Aiz gara laika , šķirstot kalendāru, sāku pētīt tajā atzīmētās svētku un atceres dienas. Manu uzmanību piesaistīja 4.jūlijs, kas ir ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena. Redzēti daudzi raidījumi un lasīti ne mazums raksti par to. Aizdomājos par dzīvi, kāda bija jāizdzīvo, ja Otrā Pasaules kara laikā biji ebrejs. Tā arī tapa šis darbs- kādas sievietes Sāras Levi biogrāfija. Mazliet pat iejutos viņas ādā. Sāra nav reāla persona, lai gan notikumi ir īsti, un kas zina varbūt kāds ir pārdzīvojis manis rakstīto.
Tātad...
Mans vārds ir Sāra Levi, dzimusi Bermane. Es piedzimu 1916.gadā Rīgā turīgā ģimenē, tāpēc bērnībā man nekā netrūka. 1932.gadā, kad man palika 16 gadu, es pabeidzu ebreju vidusskolu. Vēl pēc diviem gadiem iestājos darbā kādā apģērbu veikalā, tur arī iepazinos ar savu nākamo vīru Dāvidu Levi, kurš par mani ir septiņus gadus vecāks. Dāvids arī ir dzimis un savu dzīvi pavadījis Rīgā, vienīgais bērns ebreju ģimenē. Viņa vecākiem – Hermanim un Annai Levi – piederēja apģērbu veikals un daži dzīvokļi, kuru iemītnieki viņiem maksāja par īri. Pēc nāves tos viņi atvēlēja savam vienīgajam lolojumam. Tā kā Dāvids jau no pašas bērnības vērojis vecākus darbā, apguvis iemaņas un smēlies zināšanas, bizness viņam padevās labi un neradīja problēmas. Vēlāk viņš man atzinās, ka pieņemot mani darbā par pārdevēju , pat nenojautis, ka tas izmainīs viņa dzīvi. Nepagāja ne pusgads kad mūsu abu starpā izveidojās attiecības un vēl pēc diviem mēnešiem mēs apprecējāmies, pārvācoties dzīvot uz kopēju dzīvokli Dzirnavu ielā. Jau pēc pirmā laulībā pavadītā gada mūsu ģimenē pieteicās mazulis. Meitenīte, kurai tika dots vārds Anna, par godu vecmāmiņai. Turpmākos gadus mūsu ģimene dzīvoja saticībā un labi pārtikusi, tika iegādāts vēl viens īpašums- mājas ārpus Rīgas. No 1940. līdz 1941. gadam padomju vara atņēma Dāvidam viņa veikalu, tika slēgtas pat ebreju skolas, jo Padomju Savienība neatzina senebreju valodu. Dažās dienās pēc kara sākuma Sarkanā armija steidzīgi pameta Rīgu. Ielās bija neticams haoss. Desmitiem tūkstoši militārpersonu un civiliedzīvotāju mēģināja bēgt no pilsētas, cik ātri vien iespējams. Mēs pilsētu nepametām, jo bērns bija smagi apaukstējies, bija pārāk riskanti doties ceļā. 1941. gada 1.jūlijā, kad mazajai Annai bija 8 gadi, sākās vācu okupācija Latvijā, 4.jūlijs ir diena, kad vairākas Rīgas sinagogas tika nodedzinātas, runāja , ka dedzināšanā iesaistījās ne tikai vācieši, bet arī latvieši. Nodedzināja arī majestātisko namu Dzirnavu un Gogoļa ielas stūrī, kuram kaimiņos atradās arī mūsu dzīvoklis. Uzreiz pēc iebrukuma Latvijā nacisti sāka tvarstīt ebreju vīriešus un nosūtīt tos “darbā “, no kura neviens neatgriezās. Visiem darbspējīgiem vīriešiem tika pavēlēts reģistrēties, un mans vīrs paklausīja. Tā es zaudēju savu vīru. Līdz oktobrim mums visiem, ebrejiem, vajadzēja pārcelties uz geto, un geto vārti tika slēgti.. Uzreiz pēc ierašanās vācieši sāka mūs šķirot darbam derīgos un nederīgos. Tā kā mana meita bija slima, viņu iedalīja “vārgo un bērnu”grupā. Tā es zaudēju arī savu meitu. Vienīgais mierinājums bija tas, ka es zināju- viņa nebūtu izturējusi necilvēcīgos apstākļus, kādos mums bija jādzīvo. Mēs sākām nēsāt uz krūtīm mogendovidu, t.i., Dāvida zvaigzni. Mums neļāva iet pa trotuāru. Bija sāpīgi. Bija aizvainojums- pret mums izturējās tā, it kā mēs nebūtu cilvēki, bet zirgi. Mēs dzīvojām 10 kvadrātmetru lielā istabā 20 cilvēki. Bijām pusbadā. Vīriešus katru dienu dzina smagā fiziskā darbā. Šķiet, ka tas bija 30.novembrī , kad latviešu un vācu policisti ienāca geto. Viņi bija agresīvi, šāva un vairums piedzērušies. Cilvēki tika izdzīti ārā, cauri noteiktiem pilsētas rajoniem uz mežu, uz Rumbulu, kur bija izraktas lielas bedres.. Kad cilvēki tur nonāca, viņiem pavēlēja izģērbties, nostāties bedres malā, karavīri atklāja uguni. Tajā dienā tika noslepkavoti piecpadsmit tūkstoši manu tautiešu. Man un vēl dažām sievietēm lika iet uz citu vietu, kur bija izveidots neliels geto četriem tūkstošiem spēcīgu vīriešu. Tika pavēlēts rūpēties par ēdienu un tā gatavošanu. Mēs tikām nodalīti no pārējā geto. Tad sāka ierasties ebreji no citām valstīm tādām kā Vācija, Čehoslovākija, austrija un Lietuva. Lielākā daļa no viņiem tūdaļ tika nogalināti. 1943.gadā izdeva pavēli likvidēt geto un mūs pārcēla uz koncentrācijas nometni, kuras nosaukums bija Kaiserwald . Mantas atņēma. 1944.gada janvārī mums nogrieza matus un saņēmām arestantu drēbes. Vācu armija sāka daudzu darbavietu evakuāciju. Mēs uzzinājām, ka 200 sieviešu likvidēs akcijā, lai paliktu simts. Par brīnumu mums, kādu dienu atveda 200 sieviešu- tās bija Ungārijas ebrejietes. Visas kopā ar ungārietēm nostādīja rindā. Tad sākās “selekcija”- vieni uz darbu, otri uz iznīcināšanu. Šo laiku, pirms “selekcijas”, domāju par to, kā zaudēju savus tuvākos, kā tiku pazemota, izmocīta, badināta, vazāta no vienas nometnes uz otru, domāju par to , kāpēc tas tā notiek? Kāpēc tiek pieļauta tāda necilvēcība? Neviens cilvēks, lai arī kas viņš būtu, nav pelnījis tādas mocības un pārdzīvojumus, vismazāk jau nu viņa nacionālās piederības dēļ. Mans holokausts beidzās. Tajā dienā tiku atzīta pat darbam nederīgu....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru