Nevienlīdzība

Katrs cilvēks ir personība ar savām domām un uzskatiem, protams, katram ir savas raizes, prieki un bēdas. Mums katram kaut kas rūp. Arī man. Man rūp cilvēku morālās vērtības un savā esejā es vēlētos runāt par „antivērtību” – nevienlīdzību.

Ir skumji noskatīties kā dažādos pasākumos, sabiedriskās vietās, pat ikdienā uz ielas šķiro cilvēkus pēc apģērba, draugiem un pat pēc matu krāsas. Galvenais pēc kā par cilvēku spriež sabiedrība ir finansiālais stāvoklis. Mūsdienās daudz nosaka vai esi miljonāra dēls vai sētnieka meita, vismaz sabiedrības acīs un attieksmē. Ir būtiski tas kā izskaties, tas, vai kājās ir tirgū pirktas kediņas vai šikākās „Adidas” sporta kurpes, mazāk svarīga ir personība un iekšējā pasaule, taču tieši tas padara cilvēku īpašu un neatkārtojamu. Tieši individualitāte piešķir cilvēkam savu nokrāsu nevis materiālās vērtības. 

Arī vienaudži skolā, uz ielas un citur vērtē un pat izvēlas draugus pēc apģērba stila. Skolās ir manāmas tādās kā sakomplektētas grupiņas, kurās ir sapulcējušiem skolēni ar ko vienādu. Zēni platās biksēs, zēni „saldos kreklos”, meitenes kediņās, meitenes, kas valkā papēžus... Katra stila piekritēji mēdz izteikt skarbas piezīmes par citu stilu, bet vai tas ir vajadzīgs? Rodas jautājums- kas ir svarīgās? Platas, šauras bikses vai uzskati, attieksme pret dzīvi? Mūsdienu skolēni pašlaik tam īpašu nozīmi nepievērš, taču turpmākā dzīvē būs grūti, ja cilvēku vērtēs pēc apģērba, jo galvenais ir zināšanas un ir jāmāk pielāgoties un pakļauties.

Lielākā problēma, kas jau ir izplatījusies pa visu valsti ir rasisms. Latvieši un krievi- dzīvo un mīl vienu zemi, vienu valsti, taču tautību starpā valda nesaskaņas. Kāpēc? Nespēju rast atbildi uz šo jautājumu. Arī pati esmu izjutusi spiedienu, kas valda abu tautību starpā un šī negatīvisma dēļ ir grūti atrasties šādā sabiedrībā.

Es vēlētos kopības sajūtu. Man rūp vienlīdzība ģimenē, skolā, uz ielas, veikalā un visā Latvijā! Vēlētos ieejot kādā sabiedriskā vietā saņemt sirsnīgu attieksmi, patīkamu smaidu nevis skarbu acu skatienu, kas lēnām pārslīd no galvas līdz kājām, izraisot šermuļus un nepatiku. Uzskatu, ka ir jāmainās cilvēkiem, jāmainās sabiedrībai. 

Nevienlīdzība savā ziņā ir saistīta arī ar drošību. Ir dzirdēti daudzi gadījumi, ka bērns tiek fiziski iespaidots apģērba, tautības vai materiālā stāvokļa dēļ. Domājot par nākotni, es vēlētos, lai man nebūtu jāuztraucas par to, ka mans bērns tiks aizskarts šo iemeslu dēl, kas viņu atšķir no citiem. Taču mēs visi esam vienlīdzīgi. Mūs visus ir radījis, lai mēs visi būtu vienoti, spētu glabāt sirdīs dzīvesprieku un sirsnību, nevis atstumt un šķirot cilvēkus.

No cilvēku attieksmes vienam pret otru arī ir atkarīgs Latvijas vārds pasaulē, jo pēc tautās vērtē par valsti. Latvieši ir sirsnīgi cilvēki, taču es vēlētos, lai ikviens padomā par to, kādas ir viņa vērtības un vai tās tiešam par nosaukt par vērtībām. Vēlētos aicināt cilvēkus ieņemt tādus, kādi viņi ir, nevis noniecināt un atstumt.