ATMIŅA.

Atmiņa ir psihisks izziņas process, kurā cilvēks iegaumē, reproducē un aizmirst domas, jūtas, tēlus, kustības, un zināmos apstākĻos spēj atsaukt apziņā no jauna pat tad, kad priekšmeti un parādības uz sajūtu orgāniem vairs nedarbojas.

Atmiņai ir Ļoti liela nozīme cilvēka dzīvē, jo pateicoties tai tiek uzkrātas zināšanas, kuras, savukārt, tiek izmantotas atbilstoši vajadzībām. Bez atmiņas cilvēks nepārtraukti atrastos jaundzimuša bērna stāvoklī. Tas nespētu pat iemācīties staigāt, jo momentā aizmirstu kustības. Atmiņa saista cilvēka pagātni, tagadni un nākotni.

Nemaz tik sen atpakaĻ, kad daudzi cilvēki neprata ne lasīt, ne rakstīt, laba atmiņa - precīza atcerēšanās - bija vienīgais pieredzes un zināšanu uzglabāšanas veids. Mūsdienās, pateicoties izglītībai un tehnisko iespēju straujajai attīstībai, cilvēks saņem aizvien vairāk informāciju. Laika gaitā izveidojušies daœādi tās uzglabāšanas veidi., sākot no rokasgrāmatām, enciklopēdijām, vārdnīcām līdz kompjuterizētām datu bankām un programmām. Būtiski kĻūst prast lietot un attiecīgi izmantot daœādos informācijas ieguves avotus.

Atmiņu pētī vairākas zinātnes: psiholoģija, fizioloģija, bioķīmija u.c.

Senās Grieķijas mitoloģijā atmiņas dieviete Mnemozine tika uzskatīta par visu mūzu - mākslas un zinātnes dievu - aizgādnie›u māti. Tā laika Grieķijā radusies mnemonika - iegaumēšanas māksla, kuru izgudrojis grieķu dzejnieks Simonids (V gs.p.m.ē.).

Liela loma iegaumēšanas procesā ir domāšanai, kas dod iespēju salīdzināt jaunās zināšanas ar iepriekšējām, dibināt jēdzieniskus sakarus. Neattīstot atmiņu un nepārzinot tās likumības, cilvēks nenovēršami iegūst vienīgi nenoturīgas zināšanas, neizkoptu domāšanu un lielu laika patēriņu jaunu zināšanu apguvē. Tātad atmiņu var attīstīt. Cilvēkus ar labi attīstītu atmiņu mēdz saukt par cilvēkiem ar “vieglu galvu.”

FIZIOLOĢISKIE PAMATI.

Līdz mūsu gadsimta 20. gadiem pastāvēja uzskats, ka iegaumēšana izmaina CNS (centrālās nervu sistēmas) šūnu izmērus un formu. Vēlāk, atklājot biostrāvas, uzskatīja, ka informācija tiek fiksēta elektronisko ķēœu veidā. Drīz vien šo “elektroniskās atmiņas” hipotēzi arvien vairāk sāka apšaubīt, attīstoties smadzeņu ķirurģijai, - operācijas nesarāva elektroniskās ķēdes kā to varētu gaidīt, balstoties uz šo hipotēzi.

40. gados tika atklātas DNS (daroksiribonukleīnskābe) - liela loma iedzimtības mehānismā), un RNS (ribonukleīnskābe) - svarīga loma dzīvē iegūtajā individuālajā atmiņā.  Cilvēkam dzīves laikā RNS nav noteikts un pastāvīgs daudzums. To nosaka cilvēka vecums. Jaundzimušam bērnam RNS daudzums ir niecīgs, visvairāk tā ir no 3 līdz 40 gadiem, bet vēlāk sāk samazināties, līdz sasniedz jaundzimušā RNS daudzumu. S. Korskovs izpētījis, ka cilvēkam atmiņa uzlabojas līdz 20-25 gadiem, nemainīgi saglabājas līdz 40-45 gadiem, bet pēc tam pasliktinās. Sākumā aizmirstas aktuālākās lietas, kā - norunas, iesāktais darbs, kas uz brīdi bijis pārtraukts, teiktais... Tad aizmirstas darba iemaņas, svešvalodas, paradumi, jūtas. Pašus pēdējos aizmiršana skar bērnības iespaidus. Ar to, šķiet, izskaidrojama vecu cilvēku aprīnojamā atmiņa par bēnību, turpretī nespēja atcerēties tikko notikušas lietas.

Cilvēkam atmiņas pamatā ir arī nosacījuma refleksi (tiem ir vairākas īpatnības, ko nosaka CNS augstākā attīstība) - pagaidsakari. Tie veido nosacījuma refleksu sistēmas. Tos veido ne vien pirmās signālsistēmas, bet arī otrās signālsistēmas kairinātāji - runa, vārdos izteiktā doma. Tie nodrošina tādu zināšanu apgūšanu, kas nesaistās ar dzīves tiešo pieredzi.

Atmiņa nav iedomājama bez kāda priekšnoteikuma - iegaumēšanas (saglābašanas atmiņā), t.i. noturīgu pagaidu sakaru izveidošanas, kurus iespējams aktualizēt (atjaunot). Priekšmeti netiek iegaumēti atsevišķi pa vienam, bet gan saistībā viens ar otru. Tas nozīmē, ka vienas parādības vai objekta atveidošana atmodina atmiņā citus. Agrāk izveidojušos pagaidu sakaru aktualizēšanās ir atmiņas fizioloģiskais pamats.

Pagaidu sakaru psiholoģisko atspoguĻojumu sauc par asociācijām. Pēc I. Pavlova vārdiem, asociācija nav nekas cits kā nervu pagaidu sakars, kas rodas divu vai vairāku kairinātāju vienlaicīgas vai secīgas iedarbības rezultātā.

Asociācijas izšķir:

Vienkāršās     saskares

                       viena vai vairāku priekšmetu vai parādību uztveršana izraisa        atmiņā citus priekšmetus vai parādības, kam ir kāds sakars ar          iepriekšējo laikā vai telpā.

                       līdzības

                       rodas, priekšmetā vai parādībā saskatot agrāk uztverta     priekšmeta vai parādības pazīmes. Uztvertais priekšmets vai        parādība liek atcerēties ko līdzīgu.

                       kontrasta

                       asociējas pretējais; krasi atšķirīgais.

Sareœìītās:     Asociācijas, ko rada attiecības, t.i. cēloniskie sakari - sakari starp             cēloni un darbību, ko izraisījis cēlonis.

Vienus un tos pašus priekšmetus var iegaumēt un atveidot ar daœādiem, asociācijas veidiem, to izmantošanu apgūst dzīves pieredzes un mācību procesā.

ATMIŅAS VEIDI.

Psiholoģijā atmiņu iedala trijās klasifikācijās, kur par pamatu tiek ņemtas darbības īpatnības, kurās tā realizējas.

1. Informācijas saglabāšanas ilgums:

                  īslaicīgā,

                  ilgstošā,

                  operatīvā atmiņa.

2. Cilvēka fiziskā un psihiskā aktivitāte:

                  tēlainā,

                  vārdiski-loģiskā,

                  kustību,

                  emocionālā atmiņa.

3. Mērķtiecīgums iegaumēšanā:

                  tīšā,

                  netīšā,

1. Informācijas saglabāšanas ilgums.

Atmiņas blokmodelis. Šo blokteoriju izvirzījuši psihologi R. Atkinsons un R. R. Klacki.

Sensorais reģistrs: dzirde, redze, tauste ...

Informācijas tiešā uztveršana, daĻa informācijas tiek novadīta īslaicīgajā atmiņā.

ß

Īslaicīgā atmiņa.

Informācija uzglabājas no 1 līdz 20 minūtēm. Šajā laikā daĻa pāriet ilgstošajā atmiņā, bet daĻa tiek “izdzēsta.” Galvenais nosacījums informācijas pāriešanai ilgstošajā atmiņā ir informācijas pielietošana (atkārtošana, pierakstīšana ...)

ß

Ilgstošā atmiņa.

Informācija var glabāties daœādu laiku, arī visu mūœu. Visa informācija tiek šķirota un nevajadzīgais dzēsts, ja tas netiek pielietots, vajadzīgā - sistematizēta, papildināta.

ß

Operatīvā atmiņa.

No īslaicīgās un ilgstošās atmiņas atlasa vajadzīgo informāciju. Pateicoties tai iespējams operatīvi izmantot visu to, kas ir atmiņā.

ß

Darbība.

2. Cilvēka fiziskā un psihiskā aktivitāte.

Dzirdes, redzes, oœas, taustes, garðas atmiòas kopā sauc par tēlaino atmiņu. Šim atmiņas veidam ir trīs līmeņi:

Pēctēli (negatīvie un pozitīvie)

Īslaicīgās tēlainās atmiņas elementārā forma, uz kuras pamata veidojas ilgstošā tēlainā atmiņa eidetiskās atmiņas (¯) veidā.

- negatīvais pēctēls.

Piem., ja ilgi skatās uz priekšmetu, un tad to novāc. Tajā vietā pētītājam redzams tas pats priekšmets negatīvā krāsā. Tēls saglabājas aptuveni 10-60 sek.

- pozitīvais pēctēls.

Piem., tumsā uzzibsnot gaismai un apgaismojot priekšmetu, cilvēks turpina redzēt dabisku priekšmeta tēlu.

Eidetiskā atmiņa (no gr. v. eidos - tēls; priekšstats).

Sareœìītāks tēlainās atmiņas līmenis.

Piem., cilvēks 3-4 min. skatās uz kādu attēlu, tad to noņem. Tiek uzdoti jautājumi, kas palicis atmiņā. Cilvēks ar spilgti izteiktu redzes atmiņu var labi saglabāt eidetiskos tēlus, bez pulēm tos reducēt apziņā vēl ilgu laiku.

Daudz  pētījumus par šo atmiņas veidu veicis krievu psihologs A.R. Lurijs.

Atmiņas priekšstati.

Daudz sareœìītāks tēlainās atmiņas līmenis. Veidojas uz pēctēlu un eidetiskās atmiņas tēlu bāzes. Atkarībā cik attīstīti ir šie atmiņas līmeņi, veidojas arī atmiņas priekšstati.

Atmiņas priekšstatu pārāko bagātību pār visiem citiem tēliem nosaka šādi faktori:

- Maņu orgānu sniegtā informācija.

(iedomājoties augli, skaidri “saskatām” tā fotmu, “jūtam” tā smarœu, garðu).

- Ar domāšans palīdzību atmiņas priekšstati tiek intelektuāli pārstrādāti.

(piem., priekšstats par māju netiek saistīts ar konkrētu mājas tēlu, bet gan vispārinātu mājas tēlu.)

- Atmiņas priekšstati nav tēlu “sastinguši” attēli.

Tie nepārtraukti tiek pārstrādāti, papildināti, vispārināti - svarīga loma izziņas darbībā.

Vārdiski-loģiskā atmiņa ir tikai cilvēkam piemītošs specifisks atmiņas veids. Cieši saistīts ar domāšanas procesu. Ar vārdiem ne tikai apzīmē priekšmetus, bet arī iegaumē informāciju. Tomēr šimatmiņas veidam nav raksturīga precīza vārdu iegaumēšana vai dzirdētā saglabāšana. Informācija tiek pārstrādāta, izdalot svarīgāko (izteikto domu, saturu). Protams, informāciju iespējams iegaumēt burtiski, bet tad tas prasa zināmu prāta piepūli.

Emocionālā atmiņa Ļauj iegaumēt, saglabāt un reproducēt pārdzīvotās izjūtas. Šis atmiņas līmenis mēdz būt daœāds - vieniem cilvēkiem tas ir veirāk izteikts, citiem mazāk. DaĻēji nosaka un regulē cilvēka uzvedību.

Motoriskā atmiņa (kustību atmiņa) dod iespēju cilvēkam iegaumēt, saglabāt un reproducēt kustības un darbības. Nodrošina gan vienkāršu kustību, gan sareœģītu kustību operāciju apgūšanu. Visvairāk attīstīta tiem, kam darbs un dzīvesveids daudz saistīts ar kustībām. Šis atmiņas veids var tikt attīstīts visu mūœu.

3. Mērķtiecīgums iegaumēšanā.

Iegaumēšanu darbības procesā, iepriekš neizvirzot prasības speciāli kaut ko iegaumēt, sauc par netīšo atmiņu.

Liela nozīme cilvēka dzīvē, jo bez piepūles veidojas pēc apjoma galvenā un nozīmīguma lielākā dzīves pieredzes daĻa (A.Petrovska atziņa). Parasti atmiņā paliek lietas, kas saistās ar personas interesēm, vajadzībām, spilgtākais, interesantākais. Produktīvāka par tīšo atmiņu, lai gan tīšā atmiņa savā jomā arī ir produktīva.

Mērķtiecīgu noteiktas informācijas iegaumēšanu sauc par tīšo atmiņu. Nepieciešama gribas piepūle un iegaumēšanas paņēmienu izmantošana. Šo atmiņas veidu mēdz saukt par mnemisku darbību, bet paņēmienus - par mnemiskām darbībām. Tā tiek apzināti vadīta un izkopta lielākoties mācību procesā.

ATMIŅAS PROCESI.

Izšķir daœādus atmiņas procesus:

                  Iegaumēšana                           Atpazīšana

                  Aizmiršana                              Reproducēšana

                  Saglabāšana                            Atcerēšanās

Katrs norit pēc savām likumībām, tomēr cieši saistīti un atkarīgi viens no otra.

Iegaumēšana ir atmiņas pamatprocess, uz kuras balstoties noris pieredzes uzkrāšana, jaunas informācijas saistīšana ar iepriekšējo. Iegaumēšana var būt loģiska un mehāniska.

Loģiskajā iegaumēšanā svarīga ir  jaunās informācijas izpratne. Tas spilgti parādās profesionālajā darbā un mācību procesā. Ja nav kārtīgi apgūta iepriekšējā viela un tas neĻauj sekmīgi papildināt zināšanas, tad loģiskā iegaumēšna pāriet mehāniskajā.

Daœi faktori, kas veicina âtrāku iegaumēšanu:

                  - personiskās intereses,

                  - pozitīva attieksme pret iegaumējamo materiālu,

                  - asociācijas,

                  - (daĻēji) iegaumētāja gribasspēks,

                  - pozitīvs paša emocionālais stāvoklis,

                  - iegaumējamā materiāla sistematizēšana,

                  - informācijas daudzuma sadalīšana pa posmiem.

Apgrūtināta iegaumēšana rodas vienmuĻīgi atkārtojot iegaumējamo materiālu, darot to bez pārtraukumiem.

Aizmirðana ir pretējs process saglabāšanai. Tā ir nespēja kaut ko atcerēties vai arī nepareiza atcerēšanās - to, kas tiek iegaumēts, tiek nomainīta ar kaut ko tam līdzīgu.

Parasti aizmirstas tas, kam nav svarīga nozīme cilvēka dzīvē, neatbilst vajadzībām, netiek atgādināts. Dzēstā informācija kaut kādu kairinātāju ietekmē var atjaunoties, pat pēc ilgāka laika.

Pirmais aizmiršanas procesu sāka pētīt H.Ebinhauzs. Viņš izstrādājis aizmiršanas līkni, kas uzrāda, ka aizmiršanas procesas nav taisnvirziena (jo vairāk paiet laiks, jo vairāk aizmirsts).

Aizmiršanas gaita nav vienmērīga: sākumā tā ir ātrāka, bet turpmāk temps samazinās. Visvairāk jaunās informācijas aizmirstas pirmajā dienā, tāpēc mācību procesā svarīgi ir jauno vielu atkārtot tieši šajā laikā.

Liela nozīme ir informācijas apjomam un saturam. Liels apjoms vai neinteresanta tēma var izraisīt negatīvu attieksmi, kas veicina tās ātru aizmiršanu un neiegaumēšanu.

Aizmirðanas pagaidu formas:

                  - Neiegaumēšanu, ko izraisa spēcīga emocionālā uzbudinājuma gaidas nākotnē, sauc par proaktīvo bremzēšanu.

                  - Informācijas neiegaumēšanu, kuru izraisījis spēcīgs emocionāls uzbudinājums pagātnē, sauc par reaktīvo bremzēšanu.

                  - Cilvēka nespēju iegaumēt informāciju pārguruma rezultātā, sauc par pārmēra bremzēšanu.

Reproducēšana ir process, kad darbojas operatīvā atmiņa (atlasa vajadzīgo informāciju no īslaicīgās un ilgstošās atmiņas, kam seko darbība). Tā ir apgūto zināšanu, domāto domu, pārdzīvoto jūtu aktualizēšana un izteikšana. Reproducēšanā ietilpst atpazīšana, atcerēšanās un īstenā reproducēšana.

Ja lietas tiek atsauktas atmiņā tikai pēc daœām to pazīmēm, bez jebkādas piepūles, tad tā ir atpazīšana. Bet, ja jaunā informācija ar iepriekšējo nesaskan pietiekoši vai arī nav saglabājusies pilnībā, radot grūtības atpazīšanā , tad tā kĻūst par atcerēšanos (¯).

Šis atmiņas process sāk veidoties pirmā dzīves pusgada beigās.

Atpazīšana var būt arī maldīga. Atmiņu iespējams arī īslaicīgi zaudēt galvas smadzeņu traumu vai slimību gadījumos (agnozija, amnēzija), bet daœreiz arī normālos smadzeņu darbības apstākĻos.

Augstāks līmenis par atpazīšanu ir atcerēšanās. Izpauœas gadîjumos, ja iegaumētā informācija nav noturīga un cilvēkam jāpiepūlas to atsaukt atmiņā. Aktīvs domu process.

Atcerēšanās notiek daœādā secībā. Sākumā atcerās to, kas izraisījis interesi, saskanējis ar dzīves pieredzi vai arī emocionāli spēcīgi iedarbojies. Cenšoties kaut ko atcerēties, visveiksmīgāk to var izdarīt tādā pašā secībā kā doto informāciju iegaumējot.

Atcerēšanās var būt apgrūtināta, ja ir liels nogurums, bailes, stress, negatīva attieksme pret iegaumēto materiālu.

Ja zināšanas apgūtas pilnīgi, un to atsaukšana atmiņā nesagādā nekādu piepūli, tad tā ir īstenā reproducēšana.

ATMIŅAS INDIVIDUĀLĀS ĪPATNĪBAS.

Atmiņa visiem cilvēkiem nav vienāda. Atmiņas kvalitāti raksturo iegaumēšanas ātrums, saglabāšanas ilgums un apjoms, reproducēšanas vieglums. Katrs cilvēks pieder pie kāda atmiņas tipa (I. Pavlova pētījums): “domātājs” vai “mākslinieciskais”. Domātāju tipam dominē vārdiski-loģiskā atmiņa, bet mākslinieciskajam - tēlainā atmiņa. Māksliniecisko tipu var iedalīt sīkāk: redzes, dzirdes, kustību vai kombinētais atmiņas tips. Atmiņas tipi atkarīgi gan no iedzimtām īpatnībām, gan no dzīvesveida un ārējiem apstākĻiem, kas iedarbojas uz cilvēku. Atmiņas daœādie procesi dzīves laikā (jo sevišķi bērnībā) ir mainīgi. Tie pilnveidojas, mainās daœādu apstākĻu iespaidā, kā, piemēram, audzināšanas un mācību procesa laikā.

PERSONĪGIE NOVĒROJUMI.

Iepazītoties ar atmiņu no psiholoģijas viedokĻa un sprieœot pēc savas personīgās pieredzes, varu atzīt, ka atmiņa ir Ļoti svarīgs psihiskais process. Ar tās palīdzību iespējams uzkrāt nepieciešamās zināšanas, tās papildināt, pilnveidot un arī kaut ko aizmirst. Šķiet, ka cilvēkam vislielākās problēmas sagādā atcerēšanās un aizmiršana. Šie atmiņas procesi, pēc manām domām, vismazāk pakĻaujami prāta kontrolei un gribai. Ja atcerēšanos veicina daœādas asociācijas, uzskates līdzekĻi, tad tīši kaut ko aizmirst nav iespējams, it sevišķi, ja tas ir kas nepatīkams vai vēl Ļaunāk - saistās ar personisko negatīvo pieredzi.

Tuvāk iepazīstoties ar visiem atmiņas procesiem un attiecinot tos uz sevi, secināju, ka visi šie procesi ir cieši saistīti. Katrs cilvēks ir visu šo procesu un tipu kokteilis - katrs savādākās attiecībās. Domāju, ka liela nozīme tajā, kāds ir atmiņas tips, ir iedzimtībai.

Pēc I. Pavlova iedalījuma, sevi varētu pieskaitīt “mākslinieciskajam” tipam, kuram dominējošā ir tēlainā atmiņa. Pēc sīkāka iedalījuma es varētu piederēt kombinētajam atmiņas tipam. Man vadošās ir redzes, dzirdes, oœas atmiņas. Dzirdes atmiņa izpauœas muzikālajā dzirdē, redzes - pietiekoši labās atveidošanas spējās. Kā dominējošā no šīm trijām varētu būt oœas atmiņa.

Jebkurš no atmiņas veidiem manī izraisa spilgtas asociācijas, uz kuru pamata iespējams atcerēties jau sīkākas detaĻas.

Mana atmiņa nav uzskatāma par loti attīstītu, tomēr zinot daœas iegaumēšanas likumības varu to kontrolēt. Sevišķi pamatskolā loģiskā iegaumēšana pārgāja mehāniskajā, tādejādi apgrūtinot mācību procesu un jaunās vielas apguvi. Tomēr laika gaitā apguvu daœādus veidus kā to novērst.

Bērnībā mani nedaudz biedēja negatīvie pēctēli. Tie parādījās tad, kad, ejot gulēt, tika nodzēsta gaisma. Parasti tie bija nenotaiktas formas - kāds istabas fragments vai forma (ēnas laukums, vai kāda gaišāka vieta, arī kāds priekšmets.) Arī aizverot acis, tie palika “acu priekšā”. Sareœģītākais tēlainās atmiņas līmenis man Ļauj atcerēties idejas kādam radošam darbam no fotogrāfijām, mākslas darbiem, priekšmetiem. Bieœi izmantoju operatīvo atmiņu, kad ieraugot kaut ko interesantu, paturu to prātā (arī ilgstošu laiku), lai vēlāk to pārdomātu, apstrādātu un realizētu.

Par diezgan izteiktu atmiņas tipu sev varētu minēt arī emocionālo atmiņu. Tā ir cieši saistīta ar tēlaino, jo caur sajūtām rodas emocijas. Piemēram, klausoties mūziku, ko esmu klausījusies iepriekš, un kura saistās ar kādu notikumu, bieœi jūtos tāpat, kā kādreiz, it sevišķi, ja tās ir pozitīvas emocijas.

Atcerēties vienas un tās pašas lietas var daœādi - ar vārdiski-loģisko atmiņu, ar tēlainou n  emocionālo ...

oti liela nozīme veiksmīgai iegaumēšanai ir manai emocionālajai attieksmei pret iegaumējamo materiālu. Tā nedrīkst būt negatīva vai arī neatbilst manām interesēm. Svarīgi ir arī izprast jēgu - vai man tas kaut kādā ziņā būs noderīgs, nevis tikai tukši fakti (piem., sareœģītās formulas un uzdevumi matemātikā). No aizmiršanas pagaidu formām visspēcīgāk uz mani iedarbojas pārmēra bremzēšana. Vienīgais līdzeklis pret to ir atpūta. No proaktīvās bremzēšanas izvairos nedomājot par to kas būs (piem., īsi pirms eksāmeniem un citiem pārbaudes darbiem nemēdzu atkārtot izņemto vielu) vai neiesaistoties pasākumos, kur visu uzmanība vērsta uz mani (kāda publiska uzstāšanās u.c. tml. lietas).

Mainoties atmiņas attīstības līmenim kopumā ietekmējas arī pārējā personība. Domāju, ka pēc atmiņas (vairāk vai mazāk zinot tās attīstības pakāpi) zināmā mērā var spriest par cilvēku vispār.

IZMANTOTĀ LITERATŽRA:

Dz. Meikšāne  “Atmiņa un tās izkopšana”,  Rīga, 1973.g.

PSICHOLOĢIJA  A. Smirnova redakcijā,  Rīga, 1958. g., 187.-217. lpp.

A. Lurijs   “Maza grāmata par lielu atmiņu”,  Rīga, 1989.g.

Populārā medicīnas enciklopēdija,  Rīga, 1984. g., 74.-75. lpp.

Latvijas Padomju enciklopēdija, 1. sējums, Rīga, 1981. g., 441. lpp.