Neiecietība

Neiecietība, manuprāt, ir viena no aktuālākajām problēmām šobrīd kā Latvijā, tā arī Pasaulē. Neiecietības daba ir klusa, bet rezultāts – efektīvs! Tā atstāj pēdas it visur un pat ikdienā skar jebkuru no mums. Par iecietību gan ļaudis mēdz vairāk runāt, nekā praktiski ar to sadzīvot un īstenot.

        Ja mēs katrs sev pajautātu: „Vai tiešam es esmu neiecietīgs?” tad vairākumam nāktos atzīt: „Jā, esmu gan!”. Cilvēku attieksme ikdienā norāda, ka Latvijas sabiedrībā pastāv un nākotnē vēl izteiktāk var attīstīties neiecietība gan pret dažādām etniskām grupām, gan arī reliģiskām organizācijām, tā arī seksuālām minoritātēm. Rase, ādas krāsa, etniskā identitāte, valoda, seksuālā orientācija, izskats, reliģiskā pārliecība un vairākas citas individuālās personīgās pazīmes atšķir cilvēkus vienu no otra, savā ziņā iekrāso tos pelēkajā ikdienas pūlī, līdz ar to padara tos par neiecietības objektiem un upuriem. No vienas puses, neiecietība balstās uz aizspriedumiem pret dažādām sociālām un etniskajām grupām un šo grupu atsevišķiem pārstāvjiem. Bet, no otras puses, neiecietība arī vairo šos stereotipus sabiedrībā un sniedz tiem labvēlīgu augsni. Tā ir demokrātiskai valstij neatbilstoša attieksme pret sabiedrības mazākumgrupām un dažādiem uzskatiem. Tā ir cilvēku nespēja lauzt savus ierūsējušos stereotipus, nespēja saprast vienam otru, savus tuvākos un sevi pašu. Tā ir nespēja būt līdzcietīgam.

        Ar neiecietību mēs varam saskarties visur - skolās, uz ielām, darba vietās un ģimenēs. Pēdējā gada laikā Latvijā ir bijuši atsevišķi pret cilvēkiem ar citu ādas krāsu un valodu vērsti vardarbīgi incidenti, taču īpaši spilgti tā izpaudās pret seksuālo minoritāšu pārstāvjiem pasākuma ”Riga Praid” laikā 2006. gada jūlijā. Sabiedrības neiecietība izpaudās ar vardarbīgiem protestiem (praida dalībnieku zākāšana, apmētāšana ar olām, izkārnījumiem), ko nosodīja starptautiskā sabiedrība Pasaulē.

        Es uzskatu, ka iecietības trūkums Latvijas sabiedrībā pat nav jāsaskata tādos mērogos kā iecietība pret citas rases, seksuālo minoritāšu vai reliģiju pārstāvjiem. Palūkosimies kaut vai uz to, kā šajā sabiedrībā jūtas cilvēki ar īpašām vajadzībām un cilvēki, kurus daba nav apveltījusi ar mūsdienu ārējā izskata standartiem noteicošu izskatu. Sabiedrībai beidzot ir jāatver acis uz to, kā mēs izturamies pret mums līdzīgajiem ikdienas situācijās, jo kādā brīdī mēs un mūsu tuvākie ikviens varam nonākt tai ”otrajā pusē”.

        Lai cīnītos ar neiecietību mūsu sabiedrībā, manuprāt, būtu jāsāk atklātāk runāt ar sabiedrību par pozitīvas attieksmes un izturēšanās ieviešanu pret katru tās indivīdu. Lai cīņa pret neiecietību būtu efektīva, tajā būtu jāiesaista pēc iespējas plašāks sabiedrības loks. Būtu jāveido dažādas akcijas, pasākumi, lai šai problēmai tiktu pievērsta pastiprināta mediju un sabiedrības uzmanība. Arī skolās bērniem būtu jāstāsta par to cik svarīgi ir pieņemt jebkuru cilvēku, neskatoties ne uz rasi, ne ādas krāsu, ne etnisko identitāti vai valodu. Lielāka mēdiju un sabiedrības uzmanība būtu jāpievērš tādiem pasākumiem kā - 16. novembrim – kas ir Starptautiskā iecietības diena; 17. maijam - Starptautiskā diena pret homofobiju.   

        Es novēlu ikvienam no mums paskatīties gan uz sevi, gan uz citiem ar pozitīvāku skatienu, jo tikai atšķirīgums katru no mums padara par personību.