Autogēnā relaksācija. (AR)

Autogēnā relaksācija. (AR)

AR metodes (pacients tās izsauc patstāvīgi) var tikt izmantotas kā papildinājums  pamata psihoterapeitiskajām metodēm (piem., patoģenētiskajai analīzei, kognitīvi bihēviorālajai terapijai), kā sastāvdaļa dažās ekspozicionālās tehnikās (sistemātiskajā desensibilizācijā, Wolpe), lai samazinātu emocionālo saspringumu un baiļu līmeni pacientiem, kas slimo ar neirozēm u.c. emocionāliem traucējumiem. AR var izmantot arī kā patstāvīgu metodi stresa situāciju pārvarēšanai un profilaksei salīdzinoši veseliem cilvēkiem.

Ar “relaksāciju” tiek saprasts nomoda stāvoklis, kuram raksturīga samazināta psihofizioloģiskā aktivitāte, kura tiek sajusta visā organismā. (Dž.Everli & R. Rozenfelds, 1985).

Vibiežāk izmantotās AR metodes ir

q  Psihofiziskā relaxācija

q  Meditācija

q  Autogēnais treniņš

q  Dažādas bioloģiskās atgriezeniskās saites formas

Relaksācijas metožu klīniskā izmantošana.

Bihēviorālās autogēnās relaksācijas metodes plaši tiek izmantotas A kultūrās. Tajā pašā laikā R šīs metodes sāka pētīt un izmantot klīniskos gadījumos salīdzinoši nesen. Šo metožu klīniskā izmantošana izrādījās ārkārtīgi noderīga pie pārmērīga stresa un tā klīnisko izpausmju ārstēšanas. Vispārējās relaksācijas iemaņu apgūšanai ir terapeitiska nozīme stresa stāvokļu ārstēšanā dažu acīmredzamu iemeslu dēļ :

q  Relaksācija uz noteiktu laiku var izsaukt trofotropo stāvokli, kam raxturīga psihofizioloģiskās aktivitātes samazināšanās. Šis vispārējās relaksācijas stāvoklis pamatojās uz parasimpātisko NS. Tik dziļai relaxācijai piemīt terapeitiska efekts tāpēc, ka tā no fizioloģiskā viedokļa ir pilnīgs pretstats simpātiskajai stresa reakcijai, kā arī tā veicina organisma psihofizioloģisko funkciju atjaunošanos.

q  Šo metožu pastāvīga praktiskā pielietošana (1-2 reizes dienā vairāku mēnešu garumā) var veicināt pazeminātu limbiskās sistēmas un hipotalāma aktivitāti. Ar to var izskaidrot, ka pacienti, kuri vairākus mēnešus nodarbojas ar relaxāciju sajūt kopējās trauxmes samazināšanos. Tā ir sava veida stresa profilakse. Klīniskā līmenī tas nozīmē, ka samazinās nosliece izjust augstu psiholoģisku un fizioloģisku uzbudinājumu stresa situācijās.

q  Ir ziņas par izmaiņām to pacientu personības struktūrā, kuri ilglaicīgi praktizē relaksācijas metodes. Saskaņā ar literatūru, šīs izmaiņas ir virzītas uz + psihisko veselību. Pašas pamanāmākās no šīm izmaiņām ir augstāka uzvedības kontrole un adekvātāks pašvērtējums. Pētījumu rezultāti uz kuriem balstās šie pieņēmumi jauzskata par aptuveniem, taču tajā pašā laikā tiem ir liela nozīme kā psihoterapijas papildinājumam, kā arī vispārējās psihiskās veselības aizsargāšanā.

Līdz šim laikam daudzi uzskatīja, ka relaksācijas metodikas ir pilnīgi nekaitīga terapeitiskās ietekmēšanas forma. Taču līdz ar popularitātes paaugstināšanos tika noteikta virkne nevēlamu blakusefektu. Apkopojot zinātnisko pētījumu un klīnisko novērojumu materiālus Dž.Everli & R. Rozenfelds, 1985 apraxta 5 nevēlamo blakusefektu pamattipus, kuri var rasties bihēviorālās relaksācijas apmācības laikā :

q  Tiek zaudēts kontakts ar realitāti. Šim traucējumu tipam raksturīgi asi halucinogēnie stāvokļi (gan dzirdes, gan redzes) un murgi (parasti paranoidālā tipa), var rasties arī depersonalizācija un neparastas somatiskas sajūtas. Tādēļ parasti tiek rekomendēts neizmantot metodikas, kas izsauc dziļu relaksāciju, pacientiem ar afektīvo psihozi vai domāšanas traucējumiem. Īpaša vērība jāpievērš arī pacientiem ar pārmērīgu fantāziju. Šajos gadījumos dziļās relaksācijas izmantošana var saasināt stavokli.

q  Reakcijas uz medikamentiem. Trofotropais stāvoklis var pastiprināt jebkura preperāta iedarbību. Īpaša vērība jāpievērš pacientiem, kuri lieto insulīnu, miega zāles, vai sirds-asinsvadu preperātus.

q  Panisks stāvoklis. Paniskām reakcijām raxturīgs augsts trauxmes līmenis, kas saistīts ar uzvedības kontroles atslābumu relaxācijas laikā, daļēju drošības sajūtas zudumu, bet dažos gadījumos ar seksuālas nokrāsas emociju parādīšanos. Ar šādiem pacientiem parasti vēlams izmantot konkrētākas relaxācijas metodes (psihofizioloģisko), nevis abstraktas pieejas (meditācija).

q  Priekšlaicīga izgrūsto priekšstatu atbrīvošanās. Nereti dziļas relaxācijas stāvoklī pacienta apziņā nonāk izgrūstās domas un emocijas. Lai arī dažās psihoterapeitiskajās skolās šādi stāvokļi tiek uzskatīti par vēlamiem, pacients tos var uztvert kā destruktīvus, jo tie ir pārāk spēcīgi priekš konkrētā terapeitiskā procesa etapa. Pirms relaxācijas metožu izmantošanas pacients ir jāinformē par šādu iespējamību.

q  Pārmērīga trofotropā stāvokļa rašanās. Dažos relaxācijas metožu izmantošānas gadījumos pacientam var rasties pārmērīga psihofiziolģiskā līmeņa funkcionalitātes pazemināšanās, kā rezultātā var novērot šādus fenomenus - * īslaicīgs hipotenzijas stāvoklis. Pirms izmantot relaxācijas metodiku, ir jāuzzin pacienta arteriālais spiediens miera stāvoklī. Ja tas ir mazāx par 90/50, jāpieņem drošības mēri. Reiboņus un samaņas zudumu var novērst, piedāvājot pacientam atvērt acis, izstaipīties un apskatīt istabu, nepieciešams arī palūgt viņu nepiecelties 1-3min. pēc relaxācijas seansa beigām. * Īslaicīgs hipoglikēmijas stāvoklis. Dziļa relaxācija uz dažiem cilvēkiem atstāj insulīnam līdzīgu iedarbību, var izsaukt hipoglikēmisku stāvokli.

Bihēviorālās relaxācijas metodes klīniskajā praxē tiek izmantotas dēļ to efektivitātes un it kā vienkāršās izmantošanas. Lai arī nevēlami blakusefekti rodas reti, relaxācijas metodikas un trofotropie stāvokļi nav absolūti droši. Tādēļ ārstam pret to izmantošanu ir jāattiecas ar dziļu atbildības sajūtu, viņam jābūt informētam par drošības pasākumiem un iespējamiem nevēlamiem blakusefektiem.