Tieši šis temats man šķita vispiemērotākais,
lai par to uzrakstītu maziņu aprakstu, jo mūsdienās izskaidrot bērnam
attiecības ģimenē, un pastāstīt par ģimeni kā tādu ir ļoti svarīgi, jo no tā
var būt atkarīga visa tālākā pusaudža dzīve. Ir ļoti skumji, ka pašlaik Latvijā
notiek tik daudz cilvēktiesību pārkāpumu tieši pret bērniem. Tas būtu mūsu
pienākums izprast un atrisināt šo tik ļoti svarīgo problēmu.
Paši dārgākie un mīļākie bērnam ir viņa vecāki. Vajadzība
pēc vecāku mīlestības ir ne tikai visspēcīgākā, bet arī visilgstošākā
vajadzība. Pāries daudzas aizraušanās, aprims kaislības, kas reiz
satricinājušas mūsu dzīvi, taču mīlestība pret vecākiem un vēlēšanās saņemt
viņu pretmīlestību saglabāsies līdz mūža galam.
Kopš
tā brīža, kad bērns ar pirmo soli un pirmo kliedzienu pavēsta par savu ierašanos
pasaulē, sākas jaunās būtnes neatkārtojamā dzīve. Tiek sarauta fiziskā saikne
ar mīļotās mātes organismu, rodas un ar katru mirkli aizvien dziļāka kļūst
brīnišķīgā garīgā saite starp bērnu un māti. Tā ir mīlestība.
No
pirmajām dienām bērns attīstās kā sociāla būtne, viņam paveras cilvēku
attieksmju un attiecību pasaule, kas veidojusies visu paaudžu sabiedriskās
darbības ietekmē. Viņš redz savus vecākus, savu ģimeni- pirmo saskarsmes
paraugu, pirmo kolektīvisma pakāpi, nākamās personības attīstības nosacījumu un
avotu
Ar
katru dienu bērns kļūst aizvien pastāvīgāks, samazinās viņa tiešā atkarība no
mātes. Sākumā mazulis pastāvīgi saskaras ar mātes ķermeni, vēlāk ik dienas
izjūt, cik maigas un stipras ir viņas rokas, kas, ievērojot mazuļa vajadzības, uz
laiku kļūst par tā galveno atbalstu. Mātes smaids, vērīgais tēva skatiens
vienmēr pavada bērnu, kas arvien vairāk sāk apzināties sevi par patstāvīgu
būtni. Pirmie soļi..... Bērnam jau rodas iespēja pašam iepazīt priekšmetu
pasauli. Taču bez mātes viņš vēl arvien vēl nevar iztikt. Mātes palīdzība,
iejūtīgā attieksme, bērna pārliecība, ka viņa vienmēr ir blakus, rada
labvēlīgus apstākļus, lai mazais cilvēks neapstājoties un nebaidoties varētu
turpināt savu ceļu dzīvē, kur to gaida tikšanās ar nepazīstamiem cilvēkiem,
draugiem, vienaudžiem. Mātei nākas nedaudz atkāpties, kaut arī viņa joprojām
paliek līdzās bērnam. Un pirmā mīlestība, dedzīgās jūtas, kas jaunajā cilvēkā
mostas pret otro būtni. Saikne ar māti kļūst tik vāja, ka daudzi to nevar
saskatīt un nespēj saglabāt. Lai gan starp bērnu un vecākiem zūd līdzšinējā
vaļsirdība un ārējā sirsnība un to vietā rodas sarežģītas, nopietnas un
atturīgas attiecības, tomēr viņu garīgā tuvība padziļinās, Māte kļūst par jaunā
cilvēka garīgās dzīves satvaru.
Bērna audzināšana. Termins “audzināšana” tiek lietots šaurākā un plašākā nozīmē.
Šaurākā nozīmē audzināšana raksturo
audzinātāja mērķtiecīgu iedarbību uz otru cilvēku, izmantojot zināmu metožu
kopumu, lai izveidotu viņam noteiktu priekšstatu, jēdzienu un normu sistēmu.
Šādu audzināšanu mēs vairāk vai mazāk secīgi īstenojam attiecībā uz saviem
bērniem, cenšoties sasniegt savus dažkārt visai izplūdušos pedagoģiskos mērķus.
Taču ir arī cits jēdziena “audzināšana” skaidrojums- plašākā nozīmē: visas
sabiedrisko attiecību sistēmas iedarbība uz cilvēku, arī ģimenes attiecību
iedarbība, kas it kā nosaka toni visai šai audzināšanai. Šo ģimenes attiecību
pedagoģiju nekad nedrīkst aizmirst, pat tad, ja izmantojam pašus mūsdienīgākos
un pašus efektīvākos audzināšanas paņēmienus, jo to “šaurākā nozīme” ir niecīga
salīdzinājumā ar milzīgo spēku, kāds piemīt audzināšanai ar attiecību un
attieksmju palīdzību, bērna iekļaušanai tajās. Šai “nīstamajai” sadzīvei
ir tik svarīga nozīme ikvienas ģimenes dzīvē, ka bez tās saprātīgās organizācijas
ģimene nevar īstenot nevienu funkciju un normāla ģimenes dzīve un
darbība gluži vienkārši nav iespējama.
1.
Pirmkārt, saimnieciski
ekonomiskās attiecības allaž bijušas un būs ģimenes dzīves materiālais pamats,
kā arī pamats tās dzīvesdarbībai un, dabiski, tajā notiekošajiem fiziskās un
garīgās atražošanas procesiem. Taču ņemiet vērā arī to, ka jūsu centieni
īstenot padagoģiskās prasības tikai ar mājskolotāju un repetitoru palīdzību
jums izmaksās pietiekami dārgi.
2.
Otrkārt, ja materiālais
attiecības ir neveiksmīgi organizētas, tās kļūst par ārkārtīgi būtisku faktoru,
kas nelabvēlīgi ietekmē laulāto draugu garīgo saskaņu, viņu jūtu un garīgās
kopības saglabāšanos.
3.
Treškārt, ģimenes saimnieciski
ekonomiskajā jomā, gluži tāpat kā citās, norisinās it kā slēpta, nemanāma, taču
ļoti efektīva bērnu audzināšana. Turklāt ne tikai materiālo un sadzīves
attiecību modeļa aspektā. Šai jomā veidojas attieksme pret darbu, praktiskās
darba prasmes un iemaņas. Bērnam vēl nav iespējas īstenībā vērot citu cilvēku darbu,
tāpēc darba lomu cilvēka un arī sabiedrības dzīvē viņš labākajā gadījumā uztver
kā ļoti svarīgu, taču viņam ir vienalga, kāpēc tā ir tik svarīga.
Saimnieciski ekonomiskajā jomā veidojas arī
tāda bērna personības īpašība kā ekonomiskā domāšana un ar to saistītās
ekonomiskās rīcības iemaņas. Šo nākotnes cilvēkam tik nozīmīgo personības
īpašību attīstība uzskatāma par vienu no vissvarīgākajiem audzināšanas
uzdevumiem, par tautsaimniecības plāna sekmīgas īstenošanas ķīlu. Tas mūsdienās
ir ļoti svarīgi, kad mūsu demogrāfiskais stāvoklis ir tik smags. Šis uzdevums
ir jārisina kompleksi un vispusīgi. Bet bērns neapmeklē politisko zinību
pulciņus, un valsts ekonomiskā dzīve līdz pietiekami nopietna vecuma
sasniegšanai viņam ir un paliek dziļš noslēpums. Toties viņš aug jūsu ģimenē,
kurai ir sava ekonomiskā dzīve, un tieši tās plānveidīgums un gādīgais raksturs
ietekmē vairāk nekā īpaši pedagoģiskie paņēmieni- spēj veidot gan konkrētu
ekonomisko situāciju un attiecību analīzes prasmi, gan saudzīgu attieksmi pret
īpašumu.
Ļoti
svarīgi ir bērnu visu laiku atbalstīt un uzslavēt (kad tas ir nepieciešams), jo
bērns to visu laiku gaida, un par katru tādu uzslavu ir ļoti priecīgs, un tas
sekmē tā tālāko darbu.
Sods un bērns. Ļoti plaši vēl tiek izmantoti sodi,
kas pamatojas uz bailēm un sāpēm, u.c. fiziski ietekmēšanas līdzekļi. Lielai
daļai nekādu lielu ļaunumu, bet drīzāk gan nes labumu, ir visai stabils. Šis
ietekmēšanas veids ir pazīstams ļoti sen un droši vien pastāvēja jau pirms cilvēku sabiedrības rašanās. Atsevišķās
ģimenēs arī tagad pēršana tiek uzskatīta par galveno audzināšanas . Likums, kas
aizstāv bērnus pret sišanu ģimenē, tiek izmantots tikai tajos gadījumos, kad
fiziskie sodi ir radījuši smagas sekas vai ir saestīti ar vainu pastiprinošiem
apstākļiem, piemēram, ar tēva alkoholismu. Turklāt diezgan bieži diemžēl ir sastopami tādi gadījumi, kad vecāki, kas
nonākuši izmisumā, zaudējuši kontroli pār sevi, lieto siksnu, iepļaukā vai
iedunkā bērnu.
Tiekoties
ar dažādiem bērniem psiholoģiskajā konsultācijā, psihologi bieži jautā bērniem,
kas viņiem patīk un kas ne. Diemžēl nereti atskan atbilde: “Man nepatīk, kad
mani sit.”
Fizisko sodu ilgstoši nemainīgais lietojums ir saestīts ar
minētās metodes samērā spēcīgu ārējo efektivitāti, kurai drīzāk gan piešķirama
mīnusa zīme. Fiziskie sodi vienmēr vai gandrīz vienmēr dod iespēju sasniegt noteiktu mērķi.
Nereti bērnam, kurš visu
laiku ar pastāvīgu fizisko sodu palīdzību ir turēts stingrā paklausībā,
vēlākajos gados uzvedībā parādās tāda iezīme kā “mūžīgais protests”. Izjutis
negatīvus pārdzīvojumus, sarūgtinājumu, naidu un bailes nežēlīgo sodu laikā,
bērns cenšas šīs emocijas it kā “pārnest” uz pašiem vecākiem. Bērns sāk
pretoties visam, kas agrāk bija viņa dzīves neatņemama sastāvdaļa, nonāk
pretrunā ne tikai ar vecākiem, bet ar visu sabiedrību. Vecāki kļūst bērnam par
negatīvo modeli. Visu, lai kā viņi arī rīkotos, bērni jau iepriekš uzskata par
sliktu jau tāpēc vien, ka to dara vecāki. Agrāk par pozitīviem atzītās vērtības
pusaudža apziņā pārtop par negatīviem, un otrādi- negatīvās vērtības kļūst par
atdarināšanas objektu. Līdz ar to pusaudzim var pastiprināties nelabvēlīgās
raksturs iezīmes un rasties uzvedības normu pārkāpumi, piemēram, bēgšana no
mājām, agresivitāte saskarsmē ar vienaudžiem, mēģinājumi agri nošķirties no
vecākiem, demonstratīvi rupja izturēšanās, smēķēšana un alkoholisms,
nevēlēšanās mācīties.
Tieksme atdarināt vērojama arī vēlākā posmā, tā parādās
pieauguša cilvēka uzvedībā. Dažkārt apgūto soda veidu izmantojums citās jomās
iegūst paradoksālas formas. Tā kā šāda fiziska bērna ietekmēšana ir ļoti
kaitīga priekš tā, un var nopietni sakropļot tā dzīvi.
Pusaudža psiholoģija. Kad bērns jau ir paaudzies un
pārtapis par pusaudzi, vecāki nedrīkst pārstāt veltīt uzmanību augošajam
cilvēkam, jo tas vēl arvien alkst pēc mīlestības, un vecākiem tā viņam ir
jāsniedz. Pusaudzi izvadīt cauri tā augšanas stadijai nebūt nav viegli. Vecākus
neviens nav mācījis, kādiem viņiem jābūt, tāpēc pusaudžu audzināšana zināmā
mērā ir atstāta pašplūsmē. Ir pieaudzis pusaudžu pašnāvību skaits tik krasi, ka
audzināšanas veids ir otrais galvenais nāves cēlonis vecuma grupā no 14-20
gadiem. Pēdējajos gados vērojama sekmju un mācību standartu stabila lejupslīde.
Statistika rāda, ka visaptverošus apmērus sasniegusi pārmērīga narkotisko vielu
lietošana, nepilngadīgo noziedzība, pusaudžu grūtniecība, saslimšana ar
veneriskajām slimībām un izmisuma sajūta.
Kas ir noticis? Galvenais neveiksmju cēlonis parasti ir
tas, ka vecākiem trūkst perspektīvas attiecības ar pusaudžiem. Lielākajai daļai
vecāku ir nepareizs priekšstats par pusaudža gadiem un to, ko viņi var sagaidīt
no nenobriedušiem jauniešiem.
Lai sagatavotu pusaudzi dzīvei mūsdienu nesaprātīgajā
pasaulē, viņam jāiemāca skaidri domāt. Tas ir svarīgi divu iemeslu dēļ.
Pirmkārt, cilvēks nevar iegūt stipru, pastāvīgu un ilgstošu ticību vai morālo
vērtību sistēmu, ja nespēj skaidri domāt. Stabila un nesatricināma ticība, uz
ko pamatojas dzīves jēga, nevar būt akla. Tai jābalstās uz racionālu, loģisku
domāšanu un jāatbilst reālajai pasaulei, kā arī jādod saprātīgas atbildes uz
dzīves svarīgākajiem jautājumiem Otrkārt, jauniešiem jāiemāca skaidri domāt arī
tāpēc ka mūsu dienās tiek pieņemti daudzi lēmumi un veiktas darbības, kas
nebalstās uz rūpīgu, loģisku domāšanu, bet gan uz iracionālām, impulsīvām
kaprīzēm. Ir ļoti svarīgi iemācīt pusaudzim domāt racionāli un secīgi. Viena no
vislabākajām vērtībām, ko varat dot savam bērnam, ir spēja novērtēt savu
domāšanu, lai viņš tai uzticētos un prastu mainīt to, iegūstot jaunas
zināšanas. Turklāt jāiemācās saskatīt kļūdas nepareizā domāšanā un jāsaprot, kā
izdara kļūdainus secinājumus.
Vecākam nevajag pārtraukt bērnu, kad tas izsaka savu domu,
bet palabot to un parādīt, kur viņa bija neloģiska un pārāk vienkāršota.
Viens no iemesliem,
kāpēc pusaudžus mulsina morāles tēma, ir tas, ka daudzi vecāki nejūtas
atbildīgi par savas pārliecības
ieaudzināšanu bērnos. Citi saka, ka viņi ticot garīgajām vērtībām, bet
dzīvē neievēro tās. Nekas tā nemulsina pusaudzi, ka konsekvences trūkums viņa
vecāku dzīvē, it īpaši attieksmē pret lietām, ko vecāki sakās augstu vērtējam,
bet pēc tam neņem vērā. Kā vecāki var iemācīt pusaudzi skaidri domāt par
morālām un garīgām vērtībām, ja pašu dzīvesveids neliecina par skaidru
domāšanu.
Viena no galvenajām prasībām, ko pusaudži mūsu dienās
izvirza saviem vecākiem, ir nepieciešamība pēc ētisko un morālo vērtību sistēmas, pēc kuras vadīties. Šo prasību
pusaudži izsaka dažādi. Viens bērns saka, ka viņam vajagot “dzīves standartu”, cits
pusaudzis meklē “dzīves jēgu”. Kāds cits izmisis jaunietis meklē kādu, kurš
parādītu viņam, kā dzīvot vai pie kā turēties.
Šādas izmisīgas ilgas nejūt tikai daži neapmierināti,
nelaimīgi pusaudži. Taču lielākā daļa tās jūt un apmulst šajā vissvarīgākajā
dzīves jomā. Diemžēl reti var sastapt pusaudžus, kas savā dzīvē saskata jēgu un
mērķi, kas ir mierā ar sevi un šajā strauji mainīgajā, apjukuma un baiļu
pārņemtajā pasaulē ir saglabājuši veselīgu dzīves perspektīvu.
Sākumā bērns grib, lai vecāki viņu vada. Taču pieaugušie to
sekmīgi darīs vienīgi tad , kad paši būs atraduši dzīvē ceļu un ja bērns spēs
pārņemt vecāku vērtības un padarīt tās par savējām. Bērnam, kurš nejūt, ka
vecāki viņu patiesi mīl, būs grūti to izdarīt.
Ir ļoti nepareizs uzskats “lai mans bērns pats tiek galā;
viņam jāmācās pašam pieņemt lēmumus”. Šie vecāki vai nu cenšas būt oriģināli,
vai arī viņiem nav nekādas jēgas par pasauli, kurā mēs dzīvoja. Šādi audzināts
bērns izraisa žēlumu. Trūkstot pastāvīgai vadībai ētiskos, morālos un garīgos
jautājumos, viņš arvien sliktāk orientēsies savā pasaulē.
Mēs esam tā sabiedrības
daļa, kas visvairāk ir atbildīga par veselu domāšanu un analizēšanas spējas
attīstīšanu mūsu atvasēs, tāpēc mums maximāli jāiesaistās bērnu audzināšanā,
bet tikai lai tas nekļūst pa slimīgu ieradumu, kas ir vēl kaitīgāk, nekā vispār
neiejaukties mūsu bērnu psiholoģijā.
Izmantotā literatūra:
Izmantotā literatūra:
v Dr. Ross Kempbels- “Kā
patiesi mīlēt pusaudzi.” (Rīga 1991.)
v A. Spivakova- “Vecāki un
bērni.” (Zvaigzne1989.)
v S. Kovaļovs- “Ģimenes
attiecību psiholoģija.” (Zvaigzne 1990.)
2000. gada 18. maijs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru