Daoisms


Ievads


            Reliģija kā cilvēka apziņas fenomens vienmēr sakņojusies gudrības un patiesības izzināšanā. Austrumu reliģijas (daoisms, budisms, hinduisms) atšķirībā no kristietības un islama nepasludina vienu absolūto patiesību, līdz ar to nenonāk atkarībā no tās. Vienīgās patiesības trūkums neierobežo ticību. Jo pati ticība nekļūst par reliģijas galveno objektu un mērķi ( kā tas vērojams , piemēram, kristietībā). Daoisma mērķis ir pareiza rīcība, dzīvesveids un dzīvesceļš. No rietumu cilvēka viedokļa daoisma reliģijas būtība ir paradoksāla loģika – komplementārais iņ un jaņ princips. Tikai paturot rātā šo pretstatu vienotību iespējams kaut nedaudz vairāk Dao jēdziena būtībai.


            Pēc ķīniešu domām, šī pasaule nav vis pastāvīgi sabrūkoša un iznīcībai padota, kā tas izriet, piemēram, no budistu uzskatiem, bet gan tā ir dievišķa. Sabrukšanas parādībai, ļaunumam, disharmonijai tiek dots cits skaidrojums un vērtējums nekā Indijā. Ja indietim iznīcība ir pasaulei pašai par sevi no sākta gala piemītoša, neatņemama pamatīpašība, tad, pēc vairāku ķīniešu domātāju uzskatiem, ļaunuma ienākšana pasaulē saistāma tieši ar paša cilvēka darbību.
            Saskaroties ar citu kultūru un vēloties to izprast, pirmais un galvenais priekšnosacījums ir citādā, atšķirīgā esamības pieļāvums. Ir nepieciešams mainīt skatpunktu, ierasto vērtību mēru. Tikai tad var rasties iespēja saskatīt līdz tam neredzamo, izprast svešo un neizprotamo. Tas nepavisam nenozīmē atteikšanos no savas kultūras un ierastajām cilvēcisko attiecību formām. Citādajā, atšķirīgajā mēs varam saskatīt savas potenciālās iespējas, kuru apzināšanās var kļūt par pamatu radošam dialogam.









 

Dao


            Sākot ar 6. – 7. gadsimtu, Dao kļūst par nozīmīgāko filozofisku un reliģisku jēdzienu, kuru lieto daudzi ķīniešu domātāji un rakstnieki. To samērā grūti izteikt Eiropas filozofiskajā terminoloģijā vai skaidrot rietumu kultūras pārstāvim saprotamā valodā. Šeit jāsastopas drīzāk ar poētisku metaforu nekā filozofisku principu.
            Dao tulko kā ceļu, pasaules pamatu, sakārtotības principu, arī kā visa pirmsākumu. Dao esot bijis pirms Šandi, pirms debesu valdnieka, tas ir sākums visam. No tā izcēlusies daba, arī cilvēki un sabiedrība.
            Tur bija kas nedalīts un pilnīgs,
            Kas pastāvēja pirms debesīm un zemes.
            Nedzirdams un bez formas, tas ir neatkarīgs un nemainīgs.
            Tas darbojas visur un nav apdraudēts
            (ir brīvs no citu lietu ietekmes)
            To var uzskatīt par pasaules izcelsmi un avotu.
            Es nezinu tā vārdu; es to saucu par Dao.
           
            Dao notiek visur, tas ir visur klāt (Austrumu mākslā Dao nereti ir migla). Ja vēlamies uzsvērt, ka visas norises saistās Dao, varam to saukt par Lielo, bet, ja gribam uzsvērt, ka katra lieta attīstās pati par sevi, tad tas ir Mazais, kas neko neierobežo, nenosaka.
            Lielais Dao plūst visur:
            Tas var iet pa kreisi un dao labi.
            Visām lietām tas ir vajadzīgs dzīvībai un tas nenovēršas no tām.
            Tas veic savu uzdevumu, bet neprasa atzīšanu.

Pasaule ir Dao attēls, līdzība. Vienlaicīgi Dao ir arī pareizais ceļš, pareizais veids, kā norisinās visi procesi pasaulē. Dabiskā kārtība ir norma, kādām jābūt lietām, cilvēkiem un viņu rīcībai.
Kādā tekstā poētiski teikts: “Līdzīgi kā okeāna vilnis atstāj pēdas piekrastes smiltīs, tā Dao atstāj savu nospiedumu pasaulē.” Pasaule ir šīs būtības nospiedums, izpaudums. Tādēļ tā uzmanīgam vērotājam var sniegt informāciju par pašu okeānu, par pašu Dao, par Absolūto. No šejienes izriet ķīniešu īpašā cieņa pret dabu, tās pielūgšana, dievināšana. Tādēļ, piemēram, senajā Ķīnā pat celti speciāli torņi, no kuriem paveras skaists skats uz apkārtni. Tajos var kāpt un tīksmināties par ainavas varenumu un harmoniskumu, tādējādi tuvinoties pašam Dao, dabas skaistumā atklājot dievišķās pilnības okeānu, mūžīgo patiesības un kārtības principu. Šādam dabas pārdzīvojumam ir ne tik daudz estētiska, cik reliģiska jēga. Tāda pati attieksme ir arī pret sabiedrību kā Dao atstātās kārtības daļu.
            Dao tātad nav persona. Dao nav līdzīgs tādam priekšstatam par Dievu, kāds sastopams rietumu reliģijās. Dao drīzāk ir bezpersonisks princips, nevis garīga būtne.

Cilvēka koncepcija


            Atšķirībā no rietumu kultūrā izplatītā uzskata ķīniešiem pasaule ir radīta pati par sevi, nevis cilvēka labā. Cilvēks nav pasaules centrs. Pasaule ir dievības izpaudums, Dao nospiedums. Cilvēks ir viens no smilšu graudiņiem okeāna krastā, viena no dabas sastāvdaļām. Taču šim smilšu graudiņam, atšķirībā no citiem, ir sava griba. Pretstatā visam pārējam pasaulē cilvēks var izmainīt savu apkārtni. Parasti viņš to izmaina, pie tam sliktākajā virzienā. Cilvēka darbībai lielākoties ir negatīvas sekas. Svarīgi ir dievišķo kārtību saglabāt, neizjaukt, tādēļ cilvēkam labāk jāpaliek tajā vietā, kur viņš atrodas. No šejienes – savas  vietas apziņa ķīniešu domāšanā, disciplinētība, uzmanīgums, pacietība, smalkjūtība, bet arī pakļāvība, gatavība bez ierunām izpildīt pavēles, tieksme saglabāt tradīcijas.
Galvenā problēma, kas izvirzās, ir - kā cilvēkam būt harmonijā, kā pareizi ievērot Dao. Ķīnas kultūrā tas tiek risināts divos veidos jeb divos filozofijas virzienos. Viens akcentē jaut6ājumu, kā saglabāt kārtību savstarpējās attiecībās un valstī, otrs – kā harmonizēt cilvēka attiecības ar dabu un pašam sevi. Pirmais jautājums vairāk iztirzāts konfūcismā, otrs daoismā. Konfūcisms vairāk uzmanības velta cilvēka vietai sabiedrībā, pareizai valsts iekārtai, sociālajām un izglītības problēmām, politikai. Daoisms pievēršas dabai un pašam cilvēkam, viņa iekšējai pasaulei, pareizas attieksmes veidošanai pret visu apkārtējo.
            Abos virzienos saglabājas galvenais uzdevums, kā iekļauties dievišķajā kārtībā.

Laodzi


            Par daoisma mācības pamatlicēju uzskata leģendāro Laodzi, kas dzīvojis 6 gs. p. m. ē. Viņa vārds – Laodzi - tiešā tulkojumā nozīmē “Vecais bērns”. Leģenda vēstī, ka Laodzi māte viņu iznēsājusi astoņdesmit gadus un, tikko piedzimis, viņš jau bijis vecs vīrs. Šķiet, šī dīvainā leģenda izteic pašu filozofijas būtību, apvienojot vienā personā vecuma pieredzi un bērna uzticīgo atvērtību pasaulei. Laodzi visu mūžu palicis līdzīgs bērnam, viņš nav baidījies sev un pasaulei uzdod naivus bērna jautājumus, iedrošinājies neņemt vērā, “nezināt” gadsimtiem ilgi pastāvošas atziņas. Viņš jautā tā, it kā ieraudzītu pasauli pirmo reizi. Varētu domāt, ka Laodzi vārdā, attieksmē pret pasauli un cilvēku Ķīnas kultūrai raksturīgā veidā iemiesojies mūžsenais arhetipiskais “muļķīša”, trešā tēvadēla un nesamaitātā bērna tēls.
            Laodzi mantojumā atstājis nelielu aforisma grāmatiņu, kas ir daoisma galvenais avots “Daodedzin”. Šajā sacerējumā stāstīts par Dao – ceļu, pa kuru ejot cilvēks var sasniegt de – tikumību. “Daodedzin” spilgti atklāj ķīniešu pasaules skatījuma specifiku, vienlaikus iezīmējot vienu no spožākajām lappusēm pasaules garīgo meklējumu vēsturē. Pamatatziņās par pasauli un cilvēka vietu tajā filozofs lielā mērā turpina “Pārmaiņu grāmatas” tradīciju. Viss pasaulē izaug no vienotā, dzīvā un elpojošā tukšuma – dao. Dao ir dzīvības ceļš, vārda radošais spēks, kas nav izteicams konkrētos vārdos. Uzsākot sarunu ar lasītāju, Laodzi brīdina:
            “Dao, ko iespējams apjēgt,
            Nav mūžīgi esošais Dao.
            Vārds, ko iespējams pateikt,
            Nav mūžībai sacītais vārds.
            Debess un zemes sākumu vārdos nevar izteikt.”

Daoisma pamatā ir pārliecība, ja cilvēki pareizi atklātu dabas kārtību, izprastu dabas spēkus, tad viņiem būtu nodrošināta laimīga dzīve, veselība, miers un pat nemirstība – bezgala garš mūžs tepat virs zemes.
 Ļaunuma jeb visu problēmu pamatā ir mākslīgā kultūra, tas ir – civilizācija. Cilvēks pārāk tālu aizgājis no dabas, vienīgi pareizais ceļš ir atgriezties pie tās atpakaļ.
            Dao ir ceļš vai veids, kā lietas norisinās pašas par sevi, dabiski. Piemēram, saule lec un riet, vasara seko pavasarim, augu un dzīvnieki dzīvo un attīstās. Cilvēkam atliek šai kārtībai vienīgi pieskaņoties. Dao ir arī tikumības ceļš, kas parāda pareizo dzīves veidu un izturēšanos.
            Dao ir šīs pasaules godināšana, pasaules, ko var uztvert putna lidojumā, zieda plaukšanā, bērna piedzimšanā, upes tecējumā, gadalaiku mijā. Tajā pašā laikā Dao ir līdzīgs tukšumam. Par to nevar pateikt, vai tas ir vai nav. Vispirms ir ceļš, pa kuru jāiet, un pēc tam pati iešana. Dabas un cilvēka uzdevums ir virzīties pretī mieram, labklājībai, piepildījumam. Vispilnīgākais ceļš ir atteikšanās no darbības uvej. Saskaņā ar daoistu mācību cilvēkam savā domāšanā un rīcībā ir jāpakļaujas universālam principam – uvej jeb neiejaukšanās principam.
            Neiejaukšanās nav vienkārši bezdarbība vai arī specifiska darbības forma. Tā ir īpaša psihofizioloģiska stāvokļa, īpašas eksistences formas meklējumi, kas ļautu pasaulei pašai atklāties, runāt cilvēkā. Tāds stāvoklis pirmām kārtām nozīmē patiesīgumu kā maksimālu atvērtību pasaulei, kas vienlaikus augstākajā mērā ļauj realizēties arī cilvēka būtībai.
            Dabiski, ka šāda pasaules skatījuma pirmforma, eksistenciāla ievirze nosaka savdabīgu civilizācijas attīstības gaitu. Neiejaukšanās principa realizācija nenoliedzami ietekmē Ķīnas medicīnas (un zinātnes vispār) attīstības specifiku. Atšķirībā no Rietumu kultūras arhetipiem šī forma (kopā ar citām) neveicina eksperimentālās zinātnes attīstību – tā būtu iejaukšanās -, taču sekmē nozaru uzplaukumu, kuru attīstības pamatā ir ilgstoši, rūpīgi novērojumi (astronomija, ģeoloģija, medicīna u. c.).
            Neiejaukšanās princips senajā Ķīnā tiek attiecināts arī uz cilvēku attiecībām, sabiedrisko dzīvi. Tas jāievēro visiem – gan pavalstniekiem, gan valdniekiem.
Cilvēks grib to, kā viņam nav. Ja ko gribam, tas nozīmē, ka mums kaut kā trūks. Pilnība sasniedzama tikai tad, ja netraucē iegribas. Cilvēka uzdevums ir nevis savas vēlmes piepildīt, kas parasti ir nedabiskas, piemēram, tieksme pēc slavas, bagātības, bet gan pārtraukt vēlēšanos.
Līdzīgs ieteikums bija sastopams upanišadās un budismā. Taču upanišadu autori aicina no aiziet no laicīgās dzīves, saraujot ar to visas saites, jo viņi nicina pasauli kā bīstamu maldu. Turpretī Laodzi pasaule ir vērtība, daba ir ideāls. Laodzi mīl to un tādēļ aicina apstāties, nomierināties, nedarīt, lai neizjauktu dabisko kārtību, nenodarītu dabai kaitējumu. Ieteikumi ir līdzīgi, taču to pamatojums atšķirīgs.
            Tādēļ miers labāks par darbību, klusums vērtīgāks par vārdiem, ar to tad arī Laodzi apsveic Konfūciju viņu tikšanās reizē. “Pirms kaut ko teikt, apdomā, vai tavi vārdi būs skaistāki par to klusumu, ko viņi pārtrauks.”
            Ķīniešu filozofijā nav runāts par pēdējām lietām, pasaules galu, tiesu, paradīzi un elli. Paradīze jau ir šeit pat, zemes virsū. Atšķirībā no indiešu upanišadu vai jogas mēģinājumiem savienoties ar kosmisko būtību (Brahmanu), ar Dao nevar savienoties. Dao ir tikai ceļš, nevis kāda noteikta būtība. Pasaule un cilvēks ir līdzīgi Dao, bet ne vienādi ar to. Dao vajag līdzināties, nevis saplūst ar to.
            Daoismā parādās ticība nemirstībai zemes dzīves laikā. Pilnīgs cilvēks sāk dzīvot dabā, kalnos, pārmainās, pazaudē savu izskatu un pamazām kļūst par dabas daļu. Viņš nevar izrauties kaut kur ārpus pasaules. Cilvēkam jāpaliek zemes dzīvē, iegūstot Dao īpašības. Debesis nenozīmē kādu citu realitāti. Tās ir līdzīgas zemei, tikai citā pilnīgākā pakāpē. Rietumu cilvēks vēlas pārveidot pasauli, ķīnietis saplūst ar pasauli, saglabājot līdzību ar debesīm.
            Daoisti pretēji Konfūcija piekritējiem neapmierinās tikai ar ierobežojumiem, aizliegumiem un rituāliem. Viņiem svarīgāk šķiet nevis pakļauties debesu gribai, bet nodoties dabas ceļam. Daoisms ir spontanitātes ceļš, pa kuru ejot jāatsakās no dumpīgā prāta diktāta, agresivitātes un jāsaplūst kopā ar dabas ritmiem. Kārtība nav jārada mākslīgi, tai jāpadodas.
            No Dao izriet morālās kārtības princips de. Pasaules uzbūvē de stāv zemāk par Dao. Dao dzemdē, de baro. De izpaužas cilvēku attiecībās, arī pretēju dzimumu saskarsmē.
            Cilvēks, kas sasniedzis gudrību, apzinās neredzamās likumsakarības. Lai tādas zināšanas iegūtu, nekur nav jāiet. “Neizejot no sētas, zināt Padebešu valsti, nepiezogoties pie loga, redzēt debesu Dao. Tālāk iesi, mazāk arī zināsi.” No šīs atziņas izrietēja Ķīnas kultūras uz iekšpusi vērstais raksturs, vēlēšanās neietekmēties no tā, kas notiek citur, dzīvot ar apziņu, ka Ķīna ir pasaules centrs. Ko tad nozīmē sekošana Dao? Kādā dziesmā teikts:
“Labākais cilvēkā ir kā ūdens. Ūdens ir labs, tas dod labumu visiem un ne ar vienu nesacenšas.”
Daoistu ideāls – būt kā ūdenim, kurš piemērojas un tek kā dabas lielā plūsma. Rasas pilē jāprot saskatīt Visumu. Dzīvei raksturīga vienkāršība, patmīlības pārvarēšana un savu iegribu samazināšana. Daoists neuzspiež savus uzskatus citam. Sacensība bieži vien ir vēlēšanās būt tādiem, kādi mēs neesam un nevaram būt. Tieši necenšoties, cilvēks spēj paveikt visas lietas, bet nepārtraukta sāncensība viņu pamazām sagrauž. Dziesma saka:
“Man trīs dārgumi. Sargi un paturi tos:
 Pirmais ir dziļa mīlestība,
 Otrais ir taupība,
Un trešais ir neuzdrošināšanās būt priekšā citiem.”
Brīnumainu putna lidojumu atgādina arī daoistu filozofiskā doma. Tomēr šis vieglais lidojums atstāj dziļas un paliekošas pēdas Ķīnas kultūrā. Daoisma centieni vērsti uz dabiskuma apliecinājumu – tā aicina saskatīt pasaulē universālu ritumu, iekļauties tajā, neļauties mānīgu vārdu un priekšstatu vilinājumam.
Nobeigums

Daudzi mūsdienu zinātnieki uzskata, ka Daodedzin tekstu tāda veidā, kāds tas pastāv pēdējo divu gadu tūkstošu laikā, radījuši Laodzi sekotāji gadsimtu vai vairākus gadsimtus pēc sava skolotāja nāves, balstoties ne tikai uz viņa izteicieniem, bet arī izmantojot citus materiālus. Daoistu skolas spēku un ietekmi arī pirms Daodedzin teksta radīšanas pētnieki neapšauba.
Daži pētnieki pauduši uzskatu, ka Laodzi esot tikai leģenda persona, kas reāli nav pastāvējusi. Daoistu skola esot kompilējusi savai mācībai atbilstošus agrāko paaudžu domātāju izteicienus, pierakstījusi tos un papildinājusi tos ar dažiem sava laika atzinumiem.
Lai arī kādi rezultāti būtu diskusijām par Daodedzin cilmi, nevienam to dalībniekam nav šaubu, ka tas ir ļoti sens kultūras piemineklis ar vienotu ievirzi. Tā teksts gadu gaitā, protams, gājis caur daudzu pārrakstītāju rokām, un sākotnēji, kad tas vēl nebija plaši izplatīts, tajā varēja notikt izmaiņas arī pārrakstītāja kļūdas dēļ.
Darbs kopumā vērtējams kā pasaules intuitīva atskārsme un tās izteikšana tēlainos paradoksālos spriedumos un sentencēs. Laodzi netīko pastāvošajām zināšanām pievienot jaunus elementus. Viņš padziļina visu cilvēka garīgo dzīvi kopumā. Daodedzin attīsta dziļi intīmu un smalku pasaules izjūtu un pasaules pārdzīvojumu.














Izmantotā literatūra.

Mūrnieks A. “Ieskats kultūras un reliģiju vēsturē” – R.: “Raka” 1998
Kūle M., Kūlis R. “Filozofija” – R.: “Zvaigzne ABC” 1998
Laodzi. Sacerējums par Dao un De (Daodedzin) – R.: Zvaigzne ABC







            

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru