Kristietība ir viena no lielākajām reliģijām mūsdienu pasaulē, kuras vēsture ir aizsākusies vismaz divus tūkstošus gadus atpakaļ. Savulaik tai ir piederējusi liela ietekme ne tikai uz ticīgo cilvēku ikdienu vai dzīvi kopumā, bet arī uz politiskiem notikumiem, kas laika gaitā ir mainījuši Eiropas un pat visas pasaules izskatu. Bet tās izveide sakņojas vēl daudzus gadu simteņus pirms oficiālo dogmu izveides.

Darba mērķis ir pētīt kristietības un tās kopienu izveidi, reliģijas un tās organizācijas – baznīcas pirmsākumos.

Uzdevumi:

· noskaidrot vēsturisko fonu kristietības idejas izveidē;

· pētīt galvenos kristietības ideoloģijas sākumu - jūdaismu;

· noskaidrot kristietības, kā atsevišķas mācības, principus;

· noskaidrot praviešu darba ietekmi uz turpmāko kristietības attīstību;

· pētīt kristiešu kopienu attīstību un attiecības ar apkārtējo sabiedrību;

· noteikt galvenās un nozīmīgākās pārmaiņas, kuras veidoja mūsdienu Baznīcas pārvaldes pirmsākumus;

· noskaidrot kristietības uzplaukuma iemeslus, kas saistīts ar tās legalizēšanu.

1. Politiski ekonomiskā situācija Romā un tās pakļautajās teritorijās

Lielā impērija vairs nebija stipra un politiski viengabalaina. Tā pamazām kļuva par piemērotu vidi jaunajai mācībai. Dažādu tautu ļaužu grupas, viņu neviendabīgais sociālais stāvoklis un valstiskās morāles pilnīga degradācija bija radījusi labvēlīgus apstākļus pārmaiņām[1].

Romas impērija bija nonākusi savas pastāvēšanas strupceļā. Valsts bija iztērējusi visus savus ekonomiskos un cilvēciskos potenciālus. Tauta bija nogurusi no tā saucamās Trešā gadsimta krīzes un ekonomiskās nestabilitātes, kad par imperatoru kļuva romiešu armijas ieceltais Diokletiāns, kurš valdīja no 284 līdz 305 gadam. Savā valdīšanas laikā, viņš veica vairākas reformas, kas skāra Romas politisko un ekonomisko iekārtu. Apzinoties armijas pārlieku lielo ietekmi impērijas dzīvē, viņš nošķīra to no parastās tautas un ierobežoja tās pilnvaras. Iekšējā un ārējā spiediena dēļ bija neiespējami vienam cilvēkam pārvaldīt visu Romas Impēriju. Tāpēc viņš sadalīja valsti divās daļās un rietumu daļu atdeva savam biedram, Maksimiānu, iepriekš nosakot, ka viņš pats paliks galvenais no viņiem diviem. Viņi izvēlējās divus leitnantus, kurus dēvēja par cēzariem, kuri bija atbildīgi par abām impērijas daļām. Diokletiāns stabilizēja inflāciju skarto naudas vērtību, tautu iepazīstināja ar jaunu taksācijas sistēmu un izdeva likumdošanu, kas noturēja zemniekus un pilsētu iedzīvotājus viņu darbos, kas nodrošinot Romas impērijas uzturēšanu. Diokletiāns sāka arī Romas ģeogrāfisko reorganizāciju, pārceļot visus nozīmīgākos Romas Impērijas pārvaldes centrus uz austrumiem. Lai gan par galvaspilsētu vēl joprojām skaitījās Roma, Diokletiāns pats pārvaldīja valsti no Nikomēdijas (pilsēta Turcijā, mūsdienās tiek saukta par Izmitu), kur pārņēma austrumu kultūru un paražas. Viņš sevi pasludināja par valdnieku un uzvedās tam atbilstoši – nēsāja diadēmu un purpura apmetni. Šajā laikā parādījās tradīcija pielūgt imperatoru, kā pašu Dievu[2].

Senās Romas impērijā iekarotās un pakļautās tautas baudīja samērā lielu brīvību kultūras un reliģijas lietās. Romieši ne tikai neuzspieda citām impērijas tautām un ciltīm savu reliģiju, bet paši bieži savos reliģiskajos priekšstatos un kultos pārņēma viņu dievus un rituālus. Zīmīgi, ka pašu romiešu sākotnējie dievi un mitoloģija bija aizgūta no etruskiem un sengrieķiem[3].

Situācija būtiski mainījās tad, kad Romas valstī sākās šīs sabiedrības krīze, valstī ieviesās imperatora kults līdz ar dažādiem Austrumu kultiem, kad arvien aktuālāka kļuva bagāto un nabago problēma, atsvešinātība cilvēku vidū, morāles un tikumu pagrimums. Romas oficiālā reliģija aizvien vairāk atsvešinājās no sabiedrības vairākuma domāšanas un vēlmēm, tā vairs nespēja sniegt saprotamas atbildes uz jautājumiem un problēmām. Principāta (Diokletiāna valdīšanas) laikā valsts reliģija bija kļuvusi par politisku faktoru valsts dzīvē, bet bieži tā izpaudās tikai kā ceremoniju rīkošana, kuru galvenā sastāvdaļa bija upurēšana un dzīres. Piedalīties šajā ceremonijā varēja tikai priviliģētie pilsoņi. Šāda situācija vairoja Romas iedzīvotāju vidū izplatīto nedrošību un baiļu sajūtu. Tā bija labvēlīga vide, lai sabiedrības vidū izplatītos dažāds okūtas mācības, mistērijas un māņticība. Romas valstī līdzās oficiālajiem kultiem sāka izplatīties citi kulti un reliģiskās mācības[4].

Mūsu ēras pirmajos gadsimtos Romā, it īpaši leģionāru vidū, izplatījās noslēpumainais Mitras kults. Popularitāti guva arī jaunas filozofiski reliģiskas kustības: neoplatonisms, gnosticisms, maniheisms u.c.[5]. Kuras savā dažādībā pārspēja viena otru un apvienojoties veidoja vēl citas – neparastas un pretrunīgas reliģijas un kultus.

2. No jūdaisma līdz kristietībai

Ceļš no jūdaisma pirmsākumiem līdz kristietības pilnīgai formācijai ir izmērāms tūkstošgadēs. Tas bija ilgs, sarežģīts un pretrunīgi vērtējam laika posms. Bet tā galarezultāts – kristietība ir atstājusi milzu iespaidu uz mūsdienu cilvēku domāšanu, pasaules uztveri, cilvēku rīcības motivāciju, priekšstatiem par ļauno un labo, kā arī radīja reliģiski ētiskās morāles normas daudzām citām tai sekojošām ticībām.

2.1. Jūdaisma ideju un pamata kanonu attīstība

Pēc bēgšanas no Ēģiptes ebreji migrēja uz Palestīnu, kur sajaucās ar kanaāniešiem, pārņēma to zemkopju dzīvesveidu un civilizāciju, kuru kanaānieši savukārt bija pārņēmuši no Babilonijas un Ēģiptes. Šajā laikā seno ebreju dzimtu kultūras līmenis bija visai zems. Vecās Derības pirmās grāmatas liecina arī par to, ka tad ebrejiem vēl nebija nekādu priekšstatu ne par cilvēka dvēseles pastāvēšanu vispār, ne par tās nemirstību aizkapa dzīvē, kam jau krietnu laiku iepriekš ticēja senie persieši, grieķi un romieši, neskatoties uz viņu politeismu[6].

Tā kā jūdaisms tiek saistīt ar jūdu tautu un tās ciltīm, tad ebreju tautas un reliģijas sākumi meklējami laikā, kad viņi sāka sevi apzināties, kā atsevišķu tautu un jūtoties apdraudēti sāka meklēt iespēju nosargāt gan savu etnosu, gan tradīcijas, iekļaujot tās tautas ticējumos un morālajos kodeksos, kas tika apvienoti reliģiskajos priekšstatos par pasauli un sabiedrību.

Šī reliģija tika radīta seno jūdu dzimtu un cilšu migrācijas laikā[7]. Kad pastāvēja liela iespēja, ka ebreju tauta asimilēsies, labprātīgi pakļaujoties blakus esošajām tautām, vai vardarbīgā kārtā tiks piespiestas mainīt savas paražas spēcīgāku valstu ietekmē.

Ar laiku jūdaisma pasaules skatījums paplašinājās un kļuva sarežģītāks un abstraktāks. Ietekmējoties no apkārtesošajām tautām un to reliģijām, parādījās pirmie priekšstati par aizkapa dzīvi un gara nemirstību.

Jūdejā 1.gs. jau bija izveidota bagāta jūdaisma reliģiskā literatūra, kurā viena no centrālajām bija mesiānisma ideja[8]. Kurai par pamatu bija jau no hellēnisma laikmeta izplatījās Dievu – mesiju, dievišķo glābēju, mūžīgās laimes nesēju idejas par dvēseles nemirstību, taisnīgu aizkapa tiesu un mūžīgo dzīvošanu aizkapa dzīvē. Šo kultu centrā bija ideja par dieviem, kas nomirst, izpērk citu grēkus un pēc tam atkal atdzimst.

Jūdaisma mācību pilnveidoja pravieši, kuri runājuši Dieva vārdā. Pravietojumi tika pierakstīti un iekļauti Bībelē kā atsevišķas grāmatas. Būtiska bija atziņa, ka Dievs ir visas pasaules un visas cilvēces, un visu tautu Dievs. Taču vienlaikus jūdaisms pauda atziņu, ka ebreji esot Dieva izredzēta tauta, jo tieši viņus Dievs ir izraudzījies, lai runātu ar cilvēci, tieši ebrejiem Dievs ir uzlicis dažādus pārbaudījumus[9].

Jūdu reliģija attīstību var iedalīt vairākos attīstības posmos. Sākotnēji jūdaisms, tāpat kā visas tā laika Rietumāzijas reliģijas, bija politeisks, respektīvi, pielūdz vairākus dievus. To nomainīja henoteisma posms, kad tika pielūgts viens dievs, bet netika noliegta citu dievu pastāvēšana. Tika uzskatīts, ka šis laika posms pastāvēja Mozus laikā (no 1250 līdz 750 gadam p.m.ē.) un tiek saistīts ar ebreju bēgšanu Mozus vadībā no verdzības Ēģiptē. Pie Sīnāja kalna esot notikusi līguma jeb derības slēgšana ar Dievu, ka Dievs ļaus ebrejiem atgriezties sentēvu jeb Apsolītajā zemē, bet par to viņiem būs jāievēro uzvedība, ko nosaka Desmit baušļi, kuri ieguva vispārīgu popularitāti tikai 7.gs.p.m.ē [10]. Par galveno dievu tika uzskatīts Jahve, kurš pēc rakstura bija untumains, pildīja tiesneša un soģa funkcijas, lai gan nebija galvenais dievs[11]. Sākotnēji attiecības starp Dievu un jūdu tautu tika veidotas, kā demokrātiskas līgumattiecības, kas paredzēja saskaņu un laimīgu dzīvošanu ebreju tautai gadījumā, ja abas puses godprātīgi pildīs savas apņemšanās[12]. Kas savukārt var tikt skaidrots ar teoriju, ka sākotnēji jūdaisms bija politeisks un Jahve bija tikai viens no dieviem, kurš bija atbildīgs par likumiem un taisnīgu tiesu, bet nebija visvarens[13].

Šajā laikā pirmo reizi reliģijas vēsturē rodas uzskats, ka dievs, atšķirībā no cilvēka, nav dabas sastāvdaļa, bet cilvēks ir dabas komponents, kurš caur dievišķas gribas izpausmēm var kļūt par dabas pārvaldnieku. Parādās transcendentālās teoloģijas uzskats, ka Dievs var tikt saprasts caur intelektu un abstraktiem jēdzieniem un ka cilvēkiem ir iespēja mainīt dabu, kā vien tīk. Lai gan senebreji kalpoja un pielūdz Jahvi caur dažādu iepriekšnoteiktu priekšrakstu, rituālu un aizliegumu piekopšanu, nav pierādījumu, ka viņiem pastāvēja kādi dievišķi likumu, norādījumu, vai pat bija pazīstami baušļi[14].

Jūdaisma trešais attīstības posms tiek saukts par „pravietisko revolūciju”, kur ar vārdu „pravietis” tiek domāti sprediķotāji (piem., Amoss, Hozejs, Jeremijs), kuri popularizēja jūdaismu laika posmā, kad Jūdu valsts atradās Asīrijas un Babilonijas pakļautībā. Viņi izplatīja trīs galvenās atziņas: 1) monoteisms – ir tikai viens dievs, kas ir visuma un cilvēku valdnieks – Jahve; 2) Jahve ir taisnīguma dievs - viss labais un patiesais nāk no Viņa, bet viss ļaunais no cilvēkiem; 3) tā kā Jahve ir taisnīguma dievs, Viņš pieprasa ētisku uzvedību no saviem izraēļu bērniem vairāk nekā ziedojumus un rituālus[15].

Vislielākās pārmaiņas skāra Jūdaismu ceturtajā posmā, kurš tiek saukts par „pēc trimdas” posmu. Šajā laikā tiek sarakstītas eshatoloģiskās doktrīnas par pēcnāves dzīvi un pastardienu. Netālu atradušos Persijas un Grieķijas lielvalstu ietekmē, Makabīnu sacelšanās laikā, Palestīnas domātāji sāka apsvērt savas mazās tautas un reliģijas pārstāvju pastāvēšanas iespējas, un atbildi atrada mesijas un dieva valstības uz zemes idejā. Tauta ātri pieņēma šo ideoloģiju un sāka ticēt, ka drīzumā Dievs sūtīs uz zemes mesiju, kurš valdīs uz zemes, paceļot jūdu tautu pāri citām tautām, izplatot Jahves vārdu un gribu pa visu pasauli un radot miera un taisnības valstību, līdz pienāks pastardiena. Sākotnēji tauta ticēja, ka Dieva valstība nāks uz zemes kopā ar mesiju un dos cilvēkiem iespēju to izbaudīt vēl dzīviem esam. Laikam ejot cilvēkiem sāka zust cerība sagaidīt Dieva valstību uz zemes. Parādījās jauns, alternatīvs skatījums par Dieva valstību pēcnāves dzīvē, kurš pilnībā tika noformulēts Daniela Grāmatā (Vecajā Derībā). Tajā tika izstrādāta koncepcija, ka mesija piedalīsies pastarajā tiesā, kurā visi mirušie augšāmcelsies un stāsies Dieva priekšā, kur tiks lemts par viņu nodzīvoto dzīvju kvalitātēm: grēcinieki tiks nolemti uz mūžīgām ciešanām, bet labiem cilvēkiem tiks dota iespēja kalpot Dievam arī debesīs. Lielas pārmaiņas jūdu ticībā notika, kad liela daļa ebreju un neebreju sāka uzskatīt Jēzu par mesiju. Viņi atdalījās no jūdaisma piekritējiem un sāka sevi dēvēt par kristiešiem.[16]

Senebreju reliģija un vēsture tika atspoguļota un pierakstīta Svētajos Rakstos, kurus kristieši dēvē par Bībeles Veco Derību. Tā ir galvenais pētniecības avots gan jūdaistu, gan kristiešu, gan musulmaņu teologiem. Taču uz Veco Derību var raudzīties arī kā uz vēstures avotu.

Vecā derība sastāv no „Likuma” (jeb „Toras”) Genesis, Exodus, Leviticus, Numeri, Deuteronomium (jeb „Otrā bauslība”). Šie pieci tīstokļi sastāda Pentaheihu jeb piecas Mozus grāmatas. Vecajā Derībā ietilpst arī praviešu darbi jeb „Nebiim”, kurus var iedalīt „vecāko” praviešu (Jozuas, Soģu un Rutes, I un II Zamuela, I un II Ķēniņu) un „jaunāko” praviešu (Jesajas, Jeremijas, Ecehiēla) un divpadsmit „mazo” praviešu (Hozejas, Joēla, Āmosa, Obadjas, Jonas, Mihas, Nahuma, Habakuka, Cefanjas, Hagaja, Cakarijas, Maleahijas) grāmatās sakopotas vienā tīstoklī. Kā trešā Vecās Derības sastāvdaļa ir svētie jeb hagiogrāfiskie raksti („Kethubhim”) – Psalmi, Zālamana sakāmvārdi, Ījabs, Augstā dziesma, Jeremijas Raudu dziesma, Eklesiasts, Estere, Daniēls, I un II Ezras un Nehemejas, I un II Laiku grāmata[17].

27 grāmatas jeb „tīstokļi” sastāda kanonu („likumus”, „katalogu”), ko ebreji atzinuši un kas veidojies 1.gs.p.m.ē. beigās; pārējās, kopā desmit, nav guvušas atzinību, jo sākotnēji bija rakstītas grieķu un aramiešu valodās. Palestīnas ebrejiem dievišķās „iedvesmas” kritērijs bija tas, ka dievs Jahve būtu varējis runāt tika ebreju valodā[18]. Tādā veidā tika akcentēts viedokli, ka ebreji ir izredzētā tauta, bet pārējām netiek dota pat iespēja iegūt Dieva žēlastību.

Jūdaisma pamatidejas un kanonus tālāk attīstīja kristiešu apustuliskie tēvi, kuri centās šīs idejas iepludināt Jaunajā Derībā, pamācību formā veltītajos apcerējumiem jauniesvaidītajiem[19].

2.2. Jaunas reliģijas rašanās

Kristietība ir balstīta ne tikai uz jūdaisma pamatprincipiem, bet arī uz Jēzus dzīves stāstu un mācībām. Tiek uzskatīts, ka viņš dzīvoja Palestīnas teritorijā Augustīna valdīšanas laikā. Viņš piedzima Betlēmē, bet uzauga Nācaretē, kur viņš ieguva ebreju izglītību vietējā sinagogā[20].

30 gadā, aptuveni pēc 3 gadiem sludināšanas, Jēzus un viņa 12 mācekļi ieradās Jeruzalemē, lai svinētu ebreju Lieldienas (Passover) – ebreju svētki (parasti ilgst 8 dienas), par godu Izraēlas tautas iziešanai no Ēģiptes. Tajā liekā pilsētā valdīja nemierīga gaisotne. Daudzi Romas impērijas pārvaldnieki un valstsvīri, ka ebreji ir nodevēji, jo atteicās pielūgt Romas imperatoru statujas. Savukārt ebreju tauta bija piekusis no augstajiem nodokļiem un politiskās spriedzes no romiešu puses. Viņi cerēja un gaidīja uz mesiju, kurš izglābs viņus[21].

Kad Jēzus ieradās Jeruzalemē, daudzi ebreji uzlūkoja viņu, kā mesiju. Tas uztrauca gan romiešus, gan pārējos ebrejus. Jēzu pasludināja par nodevēju pēc Romas likumiem un piesita pie krusta – piesprieda nāves sodu uz krusta ārpus Jeruzalemes mūriem, kas skaitījās, kā soda veids pašiem zemākajiem tautas slāņiem[22].

Laika posmā, kad tiek uzskatīts, ka dzīvoja Jēzus no Nācaretes, Jūdu tauta atradās Romas Impērijas pakļautībā. Romiešu valdības un ebreju tautas savstarpējā attieksme bija nicinājuma un naida piesātināta. Daži cilvēki – farizeji – kuri bija uztraukušies par Jūdu likumu saglabāšanu, gaidīja politisku mesiju, kurš varētu atbrīvot tautu no Romas jūga. Visradikālākie bija „Zealots” – fanātiski Jahves piekritēji, kuri uzskatīja, ka Romas vara un tās pārstāvji ir jāpadzen ar varu no svētās zemes. Savukārt, lielākā daļa tautas nebija ieinteresēta politikā. Tā vietā citi grupējumi kā „Essenes” tiecās pēc dvēseles atpestīšanas un savienošanos ar Dievu caur askētisku dzīves veidu un grēku nožēlu[23].

Pēc Jēzus nāves, Pāvels centās izplatīt Jēzus mācības ebreju vidū Palestīnas teritorijā, bet viņiem tas neizdevās, jo palestīnieši vēlējas politisku mesiju, nevis reliģisku. Daudz auglīgāks izrādījās praviešu darbs ārpus Palestīnas, un drīz iekaroja ne tikai ebreju, bet arī citu tautu atbalstu. Lai gan sākotnēji, Pāvils bija strikts Jūdaisma sekotājs, ar laiku viņš kļuva par dedzīgu kristieti un uzrakstīja vairākas pamācības (vēstuļu formātā) kristietībā tiem, kuri nav nedz ebreji, nedz jūdaisti[24].

Kristietība izplatoties sākotnēji ieinteresēja tikai nabadzīgo iedzīvotāju slāni, kā nabadzīgos strādnieku un vergus, jo bagātie iedzīvotāji negribēja, lai viņi tiktu saistīti ar reliģiju, kuras pamatlicējs tika sodīts ar nāvi pie krusta. Savukārt, nabadzīgos cilvēkus, kuri ikdienā strādāja ļoti smagu fizisko darbu, pievilināja ideja, ka pēc nāves viņus sagaida labāka dzīve[25].

Sākotnēji kristieši ticēja, ka drīz pienāks pasaules gals. Viņi uzskatīja, ka ieradīsies pestītājs un, caur pastaro tiesu, iedibinās dieva valstību uz zemes. Kamēr viņi gaidīja pastardienu, kristieši dzīvoja mazās grupā sauktās par baznīcām. Viņi dalījās visos mantiskajos labumos un pēc kārtas uzņēmās vadīt dievkalpojuma ceremonijas mājās vai ārpus tām. Katra grupa risināja savus iekšējos jautājumus patstāvīgi. Apustuļi un ticības sludinātāji apceļoja šīs grupas, mācot un dodot padomus[26].

Kā vienīgā liecības, kas apliecina Jēzus eksistenci ir Jaunās Derības pirmās četras grāmatas, no kurām Marka evaņģēlijs bija pirmais, kurš kā domājams tika uzrakstīts 30 gadus pēc Jēzus nāves. Evaņģēliji ir pilni ar neprecizitātēm un leģendām, jo tie ne tikai nav aculiecinieku liecības, bet arī nekad netika paredzēti, kā strikti vēsturisku faktu pieraksti, bet gan apliecinājums ticībai pārdabiskā būtnē. Evaņģēlijos tiek apgalvots, ka Jēzus bija aptuveni 30 gadus vecs, kad viņu kristīja Jānis Kristītājs, pēc kā viņa karjera strauji auga, kamēr viņš apceļoja valsti sludinādams ticību, dziedinādams slimos un izdzīdams ļaunos garus no cilvēkiem, mācos būt pazemīgiem caur sevi, kā paraugu[27].

Pēc Jaunās Derības tekstiem, Jēzus savas karjeras augstākajā posmā darbojās Jeruzalemē, kur viņš ieguva daudzus ienaidniekus starp jūdaisma vadošajiem reliģiskajiem līderiem. Viņi apsūdzēja viņu ķecerībā un tautas musināšanā un nodeva Romas tiesā, kurš viņš tika notiesāts uz nāves sodu piesistam pie krusta. Evaņģēlijos rodas pretrunas, kurš ir vainīgs pie Jēzus nāves: Romas ierēdņi un tiesneši vai Jūdaisma priesteri un vietējā pārvalde.

Pastāv viedoklis, ka farizeji un jūdaisma priesteri gaidīja pavisam citādu Mesiju – politisku vadoni, ķēniņu, kas vedīs tautu atklātā cīņā pret ebreju apspiedējiem. Farizejiem nebija pieņemama arī Jēzus brīvdomība attiecībā uz jūdaisma dogmām, savukārt Jūdejas priesterus sāka uztraukt Jēzus augošā autoritāte. Nevar izslēgt, ka arī romieši, kas valdīja Palestīnā, uzskatīja Jēzu par bīstamu dumpinieku. Tādēļ Jēzus tika pasludināts par viltus pravieti un sists krustā[28].

Jēzus nāve iezīmē pavērsienu jūdaisma attīstības procesā. Kad Jēzus nomira pie krusta, daudziem viņa sekotājiem likās, ka visas cerības ir zudušas, bet pateicoties baumām, kuras izplatīja dziļi ticīgi cilvēki, ka Jēzus ir augšām cēlies un vēl 40 dienas pavadījis virs zemes pirms doties uz debesīm, radās jauns reliģisks virziens, kurš apgalvoja, ka Jēzus bija Dieva dēls, kurš bija sūtīts uz zemi, lai ciestu, mirstu un augšāmceltos par cilvēces grēkiem un pestīšanu.

Romas imperatoru Oktaviāna Augusta (27. g. pr. Kr. – 14. g.m.ē.) un Tiberija (14. – 37. g.) valdīšanas gados tālu austrumos impērijas provincē Jūdejā jūdaistu kopienas gaidīja atnākam Mesiju jeb Kristu – pestītāju, kurš glābs ebreju ticību un, līdzīgi kā savā laikā Mozus, izvedīs tautu no verdzības. Mesijas atnākšana bija minēta pravietojumos. Tikai vēlāk, 1. gadsimta vidū un otrajā pusē, aizvien lielākā ļaužu izplatījās ziņa, ka Jūdejā jau dzīvojis un darbojies kāds cilvēks Jošua jeb Jēzus, kurš patiesībā esot bijis Dieva dēls. Jēzus mācību un stāstus par Jēzus darbiem dažādām tautām sāka stāstīt Jēzus 12 mācekļi jeb apustuļi. Viņu stāsti tika pierakstīti evaņģēlijos, un tie veido kristiešu Bībeles Jauno Derību[29].

Kopš Jēzus sekotāji sāka sludināt viņa mācību, bija aizsākusies no jūdaisma atšķirīgas reliģijas – kristietības izplatības laiks. Šis process notika strauji – jau 1.gs. vidū kristiešu draudzes bija sastopamas ne tikai Jeruzalemē un citur Palestīnā, bet arī Balkānos, Kiprā un Krētā, kur darbojās apustulis Pāvils. Savukārt apustulis Pēteris sludināja kristietību Romas pilsētā un citur Itālijā[30].

Kristietība bija izaugusi no visa tā varenā mantojuma, kādu daudzu gadsimtu garumā bija sagatavojusi antīkā pasaule. Kristietība mantoja senās jūdu tradīcijas, grieķu filozofiskās atziņas dialektiku, romiešu tiesības, daudznacionālas reliģiskas tradīcijas un ticējumus. Visa sarežģītā pasaules vēsture kļuva par pamatu jaunajai reliģijai.

3. Baznīcas kā institūcijas izveide

Lai gan pastāvēja vairāki faktori, kuri sekmēja kristietības, kā atsevišķas reliģijas veidošanos un tās institūciju nodibināšanu, pastāvēja arī neskatāmi šķēršļi, kas brīžiem likās nepārvarami.

Romas impērijas valsts iekārta un likumi sekmēja kristietības attīstību. Romas ceļu sistēma ļāva viegli, ērti un ātri ceļot pa visu Romas teritoriju. Visi iedzīvotāji runāja Latīņu vai Grieķu valodā, līdz ar to pravieši varēja kontaktēties ar parastajiem cilvēkiem bez starpniekiem[31]. Savukārt krasās atšķirības starp austrumnieciskajām un hellēnistiskajām tradīcijās un domāšanas veidiem bija par pamatu nacionālam un reliģiskam naidam.

Kristietība lēnām attīstījās pirmajos divos mūsu ēras gadu simteņos, bet plaukumu sasniedz trešajā. Tas ir izskaidrojams ar sarežģīto politisko un ekonomisko situāciju, kas valdīja Romas Impērijā un tās pakļautībā atradušos valstu teritorijā. Cilvēku eksistence palika aizvien grūtāka un dzīve tika uztverta kā nereāla. Cilvēki sāka meklēt glābiņu ticībā spožā nākotnē un sapņos par citu dzīvi. To izmantoja sektas, kuras sludināja labākās pēcnāves dzīves iespējas. Sākotnēji kristietība bija viena no šīm reliģijām.

Tā ne tikai aizliedza citu dievu un kultu pielūgšanu, bet arī prasmīgi izskaidroja cilvēkiem labā un ļaunā blakus pastāvēšanu uz zemes, kā cīņu starp Dievu un Sātanu. Vislielāko novitāti kristietība izrādīja trijās sfērās: tās skatījums uz pestīšanu; tās sociālās dimensijas; tās organizatoriskā struktūra. Lai gan arī citas tā laika reliģijas piedāvāja pestīšanas un viņsaules dzīves koncepciju, kristīgās ticības kanoni bija daudz precīzāk izstrādāti un daudz gleznaināk ap rakstītāja debesu, kā mūžīgās laimes un elles, kā mūžīgo ciešanu vietu. Vēl jo vairāk, kristīgā komūnā bija ļoti ciešas saites starp draudzes biedriem. Valdīja izpalīdzība un kopības sajūta, kamēr ārpasaule bruka[32].

3.1. Praviešu darbi

Pēc Jēzus nāves viņā mācekļi uzsāka intensīvu sludināšanas darbu. Tika teikts, ka Jēzus Kristus bija uzņēmies ciešanas un nāvi par cilvēku grēkiem, lai ar savu upuri tos atpestītu no ļaunā varas, ka viņš drīz ieradīsies otru reizi, lai spriestu taisnu tiesu pār dzīvajiem un mirušajiem un nodibinātu Dieva valstību. Ticīgajos valdīja dziļa pārliecība, ka tas notiks drīz, un līdz ar to priekšstats, ka visas vērtības, ko atzina antīkā sabiedrība, nav neko vērtas. Ļaudis dzīvoja pestīšanas gaidās. Lai gūtu pestīšanu, bija tai jāsagatavojas, atsakoties laicīgām baudām un dzīvojot askētiski un mīlestībā pret tuvāko, jābūt gataviem uz paupurēšanos[33].

Kristieši apvienojās kopībās – draudzēs, un pirmā draudze izveidojās Jeruzalemē, bet pēc tam arī citur Palestīnā. 1.gs. vidū kristiešu draudzes plaši izplatījās Sīrijā, Mazāzijas pilsētās, Kiprā, Krētā, Ahajā, Maķedonijā. Šajos rajonos aktīvu misionāra darbu veica apustulis Pāvils. Viņš kristietībai arī citas tautas, īpaši grieķus. Itālijā kristietība vispirms izplatījās Romā, kur darbojās apustulis Pēteris, kura drīz arī piebiedrojās arī Pāvils. 2.gs. daudz kristiešu bija arī Ēģiptē, Ziemeļdivupē, Ziemeļāfrikā, to skaits auga arī rietumos. Pamazām kristietība sāka iespiesties arī lauku apvidos[34].

Kristietība tika paplašināta ar daudz brīvāku teoloģiju. Kā galvenais un aktīvākais kristietības izplatītājs bija apustulis Pāvels, kurš ir pazīstams arī kā Zauls no Tarsas (10? – 67? g.). Sākotnēji viņš bija kristiešu vajātājs, bet pēc tam pats pievērsās kristietībai un tās sludināšanai. Viņš ir ieguldījis nenorētojamu ieguldījumu kristietības izplatīšanā, pasludinot kristietību par vienīgo un patieso ticību, kura noved pie Dieva žēlastības un mūžīgās dzīvošanas. Viņš noliedz Jūdaismu un tā pamata dogmas. Pāvels radīja kristīgās reliģijas pamatus: pestīšana caur Kristu un baznīcas garīdzniecību. Līdz ar to, uzreiz pēc Pāvela nāves, ar nolūku nezaudēt piekritējus, tika radītas reliģiskās ceremonijas, sakramenti, garīdzniecības pārvalde ar amatiem un baznīca, kā reliģiska instance[35].

Pāvila sludināšanas pamatā ir izpratne par vispārēju (universālu) cilvēku grēcīgumu, no kura var atbrīvot tikai Dievs. Cilvēks var vienīgi ticēt, ka Dievs savā žēlastībā viņu uzglābs. Ap 200.gadu sāka veidoties Pētera un Pāvila kults. Radās arī pirmie dogmatiskie formulējumi par Baznīcu, piemēram, ka tikai Baznīca ir Svētā Gara saņēmēja un ka ārpus Baznīcas nav pestīšanas utt. Ar šādiem formulējumiem tika sagatavota sagatavots ceļš Baznīcas politiskajai cīņai par centralizētu caru Romas pāvesta personā[36].

Teologi un vēsturnieku uzskata, ka Pāvils licis pamatus kristīgajai baznīcai, tās ceremonijām jeb sakramentiem, kā arī garīdzniecības institūcijām, kuras ir atbildīgas par ceremoniāliem[37].

Vienlaikus ar baznīcas organizācijas formu un amatu hierarhijas veidošanos notika arī obligāto ticības principu formēšanās un Svēto Rakstu atlase un apkopošana Jaunajā Derībā. Tajā ietilpst 27 sacerējumi, to vidū 4 evaņģēliji, apustuļu vēstules un citi teksti. Jaunā Derības tekstu sarakstu pilnīgi apstiprināja 419.gadā. Obligātie ticības mācības principi veidojās ļoti sarežģītās cīņās starp dažādiem novirzieniem un ķecerībām kristietībā. Strīdu cēlonis bija atsevišķu dogmu atšķirīga uztvere un izpratne vadošo kristiešu vidū. Dažādas „maldu mācības” radās arī tāpēc, ka kristīgā ticība izplatījās atšķirīgās etniskās vidēs, kā arī sakarā ar nekristiešu mācību ietekmi. Bez tam tā bija vadošo draudžu augstāko amatpersonu cīņa par varu[38].

Radās arī daudz pārpratumu un neprecizitāšu. Par kļūdu avotu tiek uzskatīts arī fakts, ka Jaunā Derība tika balstīta nevis uz tieši no ebreja uz grieķu valodu tulkotās Vecās Derības, bet gan uz pēc Ptolemaja Filadelfa (285. – 246.g.p.m.ē.) pasūtījuma tulkotā Bībeles varianta Aleksandrijā, kuru dēvē arī par „Septuagintu” un kuru pēc leģendas ir tulkojuši 72 pravieši 72 gadus[39].

Neticību vieš arī fakts, ka Jaunā Derība tika sarakstīta nevis aramiešu vai senebreju valodās, kurās runāja tajā laikā cilvēki dzīvojošie pašā notikumu epicentrā – Jūdu valstī, bet gan grieķu un romiešu valodās, kurās runāja galvenokārt Apenīnu pussalas iedzīvotāji[40]. Tas liecina par hipotēzes patiesumu, kura apgalvo, ka Jaunā Derība tika sarakstīta daudz vēlāk un kādā no Romas impērijas provinču teritorijām, kur valdīja lielāka Romas ietekme, kā ebreju apdzīvotajās teritorijās. Evaņģēliji sacerēti un rakstīti tālu no Palestīnas, vidē, kas vēl bija saistīta ar jūdaismu, bet jau izjuta Austrumu un hellēnistisko reliģisko motīvu ietekmi, kuri nebija ņemti no Bībeles.

Pastāv daudzi pierādījumi, ka Jaunā Derība netika sarakstīta Palestīnā (jeb Jūdu valstī), bet kādā no Romas provincēm, jo tajā aprakstītajos kristietības rituālos ir manāmas nevis jūdaisma, bet gan pagāniskās dažādības iezīmes, kas bija plaši izplatītas Romas impērijas norieta laikā. Piemēram, jūdaisms ir pret jebkādu asiņu dzeršanu (pat dzīvnieku), savukārt kristietības galvenais grēku piedošanas un Dieva žēlastības uzņemšanas rituāls ir saistīts ar Dieva „asins un miesas” uzņemšanu[41]. Kā arī paša Jēzus Kristu tēls šķiet vairāk mistisks, nekā reāls, jo apvieno sevī dažādu reliģiju un kultu dievību un praviešu raksturīgas iezīmes, kas ne vienmēr sastās ar gaismu.

3.2. Kristiešu vajāšanas

Pēc apustuļu nāves, kristieši saprata, ka Jēzus tik ātri nemaz neatgriezīsies, tāpēc viņiem bija nepieciešama sava organizācija, kas saturētu viņus kopā. Tā kā viņi dzīvoja Romā, kristieši arī no viņiem aizņēmās pārvaldes struktūru, kuru sāka veidot uz savu kopienu – baznīcu – pamata[42].

Drīz pēc Jēzus krustā sišanas kristietība sāka izplatīties daudzās impērijas provincēs, un vēstures avoti liecina, ka jau 1.gs. vidū starp kristiešu draudzēm un pārējiem iedzīvotājiem radās nesaprašanās, kas pārauga atklātā naidā. Sākās kristiešu vajāšanas – kristietības piekritējus spīdzināja, liekot viņiem atteikties no ticības, dedzināja viņu Svētos Rakstus, piesprieda nāves sodus. Populāra kļuva kristiešu publiska nogalināšanas amfiteātros, kad pūļa priekšā kristieši tika atdoti plēsīgiem zvēriem saplosīšanai. Tā gāja bojā tūkstošiem kristiešu, no kuriem ievērojamākos viņu ticības brāļi pasludināja par mocekļiem svētajiem. Jau pirmajās kristiešu vajāšanās tika nonāvēti apustuļi Pāvils un Pēteris.

Sludinot pastāvošās laicīgās pasaules īslaicību un niecību salīdzinājumā ar Dieva valstību, kristieši esot kļuvuši bīstami gan šai sabiedrībai, gan dievišķā imperatora autoritātei. Savukārt citi vēsturnieki uzskata, ka konflikta cēlonis ir meklējams pašu kristiešu neiecietībā pret Romā tolaik valdošo daudzdievību. Šī attieksme veicinājusi pret viņiem vērstu lielas sabiedrības daļas aizdomīgumu. Imperatori, organizējot kristiešu vajāšanas, esot tikai izdabājuši romiešu pūļa vēlmēm[43].

Lai gan pastāvēja reliģijas brīvība, romieši pieprasīja, lai visi iedzīvotāji pielūgtu imperatorus, kā dievus. Savukārt, kristieši, tāpat kā jūdaisti, atteicās to darīt, pamatojoties uz uzskatu, ka tikai Dievs drīkst būt pielūgts. Tas saniknoja romiešus. Romiešiem nepatika arī citas kristiešu izdarības – viņi atteicās piedalīties karā un ieņemt amatus valsts iestādēs. Viņi bieži kritizēja romiešu svētkus un spēles, akcentējot savu pārliecību, ka visi cilvēki ir vienādi Dieva priekšā. Savukārt, romieši apvainoja un sodīja kristiešu par visa veida nelaimēm, kā bads vai mēris. 64. gadā kristieši tika apvainoti ugunsgrēka uzsākšanā, kas nopostīja lielāko daļu Romas. tam par pamatu, kristietība tika pasludināta par nelegālu un daudzi kristietības pārstāvji tika nogalināti[44].

Imperatori reaģēja uz pūļa noskaņojumu un izvērsa kristiešu vajāšanas, kas gan vēl bija tikai lokālas akcijas. Pirmā vajāšana jau notika imperatora Nerona laikā, vainojot kristiešu lielajā Romas ugunsgrēkā (64), 95.g. vajāšanas izsludināja imperators Domiciāns. Kristiešu vajāšanas notika arī 2. un 3. gadsimtā. 3.gs. izsludinātās vajāšanas attiecās uz visu impēriju. Tika aizliegti kristiešu dievkalpojumi, paredzēts sagraut viņu kulta vietas, sadedzināt Svētos Rakstus; tika konfiscēti dažādi īpašumi, kristiešiem atņēma pilsoņa tiesības. Vajāšanas savu mērķi nesasniedza, tieši otrādi, tās stiprināja kristiešus, attīrīja no svārstīgajiem un ticībā vājajiem[45].

3.3. Pārvaldes iestādes un amati

Agrīno kristiešu novēršanās no šīs pasaules vērtībām, noraidoša attieksme pret spēlēm un gladiatoru cīņām sabiedrībai nebija saprotama. Norobežošanās no apkārtējās pasaules, sanāksmes nošķirtās vietās, visbiežāk naktīs pirms rītausmas ar kopīgām dīvainā dievbijīgā vienkāršībā ieturētām maltītēm, kas tik ļoti atšķīrās no romiešu dzīrēm, radīja baumas, ka tajās notiek kaut kas netikumisks un noziedzīgs[46]. Tas no vienas puses radīja apkārtējos sašutumu, bailes un nicinājumu, bet tajā pašā laikā deva iespēju kristiešiem radīt noslēgtu un no pārējiem nošķirtu kopienu.

Sākumā kristiešiem nebija speciālu kulta celtņu. Dievkalpojumus noturēja turīgo kristiešu namos, zem klajas debess, katakombās – kristiešu pazemes apbedījuma vietās, kas veidoja eju labirintus, kuru sienās vairākos stāvos bija aizmūrētas apbedījumu nišas[47]. Pieticība un dievbijība bija galvenais tikums un vieds, kā iemantot Dieva piedošanu un mīlestību.

Kristiešu draudzes vadīja draudzes locekļu vēlētas amatpersonas: prezbiteri (draudzes vecākie), bīskapi (kristīgo baznīcas garīdznieks), diakoni (kristiešu kulta kalpotājs). Viņi noturēja dievkalpojumus, uzraudzīja draudzes locekļu tikumisko dzīvi, pārzināja draudzes mantu, sniedz palīdzību tiem, kam tā bija nepieciešama, aprūpēja slimos un nevarīgos[48].

Jau 2.gs. draudžu vadīšana pilnveidojās – sāka veidoties efektīva baznīcas organizācija, kas daļēji līdzinājās valsts organizācijai. Draudžu amatpersonas – garīdznieki – ko sauca par klēru, nodalījās no pārējiem draudžu locekļiem – lajiem[49].

Ap 300. gadu, katra vietējā baznīca tika saukta par draudzi un viņiem bija pilna laika vadītājs saukts par priesteri. Vairākas draudzes tika apvienotas lielākās vienībās, kuras tika dēvētas par bīskapijām, kuras pārvaldīja bīskapi[50]. 2. – 3. gs. priekšgalā izvirzījās bīskapi kā draudžu augstākās amatpersonas. Bīskapus ievēlēja klērs kopā ar draudžu locekļiem, un viņi pakļāvās attiecīgas provinces bīskapu sanāksmei – sinodei, ko vadīja provinces galvenās pilsētas bīskaps: austrumos to sauca par metropolītu, bet rietumos – arhibīskapu[51].

Baznīcu provinces bija apvienotas un pakļautas lielākām pārvaldes vienībām – patriarhāliem, un to centru bīskapus kopš 5.gs. vidus sauc par patriarhiem. Tādi bija pieci: austrumos – Aleksandrijas, Antiohijas, Konstantinopoles un Jeruzalemes, rietumos – Romas patriarhs. Romas patriarhs faktiski bija Rietumu baznīcas galva un pretendēja uz visas kristīgās baznīcas vadītāja statusu.

Ap 600. gadu Romas patriarhs pasludināja sevi par pārāku pār visiem pārējiem patriarhiem un sāka sevi dēvēt par pāvestu, kas no latīņu valodas nozīmē tēvs[52]. Pretenziju pamatā tika izvirzīta Romas draudzes saistība ar diviem apustuļiem – Pēteri un Pāvilu. Romas bīskaps uzskatīja sevi par Romas pirmā bīskapa Pētera pēcteci un sāka saukties par pāvestu[53].

3.4. Kristietības legalizēšana

311.g. imperators Galērijs izdeva tolerances ediktu, ko 313.g. atkārtoja Konstantīns I. Tās kristietībai radīja līdztiesīgus attīstības apstākļus ar citām reliģijām. Kristīgā ticība sāka savu uzvaras gājienu. Tikai 4.gs. beigās kristietība guva pilnīgu uzvaru pār pagāniskajiem kultiem, un reālo faktu juridiski fiksēja Teodosija I 380.g. edikts. Vairāki nākamie edikti aizliedza upurēt pagānu dieviem, pavēlēja slēgt un sagraut pagānu tempļus. Tās bija reliģiskās tolerances beigas. Blakus kristietībai atļāva pastāvēt vienīgi otrajai monoteistiskajai reliģijai – jūdaismam[54].

Vispirms 313. gadā imperators Konstantīns Milānā izdeva ediktu, ar kuru dāvāja kristiešiem brīvību un atdeva tiem īpašumus. Pirmo reizi kristīgā baznīca kļuva legāla, lai gan pats imperators savas dzīves lielāko daļu palika pagāns un kristījās tikai neilgi pirms nāves. Gadsimta vidū imperatora Juliāna laikā notika antīkās daudzdievības atjaunošanas mēģinājums, taču gadsimta beigās kristietība guva pilnīgu uzvaru. Imperators Teodosijs I (379. – 395.g.) padarīja kristietību par vienīgo valsts reliģiju, aizliegdams visus pagāniskos kultus. Kristīgā baznīca tā arī nespēja lauzt vairākas sabiedrībā ļoti dziļi iesakņojušās tradīcijas, tāpēc nācās tām piemēroties. Piemēram, Kristus dzimšanas diena tika nozīmēta uz 23. decembri, kas impērijā izsenis tika svinēta kā Ziemas saulgriežu diena[55]. Tā radās kristīgā Ziemassvētku tradīcijas, kuras mūsdienās nav nošķiramas no pagāniskajiem rituāliem.

Kristietības uzvarai turpmākajā vēstures gaitā bija pasaulvēsturiska nozīme. Taču tai sekoja arī virkne negatīvu pārmaiņu. Kļūstot par valdošo un vienīgo reliģisko organizāciju, kristīgā baznīca pārņēma vai izpostīja antīkos tempļus vai citas kulta vietas, bieži vien sagraujot unikālas antīkā laikmeta kultūras vērtības. Dažu reliģisko fanātiķu vadībā arī mazizglītotais pūlis sāka iznīcināt mākslas priekšmetus, bibliotēkas un citu antīko mantojumu. Vispirms baznīcai kļūstot legālai, bet pēc tam arī vienīgajai un valdošajai, mainījās tās veidols un attieksme pret laicīgām vērtībām. Imperatori un bagātie kristieši dāvināja tai dažādas materiālās vērtības, tādēļ tās valdījumā uzkrājās ievērojamas bagātības. Tādejādi Kristus mācība par vienlīdzību un vienkāršību, kā arī baušļi arvien vairāk tika pārkāpti, turklāt tas notika paša klēra vidū[56].

Pastāvēja pārliecināti un fanātiski vienkāršie kristieši, kuriem nepatika šāda kārtība un viņi pievienojās vientuļniekiem jeb mūkiem, apmetoties uz dzīvi attālās un nomaļās vietās. Pirmie mūki ir zīstami jau kopš pašiem kristietības sākumiem, kad atsevišķi kristieši sekoja Jēzus piemēram, kurš, pirms sāka sludināšanu, kādu laiku bija pavadījis tuksnesī. Mūki bija askēti, t.i., viņi atteicās no mantas, dzimumdzīves un deva solījumu visu savu dzīvi veltīt kalpošanai un būt paklausīgiem Dievam. Ar laiku viņi apvienojās kopienās jeb klosteros. Pirmās mūku kopienas 2.- 3. gs. radās Ēģiptē, vēlāk – Mazāzijā, Sīrijā un Palestīnā[57].

Baznīcai bija pieredze cīņā pret kristietības ārējiem pretiniekiem, bet, tai nokļūstot oficiālās un vienīgās reliģijas statusā, parādījās nopietnas teoloģiska rakstura domstarpības kristīgās baznīcas iekšienē. Tāpat jāņem vēra, ka baznīcas „uzvaras gājiena” laikā par kristiešiem kļuva daudz un savstarpēji atšķirīgu tautu un kultūru cilvēki. Šis kultūras un mentalitātes atšķirīgais mantojums reizēm varēja novest pie atsevišķu kristietības principu nevienādas interpretācijas.

Pirmie nopietnie baznīcas iekšējie konflikti notika 4. – 5. gs. Tie galvenokārt bija strīdi par Svēto Trīsvienību, par Kristus dievišķumu, par Svētā Gara izcelsmi. Kās Aleksandrijas priesteris Ārijs 4.gs. izveidoja savu mācību, kurā viņš, uzskatot, ka Jēzus ir zemāk stāvošs nekā Dievs Tēvs, atļāvās citādi interpretēt Svēto Trīsvienību, nekā to darīja oficiālā baznīca[58]. Ārija mācība uz laiku ieguva pat imperatoru atbalstu un izplatījās ģermāņu cilšu vidū. Tā piekritējus sauc par ariāņiem. Baznīcas vēsturnieku izskata, ka ariānisma un oficiālās baznīcas konflikts bija pirmā baznīcas šķelšanās jeb shizma. Tā nebija pēdējā: drīz 5.gs. radās jauna mācība – nestorisms, kura pamatlicējs bija mūks, vēlāk Konstantinopoles patriarhs Nestorijs. Viņš mācīja, ka Marija dzemdējusi tikai Kristu, nevis Dievu, ka Dievība un cilvēcība Jēzū pastāvējušas atsevišķi. Nestorija sekotāji – nestorieši guva plašu popularitāti Arābijā, Persijā, Vidusāzijā, viņi savu mācību izplatīja līdz pat Ķīnai un Sibīrijai[59].

Iekšējo konfliktu laikā arvien vairāk iezīmējās atšķirības starp kristiešiem impērijas rietumu un austrumu daļā. Tās veicināja Romas un Konstantinopoles bīskapu pretenzijas uz vadošo lomu baznīcā. 370. gadā Rietumu baznīcas dievkalpojumus noturēja latīņu valodā, bet Austrumu baznīcā - grieķu valodā. Rietumromas baznīcas galva – pāvests nebija pakļauts imperatoram, turpretī Konstantinopolē patriarhs bija atkarīgs no imperatora, kurš tika uzskatīts par baznīcas galvu[60].

Pirms tolerances edikta, kad kristietība bieži tika vajāta, kristieši necēla lielas kulta ēkas. Pēc kristīgās ticības pasludināšanas par līdztiesīgu citām reliģijām sākas lielu un greznu kulta ēku – baznīcu būve. Par paraugu tika izmantota antīkā tiesu un darījumu halle – bazilika, ko nedaudz pārveidoja[61].

Ar laiku notika izmaiņas kristiešu attieksmē pret laicīgām vērtībām. Baznīcas organizācijas izveidošanās, baznīcas bagātību uzkrāšanās privātpersonu imperatoru dāvinājumu, novēlējumu, kā arī pagānu tempļiem konfiscēto īpašumu rezultātā radīja uzskatu, ka bagātība nav nekas ļauns, ja tā tiek izmantota saprātīgi un tiek ziedota baznīcai un labdarībai. Kristieši sāka ieņemt augstus amatus un noteikt valsts politiku[62].

Tēzes

Dažādu tautu ļaužu grupas, viņu neviendabīgais sociālais stāvoklis un valstiskās morāles pilnīga degradācija bija radījusi labvēlīgus apstākļus pārmaiņām. Romas oficiālā reliģija aizvien vairāk atsvešinājās no sabiedrības vairākuma domāšanas un vēlmēm, tā vairs nespēja sniegt saprotamas atbildes uz jautājumiem un problēmām
Jūdu reliģija attīstību var iedalīt vairākos attīstības posmos. Sākotnēji jūdaisms bija politeisks, respektīvi, pielūdz vairākus dievus. To nomainīja henoteisma posms jeb monoteisma periods. Tam sekoja jūdaisma trešais attīstības posms, kurš tiek saukts par „pravietisko revolūciju”, kur ar vārdu „pravietis” tiek domāti sprediķotāji (piem., Amoss, Hozejs, Jeremijs), kuri popularizēja jūdaismu laika posmā, kad Jūdu valsts atradās Asīrijas un Babilonijas pakļautībā. Vislielākās pārmaiņas skāra Jūdaismu ceturtajā posmā, kurš tiek saukts par „pēc trimdas” posmu. Šajā laikā tiek sarakstītas eshatoloģiskās doktrīnas par pēcnāves dzīvi un pastardienu.
Kristietība ir balstīta ne tikai uz jūdaisma pamatprincipiem, bet arī uz Jēzus dzīves stāstu un mācībām, kura darbu turpināja viņa apustuļi ne tikai Jūdu valsts robežās, bet arī visas Romas impērijas ietvaros.
Vienlaikus ar baznīcas organizācijas formu un amatu hierarhijas veidošanos notika arī obligāto ticības principu formēšanās un Svēto Rakstu atlase un apkopošana Jaunajā Derībā, kurā ietilpa 27 sacerējumi, to vidū 4 evaņģēliji, apustuļu vēstules un citi teksti, kuri veidojās ļoti sarežģītās cīņās starp dažādiem novirzieniem un ķecerībām kristietībā. Strīdu cēlonis bija atsevišķu dogmu atšķirīga uztvere un izpratne vadošo kristiešu vidū.
Gan sludinot pastāvošās laicīgās pasaules īslaicību un niecību salīdzinājumā ar Dieva valstību, gan paužot neiecietīgu pret Romas pilsoņu vidū dominējošo daudzdievību, kristieši bija kļuvuši bīstami gan sabiedrībai, gan imperatora autoritātei un daļēji paši izprovocēja uz sevi vērsto politisko vajāšanu un sabiedrisko izstumšanu.
Jau 2.gs. draudžu vadīšana pilnveidojās – sāka veidoties efektīva baznīcas organizācija, kas daļēji līdzinājās valsts organizācijai, kam par pamatu bija sākotnējā draudžu amatpersonu – garīdznieku (klēru) nodalīšana no pārējiem draudžu locekļiem – lajiem, kam sekoja teritoriālo pārvalžu sistēmu izveide un vainagojās ar centralizētās pārvaldes izveidi.
Par kristības uzplaukuma sākumu var dēvēt imperatora Teodosija I (379. – 395.g.) valdīšanas laiku, kad kristietība tika pasludināta par vienīgo valsts reliģiju, noliegdama visus pagāniskos kultus un paražas.

Izmantotās literatūras saraksts

Avotiņa A., Blūma D., Grauzdiņa I. Viduslaiki – Rīga: Zvaigzne ABC. 2000
Bojārs J. Politiskās stratēģijas māksla un demokrātija – Rīga: Zvaigzne ABC. 2002
Cox F. K., Greenblatt M., Seaberg S. S. Human Heritage: A World History – Ohio: Bell & Howell. 1981
Donīni A. Kristietisma sākumi – Rīga: Zinātne. 1984
Heglunds B. Teoloģijas vēsture – Ausburga: Ausburgas institūts. 2003
Klišāns V. Vēstere vidusskolai. I daļa – Rīga: Zvaigzne ABC. 2002
Lerner R.E., Meacham S., Burns E.M. Western Civilizations - London : Norton. 1988
Misāns I., Pāvulāns V., Vijups A. Pasaules vēsture – Rīga: Zvaigzne ABC. 2000

[1] Avotiņa A., Blūma D., Grauzdiņa I. Viduslaiki – Rīga: Zvaigzne ABC. 2000; 10.lpp.

[2] Lerner R.E., Meacham S., Burns E.M. Western Civilizations - London : Norton. 1988; 210-211lpp.

[3] Klišāns V. Vēstere vidusskolai. I daļa – Rīga: Zvaigzne ABC. 2002; 114-115 lpp.

[4] Klišāns V. Vēstere vidusskolai. I daļa – Rīga: Zvaigzne ABC. 2002; 114-115 lpp.

[5] Klišāns V. Vēstere vidusskolai. I daļa – Rīga: Zvaigzne ABC. 2002; 114-115 lpp.

[6] Bojārs J. Politiskās stratēģijas māksla un demokrātija – Rīga: Zvaigzne ABC. 2002; 431.lpp.

[7] Bojārs J. Politiskās stratēģijas māksla un demokrātija – Rīga: Zvaigzne ABC. 2002; 432.lpp.

[8] Bojārs J. Politiskās stratēģijas māksla un demokrātija – Rīga: Zvaigzne ABC. 2002; 460.lpp.

[9] Klišāns V. Vēstere vidusskolai. I daļa – Rīga: Zvaigzne ABC. 2002; 110-111 lpp.

[10] Klišāns V. Vēstere vidusskolai. I daļa – Rīga: Zvaigzne ABC. 2002; 110-111 lpp.

[11] Lerner R.E., Meacham S., Burns E.M. Western Civilizations - London : Norton. 1988; 82-84lpp.

[12] Bojārs J. Politiskās stratēģijas māksla un demokrātija – Rīga: Zvaigzne ABC. 2002; 435.lpp.

[13] Donīni A. Kristietisma sākumi – Rīga: Zinātne. 1984; 16.lpp.

[14] Lerner R.E., Meacham S., Burns E.M. Western Civilizations - London : Norton. 1988; 82-84lpp.

[15] Lerner R.E., Meacham S., Burns E.M. Western Civilizations - London : Norton. 1988; 82-84lpp.

[16] Lerner R.E., Meacham S., Burns E.M. Western Civilizations - London : Norton. 1988; 82-84lpp.

[17] Donīni A. Kristietisma sākumi – Rīga: Zinātne. 1984; 11.lpp.

[18] Donīni A. Kristietisma sākumi – Rīga: Zinātne. 1984; 11.lpp.

[19] Heglunds B. Teoloģijas vēsture – Ausburgas institūts. 2003; 13 -21.lpp.

[20] Cox F. K., Greenblatt M., Seaberg S. S. Human Heritage: A World History – Ohio: Bell & Howell. 1981; 222lpp.

[21] Cox F. K., Greenblatt M., Seaberg S. S. Human Heritage: A World History – Ohio: Bell & Howell. 1981; 222lpp.

[22] Cox F. K., Greenblatt M., Seaberg S. S. Human Heritage: A World History – Ohio: Bell & Howell. 1981; 222lpp.

[23] Lerner R.E., Meacham S., Burns E.M. Western Civilizations - London : Norton. 1988; 214-215lpp.

[24] Cox F. K., Greenblatt M., Seaberg S. S. Human Heritage: A World History – Ohio: Bell & Howell. 1981; 224lpp.

[25] Cox F. K., Greenblatt M., Seaberg S. S. Human Heritage: A World History – Ohio: Bell & Howell. 1981; 226lpp.

[26] Cox F. K., Greenblatt M., Seaberg S. S. Human Heritage: A World History – Ohio: Bell & Howell. 1981; 228lpp.

[27] Lerner R.E., Meacham S., Burns E.M. Western Civilizations - London : Norton. 1988; 214-215lpp.

[28] Klišāns V. Vēstere vidusskolai. I daļa – Rīga: Zvaigzne ABC. 2002; 112-113 lpp.

[29] Klišāns V. Vēstere vidusskolai. I daļa – Rīga: Zvaigzne ABC. 2002; 112-113 lpp.

[30] Klišāns V. Vēstere vidusskolai. I daļa – Rīga: Zvaigzne ABC. 2002; 112-113 lpp.

[31] Cox F. K., Greenblatt M., Seaberg S. S. Human Heritage: A World History – Ohio: Bell & Howell. 1981; 224lpp.

[32] Lerner R.E., Meacham S., Burns E.M. Western Civilizations - London : Norton. 1988; 218lpp.

[33] Misāns I., Pāvulāns V., Vijups A. Pasaules vēsture – Rīga: Zvaigzne ABC. 2000; 231.lpp.

[34] Misāns I., Pāvulāns V., Vijups A. Pasaules vēsture – Rīga: Zvaigzne ABC. 2000; 231.lpp.

[35] Lerner R.E., Meacham S., Burns E.M. Western Civilizations - London : Norton. 1988; 216-217lpp.

[36] Avotiņa A., Blūma D., Grauzdiņa I. Viduslaiki – Rīga: Zvaigzne ABC. 2000; 14.lpp.

[37] Cox F. K., Greenblatt M., Seaberg S. S. Human Heritage: A World History – Ohio: Bell & Howell. 1981; 226lpp.

[38] Misāns I., Pāvulāns V., Vijups A. Pasaules vēsture – Rīga: Zvaigzne ABC. 2000; 234.lpp.

[39] Donīni A. Kristietisma sākumi – Rīga: Zinātne. 1984; 21. lpp.

[40] Donīni A. Kristietisma sākumi – Rīga: Zinātne. 1984; 12.lpp.

[41] Donīni A. Kristietisma sākumi – Rīga: Zinātne. 1984; 20.lpp.

[42] Cox F. K., Greenblatt M., Seaberg S. S. Human Heritage: A World History – Ohio: Bell & Howell. 1981; 228lpp.

[43] Klišāns V. Vēstere vidusskolai. I daļa – Rīga: Zvaigzne ABC. 2002; 114-115 lpp.

[44] Cox F. K., Greenblatt M., Seaberg S. S. Human Heritage: A World History – Ohio: Bell & Howell. 1981; 225lpp.

[45] Misāns I., Pāvulāns V., Vijups A. Pasaules vēsture – Rīga: Zvaigzne ABC. 2000; 233.lpp.

[46] Misāns I., Pāvulāns V., Vijups A. Pasaules vēsture – Rīga: Zvaigzne ABC. 2000; 232.lpp.

[47] Misāns I., Pāvulāns V., Vijups A. Pasaules vēsture – Rīga: Zvaigzne ABC. 2000; 232.lpp.

[48] Misāns I., Pāvulāns V., Vijups A. Pasaules vēsture – Rīga: Zvaigzne ABC. 2000; 232.lpp.

[49] Misāns I., Pāvulāns V., Vijups A. Pasaules vēsture – Rīga: Zvaigzne ABC. 2000; 232.lpp.

[50] Cox F. K., Greenblatt M., Seaberg S. S. Human Heritage: A World History – Ohio: Bell & Howell. 1981; 228lpp.

[51] Misāns I., Pāvulāns V., Vijups A. Pasaules vēsture – Rīga: Zvaigzne ABC. 2000; 232.lpp.

[52] Cox F. K., Greenblatt M., Seaberg S. S. Human Heritage: A World History – Ohio: Bell & Howell. 1981; 228lpp.

[53] Misāns I., Pāvulāns V., Vijups A. Pasaules vēsture – Rīga: Zvaigzne ABC. 2000; 232.lpp.

[54] Misāns I., Pāvulāns V., Vijups A. Pasaules vēsture – Rīga: Zvaigzne ABC. 2000; 234.lpp.

[55] Klišāns V. Vēstere vidusskolai. I daļa – Rīga: Zvaigzne ABC. 2002; 116-117 lpp.

[56] Cox F. K., Greenblatt M., Seaberg S. S. Human Heritage: A World History – Ohio: Bell & Howell. 1981; 228lpp.

[57] Klišāns V. Vēstere vidusskolai. I daļa – Rīga: Zvaigzne ABC. 2002; 116-117 lpp.

[58] Heglunds B. Teoloģijas vēsture – Ausburgas institūts. 2003; 13 -21.lpp.

[59] Klišāns V. Vēstere vidusskolai. I daļa – Rīga: Zvaigzne ABC. 2002; 118-119 lpp.

[60] Misāns I., Pāvulāns V., Vijups A. Pasaules vēsture – Rīga: Zvaigzne ABC. 2000; 235.lpp.

[61] Misāns I., Pāvulāns V., Vijups A. Pasaules vēsture – Rīga: Zvaigzne ABC. 2000; 237.lpp.

[62] Misāns I., Pāvulāns V., Vijups A. Pasaules vēsture – Rīga: Zvaigzne ABC. 2000; 234.lpp.

Bezmaksas referāti skolai

Seno kristiešu kopienas un Baznīcas izveide

Ievads