Mazākumakcionāru stāvoklis Latvijā un to nākotnes perspektīvas

          Diplomdarbs ietver mazākumakcionāru rašanās apskatu Latvijā, sociālekonomisko, normatīvo un lokāli politisko vidi, kas radīja to nevienlīdzīgas ekonomiskas attiecības ar lielo akciju pakešu turētājiem, problēmas, kas  izrietēja un ietekmēja visu fondu tirgu kopumā, to rašanās un pastāvēšanas iemeslus, piemērus, analīzi un iespējamos risinājumus nākotnē. Darbā izteiktie secinājumi apkopo problēmu loku, kas ietekmē ne tikai mazākumakcionāru intereses, bet padara visu vērtspapīru tirgu neelastīgu Latvijā. Autora priekšlikumi, kas noformulēti darba beigās, virzīti uz likumdošanas izmaiņu ieteikumiem, kas paplašinātu mazākumakcionāru tiesības uzņēmumos, ekonomikas tendences, ar kurām neizbēgami nāksies saskarties tuvējā nākotnē, kā arī fondu tirgus sviru uzskaiti, kuras izmantojot varētu uzlabot vispārējo stāvokli.

Darbs satur 89 lappuses datorsalikumā, 5 formulas, 6 tabulas, 1 attēlu un pielikumus, kas ļauj labāk izprast atsevišķas fondu tirgus īpatnības un investīciju instrumentu savstarpējās atšķirības. Darba pirmā nodaļa veltīta Rīgas Fondu biržas izveides un attīstības aprakstam, kas rada priekšstatu par vidi, kādā radās mazākumakcionāri Latvijā, tās kritisku novērtējumu ar uzdevumu izprast, cik liela nozīme bija un ir biržas infrastruktūrai mazākumakcionāru tiesību nepilnīgā ievērošanā, un izvirzīt priekšlikumus uzlabojumiem un papildinājumiem, kas pozitīvi attiektos pret mazākumakcionāru interesēm. Otrās nodaļas ietvaros tiek detalizēti aplūkoti iemesli mazākumakcionāru pašreizējam stāvoklim un faktoriem, kas joprojām nelabvēlīgi ietekmē to darbību fondu tirgū, un izvirzīti priekšlikumi to novēršanai vai mazināšanai. Darba trešā nodaļa piedāvā esošo un potenciālo mazākumakcionāru nākotnes ieguldījumu iespējamos objektus, kas varētu vērtīgi papildināt jau esošo ieguldījumu portfeli vai arī izveidot pilnīgu jaunu, mazinot tiesību normu nepilnību ietekmi un tādejādi vairojot uzticību fondu tirgum un ieguldījumu ienesību.

Abstract

 

          The diploma paper explores survey on minority shareholders’ origin in Latvia; socio-economic, normative and locally political environment that created their unequal economic relations with holders of controlling interest; problems arisen and affecting entire stock market in general, reasons of their genesis and existence, for instance, analysis and potential solutions in future. Conclusions presented in the paper summarize range of problems that influence not only interests of minority shareholders but also cause inflexibility of entire securities market in Latvia. Suggestions proposed by the author in the conclusion of this paper are directed to suggestions of legislative amendments that would broaden rights of minority shareholders at companies, tendencies of economics that one will face in near future as well as accounting of stock market levers by application of whose general situation could be improved.

The diploma paper consists of 89 pages, 5 formulae, 6 tables, 1 figure and annexes that allow better comprehension of particular peculiarities of stock market and mutual differences of investment tools. The first chapter includes description of foundation and development of Riga Stock Exchange that emphasises the environment where minority shareholders originated in Latvia, critical valuation whose task is to realise how significant stock exchange infrastructure was and is for partial observation of minority shareholders’ rights and to present suggestions for improvements and supplements that would have positive attitude towards interests of minority shareholders. The second chapter discusses reasons of current status of minority shareholders in detail and factors that still affect their activity on stock market. There are suggestions presented for elimination or reduction of such factors. The third chapter presents potential subjects for future investments of existing and potential minority shareholders that would supplement beneficially already existing investment portfolio or would create quite new one, thus diminishing influence of legislative imperfections and enhancing trust to stock market and profitability of investments.

Annotation

Die Diplomarbeit umfaßt eine Übersicht über die Entstehung der Minderheitsaktionäre in Lettland, die sozial – wirtschaftliche, gesetzliche und lokal – politische Umgebung, die ungleiche wirtschaftliche Beziehungen mit den Besitzer der großen Aktienpaketen geschafft und Probleme verursacht hat, die den ganzen Fondsmarkt beeinflußten, deren Entstehungs- und Existenzgründe, Beispiele, Analyse und mögliche zukünftige Lösungen. In der Arbeit geäußerten Schlußfolgerungen fassen den Problemkreis zusammen, von dem nicht nur die Interessen der Minderheitsaktionäre beeinflußt werden, sondern der ganze lettische Wertpapiermarkt unelastisch wird. Die Empfehlungen des Autoren, die am Abschlußteil der Arbeit angeführt sind, regen zur Änderung der Gesetzgebung an, wodurch folgendes erweitert würde: die Rechte der Minderheitsaktionäre in den Unternehmen, wirtschaftliche Tendenzen, die man in baldiger Zukunft unvermeidlich berücksichtigen muß, sowie die Beherrschung der Situation auf dem Fondsmarkt, die eine Aufbesserung der allgemeinen Lage ermöglichte.

          Die Arbeit ist auf 89 Seiten Computersatz dargelegt, einschließlich 5 Formel, 6 Tabellen, 1 Zeichnung und Anlagen, die ein besseres Verständnis von Einzelbesonderheiten des Fondsmarktes und gegenseitige Unterschiede der Investitionsinstrumente bieten. Der erste Teil der Arbeit stellt eine Beschreibung der Gründung und Entwicklung der Rigaer Fondsbörse dar, die eine Vorstellung über die Umgebung schafft, in der die Minderheitsaktionäre in Lettland entstanden, weiterhin deren kritische Bewertung mit der Aufgabe, die Bedeutung der Infrastruktur der Börse für unvollständige Berücksichtigung der Rechte der Minderheitsaktionäre gestern und heute einzuschätzen, und Vorschläge zur Aufbesserung und Erweiterung zu geben, die eine positive Einstellung zu den Interessen der Minderheitsaktionäre hätte. In den Rahmen des zweiten Teiles werden ausführlich die Gründe für die jetzige Lage der Minderheitsaktionäre. sowie die Faktoren betrachtet, die immerzu einen negativen Einfluß auf ihre Arbeit auf dem Markte ausüben, und die Vorschläge zur Beseitigung oder Minderung von denen eingebracht werden. Der dritte Teil der Arbeit bietet die für zukünftige Investition der bestehenden und erwartenden   Minderheitsaktionäre eventuelle Objekte an, die das bereits vorhandene Investitionspaket wertvoll erweitern oder ein ganz neues schaffen könnte, indem der Einfluß der Mangel der Rechtsnormen vermindert und dadurch die Vertraulichkeit dem Fondsmarkt und die Einträglichkeit der Anlagen anhäuft wurde.

Ievads

 

          Privatizācijas rezultātā Latvijas fondu tirgū ir daudz neliela apjoma akciju īpašnieku. Šie akcionāri savā starpā ir sadrumstaloti, neorganizēti, mazizglītoti fondu tirgus sakarībās un arīdzan slikti informēti par jaunākajām aktualitātēm. Viņu ieguldījumi vairākumā gadījumu ir nesuši finansiālus zaudējumus un vilšanos, kas savukārt novedis pie mazo ieguldītāju norobežošanās no fondu tirgus aktivitātēm un stagnācijas palielināšanās Rīgas Fondu biržā pēdējos gados.

Mazākumakcionāru tiesību aizsardzības nepilnības un jaunu finansu intrumentu trūkums valstī ir veicinājis privātpersonu brīvo naudas līdzekļu akumulēšanos tracionālajos ieguldījumu veidos – banku depozītos. Bez tam minēto un citu iemeslu dēļ ievērojami iedzīvotāju līdzekļi atrodas mājsaimniecībās skaidras naudas formā. Tas, savukārt, samazina ieguldītāju finansu resursu ienesību un kopējo kapitāla apriti valstī kopumā, novedot pie fondu tirgus ilglaicīgas stagnācijas.

          Temata aktualitāte sakņojas apstāklī, ka līdz šim mazākumakcionāru problēmām Latvijā ir pievērsta maza uzmanība. Kaut arī masu informācijas līdzekļos periodiski parādās viedokļi par šo problēmu, reāli risinājumi tiem neseko. Sabiedrībā lielā mērā valda viedoklis, ka uzņēmumu pēcprivatizācijas laikā pieļautās likumdošanas nepilnības un atsevišķu indivīdu kļūdas ir tikai atjaunotās Latvijas republikas fondu tirgus vēstures agrīnais posms, kuram bija lemts būt neveiksmīgam. Tomēr neizvērtējot pieļautās pagātnes kļūdas un turpinot līdzšinēju investoru piesaistes politiku valstī, varētu lieki aizkavēties fondu tirgus un līdz ar to pastarpināti arī visas tautsaimniecības attīstība.

          Jāņem vērā, ka mazākumakcionāri ir ne tikai privātpersonas, kuru īpašumā šobrīd privatizācijas rezultātā ir nonākuši daži desmiti vai simti publisko akciju sabiedrību īpašuma apliecinošu vērtspapīru. Tie ir arī potenciālie investori, kuri varētu ieguldīt ievērojamus līdzekļus uzņēmumu pamatkapitālā, bet kurus attur nepilnīgie likumi un citi normatīvie akti, kā arī neskaidrie kapitāla tirgus uzraudzības principi. Tādejādi mazākumakcionāru problēmas nav tikai pagātnes atskaņas.

          Autoram, uzturot darba attiecības ar a/s “Latvijas Krājbanka”, amata pienākumos ietilpst vērtspapīru kontu apkalpošana un biržas darījumu netieša izpilde. Pateicoties trijos gados gūtai pieredzei darbā ar vērtspapīru klientiem un konsultējoties ar citiem vērtspapīru speciālistiem – praktiķiem, autors ir izveidojis personīgu priekšstatu par vērtspapīru tirgus stāvokli valstī un problēmām, kas saistītas ar to, un nonācis pie secinājuma, ka viena no asāk izteiktajām fondu tirgus nepilnībām ir tieši mazākumakcionāru ierobežotās tiesības tajā.

Sakarā ar augšminēto izvēlēta diplomdarba tēma “Mazākumakcionāru stāvoklis Latvijā un to nākotnes perspektīvas”. Diplomdarba mērķis ir parādīt un analizēt Latvijas publisko vērtspapīru tirgus attīstību Rīgas Fondu biržas darbības ietvaros, kritiski novērtēt mazākumakcionāru stāvokli tajā un uz tā pamata izvirzīt priekšlikumus, kas sekmētu mazākumakcionāru interešu aizstāvēšanu un kapitāla tirgus efektivitātes paaugstināšanu valstī.

          Darba izvirzītā mērķa sasniegšanai nepieciešams risināt sekojošus uzdevumus:

1)    dot Rīgas Fondu biržas attīstības raksturojumu, papildinot to ar autora kritiskām piezīmēm,

2)    analizēt mazākumakcionāru un ar tiem saistīto problēmu izveidošanos,

3)    kritiski novērtēt to cēloņus un sekas,

4)    piedāvāt mazākumakcionāru nākotnes investīciju iespējamos modeļus.

     Lai atrisinātu augšminētos uzdevumus, izveidota darba struktūra, kuras pirmajā nodaļā tiek izklāstīta Rīgas Fondu biržas darbības vēsture. Otrajā nodaļā atspoguļotas mazākumakcionāru raksturīgākās problēmas. Trešajā nodaļā piedāvāti ieguldījumu veidi, kas var kalpot tuvākai nākotnes perspektīvai.

          Darbā tika izmantotas monogrāfiskā un faktoru analīzes pētīšanas metodes. Diplomdarbā ir lietotas formulas, tabulas un shēma.

Pētījuma periods aptver laika posmu no biržas pirmsākumiem līdz mūsdienām. Tā nepieciešamība sakņojas faktā, ka Rīgas Fondu biržai ir ļoti nesena vēsture, līdz ar to tiek akcentēta tās atbilstības sasniegšana mūsdienu biržām Rietumos un devums mazākumakcionāru darbības iespēju nodrošināšanai salīdzinoši ļoti īsā laika posmā.

          Literatūras un avotu bāze balstīta uz Latvijas likumdošanas aktiem, speciālo literatūru, Rīgas Fondu biržas interneta mājas lapas informāciju. Bez tam izmantoti vērtspapīru tirgus ekspertu viedokļi, kā arī autora personīgā darba pieredze, veicot vērtspapīru speciālista pienākumus.

Atsaucēm tiek lietotas kvadrātiekavas, kur pirmais skaitlis apzīmē avota kārtas numuru literatūras sarakstā, bet otrs – lappusi literatūras avotā.

          Darbā tiek izmantoti sekojoši saīsinājumi:

A/s – akciju sabiedrība.

Aa/s – apdrošināšanas akciju sabiedrība.

DJ RSE – (Dow Jones Riga Stock Exchange) – Rīgas Fondu biržas DJ indekss. Koeficients, kas raksturo biržā tirgoto vērtspapīru (oficiālais un otrais saraksts) kursu svārstības.

DVP (delivery versus payment) – vērtspapīru piegāde pret samaksu. Latvijas Centrālā depozitārija nodrošināts norēķinu veids, kura rezultātā tiek garantēts vērtspapīru un naudas pārvešanas vienlaicīgums.

EPS (earning per share) – ienākumi uz akciju. Raksturo uzņēmuma peļņu attiecībā uz vienu uzņēmuma emitēto akciju.

ES – Eiropas Savienība.

FKTK – Finansu un kapitāla tirgus komisija.

IBM – datoru un programmnodrošinājuma firma.

ISDN – modema pieslēgums, kas nodrošina savienojumu pāris sekundēs, ātrums 64k – divas reizes ātrāk kā vidusmēra modems.

HEX – (Helsinki Stock exchange) – Helsinku birža.

LCD – Latvijas Centrālais depozitārijs – veic vērtspapīru uzskaiti, nodrošina vērtspapīru un naudas norēķinus u.c.

LJMC – Latvijas Jūras Medicīnas centrs – biržas brīvā saraksta uzņēmums.

LPA – Latvijas Privatizācijas aģentūra.

POC – Protezēšanas un ortopēdijas centrs – biržas brīvā saraksta uzņēmums.

PS – privatizācijas sertifikāts(i).

RFB – Rīgas Fondu birža.

RICI – koeficiens, kas līdzīgs DJ RSE, bet precīzāk atspoguļo RFB vērtspapīru cenu svārstības.

SEB – Skandinaviska Enskilda Banken – lielākais a/s “Latvijas Unibanka” akcionārs (98,4%).

SKDS – Sociāli korelatīvā datu sistēma.

VSŠ – Valmieras Stikla šķiedras rūpnīca.

Vp – vērtspapīrs(i).

1. Rīgas Fondu biržas izveidošanās un darbība.

1.1. Rīgas Fondu biržas pirmsākumi.

Vārda “birža” izcelsmes avots atradās lielākajā Flandrijas tirdzniecības punktā – Briģē. Šeit tirgotāju sanāksmes notika pie viesnīcas “Burse”. Šīs viesnīcas īpašnieks bija Van der Burse.

Ārzemju tirgotāji, atbraucot uz Briģi, parasti dzīvoja minētajā viesnīcā, iepazinās tur ar citiem tirgotājiem, noslēdza darījumus, uzzināja jaunumus gan par veiksmēm, gan neveiksmēm. “Burse” apmierināja tirgotājus arī tāpēc, ka blakus viņai atradās lielākās Florences un Dženovas tirdzniecības pārstāvniecības. Vairāki tirgotāji bija spiesti atnākt tieši uz viesnīcu, lai varētu noslēgt darījumus.

Tā izveidojās izteiciens “iet pie Bursē”, kas nozīmē piedalīties sapulcēs, kas saistītas ar tirdzniecību. Iespējams tieši no šī vārda Bursē ir cēlies mūsdienu jēdziens “birža”.

Vēsturiski pirmās ziņas par darījumiem ar vērtspapīriem Latvijā ir datētas ar 1736.gadu. Šajā gadā tika dibināta Rīgas pilsētas Rīcības Kase, kas tad arī ir tajā laikā pirmā kredītiestāde Latvijas teritorijā. Viena no svarīgākajām šīs iestādes funkcijām bija kredītu izsniegšana. Kredīti tika izsniegti arī pret vērtspapīriem (valsts vp, ķīlu zīmēm, reversiem).

18.gadsimta vidū Rīgā sāka darboties pirmās preču biržas. Arī 1794.gadā nodibinātās Diskonta Kases viena no galvenajām funkcijām bija darījumi ar vp. Tirdzniecībai aizvien paplašinoties, 1816.gadā nodibināja Rīgas biržas sabiedrību (Rīgas biržu) kā pagaidu iestādi. Rīgas biržas darījumus pārzināja un organizēja Rīgas biržas komiteja, kura arī aktīvi piedalījās tautsaimniecības attīstībā (darbojās lieltirdzniecībā, kuģniecībā, nodibināja banku) un iesaistījās infrastruktūras veidošanā un attīstīšanā (telegrāfs, dzelzceļš, ostas), dibināja mācību iestādes Rīgā un visā Latvijā. Rīgas biržas komiteja piedalījās arī biržas tirdzniecības kārtības noteikšanā, biržas nolikumu izstrādāšanā un darījumu laikrakstu izdošanā. [38.1] Tā ieguva tirgotāju lielu atbalstu, 1818.gadā biržu izveidoja par patstāvīgu iestādi.

Publisks vērtspapīru tirgus Latvijā nepastāvēja līdz pat 20.gadsimta 30.gadiem, jo valsts saimnieciskā politika neveicināja vērtspapīru tirgus rašanos. Pamatā operācijas notika ar vekseļiem un ārpusbiržas tirgū. Tikai 1937.gadā darbu sāka Rīgas biržas fondu nodaļa. Tomēr posms līdz otrajam pasaules karam bija pārāk īss, lai izveidotos stabils vērtspapīru tirgus. 1940.gadā pēc padomju okupācijas birža izbeidza darbību.

Pēc neatkarības atjaunošanas Rīgas Fondu biržu no jauna nodibināja 1993. gada decembrī, un tūlīt pat aizsākās darbs pie piemērotākā biržas modeļa izvēles. Ciešā sadarbībā ar Parīzes biržu un Francijas Centrālo depozitāriju tika izstrādāts G-30 prasībām atbilstošs tirdzniecības modelis un cenu noteikšanas mehānisms – līdzīga sistēma jau veiksmīgi darbojās Polijā, Čehijā un Lietuvā. 1995.gada 25.jūlijā notika pirmā tirdzniecības sesija. Tirdzniecības sistēma balstās uz pieprasījumu un piedāvājumu. Tirdzniecības pirmsākumos cenu noteica tikai reizi dienā. Tagad sistēma atļauj tirgoties reālā laika režīmā par mainīgām cenām, izmantojot publisko uzdevumu grāmatu. [38.1]

Rīgas Fondu birža ir vienīgā licencētā fondu birža Latvijā. Rīgas Fondu biržas galvenais uzdevums ir nodrošināt iespēju tirdzniecībai ar publiskā apgrozībā esošiem vērtspapīriem, kā arī gādāt par to, lai tirgus būtu atklāts un caurspīdīgs, lai visiem investoriem tirgus informācija būtu vienādi pieejama.

Latvijas vērtspapīru tirgus struktūra, vienā grupā apvienojot biržu un depozitāriju, darbojas līdzīgi kā tas ir Somijā un Igaunijā. Birža un depozitārijs ietilpst HEX Baltijas nodaļā. Rīgas Fondu biržā kotētos vērtspapīrus var pirkt vai pārdot tikai ar Rīgas Fondu biržas biedru – licencētu banku vai brokeru sabiedrību starpniecību. Pašlaik Rīgas Fondu biržai ir 13 biedri (sk. 2.pielikumu).

Brokeri biržas sistēmai pievienojas no savas darba vietas birojā caur datortīklu. Tirdzniecība biržā norit uz AS 400 modeļa lieljaudas datora. Līdztekus ierasto biržas funkciju nodrošināšanai, Rīgas Fondu birža aktīvi iesaistījusies publiskās privatizācijas programmas īstenošanā, jo valsts uzņēmumu publiskā privatizācija par privatizācijas sertifikātiem paver jaunas iespējas fondu tirgus attīstībai Latvijā. Latvijas Privatizācijas aģentūra izvēlējusies Rīgas Fondu biržu par publiskā piedāvājuma izsoļu rīkotāju. Vairums patlaban biržā kotēto uzņēmumu tur nonākuši publiskās privatizācijas rezultātā.

1.2. Rīgas Fondu biržas attīstība no 1997. līdz 2002. gadiem.

 

Rīgas Fondu biržai 1997.gads bija dinamiskas izaugsmes gads. Rīgas Fondu birža deva nozīmīgu ieguldījumu tirgus attīstībā, piedāvājot saviem biedriem jaunus pakalpojumus, kā arī veicinot ieguldīšanu Latvijas fondu tirgū. 1997.gadā auga praktiski visi rādītāji, kuri raksturo biržas darbību.

1997.gadā ļoti nozīmīgs notikums bija nepārtrauktās tirdzniecības ieviešana par mainīgām cenām (no 3.novembra). Tā sekmē apgrozījuma pieaugumu un vairo Rīgas Fondu biržas konkurētspēju Austrumeiropas biržu starpā. Rīgas Fondu birža bija pirmā no Baltijas valstu fondu biržām, kura piedāvāja nepārtrauktas tirgošanās iespēju par mainīgām cenām, balstoties uz publisko uzdevumu grāmatu. Sistēma, kas automātiski publiskajā uzdevumu grāmatā atrod un saskaņo uzdevumus, nodrošina uzdevuma izpildi par konkrētajā brīdi pieejamo labāko cenu. Sistēma nodrošina ātru, precīzu un pilnībā automatizātu uzdevumu pieņemšanu, izpildi un darījumu apstiprināšanu. [38.1]

Investoriem visu sesijas laiku ir iespējams redzēt, cik vērtspapīrus un par kādām cenām jebkurā brīdī iespējams nopirkt, kā arī nekavējoties to izdarīt. Jaunās sistēmas ieviešana ievērojami palielināja visa Latvijas vērtspapīru tirgus likviditāti un piesaistīja zināmu ārzemju investoru uzmanību Latvijas fondu tirgum.  Rīgas Fondu biržas darbības pamatprincips ir investoru aizsardzība un atbilstība starptautiskajiem standartiem. Katrs tirgus dalībnieks katrā momentā var uzzināt precīzu akcijas cenu.

Šīs sistēmas priekšrocība mazākumakcionāriem ir tā, ka darījumi var tikt izpildīti ne tikai pilnā apjomā, bet arī daļēji. Tādejādi, ja ir piedāvājums pirkt lielu daudzumu akciju, var izmantot šo piedāvājumu, lai pārdotu nelielu skaitu akciju. Tāpat arī otrādi, - ja kāds pārdod lielu apjomu vp, var iegādāties tikai daļu no tiem. Piedevām, pateicoties minimālās lotas trūkumam, t.i., obligātajam minimālajam akciju skaitam par kādu varētu tikt daļēji izpildīts darījums, tā izpilde ir iespēja pat par vienu vp vienību. Tādejādi tehniski nekādi netiek ierobežotas mazākumakcionāru iespējas tirgoties RFB.

Tirgus dalībnieku vidū sistēma visai ātri iemantoja atzinību, un jau 1997.gada decembrī šajā tirgus segmentā notika ap 75% no biržā noslēgtajiem darījumiem. Pārējie tirgus segmenti – centrālais tirgus, nepārtrauktā tirdzniecība par fiksētām cenām un tiešie darījumi palika otrā plānā.

Attālināto terminālu uzstādīšana 1997.gadā biržas biedriem pavēra iespēju darboties no savas darba vietas birojā, kā arī strādāt no termināliem (datori – darba stacijas, kurām ir modems vai ISDN savienojums un uz kurām ir instalēts speciāls IBM programmnodrošinājums, jo, lai pieslēgtos serverim AS 400 ir nepieciešama speciāla servisa paka), kuri atrodas ārpus Rīgas. Tādējādi fondu tirgus tuvinās Latvijas lauku iedzīvotājiem, no kuriem daudzi publiskās privatizācijas rezultātā kļuvuši par akcionāriem. Vienīgā nelaime – tā kā mazākumakcionāri vērtspapīru kontus pamatā izmanto vp glabāšanai nevis aktīvai tirdzniecībai ar vp, tad ne tikai lauku reģionos, bet pat republikas nozīmes pilsētās kontu turētājiem ir problēmas ar terminālu uzturēšanas atmaksāšanos (RFB maksa – Ls 5 mēnesī). Izeja – vp kontu apkalpošanas maksas ieviešana, kas savukart padara mazākumakcionāru ieguldījumu ienesību krietni zemāku.

Rīgas Fondu birža sadarbībā ar Latvijas Centrālo depozitāriju ieviesusi pakalpojumus, kuri dod iespēju vietējiem un starptautiska mēroga kontu turētājiem izsniegt apstiprinājumu par uzdevumu izpildi.  1997.gada jūnijā tika atklāts Dow Jones Riga Stock Exchange indekss (kapitalizācijas); Rīgas Fondu birža ir pirmā birža Austrumeiropā, kurai Dow Jones izstrādājis indeksu. [38.2] Dow Jones indeksa  metodika balstās uz īpatsvaru tirgus kapitalizācijā. Šī metode pilnībā neatbilda Latvijas fondu tirgus apstākļiem, jo lielāko kapitalizācijas daļu biržā uzturēja prasījuma vērtspapīri. Līdz ar to radās situācija, ka tirdzniecība ar samērā nelielu skaitu obligāciju vai ķīlu zīmju, radīja daudz būtiskākas izmaiņas DJ RSE indeksā, nekā akciju tirgus.

Tādēļ ar 1998.gada februāri tika ieviests Rīgas Fondu biržas cenu indekss RICI. Indekss RICI (Rīgas Cenu Indekss) atspoguļo indeksa grozā ietverto uzņēmumu cenu izmaiņas. Indekss tiek aprēķināts pēc ekvivalenta ieguldījuma indeksu metodikas. Tā nodrošina, ka visu indeksa aprēķināšanai izmantoto akciju cenu relatīvajām izmaiņām ir vienāda ietekme uz indeksu neatkarīgi no to absolūtās vērtības. Tādējādi indekss atspoguļo investīciju atdevi no cenu pieauguma.

Indekss RICI tiek aprēķināts pēc formulas (1.1.) [38.3]

I_i = S (C_i * X) / D,                                       1.1.

kur

I_i                 – indeksa vērtība i dienā

C_i                – vērtspapīra cena i dienā

X                – akciju skaits indeksa grozā, kurš nodrošina ekvivalentu ieguldījumu

S (C_i x X)    – indeksā ietilpstošo akciju cenu un akciju skaita reizinājumu summa

   i dienā

D                – koeficients

Koeficientu D aprēķina pēc sekojošas formulas (1.2.) [38.3]

D = S (C_o * X) / 100,                                  1.2.

kur

C_o               – vērtspapīra cena bāzes dienā

S (C_o x X)   – indeksā ietilpstošo akciju cenu un skaita reizinājumu summa bāzes

   dienā

Abiem indeksiem ir viens atskaites datums – 1996.gada 2.aprīlis, kad to vērtība tika pieņemta kā 100,00 bāzes punkti. Indeksu ienesīgums 1997.gadā bija 39% (DJ RSE) un 78% (RICI).

Kaut arī vairums kotēto uzņēmumu biržas sarakstos iekļauti privatizācijas rezultātā, 1997.gadā parādījās jauna iezīme, kura pieņēmās spēkā 1998.gadā: biržā sāka kotēties privātie uzņēmumi. Aa/s “Balta” bija pirmā slēgtā a/s, kas pati pēc savas iniciatīvas bija kļuvusi par publisko a/s, publiskas emisijas par naudu rezultātā. Tas šai sabiedrībai deva iespēju iegūt papildus līdzekļus savai darbībai. Aa/s “Balta” akciju emisijas aģents bija a/s “Trasta komercbanka”. “Baltas” piemēram sekoja arī a/s “Rīgas komercbanka”, “Gutta” un citas slēgtas akciju sabiedrības.

Tomēr 2002.gada sākumā aa/s “Balta” pārstāja kotēties RFB. To varētu pamatot ar sākotnējās nepieciešamības izzušanu – sabiedrībai ar biržas palīdzību vairs nebija nepieciešamība piesaistīt papildus brīvos resursus. Savukārt, a/s “Rīgas komercbanka” tika izslēgta no otrā saraksta dēļ maksātnespējas. A/s “Gutta” pārcelta no otrā uz brīvo sarakstu.

Kopumā vērtējot sabiedrību kotēšanos RFB, kuras nav tur iekļuvušas to privatizācijas ietvaros, jāsecina, ka to darbība vēlākajos gados ir bijusi ar pagaidu raksturu, atsevišķos gadījumos vērtējama pat kā apšaubāma. Piemēram, a/s “Baltic Marine Fishing Company” ienākšanu brīvajā sarakstā var vērtēt drīzāk kā primitīvu veidu kā atbrīvoties no atbildības nastas par uzkrātajiem nodokļu parādiem, kļūstot par publisku a/s, kapitalizējot minētos parādus akcijās [5,2-3], tādejādi padarot valsti par uzņēmuma līdzīpašnieci un vēlāk likumsakarīgi piesakot savu maksātnespēju. Autors, atšķirībā no dažu citu ekonomistu viedokļiem [8,69], uzskata, ka būtu jāaizliedz uzņēmumiem kapitalizēt valsts parādus, jo tas pārtrauktu parādību, kuru var pielīdzināt parādu norakstīšanai ar vēlmi vēl papildus uzlikt valstij daļēju atbildību par uzņēmuma turpmāko darbību.

Atsevišķos gadījumos šīs jaunemitētās akcijas ir tikušas izpirktas no uzņēmuma lielo akcionāru puses (piemēram, a/s “Olainfarm”), tādejādi norobežojot valsti no uzņēmuma darbības. Tomēr var tikt apšaubīta lielo akcionāru godprātība, iegūsto lielāku varas sadalījuma īpatsvaru uzņēmumā ar šādām metodēm, nevis palielinot pamatkapitālu parastas emisijas veidā un ievērojot pirmpirkuma tiesības visiem akcionāriem.

Rīgas Fondu birža izplata informāciju ar profesionālo ziņu aģentūru starpniecību. Informācija reālā laika režīmā par biržā notikušajiem darījumiem pieejama ziņu aģentūrā Reuters un Dow Jones interneta lapas ekrānos. Pēc katras tirdzniecība sesijas tiek izdots oficiālais biržas biļetens, kurā publicēti tirdzniecības rezultāti, to analīze pa tirgus segmentiem, biržas valdes lēmumi, emitentu informācija, kā arī citas ziņas, kuras varētu būtiski iespaidot vērtspapīru cenu. Biržas ziņas ievieto arī visi nozīmīgākie Latvijas laikraksti; tās iekļautas televīzijas ziņu izlaidumos un tiek pārraidītas pa radio. DJ RSE indeksu katru dienu publicē The Wall Street Journal – populārākajā ASV izdevumā par vp tirdzniecību, prognozēm, ieteikumiem u.tml. 1997. gada oktobrī Rīgas Fondu birža kļuva par Starptautiskās biržu federācijas korespondētājlocekli kā jaunattīstības valstu birža.

Latvijas vērtspapīru tirgus 1998.gadā īpaši izjuta savu piederību jaunattīstības tirgiem visā pasaulē, diemžēl negatīvā nozīmē. Vērtspapīru tirgus attīstību visā reģionā un līdz ar to arī biržu darbību un attīstības tempus šajā gadā ietekmēja Krievijas ekonomiskā krīze, kuras sekas bija novērtējamas tikai 1999.gadā. Tirgoto akciju apgrozījums latos 1998.gadā ir bijis līdzīgs iepriekšējam gadam, bet tirgoto akciju skaits pieaudzis vairāk nekā divas reizes. Tas saistīts ar akciju cenu pazemināšanās tendencēm, kas parādījās arī abos biržas indeksos – cenu indeksa RICI un kapitalizācijas indeksa DJ RSE vērtībās.

Publiskā piedāvājuma programma s ietvaros 1998.gada laikā tika pārdotas akcijas 10 publiskā piedāvājuma kārtās 17 uzņēmumos. Kopumā tika pārdotas 22,6 milj. akcijas, dzēšot 15,9 milj. sertifikātus. Pārdotas arī 29 uzņēmumu privatizācijas noteikumos paredzētās akcijas darbiniekiem un pensionāriem. Šajā piedāvājumā pārdoti 8,3 milj. akciju un dzēsti 0,5 milj. sertifikātu. [38.1]

Tirdzniecības sistēmas un tehnoloģijas attīstības rezultātā RFB uzlabojusi servisu, ko tā piedāvā saviem biedriem (sk. 2.pielikumu), ieviešot izvēles iespējas dažādiem norēķinu cikliem tiešajiem darījumiem – gan darījuma noslēgšanas dienā, gan jebkurā laikā līdz 40 dienām. Tiesa mazajiem akcionāriem būtisks labums no tā nav. Tiešie darījumi no to puses tiek izmantoti reti augsto banku komisiju dēļ. Piedevām cenu korekcijas iespējas tiešo darījumu segmentā maziem vp apjomiem ir ļoti ierobežotas.

Pagarināta tirdzniecības sesija – no 1998.gada septembra vidus nepārtrauktā tirdzniecība par mainīgām cenām notiek par pusstundu ilgāk – no 9.30 līdz 13.30 (šobrīd – no 10.00 līdz 14.00). Pēc nepārtrauktās tirdzniecības notiek centrālais tirgus (brīvā saraksta vērtspapīriem, ilgst 10 minūtes) un nepārtrauktā tirdzniecība par noteiktu cenu (20 minūšu ilgs tirgus, kurā nokļūst tie vp uzdevumi pilnā vai daļējā apmērā, kas nav realizējušies centrālajā tirgū). Šāda tirgus segmentu secība izveidota pēc aktivitātes pakāpes, atvēlot vairāk laika vispopulārākajam tirgus segmentam – nepārtrauktajai tirdzniecībai par mainīgām cenām, un nelielu laika sprīdi mazlikvīdamjām brīvā saraksta akcijām.

Diemžel 1998.gadā RFB valde vēl nenovērtēja faktu, ka viens no brīvā saraksta akciju neaktivitātes iemesliem ir tieši kotēšanās nepārskatāmajā Centrālajā tirgū (sīkāk raksturots 2.2.apakšnodaļā). Var teikt, ka nepārceļot brīvā saraksta vērtspapīrus uz nepārtraukto tirdzniecību par mainīgām cenām, it kā atstājot “aiz borta”, RFB jau iezīmēja savu attieksmi pret šo uzņēmumu akcionāriem – bija jārēķinās, ka viņu tiesības tiks ievērotas daudz mazākā mērā nekā oficiālā un otrā saraksta uzņēmumiem. Vēlākajos gados to ļaunprātīgi izmantos šo uzņēmumu vadības, kas apzināti un vieglprātīgi aizkavēs ikgadējo pārskatu iesniegšanu. Šī tendence ir saglabājusie arī šodien.

Informācijas izplatīšanas jomā šajā gadā noslēgti jauni līgumi par biržas informācijas un tirdzniecības sesijas rezultātu izplatīšanu ar vairākām lielām ziņu aģentūrām. To skaitā ir Bloomberg un Krievijas MFD-InfoCentr. Rīgas Fondu biržas informācija pieejama arī Reuters un Dow Jones Telerate lietotājiem, kā arī vietējās ziņu aģentūras BNS abonentiem. Ir papildināta informācijas tehnoloģiju sistēma, kas nodrošina standartizētas informācijas izplatīšanu profesionālajām ziņu aģentūrām.  

Tirdzniecības sesijas rezultāti katru dienu pieejami arī vairākos Latvijas laikrakstos - "Diena", "Dienas bizness", "Rīgas Balss", "Neatkarīgā Rīta avīze", "SM" un "Bizness&Baltija", un arī Zviedrijas "Dagens Industri". Informāciju par akciju cenām un tirgotajiem apjomiem ziņo arī Latvijas radio latviešu un krievu valodā, kā arī lielākās privātās radiostacijas.

1998.gada martā tika noslēgts līgums ar Tallinas Fondu biržu par informācijas apmaiņu attiecībā uz tiem emitentiem, kuri kotējas abās biržās, kā arī tiem starpniekiem, kuri ir abu biržu biedri. No 1998.gada aprīļa internetā ir pieejama emitentu datu bāze latviešu un angļu valodā.

1998.gada decembrī tika uzsākta biržas Sabiedrības izglītības programma, lai ļautu Latvijas iedzīvotājiem tuvāk iepazīties ar vērtspapīru tirgu Latvijā. Publiskajā piedāvājumā par sertifikātiem ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji kļuva par akciju īpašniekiem, tādēļ arvien aktuālāks ir jautājums par šo jauno akcionāru izglītošanu.  

Šīs programmas ietvaros tika izdots vispārizglītojošs buklets "Laipni lūdzam biržā!", kurā vienkāršā valodā aprakstītas lietas, kas jāzin ieguldītājam, sākot darbību vērtspapīru tirgū. Jāatzīst, ka uz šīsdienas fona šī bukleta satura izklāstījuma veids šķiet naivs un optimisma pilns, tomēr no tā var mācīties kā, izmantojot pārdesmit rindkopas, vienkāršā un saprotamā valodā var izskaidrot samērā sarežģītu lietu lietu pamatprincipus.

Vēl viens Sabiedrības izglītības programmas projekts bija biržas atvērto durvju dienas izstāde, kas biržā notika jau trešo gadu, bet šogad īpašs uzsvars tika likts uz sabiedrības izglītošanu vērtspapīru tirgus jomā. Šo atvērto durvju dienas mērķis ir ieguldītāju iepazīstināšana ar tiem uzņēmumiem, kas darbojas kapitāla tirgū – bankām, brokeru sabiedrībām, biržā kotētiem uzņēmumiem, auditorfirmām.[38.1] 

Veidojot starptautiskos kontaktus 1998.gadā svarīga bija uzsāktā Baltijas biržu sadarbība ar Skandināvijas fondu biržām. Tās mērķis ir palīdzēt Latvijas tirgum integrēties Ziemeļeiropas finansu tirgos, kā arī veicināt ciešāku sadarbību Baltijas biržu starpā. Šādas sadarbības apliecinājums ir 1998.gada 6.aprīlī parakstītais informācijas apmaiņas līgums starp Rīgas Fondu biržu un Tallinas Fondu biržu. 1998.gadā integrēšanās kādā no Skandināvijas biržām bija iesāktās attīstības likumsakarīgs turpinājums. Tomēr vērtējot no šodienas realitātes skatpunkta, integrēšanās HEX ir turpmākas darbības pamatnosacījums, ja birža nevēlas 2004.gadā kļūt tikai par dažu padsmitu uzņēmumu pastāvēšanas atspulgu.

Rīgas Fondu birža arī aktīvi piedalās Eiropas biržu federācijas forumā (European Exchanges Forum of the European Federation of Stock Exchanges). Tā kā Rīgas Fondu birža turpmāko vērtspapīru tirgus attīstības perspektīvu redz kontekstā ar Skandināvijas biržām, tad biržas sadarbība ar Starptautiskās Vērtspapīru tirgus asociācijas Ziemeļeiropas komisiju ir likumsakarīga (Nordic Committee of the International Securities Market Association). 1999.gadā Rīgas Fondu birža kļuva par Pasaules Biržu federācijas korespondētājlocekli.

1999.gada laikā ieviesti un biržas biedriem piedāvāti vairāki jauni pakalpojumi. Ar Akcepta sistēmas palīdzību, kas ieviesta 1999.gadā un paredzēta, galvenokārt, liela apjoma tiešo darījumu veikšanai ar parāda vērtspapīriem, biržā tiek tirgotas valsts parādzīmes, hipotekārās ķīlu zīmes, kā arī akcijas. Kopš 1999.gada maija, Rīgas Fondu biržas biedriem ir pieejama informācija on-line režīmā no Tallinas Fondu biržas. Savukārt, Rīgas Fondu biržas dati redzami on-line režīmā gan Tallinā, gan Viļņā.

Birža ir piedāvājusi savu infrastruktūru jauna kapitāla piesaistei Latvijas uzņēmumiem. Šī gada laikā Latvijas Hipotēku un zemes banka ar biržas sistēmas starpniecību izplatīja primārajā tirgū ķīlu zīmes par kopējo apjomu 525 tūkst. latu. To pircēji pamatā bija komercbankas, kurām tādā veidā bija iespēja izdevīgi ieguldīt savus brīvos aktīvus. Šī tendence ir saglabājusies visus gadus līdz šodienai.

1999.gada 11.oktobrī publiskā a/s “Latvijas Gāze” izplatīja jauno akciju emisiju, izmantojot biržas infrastruktūru, piesaistot uzņēmumam vairāk nekā 2,1 miljonus latu. Pārdodot privatizējamo uzņēmumu akcijas par naudu Rīgas Fondu biržā, valsts ir piesaistījusi 4,3 miljonus latu. Šī gada laikā notika privatizējamo uzņēmumu akciju pārdošana publiskajā piedāvājumā par naudu sešos uzņēmumos: a/s “Latvijas balzams”, a/s “Latvijas Unibanka”, a/s “Latvijas Gāze”, a/s “Grindekss”, a/s “Kvadraprint” un a/s “Viesnīca Latvija”.

1999.gada rudenī ar biržas atbalstu nodibināta Emitentu konsultatīvā Padome. Tā ir neatkarīga institūcija, kas veicina emitentu tiesību aizsardzību un risina emitentiem svarīgus jautājumus attiecībās ar Finanšu un kapitāla tirgus  komisiju, tolaik – Vērtspapīru tirgus komisiju, kā arī ar Rīgas Fondu biržu un Latvijas Centrālo depozitāriju. 1999.gada laikā ir notikušas regulāras tikšanās ar biržas emitentiem un izglītojoši semināri. [38.1]

Šī gada laikā savas akcijas biržas Oficiālajā sarakstā ir iekļāvusi a/s ”Latvijas Gāze”, kas kopā ar “Baltu” veido lielāko akciju tirgus apgrozījumu. Rīgas Fondu biržas sarakstos ir iekļautas arī Latvijas Hipotēku un zemes bankas emitētās ķīlu zīmes.

1999.gada pavasarī Viļņā tika parakstīts sadarbības memorands starp Rīgas Fondu biržu, Tallinas Fondu biržu un Lietuvas Nacionālo fondu biržu. Tas paradzēja ciešu sadarbību biržu starpā kopēja Baltijas vērtspapīru tirgus izveidē. Tika noteikts, ka kopējais Baltijas tirgus, atbilstoši starptautiskās biržu sadarbības pieredzei, balstīsies uz principu, ka vērtspapīri tiek kotēti tikai vienā – vietējā biržā, turpretī tiks veicināta biržas biedru – banku un brokeru sabiedrību – darbība pārējās Baltijas biržās.[38.1]

Šī memoranda parakstīšana bija nākamais solis pēc sadarbības uzsākšanas ar Skandināvijas valstu biržām 1998.gadā uz vienotas Baltijas biržas izveides pusi. Tomēr pagaidām reālos risinājumos šīs idejas nav materializējušās. Reālākie šādas vienotas biržas piekritēji ir HEX, Tallinas Fondu birža un RFB. Lietuvas Nacionālā fondu birža dod priekšroku ciešai sadarbībai ar Varšavas biržu.

Tiesa spriežot pēc pēdējās neoficiālās informācijas, iespējams vienota birža, kas ietvertu sevī kaut vai pirmās trīs minētās biržas, ir maz ticama, jo HEX izmaksas tās biedriem ir krietni augstākas nekā RFB un līdz ar to varētu neapmierināt Latvijas komercbankas, brokeru un ieguldījumu sabiedrības. Reālāks nākotnes modelis būtu vienotas Tallinas un Rīgas fondu biržas. Tas nozīmētu, ka iegādāties jebkuru Tallinas Fondu biržā kotētu uzņēmumu būtu tik pat vienkārši kā, ja tas kotētos RFB. Piedāvām izmaksas būtu vienādas vai ar ļoti nelielām atšķirībām. Tomēr šādai biržai nebūtu tāda prestiža kā HEX vārdam.

1999.gada laikā tika veikta tirdzniecības laiku harmonizācija, saskaņojot tirdzniecības sesijas laikus visās trīs Baltijas valstu biržās.

Lai veiksmīgi risinātu iespējamās darorproblēmas, kas saistītas ar 2000.gadu, biržā tika izveidota speciāla darba grupa. Birža kopā ar Latvijas Centrālo depozitāriju, Latvijas Banku un biržas biedriem veica integrētos testus, ar kuru palīdzību varēja noteikt vai pārejot uz 2000.gadu nenotiks tehniskas kļūmes nevienā no norēķinos iesaistītajām institūcijām. Tādejādi, biržas biedriem tika dota iespēja pārbaudīt visu sistēmu kompleksi – no uzdevumu iesniegšanas un darījumu noslēgšanas biržā līdz pat norēķinu veikšanai depozitārijā gan ar norēķinu dienu T+0 (tirdzniecības dienā), gan ar norēķina dienu T+3 (trešajā dienā pēc darījuma noslēgšanas). Darba grupa līdz 1999.gada 3.ceturksnim bija pilnībā sagatavojusi un pārbaudījusi biržas sistēmas, un pārliecinājusies, ka to sekmīgu darbību neietekmēs 2000.gada problēma.

1999.gada februārī Rīgas Fondu biržas mājas lapa internetā tika atzīta par labāko biržas mājas lapu Centrāleiropā. Tā biržas mājas lapu novērtējis ietekmīgās finansu avīzes “The Wall Street Journal” izdotais parskats “Central European Economic Review”. Izdevums rakstīja, ka Rīgas Fondu biržas mājas lapa iet soli pa priekšu pārējām reģiona biržu mājas lapām un piedāvā informāciju, kuras nav citās mājas lapās – par emitentiem un biržas biedriem.

1998.gada decembrī tika uzsākta un 1999.gadā veiksmīgi turpināta biržas Sabiedrības izglītības programma, lai ļautu Latvijas iedzīvotājiem tuvāk iepazīties ar vērtspapīru tirgu Latvijā. Jau ceturto gadu pēc kārtas birža rīkoja atvēto durvju dienu. Izstādes mērķis ir pulcināt vienkopus biržas emitentus, biržas biedrus, ziņu aģentūras un auditoru kompānijas. Tā ir iespēja visiem interesentiem redzēt biržā kotēto uzņēmumu ražoto produkciju vai sniegtos pakalpojumus, un tikties ar biržas brokeriem un iegūt informāciju par kontu atvēršanu, akciju pirkšanu un pārdošanu. 1999.gadā cilvēku interese par uzņēmumiem jeb emitentiem, to produkciju un biržas biedru pakalpojumiem bija liela – izstādi apmeklēja vairāk nekā trīs tūkstoši interesentu. 

Četras dienas gadā – divas pavasarī un divas rudenī, Rīgas Fondu birža rīko Lekciju dienas vidusskolēniem. Tajās tiek stāstīts par vērtspapīru tirgu Latvijā, par biržu rašanās vēsturi, par to pamatdarbību, iepazīstināšana ar vērtspapīru veidiem, kā arī ar Rīgas Fondu biržas darbu un tirdzniecības sistēmu. Šīs lekcijas ir bezmaksas. Lekciju dienas 1999.gadā apmeklēja vairāk nekā 1700 skolēnu un studentu.[38.1] 

Lai vēl veiksmīgāk realizētu savu Sabiedrības izglītības programmu, sabiedrības informēšanai tika izveidota speciāla kapitāla tirgus izglītības sadarbības grupa – Capital Market Education Task Force (CMETF). Šo darba grupu kopā izveidoja Rīgas Fondu birža, Latvijas Centrālais depozitārijs, Latvijas Vērtspapīru tirgus komisija, Latvijas Zvērināto revidentu asociācija un Barents Group LLC. Darba grupas izstrādātie pieci projekti saņēma ASV starptautiskās attīstības aģentūras finansiālo atbalstu. Gada laikā realizētie projekti bija šādi: veikta sabiedrības aptauja par attieksmi pret vērspapīru tirgu (kopā ar SKDS), izdots buklets “Ko derētu zināt par vērtspapīru tirgu + prakstiski padomi”, izstrādāts mācību modulis par vērtspapīriem vidusskolēniem (kopā ar organizāciju Junior Achievment), organizēti semināri vērtspapīru tirgus dalībniekiem par uzņēmumu novērtēšanu, atbalstīta jauna TV raidījuma par vērtspapīru tirgu ”Riska cena” (Latvijas TV) izveide.

Izdotais buklets pēc autora domām ir vērtējams kā mazāk izdevies nekā iepriekšējais gan vizuālā noformējuma, gan satura ziņā. Ja bukletu “Laipni lūdzam biržā” varēja vērtēt kā ieskata materiālu nopietniem cilvēkiem ar nopietniem nolūkiem, tad 1999.gada izdevums ir skolniecisks pēc skata un būtības, kas vairāk varētu kalpot par materiālu labākajā gadījuma visusskolas pēdējā klasē. Tomēr pirmās informācijas iegūšanai ieguldītājam, kuram līdz tam nekāda sakara ar vp nav bijusi, arī šis materiāls nav peļams.

Vērtējot raidījumu “Riska cena”, jāatzīst, ka tas bija un ir vērtīgs papildinājums informācijas kampaņai par vērtspapīru tirgu Latvijā. Vienīgais, ko varētu ieteikt raidījuma veidotājiem – vairāk pievērst uzmanību tekošā mēneša aktualitātēm, kaut arī tām var nebūt tālejoša perspektīva un vairāk tirgus speciālistu viedokļu. Kaut gan jāatzīst, ka bieži šie viedokļi ir vispārinošāki pat par politiķu izteikumiem, tomēr tieši tirgus praktiķu redzējums skaidrāk atspoguļo norises tajā. Arī raidlaiks varētu būs ilgāks.

Organizējot pasākumus, seminārus u.c. sanāksmes interesentiem, jūtams informācijas trūkums masu saziņas līdzekļos. Būtu nepieciešama plašāka reklāmas kampaņa, lai pievērstu uzmanību arī tiem cilvēkiem, kuriem līdz tam nebija nekādas intereses par fondu tirgu. Autora ieteikums būtu izmantot spilgtus plakātus pilsētu centrālajās daļās, jo televīzija un laikraksti ne vienmēr sniedz gaidīto atdevi.

1999.gada beigās tika secināts, ka biržā noslēgto darījumu īpatsvars ir salīdzinoši neliels attiecībā pret citiem tirgus segmentiem, kas nozīmēja, ka biržai ir iespējams palielināt apgrozījumu, vienkāršojot vairāku darījumu reportēšanas (paziņošanas ar to izpildi) iespējas, ka arī iekļaujot biržas sarakstos tos vērtspapīrus, kuru apgrozījums rada ievērojamu īpatsvaru kopējā Latvijas vērtspapīru tirgus apgrozījumā. Šī projekta realizācija tika uzsākta jau 1999.gada beigās un veiksmīgi noslēdzās 2000.gada martā. Sadarbībā ar LR Vērtspapīru Tirgus komisiju un Latvijas Centrālo depozitāriju tika panākts, ka visi darījumi tiek reportēti biržai, un sadarbībā ar Latvijas Banku un Valsts kasi, ka biržas Oficiālajā sarakstā tiek iekļautas valsts iekšējā aizņēmuma parādzīmes. Realizējot šo uzdevumu, Rīgas Fondu birža ir kļuvusi par vadošo biržu Baltijā prasījuma vērtspapīru segmentā, bet diemžēl joprojām atrodas pēdējā vietā starp īpašuma vērtspapīriem.

Finansiāli veiksmīgi tika realizēts galvenais uzdevums – infrastruktūras nodrošināšana LPA izsoļu un vērtspapīru sākotnējās izvietošanas veikšanai.  Rīgas Fondu birža bija galvenais darījuma organizētājs valstij piederošo a/s “Latvijas gāze” 26% akciju pārdošanā. Sadarbībā ar Hansabanku un japāņu finansu kompāniju Nomura International, veiktā akciju pārdošana ir bijis līdz šim lielākais darījums Latvijas vērtspapīru tirgū. Latvijas valsts par pārdotajām akcijām saņēma par 46% vairāk līdzekļu, nekā bija sākotnēji plānots. Kopējais darījuma apjoms pārsniedza 28 miljonus latu. 2000.gadā biržas infrastruktūra ir nodrošinājusi arī a/s “Latvijas gāze” 2% valstij piederošo akciju pārdošanu, valsts a/s “Latvijas Hipotēku un Zemes banka” ķīlu zīmju sākotnējo izvietošanu, a/s “Latvijas Unibanka” akciju atpirkšanu. [38.1] A/s “Latvijas Unibanka” akciju atpirkšana bija īpaši zīmīgs notikums, jo vairākus gadus tās akcijas sastādīja ap ½ no kopējā biržas apgrozījuma.

Vērtējot nozīmīgo Unibankas akciju atpirkšanas procesu, kas sabiedrībā izraisīja ievērojamu interesi, jāatzīst, ka vērtējot to no mazākumakcionāru viedokļa par veiksmīgu to nosaukt ir ļoti grūti. Pirmkārt, bankas galvenais akcionārs, zviedru banka SEB skaidri zināja, ka, lai iegūtu absolūtu varu uzņēmumā, pietiktu ar pāris lielo akcionāru piekrišanu pārdot akcijas. Bankas akciju cena biržā tolaik bija zema, ap Ls 1.80. SEB piedāvāja šķietami izdevīgu cenu, salīdzinot ar biržas kotāciju – Ls 1.90, tomēr bankas lielie akcionāri nepiekrita šai cenai. Pēc visa spriežot, notika atsevišķas sarunas par atpirkšanas cenas iespējamo lielumu un rezultātā tā pieauga līdz Ls 2.05.

Mazajiem akcionāriem nekas neatlika kā pārdot akcijas, jo konsultācijas ar tiem netika veiktas. Starp citu neviena institūcija, kurai bija iespējas aizstāvēt to intereses, neiejaucās – ne RFB, ne FKTK. Arī valdība neveica nekādus pasākumus, lai aizkavētu bankas aiziešanu no biržas, kaut arī tās rokās ir sviras, ar kurām varētu regulēt šos procesus. Vēlāk izrādījās, ka akciju pārdošana bija pilnīgi pareizs lēmums, jo: 1) SEB pēc akciju atpirkšanas bija ieguvis 98,4% bankas akciju, tātad mazākumakcionāri palika absolūtā un beztiesiskā mazākumā, 2) Unibankas akcijas pārstāja kotēt Rīgas Fondu biržā, tuvinot to likviditāti nullei, 3) Unibanka pārstāja maksāt dividendes, padarot akcijas mazajiem ieguldītājiem par nerentablām.

Ņemot vērā, ka 1997.-1998.gados Unibankas cena bija ap pieciem latiem, par kuru arī daudzi mazie akcionāri iegādājās šīs akcijas, tad vairums no viņiem cieta ievērojamus zaudējumus. Vienīgie ieguvēji pēc autora domām ir bijuši SEB un tirgus īstermiņa spekulanti.

Rīgas Fondu birža 2000.gada laikā aktīvi darbojās Norex alianses darba grupās un piedalījās tās Padomes sēdēs. Gads ir aizvadīts sadarbības formu un tehnoloģisko risinājumu pētīšanā un vainagojies ar sadarbības memoranda parakstīšanu 2000.gada 2.maijā un tirdzniecības sistēmas izpētes memoranda noslēgšanu 2000.gada 17.augustā. Gada nogalē kompānijas OM-Technologies pārstāvji veica biržas tirdzniecības sistēmas auditu un detalizētu izpēti, un īsi pirms Ziemassvētkiem Rīgas Fondu birža saņēma oficiālu piedāvājumu par sadarbības iespējām un izmaksām, kas saistītas ar attiecīgā programmnodrošinājuma ieviešanu. Uz gada pārskata sagatavošanas brīdi biržas vadība turpināja iepazīties ar visiem iesniegtajiem dokumentiem, lai tāpat kā Tallinas Fondu birža un Lietuvas Nacionālā fondu birža, lai izlemtu vai pievienoties Norex biržu aliansei. [38.1]

Attiecībā uz tehnoloģiskajiem risinājumiem, kuri tiek bāzēti uz internetu, 2000.gada laikā ir sperts būtisks solis interneta pakalpojumu sniegšanā. Birža sāka piedāvāt ieguldītājiem tiešo pieslēgumu biržas tirdzniecības sistēmai un iespēju bez tiešas brokera starpniecības veikt darījumus biržā – e-brokera pakalpojumus. Biržas maksa par e-brokera paroles nodrošināšanu ir Ls 5 mēnesī. Papildus jārēķinās par biržas biedra komisijas maksām, parasti tās ir viena lata apmērā. Galvenās priekšrocības e-brokerim ir darījumu izmaksas (tikai 0.15% no darījuma apjoma, neatkarīgi no darījuma lieluma) un iespēja veikt darījumus biržā fiziski neapmeklējot savu vp konta turētāju – veikt darījumus mājās, darbavietā, birojā.

Jāatzīst, ka e-brokeris ir ērts un izdevīgs pakalpojums tikai tiem ieguldītājiem, kuri ļoti aktīvi veic darījumus biržā, t.i., īstermiņa spekulantiem. Lai atmaksātos ikmēneša maksa (aptuveni Ls 6), viena mēneša darījumu skaitam jābūt vismaz 3-6 (vērtējot Latvijas komercbanku pakalpojumu izcenojumus darījumiem RFB). Tātad jābūt diezgan lieliem darījumu apjomiem (vismaz Ls 1000 vērtībā), lai varētu gūt peļņu no darījumu starpības, jo akciju cenu svārstības RFB nav tik būtiskas, lai tas atmaksātos uz mazākiem apjomiem. Tādejādi maziem ieguldītājiem e-brokeris būtisku priekšrocību nedod.

2000. gadā tika turpināta biržas Sabiedrības izglītošanas programma, kas kļuvusi aizvien plašāka gan reģionālajā, gan izglītošanas programmā iekļautās auditorijas ziņā.

Piekto gadu pēc kārtas tika rīkota biržas atvērto durvju diena, gan pavasarī, gan rudenī notika Lekciju dienas vidusskolēniem. Aizvadītajā gadā birža aizsāka jaunu tradīciju – izbraukuma vērtspapīru dienas lielākajās Latvijas pilsētās. Šo vērtspapīru dienu ietvaros notika tikšanās ar pilsētas vadību, tiem biržas emitentiem, kuri atrodas attiecīgajā pilsētā, lekcijas vietējā augstskolā. Nozīmīgākais pasākums sabiedrības izglītošanā bija jaunas emitentu piesaistes programmas prezentācija lielākajiem reģionālajiem uzņēmumiem – “Veido publisko tēlu šodien, piesaisti kapitālu rīt”. Visaptverošākās vērtspapīru dienas notika Liepājā, mazākā apjomā tās tika realizētas Ventspilī.

2001.gads Rīgas Fondu biržā ir bijis spraigs un notikumiem bagāts. Tas bija lielu pārmaiņu laiks – izstrādāts  jauns nolikums "Par vērtspapīru sarakstiem", biržas nolikumi un noteikumi tika saskaņoti ar Eiropas savienības direktīvām, izvērtējot esošo emitentu atbilstību jaunajām nolikuma "Par vērtspapīru sarakstiem" prasībām, tika veikta pilnīga akciju Oficiālā un Otrā saraksta emitentu pārstrukturizācija. [38.1]

Biržas sarakstu pārstrukturizācijas rezultātā 2001.gadā Oficiālajā sarakstā paliek tikai divi uzņēmumi – a/s “Latvijas Gāze” un a/s “Ventspils Nafta”. Biržu pamet a/s “Latvijas Unibanka” būtiski mazinot publiskā tirgus kapitalizāciju un apgrozījumu. Būtisku ietekmi a/s “Staburadze” iegūst islandiešu uzņēmējs Gisli Reinisons, strauji krīt uzņēmuma akciju cena, mazinot arī to apgrozījumu. “Staburadze” pēc vairākiem tiesas procesiem ar FKTK, slikto darbības rezultātu un mazā apgrozījuma biržā dēļ, tiek pārcelta uz brīvo sarakstu. Tāpat notiek ar a/s “Rēzeknes piena konservu kombināts”, kas vēlāk maksātnespējas dēļ tiek izsleģts no RFB.

No oficiālā uz otro sarakstu pārceļ a/s “Rīgas Kuģu būvētava” un a/s “Rīgas Transporta flote”. No otrā uz brīvo sarakstu – a/s “Lode”, a/s “Latvijas Jūras Medicīnas centrs”, a/s “Gutta”. Rezultātā biržas otrajā sarakstā ir desmit emitentu.

Kopā ar tirgus dalībniekiem tika strādāts pie Latvijas vērtspapīru tirgus normatīvajiem aktiem, lai panāktu prasību vienkāršošanu un dokumentu izskatāmā termiņa saīsināšanu vērtspapīru emitēšanai un iekļaušanai vērtspapīru sarakstos. Lai vairāk veicinātu korporatīvo parāda vērtspapīru segmenta izaugsmi, tika veiktas izmaiņas nolikumā "Par Biržas pakalpojumu samaksu", definējot atsevišķas maksu grupas īstermiņa un ilgtermiņa vērtspapīriem. [38.1]

Īstenojot Rīgas Fondu biržas un Latvijas Centrālā depozitārija stratēģijā plānoto ciešāko sadarbību un darbības efektivitātes uzlabošanu, notiek abu iestāžu pakāpeniska apvienošana. Kā atzīst RFB valdes loceklis Ģirts Apsītis, tik mazā valstī kā Latvijā gan biržas, gan depozitārija funkcijas var veikt viena institūcija, jo vp apgrozījums nav tik liels, lai būtu nepieciešamība tās nodalīt. Apvienošanās notiek paralēli  biržas integrācijas HEX grupa. 2001.gadā tika veikti grozījumi likumā "Par vērtspapīriem", kas noteica biržai un depozitārijam bezpeļņas organizācijas statusu un ierobežojumus akcionāru struktūrai. Sākot ar 2002.gada 1.janvāri, biržai un depozitārijam vairs nebija bezpeļņas organizāciju statuss.

Tādejādi birža un depozitārijs kļūst komerciāla rakstura iestādes. No vienas puses to var vērtēt negatīvi, jo atsakoties no nacionālu iestāžu statusa un pārejot parastā komercijā, negatīvi tiek ietekmēta biržas biedru turpmāka dalība tajā. Esot atkarīgiem no HEX, gan RFB un LCD var neprognozējami paaugstināt savas maksas, kaut arī tās ir jāsaskaņo ar FKTK. Tomēr jāņem vērā, ka tikai pašas biržas spēkos un gribā ir uzlabot vērtspapīru apgrozību un tas nav iespējams, ja RFB akcionāri ir paši biržas biedri, kuri neveic aktivitātes šai jomā vai vēl jo vairāk valsts, kuras pasīvo darbība privatizācijas un pēcprivatizācijas laikā tiks apskatīta darba otrajā daļā. Īpašuma tiesību pāriešana uz HEX pēc autora domām ir vērtējama kā mazākais ļaunums, kurš dod attīstības iespējas biržai. Piedevām privāts biržas statuss nav nekas ārkārtējs tirgus ekonomikas apstākļos.

Šajā gadā Rīgas Fondu birža izstrādāja Ieguldījumu fondu kotēšanas kārtību un aprīlī biržas sarakstos tika iekļauts jauns vērtspapīru veids – ieguldījumu  apliecības. Par pirmo fondu Latvijā, kura ieguldījumu apliecības tika iekļautas Rīgas Fondu biržas sarakstos, kļuva atvērtais ieguldījumu fonds "Baltic Index Fund" (simbols RFB – “BIF”, vienas ieguldījuma apliecības nomināls ir viens lats), kura pārvaldnieks ir "Baltikums Asset Management". Līdz ar makroekonomisko stabilitāti valstī, viena no būtiskākajām pēdējā laika parāda vērtspapīru tirgus tendencēm ir arvien garāka termiņa ne vien valsts, bet arī korporatīvo parāda vērtspapīru emisija. Tam apliecinājums bija 2001.gada novembrī biržas sarakstos iekļautās "Latvijas Hipotēku un zemes bankas" 10 gadu ķīlu zīmes, kas ir pagaidām garākā termiņa fiksētā ienākuma publiskie vērtspapīri Latvijā.

Turpinoties a/s “Latvijas Gāze” privatizācijas procesam, Rīgas Fondu biržas infrastruktūra arī 2001.gadā ir nodrošinājusi uzņēmuma 5% valstij piederošo akciju pārdošanu. Kopumā četrās “Latvijas Gāzes” akciju izsolēs (2000.gadā un 2001.gadā), kas veiktas caur Rīgas Fondu biržu, valsts ieguvusi 49 miljonus latu. 2001.gadā, izmantojot biržas tirdzniecības sistēmu, a/s “Latvijas Hipotēku un zemes banka” organizēja ķīlu zīmju sākotnējo izvietošanu, piesaistot gandrīz 2,5 miljonus latu. [38.1]

Šajā gadā notika a/s “Balta” akciju atpirkšana. “Balta” turpināja tendenci, ko aizsāka “Unibanka” – lielo uzņēmumu aiziešanu no biržas. Jāatzīmē, ka šī akciju atpirkšana atšķīrās no iepriekšējās ar to, ka pateicoties tai ievērojami pieauga uzņēmuma akciju cena biržā, pārsniedzot piecus latus. Tādejādi jāvērtē, ka a/s “Balta” mazākuma akcionāru intereses tika ievērotas un akcijas tika atpirktas par taisnīgu cenu kā to paredz likumdošana.

Birža aktīvi iet uz starptautiskā stratēģiskā partnera piesaisti, izvērtējot dažādus attīstības scenārijus un piedāvājumus. 2001.gadā birža ir tikusies ar gandrīz visu Eiropas biržu un biržu alianšu pārstāvjiem, tajā skaitā ar Helsinku fondu biržas īpašnieci "HEX Group", Amsterdamas, Briseles un Parīzes biržu aliansi "Euronext", kā arī ar Frankfurtes "Deutsche Borse”.  Piesaistot partneri vai iesaistoties partneraliansē, galvenais mērķis, ko Rīgas Fondu birža vēlas sasniegt, ir spēcīgas investoru bāzes piesaiste un pieredzējuša partnera zināšanu pārnešana uz Latvijas tirgu.

1998.gadā veiksmīgi uzsāktā Sabiedrības izglītības programma, lai veicinātu investīciju kultūras veidošanos Latvijā apliecināja, ka to ir nepieciešams turpināt, lai palielinātu Latvijas iedzīvotāju izpratni par vērtspapīru tirgus iespējām un priekšrocībām. 2001.gada septembrī, starptautiskās konferences "Bankas un finanses Baltijā" ietvaros, tika rīkotas "Finansu dienas".

Tā bija iespēja visiem interesentiem piedalīties semināros par tādām šobrīd aktuālām tēmām kā 2.pensiju līmenis, ieguldījumu fondi, vērtspapīru tirgus attīstības perspektīvas un privatizācijas sertifikāti. Paralēli semināriem notika finansu pakalpojumu un tehnoloģiju izstāde, kurā piedalījās arī biržā kotētie uzņēmumi un biržas biedri. "Finansu dienu" apmeklētāju skaits sasniedza 2000. 
Rīgas Fondu birža sadarbībā ar "Partnership for Financial Stability" organizēja semināru par investoru attiecībām, kas bija pirmais šāda veida seminārs Latvijā.

Savukārt, sadarbībā ar Latvijas juristu biedrību tika organizēti izglītojoši semināri – diskusijas  par komerclikumu un šķīrējtiesu darbību Latvijā. Trešo gadu pēc kārtas, gan pavasarī, gan rudenī notika Lekciju dienas skolēniem un studentiem. [38.1]

Septembrī piekto reizi tika izdots jauns katalogs par biržā tirgotajiem vērtspapīriem "Guide To Listed Securities". Šis katalogs ir vienīgais šobrīd pieejamais bezmaksas izdevums par publiskām akciju sabiedrībām Latvijā, kurš sniedz vispārīgu informāciju par emitentiem. Pēc savas uzbūves tas līdzinās Latvijas Komercbanku asociācijas izdotajam ikgadējam katalogam “Bankas Latvijā”. Diemžēl tas joprojām tiek izdots tikai angļu valodā.

2002.gada biržā iezīmējās ar divu lielu uzņēmumu daļu privatizāciju – a/s “Latvijas Gāze” un a/s “Latvijas Kuģniecība”. A/s “Latvijas Gāze” valsts atlikušās daļas publiskai piedāvājums tika uzsākts jau 2001.gada 20.decembrī un pabeigts 2002.gada janvāra beigās. Zīmīgi, ka atšķirībā no iepriekšējiem publiskajiem piedāvājumiem, šajā tika noteiks akciju kvotas lielums uz vienu pretendentu – ne vairāk kā 200 akcijas, kas kalpoja potenciālo un esošo mazākumakcionāru interesēm, jo nepieļāva haotisku un neierobežotu atlases cenas kāpumu (par mazākumakcionāru problēmām saistībā ar atlases cenas aprēķināšanu tiks runāts darba 2.nodaļā).

Martā aizsākās ilgi gaidītais a/s “Latvijas Kuģniecība” publiskais piedāvājums. Tas norisinājās sekmīgi un pretēji izteiktajām prognozēm, visas akcijas tika pārdotas. Visu gadu līdz pat novembrim turpinājās uzņēmuma darbinieku un pensionāru pieteikšanās uz uzņēmuma akcijām, kas gan nevainagojas ar tik lielu atsaucību kā bija gaidīts. Darba autors ir personīgi apkalpojis pieteikšanos uz darbinieku akcijām. Spriežot pēc “Kuģniecības” esošo un pensionēto darbinieku noskaņojuma, uz šo brīdi viņiem pozitīvas perspektīvas redzējuma uzņēmuma attīstībā nav. Jāatzīst, ka tagadējā uzņēmuma akciju cena biržā dod mazu atdevi no akcijām darbiniekiem, ja pieņem, ka privatizācijas sertifikāti ir iegādāti par naudu pēc tirgus cenām (vidēji no 5.80 līdz 6.00 latiem par PS). Mazākumakcionāri, kas piedalījušies akciju iegādē izsolē, speciālajā kotēšanā biržā 2002.gadā, pagaidām paliek zaudētējos (izsoles cena – Ls 0.35 par akciju, bet tagadējā biržas cena svārstās Ls 0.30 apgabalā).

Šajā gadā jau sesto reizi tika izdots katalogs "Guide To Listed Securities", kurā salīdzinot ar iepriekšējo gadu katalogiem bija jūtamas būtiskas izmaiņas, kas piemeklējušas biržas sarakstos kotētos uzņēmumus. Oficiālajā sarakstā bija tikai trīs uzņēmumi (“Latvijas Gāzei” un “Ventspils Naftai” piebiedrojās “Latvijas Kuģniecība”), savukārt otrajā – desmit (sk. 1.pielikuma 1.lpp).

Par šī gada būtiskāko notikumu nenoliedzmi ir jāuzskata līgums ar HEX Group augusta mēnesī – 92.98% Rīgas Fondu biržas akciju iegādājās Somijas grupa, bet birža – visas Latvijas Centrālā depozitārija akcijas, kas bija viens no darījuma nosacījumiem. Pašlaik noris abu Latvijas uzņēmumu apvienošana.

LCD privātais statuss rada bažas par tā turpmāku objektīvu funkcionēšanu uzraudzības un kontroles jomā. Jau līdz īpašnieku maiņai depozitārija kontroles funkcijas attiecībā pret depozitārija dalībniekiem bija nepilnīgas (piemēram, LCD regulāras pārbaudes ar mērķi revidēt depozitārija dalībnieku vp uzskaites elektroniskās sistēmas un dokumentāciju veica tikai centrālajos birojos, bet nodaļas atstāja uz pašu LCD dalībnieku sirdsapziņas). Pēc privāta statusa iegūšanas autoram rodas aizdomas par iespējamām manipulatīvām darbībām LCD uzskaitē, jo tā darbība ir pilnībā pakļauta HEX.

2002.gada rudenī biržas infrastruktūra tika izvēlēta, lai veiktu a/s “Universālveikals Centrs” akciju atpirkšanu, kas izpaudās kā liela apjoma pirkšanas uzdevuma ievadīšana katrā biržas sesijā. Savā ziņā šāda rīcība līdzinājās t.s. market maker (termina nozīme paskaidrota 2.2.apakšnodaļā) rīcībai, tomēr RFB to atļāva. Atpirkšanas cena bija Ls 0.71. No to mazākumakcionāru viedokļa, kas akcijas bija iegādājušies par PS, šī cena likās par zemu vai labākajā gadījumā deva nulles ienesību. Turpretī tirgus spekulanti bija priecīgi, jo līdz atpirkšanas piedāvājuma izteikšanai “Centra” cena svārstījās 0.30 līdz 0.35 latu apgabalā. Bet tā kā uzņēmums līdz tam dividendes nebija maksājis un kotējās brīvajā sarakstā, piekrist akciju atpirkšanai bija loģisks solis jebkuram mazākumakcionāram, kam sekoja to brīvprātīgi piespiedu aiziešana no biržas.

A/s “Universālveikals Centrs” akciju atpirkšana veicināja arī a/s “Viesnīca Latvija” akciju cenas izaugsmi, sasniedzot par Ls 0.90 par akciju. Tas saistāms ar vienu abu uzņēmumu akciju kontrolpaketes turētāju – a/s “Linstow Varner”. Tirgus dalībnieki sprieda, ka “Universālveikala Centrs” akciju atpirkšanai loģiski sekos arī “Viesnīcas Latvija” akciju atpirkšana. Tiesa pagaidām tas vēl nav noticis.

 

 

 

 

 

 

2. Publisko akciju sabiedrību mazākumakcionāru raksturojums.

2.1. Mazākumakcionāru jēdziens un to intereses.

 

          Lai apskatītu un analizētu mazākumakcionāru problēmas vispirms jāatbild uz diviem jautājumiem: 1) Kas ir mazākumakcionārs? 2) Kādas ir mazākumakcionāra intereses?

Meklējot paša vārda “mazākumakcionārs” nozīmi, jāsaskaras ar grūtībām, jo precīza apzīmējuma tam nav. Mazākumakcionāru definīciju ir grūti izveidot, jo to īpašumā esošās akciju paketes relatīvās proporcijas teorētiski var būt līdz pat nepilniem 50% no uzņēmuma pamatkapitāla, lai tos semantiski varētu nosaukt par “mazākuma” akcionāriem. Tāpat arī naudas izteiksmē mazākumakcionāram īpašuma vērtības amplitūda atkarībā no uzņēmuma lieluma var svārstīties sākot ar dažiem latiem beidzot ar vairākiem desmitiem vai pat simtiem tūkstošiem latu. Arī likumos nevar atrast skaidru terminu “mazākumakcionārs” vai “mazais akcionārs” definējumu.

          Sākāk izpētot normatīvos aktus, autors šā darba ietvaros mazākumakcionāru definīciju izvēlējies balstīt uz tiesībām, kas piemīt sabiedrības akcionāriem. Proti, mazākumakcionārs ir fiziska vai juridiska persona, kuras īpašumā vai pārvaldījumā ir līdz 5% no uzņēmuma pamatkapitāla. Šāda robeža izvēlēta, balstoties uz likuma “Par akciju sabiedrībām” 51.panta normu, kas nosaka, ka tikai akcionāriem, kuriem pieder vismaz 5% no uzņēmuma apmaksātā pamatkapitāla ir tiesības pieprasīt ārkārtas pilnsapulces sasaukšanu [1,23]. Tādejādi 5% robeža ir tā, kas nosaka pāreju no akcionāru vispārējām tiesībām, kā, piemēram, apmeklēt akcionāru pilnsapulci un balsot par tās jautājumiem, uz pavisam konkrētām – iekļaut tajā papildus jautājumus, tikt ievēlētam padomē u.c., līdz ar to praktiski ietekmēt uzņēmuma darbību.

          Lai noskaidrotu mazākumakcionāru intereses, ir jānosaka to attiecības ar pārējām ieinteresētajām pusēm. Par ieinteresētajām pusēm autors izvēlas saukt pašus mazos akcionārus, lielos akcionārus un abu minēto pušu uzņēmumu (sk. 2.1. attēlu), norobežojoties no tādām ieienteresētajām personām kā valsts, uzņēmuma kreditori, debitori un citi, jo tiem nav tiešas ietekmes uz uzņēmuma darbību, pieņemot, ka minētās personas nav uzņēmuma akcionāri, uzņēmums ir maksātspējīgs un pilda savas saistības. Attēlu (2.1.) sastādījis autors.

 

2.1.att. Lielo, mazo akcionāru un uzņēmuma interešu sadalījums

Kā redzams attēlā, intereses minētajām pusēm var gan sakrist, gan būt atšķirīgas. Pēdējais variants ir daudz biežāk sastopams, turpretī pilnīga visu trīs ieinteresēto pušu saskaņa ir ļoti reti. Piemēram, dividenžu izmaksa ir pozitīvi vērtējama no mazākumakcionāru viedokļa, bet negatīvi no uzņēmuma viedokļa, jo tiek samazināta tā vērtība (protams, katrs gadījums jāapskata atsevišķi, ņemot vērā visas konkrētā vērtspapīru notikuma nianses). Savukārt, pamatkapitāla palielināšana ir pozitīvi vērtējama no uzņēmuma viedokļa un drīzāk negatīvi no lielo akcionāru puses, jo tiem jāiegulda papildus kapitāls, lai saglabātu savu ietekmi tajā.

Par galvenajām mazākumakcionāru interesēm autors uzskata:

1)    dividenžu un tām līdzīgu maksājumu regulāra veikšana,

2)    akciju un citu vērtspapīru likviditātes nodrošināšana,

3)    informācijas par emitentu un vp notikumiem caurspīdīgums un pieejamība,

4)    zaudējumu kompensācija, ja tādi radušies lielo akcionāru rīcības vai bezdarbības dēļ,

5)    tiesību aizsardzība no vērtspapīru tirgus uzraudzības institūciju puses.

Diplomdarbā tiek izvērtēts, ka pamatā mazākumakcionāru intereses ir pretējas lielo akcionāru un uzņēmuma interesēm un ļoti retos gadījumos sakrīt. Mazākumakcionāru intereses var tikt ievērotas uz lielo akcionāru un/vai uzņēmuma finansiāla un/vai juridisko tiesību rēķina. Pamatā tikai ierobežojot vienas puses intereses, varēs ievērot mazākumakcionāru tiesības un tikai tajos gadījumos, kad intereses sakritīs, nebūs kāda interešu diskriminācija.

Arī ieinteresēto pušu statuss var būt divejāds. Piemēram, mazākumakcionārs var būt arī uzņēmums tā darbinieka veidolā. Tāpat ir arī ar lielajiem akcionāriem, tie var un parasti arī ieņem administratīvus amatus pašā uzņēmumā. Tādēļ autors darbā pieņem, ka mazākumakcionārs nav uzņēmuma darbinieks. Analizējot mazākumakcionāru ietekmējošos faktorus, autors vadās no mazākumakcionāru subjektīvām interesēm, norobežojoties no lielo akcionāru un paša uzņēmuma interesēm.

Darba 1.nodaļā veiktā analīze rāda mazo akcionāru izspiešanas procesu no publisko vērtspapīru tirgus un ieiešanas neieinteresētību.

2.2. Mazākumakcionāru un to problēmu izveidošanās.

 

1993.gada decembrī, nodibinot Rīgas Fondu biržu, tika lemts par piemērotāko tirdzniecības sistēmu. Tā tika izstrādāta, ņemot vērā G-30 rekomendācijas un sadarbībā ar Parīzes biržu un Francijas Centrālo depozitāriju (SICOVAM). Birža tika ieviesti trīs kotācijas saraksti – oficiālais (paredzēts rentabliem uzņēmumiem ar lielu apgrozījumu), otrais (pārējiem uzņēmumiem) un brīvais (nebija obligāts, bet Latvijas tirgus apstākļos daudzi uzņēmumi varēja pretendēt tikai uz kotēšanos tajā, nelikvīds). Izvēlēta tika order driven sistēma (visi orderi nonāk tirgū, pretēji market maker sistēmai).

Market maker sistēma ir populāra ASV. Market maker ir brokeris, kas emitenta uzdevumā katrā biržas sesijā ievada liela apjoma pirkšanas vai pārdošanas uzdevumu, nodrošinot visu citu pirkšanas vai pārdošanas uzdevumu pilnīgu izpildi. Market maker jeb “tirgus veidotājs” pēc būtības izveido augšējo, apakšējo vai abus cenu apgabalus noteiktam uzņēmumam, lai cena būtiski nekristos vai nepieaugtu. Kaut Rīgas fondu birža kā juridiska persona sākotnēji pēc būtības bija nekomerciāla organizācija, kurai ir partnerattiecību forma [35,180], tagad tā kļuvusi par parastu akciju sabiedrību ar komerciālu raksturu.

Tirdzniecības modelis tam laikam bija moderns un atbilstošs. Tas nodrošināja jebkuram investoram iespēju slēgt darījumu ar viņam vēlamo akciju skaitu un izvēleties sev tīkamu vērtspapīru cenu. Sistēma balstījās uz vispār zināmām elementārām patiesībām – tas, kurš piedāvā izdevīgāko cenu, iegūst priekšrocības attiecībā pret pārējiem tirgus dalībniekiem [28,41].

1995.gada 25.jūlijā notika pirmā tirdzniecības sesija. Tā bija par fiksētām cenām. Sākumā bija viena tirdzniecības sesija nedēļā. Pamazām tirdzniecība pārgāja līdz sesijai katru dienu. Kā tirgus segments tika izmantots Centrālais tirgus. Centrālā tirgus būtība ir sekojoša: visi orderi nonāk tirgū, pēc tam ar elektroniskās sistēmas palīdzību, kura darbojas pēc speciāla algoritma, tiek noteikta viena vidējā svērtā cena visiem ievadītajiem uzdevumiem, kas tiek rēķināta pēc principa lielākais daudzums par labāko cenu.

Tam ir sekojošs trūkums. Centrālajā tirgū investori nevar pilnībā noteikt savas cenas par kādām notiks darījums. Vērtspapīru cenas noteikšanai visi pirkšanas un pārdošanas uzdevumi tiek centralizēti biržā un iepriekš nav zināms vai piedāvājot noteiktu akciju skaitu par noteiktu cenu būs iespējams pilnībā vai daļēji izpildīt uzdevumu. Tādejādi tiek mazināta mazo investoru interese par akcijām, jo viņiem nav izprotams cenu veidošanās mehānisms, kura apguvei ir nepieciešami speciāli RFB brokeru kursi. Galvenā priekšrocība ir tā, ka uzdevumus var iesniegt gan norādot konkrētu cenu, gan nenorādot cenu vispār. [7,9; 37,4]

Centrālajā tirgū sākotnēji notika darījumi ar visos trīs biržas sarakstos ietvertajiem uzņēmumiem. Tādejādi tika aizkavēta tirdzniecības aktivitāte, jo cenu noteikšana notika bez tirgus dalībnieku līdzdalības un nebija iespējams sekot cenu izmaiņām kā tas ir irdzniecībā par mainīgām cenām un variēt ar cenām, lai nodrošinātu tirdzniecības uzdevuma izpildi. Centrālajam tirgum tika dots nosaukums “melnā kaste” dēļ savas noslēpumainās cenu izveides. Kaut arī jebkuram interesentam bija iespējams iepazīties ar algoritmu pēc kura darbojās cenu noteikšana Centrālajā tirgū, tomēr praksē tas nedeva iespēju pirms Centrālā tirgus sesijas laika beigām precīzi paredzēt cenas iznākumu, līdz ar to arī uzdevumu izpildi.

Centrāla tirgus sākotnējai ieviešanai bija savi objektīvi iemesli. Rekomendācijas tika saņemtas no Parīzes biržas un Francijas Centrālā depozitārija, tās bija bezmaksas un tādēļ arī pievilcīgas. Piedevām tai laikā arī pati Parīzes birža darbojās pēc analoģiskas sistēmas. Ja būtu līdzīgi piedāvājumi no citu valstu fondu biržām, tad iespējams, tirdzniecība izvērstos citādāk. Tomēr drīz vien tirgus dalībnieki un biržas darbinieki saprata, ka pastāvošā tirdzniecības kārtība nav efektīva, jo ir nepārskatāma un neveido dienas tirgus cenu apgabalu, bet tikai vienu matemātiski veidotu cenu.

1997.gada 3.novembrī notika pirmā sesija, kur vērtspapīri tika tirgoti par mainīgām cenām. Nepārtrauktam tirgum par mainīgām cenām ir vairākas priekšrocības salīdzinot ar Centrālo tirgu. Nepārtrauktā vērtspapīru tirdzniecība par mainīgām cenām ir darījumu slēgšana biržā par biržas biedra vai tā klienta izvēlētajām cenām. Uzdevumi var tikts izpildīti par dažādām cenām, ievērojot cenu svārstību apgabalu [7,10; 37,4] (akcijas cena vienas sesijas laikā nevar mainīties vairāk kā par 15% no iepriekšējās sesijas vidējās svērtās cenas). Tas darīts ar nolūku izmantot vienu no market maker sistēmas idejām – neļaut straujas cenu svārstības īsā laika periodā, lai nerastos ažiotāža tirgus dalībnieku vidū.

Tādejadi ir iespējams sekot cenu svārstībām reālā laika režīmā un pielāgoties tirgus noskaņojumam, izmantot tā īpatnības. Nepārtrauktajā tirdzniecībā brokerim ir iespēja savam klientam skaidri pateikt vai konkrētajā brīdī ir iepējams nopirkt vai pārdot noteiktu daudzumu akciju par noteiktu cenu, kas nebija iespējams Centrālajā tirgū. Izsole kļūst atklāta un pārskatāma. Tomēr jāņem vērā, ka nepārtrauktajā tirgū sāka sarboties oficiālais un otrais biržas saraksti, kad brīvais diemžēl joprojām palika Centrālajā tirgū. Uzskatot, ka brīvā saraksta vērtspapīri ir nelikvīdi, RFB nolēma, ka šo vērtspapīru tirdzniecībai apmierinošs ir arī Centrālais tirgus.

Šis bija lūzuma un optimisma punkts Rīgas Fondu biržas vēsturē. Šajā periodā aktivitāte bija liela, jo privatizācijas rezultātā privātpersonu rokās bija nonācis liels daudzums akciju, akcionāru struktūra bija sadrumstalota un līdz ar to interese par biržas darbību un vērtspapīru tirgu kopumā bija liela. To plaši atspoguļoja masu mediji. Cilvēki ar entuziasmu piedalījās akciju tirdzniecībā. Sabiedrība sajutās kā daļa no pasaules finansu tirgus. To var raksturot ar vārdu: bums.

Taču tirdzniecība balstījās pamatā uz nedaudzām akcijām. Cilvēki iedomājās, ka akcijas, tas arī ir finansu tirgus. Tikai nelielai daļai tirgus dalībnieku bija sapratne par finansu instrumentiem, nākotnes naudas plūsmām un finansu resursu vadību. Valdīja zināma eiforija un pašpārliecinātība. Turpmāk darbā šīs nodaļas ietvaros tiks apskatītas sekas šīm aktivitātēm.

Tirdzniecība balstījās uz emocijām, nevis ekonomiskiem apsvērumiem. Tirdzniecība tika balstīta uz redzēto filmās. Lēti pērk un dārgi pārdod. Netika analizēta ne akcionāru esošā un potenciālā struktūra, ne to ietekme uz uzņēmuma darbību. Par reālu ieguldītā kapitāla atdevi un līdz ar to kontroli, toreiz neviens nedomāja. Tirgus un paši dalībnieki bija neizglītoti un nebija priekšstatu par elementāriem vērtspapīru vērtēšanas principiem. Tā viss beidzās ar kārtējo vilšanos. Līdzīgi kā notika ar PSRS iekšējā aizņēmuma obligācijām un rubļiem, noguldījumiem firmās un bankās līdz finansu krīzes iestāšanās 1995.gadā.

Tomēr jāņem vērā, ka visiem šiem iemesliem ir objektīvs pamatojums. Privatizējot desmitiem tolaik vēl valsts īpašumā esošus uzņēmumus, nedz Latvijas Privatizācijas aģentūra, nedz ekonomikas ministrija neuzskatīja par nepieciešamu nodarboties ar sabiedrības izglītošanu šajos jautājumos. Praktiski vienīgā iestāde, kas deva izglītojošu informāciju bija Rīgas Fondu birža, turpretī valsts institūcijas nodarbojās vairāk ar demagoģisku propogantu, akcentējot tikai un vienīgi pozitīvās īpašības un iespējas, kuras tiks iegūtas piedaloties publiskajā piedāvājumā, nemaz neminot riska faktorus.

Populārāko priekšrocību vidū bija kļūt par līdzdalībnieku kādā no uzņēmumiem, saņemt ienākumus no uzņēmuma darbības – dividendes, piedalīties uzņēmuma likteņa lemšanā – pilnsapulcēs. Populārākias tā laika sauklis bija – “iespēja, kas neatkārtosies”. Praktiski mērķis no valsts puses bija ātri atbrīvoties no nevajadzīgiem uzņēmumiem vienlaicīgi dzēšot pēc iespējas lielāku privatizācijas sertifikātu skaitu, paralēli cerot, ka nonākot īpašumam privātās rokās,  radīsies rentabli nodokļu maksātāji, kas dos papildus līdzekļus sociālo jautājumu risināšanai.

Kaut arī publiskā piedāvājuma noteikumi bija ikvienam pieejami, jebkurš varēja iepazīties ar izsoles rīkošanas kārtību un cenu noteikšanas principu, tomēr tas nedeva priekšstatu par reālo izsoles gaitu. Vienīgais manipulatīvais parametrs potenciālā ieguldītāja rokās bija atlases cena – privatizējamā uzņēmuma vienas akcijas cena latos, kura pēc izsoles ieguldītājs apmaksās sertifikātos. Tādejādi, kaut cena publiskā piedāvājuma izsolē tika noteikta latos, reālā šī lata vērtība bija mērāma kā 1/28 no privatizācijas sertifikāta tirgus vērtības.

Tomēr pat atlases cenu 95% gadījumu vai pat biežāk cilvēki atstāja neaizpildītu, izvēloties variantu, ka piekrīt jebkurai atlases cenai, lai kāda tā arī būtu. Pēc būtības ikvienam ir skaidrs šīs izvēles absurds, jo tas ir ekvivalents izvēlei pirkt akcijas par jebkuru cenu, uzņemoties pilnu atbildību par sekām. Šeit jau visupirms parādījās ieguldītāju nekompetence fondu tirgus jautājumos, jo akcijas potenciālie un esošie mazākumakcionāri iegādājās a priori ar vienu vienīgu mērķi – tās vēlāk pārdot. Tā kā ieguldītāju absolūts vairākums bija gatavi pirkt akcijas par jebkuru cenu, ir skaidrs, ka viņiem nebija priekšstata kādiem izsoles noteikumiem viņi piekrīt.

Problēma sakņojās arī apstāklī, ka izvērtēt atbilstošu, ekonomiski pamatotu atlases cenu bija ļoti grūti, jo nebija pieejama pietiekoša informācija par privatizējamo uzņēmumu pašreizējo stāvokli, iepriekšējo gadu darbību un, kas ir pats galvenais, nākotnes iecerēm. Nebija zināma potenciālo lielo akcionāru struktūra, kā arī stratēģiskais investors. Šai sakarā autors var droši apgalvot, ka objektīvai izsoles norisei bija nepieciešams vispirms nodrošināt, lai vispirms tiktu pārdota stratēģiskā investora akciju pakete (ja tāds tika paredzēts), pēc tam ļaut pieteikties tiem investoriem, kas iecerēja iegūt būtisku ietekmi uzņēmumā (sākot ar 10% no kopējā akciju skaita), jo arī šiem investoriem būtu svarīgi zināt, kādi nākotnes plāni ir stratēģiskam investoram, kurš parasti ieguva kontrolpaketi uzņēmumā. Visbeidzot tikai pēc šo ieguldītāju interešu apmierināšanas varētu rīkot publisko piedāvājumu, kurā potenciālajiem mazākumakcionāriem būtu pieejama vismaz vispārīga informācija par lielākajiem akcionāriem un to nākotnes iecerēm.

Uzņēmumu darbības rādītāji aprobežojās ar iepriekšējā gada ļoti vispārīgiem parametriem – aktīvi, pasīvi, peļņa. Lieki teikt, ka, lai novērtētu uzņēmuma darbību, ir nepieciešami dati vismaz no triju gadu darbības rādītāju bilancēm, lai tos varētu salīdzināt. Turpretī Latvijas Privatizācijas aģentūras publiskā piedāvājuma bukletos bilances posteņiem, peļņas/zaudējumu aprēķinam tika atvēlēta niecīga vieta. Lielākais informācijas apjoms tika veltīts nepamatotai uzņēmuma slavināšanai atsaucoties uz tā darbību PSRS gados, kurai nebija vairs nekāda sakara ar pašreizējo uzņēmuma stāvokli un produkcijas noieta tirgu.

Bez tīri informatīvās nepietiekamības problēmas pastāvēja arī tīri psiholoģiski iemesli, kas veicināja aktīvu piedalīšanos publiskā piedāvājumā. Kā galvenais no tiem minams privatizācijas sertifikātu derīguma termiņš, kuram tuvojoties daudzi sertifikātu īpašnieki baidoties zaudēt to vērtību un nesaskatot vērā ņemamu ieguvumu tos pārdodot, izdarīja savu izvēli par labu publiskam piedāvājumam, cerot, ka vismaz tālā nākotnē izdosies gūt peļņu.

No tā visa var secināt, ka iedzīvotāju aktivitāte iegādājoties privatizējamo uzņēmumu akcijas nebalstījās uz ekonomisku aprēķinu, bet vairāk uz psiholoģiskiem faktoriem un paļaušanos uz valsts un PA kā padomdevēja kompetenci. Ieguldītāji neņēma vērā faktu, ka valsts nenes nekādu juridisku atbildību nedz par šo uzņēmumu tālāko darbību, nedz par izteiktajiem apgalvojumiem par potenciālo peļņu, ko vairākums ieguldītāji noturēja par solījumiem ar vismaz morālu pienākumu pret tiem.

Rezultātā liels bija pārsteigums jaunajiem akcionāriem, kad izrādījās, ka atlases cena sasniedza 35 vai vairāk latus par vienu akciju. Akcionāri cerēja, izmantojot “iespēju, kas neatkārtosies”, iegūt savā īpašumā lētas akcijas, kuras vēlāk varētu dārgi pārdot kompetentākiem tirgus dalībniekiem, kuri augstu novērtēs akciju vērtību. Tomēr iznākums neattaisnoja cerības un kaut arī deviņdesmito gadu beigās privatizācijas sertifikātu tirgus cenas svārstījas ap viena lata vērtību, tādejādi akcijas, kuru atlase cena bija 30 līdz 40 lati, bija jāapmaksā tikai ar vienu vai pusotru privatizācijas sertifikātu, akcionāri saņēma krietni mazāk akciju nekā cerēja pirms publiskā piedāvājuma.

Nevar nepieminēt, ka pie sabiedrības informēšanas kampaņas praktiski nekāda loma netika atvēlēta mazākumakcionāru nākotnes izmaksām par akciju uzturēšanu un vērtspapīru darījumu izpildi. Reti kurš ieguldītājs, parakstot pieteikumu akciju iegādei publiskā piedāvājumā, aizdomājās, ka viņa maksas neaprobežosies tikai ar komisijām par publiskā piedāvājuma veidlapu (Ls 0.20/gab.) un piedalīšanos izsolē (Ls 0.10/Ps, min. Ls 2.00).

Absolūtam vairākumam ieguldītāju nebija nekāda priekšstata par fondu tirgus un to apkalpojošo institūciju uzbūvi un savstarpējām attiecībām. Ieguldītāji tikai pēc publiskā piedāvājuma norises sāka aizdomāties, ka kaut kam jāseko arī pēc tam, bet kādas darbības tieši jāveic ieguldītājam skaidrības nebija. Daudzi domāja, ka kāds viņus personīgi informēs, ka viņi kļuvuši par akcionāriem, un paskaidros, kas jādara tālāk. Bet tā nenotika.

Liels daudzums mazākumakcionaru iekļuva sistēmā, par kuru pašiem nebija nekādu zināšanu vai arī tās bija ļoti virspusējas. Tādājādi informācija tika iegūta ļoti fragmentāra un secinājumi bieži vien tika izdarīti kļūdaini. Visbiežāk ieguldītāji griezās pēc informācijas par tālāko rīcību vietā, kur bija pieteikušies akciju iegādei – pie “Latvijas Krājbankas” un/vai “Latvijas Hipotēku un Zemes bankas” darbiniekiem, kas veic sertifikātu operācijas, maldīgi uzskatot, ka tie ir finansu tirgus speciālisti, kas dod atbildes uz visiem interesējošiem jautājumus un ieteiks pareizo rīcību. Tomēr bankas darbinieku funkcijās un kompetencē nebija vērtspapīru, kas nu jau bija pavisam cita īpašuma forma nekā privatizācijas sertifikāti, apkalpošana, kuru īpatnība ir tā, ka tiesības, kuras tas apliecina, nevar tikt nodalītas no paša vērtspapīra. [30,5] Vēl jo vairāk – lēmums, ko darīt ar akcijām bija jāpieņem pašiem akcionāriem un tam viņi vismazāk bija gatavi – pastāvīgi pieņemt lēmumus.

Nebija arī pietiekamas informācijas, kur tieši iegūt informāciju. Daudzi joprojām nezina, ka Rīgas Fondu birža sniedz konsultācijas ne tikai pieredzējušiem biržas spekulantiem, bet arī tiem, kuri savas akcijas ir iegādājušies publiskajā piedāvājumā un ir neatņemama fondu tirgus sastāvdaļa. Daudziem sīkiem ieguldītājiem nav priekšstata par depozitārija esamību un funkcijām, elementāras zināšanas par tirdzniecības norises gaitu.

Tāpēc kā pārsteigums bija jaunajiem akcionāriem fakts, ka ir nepieciešams vērtspapīru konts akciju glabāšanai, ka par tā atvēršanu, arī apkalpošanu atšķirībā no privatizācijas sertifikātu konta, ir jāmaksā. Nepieciešams ir arī naudas konts, lai varētu ieskaitīt dividendes. Tiesa reālajā dzīvē, mazie ieguldītāji naudas konta funkcijas izjuta, nevis kā ienākuma avotu, jo dividendes pamatā netika maksātas, bet gan kā izdevumus, jo no tā tika iekasēta maksa gan par paša naudas konta, gan vērtspapīru konta apkalpošanu. Daudziem tā arī palika nezināms fakts, ka glabāt akcijas vislētāk ir tieši pašā depozitārijā. Informācijas trūkuma rezultātā mazākumakcionāri piedzīvoja jaunas, bieži vien nevajadzīgas izmaksas.

Nenoliedzami, ka valsts tās pārstāvošo institūciju veidolā pienākums bija ne tikai rūpēties par maksimāli izdevīgu privatizācijas sertifikātu atprečošanu, bet arī par potenciālo mazākumakcionāru interesēm un tiesībām. Valsts kā likumdevējvaras kompetencē un iespējās bija nodrošināt, lai tās priekšrocības, kuras potenciāli iegūst mazākumakcionāri arī materializētos dzīvē. Kā ierosinājums varētu kalpot papildināt likumu “Par akciju sabiedrībām” ar pantu, kas nosaka, ka publiskām akciju sabiedrībām ir pienākums noteiktu daļu no ikgadējās peļņas, ja tāda ir, izmaksāt dividendēs. Līdzīgas nostādnes var atrast Koncernu likuma 23.panta 1. un 3.punktos, kuros teikts, ka paredz atbilstošu izlīdzinājumu mazākumdalībniekiem ikgadēja un ar viņu akcijām pamatkapitālā samērīga maksājuma veidā un nosakot šāda maksājuma minimālo apmēru. [4,7] Tas dotu lielu impulsu mazākumakcionāriem, jo rādītājs EPS (sk.2.1.formulu 43.lpp.), dotu ne tikai “peļņu uz papīra”, bet priekšstatu par reālu gaidāmu ienākumu. Piedevām tas nenestu triecienu uzņēmuma attīstībai.

EPS= E / S,                                                 2.1.

kur

EPS   – uzņēmuma peļņa uz vienu akciju

E       – uzņēmuma auditētā peļņa

S       – kopējais emitēto akciju skaits

          Reāli mazākumakcionāri saskārās ar to, ka akciju glabāšana ir dārgs prieks, it sevišķi, ja to daudzums nav liels. Cerības uz dividendēm drīz vien pagaisa, jo to vai nu nebija vai arī ne tāda apjomā kā bija gaidīts. Vienīgā alternatīva palika – akcijas pārdot. Augšminētais ir viens no cēloņiem kāpēc mazākumakcionāri aiziet no fondu tirgus. Rīgas Fondu birža meklē jaunus emitentus, tomēr maz uzmanības ir pievērsusi tādam jautājumam kā likumdošanas izmaiņas, ko tā varētu ierosināt veikt. Nepilnīga likumdošana un kvalitatīvu emitentu trūkums – tie ir iemesli, kas radīja mazākumakcionāru autsaideru statusu Latvijas fondu tirgū. Nākamajā nodaļā autors pievērš uzmanību mazo un lielo akcionāru interešu pretnostatīšanai un mazo akcionāru pašu problēmām.

2.3. Mazākumakcionāru aizsardzības trūkums.

 

Šobrīd biržas sarakstos kotējas vairāk kā 60 uzņēmumu akcijas, no kurām kaut cik nozīmīgs apgrozījums ir tikai 5-7 uzņēmumiem un arī globāli skatoties, tas, kaut vai tikai Austrumeiropas līmenī, ir smieklīgs. Arī fiksēta ienākuma vērtspapīros izvēle ir neliela. Tās ir 9 LR valsts parādzīmes ar dzēšanu no 6 mēnešiem līdz 10 gadiem, 7 laidienu hipotēku ķīlu zīmes un 1 Unibankas korporatīvo obligāciju emisija. Kotējas arī Baltic Index fonds un Valsts Obligāciju fonds, kuru pārvaldnieks ir Baltikums Asset Management (sk. 1.pielikuma 2.lpp.). Kopumā fondu tirgū likviditāte ir minimāla.

Akciju tirgus raksturojas ar salīdzinoši lielu darījumu skaitu, bet maziem darījumu apjomiem, turpretī ar prasījuma vērtspapīriem reti notiek darījumi, bet apgrozījums ir ievērojams, kas bieži vien sastāda lielāko daļu no biržas vienas sesijas apgrozījuma un tam ir objektīvi iemesli. Akciju tirgū ir daudz mazākumakcionāru, kuru īpašuma ir neliels vērtspapīru skaits ar mazu to kopējo vērtību, turpretī prasījuma vērtspapīri tiek izlaisti ar nominālu no 100 līdz 1000 latiem, tādejādi katra valsts parādzīme vai obligācija ir attiecīgas reizes vērtīgāka nekā kāda no uzņēmuma akcijām.

Piedevām atšķirīgi ir arī abu vērtspapīru šķiru iegādes mērķi no mazo investoru viedokļa. No vienas puses akcijas pērk ar mērķi veikt regulāras spekulācijas un dividendēm ir tikai sekundāra nozīme. No otras – bieži vien spekulācijas ar akcijām ir kā alternatīva dividenžu neesamībai, pretējā gadījumā būtu vērojams pakāpenisks akciju celšanās periods līdzīgi kā tas bija ASV līdz 2001.gada septembra notikumiem. Turpretī fiksētā ienākuma vērtspapīrus iegādājas visupirms likvīdai glabāšanai un tirdzniecība ar tiem ir vairāk brīvu naudas līdzekļu nepieciešamības, nevis spekulāciju jautājums.

Mazākumakcionāru problemātiskā stāvokļa pamatā ir vairāki iemesli, kas sakņojas pašos šo akcionāru uzņēmumos un to vadībā, kā arī objektīvās fondu tirgus īpatnībās, kurām ir vai nu jāpielāgojas tirgus dalībniekiem un jāatbilst tām, vai arī tie tiek izspiesti no šā tirgus un cieš zaudējumus. Lai rastu atbildes, kādēļ mazākumakcionāri nav spējuši iekļauties pašreizējā fondu tirgus struktūrā, vispirms jāsecina, ka šāda situācija ir radusies dažādu nesēnās vēstures likumsakarību dēļ.

Diemžēl veids, kādā šajos postsociālisma tirgos veidoja biznesu, noveda pie sākotnējās biržas idejas sabrukuma. Uzņēmumu vadītāji un lielie akcionāri izšķērdēja uzņēmumu līdzekļus. Dažādu šaubīgu darījumu rezultātā uzņēmumu peļņa aizplūda citur. Uzņēmumi tika dalīti un apvienoti. Kontrolpaketes tika pirktas un pārdotas. Mazākumakcionāru tiesības tika un vēl joprojām tiek klaji ignorētas. Viens no pēdējiem skandalozajiem gadījumiem šai sakarā ir bijis ar a/s “Staburadze”.

Jau līdz a/s “Staburadze” kontrolpaketes pāriešanas islandiešu investora, citkārt presē saukta arī par afēristu, Gisli Reinisona rokās, presē un interneta portālos bija lasāma negatīva informācija par šo personu. Tika uzsvērts, ka šis cilvēks Latvijas finansu tirgum nav vajadzīgs, pat kaitē tam un met ēnu uz Latvijas ekonomiku, līdzīgi kā itāļu investora Preatoni darbība.

Tomēr neskatoties uz visu viņš ieguva kāroto varu uzņēmumā, kaut arī pēc tam, kad juridiski FKTK pēdējā tiesas prāvā pret G.Reinisonu pierādīja viņa saistību ar vairākiem uzņēmuma akcionāriem, viņš bija spiests samazināt savu daļu uzņēmumā, proti, pārdodot daļu akciju kādai ofšora kompānijai, kuras saistību ar Reinisonu pierādīt nav iespējams. Ofšoru esamībā ir daudzās Latvijas kompanijās– a/s “Latvijas balzāms” no Kipras, a/s “Liepājas Metalurgs” no Īrijas, a/s “Rīgas Transporta flote” no Libērijas, a/s “Ventspils Nafta”, a/s “Latvijas Kuģniecība” un citās. [11,38]

Pēc autora domām ofšoru darbība Latvijas fondu tirgū ievieš nepārskatāmību, jo nav zināmi patiesie publisko uzņēmumu īpašnieki. Būtu nepieciešams ieviest likumu normas, kas nosaka, ka publiskā a/s par akcionāriem nevar būt un kļūt ofšoros reģistrēti uzņēmumi. Ja sabiedrība vēlas kļūt no slēgtas a/s par publisku, – tai ir jāpamet ofšora firmām, savukārt, ja publiskā a/s nevēlas, lai to pamestu ofšora kompānijas, tai jākļūst par slēgtu akciju sabiedrību, līdz ar to arī paziņojot par akciju atpirkšanu no mazākumakcionāriem.

G.Reinisons formāli izvairījās no obligātā pienākuma atpirkt akcijas no mazākumakcionāriem. Uz šīs FKTK šķietamās tiesvedības uzvaras pamata mierizlīguma panāca viens no uzņēmuma mazākumakcionāriem – a/s “Baltijas Tranzītu banka” (G.Reinisons nopirka no bankas visas tās īpašumā esošās “Staburadzes” akcijas). Kādu rezultātu guva otrs līdzīgā strīdā ar a/s “Staburadzi” iesaistītais mazais akcionārs A.Sīpols, autoram nav zināms.

Juridiski FKTK panāca, ka mazākumakcionāriem ir tiesības griezties tiesā ar lūgumu piedzīt zaudējumus no G.Reinisona par uzņēmuma darbības radītāju pasliktināšanos viņa darbības laikā, tomēr ir skaidrs, ka šādas tiesības izmantos tikai tie akcionāri, kuriem ir kaut cik vērā ņemama akciju pakete, vismaz 10 000 akcijas. Tā kā atlases cena publiskajā piedāvājumā bija augsta, tad vairākumam mazo ieguldītāju ir tikai daži desmiti akciju un tiesāšanās to dēļ vienkārši ir smieklīga, daudziem dēļ tiesas izdevumiem, darba vai maziem bērniem tā vienkārši nav iespējama.

Turpinot akciju atpirkšanas jautājumu, nevar nepieminēt, ka saskaņā ar likumu par vērtspapīriem un Finansu un kapitāla komisijas noteikumiem šā gada 26.septembrī pienāk akciju atpirkšanas termiņš tiem akcionāriem, kuriem pieder vairāk kā 50% no uzņēmuma pamatkapitāla [3,28; 6,3-4; 7,13]. Ja izsaka obligāto piedāvājumu, vienas atpērkamās akcijas cena nedrīkt būt zemāka par jebkuru no minētajiem rādītājiem:

1)    cenu, par kuru piedāvātājs ir ieguvis mērķa sabiedrības akcijas. Ja akcijas iegādātas par dažādām cenām, atpirkšanas cenu nosaka kā vidējo svērto no piedāvātāja akciju iegādes cenas pēdējo 24 mēnešu laikā;

2)    akcijas vidējo svērto tirgus cenu fondu biržā pēdējo 12 mēnešu laikā; [6,3-4]

3)    akcijas bilances vērtību. Ja mērķa sabiedrībai ir akcijas ar dažādu nominālvērtību, aprēķinot akcijas bilances vērtību, pašu kapitālu sadala proporcionāli katras nominālvērtības akciju īpatsvaram pamatkapitālā.

Kaut arī akciju atpirkšanas gadījumos cena parasti ir pieņemama un allaž pārsniedz tirgus cenu, Latvijā ir pēdējais laiks pieņemt likumu normas, kas atļautu vai pat liktu par pienākumu lielākajam akcionāram (kam pieder vairāk nekā 90% vai 95% akciju) veikt t.s. izspiešanas jeb izstumšanas (no angļu v. squeeze out) procedūru, piespiežot mazos akcionārus pārdot savas akcijas par taisnīgu tirgus cenu. Šāda norma pastāv daudzās pasaules valstīs un ir vērtējama kā nākošais solis akcionāru darbībās pēc akciju obligātās atpirkšanas piedāvājuma izteikšanas. [24,19] Zināmu līdzību tam var atrast jau pieminētajā Koncernu likumā, 36.pantā, kurā iet runa par akciju apmaiņu, tomēr praksē tas netiek piemērots.

Šādu normu ieviešana palīdzētu ne tikai biržā kotēto uzņēmumu, bet arī pārējo ārpusbiržas publisko a/s mazākumakcionāriem. Šeit jāpiemin a/s “Balta” un a/s “Latvijas Unibanka”, kuri akciju atpirkšanas piedāvājumus ir izteikuši, bet vēl ir palicis zināms skaits akcionāru, kas atpirkšanā nav piedalījušies. Piemēram, LCD sākotnējā reģistrā vēl glabājas 8063 “Unibankas” akciju.

Autors arī iesaka ieviest normu likumā “Par akciju sabiedrībām”, kā arī RFB noteikumos, ka uzņēmumam, ja tas ir publiska akciju sabiedrība, obligāti jākotējas birža. Līdz ar to aiziešana no biržas būtu pielīdzināma kļūšanai par slēgtu akciju sabiedrību, kas savukārt liktu izteikt obligāto akciju atpirkšanu. Tādejādi mazākumakcionāri, zaudējot likviditāti, iegūtu finasiālu kompensāciju par viņu tiesību mazināšanu.

Atgriežoties pie “Staburadzes” jautājuma, jāsecina, ka kopš brīža, kad G.Reinisons ieguva a/s “Staburadze” kontrolpaketi, uzņēmuma darbība ir krietni pasliktinājusies. Uzņēmums no pelnoša un dividendes sološa nacionālā lepnuma ir kļuvis par zaudējumus nesošu vilšanos. A/s pārcēla no Oficiālā saraksta uz Brīvo sarakstu. Tik strauju prestiža kritumu ir piedzīvojis vēl tikai viens uzņēmums – a/s “Rēzeknes piena konservu kombināts”, kas tagad ir izputējis. Mazākumakcionāriem šobrīd nav ko cerēt uz labām ziņām, it sevišķi valstij tik grūtajā cukura tirgus strīdu laikā, kaut arī uzņēmums 2003.gadā sola peļņu.

Tomēr, pēc autora domām a/s “Staburadzes” traģēdija slēpjas citā faktā – uzņēmuma saistībā ar citiem uzņēmumiem, kas kopā veido veselu saldumu ražotāju tīklu. A/s “Staburadze” īpašumā ir a/s “Laima” un a/s “Narūta” (dražeju ražotne Dagdā, strādā ar pārtraukumiem, cieš zaudējumus, nolemts uzņēmumu likvidēt) kontrolpaketes. Savukārt, a/s “Laima” īpašumā ir a/s “Uzvara” (karameļu ražotne) kontrolpakete. Ir zināma saistība arī ar a/s “Gutta”, jo divi tās akcionāri, ofšora firmas galvoja par kredītu a/s “Staburadze”, turklāt a/s “Gutta” padomē ir viens islandiešu investors, kas tajā ienāca drīz pēc G.Reinisona aktivitātēm kaut gan abi savu saistību noliedz.

Izveidojoties tādam vairāku ražotāju koncernam, pēc būtības viena uzņēmuma darbībai un biznesa veiksmei tiek pakļauti vairāki citi uzņēmumi, gandrīz visa nozare. Un līdz ar to arī visu šo uzņēmumu mazākumakcionāru intereses ir saistītas un apdraudētas to tiesības. Autoram nav izprotams, kāpēc pret a/s “Staburadze” netiek piemēroti Koncernu likuma panti.

Pirmkārt, šī likuma 11.pants nosaka, ka katras koncerna līguma slēgšanā iesaistītās sabiedrības izpildinstitūcija paziņo visiem zināmajiem attiecīgās sabiedrības dalībniekiem par nodomu slēgt koncerna līgumu. [4,4] Reāli par to netika paziņots pat Konkurences padomei. Turpat 12.pantā teikts, ka lēmums par koncerna līguma noslēgšanu ir pieņemts, ja pilnsapulcē par to nobalso dalībnieki ar vismaz ¾ balsu vairākumu. [4,5]

Otrkārt, pat izveidojot koncernu, būtu apšaubāma vēlme likvidēt a/s “Narūta”, jo minētā likuma 27.pants atrunā, ka valdošā uzņēmuma likumiskie pārstāvji nevar dot jo īpaši tādus norādījumus, kuru izpilde var izraisīt atkarīgās sabiedrības maksātnespēju, darbības apturēšanu administratīvā kārtā vai likvidāciju tiesas ceļā. [4,9] Ja FKTK varētu nodrošināt lielo akcionāru savstarpējās saistības juridisku pierādīšanu gadījumos, kad šī saistība acīmredzami ir, šiem uzņēmumiem varētu piemērot Koncernu likuma normas, kas ļautu sekmīgāk aizstāvēt mazākumakcionāru tiesības.

Līdzīgi kā tas ir noticis ar a/s “Ventspils Nafta”, a/s “Latvijas Kuģniecība” un a/s “Latvijas Krājbanka”. Pēdējo trīs minēto uzņēmu lielie akcionāri ir t.s. “Ventspils grupējums”, ko pamatā pārstāv a/s “Ventbunkers”, a/s “Ventamonjaks”, a/s “Kālija parks”, Ventspils pilsētas mērs A.Lembergs un citas privātpersonas.

Piemēram, a/s “Ventspils Nafta” jau četrus gadus pēc kārtas nav maksājusi dividendes. Kaut katru gadu kārtējā pilnsapulcē tiek celts un spriests par šo jautājumu un viedokļi dalās, tomēr sistemātiski dividenžu izmaksa tiek atlikta, pamatojot to ar peļņas novirzīšanu rezervēs un uzņēmuma attīstībā.

Spilgts un uzskatāms piemērs no nesenās pagātnes notikumiem ir fakts, ka 2002.gada martā a/s “Ventspils Nafta” publiskajā piedāvājumā par sertifikātiem un speciālā kotēšanā Rīgas Fondu biržas organizētajā izsolē par naudu iegādājās gandrīz 50% no a/s “Latvijas Kuģniecība” akcijām. Norobežojoties no fakta, cik valsts interesēm atbilstošs varētu būt pasākums, ka vēl pilnībā neprivatizēts uzņēmums iegādājas faktiski kontrolpaketi citam privatizējamam uzņēmumam, vēl jo apšaubāmāki liekas “Ventspils Naftas” oficiālie paziņojumi par peļņas ieskaitīšanu rezervēs.

Ņemot vērā, ka “Latvijas Kuģniecības” emitēto akciju skaits ir 200 miljoni, aptuveni varam pieņemt, ka “Ventspils Nafta” ir ieguvusi savā īpašumā 100 miljonus akciju. Tā kā izsoles cena bija Ls 0.35 par vienu akciju, rezultātā akciju apmaksai ir izdoti aptuveni 35 miljoni latu. Ņemot vērā, ka “Ventspils Naftas” peļņa par 2001.gadu pēc nodokļu nomaksas bija apmēram 24.7 miljoni latu, šeit ir atbilde, kur tika izmantota 2001. un daļa 2000.gadu peļņa. Grūti būtu uzskatīt “Latvijas Kuģniecību” par “Ventspils Naftas” rezervi, it sevišķi situācijā, kad abi uzņēmumi ir nopietnās ekonomiskās grūtībās.

Iegādājoties teju vai pusi Latvijas Kuģniecības akciju, “Ventspils nafta” arī pārvilka svītru vairākām mazākumakcionāru cerībām. Pirmkārt, iecerei, ka a/s “Latvijas Kuģniecība” zem angliskotā nosaukuma “Latvian Shiping Company” varētu kotēties arī Londonas biržā, kas būtiski paaugstinātu tās likviditāti un atpazīstamību pasaules fondu tirgos. Otrkārt, cerībām, ka “Latvijas Kuģniecība” varētu maksāt dividendes. Pat, ja uzņēmums strādās ar peļņu, ir skaidrs, ka, kamēr nemainīsies tā akcionāru struktūra, cerības uz dividendēm ir niecīgas. Treškārt, tā kā “Ventspils Naftai” ir nopietnas grūtības ar Polockas cauruļvada apkalpošanu, neatrisinot strīdus ar Transņeft akcionāriem, nopietnas bažas ir arī par “Latvijas Kuģniecības” tankkuģu flotes atjaunošanu. Nav noslēpums, ka lielākā daļa flotes ir novecojusi. “Latvijas Kuģniecībai” ir tikai trīs kuģi, kas ir jaunāki par 5 gadiem. Turpetī kopumā tai pieder vairāk kā 25 kuģi, kuru vecums sniedzas pat pāri 25 gadiem.

Daudzu uzņēmumu peļņa pazuda arī pa citiem kanāliem, vai uzņēmums vienkārši tika izlaupīts. Peļņas sadale notika pēc citiem principiem, nekā tas ir pieņemts citur pasaulē. Kā piemērus šeit var pieminēt nu jau likvidēto a/s “Rojas ZKR” un vēl darbojošos stividoru kompāniju a/s “Rīnūži”. Rojas zivju konservu rūpnīca tika novesta līdz bankrota procedūrai un pēc to lēti iegādājās tagadējais tās īpašnieks SIA “Rojas konservi”. Tiesa, ekonomiski tas uzņēmumu nav glābis. Uz šo brīdi arī “Rojas konservi” ir ar tiesas lēmumu atzīti par maksātnespējīgu.

Savukārt, “Rīnūži” smagais finansiālais stāvoklis ir apšaubāms gadiem ilgi, ko darba autoram apliecināja arī uzņēmuma ilggadīgie darbinieki. Uzņēmumam ir daudz kreditoru, kuru skaits ar katru gadu pieaug, tomēr ir vairākas interesantas nianses, kas rada šaubas par “Rīnūžu” patieso finansiālo stāvokli un uzņēmuma īpašnieku un kreditoru iespējamo saistību. Pirmkārt, neviens no kreditoriem nav panācis “Rīnūžu” likvidāciju. Kopš 2001.gada tiek gatavots sanācijas plāns, uzņēmuma darbības turpināšanai, tagad tas esot izstrādāts, bet, kad tiks ieviests dzīvē nav zināms. Otrkārt, kaut uzņēmums publiski tiek saukts par maksātnespējīgu, tas savu darbu turpina ar retiem pārtraukumiem. Šie fakti liek domāt, ka uzņēmuma darbība tiek apzināti vājināta, lai tā galvenajiem akcionāriem nenāktos rēķināties ar mazākumu un ar uzņēmumu tieši nesaistītiem kreditoriem.

Nākamajā apakšnodaļā tiek apskatīta problēma, kuras īss ieskats jau bija lasāms šīs nodaļas sākumā – mazo un lielo akcionāru intereses, kuras parasti ir viena otrai pretnostatītas. Zināmā mērā šī parādība ir atspoguļota visas trešās apakšnodaļas ietvaros, tomēr autors uzskata par svarīgu atsevišķi raksturot lielo akcionāru stratēģisko rīcību, kas ir to ekonomisko interešu loģiskas izpausmes, un tādēļ vērtējamas kā kaitīgas tikai no mazākumakcionāru viedokļa, nevis skatoties no saimnieciskā redzespunkta vispār.

2.4. Mazo un lielo akcionāru interešu konfrontācija.

 

Aktuāla problēma ir tā, ka, ar nelieliem izņēmumiem (piem., aa/s “Balta”), biržā nonāca uzņēmumi, kuri tur nokļuva piespiedu kārtā, tas ir – pēc privatizācijas. Šādi uzņēmumi nekad nav nopietni attiekušies pret kotāciju biržā. Uzņēmumi paši nav piesaistījuši akcionārus un tie viņiem ir vienaldzīgi. Informācija par uzņēmuma darbību biržā nonāk neregulāri, ir nepilnīga un reizēm pat maldīga, kas nevairo uzticību publiskajai vērtspapīru apgrozībai. Ir sevišķi tas attiecas uz biržas Brīvā saraksta uzņēmumiem. Piemēram, a/s “Gutta”, kas savulaik uzstādīja akcijas cenas rekordu Rīgas Fondu biržā, regulāri kavē gada pārskatu iesniegšanu. Šā gada 30.aprīlī, kas ir pēdējais iepriekšējā saimnieciskā gada pārskata nodošonas termiņš, to nebija izdarījuši veseli astoņi brīvā saraksta uzņēmumi.

Privatizācijas rezultātā Rīgas Fondu biržā nonākušajiem uzņēmumiem tikai retais uzņēmums pilnībā atbilda biržas prasībām un ir atbilstošs publiskai apgrozībai. Nav normāli, ka biržā kotējas tādi uzņēmumi, kuru gada apgrozījums ir tikai daži simti tūkstoši latu. Darba autors ir personīgi apspriedis šo jautājumu ar divu uzņēmumu, kuru privatizācija pēc Latvijas Privatizācijas aģentūras datiem ir uzskatāma par pabeigtu, lielu akciju pakešu īpašniekiem, kuriem praktiski pieder pilnīga kontrole pār šiem uzņēmumiem.

Viens no tiem ir Jānis Birks, a/s “Latvijas Jūras Medicīnas centrs” (turpmāk tekstā – LJMC) akcionārs. Kādreiz LJMC kotējās Rīgas Fondu biržas Otrajā sarakstā, 2001.gada nogalē to pārcēla uz Brīvo sarakstu. Uzņēmuma akcijas uzskatāmas par nelikvīdām. Uzņēmums regulāri maksā nelielas dividendes, vidēji Ls 0.01-0.02 uz akciju.

Jānis Birks uzskata, ka uzņēmuma kotēšanās biržā ir lielo akcionāru pretimnākšana mazajiem akcionāriem, gluži tāpat kā dividenžu, kaut simbolisku, izmaksa. Bet mūsu valsts likumdošana nebūt to neparedz kā obligātu prasību. Svarīga ir lielo akcionāru cieša saikne ar uzņēmumu, lai uzņēmums nebūtu tikai kārtējais investīciju objekts, bet, lai akcionāriem patiesi rūpētu uzņēmuma un tā darbinieku liktenis. Tikai tad var cerēt uz veiksmīgu tā attīstību.

Autors uzskata, ka tieši pateicoties LJMC vadošo akcionāru lojalitātei pret saviem darbiniekiem, kas pamatā sastāda mazākumakcionāru skaitu, biržā tiek nodrošināta iespēja pārdot akcijas, kā arī saņemt dividendes, tādejādi reāli izjūtot uzņēmuma darbības rezultātus. LJMC ir viens no tiem retajiem Rīgas Fondu biržas mazajiem uzņēmumiem, kas atbilstoši savām finansiālajām iespējām, maksimāli cenšas ievērot mazākumakcionāru intereses.

Otra persona ir Ainārs Baumanis, a/s “Protezēšanas un Ortopēdijas centrs” (turpmāk tekstā – POC) akcionārs. POC ir viens pēdējiem privatizētajiem uzņēmumiem, publiskais piedāvājums norisinājās 2001.gadā. Tikai 2002.gadā uzņēmumam tika piešķirts ISIN kods un ar to akcionāriem bija iespējams operēt ar savām akcijām. Uzņēmums biržā nekotējas, dividendes nav maksājis. Lieki teikt, ka akciju likviditāde ir ļoti zema.

Darba autoram Ainārs Baumanis pavēstīja, ka uzņēmums Rīgas Fondu biržā kotēties negrasās un dividendes arī nemaksās. Tas, ka uzņēmums ir publiska akciju sabiedrība ir privatizācijas kārtības radītās sekas un nav bijis uzņēmuma mērķis. “Bet tāds ceļš bija jāiziet.”, – sacīja akcionārs, atzīstot tā nelietderību.

Pēc būtības neko pārmest POC akcionāriem nevar. Biržā POC, labākajā gadījumā varētu kotēties Brīvajā sarakstā. Tā kā Rīgas Fondu biržas prezidents Guntars Kokorevičs ne reizi vien apstiprinājis iepriekš teikto, ka ar 2004.gadu tiks likvidēts biržas Brīvais saraksts, tad uzņēmuma kotācija šajā sarakstā ir nelietderīga. Autors iesaka izveidot RFB interneta mājas lapā sava veida sludinājumu lapu, kura kalpotu kā ārpusbiržas organizētais tirgus. Savukārt, dividendes uzņēmums varēs maksāt tikai tad, kad tā attīstība būs atbilstoša vismaz vidējam līdzīgu uzņēmumu līmenim Eiropā. Kas attiecas uz likviditāti, tad uzņēmuma mazākumakcionāri, kuri tāpat kā LJMC gadījumā pamatā ir darbinieki, var apmeklēt akcionāru pilnsapulces un tajās griezties pie lielajiem uzņēmuma akcionāriem ar vēlmi pārdot savas akcijas. Uz 2003.gada sākumu POC akcijas ārpusbiržā tika pirktas par Ls 0.10.

Pēc autora domām valsts varētu nopietni stimulēt uzņēmumu palikšanu biržā ne tikai ar likumdošanas uzlabošanu, bet arī ar tādiem pasākumiem, ka netiktu izskatīts jautājums par peļņas nodokļa atlaidi uzņēmumiem, kuri nekotējas RFB oficiālajā sarakstā. Tādejādi, lai lielie uzņēmumi saņemt ievērojamās nodokļa atlaides, tiem nāktos būt pārskatāmiem, likvīdiem un ievērot akcionāru intereses, kā arī tiktu paaugstināta biržas akciju kapitalizācija.

Kotēto uzņēmumu bilancēs privatizācijas rezultātā bija liels akciju emisijas uzcenojums, atbilstoši privatizācijas sertifikātu nominālajai vērtībai, kaut reāli privatizācijas sertifikātu par nodzīvotiem/represētiem gadiem tirgus cenas labākajos laikos ir sasniegušas ap ¼ no to nominālvērtības. Tādejādi uzņēmumu bilances tika nepamatoti “uzpūstas”.

Arī pamatlīdzekļi bieži vien nav pārvērtēti atbilstoši šodienas realitātei. Rezultātā tehniski pēc gada pārskatu datiem izrēķināta akciju bilances vērtība ir ļoti apšaubāma (piemēram a/s “Jelgavas būvmateriālu kombināts”, a/s “Metālserviss”, a/s “Rīgas kinostudija” u.c.). Akciju patiesā un tirgus vērtība ir niecīga, dažiem uzņēmumiem tikai daži santīmi un kļuvušas nelikvīdas, jo mazākumakcionāri nevēlas atzīt savus “zaudējumus uz papīra” un nepārdot tās. Savukārt, potenciālie pircēji ir nobažījušies par uzņēmuma patieso stāvokli, kas bieži vien ir arī jautājums par maksātspēju kā tādu.

Vēl viens nozīmīgs faktors, kas veicina lielo akcionāru norobežošanos no mazākuma, ir varas sadrumstalotība. Uzņēmumu kontrolpaketes turētāji negrib dalīties ar peļņu un grib pilnīgu kontroli uzņēmumā, kas noved pie akcionāru noslāņošanās. Rīgas Fondu biržā pēdējo gadu laikā akcijas pamazām sāka koncentrēties vai nu kontrolakcionāru rokās, kas palielināja savu daļu uzņēmumā vai spēcīgu investoru rokās, kas uzpirka akcijas, veidojot investīciju portfeļus. Tādu darījumu uzņēmumu piemēri ir a/s “Torņu un autoceltņu firma UBAK”, a/s “Latvijas Zoovetapgāde”, a/s “Veldze”, arī jau pieminētā a/s “Gutta”. Savukārt, cilvēki bija priecīgi realizēt savas akcijas par naudu, kuras nosacīti tie bija ieguvuši par brīvu. Tas viss noveda pie kotēto uzņēmumu akcionāru noslāņošanās, kad uzņēmumu principā kontrolē viens vai daži akcionāri, bez plaša akcionāru loka. Tas kalpoja kā viens no cēloņiem biržas darbības idejas izkropļošanai.

Sekas tam ir uzņēmumu aiziešana no biržas: a/s “Saulriešu būvmateriālu kombināts” (kļuva par slēgtu a/s), a/s “Latvijas Unibanka”, apdrošināšanas a/s “Balta”, šī gada laikā par slēgtu a/s grasās kļūt arī a/s “Ventspils zivju konservu kombināts”. Akciju tirgus Latvijā kļuva necaurspīdīgs un aizdomīguma pilns. J.Neimanis, a/s “Baltijas Tranzītu banka” trasta un vērtspapīru nodaļas vadītājs norāda, ka baumas nereti ir spēcīgākas par faktiem, tāpēc tās atstāj būtisku ietekmi uz tirgiem. [23,6]

Uzticību ir iedragājuši arī dažādi skandāli un krīzes. Avīzēs regulāri parādās raksti par skandaloziem darījumiem ar publiskajām akciju sabiedrībām. Regulāri tiek mainīti spēles noteikumi (piem., privatizācijas sertifikātu derīguma termiņa nemitīga pagarināšana) un lēmumi  privatizācijā. Piemēram, 2002.gadā, kad privatizācijas sertifikātu daudzums fizisko personu īpašumā bija palicis zem 10% no to sākotnējā emitētā apjoma, tika atļauts privātpersonām pārdot  jebkuru PS skaitu, neatkarīgi, vai tie piešķirti par nodzīvotiem gadiem, kā kompensācija par zemi vai mantoti. Tādejādi tika mākslīgi paaugstināts tirgoto sertifikātu apgrozījums. Līdz tam atlikušos sertifikātus varēja izmantot tikai privatizācijā.

a/s “Termināls Vecmīlgrāvis”, savulaik bija perspektīvs biržas uzņēmums, bet akcionāru savstarpējo strīdu dēļ kā rezultātā tika sasauktas vairākas ārkārtas pilnsapulces, pieņemti lēmumi, pēc tam atkal apšaubīta to leģitimitāte, ir noveduši to līdz maksātnespējai un izslēgšanai no Rīgas Fondu biržas brīvā saraksta. Šai laikā uzņēmuma akcijas tirgus cenas kritās 2 reizes līdz pat Ls 0.15.

Šī brīža Rīgas Fondu biržas specifika ir tāda, ka akciju tirgus ir raksturīgs ar zemu likviditāti un maziem apgrozījumiem. Gluži citāda situācija ir vērojama ārpusbiržas tirgū, kur laiku pa laikam ar uzņēmumu akcijām notiek ļoti apjomīgi parvedumi. Ar atsevišķām mazlikvīdām biržas akcijām faktiski tiek operēts tikai ārpusbiržā. Piemēri: “RER”, “Rīgas Starptautiskā autoosta”, “Baloži”, “Kurzemes atslēga 1”, “Rīgas Ostas elevators”. [22,14] Tomēr nav zināms, vai šo manipulāciju rezultātā ir mainījušies īpašnieki.

Kā izriet no 2.1.tabulas 55.lpp, visbiežāk ārpusbiržas tirdzniecības darījumos ir iesaistītas a/s “Ventspils Nafta” un a/s “Rota” akcijas. Pēdējai tas sastāda pat 87% no kopējā darījuma skaita ar šī uzņēmuma akcijām. Savukārt, pēc tirgoto akciju skaita un to apgrozījuma vērtības ārpusbiržas tirdzniecības līderis ir a/s “Valmieras Stikla šķiedra”. Arī procentuāli 2002.gadā vairāk kā 95% VSŠ akciju, tika tirgotas ārpusbiržā, “Veldze” (93%) un “Rīgas raugs” (86%), kā arī “Lode” (nepilni 79%). Interesanti, ka visiem šiem četriem uzņēmumiem 2003.gada aprīļa mēneša laikā ir ievērojami paaugstinājušās akciju cenas  (vidēji no 15% līdz 80%), kas autoram liek izteikt varbūtību, ka sakarā ar akcionāru strūktūras maiņu būtu gaidāmas akciju atpirkšanas piedāvājumu izteikšanas. It sevišķi tas attiektos uz a/s “Lode”.

Jāatzīst, ka mazie investori kļūst tikai par otrās lomas spēlētājiem, kas var tikai “peldēt pa straumei” lielāko akcionāru spēlē. Ar mazo investoru vilšanos un aiziešanu, ir krities arī veikto darījumu skaits. Biržā noslēgto darījumu skaits ir mazs. Aktivitāte ir ar uzplaiksnījumiem, ko tik daudz nosaka nevis uzņēmuma darbības rādītāji vai ekonomiskās norises valstī, bet savstarpēja lielo akcionāru politiska cīņa savā starpā vai pārgrupēšanās.

2.1. tabula

Ārpusbiržas tirgū tirgoto uzņēmumu akcijas Latvijā 2002.gadā* [22,14]

Uzņēmuma nosaukums	Uzņēmuma tirgoto akciju apgrozījums ārpusbiržā	Ārpusbiržasapgrozījums% no kopējā apgrozījuma	Uzņēmuma tirgoto akciju skaits ārpusbiržā	Ārpusbiržas akciju skaits % no kopējā tirgoto akciju skaita	Darījumu skaits ārpusbiržā	Ārpusbiržas darījumi % no visiem darījumiem
Ventspils Nafta	1446318.99	42.00	2392204	44.04	31	2.76
Ditton pievadķ.rūpn.	3086.45	7.24	31890	7.81	5	1.50
Latvijas balzāms	77267.32	21.05	204138	21.14	16	2.29
Olainfarm	14762.41	6.88	156430	7.35	14	2.53
Rīgas kuģu būvētava	183686.05	60.08	695808	58.64	15	4.09
Rīgas Transporta fl.	1960	5.56	28000	5.53	1	0.54
Valmieras stikla šķ.	2894252.50	95.06	5788473	95.28	4	1.47
Gutta	3347.02	42.18	55617	38.99	1	7.14
Latvijas Jūras Med.c	25781.50	34.39	138266	54.60	6	13.04
Lode	75535.03	73.12	170915	78.78	10	12.20
Lokomotīve	131.56	14.54	13156	17.94	1	9.09
Ogre	61450.60	8.77	1045639	10.59	6	5.88
RAR	167720.88	83.16	571435	39.07	5	7.46
Rīgas raugs	10937	86.39	15240	86.06	3	10.00
Rota	28841.94	16.23	26268	3.74	27	87.10
Salacgrīva 95	3365	6.99	14000	5.59	4	12.50
Staburadze	20707.45	7.79	62965	6.26	10	6.33
Strenču MRS	8403.84	5.71	17508	6.84	1	12.50
Veldze	37999	98.44	157619	93.37	2	10.53
Zoovetapgāde	10000	62.63	40000	40.27	1	9.09

* Tiešie darījumi, ārpusbiržas DVP tiešie pārvedumi, kuru rezultātā konstatēta īpašnieka maiņa

Latvijas apstākļiem varētu ieteikt vismaz ikgadējo pārskatu iesniegšanu RFB tiem publiskiem uzņēmumiem, kas nekotējas biržā. Savukārt, pārējiem sniegt informāciju par ārpusbiržas darījuma detaļām, kas ļautu ieguldītājiem izvērtēt to ietekmi uz uzņēmuma darbību un iespējamās izmaiņas nākotnē. Savukārt, FKTK būtu jāseko, lai minētās prasības tiktu ievērotas vai pretējā gadījumā tiktu uzliktas lielas sodanaudas.

Tomēr bez lielo akcionāru ignoratīvās politikas pastāv arī pašu mazo akcionāru trūkumi, kas negatīvi ietekmējuši to pašreizējo stāvokli. Šie problēmas sīkāk tiek apskatītas nākamajā apakšnodaļā.

2.5. Mazākumakcionāru iekšējās problēmas.

 

          Daļa cēloņu mazo investoru beztiesiskajam stāvoklim ir to pašu radīti. Izglītības, laika trūkuma vai vienkārši kūtruma dēļ, mazie akcionāri paši mazina aktivitāti vērtspapīru tirgū. Kā pirmais iemesls jāmin mazākumakcionāru ilgtermiņa skatījuma trūkums. Ja rietumu pasaulē akcijas tiek pirktas ar domu par gada un ilgāku perspektīvu. Tad Latvijā ieguldījuma cikls ir labi ja līdz gadam. Ja akciju cenas nepieaug 3 mēnešu laikā, investīcija ir neapmierinoša. Līdz ar to notiek atbrīvošanās no akcijām.     Iemesls tam ir akcionāru neuzticēšanās emitentu darbībai, bailes, ka darbības rezultāti varētu strauji pasliktināties vai pat iestāties maksātnespēja.

Turpretī ASV un Rietumeiropā akciju investēšanas stūrakmens ir nauda ilgtermiņā, piemēram, 30 gadu investējot akcijās, cilvēks var kļūt bagāts. ASV visiem investīciju veidiem vēsturiski ilgākā laika posmā, piemēram, simts gadus, ir viena ļoti skaidra tendence – veiksmīgais ieguldījums ir ieguldījums akcijās. Arī pēdējo desmit gadu finanšu tirgus attīstība pasaulē parāda, ka ar investēšanu akcijās bija iespējams nopelnīt trīs reizei vairāk, nekā noguldot naudu bankā. [9,13] Latvijā turpetī desmit gadu ienesība ir negatīva.

Kā vēl viens iemesls jāmin mazākumakcionāru savstarpējās sadarbības trūkums. Mazie investori bija un ir tik neorganizēti, ka nespēj vienoties par pārstāvību uzņēmumu padomēs, nespēj apvienoties, lai akcionāru sapulcēs pilnvērtīgi līdzdarbotos un bloķētu visādus šaubīgus darījumus. Patiesībā, mazākumakcionāriem pat nav nekādas vienotas vadības, kas veidotu kaut vai viedokļu apmaiņu starp tiem. Ir jūtama liela nepieciešamība pēc sava veida mazākumakcionāru sabiedrībām, kurās tiktu balsots par šo akcionāru kopējo viedokli un izvēlēta uzticības persona, kas pārstāvētu šo viedokli akcionāru pilnsapulcēs.

Koncerna likumā ir runa par tamlīdzīgām mazākumakcionāru kopām un viņu tiesībām. Varētu tikai vēlēties, lai līdzīgas normas tiktu ieviestas arī priekš citu uzņēmumu mazākuma akcionāriem.

Tā kā šādu tradīcijas Latvijā vēl nav ieviestas, uzņēmumu lielie akcionāri, ko pārstāv uzņēmumu valdība, stimulēja sabiedrības vilšanos akciju tirdzniecībā. Rezultātā diez vai šodien jauna kompānija spētu uzsākt biznesu publiski emitējot akcijas.

Liela daļa iedzīvotāju naudas aiziet tiešajam patēriņam. Kaut gan banku aktīvi ar katru gadu pieaug, šobrīd depozītu lielākajai daļai termiņš ir līdz gadam. Pašlaik aktuālas ir māju celtniecības, auto, sadzīves tehnikas iegādes. Bieži vien tas notiek ar līzinga palīdzību, kas stipri ierobežo sabiedrības iespējas un arī intereses novirzīt savus naudas līdzrkļus investīciju uzkrāšanas shēmām.

Tomēr liela daļa iedzīvotāju uzkrājumu atrodas mājsaimniecību rīcībā. Tie ir ievērojami naudas resursi, kuriem būtu iespējams iegūt fondu formu. Bet pašreizējais vērtspapīru tirgus ar esošajiem emitentiem jaunu investoru piesaistē sevi ir izsmēlis. Ieguldītāji gaida jaunas investēšanas iespējas, kas kalpotu kā alternatīvas līdzšinējām. Pēc autora domām, tās varētu izpausties kā jau pazīstamo vērtspapīru šķiras – akcijas, obligācijas un ieguldījumu apliecības, bet tikai jaunā, kvalitātes ziņā citā formā. Tāpat varētu tikt ieviesti mazāk pazīstamie atvasināto vērtspapīru instrumenti.

3. Mazākumakcionāru nākotnes ieguldījumu alternatīvas.

3.1. Jaunu ieguldījumu intrumentu iespējamība.

 

Lai uzlabotu pašreizējo Rīgas Fondu biržas stāvokli, ir veicami vairāki priekšdarbi, kas nodrošinātu biržas lielāku kapitalizāciju, apgrozījumu un potenciālo investīciju portfeļu kvalitāti. Pirmais no tiem ir jaunu vērtspapīru ieviešana tirgū, kas solītu vai garantētu saprotamu un prognozējamu ienākumu. Tās ir labu un spēcīgu uzņēmumu akcijas vai korporatīvās obligācijas. Tirgus dalībniekiem ir vajadzīga pārliecība, ka tie netiek apmānīti, nepieciešami skaidri spēles noteikumi. Reāla un darboties spējīga ieguldītāju aizsardzība. Lai pastāvētu normāla publisko vērtspapīru apgrozība, ir vajadzīga tirgus kultūra. Gan uzņēmumiem, gan ieguldītājiem ir jāparāda sava labā griba. Vajadzīga savstarpēja ētika un uzticēšanās, jo, piemēram, ieguldījums akcijās principā ir bez taustāmām ķīlām un ir kā avanss nākotnes rezultātam.

Ir skaidrs, ka mazā lielo ražojošo uzņēmumu skaita dēļ pie mums nekad nebūs tāds vērtspapīru tirgus, kāds ir ASV vai ES. Arī vēsturiski ASV ir ilgas publisko kompāniju tradīcijas, kur gandrīz visi lielie projekti tika finansēti ar publiska kapitāla piesaistīšanu. Rietumeiropā tradicionāli uzņēmumi ir bijuši ģimenes uzņēmumi, kas tikai nesenā pagātnē ir bijuši dažādu iemeslu spiesti kļūt publiski. Tradicionāli, Eiropas kompānijas finansējās ar kredītiem un fiksēta ienākuma vērtspapīriem. Publiskošanās notika, lai nodrošinātu likviditāti saviem ieguldījumiem, lai dotu iespēju menedžmentam un darbiniekiem piedalīties peļņā, kuru tie paši ir radījuši, lai finansētu kādus projektus, kur cita veida finansēšana nav iespējama.

Tomēr fondu tirgū iekļaujot daļēji valstij piederošo uzņēmumu akcijas – “Lattelekom”, “Latvijas Dzelzceļš”, “Latvijas Pasts”, “Air Baltic”, “Rīgas Siltums” u.c., tas varētu tikt krietni aktivizēts. Tāpat ienākot jauniem lieliem uzņēmumiem kā “Aldaris”, “Kimmel”, “Cido”, “Spilva”, “Latvijas finieris”,  “Lauma”, Rīgas, Liepājas un Ventspils ostas, “Rīgas piena kombināts”, “Rīgas piensaimnieks”, “Preiļu siers”, “Valmieras piens”, “Rūjienas piensaimnieks” u.c., varētu gaidīt aktivitātes pieaugumu.

Uzņēmumi līdz šim nav apzinājušies, ka publiskai akciju kotācijai ir daudz priekšrocību. Akciju tirdzniecība sniedz reālu un objektīvu uzņēmuma novērtējumu, kas var būt izšķirošs kādu projektu īstenošanā. Tirdzniecības rezultātā tiek panākts uzņēmuma vērtības pieaugums. Protams, biržas kotācija uzliek zināmas saistības sniegt informāciju biržai un sabiedrībai. Tomēr, piesaistot kapitālu no ārzemēm, arvien būtiskāka ir kotācija biržā, tas ir kā signāls, ka uzņēmums spēj būt un ir caurspīdīgs, grib un spēj izpildīt savas saistības. Ka tam ir pozitīva bilance un naudas plūsma, stabila vieta biznesa vidē. Tas ir draudzīgs sabiedrībai un tam ir svarīgs savs imidžs. Papildinot likumdošanu, kas dod publiskiem uzņēmumiem papildus priekšrocības, autors neizslēdz arī jaunu akciju emisijas. Tas tomēr ir lētākais kapitāla piesaistīšanas veids.

Autors uzskata, ka arvien lielāks akcents tiks likts uz fiksēta ienākuma vērtspapīriem. Šādi instrumenti spēja apmierināt sabiedrības vajadzību pēc stabila un prognozējama ienākuma līmeņa un aizņēmējam nav jādalās ar savām īpašuma tiesībām un ir prognozējama naudas cena. Šādi vērtspapīri arī spētu radīt sabiedrība drošības sajūtu par savu ieguldījumu. Šobrīd Baltijā ir ap 30 normālu, lielu, spēcīgu uzņēmumu, kuriem būtu iespējams emitēt savus parāda vērtspapīrus dažādu projektu finansēšanai.

Kompānijas drīz varētu sākt vairāk apzināsies fiksēta ienākuma vērtspapīru emisiju priekšrocības un izlaist šādus vērtspapīrus. Izlaižot fiksēta ienākuma vērtspapīrus, tiek formēta uzņēmuma kredītvēsture, tas ir apliecinājums uzņēmuma spējai uzņemties un pildīt saistības, apliecinājums ilgtermiņa stabilitātei. Piesaistot līdzekļus no sabiedrības indivīdiem nevis komercbankām, tam ir lētākas izmaksas.

Jau šobrīd Rīgas Fondu birža strādā pie šādu vērtspapīru emisijas izlaišanas vienkāršošanas (šobrīd tas nekonkurē ar kredītiem laika un procedūru ziņā). Ir perspektīvas nozares – būvniecība, tirdzniecība, kurās kapitāla piedāvātāji būtu gatavi investēt. Arī bankas būs ieinteresētas jaunu finansu instrumentu attīstībā, jo banku aktīvi nemitīgi pieaug, citai ātrāk, citai lēnāk, bet tomēr bankās ir akumulēti lieli līdzekļi, kas gaida iespēju pelnīt. Kredīta likmes konkurences apstākļos ir zemas. Bankas meklēs citus diversificētus ieguldījumu veidus. Šī kapitāla apkalpošanai tās būs gatavas palīdzēt uzņēmumiem organizēt vērtspapīru emisijas un pašas arī bieži vien izpirks šīs emisijas. Vēlāk iespējams otrreizējā tirgū novadīs tās tālāk jau individuāliem patērētājiem, kas veidos papildus apgrozību fondu tirgū un kapitāla apmaiņas dažādību.

Pie finansu intrumentiem, kuru potenciāls, vēl nav izmantots un apzināts jāmin pašvaldību emitēti fiksēta ienākuma vērtspapīri. Reāli pašvaldības vēl nav tik spēcīgas, lai varētu uzņemties šādas finansu saistības. Taču nākotnē ir iespējami atsevišķi projekti, kurus varētu finansēt pašvaldību līmenī, izmantojot mazo ieguldītāju piesaistīto kapitālu. Piemēram, kādas ražotnes celtniecībai. Municipālās obligācijas varētu tikt izplatītas pašvaldības iedzīvotāju vidū, lai līdz ar to finansētu pašiem sev jaunas darba vietas. Masu saziņas līdzekļos ir pieminēts, ka Rīgas dome ir izteikusi varbūtību izlaist tamlīdzīgas obligācijas. Tomēr šis pēc autora domām nav izdevies paraugs municipālo obligāciju emisijai, jo Rīgas domes mērķis ir nevis kāda projekta īstenošana, bet gan pašu parādu dzēšana.

Tagad sabiedrībā jau izveidojies vidusslānis, kurš visu naudu uzreiz neiztērē. Kaut daļa nogulstas depozītos, daļa atrodas mājsaimniecībām skaidrā naudā, agri vai vēlu šis kapitāls meklēs lielāku atdevi, alternatīvas ieguldījuma iespējas un arī ieguldījuma diversifikāciju un likviditāti. Paralēli pensiju fondiem, arvien skaļāk sevi pieteiks dažādi ieguldījumu fondi, kas ļaus šai sabiedrības daļai investēt naudas un kapitāla tirgos. Šis naudas daudzums pieaug. Pieaugot uzticībai finansu sistēmai, šī nauda meklēs alternatīvas investīcijas iespējas.

Līdz ar pensiju 2.līmeņa apjomu pieaugumu, cilvēki reklāmas ietekmē būs spiesti sekot norisēm fondu tirgos, lai izvēlētos labāko pārvaldnieku savai nākotnes pensijai. Pieaugs sabiedrības izpratne par norisēm finansu tirgū, kas savukārt varētu stimulēt efektīvāku naudas apsaimniekošanu.

Kapitāla patērētāji arvien vairāk sāks saprast šīs naudas iespējas un lielo piedāvājumu. Turklāt šī nauda pamatā būs ilgtermiņa un salīdzinoši lēta. Rezultātā lielie uzņēmumi agri vai vēlu būs spiesti ielaist jaunus akcionārus pamatkapitālā, lai finansētu jaunus projektus.

Ieguldījumu fondi naudu ieguldīs konservatīvi un uzņēmumi būs spiesti kļūt atvērtāki, lai piesaistītu šos līdzekļus, kas stimulēs iepriekš pieminēto tirgus kultūru. Fondi, veicot ieguldījumus uzņēmumu pamatkapitālos dos zīmi, ka konkrētā investīciju vide ir nobriedusi un pietiekoši droša. No otras puses uzņēmumi sāks pierast pie finansu institūciju līdzdalības pamatkapitālā.

Fondi no vienas puses līdzdalībā kapitālā piedalīsies kā institucionāli akcionāri, uzņēmums iegūs spēcīgu un kompetentu akcionāru. No otras puses fondi kalpos kā buferis ieguldītājiem, kas absorbēs emocijas un neprofesionalitāti un iespējamos negatīvās izmaiņas tirgus segmantos ar diversifikācijas, riska menedžmenta un analīzes palīdzību.

3.2. Ieguldījumi akcijās.

 

          Jebkuram cilvēkam ir iespēja piedalīties un gūt labumu no savas valsts attīstības, proti, investēt akciju tirgos. Amerikāņi vairāk nekā divas trešdaļas savu brīvo līdzekļu tur ieguldījumu fondos un konkrētu uzņēmumu kapitāla daļās. Aptuveni viena trešdaļa pasaules miljardieru guvuši savu bagātību, darbojoties finanšu tirgū. Turpretī neviens cilvēks savu bagātību nav guvis no banku depozīta sniegtajiem labumiem. [9,13]

          Individuāli ieguldījumi akcijās ir riskantāki, taču vilinošāki par investīcijām cita veida vērstpapīros vai par noguldījumiem termiņdepozītos, jo prakse rāda, ka ilgtermiņā šādi investējot, peļņa ir lielāka. Taču peļņa nav garantēta un pastāv iespēja ciest arī zaudējumus, jo dažādu riska faktoru ietekmē akciju cenām ir tendence svārstīties, tāpēc īsa termiņa, tostarp – vienas dienas darījumi ir ļoti riskanti. [14,17] Ieguldītāja pamatuzdevums ir radīt efektīvu portfeli, kas nodrošina maksimālu ienesību priekš noteikta riska līmeņa vai minimālu risku pie noteikta ienesības līmeņa. [29,802] Mūsdienu vērtspapīru teoriju centrālā problēma ir optimāla vērtspapīru portfeļa izveide. [31,6]

Lai gan pēdējie divi gadi akciju tirgiem no peļņas viedokļa nebija no veiksmīgākajiem – daudzu  akciju cenas ir ievērojami kritušās, un pašlaik neviens precīzi nevar prognozēt, kā svārstīsies Latvijas vai ASV biržās ietilpstošo akciju kopējā vērtība, sagaidāms, ka ilgtermiņā tā pieaugs un līdz ar to arī investoru peļņa. Tiek uzskatīts, ka tad, kad akciju vērtība ir ievērojami samazinājusies, ir īstais brīdis ieguldīt. Latvijā jau 2003.gada martā bija vērojama tendence vairāku uzņēmumu akcijām celties, piedevām tas notika ar visu trīs sarakstu vērtspapīriem. Pēc autora domām, šāds pozitīvs noskaņojums pamatojams ar a/s “Latvijas Balzāms” akciju atpirkšanu, uz kuru mazākumakcionāri varēja pieteikties līdz 6.maijam. “Latvijas Balzāms” gluži pavilka sev līdzi cerības uz akciju atpirkšanas īstenošanos, jo 2002.gads bija raksturīgs ar izvairīšanos no šīs atpirkšanas, dalot akciju paketes (a/s “Staburadze”, a/s “Kaija”, a/s “Valmieras Stikla šķiedra”, a/s “Ogre”, a/s “Kurzemes atslēga 1”). RFB joprojām ir vairāki uzņēmumi, kuru kontrolpakete pieder vienam akcionāram un līdz ar to būtu gaidāms akciju atpirkšanas piedāvājums (sk. 3.1.tabulu – sastādījis autors).                 

3.1. tabula

RFB kotēto akciju sabiedrību kontrolpakešu īpašnieki uz 01.01.2003, kas nav izteikuši obligāto akciju atpirkšanas piedāvājumu

Akciju sabiedrības nosaukums	Kontrolpaketes īpašnieks	Īpašuma daļa, %	Piezīmes
Lode	Edvīns Samulis	65.10
Ventspils zivju konservu kombināts	Ventspils Tirdzniecības osta	54.41	Kļūs par slēgtu a/s
Liepājas eļļas ekstrakcijas rūpnīca	SIA Gesil Ltd	…	Pārtraukusi darbu
Olainfarm	SIA Olmafarm	59.30
Baložu būvmateriālu kombināts	Pindstrup Mosebrug	54.15
Viesnīca Latvija	Linstow Varner	93.00
Pirmā banka	Nord LB grupa	97.90
Rīgas  raugs	Oy Nordic Yeast AB	73.19
Narūta	Staburadze	52.90	Nolemts likvidēt
Strenču mežrūpniecības saimniecība	Vitauts Breicis	51.06
Rīgas Transporta flote	AS Lavinia Corp.	76.15
Rīgas Kuģu būvētava	SIA Remars-Rīga	50.18
Grobiņas zivju audzētava	Laimonis Laugalis	55.90
Liepājas metalurgs	SIA Gesil Ltd	84.60
Olaines kūdra	SIA Mono	56.57
Rīgas radioaparātu rūpnīca	SIA Baltlains Inter	71.42

Tieši potenciālā atpirkšanas piedāvājuma dēļ, šie uzņēmumi varētu būt investoriem pievilcīgi. Kā izriet no 3.1.tabulas datiem, reālākie akciju atpircēji varētu būt “Viesnīca Latvija”, “Pirmā banka” un “Liepājas Metalurgs”. Tomēr visticamāk, ka akciju atpirkšanu veiks pirmais no minētajiem emitentiem, jo “Pirmā banka” vēlēsies palielināt akciju skaitu publiskā apgrozībā, lai saglabātu kotāciju biržā, bet “Liepājas Metalurgs” sadalīs akciju paketi.

Vēl varētu ieteikt ieguldīt līdzekļus lielu Krievijas kompāniju akcijās, kas strādā enerģētikas sektorā, vai arī tehnoloģiju kompānijās ASV, jo šo kompāniju akcijas pēdējo gadu laikā ir piedzīvojušas dramatisku kritumu un tām ir izaugsmes potenciāls. [9,13] Prakse liecina, ka ilgtermiņā akcijas noteikti ir pelnošākas nekā cita veida vērstpapīri vai depozītnoguldījumi – praktiski  nav tādu gadījumu, kad 5 vai 10 gadus akciju vērtība krītas – kādā  noteiktā brīdi tā noteikti sāk doties augšup.

Daži mazie ieguldītāji cenšas nopelnīt, spekulējot ar akcijām īstermiņā, sekojot akciju cenu svārstībām. Taču jāsaprot, ka te ar pārsimts latiem ievērojamu peļņu grūti gūt. Der ņemt vērā arī akciju investoru vidē populāru teicienu: neveiksmīgas īstermiņa spekulācijas bieži pārvēršas par ilgtermiņa ieguldījumiem, t.i., iegulda naudu, plānojot nopirktās akcijas drīzumā ar peļņu pārdot, taču akciju cena krīt, un investors gaida, līdz ieguldījumu vērtība sasniegs vismaz sākotnējo vērtību. [14,17]

Gūt peļņu no ieguldījumiem akcijās var divos veidos: no uzņēmuma izmaksātajām dividendēm un no akciju cenas pieauguma. Tāpēc ir vērts painteresēties par to, kāda ir noskatītā uzņēmuma dividenžu izmaksu politika pēdējos gados. Tomēr izmaksātās dividendes absolūtos skaitļos nav vienīgais rādītājs, pēc kura vien būtu vērts vadīties. Jāskatās arī akcijas vērtība, to vērtības svārstību amplitūda, kā arī ir vērts izrēķināt koeficientus, kas ekonomikā ir plaši pazīstami un liecina par potenciālo peļņu vai zaudējumu draudiem, piemēram akcijas tiešo ienesīgumu (sk. 3.1. formulu 64.lpp.).

r = D / P,                                           3.1.

kur

r        - akcijas tiešais ienesīgums

D       - dividendes

P       - akcijas tirgus cena

          Piemēram, a/s “Latvijas Gāze” cena biržā ir apmēram Ls 5.50, 2002.gadā izmaksāto dividenžu apjoms sastādīja Ls 0.17 uz akciju. Līdz ar to akcijas tiešais ienesīgums r pēc formulas 3.1. sastāda 0.03. Tātad ieguldot īsi pirms dividenžu aprēķina datuma 1 latu “Latvijas Gāzes” akcijās, investors ieguva tikai 3 santīmus peļņas jeb 3% rentabilitāti. Turpretī, īsi pirms paziņošanas par dividenžu izmaksu Ls 0.03 apmērā par akciju, a/s “Kaija” akciju cena biržā bija tikai Ls. 0.15, r sastādīja 0.20. Tas nozīmē, ka, ieguldot 1 latu “Kaijas” akcijās, varēja gūt peļņu 20 santīmu apmērā, kas atbilst 20% rentabilitātei. No šī piemēra var secināt, ka, lai salīdzinātu akcijas, nepieciešams lietot relatīvos raksturlielumus un absolūtie skaitļi ir tikai aprēķinu datu avots.

          Lai vēl precīzāk novērtētu ieguldījuma atdevi var aprēķināt akcijas gala ienesīgumu (sk. 3.2. formulu).

r_g =  D + (P – P_o) / t                                    3.2.

                                                                   P_o

kur

r_g       - akcijas gala ienesīgums

D       - dividendes

P       - akcijas pārdošanas cena

P_o      - akcijas pirkšanas cena

t        - gadu skaits

          Izmantojot iepriekšējos datus, autors aprēķina akciju gala ienesīgumu iepriekšminētiem diviem uzņēmumiem. Pieņemot, ka akciju cenas 2002.gadā ir to pirkšanas cenas P_o, par akciju pārdošanas cenām P tiek pieņemtas akciju vidējās vērtības 2003.gada maija sākumā, kas ir sekojošas: “Latvijas Gāzei” – Ls 5.53, “Kaijai” – Ls 0.09. Tiek pieņemt, ka kopš akciju pirkšanas un pārdošanas darījumiem ir apritējis pilns gads. Tādejādi a/s “Latvijas Gāze” akcijas gala ienesīgums r_g dotajā piemērā ir 0.0|36| jeb 3.6%, kas ir tikai nedaudz vairāk, ka tiešais ienesīgums. Tātad, izmantojot “Latvijas Gāze” akcijas kā viena gada ieguldījumu, akcionāri no šī uzņēmuma akciju kursu svārstībām varēja gūt nelielus ienākumus.

          Savukārt, “Kaijas” gala ienesīgums ir negatīvs –0.20 jeb apaļi –20% no ieguldītā kapitāla. No tā var secināt, ka pārdodot a/s “Kaija” akcijas īsi pēc dividenžu aprēķina datuma būtu iespējams gūt 20% peļņu, bet, realizējot tās gadu vēlāk, nāktos ciest tādu pašu apmēru zaudējumus.

          No iepriekš apskatītajiem piemēriem var secināt, ka akciju cenas ir neparedzamas. Ienākumi no lielu, stabilu uzņēmumu, kas regulāri maksā dividendes, akcijām maziem ieguldītājiem ir nenozīmīgi. Savukārt, iegādājoties mazāku uzņēmumu akcijas, ienesība var būt ļoti augsta, bet tik par liela varbūtība ir gūt zaudējumus.

Ja iegulda ārzemju kompānijās, jāņem vērā arī  tāda parādība kā valūtu risks. Valūtas kursu svārstības nevar ignorēt – statistika liecina, ka izmaiņas valūtas kursos ir būtiskas. Lai gan bieži valūtas kurss pēc krituma fāzes atgriežas iepriekšējā līmenī, ja investors ir pārdevis akcijas brīdī, kad valūtas kurss ir bijis viszemākais, tad ir jārēķinās ar papildu zaudējumiem. [20,15]

Teorētiski, pilnīgā tirgū var uzticēties cenām, tajā ir pieejama visa informācija par katras akcijas vērtību. Akciju cenā parasti jau ir ietverta visa informācija par uzņēmuma vērtību, ieskaitot pat tirgus viedokli par uzņēmuma nākamo periodu peļņu, utt. Tas nozīmē, ka vairākumam ieguldītāju nav iespējas sasniegt vērā ņemamu ienesību uz īstermiņa spekulācijām. Ja to mēģina darīt, tad neieciešams zināt ne tikai vairāk par jebkuru katru atsevišķu tirgus dalībnieku, bet vairāk par visiem kopā ņemot. [26,300.-301.] Ja, piem., uzņēmums ir paziņojis, ka šogad gatavojas maksāt 0.10 Ls uz akciju dividendēs, tad loģiski būtu, ka šī informācija jau ir tirgus cenā ietverta. Pienākot dividenžu izmaksas dienai, akcijas cena vienkārši samazinātos par šiem 10 santīmiem, jo tieši tik daudz no uzņēmuma vērtības tiek atdots īpašniekiem atpakaļ. [14,17]

Tomēr Latvijas gadījumā šis princips darbojas ļoti reti. 2002.gadā “Latvijas Gāzes” dividenžu izmaksa pilnībā neietekmēja to tirgus cenu. Savukārt, “Kaijas” gadījumā notika neadekvāts cenas pieaugums pusgada laikā aptuveni par 100%.

Latvijas Fondu biržā fiziskām personām, kas ir Latvijas rezidenti, izmaksātās dividendes netiek apliktas ar ienākuma nodokli. Savukārt, Latvijas rezidentiem izmaksātajām dividendēm no citu valstu uzņēmumu akcijām, ja tās tiek izmaksātas attiecīgajā valstī, tiek ieturēts ienākuma nodoklis saskaņā ar tās valsts likumdošanu. Pēc tam peļņa arī Latvijā tiek aplikta ar nodokli saskaņā ar likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 24.pantu. [2,15]

Latvijā pagaidām netiks ieviests ienākuma nodoklis dividendēm, kaut arī periodiski laikrakstos var lasīt domas par tā nepieciešamību vai gluži pretēji – potenciālo kaitējumu. Pēc autora domām, ņemot vērā fondu tirgu un izmaksāto dividenžu apjomus (sk. 3.pielikumu), būtisks kaitējums emitentu darbībai un ieguldītājiem netiktu dots, tomēr pasākuma nodrošināšana pati par sevi būtu apgrūtinoša kā nodokļa maksātājiem tā Valsts ieņēmumu dienestam ar niecīgu lietderību valsts budžetam. Jāņem vērā, ka dividenžu nodoklis pastāv gan ASV, gan ES un, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, tas būs tikai laika jautājums. Tāpēc ieguldītājiem ar ilgtermiņa skatījumu autors ieteiktu rēķināties ar iespējamajiem papildus izdevumiem. 

Nodokļu aplikšanas kārtība un apjoms ārvalstīs izmaksātajām divdendēm un gūtajiem ienākumiem no akciju pārdošanas ir dažāda - Latvijai ar daudzām valstīm ir noslēgtas t.s. konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu. Katrā valstī tām ir speciāli piemērošanas noteikumi. [14,17]

Var izvēlēties ieguldīt akcijās individuāli – atsevišķu uzņēmumu akcijās vai t.s. indeksa akcijās, kuras pārstāv kādu tirgus sektoru vai nozari, piem., telekomunikācijas, lielākas vai mazākas konkrētā tirgus kompānijas, vai tirgu ģeogrāfiski. Var veikt darījumus ar akcijām arī ar interneta starpiecību. [21,16] Ieguldot naudu indeksu akcijās, ir iespējams automātiski sadalīt ieguldījumu risku, un nav jāseko līdzi konkrētas kompānijas darbībai. Latvijā pagaidām darbojas viens indeksa fonds. Diversificēti ieguldījumi akcijās ir arī drošāki par ieguldījumiem paša izveidotā biznesā, jo ar vienu uzņēmumu var notikt daudz kas, bet visu valsts ekonomiku nogremdēt ir daudz grūtāk. [9,13] Cits veids, kā ieguldīt akcijās, ir uzticēt savu investīciju portfeli pārvaldīt profesionāļiem ieguldījumu fondos. Riska pakāpe visos gadījumos jāizvēlas pašam investoram. Abiem gadījumiem – ieguldot individuāli vai ar ieguldījumu sabiedrību starpniecību ir savas priekšrocības un trūkumi (sk. 3.2.tabulu 68.lpp – sastādījis autors).

Lai mēģinātu saprast, uz kuriem akciju tirgiem skatīties, apsverot investīciju objekta izvēli, sākotnēji var papētīt biržu indeksus, kas norāda, kā kādā laika periodā svārstījusies biržā tirgoto akciju kopējā vērtība. Piem., Dow Jones indekss ir relatīvi stabils – tajā iekļautie uzņēmumi ir t.s. blue chips (lielu un stabilu uzņēmumu akcijas) un to cenu svārstības samērā nelielas, tiek uzskatīts, ka ar tām īstermiņā ir ļoti grūti spekulēt. Vienas no lielākajām cenu svārstībām novērojamas tehnoloģisko kompāniju bagātajam Nasdaq indeksam. [14,17] Biržu indeksi tiek noteikti katru dienu un dienas laikā tie mainās. [13,14]

Lielie akciju vērtības pieaugumi (pat 100%) parasti notiek ar jaunām, arī mazām kompānijām, kurām pēkšņi izdodas, piemēram, kaut ko atklāt, taču nav lielu iespēju par to uzzināt pirms notikuma un nopirkt konkrētā uzņēmuma akcijas. Pagāšgad šādu akciju cenas pieaugumu varēja vērot a/s “Kaija”, šogad – a/s “Ditton pievadķēžu rūpnīca” akcijām, tomēr tam ir spekulatīvi cēloņi. Ieguldījumi akcijās, kuru cenas ir tik svārstīgas, ir ļoti riskantas – otrā dienā to cena var strauji samazināties vai pat atgūt savu iepriekšējās dienas vērtību. Kā mēdz teikt tirgus analītiķi, – augstākās akciju vērtības biržā dzimst pesimisma stāvoklī, dzīvo skepses apstākļos un mirst eiforijā. [27,52]

Kapitāla pieaugumam jābūt pietiekamam, lai kompensētu atteikšanos no tekošā patēriņa, attaisnotu risku, kompensētu inflāciju, komisijas izmaksas un visbeidzot – nestu papildus ienākumu. [32,7] No investora viedokļa ir svarīga likviditāte, kura, protams, ir lielāka pazīstamākajos tirgos. Lielāki tirgi varētu būt pievilcīgāki, tāpēc ka investors vismaz ir dzirdējis par uzņēmumiem, kuri tur tiek kotēti, bet mazos tirgos, izņemot vietējo, viss ir nezināms.

3.2. tabula

Dažādu ieguldījumu objektu priekšrocības un trūkumi Latvijā uz 2003.gadu

	Priekšrocības	Trūkumi
Akcijas	Peļņa bieži vien ir augstāka nekā ieguldījumu fondu apliecībām. Iespēja gūt ievērojamu peļņu īsā laika posmā. Iespēja tieši piedalīties tirgus aktivitātēs, pašam pieņemt lēmumus bez citu starpniecības. Pašapziņa, ka investors ir uzņēmuma līdzīpašnieks – rodas interese sekot informācijai par uzņēmuma un nozares darbību.	Lielāks risks gūt zaudējumus, peļņa nav garantēta, peļņa nav fiksēta (liela atkarība no tirgus stihiskajām svārstībām), bankrota gadījumā akcionāra prasības pret uzņēmumu tiek apmierinātas pēdējās – risks zaudēt visu ieguldīto naudu. Jāseko tirgus svārstībām (jo augstāka riska akcijas, jo biežāk), nepieciešama kompetence par katru uzņēmumu atsevišķi. Apgrūtināta diversifikācija (komisijas paaugstina izmaksas).
Obligācijas	Peļņa augstāka nekā depozītiem, peļņa garantēta. Peļņa pamatā fiksēta, bet izdevīgā tirgus brīdī var pārdot par nedaudz augstāku cenu, nekā diskontēto vērtību (minimāla atkarība no tirgus stihiskajām svārstībām), bankrota gadījumā obligacionāra prasības pret uzņēmumu tiek apmierinātas kā vidējās. Nav būtiski sekot tirgum, jo var zaudēt tikai potenciālo mainīgo peļņas daļu, kuras īpatsvars, salīdzinot ar fiksēto, ir niecīgs.	Īsā laika posmā peļņa būs ļoti maza– tā ir stingri piesaistīta tās emisijas termiņam. Ir nepieciešama kopetence par nozari, kurā darbojas uzņēmums.
Ieguldījumu fondu apliecības	Peļņa augstāka nekā obligācijām. Diversifikācija (atšķirībā no akcijām). Nav nepieciešama kompetence. Nav būtiski sekot tirgum.	Īsā laika posmā peļņa būs ļoti maza– fonda pārvadnieks paaugstina komisijas īstermiņa ieguldītājiem. Zūd tiešā iespēja piedalīties tirgus aktivitātēs (atšķirībā no akcijām).
Depozīti	Peļņa garantēta. Peļņa fiksēta vai mainīga atkarībā no izvēlētā depozīta. Maza nepieciešamība pēc diversifikācijas (pastāv valsts garantēts fonds bankrota gadījumā). Nav nepieciešama kompetence. Nav būtiski sekot tirgum. Bankrota gadījumā noguldītāja prasības tiek apmierinātas kā pirmās.	Zema peļņa. Ieguldījuma neelastība (pārtraucot ieguldījumu, tiek zaudēta peļņa, nereti vēl ir soda procenti).

Viens no galvenajiem faktoriem ir arī pārliecība, ka attiecīgais tirgus tiek pareizi uzraudzīts no attiecīgās valsts uzraudzības institūcijām. Šobrīd par to var šaubīties gan Latvijā, gan pārējā pasaulē. Fondu tirgus citadelē, kuras darbība atstāj iespaidu uz visām pārējām pasaules valstīm – ASV, tirgus uzraudzība arī ir saņēmusi smagu kritiku. Piemēram, senatora Dž.Lībermena ziņojumā par bankrotējušo enerģetikas kompāniju Enron kritizēti tika ne tikai finansu analītiķi, kredītreitingu aģentūras (Standard&Poors un Moody’s) un auditorfirmas, bet arī Vērtspapīru un biržas komisija (SEC). Senāta izmeklēšanas pārskatā teikts: “Šie trūkumi liek apšaubīt pamatprincipus, uz kuriem balstās ASV finanšu sistēmas regulācija.” [25,10]

No apskatītā var secināt, ka ieguldījumiem akcijās ir daudz priekšrocību un trūkumu. Pēc autora domām akcijas būtu piemērotas tiem mazajiem ieguldītājiem, kuri atbilstoši savām psiholoģiskām raksturīpašībām ir gatavi uzņemtiem lielu risku un aktīvi darboties vp tirgū. Tā kā pamatā šādu cilvēku Latvijā pagaidām nav daudz, tad maziem ieguldījumiem vēlamāki būtu fondi ar mazāku mainību cenu ziņā, bet stabiliem ienākumiem. Pie tiem pieder obligācijas, kuras garantē fiksēto ienākumu un sola arī zināmu spekulatīvo peļņu.

3.3. Ieguldījumi obligācijās.

 

Obligāciju tirgus tiek sadalīts divās lielās grupās atkarībā no to emitenta –valsts obligācijās un korporatīvajās obligācijās. Valsts obligācijas veido nedaudz vairāk kā pusi (aptuveni 55 %) no kopējā pasaules obligāciju tirgus. Šī grupa sastāv no parāda vērtspapīriem, kuru emitenti ir centrālās valdības, municipalitātes, kā arī dažādas valdības aģentūras. Līdz ar to šī segmenta vērtspapīru novērtējums ir vistiešākajā veidā saistīts ar ekonomisko situāciju attiecīgajā valstī.

Valsts obligācijas vēl var sadalīt divās lielās grupās atkarībā no tā, kāda valsts tās emitējusi – vai jau augsti attīstīta (ASV, Rietumeiropa, Japāna u.tml.) vai vēl tikai attīstības procesā esoša valsts (Centrālā un Austrumeiropa, Latīņamerika, Āzija u.tml.). Jāatzīmē, ka cenu atkarība no valsts ekonomiskā stāvokļa attīstīto un attīstības valstu vērtspapīriem var būt diametrāli pretēja. [18,14] Ja, piemēram, Latvijas valsts iekšējā aizņēmuma obligācijām tiek ņemts vērā valsts maksātspējas stāvoklis, bet “Unibankas” un “Hipotēku bankas” obligācijām mazāk, tad Krievijas fondu tirgū visiem vērtspapīriem kā riska faktors tiek uzskatīts arī valsts ekonomiskais stāvoklis.

Attīstītās valstīs, kuras ir izpelnījušās investoru lielu uzticību, valsts obligāciju cenas parasti pieaug, kad ekonomikai klājas grūti. Līdzīgi ir arī Latvijā – šobrīd, kad valsts kase neizjūt radikālu nepieciešamību pēc naudas līdzekļiem, emitēto 10 gadu obligāciju ienesīgums pēc tirgus analītiķu domām ir uzskatāms par zemu. Šādu sakarību nosaka vairāki apsvērumi. Pirmkārt, lai cīnītos ar ekonomiskās aktivitātes kritumu, centrālās bankas parasti ķeras pie ekspansīvas monetārās politikas – tās cenšas pazemināt nacionālās valūtas procentu likmes (naudas cenu), tādējādi palielinot naudas masu apgrozībā. Līdz ar vispārējo procentu likmju kritumu pazeminās arī valdības parāda vērtspapīru ienesīgums, un obligāciju cenas attiecīgi paaugstinās. [18,14] Jāņem vērā arī, ka augsts tirgus nepastāvīgums paaugstina arī procentu likmju ievērojamu izmaiņu varbūtību. [33,322]

Otrkārt, ekonomisko problēmu gadījumā parasti notiek investīciju masas pārvietošanās no riskantākiem aktīviem – piemēram, akcijām uz salīdzinoši drošākiem aktīviem, par kādiem tiek uzskatīti arī valdības vērtspapīri, tādējādi nosakot pēdējo pieprasījuma un cenu augšupeju. Šāda situācijas attīstība pēdējos trīs gados novērojama attīstītās pasaules finansu tirgos – Amerikā, Eiropā, Japānā. Jāatzīmē, ka aprakstītā sakarība pārstāj darboties, ja ekonomiskās problēmas pāraug ilgstošā krīzē un rodas aizdomas par valsts spēju atmaksāt savas saistības. [18,14]

Tāpēc maziem ieguldītājiem obligācijas ir tie vērtspapīri, kas sniedz drošības izjūtu potenciālā valsts ekonomiskā krituma gadījumā. Obligāciju emitents (valsts vai privātais sektors), uzņemas saistības atdot saņemtos līdzekļus. Akciju gadījumā ieguldītājs risku izjutīs solidāri ar uzņēmumu.

Attīstības valstu tirgos notiek pretēji procesi. Attīstības sākumposmā – drīz pēc valstiskās neatkarības atgūšanas, valsts režīma maiņas u.tml., investori ļoti piesardzīgi un aizdomīgi izturas pret ieguldījumu iespējām šādos vp, tādēļ obligāciju emisija būtu mazefektīva. Naudu tie aizdotu tikai tādā gadījumā, ja aizņēmējs maksā augstus kredītprocentus – tā saucamo riska prēmiju. Stabilizējoties valsts ekonomiskajam stāvoklim, investori kļūst piekāpīgāki un pieprasītā riska prēmija samazinās kā tas noticis ir Latvijā. Līdz ar to pazeminās valdības obligāciju ienesīguma likmes, bet cenas kāpj.

Diemžēl mazajiem investoriem Latvijā nav dotas iespējas iegādāties valsts obligācijas, to emisijas izpērk komercbankas. Teorētiski ieguldītājam ir iespēja vērsties pie sava vp kontu turētāja un lūgt, lai tas iegādājas obligācijas viņam, bet praksē šādas iespējas netiek izmantotas, jo komercbankām pašām valsts obligācijas ir ieguldījumu veids, un trešām personām tās tiks pārdotas par tādām cenām, kas padarīs obligāciju iegādi mazākumakcionāram par ekonomiski nepamatotu.

Savukārt, korporatīvās obligācijas ir emitējušas kompānijas, kuras šo instrumentu izmanto kā alternatīvu banku kredītiem ar mērķi iegūt līdzekļus savas darbības paplašināšanai vai citiem ekspansīviem nolūkiem. Latvijā ieguldītājiem pagaidām ir pieejamas tikai “Hipotēku bankas” ķīlu zīmes un viens “Unibankas” obligāciju laidiens. Kaut izvēle nav liela un ienesība, salīdzinot ar banku depozītiem, neliela, šos vērtspapīrus var izmantot kā pirmos ieguldītāja soļus obligāciju tirgū.

Ārzemēs korporatīvo obligāciju kvalitāti raksturo tām piešķirtais kredītreitings. Atkarībā no ieguldītāja vēlmēm iegādātiem obligācijas tikai kā investīciju portfeļa sastāvdaļu vai arī nodarboties spekulācijām, tiek izšķirtas divas obligāciju grupas – investīciju un spekulatīvās. Tā kā ieguldījumi obligācijās šī darba ietvaros tiek piedāvāti kā drošāks ieguldījumu veids ne kā akcijās, autors mazākumakcionāriemm, iegādājoties ārvalstu obigācijas, ieteiktu pievērst uzmanību obligācijām ar investīciju pakāpes reitingu (sk. 3.3. tabulu, 72.lpp).

Galvenais faktors, kas ietekmē korporatīvo obligāciju cenu svārstības, protams, ir attiecīgās kompānijas finansiālais stāvoklis un nākotnes attīstības perspektīvas. Turklāt šo obligāciju ienesīgums un cenu izmaiņas lielā mērā ir atkarīgas no kompānijas atrašanās valsts vispārējā ekonomiskā stāvokļa un obligāciju bāzes valūtas procentu likmēm. Tā kā papildus dažādiem ar attiecīgo valsti saistītiem politiskiem un ekonomiskiem riskiem klāt nāk ar pašas kompānijas finansu stabilitāti saistīti riski, korporatīvās obligācijas parasti piedāvā augstāku ienesīgumu. Tajā pašā laikā šim tirgus sektoram ir raksturīgas augstākas cenu svārstības, un tāpēc ieguldījumi korporatīvajās obligācijās tiek uzskatīti par riskantākiem salīdzinājumā ar ieguldījumiem valdības parāda vērtspapīros.

3.3. tabula

Starptautisko reitingu aģentūru izvērtētās riska pakāpes uz 2003.gada sākumu.

	Standard&Poor’s, Fitch	Moody’s
Investīciju pakāpe	AAA	Aaa
	AA+	Aa1
	AA	Aa2
	AA-	Aa3
	A+	A1
	A	A2
	A-	A3
	BBB+	Baa1
	BBB	Baa2
	BBB-	Baa3
Spekulatīvā pakāpe	BB+	Ba1
	BB	Ba2
	BB-	Ba3
	B+	B1
	B	B2
	B-	B3
	CCC	Caa
	CC	Ca
	C	C
	D

Līdz ar to kā izriet no 3.3.tabulas korporatīvajam obligāciju laidienam vajadzētu atbilst vismaz BBB vai Baa reitingiem. Potenciāli šādas obligācijas varētu emitēt (neskaitot bankas) tādi Latvijas uzņēmumi kā “Rīgas siltums”, “Rīgas ūdens”, “Latvijas pasts”.

Obligāciju cenai ir negatīva attiecība pret ienesīguma likmi. Ja pieprasītais obligācijas iensīgums pieaug, obligācijas cena samazinās. Citiem vārdiem sakot, pieaugot obligācijas riskam, investors, kuram obligācijas jau pieder, zaudē. Savukārt, ja obligācijas risks samazinās, mazinās arī pieprasītais obligācijas ienesīgums, un obligācijas cena aug, radot papildu peļņu obligācijas īpašniekam. Pēdējo var novērot gadījumos, kad reitingu aģentūra palielina obligācijas reitingu – obligācijas ienesīgums attiecīgi krītas, bet cena pieaug. [18,15]

Obligācijas būtu jebkura mazā investora ieguldījumu neatņemama sastāvdaļa, drošības bāze, kura nodrošinātu ienākumu tad, kad akciju cenas krītas vai arī netiek maksātas dividendes. Veidojot akciju, obligāciju un ķīlu zīmju kombinēto investīciju portfeli ieguldītājam ir nepieciešams skurpulozi izvērtēt katra vērtspapīru lietderību tajā. Tomēr pastāv alternatīva veidot daudzveidīgus ieguldījumus bez niansētas plānošanas. Tos sauc par ieguldījumu fondiem, kuri pēc savas būtības prezentē jau izveidotus ieguldījumu portfeļus ar sabalansētu risku. Piedevām vēl ieguldījumu fondu sabiedrības, kas pārvalda šos fondus, sola nodrošināt profesonālu ieguldīju uzraudzību, lai savlaicīgi pārvietotu līdzekļus no vp tirgus segmentiem, kas kļuvuši riskantāki, uz vairāk drošiem.

3.4. Ieguldījumu fondi.

 

Ieguldījumu fonds ir investoru ieguldītās mantas kopums, kuru pārvalda ieguldījumu sabiedrība. Šie fondi ir pasaulē plaši pazīstams veids, kā privātpersonas un uzņēmumi iegulda savus uzkrājumus. Ir daudz dažāda veida ieguldījumu fondi, piem., ieguldījumu fondi, kuri iegulda akcijās vai obligācijās, dažādos biržu indeksos, nekustamajā īpašumā u.c. Ieguldījumu fondos ieguldījumu risks ir mazāks, jo tiek ieguldīts daudzos un dažādos likvīdos vērtspapīros. Ja katrs ieguldītājs atsevišķi vēlētos sasniegt daudzveidīgu portfeli, tad darījumu izmaksas būtu krietni augstākas, nekā tas ir ieguldījumu fondu gadījumā. Pie tam ieguldījumi investīciju fondu ieguldītājiem dod iespēju ekonomēt ne tikai naudas līdzekļus, bet arī laiku. [19,18]

Piemērotas ieguldījumsabiedrības izvēles pamatā ir paša ieguldītāja priekšstati, investīciju termiņš un mērķis. [36,132] Izvēloties sev piemērotāko ieguldījumu stratēģiju un ieguldījumu fondu vai vairākus fondus, parasti visgrūtāk nosakāmais faktors ir riska iecietības līmenis – cilvēkiem ir grūti saprast, uz kādu risku viņi ir gatavi. Līdzekļu pārvaldītāji iesaka sadalīt savu ieguldījumu risku, piemēram, daļu līdzekļu investēt akciju fondos, daļu obligāciju, daļu naudas tirgus fondos. Tad investīciju portfeļa vērtības svārstības līdzsvarosies. Izvietojuma sadalījuma ieteicamās proporcijas mainās atkarībā no situācijas pasaules finansu tirgū.

Latvijas ieguldījumu sabiedrības piedāvā investēt galvenokārt zema riska fondos, bet, izvietojot naudas līdzekļus ārzemju fondos, iespējams izvēlēties ļoti plašu ieguldījuma ienesīguma pakāpi. Pašlaik licences publiskai ieguldījumu apliecību izplatīšanai ir divām bankām – a/s “Latvijas Unibanka” un a/s “Parex banka”, un tās piedāvā investēt arī dažādos ārzemju fondos.

Latvijas vietējā vp tirgū ir pieejami divi ieguldījumu fondi – “Baltic Index fonds” un “Valsts obligāciju fonds”. Abi fondi ir uzskatāmi par konservatīviem ar zemu riska pakāpi, tāpēc jo īpaši piemēroti ieguldītājiem ar maziem līdzkeļiem.

Atšķirīgs risks ir ieguldījumiem dažādos reģionos, tautsaimniecības nozaru uzņēmumu vērtspapīros un valūtās. Ja cilvēku interesē ātras un lielas peļņas iespējas un tajā pašā laikā viņš ir gatavs uzņemties salīdzinoši augstu risku, tad var ieteikt investēt, piem., NVS vai Ķīnas fondu tirgos. Ja ieguldītājs vēlas saņemt salīdzinoši augstu ienesīgumu un vienlaikus ir gatavs ieguldīt līdzekļus uz ilgāku termiņu, tad investīcijām var būt piemēroti salīdzinoši augsta riska fondi, tādi kā biotehnoloģisko kompāniju akciju fondi. Ņemot vērā šāda ekonomikas sektora ļoti dinamisko attīstību, īsā laika periodā šo kompāniju akciju cenas var strauji svārstīties, bet ilgtermiņā speciālisti šiem fondiem prognozē ļoti augstu ienesīgumu.

Ieguldījumu fondu investoru izturēšanās pret saviem ieguldījumiem ir ļoti dažāda. Ir investori, kuri ik dienu seko savu ieguldījumu vērtības izmaiņām, portfelī ietilpstošo fondu aktīvu sadalījumam. Finansu tirgus speciālisti gan iesaka izvēlēties sev atbilstošu investīciju stratēģiju un termiņu un pārējo atstāt profesionāļu ziņā. "Daudzu fondu, piemēram, obligāciju un akciju fondu ieguldījumu vērtība īstermiņa perspektīvā piedzīvo salīdzinoši straujas svārstības. Tas nervozākus klientus var pamudināt mētāties pa fondiem, kā rezultātā tiek zaudētas komisijas maksas: ilgākā termiņā investīcijas jebkurā vērtspapīru veidā ir nesušas peļņu," – tā Parex Asset Management pārdošanas un mārketinga direktors Sergejs Medvedevs. [19,18]

Jāatzīmē, ka gadījumos, kad klientam tomēr rodas vajadzība izņemt savus līdzekļus no fondiem pirms paša noteiktā investīciju termiņa, viņš to var izdarīt viegli un ātri bez jebkādiem ierobežojumiem un soda naudām. Augstā likviditāte ir viena no būtiskākajām investīciju fondu priekšrocībām, salīdzinot ar, piemēram, termiņnoguldījumiem. Ja daļa no investētajiem līdzekļiem jums nepieciešami ātrāk par sākotnēji plānoto ieguldījumu termiņu, vispirms ieteicams ņemt ieguldījumus no naudas tirgus fondiem (jo tie piedzīvo vismazākās ienesīguma svārstības). Tikai pēc tam vajadzētu izņemt naudu no obligāciju fondiem un akciju fondiem.

A/s “Latvijas Unibanka” 2001.gada vidū bija pirmā banka Latvijā, kas sāka publiski piedāvāt investīciju iespējas starptautiskos ieguldījumu fondos: SEB Lux akciju fonda un SEB Lux (F) fonda – kopumā 9 dažādu SEB ieguldījumu fondu daļās. SEB ieguldījumu fondi ir starptautiski, tiek kotēti Luksemburgas fondu biržā, tos uzrauga Zviedrijas un Luksemburgas vērtspapīru tirgus institūcijas, un tie ir reģistrēti arī Latvijā Finansu un tirgus kapitāla komisijā. SEB pieder 25% no Zviedrijā pārvaldīto ieguldījumu fondu tirgus. SEB grupas pārvaldīšanā atrodas aktīvi aptuveni 85 mljrd. EUR apjomā.

Dalība SEB investīciju fondos ir uzskatāma par ilgtermiņa investīciju – tā nav domāta īstermiņa spekulācijām. Riska pakāpe atkarīga no nozares, kurā fonds darbojas. Piemēram, tehnoloģiju fonds ir augsta riska fonds. Fondu daļu pirkuma minimālais apjoms ir 10 lati. Ja klients investē katru mēnesi 10 latus 5 vai 10 gadus, tad pēc 5 vai 10 gadiem viņš var saņemt attiecīgi Ls 817 vai Ls 2300 (pieņemot, ka gada ienesīguma likme 12 %). Atkarībā no klienta investīciju porfeļa sadalījuma, ienesīgums var būt gan augstāks, gan zemāks.

Populāra ieguldījumu summa regulārajiem maksājumiem SEB fondos ir aptuveni 20 USD mēnesī. Par katru pirkumu banka ietur komisiju 3% apmērā no pirkuma summas. Bet par portfeļa struktūras izmaiņām – fondu daļu maiņu pret citu fondu daļām un pārdošanu – nav jāmaksā. Saskaņā ar fondu darbību regulējošiem dokumentiem, minimālais emitentu skaits katrā SEB fondā ir 16, vidēji katra fonda porfeli veido 60 līdz 80 kompāniju akciju. Savukārt maksimālais viena emitenta akciju īpatsvars fonda aktīvos nedrīkst pārsniegt 10%. Līdz ar to ieguldījumu risks ir sadalīts un samazināts līdz minimumam.

Katram no fondiem ir atšķirīga ieguldījumu politika – ieguldot vairākos fondos klients var sadalīt ieguldījumu risku pēc riska pakāpes, ienesīguma, nozarēm, valūtām, reģioniem. Aptuveni 50% no ieguldītāju skaita ir regulārie investētāji, kas katru mēnesi pārskaita SEB fondos nelielas summas aptuveni līdz Ls 100. Otra daļa ir investori, kas investē lielākas summas un nav regulārie maksātāji.

Klienti iegulda dažādos ieguldījumu fondos – gan zema riska, gan augsta riska – vadoties pēc situācijas pasaules finansu tirgos. Latvijā veiktais kopējais ieguldījumu apjoms SEB fondos šā gada marta beigās bija Ls 170 000.

 2002.gada aprīļa sākumā Finansu un kapitāla tirgus komisijas padome reģistrēja un atļāva laist publiskajā apgrozībā Luksemburgas Franklin Templeton Investment Funds akcijas. Korporācija Franklin Templeton Investments pašlaik ir viena no lielākajām investīciju pārvaldīšanas kompānijām pasaulē. Tā tika izveidota 1992.gadā, apvienojoties divām pasaulē ietekmīgām finansu investīciju kompānijām – Franklin Resources Inc. un Templeton Inc. Kompānijas pārvaldīšanā atrodas aktīvi 220 miljardu ASV dolāru apmērā. Klientu uzdevumā tā veic investīcijas vērtspapīros vairākos desmitos pasaules valstu.

A/s “Parekss Banka” piedāvā klientiem izveidot investīciju portfeli no dažāda ienesīguma Franklin Templeton Investments (FTI) ieguldījumu fondiem. Klienti var izvēlēties investīcijām fondu daļas no 41 reģistrētā fonda (30 akciju fondi, septiņi parādzīmju fondi, divi jauktie fondi un divi naudas tirgus fondi) un izveidot investīciju portfeli atbilstoši sev vēlamajiem ienesīguma rādītājiem un plānotajam investīciju termiņam. Portfelī var iekļaut vairākus investīciju fondus, tādējādi samazinot līdz minimumam investīciju risku. Minimālā ieguldījumu summa, ar kuru kļūst pieejamas fondu investīcijas, ir 500 USD.

Jo lielākas kļūst investīciju summas, jo plašākas izvēles klientam paveras, veidojot savu portfeli. Populārākās summas, ko Latvijas klienti iegulda, ir no 5000 USD līdz 25 000 USD. Maz ir tādu klientu, kas izvēlas augstu risku saviem ieguldījumiem, piemēram, attīstības valstīs vai informācijas tehnoloģiju vai biotehnoloģiju fondos. Bankas noteiktā komisijas maksa par akciju fondu iegādi ir 5%, par parādzīmju – 3%, bet naudas tirgus fondu daļu iegādei nav komisijas maksas. Sākotnēji banka komisijas maksai noteikusi atlaides līdz 70%. [12,16]

 Par drošākajiem ieguldījumu fondiem pieņemts uzskatīt nekustamā īpašuma fondus. Kaut izceļas ar mazu likviditāti, tie vērtējami kā neatņema konservatīva ieguldījuma sastāvdaļa. Piedevām, vērtējot pēdējo trīs gadu cenu attīstības tendences visos nekustamā īpašuma tirgus sektoros, jāsecina, ka peļņas nodrošināšanas ziņā, nekustamā īpašuma fondi varētu būt vērā ņemami investīciju mērķi.

3.5. Nekustamā īpašuma fondi.

 

          Daudziem cilvēkiem ieguldījumi nekustamajā īpašumā ir psiholoģiski pieņemamāki un saprotamāki nekā, piem., investīcijas akcijās. Turklāt nekustamā īpašuma cena ir mazāk svārstīga nekā akciju cena – īpašuma vērtības izmaiņām ir raksturīgs cikliskums, taču, ieguldot nekustamā īpašuma fondos, nav iespējams zaudēt visu investēto naudu. [16,16]

Pasaulē precīzu peļņas apjomu no ieguldījumiem nekustamā īpašuma fondu daļās ir grūti prognozēt – investīciju atdeve ir cieši saistīta ar ekonomikas un nekustamā īpašuma tirgus attīstību. Ilgtermiņā (5 līdz 10 gadi) atdeve varētu būt nedaudz mazāka vai līdzvērtīga peļņai no ieguldījumiem finansu investīciju objektos, tostarp akcijās, obligācijās, uzskata finansu speciālisti. [17,17]

Turpretī Latvijā nekustamā īpašuma cenas dzīvokļiem, ēkām, gruntsgabaliem un lauksaimniecībā izmantojamai zemei pieaug katru gadu, piedevām vairāk vai mazāk visā valsts teritorijā.  Šāda tendence tiek prognozēta arī turpmāk līdz cenu līmeņi varētu sasniegt kādu no diviem pretestības punktiem: jaunu dzīvojamo ēku izmaksas līmeni, kas galvaspilsētā lielā mērā jau ir sasniegts, vai arī Eiropas Savienības valstu vidējās cenas.

Pirms investēt nekustamajā īpašumā, noderīgi apsvērt pamatsakarības, kas ietekmē objekta vērtību un attiecīgi ienākumu potenciālo plūsmu. Galvenais faktors, kas regulē cenas nekustamā īpašuma tirgū, ir pieprasījuma un piedāvājuma proporcijas, ko, savukārt, ietekmē dažādi ekonomiskie un sociālie faktori.

Pieprasījumu pēc nekustamā īpašuma galvenokārt nosaka ienākumu līmenis. Pieaugot ienākumu līmenim, palielinās pieprasījums pēc labākas kvalitātes (lielākas) dzīvojamās vai komercplatības. Jāņem vērā arī nodarbinātības līmenis un finansējuma pieejamība – procentu likmju līmenis. Nodarbinātība tieši ietekmē jau ierpiekš minēto ienākuma līmeni, savukārt procentu likmju samazināšanās dod iespēju privātpersonām un uzņēmumiem ņemt kredītus dārgāku objektu iegādei, ko tie ar pašu līdzekļiem vien vai pie augstām procentu likmēm nevarētu atļauties.

Zināma ietekme uz īpašuma pieprasījumu un cenu līmeni ir arī demogrāfiskajiem faktoriem: iedzīvotāju skaita izmaiņai un urbanizācijai. Turklāt jāvērtē arī celtniecības izmaksas, kas, tāpat kā iespējamā objekta realizācijas cena, ietekmē peļņas iespējas. [15,22]

Lai izpētītu ieguldījumu attiecības, jāaplūko 3.4.tabula, 76.lpp., kur redzams, ka investīcijas fondu daļās diemžēl nav tik pieejams ieguldījumu veids kā akcijās. Kaut ASV nekustamā īpašuma fondu daļu vērtība ir vidēji 20 USD, Latvijā minimālais noteiktais ieguldījumu apjoms ir no 1000 USD līdz 5000 USD (sk. 3.4.tabulu 79.lpp.). [17,17]

3.4. tabula

Nosacījumi ieguldījumiem nekustamā īpašuma fondos Latvijā uz 2003.gada martu

[17,17]

	Baltijas Nekustamā īpašuma fonds	Nekustamā īpašuma fonds
Fonda līdzekļu pārvaldītājs	Parekss ieguldījumu sabiedrība	Optimus fondi
Minimālā ieguldījumu summa, USD	5000	1000
Ieguldījumu summas palielinājuma ierobežojumi	Nav	Nav
Vienas daļas nominālvērtība, USD	10	1
Komisija par ieguldījumu apliecību iegādi, %	5	4.5
Maksa par fonda pārvaldi no fonda aktīvu vidējās vērtības, %	1.5	1.68
Papildatlīdzība fonda līdzekļu pārvaldītājiem plus 10% no gada laikā gūtās peļņas, kas pārsniedz…	Libor 6 mēneši + 3%	a/s “Latvijas Unibanka” 2 gadu USD depozīta likmi + 3%

Palielinoties privātmāju celtniecības aktivitātei Latvijā, pieaugs arī īpašuma cenas. Latvija virzās uz ES, zemes un ēku cenas tuvosies Eiropas līmenim. Pašlaik nekustamā īpašuma cenas atsevišķos sektoros aug vidēji par 10% līdz 15% gadā (atkarībā no objekta veida un vietas) – šāda varētu būt arī nekustamā īpašuma fondu atdeve tuvāko 5 gadu laikā, ja īpašuma tirgus aktivitātes attīstību un līdz ar to arī cenu pieaugumu sekmēs hipotekāro kredītu un privātmāju celtniecības bums, kā arī aktivitāte citos ekonomikas sektoros, kas veicinās nekustamā īpašuma biznesu, tostarp komerciālo objektu celtniecību, telpu īri. Investīciju risks nekustamā īpašuma fondos tuvāko 5 gadu laikā vērtējams kā minimāls. Ilgākā laika periodā īpašuma cenu attīstību grūti prognozēt.

Pasaules prakse liecina, ka ir iespējami īpašuma cenu pārkaršanas periodi. Piemēram, pateicoties zemajām hipotekāro kredītu likmēm, aktivizējas privātmāju celtniecība. Bet pēc kāda laika, dažādu faktoru ietekmē, pieaugot hipotekāro kredītu procentu likmēm, cilvēkiem rodas problēmas ar kredītu atdošanu, samazinās īpašuma cenas, arī pārdodot ieķīlāto īpašumu, nav iespējams nosegt kredītu – līdzīga tipa krīze astoņdesmitajos gados deva triecienu ekonomikai Skandināvijā.

Pašreiz ekonomikas attīstības tempu lejupslīdes dēļ ir kritušās nekustamā īpašuma cenas Vācijā. Taču Latvijā šādas problēmas tuvāko gadu laikā nav gaidāmas, ja vien ekonomikas attīstību un līdz ar to arī nekustamā īpašuma tirgu neietekmēs kādi neprognozēti faktori. Tiesa, atsevišķos nekustamā īpašuma sektoros jau ir novērojams vai tiek prognozēts piedāvājuma pārsniegums pār pieprasījumu (piemēram, biroji), kas rada arī objektu cenas samazinājumu, taču šis process ir periodisks. Dažus gadus var būt samazināti ienākumi vai pat zaudējumi no biroju izīrēšanas, bet, iespējams, ka līdz ar Latvijas integrāciju ES aktivizēsies mazie un vidējie uzņēmēji un atkal pieaugs pieprasījums pēc biroja telpām.

Fondi mēdz specializēties un to ieguldījumus var dalīt tādās kategorijās kā investīcijas industriālajos objektos, komercplatībās, birojos, privātmājās u.tml., taču nekustamā īpašuma fondi netiek iedalīti zema, vidēja un augsta riska ieguldījumos (kā vērtspapīru fondi), jo parasti tie iegulda dažādos nekustamā īpašuma biznesa objektos un projektos, lai sadalītu atdeves risku. [16,16]

Visattīstītākie nekustamā īpašuma fondi ir ASV, kur darbojas aptuveni 300 fondi, kuri investoru līdzekļus iegulda nekustamā īpašuma biznesā. Lai raksturotu fondu savstarpējās atšķirības Latvijā un ASV jāaplūko 3.5.tabula, no kuras izriet, ka ierobežojumi fondu darbībai ASV ir daudz vairāk nekā mūsu valstī. No esošajiem 300 fondiem ASV aptuveni 200 fondu savas daļas tirgo biržās, nekustamā īpašuma fondiem obligāts nosacījums ir vismaz 90% no savas gada peļņas novirzīt ieguldītājiem (sk. 3.5.tabulu).      

3.5. tabula

Ieguldījumu nekustamā īpašuma fondos raksturlielumi ASV un Latvijā uz 2003.gada martu [16,16]

	ASV	Latvija
Īpašuma pārdošanas ierobežojumi	Ir	Nav
Ierob. uz investoru koncentrāciju	Ir	Nav
Obligāta dividenžu izmaksas prasība	Vismaz 90% no peļņas	Nav
Otrreizējais tirgus	Lielāko daļu fondu akciju tirgo biržās	Pagaidām tikai ārpus biržas tirgus
Minimālā ieguldījumu summa	Ir	Ir
Uzraudzība	SEC	FKTK
Neatkarīga pārvalde	Ir	Ir
Ieguldītāju skaita ierobežojumi	Vismaz 100	Nav
Jāmaksā uzņēmuma nodoklis	Nav	Nav

Nekustamā īpašuma fondi maksā arī dividendes un tiem nosaka indeksu vērtības. Biržas indekss ļauj analizēt fonda tirgus stāvokli pagātnes periodā, izšķetināt noteiktas tendences, uz kurām var tikt balstītas nākotnes prognozes. [34,115] Piem., NAREIT indekss, kurā apkopoti visu Amerikas biržās kotēto amerikāņu nekustamā īpašuma fondu daļu vērtības izmaiņas un atdeves rādītāji, liecina par to, ka pēdējos gados nekustamā īpašuma fondi gūst ievērojamu peļņu. Ja nekustamā īpašuma fonds iegulda pelnošos liela apjoma projektos, arī investori labi nopelna. [16,16]

Tāpēc nekustamā īpašuma tirgū ir sarosījušies ne tikai privātie īpašuma pircēji un pārdevēji, nekustamā īpašuma starpniecības firmas, bet pēdējā gada laikā Latvijā ir nodibināti arī pirmie divi slēgtie nekustamā īpašuma fondi. Pasaulē sastopami gan atvērtie, gan slēgtie nekustamā īpašuma investīciju fondi. Latvijā šiem fondiem jābūt slēgtiem. Slēgts fonds nozīmē to, ka ieguldījumu sabiedrība nedrīkst atpirkt ieguldījumu daļas no investora atšķirībā no atvērtā ieguldījumu fonda, kur investīciju sabiedrības pienākums ir pēc pirmā pieprasījuma atpirkt ieguldījumu apliecības no investora.

Šī norma Latvijā pagaidām nepieciešama, lai aizsāktos nekustamā īpašuma fondu tradīcijas. Tā kā šādi fondi Latvijā vēl ir jaunums, esošie un potenciālie ieguldītāji varētu šaubīties par ieguldījumu lietderību un pieprasīt atpirkt emitentam izlaistās apliecības. Ja tas notiktu masveidīgi, varētu tikt apdraudēta visa fonda darbība, jo nāktos pārdot tā īpašumā esošos nekustamos īpašumus par neadekvātām cenām, kas varētu novest pie fonda izputēšanas un uzticības nekustamā īpašuma fondiem Latvijā zaudēšanas.

Pašlaik faktiski izveidojusies situācija, kad Latvijā ir divi nekustamā īpašuma fondi, taču iegādei reāli nav pieejama neviena fonda ieguldījumu apliecības, jo pirmais Latvijā reģistrētais “Nekustamā īpašuma fonds”, kura līdzekļus pārvalda “Optimus fondi”, savas pirmās emisijas ieguldījumu apliecību izvietošanu noslēdza pērnā gada novembrī. Savukārt, “Baltijas nekustamā īpašuma fondam”, kura līdzekļus pārvalda Parekss ieguldījumu sabiedrība, bet konsultē Parex Asset Management, parakstīšanās uz ieguldījumu daļu iegādi tika pabeigta 9.maijā.

Līdz šim Latvijā darbojās arī vairākas nekustamā īpašuma kompānijas, kuras realizē lielus projektus, piem., New Century Holdings, taču šie uzņēmumi paši nenodarbojas ar mazo investoru līdzekļu piesaisti. To dara šo uzņēmumu mātes kompānijas (emitējot un pārdodot savas fondu daļas mazajiem investoriem Amerikā). [14,16] Varētu tikai vēlēties, lai Latvijas fondu tirgū ienāktu jauni fondi, kas piedāvātu ieguldītājiem apliecības ar maziem nomināliem (no 10 līdz 100 latiem). Tas paplašinātu vp tirgus daudzveidību un dotu jaunas iespējas mazajiem ieguldītājiem izvēlēties sev atbilstošu investīciju veidu. Ja vietējie potenciālie emitenti un ieguldījumu sabiedrības iespēju piesaistīt līdzekļus no maziem ieguldītājiem neizmantos, visticamāk, ka to paveiks ārzemju kompānijas, jo iestājoties ES, starpvalstu kapitāls attiecībā uz Latviju kļūs vēl mobīlāks.

Secinājumi un priekšlikumi

 

          Diplomdarbā veiktā analīze ļauj izdarīt sekojošus secinājumus.

1.       Rīgas Fondu biržā pēdējo gadu laikā akcijas pamazām sakoncentrējušās dažu akcionāru rokās.

2.       Visu akcionāru intereses var tikt ievērotas uzņēmuma sekmīgas darbības rezultātā. Taču mazākumakcionāru intereses ne vienmēr sakrīt ar lielo akcionāru interesēm un tās bieži tiek ignorētas. Latvijas apstākļos galvenokārt tiek lobēts lielais bizness, bet mazākumakcionāru tiesības daudzos gadījumos gan likumdošanas, gan citu apstākļu dēļ netiek ievērotas.

3.       Akciju tirgu raksturo salīdzinoši liels darījumu skaits, bet mazi darījumu apjomi, turpretī ar prasījuma vērtspapīriem reti notiek darījumi, bet apgrozījums ir ievērojams.

4.       Liela daļa iedzīvotāju uzkrājumu atrodas mājsaimniecību rīcībā. Tie ir ievērojami naudas resursi, kuri varētu tikt investēti vērtspapīru tirgū.

5.       Akcijas būtu piemērotas mazajiem ieguldītājiem, kuri atbilstoši savām psiholoģiskām raksturīpašībām ir gatavi uzņemtiem lielu risku un aktīvi darboties vērtspapīru tirgū.

6.       Obligācijas ir tie vērtspapīri, kas maziem ieguldītājiem sniedz drošības izjūtu potenciālā valsts ekonomiskā krituma gadījumā.

7.       Ieguldījumu fondi prezentē jau izveidotus ieguldījumu portfeļus ar sabalansētu risku, kā arī sola nodrošināt profesonālu ieguldījumu uzraudzību.

8.       Salīdzinoši drošākie ieguldījumu fondi ir nekustamā īpašuma fondi, jo hipotēku vērtībai tuvākajos gados ir tendence pakāpeniski pieaugt.

9.       Attīstoties pensiju un investīciju fondiem, pieaugs izglītības līmenis sabiedrībā un līdz ar sapratni par dažādiem jauniem finansu instrumentiem, atgriezīsies interese par ieguldījumiem akcijās un citos finansu instrumentos.

10.  Rīgas Fondu biržā pamatā ir uzņēmumi, kuri tur nokļuva pēc privatizācijas. Daudziem no tiem nav nopietnas attieksmes pret kotāciju biržā un tikai daži pilnībā atbilst biržas prasībām par vērtspapīru publisko apgrozību.

11.  Tās akciju sabiedrības, kuru akcijas Rīgas Fondu biržā sāka kotēties pēc pašu uzņēmumu iniciatīvas, turpmāk diemžēl vairumā gadījumu darbojās neefektīvi vai arī izgājuši no fondu biržas.

12.  Rīgas Fondu biržas darbības pirmajos gados tirdzniecība balstījās pamatā uz emocijām, nevis ekonomiskiem apsvērumiem. Cilvēki iedomājās, ka akcijas arī ir finansu tirgus. Tikai nelielai daļai tirgus dalībnieku ir sapratne par finansu instrumentiem, nākotnes naudas plūsmām un finansu resursu vadību.

13.  Raksturīgi, ka uzņēmumi informāciju par savu darbību sniedz biržā nesavlaicīgi, tā ir mēdz būt nepilnīga un reizēm pat maldīga. It sevišķi tas attiecas uz biržas Brīvā saraksta uzņēmumiem.

14.  Latvijas fondu tirgū nepārskatāmību rada arī daudzu uzņēmumu saistība ar ārzonu firmām, jo nav zināmi patiesie publisko uzņēmumu īpašnieki.

15.  Mazākumakcionāriem trūkst ilgtermiņa skatījuma un savstarpējās sadarbības. Tie ir neorganizēti, nespēj vienoties par pārstāvību uzņēmumu padomēs, nespēj apvienoties, lai akcionāru pilnsapulcēs pilnvērtīgi līdzdarbotos un censtos bloķēt visādus šaubīgus darījumus.

16.  Mazākumakcionāri ir slikti informēti par notikumiem biržā. Valsts institūcijas nav veltījušas pietiekamu uzmanību sabiedrības informēšanai par fondu tirgus struktūru, tā īpatnībām un riskiem. Tādejādi tika radīta augsne daudzām mazo investoru pieļautajām kļūmēm.

Darbā ir veiktā analīze un izdarītie secinājumi ļauj izvirzīt sekojošus priekšlikumus.

1.     Rīgas Fondu biržā ir nepieciešams ieviest jaunus vērtspapīrus, kas solītu vai garantētu saprotamu un prognozējamu ienākumu. Tās ir labu un spēcīgu uzņēmumu akcijas vai korporatīvās obligācijas.

2.     Rīgas Fondu biržai ir jāturpina integrācija HEX grupā, kas novedīs pie jaunu fondu dalībnieku un instrumentu ienākšanas un pašmāju ieguldītājiem būs pieeja plašākam tirgum, kam neizbēgami būs jāpalielina vietējais apgrozījums.

3.     Valsts varētu nopietni stimulēt uzņēmumu pastāvīgu darbošanos biržā, neizskatot jautājumus par uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaidi tiem emitentiem, kuri nekotējas RFB oficiālajā sarakstā. Tādejādi, lai lielie uzņēmumi saņemtu ievērojamās nodokļa atlaides, tiem nāktos būt pārskatāmiem, likvīdiem un ievērot akcionāru intereses, kā arī tiktu paaugstināta biržas akciju kapitalizācija.

4.     Svarīgi veikt sekojošas izmaiņas likumā “Par akciju sabiedrībām”:

4.1.         Likumā, kā arī RFB noteikumos jāievieš norma, ka uzņēmumiem, ja tā ir publiska akciju sabiedrība, obligāti jākotējas biržā.

4.2.         Gadījumā, ja akciju sabiedrība vēl nekotējas biržā, tai būtu obligāti jāiesniedz ikgadējie pārskati RFB.

4.3.         Likums būtu jāpapildina ar pantu, kas nosaka, ka publiskām akciju sabiedrībām ir pienākums noteiktu daļu no ikgadējās peļņas, ja tāda ir, izmaksāt dividendēs.

5.     Būtu nepieciešams ieviest likumu normas, kas nosaka, ka par publiskas akciju sabiedrības akcionāriem, kam ir būtiska ietekme uzņēmuma, nevar būt un kļūt ārzonās reģistrēti uzņēmumi.

6.     Būtu jāaizliedz uzņēmumiem kapitalizēt valsts parādus, jo šo procedūru var pielīdzināt parādu norakstīšanai ar vēlmi vēl papildus uzlikt valstij daļēju atbildību par uzņēmuma turpmāko darbību.

7.     Rīgas Fondu biržai vai Latvijas Centrālajam depozitārijam būtu jāizveido speciālas interneta mājas lapas, kas kalpotu kā:

7.1.         Ārpusbiržas organizētais tirgus sludinājumu lapa.

7.2.         Pasākumu, semināru u.c. sanāksmju informatīvā lapa interesentiem.

8.     Mazākumakcionāriem ir nepieciešams veidot savas organizācijas, kurās varētu izkristalizēt to kopējo viedokli un izvēlēt uzticības personu, kas pārstāvētu šo viedokli akcionāru pilnsapulcēs. Par šādu organizāciju veidošanas flagmani varētu kļūt Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, kuras rīcībā ir gandrīz katra privatizētā uzņēmuma 10% pamatkapitāla akciju.

9.     Efektīvāku mazākumakcionāru atbalstu būtu jāveic FKTK:

9.1.         Jāturpina intensīvs darbs, lai nodrošinātu lielo akcionāru savstarpējās saistības juridisku pierādīšanu gadījumos, kad šī saistība acīmredzami pastāv. Tad šiem uzņēmumiem varētu piemērot Koncernu likuma normas, kas ļautu sekmīgāk aizstāvēt mazākumakcionāru tiesības.

9.2.         Īpaša uzmanība jāpievērš, lai tiktu ievērota obligātā akciju atpirkšana vai arī godprātīga un likumīga izvarīšanās no tās.

Izmantotās literatūras un avotu saraksts

 

1.         Likums “Par akciju sabiedrībām”, Latvijas Republikas un Ministru Kabineta “Ziņotājs”, Nr.24, 1993.gada 24.jūnijā, 23.lpp.

2.         Likums “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”, Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības “Ziņotājs”, Nr.22/23, 1993.gada 11.maijā, 11.-15.lpp.

3.         Likums “Par vērtspapīriem”, “Latvijas Vēstnesis”, Nr.138, 1995.gada 12.septembrī, 28.lpp.

4.         “Koncernu likums”, “Latvijas Vēstnesis”, Nr.131/132, 2000.gada 13.aprīlī, 4.-28.lpp.

5.         “Par valsts budžetā ieskaitāmo nodokļu maksājumu pamatparādu kapitalizāciju”, Ministru kabineta noteikumi Nr.200, “Latvijas vēstnesis”, Nr.31, 1997.gada 06.jūnijā, 2.-3.lpp.

6.         Lēmums par “Akciju atpirkšanas noteikumu” apstiprināšanu, Latvijas Vēstnesis, Nr.168, 2001.gada 21.novembrī, 3-4.lpp.

7.         Rīgas Fondu biržas noteikumi (jaunā redakcija), pieņemti RFB Padomes sēdē, 1996.gada 8.augustā, 9.-13.lpp.

8.         Jerošenko V. Uzņēmumu nodokļu parādu kapitalizācija un valsts nodokļu nomaksas termiņu pagarināšana kā uzņēmējdarbības attīstības instruments // Baltijas reģiona valstu integrācijas problēmas ceļā uz Eiropas Savienību: Starptautiskās zinātniskās konferences materiāli / red.A.Borisovs un citi. – Rēzekne: Rēzeknes augstskola, 2000., 69.lpp.

9.         Arkliņa I. Vērtspapīru tirgus rūgti saldie augļi // “Diena”, tematiskais pielikums “Tava nauda”, Nr. 266(3449), 2002.gada 28.septembrī, 13.lpp.

10.    Feders G., Sēnele J. Izvēle starp drošāko un ienesīgāko // “Diena”, tematiskais pielikums “Tava nauda”, Nr. 111(3334), 2002.gada 15.maijā, 13.lpp.

11.    Lapsa L. Kas tā tāda – ārzonu problēma? // “Kapitāls”, Nr. 9(57), 2002., 38.lpp.

12.    Pabērza A. Dažāds ienesīgums un risks, ieguldot ārzemju fondos // “Dienas bizness”, Nr. 81(1852), 2002.gada 26.aprīlī, 16.-17.lpp.

13.    Pabērza A. Ieguldījumi akcijās nav loterija // “Dienas bizness”, Nr. 159(1930), 2002.gada 06.septembrī, 14.lpp.

14.    Pabērza A. Ieguldīt akcijās vilina iespēja labi nopelnīt // “Dienas bizness”, Nr. 105(1876), 2002.gada 31.maijā, 17.lpp.

15.    Pabērza A. Nekustamais īpašums: stabils un pievilcīgs ieguldījums // “Dienas bizness”, Nr.38(2046), 2003.gada 25.februārī, 21.-22.lpp.

16.    Pabērza A. Nekustamā īpašuma fondi – alternatīvs ieguldījumu veids // “Dienas bizness”, Nr.115(1886), 2002.gada 14.jūnijā, 16.lpp.

17.    Pabērza A. Nekustamā īpašuma fondi Latvijā redz peļņas iespējas vismaz 10 līdz 15% gadā // “Dienas bizness”, Nr.44(2052), 2003.gada 05.martā, 16.-17.lpp.

18.    Pabērza A. Obligācijas – iespējas arī privātajiem investoriem // “Dienas bizness”, Nr. 20(2028), 2003.gada 30.janvārī, 14.-15.lpp.

19.    Pabērza A. Riska izvēle un sadale investējot ieguldījumu fondos // “Dienas bizness”, Nr. 76(1847), 2002.gada 19.aprīlī, 18.lpp.

20.    Pabērza A. Valūtas risks – drauds ieguldījumu peļņai // “Dienas bizness”, Nr.134(1905), 2002.gada 26.jūlijā, 15.lpp.

21.    Pabērza A. Veikt investīcijas akcijās var, izmantojot arī internetu // “Dienas bizness”, Nr.100(1871), 2002.gada 24.maijā, 16.lpp.

22.    Paiders V. Ārpusbiržas tirgus: zema aktivitāte, bet lieli apjomi // “Dienas bizness”, Nr.26(2034), 2003.gada 7.februārī, 14.lpp.

23.    Paiders V., Lazdiņa I. Baumas uzsit LK akciju cenu // “Dienas bizness”, Nr.184(1955), 2002.gada 11.oktobrī, 6.lpp.

24.    Rūda Ģ. Apkopojam dažus mītus par mazākuma akcionāriem // “Dienas bizness”, Nr.186(1957), 2002.gada 14.oktobrī, 19.lpp.

25.    Puciriuss H. Uzraugāmie uzraugi // “Diena”, Nr. 237(3460), 2002.gada 9.oktobrī, 10.lpp.

26.    Brealey R.A., Myers S.C. Principles of corporate finance – fourth edition, New York.: McGraw-Hill Inc., 1991., 924 p.

27.    Бергер Ф., Беер Р. Без страха перед «чорной пятницей» - М.: Интерэксперт, 1998., 268 с.

28.    Бестенбостель М. В центре внимания – биржа – М.: Интерэксперт, 1998., 119 с.

29.    Гитман Л.Дж., Джонк М.Д. Основы инвестирования – М.: Дело, 1997., 991 с.

30.    Гришаев С.П. Что нужно знать о ценных бумагах – М.: Юрист, 1997., 279с.

31.    Касимов Ю.Ф. Основы теории оптимального портфеля ценных бумаг – М.: Филин, 1998., 140 с.

32.    Кныш М.И. и др. Стратегическое планирование инвестицуонной деятельности – Санкт-Петербург: изд.дом Бизнес-пресса, 1998., 314 с.

33.    Ливингстон Г.Д. Анализ рисков операций с облигациями – М.: Филин, 1998., 448 с.

34.    Лялин В.А. Ценные бумаги и фондвая биржа – М.: Информ, Филин, 1998., 230 с.

35.    Павлова Л.Н. Профессиональное деятельность на ринке ценных бумаг – М.: Бухгалтерский бюллетень, 1997., 192 с.

36.    Штольте П. Инвестиционные фонды – М.: Интерэксперт, 1996., 164 с.

37.    “Nolikums par tirdzniecību un kotēšanu” (jaunā redakcija), Latvijas Vēstnesis, Nr. 183(2570), 2001.gada 18.decembrī, 4.lpp.

38.    Rīgas Fondu biržas nepublicētie materiāli.

38.1.    http://www. birza.lv/info/overview1.html

38.2.    http://www. birza.lv/daily/dowjones1.html

38.3.    http://www. birza.lv/real_time/rici/rici1.html