Man, tāpat kā citiem cilvēkiem, rūp laime un labsirdība ne tikai pret dzīvniekiem, augiem, bet arī vienkārši pret cilvēkiem, varētu teikt, ka man rūp viss labais, kas atrodams cilvēkā, un tas, ka ar šo labo var darīt laimīgus citus. Mūsdienās masu mēdijos reklamē cilvēku neiecietību, to kā citi dižojas ar saviem īpašumiem, masu mēdiji pilnīgi noteikti veido ļoti lielu daļu mūsu uzskatu, tie kultivē vienaldzību ar dažādām reklāmām un rakstiem, taču ir vērojamas jau pozitīvas nianses. Jāpārtrauc uzskatīt, ka nauda un vara ir svarīgākais, katra sirdī ir noslēpies varonis, kurš gribētu darīt labu citiem, no tā iegūstot laimi, prieku, redzot kādu apmierinātu un laimīgu.
Cilvēki ietekmē cilvēkus, savstarpēja cieņa un labsirdība ir viens no priekšnoteikumiem, lai veidotos veiksmīga sadarbība. Ikviens uzņēmējs var paciest nelāgu darījuma partnera sekretāri, ja viņam no tā ir kāds labums, taču tas jau ir ačgārni. Mūsdienu lielākā problēma ir tik ļoti propagandētais uzskats, ka labu darīt var tikai tad, ja tev arī no tā ir kāds labums. No tā varam secināt, ka sabiedrība ir degradējusies un kļuvusi neiecietīga, jo neiegūstot labumu, tie negrib darīt kaut ko citam, šķiet, ka cilvēki ir aizmirsuši humanitāti. Varētu teikt, ka cilvēki ir pārstājuši domāt globālā līmenī, ka ir kļuvuši egocentriski un liekulīgi, lai tikai pašiem būtu laime. Laime ir kļuvusi par dižošanās objektu?
Iespējams, ka labestība, sirsnība, ka tas viss ir sirdī, ka ar to ir jāpiedzimst, taču nebūtu sevišķi ticami, ka to nevar ieaudzināt. Tad varbūt tagad vajag rīkot akciju: „Mācīsim saviem bērniem būt labiem!”? Manuprāt, gan bērniem tas nav jāmāca. Bērni ir labi, taču, lielākoties, tieši vecāki ir tie, kas izzudina no sirds to labsirdību, šķīstību, viņi sabojā bērnus ar uzskatu par to, ka vara un nauda ir vienīgie labas dzīves pamatakmeņi, taču labus darbus, mīlestību... to visu aizmirst, iedomājoties, ka ikvienu, kurš gribēs izvērtēt labo un slikto darbu attiecību, varēs uzpirkt.
Vai tad mīļš vārds, kompliments tuvam draugam kaut ko kaitē? Vai kāds sīkums, lai vienkārši iepriecinātu, vai smaids garāmgājējam? Labs vārds vai aicinājums doties kopā kaut kur ar to, kas ir viens, it kā tas nodarītu milzu postu. Virspusējā, vienaldzīgā attieksme un pilnīgi liekais jautājums par to, kā sokas, neuzlabo labo darbu koeficientu. Protams, darbi nāk no sirds, tikai tāds ir patiess labs darbs, bet vienu reizi to izdarot, iespējams, gribēsies vēl. Un vēl. Un vēl. Un sirdī augs tā pazudusī sirsnība.
Tāpat cilvēki ir aizmirsuši sakāmvārdus par to, ka ne viss ir zelts, kas spīd, vai, piemēram, to, ka dots devējam atdodas. Acīmredzot jau latviešu tauta degradējas un pamazām iegūst nihilistisku attieksmi pret visu, kas notiek apkārt. Baltijas ceļa vienotība, dzīvības atdošana par brīvību jau ir aizmirsta. Uz labiem darbiem vedina tikai skumjas paša sirdī. Nelaime. (Un arī tad jāpadomā, vai labo darbu dara, lai nomierinātu sirdi, vai tādēļ, ka tam patiešām ir labs nolūks.)
Savstarpēja cieņa un iecietība ir tas, kas virza cilvēkus uz kaut ko augstāku, tas ir tas, kas nepieciešams ikvienam. Apkārtējā vide ir tā, kas mūs ietekmē, tā, kas dažkārt (vai pat ļoti bieži) ir atbildīga par pēkšņajām garastāvokļa maiņām, prieku, skumjām. Viss tas ir savienots vienotā ķēdītē, un katram Zemes iedzīvotājam ir svarīga laime, arī man un ne tikai mana, bet apkārtējo cilvēku laime. Ja mēs pacenstos, velns nebūtu tik melns kā to esam spiesti mālēt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru