LATVIJAS UNIVERSITĀTE
JURIDISKĀ
FAKULTĀTE
Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedra
Zinātniskais referāts
NEINTEGRĒJUŠIES IMIGRANTI
KĀ APDRAUDĒJUMS EIROPEISKO VĒRTĪBU
TELPAI
Rīga 2005
SATURA RĀDĪTĀJS
Ievads ............................................................................................................................................ 2. lpp.
“Multikulturālisma oāzes” nāve ............................................................................................... 3. lpp.
Teroristu treniņnometnes pašā Eiropas
sirdī .......................................................................... 7. lpp.
Iespējamais risinājums -
"Eiropas cietoksnis" ..................................................................... 10. lpp.
Kopsavilkums un secinājumi .................................................................................................. 12. lpp.
Izmantotā literatūra .................................................................................................................. 13. lpp.
NEINTEGRĒJUŠIES IMIGRANTI KĀ APDRAUDĒJUMS EIROPEISKO
VĒRTĪBU TELPAI
Ievads
Viena no Eiropā pašlaik visaktuālākajām problēmām - imigrācija, imigrantu integrācija un vietējo eiropiešu augošā neapmierinātība ar aizvien pieaugošo ne-Eiropas izcelsmes iedzīvotāju skaita un īpatsvara pieaugumu Eiropā - ir cieši saistīta ar cilvēktiesībām – gan pašu imigrantu, gan vietējo eiropiešu. Galvenās problēmas saistās ar to, ka visā Eiropā novērojamas šo imigrantu aizvien lielākas pašsegregēšanās tendences un lielas viņu daļas nevēlēšanās pieņemt Eiropā valdošās pamatvērtības, tai skaitā cieņas pret elementārajām cilvēktiesībām. Vērtības, kuras eiropieši atzinuši un attīstījuši jau daudzu gadsimtu garumā, lielākajai daļai imigrantu, kuri nāk no salīdzinoši mazāk attīstītajiem zemeslodes reģioniem, it sevišķi musulmaņu zemēm, ir pilnīgi svešas. Viņu zemēs valdījušas pilnīgi citas - bieži vien ar elementārajām cilvēktiesībām nesavienojamas - vērtības, un tās viņi "atved līdzi" arī pārceļoties uz dzīvi Eiropā, kur viņu integrācija eiropiešu sabiedrībā un vērtību sistēmā ir apgrūtināta.
Pašu eiropiešu demogrāfiskie rādītāji ir nokritušies līdz kritiskam līmenim, Eiropa burtiski noveco, turklāt pārtikušie eiropieši vairs nevēlas veikt vienkāršos darbus, kas rezultējas ar darbaspēka iztrūkumu. Šīs tendences ar katru gadu iezīmējas arvien krasāk un Eiropas valstis šo iedzīvotāju un darbaspēka "iztrūkumu" jau vairākas desmitgades cenšas kompensēt ar viesstrādnieku uzaicināšanu, kas pamazām sāk izmainīt Eiropas etniskās proporcijas. Problēmas nebūtu, ja šie viesstrādnieki efektīvi integrētos un patiešām kļūtu par eiropiešiem, pieņemot to dzīvesveidu un vērtības, taču novērojams pretējais - Eiropas pilsētās "kā sēnes" rodas arvien jauni imigrantu geto rajoni, kuru iekšējā dzīve pilnībā rit pēc šo imigrantu izcelsmes zemju tradīcijām, kas ne vienmēr saskan ar tādām fundamentālām pamatvērtībām kā dzimumu līdztiesība, vārda brīvība, demokrātija u.c. Vēl vairāk - daudzos no šiem rajoniem pašiem eiropiešiem nemaz nav vēlams rādīties. Turklāt bieži bijušie "viesstrādnieki", vairs nevēloties strādāt un dzīvojot no dāsnajiem pabalstiem, pārvēršas par slogu valsts sociālajai sistēmai. Tas viss rada spriedzi, kas aizvien vairāk izpaužas vardarbīgā veidā, turklāt kā pretreakcija pieaug eiropiešu atbalsts labējo radikāļu politiskajiem spēkiem.
Darbā autors analizēs minēto problēmu, liekot uzsvaru uz tās saistību ar tradicionālās Eiropas cilvēktiesību telpas apdraudējumu. Tiks aplūkoti vairāki piemēri, kuros šī problēma izpaudusies visuzskatāmāk, kā arī iespējamie situācijas risinājumi, viens no kuriem ir Eiropā arvien lielāku popularitāti gūstošā ideja par "Eiropas cietoksni", kas paredz imigrācijas saprātīgu ierobežošanu, stiprinot Eiropas ārējās robežas un darot visu iespējamo, lai iebraucēji tik tiešām tiktu integrēti Eiropas sabiedrībā un tās vērtību sistēmā.
“Multikulturālisma oāzes” nāve
Nīderlande Eiropā un arī pasaulē vienmēr bijusi pazīstama kā reliģiskās un kultūras tolerances, daudzu kultūru kopā sadzīvošanas pirmrindniece. Daži ironizē, ka Rembranta gleznu prototipiem līdzīgus cilvēkus šīs valsts lielāko pilsētu ielās gan vairs nesastapt. Tomēr valsts vienmēr centusies godprātīgi pildīt visās ar cilvēktiesībām saistītajās konvencijās noteikto - ievērot etnisko un reliģisko minoritāšu tiesības.[1] Pēc 2. pasaules kara, un it īpaši kopš 1960. gadiem, holandieši lepojās ar viņu izveidoto "tolerances oāzi", kur cilvēki bija brīvi darīt viņu pašu lietas.[2] Jau ilgāku laiku holandiešiem bija sajūta, ka kaut kas tomēr nav kārtībā, taču 2004. gada novembrī Nīderlandi un visu Eiropu pārsteidza notikums, kas līdzinājās bumbas sprādzienam un lika daudziem jo daudziem nīderlandiešiem atzīt: "Šodien ir tā diena, kad esmu kļuvis par rasistu."[3]
2. novembrī Amsterdamā uz ielas, ar nazi pārgriežot rīkli, zvēriski tika nogalināts režisors Teo van Gogs, gleznotāja Vincenta van Goga brāļa Teo mazmazdēls. Slepkava bija kāds tipiskā arābu sutanā ģērbies marokānis Muhameds Bujeri,[4] kurš pēc tam režisora līķim ar to pašu nazi piestiprināja garu vēstuli, kurā maz pieminēts pats upuris. Viņa rakstītais atgādina vēstules, kas atrastas pēc arābu terora aktiem. "Es noteikti zinu, ka tu, Ak Amerika, kritīsi. Es noteikti zinu, ka Tu, Ak Eiropa, kritīsi. Es noteikti zinu, ka tu, Ak Holande, kritīsi. Es noteikti zinu, ka tu, Ak Hirsi Ali, kritīsi."[5] Tāpat zīmītē viņš brīdināja par nākamajiem uzbrukumiem nīderlandiešu politiķiem islāma vārdā.[6] Muhameds Bujeri bija marokāņu izcelsmes Marokas un Nīderlandes pilsonis, kurš bija vīlies Nīderlandes varas iestādēs un jau kādu laiku internetā publicēja ekstrēmistiskus uzskatus, tai skaitā par sievietes vietu ģimenē. Savā dzīvoklī viņš rīkoja Hāgā bāzētas islāma ekstrēmistu grupas sanāksmes, kurās kāds sīriešu garīdznieks sludināja idejas par “svēto karu”. Arī Muhameds Bujeri kļuva par “Allāha svēto kareivi”.[7]
Režisors tika nogalināts par to, ka bija uzņēmis Nīderlandes musulmaņu sabiedrībā jau ārkārtīgu sašutumu izraisījušu 11 minūšu īsfilmu "Pakļaušanās", kurā stāstīts par sievietes pazemojošo stāvokli musulmaņu ģimenē, vardarbību u.c. ar cilvēktiesībām nesavienojamām lietām, kas plaši tiek piekoptas musulmaņu ģimenēs arī Nīderlandē. Vēstulē pieminētā Hirsi Ali ir Somālijā dzimusi Nīderlandes parlamentāriete, kura asi iestājās pret sievietes tiesību pārkāpumiem musulmaņu ģimenēs un bija uzrakstījusi minētās filmas scenāriju. Stāsts iz Hirsi Ali dzīves ir par musulmaņu sievietēm, kuras sit, izvaro un piespiež precēties. Jau iepriekš šīs filmas dēļ gan Hirsi Ali, gan Teo van Gogs bija saņēmuši nāves draudus.[8]
Pavisam drīz pēc režisora brutālās slepkavības Nīderlande piedzīvoja eksplozīvu etniskās vardarbības eskalāciju. Tika nodedzinātas un spridzinātas vairākas musulmaņu mošejas un skolas, cieta arī kristiešu baznīcas. Daudzi holandieši pat sāka runāt, ka, ja islāmistu problēma netiks visdrīzākajā laikā atrisināta, Nīderlandā var izcelties pilsoņu karš.[9] Vairākas nedēļas pēc slepkavības situācija Nīderlandē tiešām bija kritiska. Lai arī par “pilsoņu kara slieksni” runāt būtu pāragri, tomēr, ja kaut kas šajā jautājumā netiks darīts, turpmākie notikumi var risināties patiešām nelabvēlīgā virzienā. Bet ... par visu pēc kārtas.
Pirmcēloņi šiem notikumiem meklējami 20. gs. 50.–60. gados, kad holandiešu politiķi atbalstīja pārāk liberālu imigrācijas politiku. Pietiekoši pārtikušajiem etniskajiem holandiešu mietpilsoņiem likās vilinoša uzticēt trauku mazgāšanu un ielu slaucīšanu marokāņiem vai surinamiešiem. Politiķi negribēja vai arī nespēja prognozēt notikumu tālāku attīstību. Pēc pirmā imigrantu slāņa sekoja nākamais.[10] Pirmie, kā viesstrādnieki, ieradās jauni vīrieši. Aptuveni pēc desmitgades sekoja viņu dzimtenē apņemtās sievas, kuras ieradās tieši no saviem ciemiem un bieži pat neprata lasīt. Lielākā daļa šo viesstrādnieku tagad ir bezdarbnieki un dzīvo no dāsnajiem sociālajiem pabalstiem, bet viņu sievas vēl joprojām nav apguvušas mītnes zemes – Nīderlandes – valodu un tradīcijas, jo visu šo laiku dzīvojušas nošķirti – savā kopienā – atbilstoši savas dzimtenes tradīcijām.[11] Turklāt dzimstība imigrantu ģimenēs ir daudz lielāka nekā holandiešu ģimenēs. Amsterdamā un Roterdamā iebraucēju īpatsvars sastāda 40–50% un šī proporcija strauji pieaug par labu imigrantiem. Viņu pēcnācēju skaits lielo pilsētu skolās jau sasniedzis 75%. Amsterdamā dzīvo aptuveni 750 000 oficiāli reģistrētu iedzīvotāju, no kuriem tikai aptuveni 400 000 ir holandieši. Katru gadu šajā pilsētā iebrauc vēl 7000 jaunu imigrantu.[12] Ārvalstīs dzimušo Amsterdamas iedzīvotāju īpatsvars katru gadu pieaug par veselu procentu un musulmaņi, nemaz nerunājot par imigrantiem kopumā, lielākajās Nīderlandes pilsētās kļūs par vairākumu jau dažu desmitu gadu laikā.[13] Tagad Nīderlandē ir vairāk kā pusotrs miljons pirmās paaudzes imigrantu (10% no visiem iedzīvotājiem), nemaz nerunājot par Nīderlandē dzimušajiem imigrantu bērniem, kuri savā apziņā un tradīcijās maz atšķiras no saviem vecākiem.[14]
Kā zināms, viens no sekmīgas integrācijas priekšnoteikumiem ir kopīga valoda. Taču, piemēram, Amsterdamas nomaļu kvartālos 90% ir imigrantu, tāpēc holandiešu valodas apguves iespējas ir ļoti ierobežotas.[15] Vēl jo vairāk - pieaugot imigrantu īpatsvaram no angliski runājošajām valstīm, tādām kā Gana un Kenija, valsts ir spiesta skolās, kurās mācās arī holandiešu bērni, pāriet uz bilingvālo apmācību, izmantojot holandiešu un angļu valodu.[16] Tas nozīmē lēnu holandiešu valodas nāvi. Taču vissarežģītāk ir ar marokāņu, turku un citu musulmaņu ticības pārstāvju izglītošanu. Šie bērni, uzsākot skolas gaitas, nezina valodas. Apmācībai stundās tiek iesaistīti citi bērni, kas palīdz tulkot. Šādi organizējot apmācību procesu, vielas apguvei nepieciešams vairāk laika un izglītības kvalitātes līmenis krītas visai klasei.[17] Nīderlandes musulmaņi, šobrīd pavisam vairāk kā 900 000, vai viņu vecāki, kā apgalvo vietējo apstākļu pazinēji, lielākoties nākuši no Marokas un Turcijas lielpilsētu graustu rajoniem. Šo ieceļotāju vienīgā garīgā bagāžā parasti bijusi radikālo imamu mācības.[18] Tāpēc musulmaņu meitenes bieži vispār netiek sūtītas uz skolu, jo vecākiem ir savs – tradicionālais islāma – viedoklis par to, kāda būs šīs meitenes turpmākā loma dzīvē – kā vīra kalponei un bērnu audzinātājai. Un tad nav brīnums, ka šo musulmaņu meiteņu vidū, par iepriekš pieminēto musulmaņu sieviešu tiesību aizstāvi Hirsi Ali, dominē viedoklis: “Viņa ir kretīne!”[19]
Lielas problēmas pastāv arī nodarbinātības sfērā. Un šeit liela daļa “pateicības” pienākas dāsnajiem sociālajiem pabalstiem, kuru dēļ imigranti ir vienkārši izlaidušies. Kāda gan motivācija mācīties un strādāt, ja valsts šā vai tā garantē viņiem pilnīgi pietiekošu labklājību? Piemēram, Amsterdamas budžets pēdējos gados samazinās par aptuveni vidēji 5% gadā. Nīderlandes eksperti to skaidro ar imigrantu skaita straujo pieaugumu, kas atstājis ietekmi uz izglītību, darba kvalitāti un ekonomisko aktivitāti.[20] Musulmaņu jauniešiem ir tendence kļūt ļoti nikniem, kad zemās izglītības dēļ viņi nespēj atrast darbu. Visu vainu viņi noveļ uz valsti un “ebreju kapitālistiem”, tāpēc viņu prāti vēl jo vieglāk pakļaujas radikālo islāmistu propagandai un aug jauna “Allāha svēto kareivju” paaudze.[21]
Holandiešu sabiedrība ir satraukusies, ka integrācija nenotiek tā, kā bija iecerēts. Kaut cik veiksmīgs, eiropiešu izpratnē, ir afrikāņu un surinamiešu pēcnācēju integrācijas process, bet musulmaņi rada nopietnas problēmas. Islāma saknes Holandē ieaugušas ļoti pamatīgi un kļuvušas daudz izturīgākas nekā holandiešu spējas nosargāt savas kristīgās vērtības.[22] 25 ES valstu ministri, pieņemot dokumentu, kurā definēti 11 svarīgākie principi, kas būtu jāievēro vietējām, reģionālajām un nacionālajām varas iestādēm, lai paātrinātu minoritāšu kopienu integrāciju, atzinuši, ka integrācija ir abpusējs process, tā nav iespējama bez pamatzināšanām attiecīgās valsts valodā un vēsturē un bez informētības par tās svarīgākajām institūcijām, nozīmīga ir arī nodarbinātības un izglītības loma integrācijas veicināšanā.[23]
Nīderlandes piemērs liecina - uz laiku var noticēt, ka dažādu reliģiju un kultūru ideāla līdzāspastāvēšana ir iespējama. Tomēr, ja sapratne un iecietība tiek prasīta tikai no Nīderlandes pamatiedzīvotāju puses, krīze šajās "idilliskajās" attiecībās ir neizbēgama. Kamēr musulmaņu kopiena Nīderlandē dzīvoja, veidojot savu "reliģisko geto", viss bija kārtībā, taču tiklīdz Teo van Gogam ienāca prātā izturēties pret iebraucējiem bez sentimenta - kā līdzīgam pret līdzīgiem, atklāti pasakot savu viedokli par vispārcilvēciskām vērtībām, sekoja nāvējošs naža dūriens.[24] Tagad Nīderlandes, ja tā var sacīt, pamatiedzīvotāji sāk atgādināt - ja jau kādas citas reliģiskās piederības cilvēki vēlas dzīvot šajā valstī, viņiem ir jāpieņem arī tās tradīcijas un ētiskās vērtības. Viņi nevēlas, lai valstī, kas sludina iecietību un dzimumu līdztiesību, līdz ar musulmaņiem ienāktu, piemēram, tradīcija, ka vīrs ir ģimenes valdnieks, tāpēc vardarbība pret sievieti tajā ir tikai viņu pašu lieta. Atklātie un atvērtie nīderlandieši visu laiku vēlējušies ticēt tam, ka uz viņu viesmīlību un pretimnākšanu patvēruma meklētāji, kas mierīgu dzīvi atraduši Amsterdamā vai Utrehtā, atbildēs ar tādu pašu cieņu pret vietējām tradīcijām un ētikas normām.[25]
Daudzuprāt, nīderlandieši līdz ar Teo van Gogu apbedīja ilūzijas, ka viņu izslavētā iecietība un visiem atvērtās sabiedrības tradīcijas apslāpēs jebkādus politiskās vardarbības uzliesmojumus.[26] Holandieši sāk saprast, ka šī “atvērtā sabiedrība” īstenībā bijusi ļoti sašķelta – holandieši un imigranti dzīvo divās dažādās pasaulēs, divās dažādās Nīderlandēs[27], kuras šķir daudz kas vairāk nekā tikai dažādi apdzīvotie rajoni, - tās šķir divas gandrīz diametrāli pretējas kultūras un tradīciju sistēmas. Un it īpaši tas attiecas uz islamticīgo minoritāti. Tagad jau pat vislielākie “multikulturālās sabiedrības” optimisti sāk atzīt, ka musulmaņu integrācija Nīderlandē ir cietusi neveiksmi.[28] Vairākas eiropiešu pieļautās kļūdas uzrāda islāma pētnieki no pašu musulmaņu vidus. Piemēram, ka Rietumeiropas valstis nepietiekami uzstājīgi izvirza priekšnoteikumu, lai imigranti, ja reiz tie izvēlējušies dzīvi pilsoniskā sabiedrībā, pakļautos šīs sabiedrības kārtībai, nevis uzspiestu savējo.[29] Taču musulmaņu integrācija Nīderlandē nav cietusi lielāku neveiksmi kā jebkur citur, vienkārši Nīderlande varētu būt bijusi vismazāk sagatavota “svētajam karam”.[30]
Taču ne visi par šādu iznākumu ir pārsteigti. Piemēram, bijušais Holandes Liberālās partijas līderis Fricis Bolkešteins jau 1991. gadā brīdināja, ka integrācija vienkārši nestrādās, ja imigrantu fundamentālās vērtības tādos jautājumos kā baznīcas šķirtība no valsts vai vīrieša un sievietes vienlīdzība nesakritīs ar tām, kas valda Eiropā un it īpaši Nīderlandē.[31] Taču tolaik viņš šāda viedokļa dēļ tika nosaukts par rasistu un islāma nīdēju, tika salīdzināts ar labējiem populistiem. “Ideoloģijas bija apstulbinājusi cilvēkus un viņi neredzēja, kas patiesībā notiek,” viņš saka. Tagad daudzi liberāļi viņu sauc par varoni, taču ir jau par vēlu – sabiedrība ir sadalījusies divās naidīgās nometnēs. “Van Gogs ir tikai sākums,” viņš saka, “un jūs vēl neko neredziet?”[32] Arī Eiropas Savienība ir brīdinājusi, ka notikumi, ko Nīderlandē izraisīja Teo van Goga slepkavība, var atkārtoties arī pārējās ES valstīs.[33] Intervijā Marokas TV kanālam kāds Amsterdamas marokānis teica: “Van Goga nāve bija taisnīga un Allāhs viņu sodīja!”[34]
Teroristu treniņnometnes pašā Eiropas sirdī
Jau pieminētais Teo van Goga slepkava nebija reliģiskajās jūtās aizskarts vientuļnieks. Izmeklētāji atklājuši viņa sakarus ar Kasablankā un Madridē notikušo atentātu organizētājiem. Atklātībā nākušajā islāmistu sastādītajā "melnajā sarakstā" figurē vairāki nīderlandiešu politiķi, tostarp Amsterdamas mērs,[35] kurš ir pazīstams ar savu liberālismu un sapratni attiecībā pret musulmaņiem.[36] Nīderlandes policija arī apcietinājusi vairākus jauniešus, kuri plānojuši uzbrukumus tiem Nīderlandes parlamenta deputātiem, kuri kritiski izteikušies par islāmu.[37] Portugāles kriminālpolicija atklājusi, ka ar šo slepkavu saistītie Nīderlandes islāma ekstrēmisti, iespējams, plānojuši uzbrukumu arī nākamajam Eiropas Komisijas (EK) prezidentam Žozē Manuelam Barrozo.[38] Savukārt Beļģijā musulmaņu ekstrēmisti draudējuši ar "rituālu slepkavību" senatorei Mimuntai Busakli, kuras vecāki ir no Marokas un kura ir kritizējusi Beļģijas musulmaņu kopienu un nosodījusi tādas šajā kopienā sastopamas parādības kā piespiedu laulības, kā arī vairākām citām augstām Beļģijas amatpersonām.[39]
Šādus piemērus varētu uzskaitīt vēl un vēl, taču viens ir skaidrs - līdz ar imigrantiem Eiropā savairojušies arī islāma ekstrēmisti, un līdz ar to palielinājušies draudi pilsoniskajai sabiedrībai un cilvēktiesībām. Cilvēki, it sevišķi jau politiķi, Eiropā vairs nevar justies droši, ka kādu dienu viņiem neuzbruks kāds islāma fanātiķis un nenoslepkavos "Allāha vārdā" tikai par to, ka tiek aizstāvēta pilsoniskā sabiedrība un cilvēktiesības. Vēl vairāk - Nīderlandes dienviddaļā policija atklājusi Kurdistānas Strādnieku partijas teroristu treniņnometni, kurā arestēti 29 kaujinieki.[40] Plaši zināms arī tas, ka liela daļa teroristu, kuri veica 2001. gada 11. septembra terora aktus ASV, nāca no Hamburgas, kur viņi bija gan šķietami nevainīgi dzīvojuši un studējuši, gan reizē arī apguvuši terora pamatus. Teroristu treniņnometnes pašā Eiropas viducī – nu gluži kā Afganistānā! Eiropa, dēļ savas tolerantās attieksmes ne tikai pret musulmaņu minoritāti, bet arī islāma fundamentālistiem, ir pārvērtusies par bāzi terora aktu veikšanai gan uz vietas Eiropā, gan citur pasaulē.
Visiem spilgti atmiņā būs palikuši arī 2004. gada 11. martā notikušie terora akti Madridē, kuros dzīvību zaudēja teju 200, bet ievainoti tika ap 1800 cilvēku.[41] Šajā terora aktā bija vainojama ar "Al Qaeda" saistīta Marokas organizācija "Islama kaujinieku grupa" un lielākā daļa izpildītāju bija Spānijā dzīvojoši marokāņi un tunisieši – islāma fundamentālisti. Piemēram, viens no šī terora akta rīkotājiem Spāniju bija apmeklējis četras reizes, taču katru reizi ticis izraidīts, jo viņa dokumenti nav bijuši kārtībā. Pirmo reizi viņš ieradās Spānijā 1988. gadā un trīs gadus strādāja lauksaimniecībā, līdz tika izraidīts.[42] Tas jau vien parāda, cik “efektīva” ir šāda izraidīšana. Kāda jēga izraidīt, ja var atgriezties atkal un atkal? Eiropas ārējā robeža ir kā siets, caur kuru citu starpā tiek cauri arī tādi indivīdi, kuru darbības sekas pēc tam ir traģiskas. Bet, pats galvenais – to bija iespējams paredzēt. Spānijas varas iestādes mierīgi ļāva darboties savā valstī radikāli noskaņotajam imamam Temsamani Džadu Hikhamu, kurš bija vairāku šī terora akta veicēju “garīgais tēvs”.[43] Un nevienu, acīmredzami, neinteresēja tas, ka viņš un daudzi citi līdzīgi islāma garīdznieki, sludina mācību, kas ir ne tikvien pretrunā ar cilvēktiesībām un citām eiropiešu vērtībām, bet atklāti kurina reliģisko naidu, aicina uz teroru un “svēto karu”. Un šādiem cilvēkiem Eiropā ir daudz sekotāju. Piemēram, tunisietis, kurš bija šī terora akta organizētāju vadītājs, Madridē uzsācis aicināt uz "džihadu" (svēto karu) jau 2003. gadā, ja ne vēl agrāk, taču policija viņu arestēja tikai pēc veiktajiem terora aktiem.[44] Savukārt cits šī terora akta organizētājs jau ilgi pirms traģēdijas bija atpazīts kā 2000. gadā Stambulā notikušās “Al Qaeda” sanāksmes dalībnieks.[45] Bet, neskatoties uz to, šādiem cilvēkiem tika ļauts dzīvot Spānijā un izplatīt savu “mācību”. Un šāda pārmērīga pielaidība beidzās ar visiem zināmo – teroru.
Vēl viens piemērs, kas parāda ar kādām metodēm radikālie islāmisti cīnās par savu taisnību. Kad Francija pieņēma likumu, saskaņā ar kuru no 2004. gada rudens mācību gada sākuma tika aizliegts valsts skolās nēsāt uzkrītošus reliģiskos simbolus, tai skaitā tradicionālos musulmaņu sieviešu galvas lakatus, ebreju tradicionālās cepurītes (kipas), lielus kristiešu krucifiksus u.c., tādējādi uzsverot Francijas republikas šķirtību no reliģijas, islāma fundamentālisti Irākā saņēma ķīlā divus franču žurnālistus un pieprasīja likumu atcelt, pretējā gadījumā solot žurnālistus nogalināt.[46] Iespējams, ka musulmaņiem ir pieņemts šādi kārtot politiskus jautājumus, taču no eiropiešu viedokļa tas ir absolūti nepieņemami. Un, kāda ir izvēle? Vai nu pakļauties islamistu prasībām un gaidīt, ka viņu apetīte tikai augs, vai arī gaidīt arvien jaunus un jaunus terora aktus. Jāatgādina, ka runa ir nevis par kārtību kādā no pašu musulmaņu valstīm, bet gan par eiropiešu tiesībām dzīvot Eiropā atbilstoši savām vērtībām un tiesību izpratnei. Lieki atgādināt, ka daudzas musulmaņu meitenes, patriarhālās ģimenes spiediena rezultātā, tomēr ignorēja un turpina ignorēt pieņemto likumu, atšķirībā no ebreju un kristiešu vienaudžiem.
Ņujorkas Tuvo Austrumu un starptautisko attiecību koledžas profesors Favazs Gergess uzskata, ka arī paša islāma iekšienē norit šķelšanās. “Cīņa norit starp mērenajiem musulmaņiem un ekstrēmistiskajiem spēkiem, kas grib pārņemt islāmu. Ugunīgi islāma sludinātāji apgalvo, ka islāma ticība esot apdraudēta un tās atbalstītāju pienākums esot ieņemt kareivīgu stāju.”[47] Diemžēl, “Eiropā ieceļojošo musulmaņu vidū pieņemas spēkā radikāls noskaņojums, jo viņi nespēj piemēroties vietējai videi,“ bažījas Amsterdamā mērenais islāma garīdznieks Abdels Eilahs.[48] Liberālo islāmistu organizācijas ULAMON prezidents Hikmats Mahavats Hans atzīst, ka musulmaņi arvien vairāk un vairāk sāk attālināties no patiesā islāma, tie, aizvien vairāk radikalizējoties, kļūst par sliktāko islāma ienaidnieku.[49]
Iespējamais risinājums - "Eiropas cietoksnis"
Daudzi, tai skaitā Eiropas labējās populistu partijas, ar “Eiropas cietokšņa” ideju saprot pilnīgu imigrācijas apturēšanu vai pat jau iebraukušo legālo imigrantu izraisīšanu, taču referātā šī ideja tiek aplūkot mazliet maigākā formā. Imigrācijas un Eiropas apvienošanās tēmas ilgu laiku bija tabu, ko ar lieliem panākumiem lauzuši tieši labējie populisti. Viņu uzvaras gājienu neapšaubāmi veicinājusi Rietumeiropas kreiso partiju nolaidība un arogance. Ikviens, kas vēl nesen atgādināja par problēmām ar imigrantiem, nekavējoties tika nolamāts par rasistu (gluži tāpat kā ikvienu Izraēlas politikas kritiķi dēvē par antisemītu), un dažās valstīs tā notiek joprojām. Taču kopdzīves problēmas ar ienācējiem no citām kultūrām laika gaitā ir samilzušas, un tās ignorēt vairs nav iespējams – lai to pamanītu, nebūt nav jāmeklē tādi ekstrēmi piemēri kā Marseļa vai Roterdama. Daudzviet var runāt par bumerangu, kas ķēris koloniālās pagātnes dēļ, citviet viss sācies ar pašu saaicinātiem viesstrādniekiem, kas vēlāk nav atgriezušies dzimtenē.[50]
Kā pirms dažiem gadiem teica Lielbritānijas premjerministrs Tonijs Blērs: “Mēs negatavojamies pārvērst Eiropu par cietoksni, taču sistēmā, kā cilvēki nonāk Eiropā, jāievieš kārtība, un tā jāpakļauj likumiem.”[51] “Cilvēki atzīst, ka tagad tas ir jautājums, kam vēlētāji pieprasa pievērst uzmanību.”[52] Atšķirībā no ASV, Kanādas vai Austrālijas neviena Eiropas valsts neuzskata sevi par imigrantu sabiedrību, tādēļ imigrācijas jautājums izraisa krietni asākas diskusijas.[53] Ja valdības par šo jautājumu nerunās un atstās pašplūsmā, to izmantos labējie ekstrēmisti savas popularitātes vairošanā. Jau tagad visā Eiropā, it sevišķi Austrijā, Francijā, Nīderlandē, Itālijā, Dānijā, partijas, kuru programmas ir vērstas pret cilvēkiem, kas ieradušies ES no ārienes, pēdējos gados vēlēšanās guvušas ievērojamu sabiedrības atbalstu.[54] Tāpēc ir svarīgi, lai no pagaidām vēl liberālo valdību puses šie jautājumi tiktu risināti pēc iespējas ātrāk, pretējā gadījumā Eiropa draud pārvērsties par kaujas lauku starp imigrantiem un vietējo iedzīvotāju atbalstītiem labējiem radikāļiem. Jau tagad daži ES reģioni aizvien vairāk sāk līdzināties Amerikas iežogotajām kopienām, kurās bagāto rajonu iedzīvotāji uztur savu teritoriju etniski un sociālekonomiski viendabīgu ar bruņotu drošības sargu, augstu nekustamā īpašuma cenu un ierobežotas piekļūšanas palīdzību. Tā, diemžēl, ir pilnībā iekšēja, pilnībā eiropeiska reakcija pret draudīgu, reālu un potenciāli eksplozīvu izaicinājumu.[55] Eksperti apgalvo, ka sturmēt «Eiropas cietoksni» gatavojoties 20 miljoni nabadzīgāko Āfrikas valstu pavalstnieku.[56] Un tas ir tikai sākums, tāpēc eiropiešu bažas ir pamatotas.
Lai arī visai vārgi, tomēr pirmie soļi no liberālo valdību puses jau ir sperti. Tonija Blēra un bijušā Spānijas premjerministra Hosē Marija Asnara virzītais plāns paredz saistīt ES un tās dalībvalstu palīdzību jaunattīstības valstīm ar vienošanos uzņemt atpakaļ atraidītos patvēruma meklētājus un ekonomiskos migrantus, bet palīdzība ES pierobežas valstīm varētu būt atkarīga no to līdzdalības imigrantu plūsmas apturēšanā.[57] Panākta vienošanās arī par noteikumiem, kas aptver minimālos standartus attieksmē pret patvēruma meklētājiem un nosaka, kura valsts ir atbildīga par viņiem. Gaidāma arī likumdošana, kas precīzi definēs, kādos gadījumos ir piešķirams bēgļa statuss.[58] ES uzdevums ir neapskaužams - tā pakāpeniski likvidē iekšējo robežu kontroli, lai sekmētu Savienības vienotību, bet vienlaikus mēģina nostiprināt ārējo robežu. Līdz šim bēglis, kurš iekļuvis kādā no ES valstīm, varēja sasniegt kādu citu dalībvalsti un pieprasīt tur patvērumu. Tagad dalībvalstis ir vienojušās, ka imigrantu prasības pēc patvēruma būs jāizskata tajā valstī, kur viņi iekļuva ES teritorijā.[59] Eiropas valstīm tagad nākas risināt divu veidu problēmas - kā kontrolēt imigrantu pieplūdumu un kā integrēt sabiedrībā tos, kas jau apmetušies uz dzīvi attiecīgajā valstī.[60]
Daudzi ultra-liberāļi, kuri cīnās pret imigrāciju ierobežojošu pasākumu ieviešanu, gan šos soļus kritizē, taču ir jāapzinās, ka pretējā gadījumā situācija tikai pasliktināsies – sabiedrība polarizēsies imigrantos un viņu ienaidniekos. Un tad tas vairs būs tikai laika jautājums, kad šī “bumba” sprāgs, un sekas tam var izrādīties visai traģiskas – Eiropas mēroga pilsoņu karš.
Kopsavilkums un secinājumi
Eiropa izsenis bijusi tiesiskas valsts, pilsoniskas sabiedrības un cilvēktiesību attīstības bastions. Lai arī laika gaitā tā daļēji nodevusi šo stafeti Amerikas Savienotajām valstīm un tās vēsturē bijuši izteikti beztiesiski periodi, tomēr kopumā Eiropa ir bijusi un ir plašākā humānisma telpa uz zemeslodes, izplatot to arī pārējā pasaulē. Tomēr – vai Eiropa tāda arī paliks?
Katru gadu Eiropā ierodas aptuveni miljons, pie tam ap pus miljons no tiem nelegāli, cilvēku, daudziem no kuriem tādi vārdi kā “demokrātija”, “tiesiskums”, “humānisms” un “cilvēktiesības” ir pilnīgi sveši. Viņi nāk no zemēm, kur šādas lietas nepazīst vai arī tās ir deklarētas taču nefunkcionē. Būtu jau labi, ja, atbraukuši uz Eiropu, arī viņi iepazītu un pieņemtu šīs idejas. Taču notiek pilnīgi pretējais – bieži viņi pašiem eiropiešiem uzspiež savu izpratni par kārtību, kādai būtu jāvalda sabiedrībā, nemaz nerunājot par to, ka Eiropas imigrantu geto rajonos dzīve maz atšķiras no tās, kāda viņiem ir bijusi dzimtenē. Turklāt viņu īpatsvars Eiropas iedzīvotāju kopskaitā pieaug ļoti strauji, lielākajās Eiropas pilsētās, kuras imigrantiem šķiet vispievilcīgākās, jau tagad viņu īpatsvars tuvojas pusei. Bieži imigranti sev līdzi atnes arī uz reliģiju, it īpaši islāmu, balstītas galēji ekstrēmas idejas, kuru vārdā jau notikušas neskaitāmas slepkavības un terora akti. Referātā varēju iepazīstināt tikai ar dažiem piemēriem, taču tādu ir daudz vairāk un faktiski visā Eiropā, kur vien lielākā skaitā apmetušies imigranti.
Kā atzinis Nīderlandes premjerministrs Jans Balkenende: “Ekstrēmisms ir aizsniedzies līdz mūsu demokrātijas saknēm.” Imigrantu ekspansija nevar palikt bez pretreakcijas no vietējo eiropiešu puses, kā tas bija spilgti redzams pagājušā gada novembra nemieros Nīderlandē. Tas viss draud pamatīgi izmainīt Eiropu gan etniskajā, gan valdošo vērtību ziņā. Ja netiks sperti kādi efektīvi imigrāciju ierobežojoši un jau esošo integrējoši soļi, Eiropa draud nostāties uz vispārēja pilsoņu kara sliekšņa, jo diez vai eiropieši tik viegli pieļaus savas dzīves un vērtību telpas pakāpenisku sašaurināšanos līdz pilnīgai iznīcībai. Šobrīd, efektīvi un mērķtiecīgi apkarojot nelegālo imigrāciju, kvotējot legālo un plaši izvēršot imigrantu integrācijas programmas, kas būtu balstītas uz viņu “pievēršanu” rietumu vērtībām un dzīves veidam, vēl ir iespējams to novērst, taču ilgi kavēties vairs nedrīkst.
Samērīgi ierobežojot dažas jau esošo un potenciālo imigrantu tiesības, ir iespējams pasargāt Eiropu no tās vērtību telpas pilnīgas iznīcināšanas. Bet tad, kad Eiropas iedzīvotāju vairākumu sastādīs faktiski vēl viduslaikos dzīvojoši, pašsegregējušies imigranti un viņu pēcteči, tāda Eiropa, kādu to pazīstam mēs – humāna, pārtikusi un tiesiska –, būs mirusi ... uz visiem laikiem.
IZMANTOTĀ
LITERATŪRA
Ø
Cilvēktiesības Latvijā un pasaulē. Ziemele I.
(Zin. red.) Rīga: SIA ‘Izglītības soļi’, 2000. 409 lpp.
Ø
Jirgensons G. Kurp iet Eiropa un mēs tai līdzi? Rīgas
Balss, 2004. 15. decembris
Ø
Šmits U. Starp populismu un islamizāciju. Latvijas Avīze, 2004. 29. novembris
Ø
Minoritātēm ir jārespektē ES. LETA, 2004.
21. novembrī
Ø
Lauva J. Beļģijā arestē draudētāju. Neatkarīgā, 2004. 20. novembris
Ø
Bērziņš V. Islāma kareivīgums pieaug. Latvijas Avīze, 2004. 16. novembris
Ø Krastiņš
J. Islāmisti plānojuši uzbrukumu Barrozo. Diena,
2004. 16. novembris
Ø Lauva J.
Nīderlandes islāmisti plānojuši uzbrukumus deputātiem. Neatkarīgā, 2004.
15. novembris
Ø
Kalvāns A. Nīderlandē arestē 29 kurdus. Neatkarīgā,
2004. 13. novembris
Ø Rubesa
B. Nākošais. Diena, 2004. 12.
novembris
Ø Cālīte A. Eiropiešu
iecietība zūd? Latvijas Avīze, 2004.
10. novembris
Ø Franču
žurnālistus nolaupījušie teroristi pagarina savu prasību izpildes termiņu. LETA
– DPA, 2004. 31. augusts
Ø
Tiesa: "Džihads" Madridē plānots jau
2003. gadā. LETA – REUTERS, 2004. 1. aprīlis
Ø Policija
atradusi 11. marta Madrides sprādzienos iesaistīto teroristu iespējamo
bāzēšanās vietu. LETA – DPA, 2004. 27. marts
Ø
ES līderu sanāksmes apspriežamo jautājumu centrā
terorisms. LETA – DPA, 2004. 25. marts
Ø
Aless Debeļaks. Nacionālā piederība un «Eiropas
cietoksnis». Diena, 2003. 12. aprīlis
Ø
"Financial Times": ES valstu viedokļi
tuvinās iekšpolitikas jautājumos. LETA, 2003. 1. aprīlis
Ø
Kasparāns Ģ. Eiropas cietokšņa iekarotāji. Diena,
2002. 21. decembris
Ø
Žihare-Loidla L. ES kreisās partijas pārņem
labējo lozungus. Neatkarīgā, 2002. 7. jūnijs
Ø
"Financial Times": ES līderi mēģina
ierobežot nelegālo imigrāciju. LETA, 2002. 21. maijs
Ø Burma
I. Final Cut. The New Yorker, 2005.
3. janvāris: http://www.newyorker.com/fact/content/?050103fa_fact1 , 2005. gada
20. maijs
Ø Andy
Clark. Submission’s aftershock. Radio Netherlands, 2004. 12. novembris:
http://www2.rnw.nl/rnw/en/features/amsterdamforum/041113af , 2005. gada 20.
maijs
[1] Cālīte A. Eiropiešu iecietība zūd? Latvijas Avīze, 2004. 10. novembris
[2] Burma I. Final Cut. The New Yorker, 2005. 3. janvāris:
http://www.newyorker.com/fact/content/?050103fa_fact1 , 2005. gada 20. maijs
[3] Cālīte A. Eiropiešu
iecietība zūd? Latvijas Avīze, 2004.
10. novembris
[4] Burma I. Final Cut. The New Yorker, 2005. 3. janvāris:
http://www.newyorker.com/fact/content/?050103fa_fact1 , 2005. gada 20. maijs
[5] Rubesa B. Nākošais. Diena, 2004. 12. novembris
[6] Bērziņš V. Islāma
kareivīgums pieaug. Latvijas Avīze,
2004. 16. novembris
[7] Burma I. Final Cut. The New Yorker, 2005. 3. janvāris:
http://www.newyorker.com/fact/content/?050103fa_fact1 , 2005. gada 20. maijs
[8] Rubesa B. Nākošais. Diena, 2004. 12. novembris
[9] Burma I. Final Cut. The New Yorker, 2005. 3. janvāris:
http://www.newyorker.com/fact/content/?050103fa_fact1 , 2005. gada 20. maijs
[10] Jirgensons G. Kurp iet
Eiropa un mēs tai līdzi? Rīgas Balss, 2004. 15. decembris
[11] Burma I. Final Cut. The New Yorker, 2005. 3. janvāris:
http://www.newyorker.com/fact/content/?050103fa_fact1 , 2005. gada 20. maijs
[12] Jirgensons G. Kurp iet
Eiropa un mēs tai līdzi? Rīgas Balss, 2004. 15. decembris
[13] Burma I. Final Cut. The New Yorker, 2005. 3. janvāris:
http://www.newyorker.com/fact/content/?050103fa_fact1 , 2005. gada 20. maijs
[14] Turpat.
[15] Jirgensons G. Kurp iet
Eiropa un mēs tai līdzi? Rīgas Balss, 2004. 15. decembris
[16] Turpat.
[17] Turpat.
[18] Šmits U. Starp populismu
un islamizāciju. Latvijas Avīze,
2004. 29. novembris
[19] Burma I. Final Cut. The New Yorker, 2005. 3. janvāris:
http://www.newyorker.com/fact/content/?050103fa_fact1 , 2005. gada 20. maijs
[20] Jirgensons G. Kurp iet
Eiropa un mēs tai līdzi? Rīgas Balss, 2004. 15. decembris
[21] Burma I. Final Cut. The New Yorker, 2005. 3. janvāris:
http://www.newyorker.com/fact/content/?050103fa_fact1 , 2005. gada 20. maijs
[22] Jirgensons G. Kurp iet
Eiropa un mēs tai līdzi? Rīgas Balss, 2004. 15. decembris
[23] Minoritātēm ir jārespektē
ES. LETA, 2004. 21. novembrī
[24] Cālīte A. Eiropiešu
iecietība zūd? Latvijas Avīze, 2004.
10. novembris
[25] Turpat.
[26] Šmits U. Starp populismu
un islamizāciju. Latvijas Avīze,
2004. 29. novembris
[27] Andy Clark. Submission’s
aftershock. Radio Netherlands, 2004. 12. novembris:
http://www2.rnw.nl/rnw/en/features/amsterdamforum/041113af , 2005. gada 20.
maijs
[28] Turpat.
[29] Šmits U. Starp populismu
un islamizāciju. Latvijas Avīze,
2004. 29. novembris
[30] Burma I. Final Cut. The New Yorker, 2005. 3. janvāris:
http://www.newyorker.com/fact/content/?050103fa_fact1 , 2005. gada 20. maijs
[31] Burma I. Final Cut. The New Yorker, 2005. 3. janvāris:
http://www.newyorker.com/fact/content/?050103fa_fact1 , 2005. gada 20. maijs
[32] Turpat.
[33] Minoritātēm ir jārespektē
ES. LETA, 2004. 21. novembrī
[34] Burma I. Final Cut. The New Yorker, 2005. 3. janvāris:
http://www.newyorker.com/fact/content/?050103fa_fact1 , 2005. gada 20. maijs
[35] Šmits U. Starp populismu
un islamizāciju. Latvijas Avīze,
2004. 29. novembris
[36] Burma I. Final Cut. The New Yorker, 2005. 3. janvāris:
http://www.newyorker.com/fact/content/?050103fa_fact1 , 2005. gada 20. maijs
[37] Lauva J. Nīderlandes
islāmisti plānojuši uzbrukumus deputātiem. Neatkarīgā, 2004. 15.
novembris
[38] Krastiņš J. Islāmisti
plānojuši uzbrukumu Barrozo. Diena,
2004. 16. novembris
[39] Lauva J. Beļģijā arestē
draudētāju. Neatkarīgā, 2004. 20.
novembris
[40] Kalvāns A. Nīderlandē
arestē 29 kurdus. Neatkarīgā, 2004. 13. novembris
[41] ES līderu sanāksmes
apspriežamo jautājumu centrā terorisms. LETA – DPA, 2004. 25. marts
[42] Policija atradusi 11.
marta Madrides sprādzienos iesaistīto teroristu iespējamo bāzēšanās vietu. LETA
– DPA, 2004. 27. marts
[43] Turpat.
[44] Tiesa:
"Džihads" Madridē plānots jau 2003. gadā. LETA – REUTERS,
2004. 1. aprīlis
[45] Turpat.
[46] Franču žurnālistus
nolaupījušie teroristi pagarina savu prasību izpildes termiņu. LETA – DPA,
2004. 31. augusts
[47] Bērziņš V. Islāma
kareivīgums pieaug. Latvijas Avīze,
2004. 16. novembris
[48] Turpat.
[49] Andy Clark. Submission’s
aftershock. Radio Netherlands, 2004. 12. novembris:
http://www2.rnw.nl/rnw/en/features/amsterdamforum/041113af , 2005. gada 20.
maijs
[50] Žihare-Loidla L. ES
kreisās partijas pārņem labējo lozungus. Neatkarīgā, 2002. 7. jūnijs
[51] Turpat.
[52] "Financial
Times": ES līderi mēģina ierobežot nelegālo imigrāciju. LETA, 2002.
21. maijs
[53] Kasparāns Ģ. Eiropas
cietokšņa iekarotāji. Diena, 2002. 21. decembris
[54] Aless Debeļaks. Nacionālā
piederība un «Eiropas cietoksnis». Diena, 2003. 12. aprīlis
[55] Turpat.
[56] Žihare-Loidla L. ES
kreisās partijas pārņem labējo lozungus. Neatkarīgā, 2002. 7. jūnijs
[57] "Financial
Times": ES līderi mēģina ierobežot nelegālo imigrāciju. LETA, 2002.
21. maijs
[58] "Financial
Times": ES valstu viedokļi tuvinās iekšpolitikas jautājumos. LETA,
2003. 1. aprīlis
[59] Kasparāns Ģ. Eiropas
cietokšņa iekarotāji. Diena, 2002. 21. decembris
[60] Turpat.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru