Parlaments Lielbritānijā un Francijā. Salīdzinoša analīze.

Parlaments un partiju sistēmas. Salīdzinoša analīze ( aplūkojamās valstis –  Lielbritānija un Francija)

Parlaments Lielbritānijā un Francijā. Salīdzinoša analīze.

            Britu parlaments sastāv no 659 locekļiem, kas katrs pārstāv atsevišķu valsts vēlēšanu apgabalu. Lielbritānijā ir divpalātu politiskā sistēma – parlaments sastāv no augšpalātas (Lordu palātas) un apakšpalātas (pārstāvju palātas). Centrālā leģislatīvā vara pieder vistautas vēlēšanās ievēlētajai pārstāvju palātai, kas veido arī valdību. Lordu palātas locekļi tiek iecelti balstoties uz to tituliem. Lordu palātai ir visai maza leģislatīva loma, tomēr tā kalpo kā “checks and balances” sistēmas nodrošinātājs, jo Lordu palātai ir tiesības uz noteiktu laiku (parasti 1 mēnesi) aizturēt pārstāvju palātas lēmumu realizāciju (veto tiesības). Ir vairākas iezīmes, ar ko britu parlaments atšķiras no citu Eiropas demokrātiju leģislatīvajām varām – Apvienotajā karalistē parlaments tiek uztverts kā galvenā politisko partiju darbības arēna, jo Lielbritānijā politisko partiju uzskata par efektīvāko varas realizācijas instrumentu, tāpēc tās ir atbildīgas par noteiktu politisko programmu realizāciju. Tā parlaments kļūst par vietu, kur politiskās partijas īsteno savu varu un savu vēlētāju intereses. Tāpat britu parlaments ir augstākā leģislatīvā institūcija valstī, tā darbību praktiski nav iespējams ietekmēt ( to var izdarīt tikai ar nekonvencionālu darbību), zināmā mērā tas saistīts ar salīdzinoši vājo monarhijas kā politiskā pārraudzītāja lomu britu politiskajā sistēmā. Jāsaka gan, ka līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā britu parlamenta darbībai tomēr ir radušies zināmi ierobežojumi, ko tai uzliek dalība ES.

            Runājot par Francijas parlamentu, - arī tas, līdzīgi kā britu parlaments,  ir bikamerāls – tas sastāv no apakšpalātas – Nacionālās Asamblejas, un augšpalātas – Senāta. Apakšpalāta sastāv no 577 deputātiem, no kuriem 555 ir no Francijas metropoles, bet 22 no departamentiem un kolonijām (kas ļauj pārstāvēt lokālo reģionu intereses). Apakšpalāta tiek ievēlēta vistautas vēlēšanās uz 5 gadu ilgu termiņu. Tajā pašā laikā Senātu ievēl īpaša apvienība, ko sastāda Nacionālās Asamblejas locekļi, departamentu pārstāvji, un pilsētu pašvaldību pārstāvji. Senāts tiek ievēlēts uz 9 gadiem. Franču parlamenta īpatnība ir salīdzinoši vienlīdzīgā leģislatīvā vara šo abu palātu starpā, lai arī budžeta projektus sākumā jāizskata Asamblejai.

            Franču parlamenta vara ir vājāka nekā Lielbritānijā, jo tā vara ir limitēta. Likumdošanas darbība parasti nepārsniedz 120 dienas gadā. Īpašu apstākļu gadījumā parlamenta sēdes var ierosināt premjerministrs vai ar deputātu vairākuma balsojumu. Parlamenta pilnvaras ir stingri noteiktas konstitūcijā. Vairākās jomās piem. sociālājā poltikā un izglītībā franču parlaments nosaka tikai vispārīgas politikas robežas un izdod ģenerālās normas. Specifiskos jautājumus, kas saistīti ar šīm jomām risina valdība. Tajā pašā laikā, saskaņā ar konstitūcijas 38. paragrāfu valdībai ir tiesības pieprasīt parlamentam deliģēt valdībai pilnvaras kontrolēt arī parlamenta “jurisdikcijā” esošajās jomas. Arī lielākā daļa Francijas parlamenta pieņemto likumprojektu ir izstrādāti valdībā, līdz ar to parlamenta leģislatīvā loma stipri samazinās. Savā ziņā, ja skatam abas valstis kopumā – Britu parlamentam ir daudz plašākas pilnvaras un leģislatīvās funkcijas, nekā Francijas parlamentam. Iespējams, tas skaidrojams ar vēsturiski nozīmīgo lomu, kas britu parlamentam ir izveidojusies ilgās eksistences un noturīgo politisko tradīciju ietvaros. Savā ziņā var teikt, ka britu parlaments realizē daudzas funkcijas, ko citās valstīs – piemēram Francijā un arī Latvijā tas deleģē izpildvarai jeb valdībai. Tādējādi arī tā politiskā ietekme un rīcības kapacitāte ir plašāka.

Atšķirības Lielbritānijas un Francijas partiju sistēmās, ņemot vērā sabiedrības sociālo struktūru un katras valsts vēlēšanu sistēmu.

            Apvienotajā karalistē pastāv izteikta divpartiju sistēma, ko veido Leiboristu (kreiso) un Konservatīvo (labējo)  partijas. Pēdējos gados britu politiskajai sistēmai tomēr ir tendence veidoties par 3 partiju sistēmu –  bez abām augšminētajām partijām samērā lielu vietu skaitu parlamentā iegūst arī Liberāldemokrātu partija kas ir savdabīgs kompromiss starp abām lielajām partijām. Diezgan liela nozīme britu politisko partiju sistēmā ir arī skotu, velsiešu un ziemeļīru nacionālajām partijām, kas iegūst visai lielu vietu skaitu lokālajās pašvaldībās. Britu lielās partijas – Leiboristi un Konservatīvie, ir izteiktas nacionālās un “catch – all” partijas, kas ļauj parlamentā pārstāvēt plašu sabiedrības interešu loku. Divpartiju sistēma Apvienotajā karalistē efektīvi darbojas pateicoties  vairākām vēlēšanu sistēmas īpatnībām – Lielbritānijā pastāv mažoritārā (plurālā) vēlēšanu sistēma – no katra valsts vēlēšanu apgabala tiek izvēlēts kandidāts, kas sasniedzis balsu vairākumu. Šāda sistēma nodrošina visai stabilu valdību, jo pozīcijā atrodas viena partija, taču tā var tikt uztverta kā netaisnīga attiecībā uz mazajām partijām, jo reģionos, kur mazo partiju atbalstītāju skaits ir samērā mazs, tām nav nekādu iespēju iegūt vietu parlamentā. Otra britu vēlēšanu sistēmas  īpašība ir principa “viens cilvēks, viena balss, viena vērtība” principa neievērošana reģionālajā līmenī, jo piem. Skotija un Velsa parlamentā tiek pārstāvētas vairāk, nekā Ziemeļīrija. Šāda situācija izveidojusies tāpēc, ka Skotija un Velsa vēsturiski izveidojušies par savdabīgiem reģioniem, kuriem vajadzīga papildus pārstāvniecība parlamentā, lai kvalitatīvi varētu tikt pārstāvētas to intereses. Tajā pašā laikā Ziemeļīrijā, kur pastāv samērā spēcīgs lokāls parlaments, pārstāvniecība tiek reducēta.

Britu sistēmai raksturīgas arī pēcvēlēšanas (by – election), kas tiek rīkotas, ja parlamenta pastāvēšanas laikā kādu apstākļu rezultātā atbrīvojas kāda no tā vietām.

Francijā pastāv daudzpartiju sistēma. Kopš Otrā pasaules kara veidojušās 6 partiju saimes, kas katra centušās pārstāvēt dažādas sociālās klases un ideoloģijas – Komunisti un sociālisti, Radikāl – sociālisti un  katoļi, konservatīvie un Gaulisti. Piektās republikas laikā daudzpartiju sistēmas pastāvēšana bija lielā mērā atkarīga no Francijas vēlēšanu sistēmas. Francijā pastāvēja proporcionālā vēlēšanu sistēma. No katra vēlēšanu apgabala tika ievēlēts kandidāts, kas sasniedzis absolūto balsu vairākumu, ja tādu nebija, tika izsludināta otrā vēlēšanu kārta, kurā kandidātam, lai tiktu ievēlētam parlamentā, vajadzēja iegūt vienkārši balsu vairākumu. Šāda sistēma ļāva iekļūt parlamentā arī mazām partijām, kas, savukārt, veicināja franču parlamenta fragmentāciju un vājumu.

      Izmantotā literatūra:

M. Donald Hancock (et al). Politics in Western Europe ( 2nd edition), 1998, lpp. 5 – 112,117 – 210, 215 - 323