Ķeltu sabiedrība: ģimene un dzimtu sistēma

LATVIJAS UNIVERSITĀTE

VĒSTURES UN FILOZOFIJAS FAKULTĀTE

VIDUSLAIKU VĒSTURES KATEDRA

Referāts

Ķeltu sabiedrība: ģimene un dzimtu sistēma

Rīga

2009

Saturs

Ievads. 3

1. Sabiedrības struktūra un kārtas. 4

2. Dzimtu sistēma. 6

3. Attiecības ģimenē. 7

3.1 Attiecības starp sievietēm un vīriešiem.. 7

3.2. Attiecības starp vecākiem un bērniem.. 8

Tēzes. 10

Izmantotās literatūras saraksts. 11

Ievads

Aizvēstures pētniecība tikai un vienīgi balstās uz arheoloģiskajiem atradumiem, jo nepastāvot rakstībai un tās avotiem, vēsturniekiem nekas cits neatliek, kā tikai pamatot savas teorijas ar arheoloģisko kultūru atrastu kapu laukos vai apmetnēs.

Ir maz arheoloģisko materiālu saglabājies no aizvēstures laika posma, it īpaši akmens un agro metālu perioda, kad daudz kas tika veidots no koka, kaula un raga, kas ļoti reti spēj ilgstoši saglabāties. Kā arī pastāv liela varbūtību, ka tas, kas tiek atrasts, nav tas, kas raksturoja kādu konkrētu kultūru[1].

Aizvēstures pētniekiem ir ļoti grūti un pat neiespējami izteikt kādus konkrētus spriedumus vai secinājumus, jo jebkura hipotēze var tikt apgāzta parādoties jauniem arheoloģiskajiem atradumiem.

Mērķis: pētīt ķeltu ģimeni un dzimtu sistēmu, kā ķeltu sabiedrības pamatu.

Uzdevumi:

·         noskaidrot sabiedrības iedalījumu pēc kārtām un to funkcijām cilšu sabiedrībā;

·         pētīt apvienoto ģimeņu jeb dzimtu savstarpējās attiecības un ietekmi uz sabiedrību kopumā;

·         pētīt ģimenes attiecību modeļus, kā liecinātājus par ķeltu sabiedrības funkcijām sadzīvē.

1. Sabiedrības struktūra un kārtas

Cilts populācijas un teritorijas ziņā bija diezgan maza un parasti iekļāvās dabiskajās topogrāfiskajās robežās[2]. Ciltis bija norobežotas viena no otras un bija patstāvīgas gan ekonomiskā, gan politiskā ziņā.

Pakāpeniski izplešoties daudzas ķeltu ciltis nonāca lielo tirdzniecības ceļu tuvumā, kas ietekmēja gan ķeltu dzimtu pieaugošo labklājību, gan amatniecības attīstību, gan tradīciju izmaiņas[3].

Straujais cilvēku skata pieaugums piespieda daudzas ciltis migrēt, meklējot jaunas brīvas teritorijas. Ciltis šim procesam gatavojās mēnešiem un pat gadiem iepriekš gatavojot produktus un mantas līdzņemšanai un sarunājot ar kaimiņu ciltīm miera līgumus uz dotajiem izceļošanas termiņiem. Tas mazināja ne tikai sociālo spriedzi iedzīvotāju vidū, bet arī samazināja konkurenci uz zemi un amatiem[4].

Ķelti ierodoties jaunajā teritorijā pārsvarā nevis izspieda vietējos iedzīvotājus, bet gan asimilēja tos un ķeltizēja tos[5], iepazīstinot vietējos iedzīvotājus ar savām tradīcijām un paražām.

Sabiedrība cilts ietvaros parasti bija trīsdaļīga: vadonis, dižciltīgie, brīvie cilts pārstāvji[6]. Brīvie vienkāršās tautas pārstāvis parasti bija zemnieki, kā arī daļa no viņiem bija kāda amata pārstāvji. Kā arī pastāvēja nebrīvie sabiedrības pārstāvji, kuriem nebija statusa vai prasību uz kādu īpašumu. Tie bija vergi un pakļautās tautas pārstāvji[7].

Cilts tika iedalīta dzimtās, kurām piemita mantojumtiesības. Ciešākas radnieciskās saites tika uzskatītas četrās paaudzēs pa tēva līniju. Lai paplašinātu radniecības saites un radu skaitu, laulības tika veiktas starp dažādu dzimtu pārstāvjiem, bet dižciltīgo laulības bija starp dažādu cilšu pārstāvjiem, ko apliecina apbedījumos atrasto cilvēku radniecīgās saites[8].

Ķeltu apbedījumos 4.gs. p.m.ē. bija divu paaudžu ģimenes locekļu mirstīgās atliekas, kas vēlākajos laikos pieauga līdz četru paaudžu apbedījumiem, kas liecināja gan par ģimenes saišu ciešumu, gan par ģimeņu lielumu pieaugumu, gan par vēlmi norobežoties no apkārtējām ciltīm un to ietekmēm[9].

2.gs.p.m.ē. parādās karavīru nošķiršana no pārējām sabiedrības kārtām , par ko liecināja apbedījuma vietās atrastās bagātās kara ieroču piedevas[10].

Vadonis galvenokārt bija atbildīgs par cilts militārajām un starpcilšu diplomātiskajām lietām. Tauta pie viņa vērsās, kā karavadoņa, nemiera laikos un piedalījās karaklausībās. Apmaiņā pret uzticību, vadonis dāvāja zemi un liellopus. Par to liecina apbedījumos atrastie kara atribūti un ieroči, kas apliecināja vadoņa funkcijas sabiedrībā, kā militāras personas[11].

Vadoni ievēlēja augstdzimušie cilts pārstāvji un pašam vadonim arī vajadzēja būt dižciltīgas izcelsmes. Bet tā kā augstmaņu ģimene (tāpat kā jebkura ķeltu ģimene) sastāvēja no visiem četru paaudžu laikā poligāmās laulībās dzemdētajiem vīriešu dzimuma pārstāvjiem, konkurence bija visai sīva, jo vadonis tāpat kā augstmaņi pārstāvēja karojošās elites kārtu[12].

Valdniekam vajadzēja būt izcilam labas veselības un spēka paraugam, jo tika uzskatīts, ka valdnieks reprezentē visas cilts veselību un labklājību, ko savukārt apliecina apbedījumi – augumā visraženākajiem indivīdiem tika dotas līdzi visbagātākās kapu piedevas[13].

Sākotnēji ķeltu apbedījumus nošķir no pārējiem indoeiropiešu cilšu apbedījumiem, pēc tiem raksturīgajiem garajiem kaujas zobeniem, kā arī četru riteņu bēru rati, kurus nomainīja divu riteņu kaujas rati, kas ir raksturīga pazīme elitārajos apbedījumos[14].

2. Dzimtu sistēma

Neviens cilvēks nevarēja pastāvēt ārpus cilts, tāpēc lojalitāte sistēmai bija ļoti svarīga.

Zeme nepiederēja nevienam, bet tika nodota kāda konkrēta klana vajadzībām un apsaimniekošanai, ko apliecina zemes lauku norobežošana izmantojot dabiskos robežu veidojumus: akmens krāvumus, raktus kanālus un pārveidotas strautu gultnes, stādīto koku ielejas.[15].

Šo cilšu galvenais iztikas avots bija zeme un zemkopība, kas skaitījās par visas sabiedrības pamatu, kura tika sadalīta dzimtas locekļu starpā[16].

Brīvajam zemniekam piederēja septiņas govis un vērsis, septiņas cūkas un cūku māte, septiņas aitas un zirgs un pietiekoši audz atmata zemes, lai varētu pabarot septiņas govis gada laikā, to pierāda piemājas teritorijā atrastās atkritumu bedres ar dzīvnieku kaulu atliekām. Mājlopi lielākoties tika izmantoti, kā pārtikas rezerves un izejmateriāls apģērba, ieroču un citu instrumentu pagatavošanai[17].

Labklājība ķeltu sabiedrībai nāca no kara guvumiem, bet vēlāk (Dzelzs laikmetā) no ārzemju tirdzniecības ceļu kontroles un it īpaši no lauksaimniecības. Kā vēl viens varas avots bija tā saucamo „klientu” iegūšana. „Klienti” - cilvēki, kuriem bija jāpilda saistības ar dižciltīgo, kalpojot un atbalstot viņu, apmaiņā pret aizsardzību un dažkārt arī iztiku (vai zemi, kas to nodrošināja)[18]. Šī sabiedrības sistēma varētu būt aizgūta no romiešiem jau abu kultūru tirdzniecības procesā. 

Bija iespējams iegūt „klientus” pat kaimiņu ciltīs, tādejādi izveidojot personīgu savienību ar kaimiņu cilšu dižciltīgajām ģimenē[19]. Tādā veidā apvienojās dzimtu un klientu sistēmas, kas izpaudās mākslas un tradīciju pārņemšanā no vienas cils otrai un ir redzams, kā izmaiņas kapu un apmetņu inventāra atradumos.

3. Attiecības ģimenē

3.1 Attiecības starp sievietēm un vīriešiem

Labklājību noteica liellopu un bagātību daudzums, kuru noteica pēc sieviešu vergu, govju un sudraba daudzuma[20]. Sievietes labklājību un statusu sabiedrībā varēja noteikt pēc tai piederošo dārgmetālu rotu daudzuma, kas savukārt apliecināja viņas piederību kādai no elites dzimtām.

Arī rotas bija atšķirīgas: vīrieši nēsāja kakla riņķus, kas simbolizēja spēku, varu un karaklausības, bet sievietes rotājās ar dzintara, bronzas vai stikla krellēm[21]. Sievietes, kuras piederēja pie vadošās elites dzimtas arī nēsāja kakla riņķus, kas parādīja viņu politisko varu un daļēju patstāvību.

Sievietes tika uztvertas, kā līdzvērtīgas vīrietim, bet augstdzimušas sievietes baudīja ne tikai vienlīdzību, bet arī varu, ko apliecina kapu laukos atrastās kapu piedevas[22].

Lai gan pēc cilšu iekšējiem kodeksiem sieviete nedrīkstēja iesaistīties nekādās politiskās darbībās, prakse pierāda, ka vairākas sievietes sasniedza lielu ietekmi cilts dzīvē ar varas palīdzību, kuru bija mantojušas no saviem tēviem vai ieguvušas no vīriem[23].

Tas, ka sieviešu un vīriešu lomas un funkcijas sabiedrībā bija strikti noteiktas, ir labi saskatāms aizvēstures laika posma apbedījumos, kur dažāda dzimuma pārstāvjiem līdzi tika doti līdzi kapā atšķirīgi priekšmeti un ar dzimumam atbilstošiem ornamentiem[24]. Vīriem līdzi tika dotas zirglietas un ieroči, bet sievietēm ādu apstrādājamie darba rīki un citi ar vieglo amatniecību saistītie darba rīki, tādejādi arī parādot cilvēku funkcijas sabiedrībā.

Ierobežots materiālo liecību avoti liecina par darba dalīšanu. Kamēr vīrieši nodarbojās ar lauku aparšanu un metālapstrādi, sievietes bija nodarbinātas ar pārtikas gatavošanu un uzglabāšanu, kā arī ar cita veida noderīgu amatniecību, kā podniecība, pinumi veidošana un ādas apstrāde, ko arī pierāda specifiskās, katram amatam piederošās kapu piedevas[25].

Ķeltu vīriešiem (un dažkārt arī sievietēm) bija atļauts būt kopā ar vairāk nekā vienu partneri. Laulāto pāru attiecības reglamentēja bezgalīgs klāsts sīkumaini un precīzi nostrādātu likumu kopums. Bet šie likumi, tāpat kā visi pārējie, netika pierakstīti; tie tika nodoti no viena druīda otram verbālā formā, kuri darbojās gan kā likumdevējs, gan kā priesteris[26].

Laulības tika uzskatītas par partnerattiecībām, kuru sākumā vīrs un sieva ieguldīja vienādu naudas un citu līdzekļu daudzumu tā saucamajā „ģimenes fondā”. Pēc kāda no partnera nāves, visu mantu saņēma otrs, neatkarība no dzimuma[27].

Sabiedrībā liela nozīme bija labai slavai[28]. Tā kā ciltis bija diezgan maza izmēra un balstījās galvenokārt uz ģimeniskām saitēm, līdz ar to cilvēki daudz saasinātāks izjuta sevi, kā sabiedrības daļu un nevarēja iedomāties dzīvi ārpus tās.

Ķeltu sabiedrība bāzējās uz statusu un godu, bet statuss bija gan mantojams, gan iegūstams pateicoties personīgiem sasniegumiem[29]. Apliecinot sevi, kā spējīgam un godājamam sabiedrības loceklim, bija iespēja pāriet no vienas kārta uz kādu citu.

Ģimenes labklājība bija atkarīga no ganāmpulka lieluma. Liellopi bija nepieciešami dēļ gaļas, piena, ādas un kauliem; viss, kas varētu tikt izmantots dēļ saimniecības vajadzībām. Lai gan ķelti nodarbojās ar lopkopību, liela nozīme bija arī medībām, kas nodrošināja ne tikai dažādību ikdienas ēdienkartē, bet arī pasargāja laukus un mājlopus no meža zvēru uzbrukumiem, kā arī nodrošināja zēnu sagatavošanos kaujām, ko apliecina nometnēs lielā skaitā atrastie bultu uzgaļi.[30].

3.2. Attiecības starp vecākiem un bērniem

Tā kā aizvēsturē bija augsts mirstības līmenis, ģimenēs bija daudz bērnu ar mērķi, lai vismaz pāris no viņiem izdzīvotu līdz vecumdienām un dzimta neizmirtu, jo kari, nelaimes gadījumi un neraža, kā arī slimības bija par pamatu biežai cilvēku nāvei, ko apliecina kapu laukos atrastais lielais apbedījumu skaits ar bērnu apbedījumiem, kuri nesasniedza pat 8 gadu vecumu[31].

Atšķirības starp bērnu un pieaugušo apbedījumiem ir daudz krasāka. Viņiem kapos tika likti priekšmeti, kas raksturoja viņus kā nepilnvērtīgus sabiedrības locekļus. Rotu skaits bija mazs un gandrīz nebija sastopams militārais ekipējums, izņemot pāris nazīši dažos apbedījumos. Savukārt ir atrasti priekšmeti saistīti ar lauksaimniecību vai kādu no amatniecības rīkiem, kas liecina par bērnu apmācību jau agrā bērnībā.[32].

Ķeltu sabiedrība balstījās uz kopienas sajūtu. Bērni jau agrā vecumā (nesasniedzot septiņu gadu vecumu) tika nodoti tā saucamajām audžu vecāku ģimenēm, kur viņi iepazinās ar plašāku cils sastāvu un lietām, kuras cits sagaidīs no viņiem, kad viņi izaugs[33].

Audžu ģimenes varēja būt gan ģimenes pārstāvji, gan draugi, atkarībā no viņu sociālā stāvokļa un ekonomiskās labklājības. Dažkārt tas notika par velti, bet lielākoties īstie vecāki maksāja audžu vecākiem noteiktu summu atkarībā no abu ģimeņu sociālā un ekonomiskā statusa atšķirībām un bērna dzimuma. Par meitām nācās maksāt vairāk nekā par dēliem[34].

Lai gan meitenes tika apmācītas līdz 14 gadu vecumam, bet zēni turpināja apmācību vēl 3 gadus, maksa par zēnu skološanu bija zemāka, jo tika uzskatīts, ka puiši caur fizisko darbu paši daļēji sedz savas apmācības maksu[35].

Lai gan vienā audžu ģimenē varēja augt vairāki audžu bērni, katrs no viņiem apguva tieši to amatu, kuru viņš vēlāk arī strādās. Kamēr zemnieka meita mācījās malt miltus un cept maizi, augstmaņa meita apguva šūšanu un izšūšanu. Visi puiši apguva pamata fiziskās aktivitātes, kā jāšanu, peldēšanu un lingošanu. Augstmaņu dēli papildus apguva arī karamākslu[36].

Tēzes

1. Sabiedrība cilts ietvaros parasti bija trīsdaļīga: vadonis, dižciltīgie, brīvie cilts pārstāvji; kur brīvie iedzīvotāji parasti bija zemnieki, kā arī daļa no viņiem bija kāda amata pārstāvji.
2. Cilts tika iedalīta dzimtās, kurām piemita mantojumtiesības. Ciešākas radnieciskās saites tika uzskatītas četrās paaudzēs pa tēva līniju, kuras tika paplašinātas caur laulībām ar citu dzimtu vai cilšu pārstāvjiem.
3. Zeme piederēja ciltij kopumā, bet tika nodota kāda konkrētas dzimtas vajadzībām un apsaimniekošanai, kas skaitījās par visas sabiedrības pamatu un labklājības avotu.
4. Kapulaukos atrastās kapu piedevas liecina par sieviešu un vīriešu lomu un funkciju sabiedrībā striktu nodalīšanu. Vīriem līdzi tika dotas zirglietas un ieroči, bet sievietēm ādu apstrādājamie darba rīki un citi ar vieglo amatniecību saistītie darba rīki, tādejādi arī parādot cilvēku funkcijas sabiedrībā.
5. Bērni netika uztverti par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem, kas arī ir pamanāms no apbedījumos līdzi dotajiem priekšmetiem un rotām, kuru skaits bija mazs un gandrīz nebija sastopams militārais ekipējums, izņemot pāris nazīši dažos apbedījumos. Savukārt, atrastie priekšmeti saistīti ar lauksaimniecību vai kādu no amatniecības rīkiem, liecina par bērnu apmācību jau agrā bērnībā.

Izmantotās literatūras saraksts

1.      Green J.M. The Celtic World – New York: Routledge. 1995

2.      Haywood J. The Celts: Bronze Age to New Age – Harlow: Pearson Education Limited. 2004

3.      Laing L. Britain Before Conquest: Celtic Britain – London: Routledge & Kegan Paul Ltd. 1979

4.      Norton-Taylor D. The Emergence of Man: The Celts – London: Time-life books. 1980.

5.      Powell T.G.E. The Celts – London: Thames and Hudson. 1995

6.      Simon J. Exploring the World of the Celts – London: Thames and Hudson. 1993

---

[1] Laing L. Britain Before Conquest: Celtic Britain – London: Routledge & Kegan Paul Ltd. 1979

[2] Powell T.G.E. The Celts – London: Thames and Hudson. 1995

[3] Haywood J. The Celts: Bronze Age to New Age – Harlow: Pearson Education Limited. 2004

[4] Haywood J. The Celts: Bronze Age to New Age – Harlow: Pearson Education Limited. 2004

[5] Haywood J. The Celts: Bronze Age to New Age – Harlow: Pearson Education Limited. 2004

[6] Powell T.G.E. The Celts – London: Thames and Hudson. 1995

[7] Powell T.G.E. The Celts – London: Thames and Hudson. 1995

[8] Powell T.G.E. The Celts – London: Thames and Hudson. 1995

[9] Laing L. Britain Before Conquest: Celtic Britain – London: Routledge & Kegan Paul Ltd. 1979

[10] Laing L. Britain Before Conquest: Celtic Britain – London: Routledge & Kegan Paul Ltd. 1979

[11] Norton-Taylor D. The Emergence of Man: The Celts – London: Time-life books. 1980.

[12] Norton-Taylor D. The Emergence of Man: The Celts – London: Time-life books. 1980.

[13] Norton-Taylor D. The Emergence of Man: The Celts – London: Time-life books. 1980.

[14] Haywood J. The Celts: Bronze Age to New Age – Harlow: Pearson Education Limited. 2004

[15] Powell T.G.E. The Celts – London: Thames and Hudson. 1995

[16] Haywood J. The Celts: Bronze Age to New Age – Harlow: Pearson Education Limited. 2004

[17] Powell T.G.E. The Celts – London: Thames and Hudson. 1995

[18] Simon J. Exploring the World of the Celts – London: Thames and Hudson. 1993

[19] Simon J. Exploring the World of the Celts – London: Thames and Hudson. 1993

[20] Green J.M. The Celtic World – New York:Routledge. 1995

[21] Green J.M. The Celtic World – New York:Routledge. 1995

[22] Simon J. Exploring the World of the Celts – London: Thames and Hudson. 1993

[23] Green J.M. The Celtic World – New York: Routledge. 1995

[24] Green J.M. The Celtic World – New York:Routledge. 1995

[25] Simon J. Exploring the World of the Celts – London: Thames and Hudson. 1993

[26] Norton-Taylor D. The Emergence of Man: The Celts – London: Time-life books. 1980.

[27] Simon J. Exploring the World of the Celts – London: Thames and Hudson. 1993

[28] Simon J. Exploring the World of the Celts – London: Thames and Hudson. 1993

[29] Green J.M. The Celtic World – New York: Routledge. 1995

[30] Green J.M. The Celtic World – New York:Routledge. 1995

[31] Green J.M. The Celtic World – New York:Routledge. 1995

[32] Green J.M. The Celtic World – New York:Routledge. 1995

[33] Norton-Taylor D. The Emergence of Man: The Celts – London: Time-life books. 1980.

[34] Norton-Taylor D. The Emergence of Man: The Celts – London: Time-life books. 1980.

[35] Norton-Taylor D. The Emergence of Man: The Celts – London: Time-life books. 1980.

[36] Norton-Taylor D. The Emergence of Man: The Celts – London: Time-life books. 1980.