Ogists Renuārs (Renoire) 1841.- 1919.

Ogists Renuārs

(Renoire)

1841.- 1919.

           

  

Visjaunākais un vistipiskākais no impresionistiem. Figurālists un portretists. Cilvēka ķermeni pārvērš ainavā. Savā daiļradē pārdzīvojis vairākus periodus. Pārbauda visas impresionisma iespējas figūras glezniecībā, un nonāk līdz galējībām, bet pēc tam cenšas atgriezties pie stabila zīmējuma un gleznojuma.

Renuāra dzimtene ir Limoža, kuras nomalē viņa tēvam bija maza drēbnieka darbnīca. Viņa tēvs, gribēdams nodrošināt savai daudzbērnu ģimenei labāku nākotni, pārcēlās uz Parīzi, kad Renuāram bija tikai 3- 4 gadi. Taču arī te negāja labāk, un tam ar lielām pūlēm nācās uzturēt savus 5 bērnus. Jau agri tiem bija jāmeklē darbs. Ogists pēc tēva padoma kļūst par porcelāna apgleznotāju un strādājis porcelāna rūpnīcā. Porcelāna toņu smalkums atstājis uz viņu neizdzēšamu iespaidu. Šai amatā viņš bija līdz 1859. gadam, jo tad sākās mehanizācija un roku darbs kļuva maz ienesīgs. Renuārs tad pievērsās priekškaru, aizkaru un vēdekļu apgleznošanai. Veikli un cītīgi strādājot šai amatā, Renuāram samērā īsā laikā izdevās sakrāt tik daudz līdzekļu, lai varētu nodoties mākslas studijām. Viņš iestājās Glēra darbnīcā, kur sastopas ar Bazilu, Monē un Sisleju. Vecajam akadēmiķim nepatīk Renuāra darba paņēmieni. Tam liekas, ka no jaunā censoņa nekas nopietns neiznāks.

Tomēr, neņemot vērā sliktos pareģojumus no dažādām pusēm, Renuāra talants auga un nobrieda savā īpatnējā (arī starp impresionistiem) raksturībā. Mazāk pateicoties dažādiem skolmeistariem, bet vairāk Luvrai.  Te īsti Renuārs mācījās gleznot. Viņa īstie skolotāji bija Rubenss, Vato, Buše, Veroneze, Delakrua, vēlāk arī Engrs. Viņa draugs Bazils 1863. gadā iepazīstināja to ar Sezanu un Pisaro. Ar Mone un Sisleju Renuārs bija pazīstams jau kopš Glēra darbnīcas laikiem.

Kā pirmā ievērojamākā Renuāra glezna ir “Le Cabaret de la mère Antony” (1866). Tai seko “Diane Chasseresse” un pazīstamā “Lise” (1868). “Lise”- Fonteneblo mežā gleznota sieviete, smalki niansētā baltā tērpā ar melnu jostu līdz zemei nokarinātiem galiem, zem koka, pa pusei gaismā, pa pusei ēnā, rāda Renuāru jau kā pilnīgi patstāvīgu gleznotāju ar individuālu vērienu. Impresionisma pazīmes vēl spilgtāk saskatāmas tajā pašā gadā gleznotā ainavā “La Grenouillère” un vairākos bulvāru skatos, kas līdzīgi tādiem pašiem Mone un Pisaro darbiem.

Turpmākos desmit gados lielākie darbi: “La loge” (1874), “Baigneuse assise” (1875) , “Le Moulin de la Galette” (1876), “La famille Charpentier” (1878), “Le dèjeuner” (1879), “Dans la loge” (1880), “Dèjeuner des canotiers (1881).

 

          Tie visi ir īsti meistardarbi, kuros Renuāra talants aizsniedz augstāko pakāpi atjautīgā kompozīcijā, dabas izjūtā  un intensīvi harmoniskā krāsu salikumā. Visās šī perioda gleznās Renuārs ir vairāk kā jebkad impresionistisks. Tomēr, salīdzinot ar Mone, Renuāra impresionismam ir īpatnējs raksturs. Viņš vienmēr paturēja prātā gleznas uzbūvi un tās specifiskās īpašības. Renuārs visnotaļ bija nodarbināts ar gaismas un formas kopuma problēmām, tā bija galvenā formālā atšķirība starp viņu un viņa impresionistiskiem draugiem- Monē, Pisaro, Sisleju, kuri galvenokārt pievērsa uzmanību gaismas refleksiem, atspulgiem, izstarojumiem, kas sagrauj formas un ķermeņus.

          Būdams gleznotājs pēc iedvesmas un izjūtas, Renuārs nemīlēja teorijas. Saviem draugiem viņš bieži pārmeta dogmatismu.

          Pašā astoņdesmito gadu sākumā Renuārs apceļo Itāliju un Alžīriju. Ceļojums pats par sevi gan nav devis daudz ierosinošu motīvu mākslinieka turpmākā darbā, bet par to jo lielākas sekas ir bijušas viņa studijām Itālijas muzejos, galvenokārt pie Rafaela darbiem. Pēc atgriešanās no Itālijas iestājas zināma krīze Renuāra mākslinieciskā evolūcijā. Šī krīze izpaudās reakcijā pret impresionismu. Pats Renuārs saka tā: “Ap 1883. gadu notika it kā lūzums manā darbā. Es biju gājis līdz pat impresionisma galam un nonācu pie tā konstatējuma, ka es nemāku ne gleznot, ne zīmēt. Ar vārdu sakot, es atrodos strupceļā.”

 

                   

          Lai glābtos no šīs “saindēšanās” ar impresionismu, Renuārs arvien vairāk atsakās no gleznošanas brīvā dabā. Kā “pretindi” tas uzskata Engru, kuru rūpīgi sāk studēt Luvrā. Un ne vien studēt, bet arī pielietot viņa principus savā glezniecībā. Sākas stila meklēšana engriskā garā, upurējot senākās koloristiskās vērtības. Krāsa brīžiem top bālgana, brīžiem skarba un griezīga. Liela daļa no šī “sausā” perioda gleznām atstāj patiešām sausu, vēsu un skarbu iespaidu, lai gan atzīmējami arī tādi meistardarbi, kā ar lielu krāsu tehnikas mākslu darinātā glezna “L’après- midi á Wagremont” (1885) un cēlā ritmikā komponētā “Les grandes baigneuses”.

Šis periods ilga apmēram līdz 1890. gadam. Renuārs atgriezās atpakaļ pie savas pamestās, tik jautri krāsainās paletes, no kuras tas turpmāk vairs nešķīrās.

Lai gan Renuāra darbos ļoti ievērojamu vietu ieņem ainavas, tomēr viņš bija figūru gleznotājs. Arī šai ziņā viņš redzami atšķīrās no iepriekš aplūkotiem impresionistiem, kuri, atskaitot Pisaro, bija gandrīz vai vienīgi ainavisti. Starp šīm figūrām pirmā stāv sieviete. Renuārs ir jūsmīgākais, maigākais un nepagurstošākais sievietes gleznotājs visā gadsimtā. Sākot ar 1875. gadu, kad Renuārs darināja lielisko “Baigneuse assise”, kas nokļuva Sčukina kolekcijā Maskavā, un beidzot ar “Deux Baigneuses”, kas gleznota pašā mākslinieka nāves gadā (1919), stiepjas gandrīz nepārredzamā virknē dažādas peldētājas, gan grupās, gan pa vienai vai divām; gan stāvus, gan sēdus, gan guļus; gan ūdenī, bet biežāk ārpus tā; gan mierīgās pozās, gan ar rotaļīgiem žestiem. Peldētāju sērijai līdztekus iet sievietes uzpošoties; sievietes žanriskās kompozīcijās; sievietes- mātes. Taču Renuāram allaž pārmestas neinteliģentās, vulgārās sejas viņa sieviešu gleznās.

Renuāra skatu vairāk pievilka dzīves āriene nekā viņas dziļumi, vairāk dzīves prieks un līksmībā nekā viņas bēdas un dramatisms. Tas mīlēja uz visu skatīties no rožainās puses. Nekad nav saredzami dzīves drūmie un skarbie toņi viņa figūrās vai portretos.  Nekad savās ainavās viņš nav attēlojis ziemu vai miglājus.

Tādēļ līdz lielam vecumam glezniecība Renuāram bija nebeidzams prieks un laime. Viņu mūža beigās jau galīgi bija paralizējis šausmīgais reimatisms, kas to mocīja ilgus gadus; čokurā savilktā roka ar mokām turēja otu, arī tad vēl vecais nelaimīgais mākslinieks gleznoja.

 

Savā dzīves pēdējā periodā Renuārs sagleznoja vēl lielu daudzumu peldētāju, portretu, kluso dabu, puķu, augļu un dažus dekoratīvus gleznojumus. Nevarēdams vairs arvien gleznot, mākslinieks nodarbojās arī ar tēlniecību, mācekļu palīdzībā. Pie tam ar lieliem panākumiem.

Mākslinieks sev neizvirza prasību pēc precīzas modeļu atveidošanas. Modeļi brīvi staigāja pa darbnīcu, dziedāja, smējās, sarunājās. Konkrēto tēlu vietā stājās vispārinājums, ātri gaistošo dzīves iespaidu vietā- stabilitāte un noturība. Jo vārgāks kļūst Renuārs, jo plašāka un mierīgāka kļūst viņa ota, krāsu uzliesmojumi zūd, gaisma tiek traktēta mazliet klusināti. Viss tiecas uz vienveidīgu kontūru un ieapaļu virsmu vienmērīgo ritmu. Taču formas brīžiem izskatās mazliet irdenas, plūstošas: paralizētais Renuārs tikai ar pūlēm spēj rokā noturēt otu.

Renuārs, kurš it kā lika atdzimt franču 18. gs. vieglumam un jautrībai, nomira 1919. gadā 78 gadu vecumā Kannās pie Vidusjūras, kur viņš bija iegādājies īpašumu un kopš ilgāka laika uzturējās.

Mākslinieka konsekventā tieksme apliecināt dzīvē tikai gaišo, priecīgo, kurā viņš saskata vienīgo iespēju turēties pretī reālās īstenības traģiskajai nepilnībai, savos pamatos ir humānistiska. 19. un 20. gs. mijā, Eiropas kultūras krīzes un lūzuma laikmetā, Renuāra dzīves uztveres viengabalainība pauda ticību garā un miesā veselam cilvēkam.

Franču mākslas vēsturē Renuārs ir iegājis kā viens no valdzinošākajiem, smalkākajiem, īsteni nacionālajiem māksliniekiem.

Savā nāves dienā, būdams jau gandrīz agonijā, viņš gleznoja savu pēdējo kluso dabu- puķes, kurās viņš saskatīja mūžam jaunās dzīves personifikāciju un čukstēja: “Es ceru vēl iet uz priekšu.”

Pārdzīvojis impresionistu grupas mākslas rašanos un uzplaukumu, pieredzējis vajāšanu un slavu, Renuārs līdz pat mūža beigām saglabāja humānistiskas mākslas tradīcijas, mākslas, kura slavināja cilvēka skaistumu un viņa tiesības uz laimi.

Izmantotā literatūra    

1.    E. Kļaviņš “Mazā mākslas enciklopēdija IMPRESIONISMS”- Latvijas enciklopēdija, 1994

2. Kr. un Ģ. Eliasi “Franču jaunlaiku glezniecība”- Mākslas apgādniecība, 1940
3. Ž. Renuārs “Renuārs”- Liesma, 1973
4. http://www.renoir.org.yu/