Šodien es atkal esmu Rīga, kādā no vecpilsētas ieliņām, kurā jūtama jūgendstila elpa. No augšas uz mani lūkojas sastingušas akmens statujas ar paceltām rokām. Aiz statujas elkoņa – logs, no kura staro indīgi spilgti neona gaismas stari. Biju dzirdējis, ka tur dzīvo apmaiņas studenti no kādas Rietumeiropas valsts, laikam no Īrijas. Katru otrdienas vakaru tur notiekot „neliela pasēdēšana” ar skaļu mūziku un alu. Tas iebraucējiem Latvijā īpaši iet pie sirds. Tā man bija teicis kāds skolas paziņa. Viņš pats ir pabijis Īrijā, ko tagad varētu saukt par latviešu koloniju. Ne jau strādāt, bet gan kā tūrists. Ar draugu kompāniju un mašīnu braukuši piedzīvojumu meklējumos. Latvija, Lietuva, Polija, Vācija, Francija, Anglija un visbeidzot Īrija. Katrai zemei sava seja, sava tauta, valoda. Katrā, protams, kaut kas, kas ir salīdzināms ar Latviju. Mēs vienmēr pamanāmies salīdzināt sevi ar citiem, pat ja arī neesam ārzemēs, bet nezinu, vai tāda liela valsts kā Lielbritānija vai Spānija pat kādreiz iedomājas par mums – mazu valstiņu Austrumeiropā. Mums jau vēl augt un augt.
Vai mums patiešām nepieciešama Eiropas klasiskā kultūra? Manuprāt, šis jautājums bija uzdodams kādus 1000 gadus atpakaļ, kad nebija ne kristietības Latvijā, ne bīskapa Alberta nodibinātās Rīgas un kad pastāvēja dievturība. Gadsimtu garumā mūsu senči tika dažādu tautu ietekmēta. Interesanti, bet tas, ko kādreiz mūsu senčiem uzspieda iebrucēji, tagad mēs uzskatām par mūsu kultūras sastāvdaļu vai pamatu, piemēram, kristietību.
Ko es saprotu ar vārdu savienojumu „klasiskā kultūra”? Tas ir teātris, mūzika, māksla, arhitektūra, politiskā iekārta, reliģija, domāšana. Bet vai Latvijā tā visa jau nav? Kas būtu vēl tik nepieciešams ieviest mūsu zemē, lai vēl vairāk līdzinātos citām valstīm. Jau tagad notiek tautu mijiedarbība, kas ievieš jaunus svētkus un atzīmējamas dienas, kā, piemēram, Svētā Valentīna dienu, bet kam gan nepatīk svētki? Visi sūta apsveikuma kartiņas ar uzzīmētām sarkanām sirdīm, dāvina šokolādi, tādējādi radot it kā svētku noskaņu. Bet vai nevajadzētu pieturēties pie savām tradīcijām? Tuvojas Ziemassvētki, un daudzi noteikti dzers karstvīnu, virs kamīna karinās raibas vilnas zeķes un mazi bērni gaidīs Santa Klausu nolaižamies pa skursteni, kā tas notiek Rietumu valstīs. Sen jau ir aizmirsts, ka mums šie svētki svinami kā ziemas saulgrieži, ka cauri sētai jāvelk bluķis, jāiet ķekatās un jāievēro citas senlatviešu tradīcijas. Ir zaudēta mūsu Ziemassvētku nozīme. Tādu svinēšanu parasti rāda televīzijā; varētu domāt, ka tas būtu kaut kas eksotisks. Man jau nav žēl, es arī neesmu kategoriski pret to, bet, pēc manām domām, tā mēs degradējamies, mēs zaudējām gadsimtu garumā iegūtās senču vērtības. Ne velti 19. gadsimta otrajā pusē tika aizsākta jaunlatviešu kustība. Viens no tās mērķiem bija latviešu nacionālās pašapziņas modināšana, manuprāt, tas saprotams kā patriotisma uzplaukums. Nevar teikt, ka arī mūsdienās latvieši nav patriotiski, bet šīs jūtas bieži vien tiek attiecināmas arī uz pavisam svešām lietām.
Skatoties no otras puses, kas mēs būtu, ja nebūtu Eiropas. Mēs būtu kā milzīga bedre 64 tūkstošu kvadrātkilometru lielumā, kas atrastos kā šķērslis starp Austrumiem un Rietumiem, starp Eiropu un Āziju, starp kultūru un starp pagrimumu, nebūtu nekā tāda, ko var nosaukt par izglītību, nerunājot nemaz par pilnvērtīgu dzīvesveidu. Eiropa ir jāpieņem kā visa radītāja. Tas nav tikai ģeogrāfiskais kontinenta nosaukums, tas ir civilizācijas avots pārējiem kontinentiem, piemēram, Austrālijai, Ziemeļamerikai, tādai, kādu to mēs varam redzēt šodien. Vēsture liecina, ka kristietība radusies Tuvo Austrumu zemē – Izraēlā, taču eiropieši bija tie, kuriem bija pa spēkam izplatīt to visā pasaulē, eiropieši, bija tie, kas atklāja nezināmo un jauno pasauli. Ceļojot viņi apliecināja ne tikai savu drosmi, bet arī mērķtiecību. Viņi atklāja jaunus kontinentus, zemes, ieviesa tur jaunu kultūru. 1492. gads bija atzīmējams kā jaunas pasaules dzimšanas diena, jo tajā gadā Kristofors Kolumbs atklāja Ameriku. Šis notikums ir iespaidojis ne tikai jauna laikmeta sākumu, bet arī mūsdienas. Eiropieši bija tie, kas attīstīja zinātni, mākslu un citas nozares, kas tagad tiek lietotas visās pasaules malās. Arī antīkā kultūra ir atstājusi pēdas mūsdienās. Mājas, kurās dzīvojam, lielākoties ir celtas pēc šīs senās kultūras arhitektūras niansēm. Tā saucamais „zelta griezums” saskatāms teju vai visās ēkās. Vārdu sakot, mūsu dzīve ir Eiropas atspulgs.
„Atver sevi pārmaiņām, bet neļauj gaist savām vērtībām. ”, tā reiz sacījis Dalailama. Vadoties pēc šī aforisma jeb domu izteikuma, varētu mūsu tautu mācīt dzīvot mūsdienās. Pieņemt visu, ko sniedz jaunās iespējas, nezaudējot jau gadu garumā iegūtās. Man kā jaunietim nav problēmu atrast kopsaucēju starp jauno un aizmirsto, pie tā es īpaši piedomāju, bet ko iesākt ar to sabiedrības daļu, kas to neprot? Manuprāt, ir vienkārši jāraugās nākotnē un pieņemt lietu patiesību.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru