Bērnu Iztēle

Autors: Gogoļinska Tatjana

Pieņema: Peļše

Kādēļ mums ir vajadziga iztēle?

Psiholo»ijas funkcijas ietver sevī:

*domāšanu

*uzmanību

*uztveri

*atmiņu

*iemaņas/spējas, un protams, IZTĒLI vai fantāziju.

Parasti ikdienā ar iztēli vai fantāziju ne vienmēr saprot to pašu, ko ar šiem jēdzieniem apzīmē zinātnē. Sadzīvē par iztēli un fantāziju sauc visu to, kas it nereāls, kas neatbilst īstenībai un kam tātad nav nekādas nopietnas praktiskais nozīmes. Taču īstenībā iztēle, kā jebkuras radošas darbības pamats, izpaužas pilnīgi visās kultūras dzīves jomās, darot iespējamu māksliniecisko, zinātnisko uz tehnisko jaunradi. Šādā nozīmē viss, kas ir ap mums, kas ir cilvēka roku radīts, visa kultūras pasaule, atšķirībā no dabas pasaules - tas viss ir cilvēka iztēles un uz iztēles balstītas jaunrades auglis.

Jebkurai psiholoģiskai funkcijai ir divas formas: iedzimtas / nāturālas un iegūtas / kultūras. Pirmā ir bioloģiski determinēta, bet otrā ir vēsturiski nosacīta.

Ar iztēles palīdzību cilvēks var iziet tālu aiz robežām, apgūstot svešu vēsturisko un sociālo pieredzi. Cilvēks var iztēloties to, ko nav redzejis var gūt prieksštatu pēc sveša stastījuma vai apraksta par to, kas paša tiešajā pieredzē nav bijis, to neierobežo paša pieredzes šaurais loks. Iztēle ir svarīga funkcija cilvēka uzvedībā un attistībā, tā kļūst par līdzekli cilvēka pieredzes paplašināšanai, jo viņš var iztēloties ļoti daudz.

Vēl joprojām pastāv uzskats, ka bērnam iztēle ir bagātāka, nekā pieaugušam cilvēkam. Bērnība tiek uzskaitīta par laiku, kad fantāzija ir vislabāk attistīta un, saskaņa ar šo uzskatu, bērnam attistoties, viņa iztēle un fantāzijas spēja iet mazumā. Bērni no visa var radīt visu, sacījis Gēte, un šo bērnu fantāzijas pieticību, tādu augstu prasību trūkumu, kas ierobežo pieaugušo fantāzijas brivību un bagātību. Bērna fantāzijas izteikti nesaderas ar pieauguša cilvēka pieredzi, un no tā arī secināts, ka bērns vairāk dzīvo fantāzijas nevis reālajā pasaulē.

Bērna pieredze ir daudzkārt nabadzīgāka par pieauguša cilvēka pieredzi. Tāpāt mēs zinam arī, ka bērna intereses ir vienkāršākas, elementārākas, nabadzīgākās; visbeidzot,viņa attiecībām ar vidi nav tās sarežģītības, smalkuma un daudzveidības, kas raksturīgi pieauguša cilvēka uzvedībai, bet tie visi ir svarīgi iztēles darbības noteicoši faktori. Jau no tā vien ir skaidrs, ka bērna iztēle nav bagātāka, bet ir nabadzīgāka par pieauguša cilvēka iztēli; bērna attistības procesā attīstās arī iztēle, sasniedzot savu briedumu tikai pieagušā cilvēkā.

Bērns var iztēloties daudzkārt mazāk kā pieaugušais cilvēks, bet viņš vairāk paļaujas uz savas iztēles augļiem un mazāk tos kontrolē, un tāpēc iztēle šī vārda sadziviskā, vulgārā nozīmē (t.i. kaut kas tāds, kas nav reāls, bet izdomāts) bērnam, protams, piemīt vairāk nekā pieaugušajam. Taču ne tikai materiāls, no kura iztēle rada, bērnam ir nabadzīgāks nekā pieaugušajām, arī pielietojamo kombināciju raksturs, to kvalitāte un daudzveidība būtiski atpaliek no pieaugušā kombinācijām.

Pirmo un svarīgo likumu, kam pakļauta iztēle, var formulēt tā: iztēles radošā darbība ir tieši atkarīga no cilvēka iepriekšejas pieredzes bagatīguma un daudzveidības, jo šī pieredze dod materiālu, no kura tiek radīti fantāzijas veidojumi. Jo bagātāka cilvēka pieredze, jo plāšāks materials ir iztēles ricībā.

Bērns uzkrāj materiālu, ko vēlāk izmantos viņa fantāzija.

Reālie iespaidi mainās, palielinot vai samazinot savus dabiskos izmērus. Bērnu un pieaugušo tieksmei pārspīlēt ir dziļš iekšējs pamatojums. Mēs pārspīlējam tāpēc, ka gribam lietas redzēt pārspīlētā veidā, jo tas atbilst mūsu iekšējam stāvoklim, mūsu nepieciešamībai. Bērnu tieksme pārspīlēt lieliski iemiesojas pasaku tēlos.

Radošais darbs

Iztēle ir cieši saistīta ar radošo domāšānu. Tās gaitā notiek jaunu tēlu radīšana apziņā. Tāpāt, kā domāšana, iztēle darbojas situācijās, kad nepieciešams rast jaunu risinājumu. Radošā iztēle ir viens no mākslinieciskās daiļrades visnepieciešamākajiem izziņas procesiem. Ar iztēles palīdzību notiek jaunu tēlu radīšana apziņā, pamatojoties uz iepriekš guto informāciju, kas ieguldīta atmiņā, parveidota ar radošās domāšānas palīdzību.

Radošai iztēlei ir liela nozīme visos cilvēka radošas darbības veidos; tā pedalās rakstnieka, gleznotāja, tēlnieka, komponista, zinātnieka un izgudrotāja darbā. Bērni vēl nevar savas zināšānas lietot sociāli nozīmīgiem mērķiem: atklāt kaut ko jaunu zinatnē, konstruēt raķeti utt. Ar iztēles palīdzību viņi padziļināti un emocionāli izzina objektīvo īstenību.

Rādoša iztēle manāmi sekmē bērna mākslinieciskās darbības attīstību. Vienlaicīgi tā kavē reproduktīvās darbības attīstību, stereotipiskus un trafaretus attēlus veidošanā, apliecēsānā un zīmēšanā.

Ļoti izplatīts arī ir uzskats, ka jaunrade ir tikai izredzēto daļa un ka tikai tam, kam piešķirts īpašs talants, tā jāattīsta un tikai tas var nodarboties ar jaunradi. Šis uzskats nav pareizs.

Ja jaunradi saprot tās īstajā, psiholoģiskajā nozīmē, kā jaunā radīšanu, viegli nonāk pie secinājuma, ka jaunrade vai mazāka mērā ir visu daļa, tā ir normāla un pastavīga attīstības pavadone. Labi zināms, ka agrīnā vecumā visi bērni iziet dažas zīmēšānas stadijas. Zīmēšana arī ir tipiska agrīnā, bērns zīmē labprāt.

Noverojumi parādījuši, ka zīmē visi bērni un stadijas, kuras iziet viņu zīmēšana, ir vairāk vai mazāk kopējas viena vecuma bērniem. Sākoties skolas vecumam, bērnu patika un intereses par zīmēšanu atslabst.daudziem, pat vairākumam mūsu bērnu kaut cik patstavīga tieksme zīmēt pazūd pavisam. Pieķeršanās zīmēšanai saglabājas tikai vienpatņiem, vairāk apdāvinātiem šai ziņā un vēl bērnu grupām, kur audzināšana mājās vai skolā stimulē nodarbošanos ar zīmēšanu un šo spēju attīstīšanu. Acīmredzot, pastāv kāda iekšēja saistība starp bērna personību šai vecumā un viņa patiku zimēt. Acīmredzot, bērna radošie spēki uz zīmēšanu nav koncentrējušies nejauši, bet tāpēc, ka tieši zīmēšana šī vecuma bērnam dod iespēju viegli izteikt to, kas viņus pārņemis. Pārejot citā attīstības fāzē, bērns izmainās, un līdz ar to mainās arī viņa jaunrades raksturs.

Zīmēšāna paliek kā noiets etaps un tās vietu sāk ieņemt literārā jaunrade, jo īpāši pusaudža dzimumbrieduma periodā.

Bērna zināšanas mūsdienās lielā mērā bagātina arī radio, televīzijas un video informācija. Taču te izvirzās nopietna problēma: nepieļaut tiešo dabas uztverumu samazināšanos. Tā, piemēram, rīts televīzijas pārraidē ir bez smaržas, bez spilgtā vēsuma, un tādēļ tas nespēj rosināt bērnos izjūtas, kuras var gūt dabā.

Ir būtiski, lai bērns atmiņā saglabātu gan ziedošas pļavas, vilņojošas rudzu druvas, gan mirdzošas jūras tēlu. Bērnam vajadzētu novērot darba un sadzīves ainas, cilvēku sejas un darba pozas. Daiļliteratūra, mākslas darbu aplūkošana, teātris, kino, televīzija un video var iespaidus padziļināt, bagatināt, bet nevis aizstāt tos.

Iztēles attīstība

O. Djacēnko paradīja, ka bērnu iztēle savā attīstīšanā ir saistīta ar tiem pašiem likumiem, kuriem seko līdzi citi psihiskie procesi. Tieši tā, kā uztvere, atmiņa, iztēle no pasīva kļūst par aktīvu.

Iztēles attīstība pirmsskolas vecumā manāmi sekmējama.

Iztēles attīstības sākumposms sākas no 2,5 līdz 3 gadiem. Bērns mācās kontrolēt, mainīt, noskaidrot un uzlabot savas tēlus, nu tas nozīmē - regulēt savu iztēli. Bērni kombinē savus zīmējumus ar dažādiem atmiņas tēliem, izmaina redzēto priekšmetu proporcijas u.c. Piemēram, sevi attēlo pārspīlēti lielu salīdzīnājumā ar automašīnu, kurā brauc, vai māju kurā dzīvo.

Īpaši aktīvo bērnu zīmējumu saturs dažkārt manāmi pārspēj objekti redzēto: attēli ir spilgti, emocionāli bagāti. Taču bērni ir gan ļoti aktīvi savā darbībā, taču viņu dzīves pieredze ir stipri mazāka nekā pieaugušjiem, līdz ar to arī apziņā ir mazāk vielas iztēlei. Tomēr bērna iztēlei viņa personības attīstības līmenī ir ļoti liela nozīme.

4 - 5 gadu vecumā iztēles attīstīšanai ir cita loģika. Visas bērna pārdzīvojuma negatīvas emocijas simboliski ispaužas pasaku varoņos. Pec tam, bērns pats sāk būvēt tēlainas situācijas, kur viņš ir viens no varoņiem.

6 - 7 gadu vecumā iztēles attīstīšana nonāk tādā līmenī, kad bērns ir spējīgs dzīvot iztēlainajā pasaulē. Tad tā strauji attīstās, un mūsdienās tā 12 - 14 gadu vecumā sasniedz maksimumu (franču psihologs teodils Ribo). Ja bērnu pārslogām ar plašu informācijas daudzumu, tad iztēle tiek traucēta. Rodas paradokss: jo straujāk palielinās zināšanu apjoms, jo ātrāk samazinās iztēle. (T. Ribo).

Bērni, kam ir labi attīstīta iztēle, parasti zīmē, veido un aplicē ļoti daudz un radoši, nekopējot paraugus, - tā ir viņu dabiska reakcija uz jauniegūto informāciju.

Jau pirmsskolas vecumā radošai iztēlei bērnu zīmējumos un veidojumos ir individuālas īpatnības, kas ispaužas atšķirīgos attēlojumos, izraudzītājās krāsās, tehnikā. Šajā posmā zēnu un meiteņu darbos parādās t.s. tematiskā specializācija.

Hiperbola un Metafora

Radošo iztēli bagātina hiperboliski un metaforiski risinājumi. Modulēti formu un proporciju pārspīlējumi kopumā sekmē tēlainās domāšanas un radošās iztēles saskaņotu attīstību.

Metafora ir tēlains izteiciens plašākā nozīmē; alegorija - jaunu jēdzienu un radošo ideju tēlains skaidrojums, vārdiska izteiksme, tēlu, piemēram, dabas tēlu personificēšana ilustratīvos darbos. Ar atbilstošu balss intonācijas maiņu stāstījumā izraisām bērna ļoti aktīvā iztēlē, emocionālā attieksmē pret atveidojamo tēlu un tai sekojošu vizuālu izteiksmi radošā darba risinājumā. Tā ir jau pieminētā atveidojošā iztēle, kad, klausoties vai lasot kādu aprakstu, bērns it kā redz kādus atveidojamos tēlus (formas, situācijas), domās papildina, pārveido un pilnveido šos tēlus ar iepriekš gūto detalizētu vārdisko informāciju.

Hiperbola ir tēlains pārspīlējums. Piemēram, bērniem objektīvas grūtības sagādā portreta kaut shematiska attēlošana. Lai viņi vismaz izprastu cilvēka sejas uzbūvi un mācītos ievērot individuālās atšķīrības, ļoti interesantas ir cilvēka sejas formu modulācijas:

1.      vispirms uzzīmējami atšķīrīgi sejas apveidi pretskata: vertikāli un horizontāli ļoti stiepti ovāli, blakus tieši apaļa forma.

2.      tad šajos laukumos iezīmē jaunas atšķīrīgas formas acis un abu acu pārus dažādā augstumā. Tādi shematiski attēli līdz smieklīgumam galēji atšķīrīgi maina savu tēlaino izteiksmi. Rezultātā bērni iecietīgāk un rūpīgāk novēro cilvēka - draugu, māmiņas - sejas dažādās īpatnības. Sekojoša ir karikatūras uzdevumu sērija skolēniem Greizo spoguļu valstībā.

Rotaļa

Sekmīgai pirmsskolas vecuma un sākumskolas bērna rodošās iztēles attīstīšanai ir derīgi rosināt rotaļa lietot pašgatavotus līdzekļus, piemēram, ar papīra sloksnēm, plakaniem, gludiem koka skaliņiem (špāteles jeb sliepnes), mozaīkas tipa konstruktora formām, dabas materiāliem, attēlot – sastādīt plāknē un modelēt dažādu objektu atveidus, arī cilvēka un dzīvnieka atšķīrīgas kustības un stāvokļus.

Apjomīhuma izpratne un telpiskuma iztēle attīstāma rotaļā “Hameleoniskas pārvērtības”. Te derīgi apjomīgu formu (pat pašgatavotu no kokzāģētavas atgriezumiem) - dažāsa lieluma kuba un citu ģeometrisko formu klucīšu komplekti. Tos dažādās telpiskās attiecības mainot, konstruējamas celtnes, tilti, vārti u.c. arhitektoriskas būves. Lietojami arī dārgi saliekami plastmass LEGO konstruktori un citu citā ieliekamas rotaļlietas.

Ieteicamas ir literatūrā galda spēles (sk.Pielikumā). Attēlos redzamas šo spēļu kopformas. Pa laukumos iezīmētājām līnijām tās sagriežamas sīkākās formās un ar kombinatoriskas paņemieniem jāpārvieto sīkdaļas. (sk. iztēles galvenie veidi). Parasti sākumā spēles apgūst attēlo dzīvu fantastisku būtņu siluetus u.c. attēlus.

Radošas iztēles aktivizācijas lauks manāmi paplašināmas, rotaļās lietojot divus figūrkomplektus.

Ļoti aktīvi bērni rosināmi patstavīgi sastādīt līdzīgus spēļu komplektus un tos lietot radošās iztēles attīstībai.

Dizaindarbība ar papīru un plānu kartonu palīdz bērnam radoši iztēloties, ka, lokot papīra lapu vai lenti, var izdarīt pārsteidzošas, interesantas pat apjomīgas dekoratīvas pārvērtības. Labu saskaņotības, harmonijas izpratni dizaindarbībā bērni gūst, darinot dažādu darbu komplektus svētiekm u.c.gadījumiem.

Radošas iztēles attīstībā sava vieta ir arī dažāda veida rotaļu teātrim ģimenes apstākļos un bērnu iestādēs te nosacīti iekartojama vide, atbilstoši iztēlotiem personāžiem - maskas: kā plakanu medaljonu uzkar kaklā, kā medaļu piesprauž pie kabatiņas; piestiprinātu pie kartona gredzena, liek ap galvu; rokā uzvelk papīra tūtiņu vai novalkātas zeķīites daļu, nepāra dūrainīti vai pirkstainīti; un pirkstiem uzvelk novalkāta pirkstaiņa cimdiņa atsevišķus nogrieztus “pirkstiņus”. Šadas maskas var būt aplicētas, zīmētas ar flomāsteriem vai citiem moderniem nedziestošiem: un ūdenī nešķīstoties, izturīgiem materiāliem (aplīmētas ar dažādiem materiāliem, piemeram, ar papīru, audumu, pakulām, vati u.c.).