3 - 6 gadu vecuma bērna raksturojuma teorija

IEVADS

3 - 6 gadu vecuma bērna raksturojuma teorijas ir dažādas un ir ar saviem vecumposma apzīmējumiem. Pazīstamākie to veidotāji ir Ē. Eriksons, Ž. Piažē, L. Vengels, A. Zaporožecs, Ļ. Vigotskis, M. Montosori u.c.

Šajā vecumposmā vārds kļūst par nosauktās lietas simbolu. Veidojas spontānas jūtas, spontānas sociālās mijattiecības, kurās bērns ir pakļauts pieaugušajiem. Bērna izpratni lielā mērā nosaka viņa uztvere. Viņam nepiemīt pieaugušajam raksturīgais loģiskās domāšanas process. Bērna valodai ir sociāla un egocentriska funkcija. [1; 69]

Šajā vecummposmā vadošā darbība ir rotaļas, kura ir virzīta attiecību izzināšanu. Attīstās psihes sfēra kā vajadzība un motīvu sfēra. Šim vecumposmam kā jaunveidojums ir iekšējā regulācija, tīšie procesi. Tā visa nostiprināšanai būtiskākais ir audzināšana.

Audzināšana, kā zināms, ir vienas paaudzes kultūrvērtību nodošana nākošajai. Katrā kultūrvidē (valstī) veidojas savas izglītības tradīcijas saistībā ar laikmeta politiski ekonomisko situāciju. Audzināšanu mēs aplūkojam kā mijiedarbību starp pieaugušo un bērnu, kas notiek sociālā vidē. Bērna un vides mijiedarbības centrā atrodas bērns kā personība kopveselumā (kognitīvais, emocionālais, sociālais, morālais aspekts un motīvu, vajadzību interešu attīstības iespējas). Bērns dzīvo mikrovidē – ģimenē un bērnudārza apstākļos; tā ir mācīšanas vide, ko veido cilvēki, lietas, daba, fiziskā vide, audzināšanas līdzekļi.[1;3-4] 

FIZISKĀ ATTĪSTĪBA

Šajā periodā raksturīga liela kustību aktivitāte, augšana, koordinācijas spēju pilnveidošanās. Bērni jau spēj veikt sarežģītas kustības (lēkt un balansēt uz vienas kājas, rāpties pa stieņiem, izdarīt dažādus palēcienus utt.) un arī spēj saskaņot 2 principus – “Es gribu!” un “Man vajag”.

Bērnu muskuļi šajā periodā ir labāk attīstīti nekā bērnu spēja tos kontrolēt. Lai gan sīkā pirkstu muskulatūra vēl tikai attīstās, tāpēc 4 –5 gadu vecumā bērniem var būt grūti griezt ar šķērēm, precīzi nokrāsot malu, līmēt papīra aplikācijas, uzvērt krelles.

Vēl šinī vecumposmā veidojas bērnu prasmes un iemaņas koncentrēt skatienu uz sīkām lietās un vienlaicīgi uz vairākām. Šajā laikā vēl pilnveidojas acu un roku koordinācija (6 –7 gadu vecumā jau jābūt gatavības pakāpē).

Zēniem šajā periodā ir labāk attīstīti lieli muskuļi un viņi izturīgāki, bet meitenēm ir labāk attīstīta sīkā pirkstu muskulatūra, kā arī tās ir mierīgākas un precīzākas.

Kaulu un muskuļu nostiprināšanās, it sevišķi sīko muskuļu attīstība, rada priekšnoteikumus precīzāku un savā starpā koordinētu kustību veikšanai. Pirmsskolas vecuma bērna lielā vajadzība kustēties, pārdzīvojumu bads un zinātkāre meklē apmierinājumus spraigā darbībā. Darbošanās ar kustīgām rotaļlietām, slidošana, slēpošana, peldēšana viņam sagādā lielu prieku.

PIRMSKOLAS VECUMS

Pirmsskolas vecuma bērns aug garumā straujāk, nekā pieņemas svarā. Tāpēc augums kļūst slaidāks. No maņu orgānu darbības viedokļa pirmsskolēns būtiski neatšķiras no pieauguša cilvēka. Viņš ir rosīgs, kustīgs un izjūt pret visu apkārtējo lielu interesi. Viņš spēj izteikt savas domas un pārdzīvojumus, un uzturēt sakarus ar citiem. Sakaru uzturēšanā ar citiem attīstās domāšana.

Psihosociālā krīze šajā posmā ir: IEROSMES, INICIATĪVES ATTĪSTĪBA vai VAINAS SAJŪTAS veidošanās.

Normālu attīstības procesu raksturo ierosme uz visādām aktivitātēm. Pirmsskolas vecuma bērns intensīvi atdarina pieaugušo stāju un uzvedību. Sakari un uzvedības mehānismi, kas šajā vecumā izveidojas, noteic personības tālākās attīstības virzienu. Sevišķi svarīgi ir pozitīvie un emocionālie sakari ar apkārtējiem cilvēkiem. Bērnam jāizjūt tā saucamais “ligzdas siltums” un jābūt drošam, ka vecāki viņu mīl un aizsargā, kaut arī viņš reizēm rīkojas aplami. Bērns identificējas ar savu aprūpētāju raksturībām. Tas ļauj izjust aprūpētāju klātbūtni arī tad, ja viņš fiziski neatrodas tuvumā, proti, bērns atceras, kā viņi būtu rīkojušies attiecīgā situācijā un tā arī pats dara. Šāda identificēšanās dod drošību daudzās sociālās situācijās.

Bieži mainās dominantes. Dominantes ir spēcīgs uz laiku radies uzbudinājums centrālajā nervu sistēmā, ko pastiprina jebkurš vājāks kairinātājs. Dominanšu maiņa izpaužas, piemēram, straujā emocionālā stāvokļa maiņa (te smejas, te raud). Ar dominanšu maiņu skaidrojama arī uzmanības nenoturība un aiztures trūkums, it sevišķi tad, kad viņš ir noguris, izsalcis vai slims. Lai izpildītu ilgstošākus uzdevumus, viņam vajadzīgs pieaugušo atbalsts un vadība, taču tajā pašā laikā jāņem vērā viņa vēlēšanās tikt ar uzdevumiem galā patstāvīgi.

Līdzās bērnu vecumposma īpatnībām vērā ņemams ir arī individuālais psihodinamiskais raksturojums. jebkura vecumposma vienaudžu vidū ir gan izteikti emocionālie un nesavaldīgie, gan lēnie un mierīgie bērni. Izpaužas indivīdam piemītošais, lielā mērā iedzimtības nosacītais, viņam vien raksturīgais temperamenta tips, kas atkarīgs no nervu procesu spēka, kustīguma un līdzsvarotības.[4;31]

Ja uzvedība neatbilst sevī pieņemtajiem aprūpētāju morāles standartiem, tad bērns var pārdzīvot vainas sajūtu. Pretējā - saskaņas variantā attīstās pašapziņa, kas sekmē ierosmi attīstīt visādas prasmes, aktīvi lemt un rīkoties.

Normālas attīstības uzdevumi šajā periodā ir: 

1.      Kognitīvā (izziņas, zināšanas) attīstība

2.      Bērna pašcieņas attīstība

3.      Dzimuma identifikācija (pielīdzināšanās)

4.      Adaptācija ārpusģimenes vidē

5.      Bērna darbības grupā

6.      Bērna iemaņas un prasmes

7.      Nozīmīgs attīstības uzdevums ir sagatavoties skolas gaitu sākumam

KOGNITĪVĀ (IZZIŅAS, ZINĀŠANAS) ATTĪSTĪBA

           

Nervu šūnas – neironi – turpina nedaudz augt. Centrālajā nervu sistēmā, arī galvas smadzeņu lielajās puslodēs, starp neironiem veidojas arvien jauni sakari, ko nodrošina nervu šūnu izaugumi – dentrīti. Tas ir anatomiski fizioloģiskais pamats pakāpeniskai bērnu kognitīvās (izziņas) darbības attīstībai.

Psihologs Ž. Piažē kognetīvo attīstību šajā vecumposmā sauca par pirmsoperāciju stadiju. To raksturo domāšanas īpatnības agrajā bērnībā un pirmsskolas vecumā. Šajā vecumā bērni parasti nespēj priekšmetus un parādības uztvert un novērtēt to veselumā. Bērni uztver kādu vienu īpašību un parametru – formu, krāsu u.tml. Bērni lietas un parādības uztver un novērtē tikai no sava redzes viedokļa. Bērna domāšanā pietrūkst loģikas. Bērni ir fantazētāji, viņi bieži neatšķir izfantazēto no īstanības. Protams, bērns no bērna domāšanas ziņā atšķiras, tas atkarīgs no viņa individuālas pieredzes un intelektuālo spēju attīstības pakāpes. [4;35]

Kas būtu jādara vecākiem?

Pieaugušajiem ne vien obligāti jāatbild (vairāk vai mazāk plaši, tūlīt vai, īpaši to atrunājot, vēlāk) uz visiem bērna "kāpēc?", bet arī visādi jāizrāda pozitīva attieksme pret bērna vēlmi jautāt, jāizsaka atzinība par uzdotajiem jautājumiem.

Aprūpētājam jāievēro pirmsskolas posmam atbilstošie nosacījumi:

• apmācību process notiek rotaļu un spēļu veidā,

• pakāpeniski palielināt izpildāmo uzdevumu grūtības pakāpi, bet vienlaikus nepārslogot bērnu.

BĒRNA PAŠCIEŅAS ATTĪSTĪBA

Ir divi galvenie pašcieņas attīstības avoti:

• salīdzinot sasniegumus ar mērķiem - jo vairāk sasniegumi tuvina mērķim, jo lielāka pašcieņa veidojas bērnam;

• izjūtot cita cilvēka mīlestību, labestību, atzinību, atbalstu.

Sekmīga sava "ES" apzināšanās procesa attīstībā pašcieņas attīstībai ir liela loma. Tā veicina patstāvību, iniciatīvu, aktīvu darbību, palīdz pārvarēt neveiksmes, pretdarbojas nedrošībai, vainas izjūtām.

Pašcieņa veidojas no attiecībām ar vecākiem. Bērns nevar izjust pašcieņu (vai arī tā samazinās), ja viss, ko viņš dara, tiek uzskatīts par kaut ko mazsvarīgu, nenozīmīgu, vai arī vispār dominē kritiska vecāku attieksme.

DZIMUMA IDENTIFIKĀCIJA (PIELĪDZINĀŠANĀS)

Šajā vecumposmā var izpausties tā dēvētā romantiskā mīlestība. Tā ir pastiprināta interese par pretējo dzimumu. Zēns, piemēram, var izrādīt lielākas emocijas attieksmē pret māti un šādā aspektā pārdzīvot greizsirdības izjūtas pret tēvu, meitene otrādi - interesi pret tēvu un greizsirdības izjūtas pret māti. To mēdz dēvēt par Edipa kompleksu zēniem un Elektras kompleksu meitenēm.

Taču, ja nerodas kādi īpaši nelabvēlīgi apstākļi, bērns šā posma beigās sekmīgi sāk identificēties (atdarināt, līdzināties) sava dzimuma pārstāvim - meitene pievēršas mātei, zēns - tēvam. Ģimenē tādēļ vajadzētu būt abiem vecākiem. Ja nav tēva, tā vietā var būt arī vectēvs vai kāds cits radinieks. Svarīgi, lai starp ģimenes locekļiem būtu vīrietis un sieviete, jo bērnam vajadzīga iespēja kontaktēties ar abu dzimumu pārstāvjiem.

ADAPTĀCIJA ĀRPUSĢIMENES VIDĒ

Visspilgtāk šī problēma izpaužas bērnam sākot apmeklēt bērnudārzu. Nereti to ilustrē sekojoša redzēta (vai pārdzīvota) aina - uz bērnudārzu tiek atvests bērns, kas raud un negrib šķirties no sava aprūpētāja. Šādai bērna psihiskas traumēšanas novēršanai varētu kalpot cits bērnudārza apmeklēšanas modelis. Tas ietver vairākas pakāpes:

1. Savlaicīga ekskursijas sarīkošana uz bērnudārzu.

2. Bērnudārza apmeklējums un tikšanās ar saviem vienaudžiem, vislabāk jau pazīstamiem bērniem un pieaugušajiem. Tiek sarīkotas rotaļas, spēles (piedalās bērni vieni paši vai kopā ar pieaugušajiem).

3. Ja tomēr bērns kaut kādā ziņā ir loti jūtīgs un nespēj piemēroties jaunajai videi, nevēlas tur atrasties, tad nevajadzētu piespiest to darīt.

BĒRNA DARBĪBAS GRUPĀ

Šis attīstības uzdevums nozīmē pārslēgšanos no spēlēšanās vienatnē uz rotaļāšanos grupā, kas parasti saistās ar bērnudārza apmeklēšanu (vai bērnu pulciņu pagalmā). Ikviena grupa sniedz struktūru un robežas bērnu nodarbībām, aktivitātēm. Grupā bērni viens no otra mācās, bet var būt savstarpēji arī visai nežēlīgi nesaskaņu gadījumā. Vienlaikus darbība grupā veicina labvēlīgu attieksmi pret citiem bēmiem, rodas simpātijas, griba sadarboties. Tā realizējas vajadzība pēc saskarsmes.

BĒRNA IEMAŅAS UN PRASMES

Nozīmīgs attīstības uzdevums ir sākt savlaicīgi attīstīt dažādas bērna iemaņas un prasmes. Sižetiskajās lomu rotaļās bērni atveido un mācās (apgūst) dažādas sociālās prasmes, galvenokārt:

• cilvēku savstarpējo daudzveidīgo attiecību jomā,

• mācību un darba elementus,

• noteikumu izpildi, kas saistīti ar konkrētu lomu.

Svarīgi bērnam raisīt interesi par mūzikas instrumentu spēli, zīmēšanu, veidošanu u. c. darbības veidiem. Vēlākai sekmīgai muzicēšanai, tai skaitā profesionālai darbībai šajā jomā nedrīkst nokavēt sākumu, piemēram, klavierspēle jāsāk 5 - 6 gadu vecuma. Šo procesu būtiski ietekmē vecāku attieksme pret muzicēšanu mājas apstākļos, kā arī pašu personīgais paraugs.

Bērnam sāk veidoties gribas kvalitātes - prasme pakļaut savu darbību noteiktam mērķim, regulēt to, pārvarēt radušās grūtības.

Pieaugušo uzdevums ir šajā procesā bērnu visādi atbalstīt.

NOZĪMĪGS ATTĪSTĪBAS UZDEVUMS IR SAGATAVOTIES SKOLAS GAITU SĀKUMAM

Pirmsskolas perioda beigās bērnam jāsasniedz tāda psihes attīstības pakāpe, kas ļauj pielāgoties (adaptēties) dzīvei skolas vidē un sekmīgi tajā darboties.

Ar pedagoģisko gatavību skolai saprot noteiktu zināšanu, prasmju un iemaņu daudzumu, kas ir bērnam, uzsākot skolas gaitas. Te ietilpst prasme lasīt, skaitīt, atstāstīt.

Psiholoģiskā gatavība ir bērna intelektuālās attīstības kvalitatīvā savdabība un

tās personības raksturotājiezīmes, bet kurām nav iespējams sekmīgs darbs skolā.    

            Ja bērns pirmskolas periodā ir atradies vidē, kur labvēlīgi, ar lielu atsaucību uzklausīti visi viņa jautājumi, visādi veicināts, atbalstīts pats jautāšanas, interesēšanās process, tad stiprinās vēlme izzināt jauno, kas viegli attīstās intresē par skolu (arī kā izziņas vajadzību apmierināšanas vietu).

            Pirmskolas bērna uzvedībā (kuru ietekmē viņa tiešā vide) tā vai citādi tiecas izpaust dabiskās tendence, t.i., spontanitāte, impulsivitāte, patiesums, ko neierobežo kādi nebūt nosacījumi.

            Bērna pašnovērtējums saistīts ar pašapmierināšanās attīstību. Pirmskolas vecuma bērna pašapzināšanās īpatnības bieži izpaužas paaugstinātā pašnovērtējumā, kas ir normāla parādība šajā perjodā. Pazemināts pašnovērtējums var kļūt par bērna nesekmības cēloni skolā, jo rada bailes no neveiksmes vai atteikšanos izpildīt kādu uzdevumu.

            Labvēlīga situācija veidojas tad, ja vajadzība gūt panākumus ir stiprāka par bailēm no neveiksmēm. šādu stāvokli veicina arī gribasspēka attīstība.