CILVĒKS, TELPA, LAIKS XX-XXI GADSIMTOS

DU HUMANITĀRĀS FAKULTĀTES

VĒSTURES BAKALAURS

CILVĒKS, TELPA, LAIKS

XX-XXI GADSIMTOS

DAUGAVPILS

2004

     Ja seno laiku cilvēks ar laika mašīnas palīdzību būtu nokļuvis XX gs., viņš justos tāpat kā mēs, skatoties kādu filmu par amfībijām. Tik straujš, dinamisks, trauksmains, interesants, dažāds, sašķelts, agresīvs, vardarbīgs, nabadzīgs, nedrošs,  panisks, nepastāvīgs ir redzētais.

    Laikā no XX līdz XXI gs. cilvēks un telpa ir izpaudušies plašā izjūtu un krāsu spektrā. Cilvēce ir piedzīvojusi milzīgas pārmaiņas, vēloties radīt pilnīgi atšķirīgu no citiem gadsimtiem pasauli, tikai laiks ir bijis nepielūdzams un uzņēmis arvien straujākus tempus. Pat tik tālu, ja kāds šodien  gribētu apstāties, lai mazliet atvilktu elpu, viņam būtu grūti atgriezties, jo  izietu no aprites. Tādā skrējienā cilvēkam vairs nav laika apdomāties, kāpēc viņš kaut ko dara. Nav laika padomāt par patiesām dzīves vērtībām. Cilvēks ir pieradis pie kustības un ir kļuvis no tās atkarīgs. Būtībā tas ir laiks, ka visu noteicošais ir tikai ātrums. Nekā cita vairs nav.

      Gadsimta sākums iezīmējams ar milzīgu tehnisku progresu, kas kardināli mainīja cilvēku, viņa atrašanās vietu un laikam lika uzņemt tempu. Savukārt  šīsdienas pasaules ainu dēvē par informācijas laikmetu, kurā dzīvo informācijas sabiedrība un kurai ir mainījušies priekšstati par kultūras vērtībām. Lai tās izvērtētu, kultūras vērtībām vajag pretstatīt cilvēku kā to nesēju un viņa attieksmi, kā arī šī laika zīmes, simbolus un mitoloģiju. Pat cilvēks vairs nav centrā, jo nav jau paša centra.

      Par XX-XXI gs. var teikt, ka cilvēka apziņā ir atgriezušās visas senākās apziņas formas. K.G. Jungs ir teicis, ka „cilvēks ir „simbolisks dzīvnieks”, kurš ir atkarīgs no simboliskās pasaules zīmēm vairāk nekā var iedomāties.” Veiksmīgi izmantojot zīmes un simbolus, var ietekmēt sabiedrības apziņu. Katrai sabiedrībai piederošā zīmju un simbolu sistēma raksturo tās vērtības. Cilvēks dzīvo reālajā un zīmju pasaulē.

     Šodienas simbolus, kas vislabāk raksturo laiku, var redzēt pilsētas ielās. Tās ir pārvērtušās par savdabīgām estētikas laboratorijām. Pilsētās centrālo vietu ieņem veikals, kas vienlaikus ir ne tikai iepirkšanās, bet arī izklaides vieta. Plašie kafejnīcu logi atgādina akvārijus, aiz kuriem slīd ļaužu masas. Paskatoties uz  cilvēku mājām, kas ir viens no spēcīgākajiem simboliem cilvēka apziņā, fiziskās un emocionālās drošības avots, var daudz ko pateikt par viņiem. Tajā atspoguļojas visi mehānismi, kas veido saimnieku: gan viņa vietu sabiedrībā, gan savus priekšstatus par savu vietu sociumā. Mājas vērtību tāpat kā citas vērtības nosaka marka. „Brends”- šim vārdam šodien ir velnišķīgs spēks, it īpaši turīgu ļaužu vidū. Ka piemērs ir minamas mājas ar maziem gotiskiem tornīšiem, kas ir vērtējama kā pazīšanās zīme starp līdzīgajiem ļaudīm, kuri vēlas pietuvoties aristokrātiskām aprindām.

     Cilvēks šodien ir patērētājs, kuram piemīt M. Bahtina izvirzītais karnevāla modelis: apakšas (laicīgā) izvirzīšanās augšpusē (garīgā). Tas ir pamatprincips, rodoties nobīdei lielākās sabiedrības daļas kultūras vērtību hierarhijā, jo tā dzīvo masu patēriņa laikmetā.

     Cilvēki ir pārstājuši ticēt morālei un uz radošā gara rēķina ļaujas savām dziņām, mēģina izvairīties no problēmām, ieslīgstot savā izklaides un laika kavēkļa pasaulē.

     Otrais pasaules karš pasauli ir sadalījis: iekārta diktēja virsroku pār vājajiem, Rietumi pār Austrumiem, attīstītā sabiedrība pār neattīstīto, Pirmās pasaules valstis pār Trešo. Šāds mīts rada kompleksus ar no tā izrietošām sekām, no kurām briesmīgākais ir atteikties no individualitātes, tradīcijām, savām kultūras vērtībām. gadsimta beigās cilvēces priekšā ir parādījusies problēma, vai vajag saglabāt pagātnes mantojumu un pieredzi.

       Ar to visu ir saskārušās tā dēvētās Austruma bloka valstis, t. sk. arī mēs. Pēkšņi mēs nokļuvām citā pasaulē ar citām vērtībām un no redzētā apstulbām. Radās bailes kaut ko nepaspēt, tāpēc visur lasāms: „ātri”, „ātrāk un labāk”, „ātrā ēstuve”, „Bistro” u. tml. mēs cenšamies orientēties šajā jaunajā pasaulē, balstoties uz normām, kas izveidojušās vecajā pasaulē. Tā kā mums nebija citas pieredzes, mēs vienkārši pārveidojām vecās lomas jaunajās. Pieņemot ienākošos standartus, ir jāpieņem arī atbilstošas tehnoloģijas, citādi rodas nestabilitāte. Pretēji pašlaik cenšas rīkoties tikai islāma pasaule, taču arī viņiem tas sagādā grūtības, tāpēc rezultāts laužas uz āru vārda tiešajā nozīmē. Pašlaik mēs esam pārejas posmā no viena domāšanas veida uz citu. Šo pāreju veido 3 procesi: globalizācija, ticības sabrukums un jauna polarizācija.

     Būtībā mūsdienu cilvēks aizvien ir mazs, bet godkārīgs. Viņš ir masu cilvēks. Jo vairāk viņš ir tāds, jo viņam mazāk individuālisma un patstāvīgā viedokļa. Identitātes trūkums ir tas, kas liek viņam spēlēt dažādas lomas. Slaveno teicienu par to, „ka visa pasaule ir teātris”, šodien var pārfrāzēt – „visa pasaule ir šovbizness.” Tas jaušams ik uz soļa. Dzīve pilsētā ir viena vienīga lomu tēlošana. Pat sieviešu un vīriešu attiecībās.

      Sieviete XX gs. laikā ir tā mainījusies, kā visos iepriekšējos gadsimtos kopā nevarēja iedomāties. Bet tieši sieviete ir tas lakmusa papīriņš, ar kura palīdzību var noteikt sociuma patieso civilizācijas līmeni un tās locekļu izpratni par vienlīdzību, humānismu un žēlsirdību.

     Jāmin, ka cilvēks visa gadsimta garumā ir kļuvis aizvien atklātāks, pat superatklāts, ļaujot tūkstošiem acu pāriem ieskatīties savā šķīvī un guļamistabā. Līdz ar to ir zudis noslēpums.

     Cilvēka runā pašsaprotami ir kļuvuši vārdi: tirgus, reformas, menedžments, producēt, finansēt u. tml. Tie ir ienākuši arī kultūrā. Kultūrā līdzās pastāv gan elitārā, gan masu māksla, taču aizvien mazāk ir cilvēku, kas izprot un interesējas par augsto mākslu, jo mākslinieks izvēlas izteikt savu ideju ar tādiem simboliem, kas būtu saprotami ikvienam bez vismazākās piepūles. Mūsdienu kultūra ir arī prece, kuru izmet uz letes un ko visi kāri ķer.  Netiek piedāvāta izvēle – kas ir, tas jāņem. Cilvēkam līdz ar to tiek gandrīz atņemta izvēles brīvība, jo nav alternatīvas. Sabiedrība tiek audzināta šādā veidā ar jaunām kultūras vērtībām. Tas padziļina krīzes situāciju, kas pati no sevis nevar apstāties.

     Postmodernā pasaule ir noraizējusies par modi: par to, kas ir un nav modē. Ja gadsimta sākumā statusu noteica cilvēka sasniegumi vai klasiskajā sabiedriskais stāvoklis, tad tagad to nosaka stils: pareiza apģērba valkāšana, pareizas attieksmes paušana. Sabiedrība ir sašķēlusies dizaineru kultos un subkultūrās, kur katrai ir savas zīmes un simboli.

     Lai arī XX gs. ir progresa laiks, kas spēj piepildīt visas cilvēka fantāzijas un radīt tehniskos brīnumus, indivīds aizvien vēl meklē atbildi par savas dzīves jēgu. Kari, kas risinājušies šajā laikā un vēl aizvien izdzēš dzīvības, ir atnesuši ne tikai lielu postu, bet arī radīja šaubas par ticību morālei un humānismam. XX gs. aina vairs nav viengabalaina.

      Mūsdienu kultūra ir eklektiska: vienkārša latviešu ģimene var iesēsties japāņu mašīnā un vakarā aizbraukt uz meksikāņu restorānu, atgriezties savā vēlās angļu gotikas stilā celtajā mājā, lai noskatītos amerikāņu filmu vai paklausītos regeju. Dažādu stilu un kultūru ielenkts cilvēks izvēlas kā pie globālā „zviedru galda.” Sabiedrībai tiek iestāstīts, ka tā dzīvo plurālistiskā sabiedrībā, darbojas globālā saimniecībā un tai jāattīsta multikulturāla apziņa. Taču veicinot stilu dažādību, tie tiek reducēti līdz virspusējībai. Vai meksikāņu ēdiena apēšana ir tas pats, kas iedziļināšanās šīs tautas pieredzē un vērtībās?

      Laikmets, kurā mēs dzīvojam, ir dēvējams par izdzīvošanas laiku. Tur, kur izdzīvošana ir primārais, arī materiālais ir primārais. Patiesībā šajā laikā, ja baznīca saņemtos, tai būtu plašs darba lauks.