Latvija nemaz nespēj būt neatkarīga, ka ir tikai divas
izvēles iespējas – ES vai NVS. Varbūt esmu jauns utopists, taču es ticu
Latvijas neatkarības iespējamībai, es ticu tam, ka Latvija spēj būt neatkarīga.
Diemžēl, šķiet, ka lielākā daļa latviešu tam netic, un tur liela daļa vainas ir
jāuzņemas tieši šiem Latvijas neatkarības neiespējamības sludinātājiem, kuri
visu laiku neatlaidīgi cenšas šo ideju iepotēt tautai, aizbildinoties ar
reālismu. Ja lielākā daļa latviešu ticētu Latvijas neatkarības iespējamībai
tikpat ļoti kā es, tad Latvija arī spētu būt neatkarīga, tad tā, iespējams,
būtu pilnīgi cita zeme ar tautu, kas ir pārliecināta par sevi! Neieslīgsim
mazvērtības kompleksos, ticēsim Latvijas neatkarības iespējamībai!
Protams, arī mani māc bažas par to, ka, Latvijai neiestājoties ES, šeit
varētu pieaugt Krievijas politiskā un ekonomiskā ietekme – tas arī ir tas
apstāklis, kāpēc mani vēl māc nelielas šaubas par to, kā balsot šajā
vēsturiskajā referendumā. Taču man ir stipras aizdomas, ka šī lieta no ES
atbalstītāju puses tiek „mazliet” dramatizēta, lai tautai iedzītu nepamatotas
bažas par to, ka, neiestājoties ES, mums draud gandrīz vai tūlītēja
pievienošanās NVS. Kā zināms, bailes ir viens no efektīvākajiem līdzkļiem, lai
panāktu sev labvēlīgu sabiedrisko domu. Domāju, tas, vai šeit būtiski pieaugs
Krievijas ietekme, lielā mērā būs atkarīgs no mums pašiem, vai mēs to
pieļausim, vai nē. Ja ļausim šeit ienākt krievu kapitālam, ja balsosim par
pretlatviskām partijām (domāju nevienam nav jānosauc, kuras tās ir, tāpat visi
zina), ja naturalizēsim lielu skaitu nelatviešu, tad arī nonāksim lielākā
Krievijas ietekmē. Tas īstenībā nav tikdaudz atkarīgs no tā, vai mēs esam ES
vai nē, vēl jo vairāk – ES nekādi negarantēs mūsu neatkarību no lielās kaimiņvalsts.
Turklāt tas, ka, iestājoties ES, pašvaldību vēlēšanās varēs piedalīties
nepilsoņi (šaubos vai Latvijas gadījumā ES pieļaus izņēmumu), kā arī ES lielo
dalībvalstu līderu (S. Berluskoni, G. Šrēdera) izteikumi par Krievijas
iespējamo dalību ES kaut kad pārskatāmā nākotnē, liek domāt, ka, iespējams,
Latvijai iestājoties ES, Krievijas ietekme nākotnē šeit varētu pat
palielināties. Šaubos vai mūsu interesēs ir atrasties vienā plašā bezrobežu zonā
ar mūsu lielo kaimiņvalsti, tad jau labāk būt tādam nelielam anklāvam ES vidū
kā Šveice. No ES atbalstītāju puses ir izskanējis arī tāds apgalvojums, ka,
neiestājoties ES, mūs, iespējams, neuzņems arī NATO (manuprāt galvenajā
Latvijas drošības garantā). Tas liekas vairāk nekā smieklīgi, ņemot vērā, ka ES
un NATO ir pilnīgi nesaistītas organizācijas; ja izpildīsim NATO iestāšanās
nosacījumus (starp tiem nav dalība ES), tad arī tiksim uzņemti tajā, vēl jo
vairāk tāpēc, ka amerikāņi ir mums labvēlīgi noskaņoti.
Vēl mani varētu darīt bažīgu ES atbalstītāju uzdotais jautājums, kāpēc
tad pie velna uz ES tiecas tik daudzas valstis, ja jau ES tām laupīs suverinitāti,
un vai tiešām ES ilggadējās valstis Francija, Vācija, Nīderlande, Luksemburga
ir zaudējušas savu suverinitāti? Jāsaka, ka Latvijas salīdzināšana ar ES
lielvalstīm, Franciju, Vāciju, Lielbritāniju, Itāliju u.c. nav gluži korekta,
jo tās ir valstis, kas pagaidām faktiski vada ES, tām tur ir liela ietekme, un
tās ES pat var uzskatīt par savas ietekmes zonas paplašinājumu. Tomēr, kā tad
ir ar mazajām ES valstīm – Luksemburgu, Dāniju, Īriju? Jāsaka, ka pagaidām tās
tiešām nav zaudējušas savu suverinitāti, ja vien neskaita lielo ES valstu
ietekmes pastiprināšanos gan ekonomiskā, gan kulturālā ziņā. Taču šeit ir
jāpiebilst, ka tā ES, kas bija līdz šim, tuvākajos gados krietni izmainīsies –
turpmāk ES būs pilnīgi citādāks veidojums kā līdz šim – tā faktiski kļūs par
federālu valsti, lai arī tas tiek pēc iespējas notušēts, lai neradītu
satraukumu. To nosaka gan jaunās ES konstitūcijas projekts, gan arvien ciešākā
dalībvalstu integrācija, kas jau sen pārsniedz ekonomisko jautājumu risināšanu.
Eiropas Ogļu un tērauda asociācijas dibinātāju 20.gs. 50 gadu sapņi par
vienotu, federatīvu Eiropas valsti kļūst par realitāti. Un jāsaka, šeit man
absolūti nav pārliecības, ka mazās valstis spēs saglabāt savu suverinitāti,
ņemot vērā, ka suverinitāte tiks ierobežota jau tīri juridiski. Pat lielo ES
dalībvalstu suverinitāte tiks būtiski ierobežota ar ES pārnacionālo institūciju
palīdzību (piemēram, kaut vai monetārās savienības ierobežojumi attiecībā uz
budžeta deficītu, inflāciju). Labi, bet kāpēc tad lielākā daļa kandidātvalstu
iedzīvotāju ir nobalsojuši par ES, vai viņi tiešām būtu tik stulbi? Un šeit ir
lieti atzīmēt, ka ES propagandas mašinērija visās šajās valstīs darbojās
līdzīgi kā Latvijā, tika pielietotas visas tās pašas metodes – ES kā
leiputrija, „milzīga” ES strukturālo fondu nauda, elites un baznīcas nešaubīgais
atbalsts dalībai ES, citas izejas neiespējamība, masīva masu informācijas
līdzekļu slēpta un atklāta kampaņa u.tml., vārdu sakot – pilns smadzeņu
skalošanas arsenāls, un jūs domājat, ka šo kandidātvalstu iedzīvotāji ir daudz
gudrāki par latviešiem, nebūt ne – viņi uzķērās uz tā paša āķa, uz kura tagad
gatavojas uzķerties arī Latvijas pilsoņi. Jāatzīst gan, ka daļā kandidātvalstu
šī ES propagandas mašinērija gandrīz vai piedzīvoja neveiksmi – „Par” ES
nobalsoja tikai nedaudz vairāk par 50% iedzīvotāju - jācer vismaz, ka
„pozitīva” balsojuma gadījumā, mums nebūs apkaunojošie 80-90%, kas tikai liecinātu
par tautas nespēju domāt pašiem.
Secinājumi. Ja esat kosmopolītiski noskaņots (jūs vairāk jūtaties kā
eiropietis nekā kā latvietis), jums īpaši neuztrauc Latvijas valstiskums un
suverenitāte, bet vairāk interesē paša maciņa biezums, tad, manuprāt, diezgan
droši varat balsot „Par” Latvijas iestāšanos ES, jo tur jūs varēsiet daudz
pilnīgāk justies kā „pasaules” vai vismaz „eiropas” pilsonis, taču, ja uzskatāt
sevi par patriotu, jums rūp gan Latvijas kā valsts, gan latviešu tautas
nākotne, tad iesaku tiešām nopietni padomāt pirms balsošanas „Par” vai „Pret”
Latvijas dalību ES. Tikai atcerieties to, ka tā ES, kas tagad veidojas, vairs
nebūs tā ES, kas pastāvējusi līdz šim, - tā būs Eiropas federācija - faktiski
Eiropas Savienotās Valstis ar mazliet lielāku dalībvalstu (štatu) kompetenci.
To nu izvērtējiet katrs pēc savas sirdsapziņas – vai jūs vairāk pārliecina ES
propagandētāju iezīmētais scenārijs (ES kā vienīgā NVS alternatīva), vai arī
manis un daudzu saprātīgo eiroskeptiķu (es nerunāju par tiem, kas liek
vienlīdzības zīmi starp ES un PSRS) paustās bažas par Latvijas iespējamo
nākotni ES sastāvā. Protams, ka mani māc arī zināmas šaubas par pareizo izvēli
- es uzskatu, ja cilvēks pirms lēmuma pieņemšanas nešaubās, tad, acīm redzami,
lēmums ir pieņemts balstoties uz mirkļa emocijām, nezināšanu vai arī aiz
savtīga aprēķina. Šobrīd absolūti vienpusējā un nešaubīgā Latvijas elites
nostāja jautājumā par Latvijas pievienošānos ES liek domāt, ka „kaut kas tur
nav tīrs” – viņu vidū pat netiek pieļautas diskusijas par kādu alternatīvu, un
tas ir ļoti aizdomīgi, lai neteiktu vairāk! Neskatoties uz šaubām, es savu
izvēli esmu izdarījis un balsošu „Pret” Latvijas kļūšanu par Eiropas
federācijas subjektu ar visām no tā izrietošām sekām. Tas būs mans balsojums
par Latvijas neatkarību, jo es ticu, ka Latvija spēj būt neatkarīga!
Jānis Iesalnieks, LU Juridiskās fakultātes students
Publicēts
interneta portālā DELFI 2003.gada 10.septembrī – 10 dienas pirms
referenduma par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru