Prozas teksta analīze Jānis Ezeriņš „Burbeka tēva noslēpums” un „Jaunsaimnieks Čukans”

Prozas teksta analīze

Jānis Ezeriņš

„Burbeka tēva noslēpums”

&

„Jaunsaimnieks Čukans”

1.      Lasot abus šos stāstus rodas pārdomas par cilvēku lielo naivumu un ticību augstākiem spēkiem, kas to padara gļēvus un neaizsargātus. Stāsts lika aizdomāties par jaunībā izdarīto kļūdu un ne kļūdu sekām turpmākajā dzīvē, kā tas iespaido cilvēku garīgo un fizisko stāvokli.

2.      Abu literāro darbu saturu veido stāsts par vecāku vīru, kas savā veidā ciešs no jaunībā izdarītām darbībām. Pirmajā stāstā tas bija nelāgs notikums, kura dēļ jaunais cilvēks uz mūžu mainīja savu attieksmi pret dzīvi. Otrajā – pareizi dzīvojošs cilvēks, kuram iespējams tikai šā iemesla dēļ nāksies atteikties no sava mūža sapņa. (ak, vai tad viņš nebija cietis! Visu mūžu to tikai vien viņš bij darījis. Bet jums no svara viens gads, viena diena, viena stunda, kazaka pātaga).

Abos stāstos, galvenokārt, tiek risinātas varoņu iekšējās problēmas. Viņi cīnās ar savu iekšējo būtību, kas apzinās izdarītās kļūdas un vēlas tās attaisnot un šķīstīties. Abiem piemīt ēnas arhetips. Piemēram, Čukana problēma ir viņa pārlieku lielais naivums un ticība labajam un pareizajam. Tam par iemeslu var būt lielā brīvības sajūta, visu mūžu dzīvojot tikai starp debesīm un zemi, un savā laucinieka pieredzē nesatiekot ļaunumu un viltu. Tā rezultātā varonis ir gatavs iet cietumā un samaksāt par melošanu, lieki necenšoties atrast viltus lieciniekus(Viņš svinīgi taisījās ceļā, visu labāko ņēma līdz, pat ar saimnieku norēķinājās un tad ardievojās ar katru.)

Savukārt Burbeka tēva galvenā problēma ir bailes no atmaksas. Tam par pamatu ir jaunībā izdarītais noziegums, kuram varonis vēl līdz šim nav varējis tikt pāri. Tāpēc tagad, darot tikai labus darbus un nesaņemot par tiem atlīdzību, viņš cenšas šķīstīties un atmaksāt nodarīto. (Ejot pie drauga pa ceļam palīdz katram – divas meitenes pļauj rudzus, bet kūlēja neviena. Pēc stundas lietum vajag nākt, bet Vijgriežu pļavā cilvēki tik tagad sākuši kaudzi mest, nu, vai tad var paiet garām?)

Abos literārajos darbos kompozīcijas uzbūve nav izteikta, jeb to ir grūti uztvert. Tas tāpēc, ka abos stāstos ir izmantota ietvara kompozīcija – varoņi atminas jaunības piedzīvojumus un izdarības. Tas vairāk gan raksturīgs stāstā par Burbeka tēvu, kur viņš atstāsta jaunības dienās pieredzēto. (Bērniņi, tas bija piecdesmit gadus atpakaļ. Mēs atgriežamies no tiem Balkānu kalniem, no tās lielas karošanas,…).

Stāstā par Čukanu kompozīcija sastāv no pieciem elementiem:

°         Ievads – atstāstījums par brīvo vīru

°         Sarežģījums – iespēja iegūt sen loloto zemes pleķīti

°         Kāpinājums – zemes iegūšana un tikšana pāri saviem morāles principiem

°         Kulminācija – tiesas sēde

°         Atrisinājums – saimniekošana iegūtajā zemē ar mierīgu sirdi.

3.   Abos stāstos dominē autoriālais stāstījums, kad notikumi tie attēloti no viena skata punkta. Par Čukanu, tas atklājas viņa domās par sevi un apkārtējiem,(piemēram, domās par to, kurš ir pelnījis zemes gabalu, bet  kurš nē),  bet Burbeks to izmanto atstāstot pieredzēto Krievijā.  Bet tam pa vidu vēl tiek iespiests viņš stāstītājs, padarot sižetu vieglāk uztveramu un notikumus objektīvāk novērtējamus. (Piemēram, aprakstot Burbeka tēva labos darbus).

Autors, lielākoties izmanto tēlu netiešo raksturojumu, kad to galvenās rakstura īpašības ir tikai iezīmētas. Liela nozīme ir arī apkārtējo attieksmei pret varoņiem, kas arī palīdz labāk izprast tēlu. (Še Čukans dzīvoja tikai nedaudz gadus un zināja par viņu vienīgi to, ka Čukans ir goda vīrs, darba lauzējs). Autors nepievērš lielu uzmanību varoņu ārējam izskatam kā to emocionālajam stāvoklim (Piem. Burbeks – Nieki tādā pļāpāšana! Atraduši vīru! Evaņģēlijs…!Ko jūs zināt no manis!) . Tas padara stāstu tuvāku lasītājam, un palīdz dziļāk izprast katra varoņa būtību un viedokli.

4.      Abos stāstos ir viena galvenā persona, kuras pārdzīvo iekšējo krīzi. Varoņiem piemīt ēnas arhetips – viņi iekšēji cīnās par sevi, cenšas sevi glābt no, viņu iedomās esošā, pagrimuma.

Čukans – neizglītos lauku cilvēks, kas visu savu mūžu savienojis ar zemi. Būdams zemes strādnieks un lauku dzīves baudītājs, mazs saskāries ar melošanu un nodevību. Tāpēc savā raksturā ir vājš un naivs. Tas spilgti izpaužas nespējā sev piedot par melošanu domes ļaudīm (Čukans bija piegājis sev ciešu klāt, saliecies deviņos līkumos, un tur nu viņam jāatzīst, ka no aizrautības par zemi vairs ne vēsts, bet palicis tikai uztraukums!)

Varonis savā naivumā un šķīstībā pat sāk regresēt, izdarītā dēļ. Viņā notiek cīņa starp mīlestību pret zemi un cieņu pret sevi. (pati zeme ar debesīm sāk blikatas smadzenēs sist. Tur starp tām notiek neganta sacensība.)

Ārpusē tas izpaužas kā nevēlēšanās strādāt, bezspēks un panīkums. (Čukanam ziema bija melna, melna kā darva un gara. Nepatika nemaz vairs strādāt, tas taču bija kaut kas nedzirdēts).

Savukārt Burbeka tēvs – vīrs, kas pretēji Čukanam, dzīvē ir daudz piedzīvojis, zina, kas ir sāpes un ciešanas, cīņa un zaudējums. No malas viņš šķiet tīrs un patiess, gudrs vīrs, kam nekad nav grūti izpalīdzēt citam, kaut patiesībā tas ir nevis dāsnums pret apkārtējiem, bet sods pret pašu, kas ar laiku pāraug pienākumā.

Varonim piemīt personas arhetips. Tas nozīmē, ka viņa ārējais veidols nemaz nesakrīt ar iekšējo būtību, vismaz pats par to ir dziļi pārliecināts. Iekšēji viņš sevi nežēlo ciešs sāpes un ir nelaimīgs(Un katru nakti, tiklīdz krītu miegā, esmu tur. Es dzirdu bērna vaimanas, es dauzu bruģi ar savu pieri, līdz galva sāk šķelties un es atmostos.) Bet apkārtējo acīs ir eņģelis, neticami gudrs un labs cilvēks(Tas ir dzīvs evaņģēlijs…piemērs…).

Burbeka tēvs izmanto sublimāciju, lai mazinātu savu vainas apziņu. Jaunībā sastrādātos grēkus un vainas apziņu par to, viņš pārvērš labajos darbos, nesavtīgi sevi ziedojot citiem.

Abos stāstos blakus tēliem praktiski nav tiešas ietekmes uz varoņu attīstību. Tie vairāk izmantoti, lai spilgtāk parādītu galveno personu pārdzīvojumus un darbību nozīmīgumu.

5.      Stāsta darbības laiks ir 20.gs. 20.gadi, par to liecina gan fakts par zemes dalīšana, gan pēc kara pieredze(kā zināms šis zemes likums savos pamatos  apstājas pie jaunās valsts izcīnītājiem kareivjiem , neliegdami dažus ežmaļus arī ilgiem nomniekiem un Piektā gadā cietušiem revolucionāriem.).

      Abos darbos dominē laika saspiešana, kas stāstīšanas laiks nesakrīt ar stāstīto laiku. Darbību gaita tiek paātrinātā, tādā veidā izlaižot stāsta detaļas, kuras lasītājam nedod nekādu nozīmīgi informāciju par tēliem.  Kaut laiks ir saspiests, tomēr darbos ir hronoloģisks stāstījums, kuru pārtrauc skati pagātnē, vai kā tas ir stāstā ”Burbeka tēva noslēpums” tiek izmantota ietvertā kompozīcija, kad stāstā ir vēl kāds, šajā gadījumā, atmiņas stāsts. Bet savukārt stāstā par Čukanu dažviet ir iesprausts arī skats nākotnē, kur varonis iztēlojas kā atklāj viņa melus. (tātad jau 50 gadus tu esi godīgi dzīvojis, un varbūt tikai tāpēc nodzīvoji, lai pēc tam nešpetni samelotu!) .

Stāstos telpai netiek piešķirta īpaša nozīme, tā kalpo tikai kā darbības vieta. Ļoti maz ir izmantoti dabas vai apkārt esošās telpas apraksti, tādā veidā lielāku uzmanību pievēršot varoņu būtībai un problēmām. Tomēr abos darbos var saskatīt simbolu telpu, ko var nosaukt par zemi. Tā ir vieta, ko varoņi visvairāk ciena un līdz ar to šeit tēli cenšas iegūt jeb izlūgties piedošanu par nodarīto.

6.,7. Teksts ir salīdzinoši vienkāršs – teikumi ir īsi un nav sarežģīti. Nav izmantotas sarežģītas teikumu veidošanas shēmas. Tas pat vairāk palīdz iejusties galveno tēlu būtībā, jo tie ir mazizglītoti lauku cilvēki. Ja teksts būtu intelektuālāks, tas noteikti nesaskanēti ar tēlu būtību. Bieži sastopami ir žargonismi kā nagaika, žuļiks, ģeķošana.  Daudz ir sastopami dažādi izteiksmes līdzekļi, kas paspilgtina varoņu emocijas, piemēram, salīdzinājumi – raudāja kā bērns; piedzērās kā tovers vai ielīda istabā kā zagļi.  Pārējie tēlainās izteiksmes līdzekļi:

°         Epitets

§  Sarkans acis

§  Pagasta vecis

°         Alegorija

§  Izsists no vagas

§  Zeme slāpē nost

§  Sapinās domās

°         Metafora

§  Gaisa ceļotāji

§  Ļaunās mēles

§  Asins upes

                              Darbos diezgan bieži ir izmantota tiešā runa, lielākoties dominē monologi un dialogi. Tiešās runas teikumi pārsvarā ir īsi un vienkārši.

                              8.   Teksta rašanos ietekmējis gan laikmets, kurā rakstnieks dzīvojis, gan apstākļi kādos audzis. Tā ir lauku vide un laucinieku sentimentalitāte.  Liela nozīme ir pasaules karam un tā sekām, kurām šajos darbos ir jūtams pamats. Nozīmīga ir arī paša autora vēlme turpināt Blaumaņa tradīciju, attīstot tās jaunā stadijā.