Rīgas Pedagoģijas un Izglītības vadības augstskola
Vakara un neklātienes studiju daļa
Ventspils nodaļa
Antons Antiņš
“Komercdarbība
un uzņēmuma vadība”
2.
kursa students
Atēnas 5., 4.gs p.m.ē.
Pārmaiņas sabiedriskajā domāšanā
Referāts filozofijā
Ventspils 2000
Ievads
Par Atēnām sāku
interesēties pēc tam, kad biju daļēji iepazinies ar sengrieķu mitoloģiju. Mani
saistīja tas, ka laikā, kad Latvijas teritorijā esošie iedzīvotāji mitinājās
zemās vienistabas būdelēs un apģērbam izmantoja dzīvnieku kažokus, citā vietā
pasaulē, konkrēti Grieķijā, dzīves līmenis un sabiedrības pārvaldes forma daudz
neatpalika no mūsdienām. Visvairāk var pabrīnīties par sengrieķu sabiedrības
attīstību. Piemēram, jau tad cilvēki saprata, ka korupcija ir ļauna parādība,
pret kuru ir aktīvi jācīnās, kamēr mūsdienu datorizācijas laikmetā dažas
valstis nemaz negrib atzīt korupcijas esamību savā teritorijā. Protams, ne jau
visi var būt ideāli, tomēr mūsu padomju gados sabojātajiem prātiem derētu šo to
paņemt no senajiem grieķiem, lai kaut cik uzlabotos sabiedrības ētiskā
domāšana.
Šajā darbā ir
apskatīts periods Atēnās, kad sabiedriskā doma pāriet no reliģiskās domāšanas
uz domāšanu, kas saistīta ar cilvēka paša spējām. Tas saistīts ar to, ka
dažnedažādie fiziķi, astronomi u.c. zinātnieki, no kuriem daļa slavējami arī
šodien, mācēja izskaidrot daudzus faktus, kurus pirms tam uzskatīja par
dievišķas izcelsmes. Vienlaikus sastopama liela pretestība no veco uzskatu
piekritējiem. Atēnās vēršanās pret dieviem gan nebija tik asiņaina, kā
viduslaikos, kad sita krustos, dedzināja uz sārta utt., tomēr savu tā darīja,
jo sabiedrība arvien vairāk šķēlās, degradējās, meklēja un nevarēja atrast
jaunus ideoloģiskos virzienus. Laika gaitā, neatradusi “ceļu, pa kuru iet”, Atēnas
mazpamazām izjuka un daudzie izcilie tās sasniegumi aizgāja nebūtībā.
Atēnu
uzplaukums un noriets
Atēnām vislabākie
gadi bija laikā starp diviem tām liktenīgajiem kariem, starp grieķu – persiešu
kara beigām (479.g.), kas ievadīja Atēnu visaugstāko uzplaukumu, un Peloponēsas
karu (431. – 404.g.), kas iezīmēja to norietu.
Kā atsevišķa
cilvēka mūžā, tā visas cilvēces vēsturē mēdz būt tā saucamās zvaigžņu stundas,
kad cilvēka un cilvēces jaunrades spējas un spēki uzliesmo sevišķi spilgti.
Cilvēces vēsturē “zvaigžņu stundu” bijis daudz, bet par vienu no spilgtākajām
un cilvēces tālākai attīstībai nozīmīgākajām uzskatāms 1. g.t. vidus p.m.ē.,
kad milzīgā teritorija no Klusā okeāna līdz Adrijas jūrai, aptverot tādus mūsu
civilizācijas šūpuļus kā Ķīna un Indija, Vidusāzija un Persija, Divupe un
Sīrija, Palestīna un Ēģipte, Mazāzija un Balkānu pussala, notika dziļas
pārmaiņas visās sabiedrības un atsevišķa cilvēka dzīves jomās.
Šajā laikā
attīstījās dzelzs metalurģija, kas izraisīja lauksaimniecības, amatniecības un
tirdzniecības kāpinājumu, grandiozu ceļu būvniecību un strauju urbanizācijas
procesu, un tas ievērojami paplašināja tā laika cilvēka ekumeni, t.i. viņam
zināmās apdzīvotās Zemes daļas loku, iepazīstināja viņu ar zemēm un tautām, par
kurām iepriekšējām paaudzēm nebija ne jausmas. Sociālajā dzīvē šīs pārmaiņas
iezīmēja tālaika sabiedrības, tās kārtu un šķiru arvien sarežģītāko uzbūvi,
augošo atšķirību starp konservatīvo, tradīcija uzticīgo un pret jauno naidīgi
noskaņoto laucinieku un mobilo, jaunajā ieinteresēto pilsētnieku, bet it īpaši
aktīvu individualizācijas procesu, arvien lielāku indivīda autonomizāciju. Taču
šīs zvaigžņu stundas spilgtākais un vispārcilvēciskajā nozīmē svarīgākais
sasniegums bija visu minēto pārmaiņu noteiktā pāreja uz jauno domāšanas tipu –
pāreja no mitoloģiskās domāšanas uz zinātniski loģisko domāšanu.
Mitoloģisko
domāšanu, kas neierobežoti valdīja visā pirmatnējā sabiedrībā, 3.-2. g.t.p.m.ē.
dominēja civilizētajā pasaulē, atdzima viduslaikos un nebūt nav izzudusi arī
mūsdienās, raksturo Visuma kā kvalitatīvi nedalīta un nedalāma veseluma
uztvere. Subjekts un objekts, materiālais un ideālais nav stingri norobežoti un
norobežojami, cilvēks nešķir sevi no dabas. Mitoloģiskā domāšana ir tēlaina,
priekšmetiska, to raksturo ļoti vāja abstraktu jēdzienu attīstība. Lai gan
ikdienas pieredzes līmenī mitoloģiskās domāšanas cilvēks atšķir cēloni no
sekām, viņš, pirmkārt, cēloni vienmēr uztver kā personificētu ar gribu un
apziņu apveltītu spēku un, otrkārt, ārpus ikdienas pieredzes samierinās ar
parādību un lietu daudz konkrētāk un tāpēc viņa izpratnē nozīmīgāku saskarsmi
laikā un telpā, apvieno parādības un lietas pēc to ārējās līdzības utt.; tas
apliecina mitoloģiskās domāšanas asociatīvo dabu. Mitoloģiskā domāšana ir
domāšana pēc analoģijas; saskaroties ar kaut ko jaunu, cilvēks prasa: “Kam šis
jaunais līdzinās?” – un meklē tam analoģiju savā, bet it īpaši savu senču
pieredzē. Tāpēc arī viņš orientējas uz tradīciju, atturīgi un aizdomīgi uzņem
visu jauno, neierasto. Šāds cilvēks dzīvo absolūto patiesību pasaulē, jo
tradīcijai, senču pieredzei piemīt absolūts patiesīgums, ko nedrīkst apšaubīt
vai apstrīdēt. Tāpēc arī mitoloģiskās domāšanas radītajā pasaules modelī, t.i.,
cilvēka priekšstatu sistēmā par pasauli un sevi, valda dievi, kuri iemieso un
sargā šīs absolūtās vērtības. Sengrieķu dievi bija vieni no spilgtākajiem un
cilvēku prātos visvairāk attīstītajiem. To darbība bija tik ļoti pielīdzināta
reālajai pasaulei, ka dievus uztvēra gandrīz kā sabiedrības locekļus nevis kā
mitoloģiskas būtnes. Grūti klātos tiem, kas mēģinātu senajam grieķim apgalvot
pretējo.
Zinātniski
loģiskā domāšana, kura dominēja antīkajā pasaulē 6.-5. gs.p.m.ē. – m.ē. 2.-3.
gs. un atdzima Renesanses laikmetā, uzskata, ka Visums sastāv no kvalitatīvi
atšķirīgām lietām un parādībām, noteikti norobežo subjektu no objekta, ideālo
no materiālā utt., it īpaši cilvēku no dabas. Zinātniski loģiskā domāšana operē
ar abstraktiem jēdzieniem, veltī lielu uzmanību šādu jēdzienu izveidošanai,
tiecas pēc viennozīmīguma jēdzienos un vārdos. Šāda domāšana ir kauzāla, un šā
domāšanas tipa cilvēks, sastopoties ar kaut ko jaunu un tiecoties noskaidrot
parādību, meklē cēloņsakarību. Tāpēc viņš vairs neorientējas vienpusīgi uz
tradīciju, uz pagātnes pieredzi, bet pievēršas jaunajam, viņa piemīt
novatoriska nosliece, kura tomēr nenozīmē pilnīgu noliegumu. Atšķirībā no
stabilā, pat sastingušā vecā jaunais vienmēr ir kustīgs, mainīgs. Tāpēc
zinātniski loģiskajā domāšanā absolūtās vērtības zaudē dominējošo lomu un
cilvēks sāk atzīt savu zināšanu ierobežoto, relatīvo raksturu, ko tik spilgti
pauda sokrātiskā formula: “Es zinu, ka nekā nezinu” (Platons, Apoloģija 6.
u.c.). Reizē ar patiesību nozīmīguma mazināšanos sašaurinās arī to iemiesotāju
– dievu loma. Tāpēc zinātniski loģiskās domāšanas veidotie pasaules modeļi ir
antropo centriski, t.i., to centrā atrodas cilvēks, par to liecina formula
“Cilvēks ir visu lietu mērs”. Zinātniski loģiskā domāšana stiprina indivīda
patstāvības un autonomijas apziņu, akcentē indivīda intelekta, saprāta nozīmīgumu.
Pāreja no
mitoloģiskās domāšanas uz zinātniski loģisko domāšanu bija ilgstošs process,
kas sākās ilgi pirms “zvaigžņu stundas” iestāšanās un noslēdzās, kad tā jau
bija sen izskanējusi. Taču tieši zvaigžņu stundā iezīmējās izšķirošais
pagrieziens no viena domāšanas tipa uz otru, un to sekmēja vesela plejāde
izcilu domātāju: Konfūcijs un Lao-czi Ķīnā, Sidhartha Gautama-Buda Indijā,
Zaratuštra-Zoroastrs Vidusāzijā – Persijā, Vecās derības pravieši Palestīnā un
6.-5.gs. grieķu filozofi, kuru vidu viens no spilgtākajiem bija Sokrāts.
Viņi bija ļoti
atšķirīgi, taču visiem kopīga bija kritiskā nostāja pret pagātnes tradīcijām un
griba tās pārveidot un pilnveidot, apņēmība ieviest jaunas atziņas, kuru pamatā
bija atzinums par cilvēku kā Visuma centrālo parādību un saprātu kā Visuma un
cilvēka pamatīpašību. Kopīga viņiem bija arī pārliecība, ka vienīgais ceļš uz
pareizu, tikumīgu un laimīgu dzīvi ir pareizas, uz saprātu balstītas zināšanas,
kas vislabāk apgūstamas mutvārdu sarunā starp skolotāju un skolnieku. Tāpēc visi
viņi noraidoši izturējās pret rakstīto vārdu un neko vai gandrīz neko
nerakstīja. Kopīgs viņiem bija arī atzinums par sevi kā par dievu vai likteņa
izredzētajiem, kuriem lemts būt par cilvēku skolotājiem. Šāda savas
izredzētības apziņa lika viņiem asi izjust un apzināties savu neikdienišķumu un
pārākumu pār citiem cilvēkiem. Tas atsvešināja viņus no tiem, radīja viņu
“vientulību pūlī” un pat izraisīja laikabiedros neizpratni un naidu, padarot
šos “zvaigžņu stundas” veidotājus par traģiskām personībām.
Šīs pazīmes
visspilgtāk iemiesojās Sokrātā un ne jau tāpēc, ka viņš būtu bijis dižākais šo
dižgaru vidū, bet gan tāpēc, ka visas 1 g.t. vidū notikušās sociāli ekonomiskās
un politiski ideoloģiskās pārmaiņas – it īpaši pāreja no mitoloģiskās domāšanas
uz zinātniski loģisko domāšanu – sevišķi spilgti izpaudās Grieķijā, nelielā
zemē (65 000 km2) Balkānu pussalas dienvidos, Egejas jūras salās un
Mazāzijas rietumpiekrastē.
Grieķijas paskopā
daba – smagā, akmeņainā augsne, ūdens trūkums, visai ierobežotie izejvielu
krājumi utt. – prasīja no cilvēkiem neatlaidīgu un uzņēmīgu, uz jauninājumiem
orientētu un ierosmes pilnu darbu, kas ik uz soļa mācīja ne vien izprast
kardinālo atšķirību starp sevi un dabu, bet arī apzināties sava autonomā un
pastāvīgā “es” nozīmību. Grieķija mācīja grieķus izprast daudzveidības un
vienotības dialektisko saistību, vienotību daudzveidībā un daudzveidību
vienotībā, kas tik pilnīgi iemiesojās senās Grieķijas un seno grieķu esamības
pamatu pamatā – polisā.
Polisa ir viens
no daudzajiem valsts tipiem cilvēces vēsturē, bet tas ir tik unikāls, ka
mūsdienu valodās nav pat vārda, kas adekvāti izteiktu ar grieķu polis
apzīmēto parādību. Mēģinājums aizstāt netulkojamo polis ar aprakstošo
apzīmējumu “pilsēta valsts” neatbilst tās būtībai, jo bija polisas, piemēram,
Sparta, kuras nebija pilsētas, un bija pilsētas, piemēram, Maratona, kuras
nebija polisas. Polisa bija vispirms un galvenokārt cilvēku kopa, pilsoņu
saime, kurai bija sava obligāti neliela - dažu simtu, bet ne vairāk kā dažu tūkstošu kvadrātkilometru plaša teritorija,
šīs polisas īpatnība izrietēja ne vien no Grieķijas ģeogrāfiskās vides
īpatnībām (nelielās ielejas, salas utt.), bet to noteica arī prasība, ka
ikvienam pilsonim bija obligāti – turklāt tieši – jāpiedalās valsts pārvaldē.
Polisa izveidoja
īpašu ētisku priekšstatu un normu sistēmu, kuras kodols bija atzinums un
prasība, ka ikviena pilsoņa dzīves galvenā jēga un galamērķis ir pēc iespējas
labāk un pašaizliedzīgāk kalpot savai polisai, šā uzdevuma īstenošanai
pilnveidojot visas savas fiziskās un garīgās dotības. Polisa bija pamats, kas
veidoja grieķu klasisko kultūru, noteica tās būtību un diženumu.
Grieķu klasiskās
kultūras “galvenais varonis” ir cilvēks – grieķis, brīvais polisas pilsonis,
kuram maksimāli jāattīsta savas fiziskās un garīgās potences, bet tas prasa
spēju sevi pazīt, sevi kritiski novērtēt. Grieķu klasiskās kultūras būtiska
iezīme ir kritiskā pašapziņa, kas izteikta uzrakstā “Pazīsti pats sevi”
Apollona tempļa frontonā Delfos. Tas ir ievērības cienīgs fakts: vislielākajā
godā esošo templi rotāja ne vien suminājumi dievam, bet arī aicinājums cilvēkam
ielūkoties sevī, izprast un novērtēt sevi, lai pilnveidotu sevi atbilstoši
ideālam. Cilvēka ideāla būtiskā iezīme ir tas, ko senie grieķi raksturoja ar
vārdu kalokagathia; šis vārds izsaka ķermeņa skaistuma un tikuma,
saprāta iegrožoto jūtu un jūtu iedvesmotā saprāta harmoniski līdzsvarotu
vienotību (Ksenofonts. Atmiņas par Sokrātu, III, 8, u.c.).
Šajā
harmoniskajā, līdzsvarotajā vienotībā galvenais bija cits nozīmīgs grieķu
klasiskās kultūras princips: “Nekā pārmērīga!” (arī šāds uzraksts bija redzams
Delfu tempļa frontonā). Formulā “Nekā pārmērīga!” izpaudās grieķu klasiskajai
kultūrai, grieķu dzīves veidam raksturīgā pašierobežošanās, kura aicināja
polisas pilsoni būt pieticīgam attieksmē pret priekšmetu pasauli un
aprobežoties ar nepieciešamo uzturā, apģērbā un iedzīvē, aicināja tēlniekus,
gleznotājus un arhitektus vairīties no visa liekā, bet vārda meistarus –
saudzīgi izturēties pret vārdu. Šī saprātīgā pašierobežošanās lika senajam
grieķim strādāt vienīgi tik daudz, lai nodrošinātu brīvam cilvēkam atbilstošu
dzīves līmeni. Viņam ļoti svarīgs bija brīvais laiks, kas nepieciešams dzīves
galvenā mērķa īstenošanai – kalpošanai polisai un sevis pilnveidošanai. Vārds scholē
apzīmēja gan brīvo laiku, gan arī intelektuālo darbību brīvajā laikā.
Taču šāda
pašierobežošanās nebūt nebija dzīves krāšņuma un dzīvotprieka askētisks
noliegums. Cilvēces vēsturē ir maz kultūru, kas tik lielā mērā bija orientētas
uz dzīvi virs zemes kā grieķu klasiskā kultūra. Tāpēc arī grieķu pasaulē
valdīja smiekli, kuri skanēja gan dievu saimē Olimpā, gan cilvēku saimē ielās
un teātros un pauda grieķu optimistisko dzīves apliecinājumu, kas neizslēdza,
bet gan ietvēra atzinumu, ka dzīve ir grūtību un pārbaudījumu pārpilna un tieši
tāpēc skaista.
Šāda optimistiska
un reizē atbildīga attieksme pret dzīvi ir māksla vai zinātne, kuru apgūt ir
viens no svarīgākajiem cilvēka – polisas pilsoņa – uzdevumiem. Tas arī noteica
izcili nozīmīgo audzināšanas un mācīšanas vietu grieķu klasiskajā kultūrā. Var
pievienoties S. Averinceva atzinumam, ka senais grieķis uztvēris Visumu kā
skolu, bet sevi reizē kā skolotāju un skolnieku, kurš māca un mācās galveno un
grūtāko dzīves mākslā vai zinātnē – kā optimāli īstenot dialektiski pretrunīgo
saistību starp “es”, kas apzinās savu autonomiju un nozīmīgumu, un “mēs”, kas
ir šādu individualitāšu, personību kopa.
Ar Visuma kā
skolas izpratni un cilvēka kā skolotāja – skolnieka uztveri saistīta vēl viena
grieķu klasiskās kultūras, grieķu etnosa raksturīga īpatnība – neizsīkstošā un
nepiesātināmā zinātkāre, kura mudināja grieķus doties tālos un bīstamos
ceļojumos, iedziļināties vissarežģītākajās Visuma un cilvēka esamības
problēmās.
Atēnieši un
neatēnieši uzskatīja Atēnas par skaistāko grieķu pilsētu. 20.gs. cilvēks šādam
vērtējumam, iespējams, nepievienotos, tomēr jāatzīst, ka tas ir unikāli, ka 400
gadus pirms mūsu ēras Atēnas bija tik attīstītas, cik Rietumeiropas pilsētas
pēc 2 gadu tūkstošiem. Senajam grieķim pilsētas skaistums saistījās ar
sabiedrisko celtņu – polisas centru veidolu, jo te iemiesojās “mēs”, atklājās
polisa. Senie grieķi atzina Atēnas par skaistu pilsētu tāpēc, ka skaisti bija
tās sabiedriskie centri, pirmām kārtām – Akropole un agora.
Akropoles
ansamblis aptvēra gaiši majestātisko dieves Atēnas templi – Partenonu un
graciozi rotaļīgo uzvaras dieves Nīkes templi – drūmi vareno un uzsvērti
asimetrisko Erehteionu un savā vienkāršībā tik pārskatāmos ieejas vārtus –
Propilejus, citas Akropoles celtnes un divas lielas Atēnas statujas. “Nekā
pārmērīga!” aicināja uzraksts Delfu templī, jo skaisti tikumiskais un tikumiski
skaistais vienmēr ir vienkāršs. Akropoles ansamblis ir šīs estētiski ētiskās
normas uzskatāms apliecinājums: grūti iedomāties ko vienkāršāku par Partenonu,
kas būtībā ir četrstūraina, iegarena “akmens kaste” zem divslīpju jumta, bez
logiem un ar divām ieejām; tempļa ārpusi rotāja varenas un reizē slaidas
kolonnas un Feidija veidotās skulpturālās kompozīcijas par Atēnu dzimšanu un
atēniešu svētku procesiju, par Atēnas un jūras dieva Poseidona strīdu Atikas
zemes dēļ, par atēniešu senču cīņām pret amazonēm, kuros atspoguļojās grieķu
olimpiskajai reliģijai raksturīgais priekšstats par dievišķā un cilvēciskā
norobežotību un saistību.
Olimpa dievi un
dieves – Zevs un Hēra, Apollons un Atēna un daudzi citi – bija ne vien
antropomorfi, t.i., pēc izskata līdzīgi cilvēkiem, bet arī cilvēkveidīgi pēc
būtības, jo viņi, gluži tāpat kā cilvēki, mīlēja un nīda, ķildojās un līga
mieru, smējās un raudāja, juta prieku un sāpes. Šie dievi, “kuriem nekas
cilvēcisks nebija svešs”, cilvēkam bija arī telpiski tuvi, jo viņu mītne
atradās nevis kaut kur noslēpumainās debesu tālēs, bet turpat kaimiņos, katram
grieķim tik labi zināmā Olimpa kalna virsotnē, un šie dievi bieži kavējās cilvēku
vidū.
Visiem Atēnu
pilsoņiem, vecākiem par 18 gadiem, bija tiesības un pienākums piedalīties
Tautas sapulcē (ekklēsia), kura sanāca 40 reizes gadā, ievēlēja
augstākās amatpersonas un pārbaudīja viņu darbību, apsprieda likumprojektus un
pieņēma likumus, pieteica karu un noslēdza mieru, t.i., izskatīja un izlēma
visus svarīgākos Atēnu valsts pārvaldes jautājumus. Tautas sapulcē katram
pilsonim bija ne vien tiesības un pienākums balsot par apspriežamajiem
jautājumiem, bet arī izteikties par tiem, ierosināt jaunus likumprojektus.
Tautas sapulcē noteicošais bija runātais vārds, tāpēc audzināšanas un
izglītošanas sistēma bija vērsta uz to, lai palīdzētu pilsonim pēc iespējas
pilnīgāk apgūt runātā vārda mākslu.
Tautas sapulce
bija demokrātisks, atbildīgs un darba spējīgs pārvaldes orgāns, kuram tomēr
piemita zināmi trūkumi: viegla emocionālā uzbudināmība, nosliece drīzāk atzīt
par pareizu asprātīgā vārdā vai skaistā frāzē ietērptu domu nekā vienkāršos
vārdos, neizpušķotā formā izteiktu dziļu domu. Tautas sapulcēs dažkārt izsmēja
cilvēkus, kas runā prātīgi, tāpēc var saprast, kādēļ oratormāksla bija viena no
svarīgākajām prasmēm publiskajiem darbiniekiem.
Atēnu agora bija
paliels, ar iesarkanām ķieģeļu šķembām noklāts četrstūrains laukums, kura vienā
sektorā dienas pirmajā pusē atradās tirgus. Atēnieši ļoti mīlēja savu tirgu,
lepojās ar tā preču bagātību, taču visvairāk viņus vilināja tirgus
daudzkrāsainā un skaļā burzma. Ap agoru pacēlās daudzas stoas – segtas
galerijas vai kolonādes, kas bija atēniešu iemīļotās pastaigu vai satikšanās
vietas. Šeit satikās draugi, klausījās rakstnieku un runātāju priekšnesumus, te
notika filozofu sarunas ar skolniekiem. Agoras apkaimē atradās atēniešu
sabiedriski politiskajā dzīvē tik nozīmīgas celtnes kā Stratēgijs, 10 stratēgu –
Atēnu bruņoto spēku augstāko pavēlnieku – sēdeklis, kā arī dīvainais, apaļais
Tols, kuram tik neparasta forma bija tāpēc, ka grieķu pasaules modelis aplis
(arī kvadrāts) simbolizēja absolūtu pilnību, augstāko harmoniju un ideālo
vienotību. Šī pēdējā aplī iemiesotā īpašība bija sevišķi nozīmīga 500 vīru
padomei (būlē), kuras sēdeklis bija Tolā un kura, sadalīta 10 komisijās
– pritanijās pa 50 vīriem katrā, darbojās augu gadu, kārtodama visus aktuālos
valsts dzīves jautājumus sagatavoja priekšlikumus Tautas sapulcei, pārzināja
valsts finanses, pārbaudīja amatpersonu darbību utt.
Unikālās polisas
varbūt pats unikālākais iestādījums bija Hēliaja zvērināto tiesa. Tajā ietilpa
6000 lozējot uz gadu izraudzītu pilsoņu, kuri, stājoties amatā, deva zvērestu:
“Es tiesāšu pēc tautas un Padomes likumiem un lēmumiem. Es neatzīstu nedz
tirāniju, nedz oligarhiju. Es neklausīšos tos, kuri runā pret atēniešu
demokrātiju. Es, būdams tiesnesis, nepieņemšu dāvanas ne pats, ne ar trešās
personas starpniecību. Es vienādi noklausīšos aizstāvību un apsūdzību un lemšu
par lietu pēc tās būtības.”
Hēliaja dalījās
komisijās pa 200 – 500 locekļiem, un atkarībā no lietu nozīmīguma tās izskatīja
vienas vai vairāku komisiju sastāvā. Hēliasts (Hēliajas loceklis) tikai pēc
lozēšanas attiecīgās dienas rītā uzzināja, vai viņš piedalīsies tiesas sēdē un
kurā komisijā (arī to noteica lozējot). Šāda kārtība mazināja iespēju
piekukuļot vai citādi ietekmēt tiesnešus, bet tās dēļ hēlaisti ieradās tiesā,
nekā nezinādami par iztiesājamās lietas būtību. Tas bija cēlonis Hēlaijas visai
zemajam kompetences līmenim, kuru vēl padziļināja pati tiesas procedūra. Tā kā
antīkā brīvības izpratne nepieļāva, lai brīvo cilvēku pārstāvētu cits, Hēlaijā
nebija profesionālu apsūdzētāju un aizstāvju, bet apsūdzētājs un apsūdzētais
paši runāja tiesas priekšā, lai gan runas viņiem bieži rakstīja profesionāli
tiesas runu sacerētāji – logogrāfi. Tā kā hēlaisti bieži vien nezināja vai
tikai pavirši zināja likumus un reizēm nemaz neizprata lietas būtību,
apsūdzētājs un apsūdzētais tai savās runās dažkārt veltīja maz uzmanības, bet
centās daiļrunīgi un pārliecinoši stāstīt par sevi un saviem senčiem, par
saviem un viņu nopelniem polisas priekšā, lai nodrošinātu sev hēlaistu
labvēlību. Nereti apsūdzētie, kuriem draudēja bargs sods, centās iežēlināt
tiesnešus, atvezdami uz tiesu savus mazgadīgos bērnus. Pēc apsūdzētāja un
apsūdzētā runu noklausīšanās hēlaisti bez jebkādas apspriešanas aizklāti
balsoja par apsūdzētā vainas atzīšanu vai viņa attaisnošanu. Ja tiesa ar balsu
vairākumu atzina apsūdzēto par vainīgu,
apsūdzētajam vajadzēja pašam ierosināt soda mēru, ko viņš atzina sev par
piemērotu. Tiesa tāpat aizklātā balsošanā tad izšķīrās par vienu no diviem
priekšlikumiem – apsūdzētāja vai apsūdzētā ierosinājumu. Principā valdīja tāds
uzskats – “Katra slīcēja dzīvība ir paša slīcēja rokās, un ja jau viņš māk
peldēt, tad, loģiski domājot, arī pats izpeldēs krastā.”, t.i. ja kāds ir
nevainīgs, tad vienkārši nav lemts viņu notiesāt.
Atēnu un citu
grieķu polisu sarežģītā struktūra un daudzpusīgās funkcijas, komplicētie
iekšējās pārvaldes un starptautisko attiecību jautājumi prasīja no pilsoņiem,
it īpaši no tiem, kuri tiecās pēc aktīvas politiskās lomas, pēc vadošiem
amatiem valstī, tādu zināšanu un sagatavotības līmeni, ko tradicionālā izglītības
sistēma nespēja nodrošināt. Lai orientētos Atēnu politikā un rastu optimālus
atrisinājumus sarežģītajos ārpolitikas jautājumos, bija jāzina, kas ir cilvēks
un kas ir polisa, kas ir likumi un kādas ir to robežas, kādam jābūt pilsonim.
Uz šiem un daudziem citiem jautājumiem atbildi nedeva un arī nespēja dot
tradicionālā skola un Visuma problemātikai pievērstā filozofija.
Pieprasījums rada
piedāvājumu, un kā reakcija uz šo polisas attīstības vajadzību 5.gs. otrajā
pusē (t.i. 450 g p.m.ē) veidojās sofistu kustība – sofistika, kuras nosaukums
atvasināts no vārda sophia, kas nozīmē “prasme, zināšanas, izveicība
jebkurā darbības jomā; viltība, gudrība, pieredze; gudrība, zināšanas
intelektuālajā darbībā; augstākā, patiesā gudrība”, bet vārdam sophistēs
ir nozīme “prātnieks, meistars, mākslinieks, lietpratējs savā nozarē; prasmīgs
runātājs; lielībnieks, viltnieks, krāpnieks”. Šajā vārdu daudznozīmībā
atspoguļojās gan sofistu kustības iekšējais pretrunīgums, gan tās pretrunīgais
vērtējums laikabiedru vērtējumā.
Sofistu vidū bija
pasaules materiālistiskās izpratnes paudēji un domātāji ar noslieci uz
ideālismu, pētnieki, kurus nodarbināja Visums, dabas noslēpumi, un filozofi,
kuru uzmanības degpunktā bija cilvēks, pārliecināti demokrātijas aizstāvji un
nikni tās apkarotāji. Sofistu kustības iekšējās daudzveidības un pretrunīguma
uzskaiti varētu turpināt, taču sofisma būtības izpratnei daudz svarīgāk ir
visiem sofistiem kopīgie atzinumi.
Visiem sofistiem
kopīgs bija atzinums, ka cilvēkam no dzimšanas nepiemīt tās zināšanas, tā
prasme un gudrība, kas nepieciešamai, lai dzīvotu polisā un – vēl jo mazāk –
lai to vadītu. Šīs zināšanas cilvēkam jāapgūst, un filozofa sofista pienākums
ir to mācīt, jo viņam ir vajadzīgās zināšanas, prasme un gudrība, ir sophia.
Šī sofista sophia ir gluži tas pats, kas amatnieka, tēlnieka utt. Māka –
technē, un, tāpat kā tie par šīs mākas vai tās produkcijas nodošanu
citiem saņem atlīdzību, arī sofistam ir tiesības saņemt atlīdzību par savu
zināšanu tālāknodošanu skolniekiem. Jāatzīmē, ka sofisti ir pirmie, kas prasīja
naudu par mācībām. Līdz tam tā bija goda lieta un patriotisma lieta.
Visi sofisti
atzina, ka audzināt un mācīt spēj galvenokārt runātais vārds, un tāpēc viņi
lika pamatus zinātnei par vārdu, pētīja priekšmeta - jēdziena - vārda
savstarpējo savstarpējo saistību, uzskatīja par savu uzdevumu iemācīt pareizi
lietot vārdus. Sofisti atzina objekta – dabas, Visuma – un uztverošā, izzinošā
subjekta – nemitīgi mainīgo raksturu. Tas bija cēlonis sofisma relatīvismam,
t.i., uzskatam par visu lietu un atzinumu nosacītību un mainīgumu, ko
Aristofans zobgalīgi raksturoja kā prasmi iemācīt “netaisnu par taisnu tiesā
pierādīt” (“Mākoņi”, 99.). Šie vārdi gan bija apzināts sofistu mācības
izkropļojums, jo vispusīgi izglītotais komediogrāfs nevarēja nezināt slavenā
sofista Protagora galveno tēzi, ka “cilvēks ir visu lietu mērs”, kas ir
pārliecinošs arguments pret sofistu mācības relatīvisma pārspīlēšanu, jo
cilvēks, kas ir visu lietu mērs, “nav katrs atsevišķais cilvēks, empīriskais
indivīds, bet cilvēks pats par sevi, cilvēks vispār”, precīzāk, brīvais polisas
pilsonis, kurš ir mēraukla pareizajam un nepareizajam, labajam un ļaunajam.
No iepriekš
teiktā izriet vēl viena visiem sofistiem kopīga pazīme, proti, viņu radošais
novatorisms, viņu kritiskā nostāja pret jebkurām tradīcijām, pat pret
reliģiskajiem kultiem, kas bija obligāti visiem polisas pilsoņiem. Tas arī bija
cēlonis Atēnu sabiedriskās domas naidīgi nicinošai nostājai pret sofistiem.
“Cilvēku no agoras” – ierindas atēnieti – kaitināja sofistu izsmalcinātais
runas veids, ko ne bez pamata uzskatīja par viņu intelektuālā aristokrātisma un
elitārisma demonstrāciju; viņus mulsināja sofistu skepticisms un relatīvisms,
viņu drosmīgā, bet, pēc atēniešu priekšstatiem, izaicinošā, kritiskā nostāja pret
ierastajām vērtībām un autoritātēm, pret principu “tāpat, kā visi”, kas radīja
stabilitātes izjūtu. “Cilvēkam no agoras” sofisti, kuri gandrīz visi bija
ārzemnieki, likās arī aizdomīgi kā neatēnieši, kuru uzvedībā un mācībā
atēniešiem daudz kas šķita svešs, neatēnisks. Bet tieši šī neatēniskā,
ārzemnieciskā izcelsme ierindas atēnieša acīs bija arī izskaidrojums, pat
zināms attaisnojums sofistu savdabīgumam.
“Zvaigžņu stundas” jaunās izpausmes visās
dzīves jomās – īpaši zinātniski loģiskās domāšanas un uz tās dibinātā pasaules
modeļa izveidošanās – visur noritēja asā konfrontācijā ar mitoloģisko domāšanu
un tās radīto pasaules modeli, kuru pusē bija gadu tūkstošu autoritāte un
tradīcijas milzīgais inerces spēks, sevišķi tautas masās. Šī neizbēgamā un vispārējā
konflikta asums bija atšķirīgs dažādos reģionos, galvenokārt atkarībā no
sociāli politiskās cīņas spraiguma attiecīgajā vietā. Tieši pēdējais faktors
5.-4. gs. mijā piešķīra konfliktam sevišķu asumu Grieķijā, kur tikai 404. gadā
beidzās postīgais Peloponēsas karš, kura sekas sevišķi katastrofāli izpaudās
pieveiktajās Atēnās. Šeit pēc sagrāves karā varu bija sagrābuši uzvarētājas
Spartas ielikteņi, t.s. Trīsdesmit tirāni. 403. gadā demokrātiem gan izdevās
gāzt oligarhu asiņaino režīmu, bet atjaunotā demokrātija Atēnās vēl bija vāja
un nestabila. Šādā situācijā demokrātijas līderiem bija svarīgi iebiedēt vēl
ietekmīgos oligarhus, stiprināt tradicionālās vērtības un demokrātiskos
iestādījumus. Sabiedriskajai domai, “cilvēkam no agoras” piemita tieksme savās
nelaimēs un bēdās vainot nevis īstos, dažkārt neaizsniedzamos vaininiekus, bet
par “grēkāžiem” izraudzīties turpat līdzās esošus, visiem labi pazīstamus
cilvēkus, kas varētu likties bīstami.
Grieķu polisas
krīze 4. gs. p.m.ē. ietvēra vairākas radikālas pārmaiņas polisas būtībā:
polisas noslēgtības sairumu un svešinieku ieplūšanu tajā, pilsoņu saimes
relatīvās mantiskās un sociālās vienlīdzības izzušanu un tās krasu
diferenciāciju, pilsoņu saimes politiskās aktivitātes mazināšanos un politiskās
vienaldzības pieņemšanos, polisas tradicionālo vērtību noniecināšanu un
pakāpenisku jaunu vērtību izveidošanos, pāreju no “es” dialektiski pretrunīgās,
bet obligātās saistības ar stipru, saliedētu, saliedētu polisu uz “es”
atsvešināšanos, pretī nostatīšanu novājinātam “mēs” – polisai.
Izmantotā
literatūra
“Netveramais Sokrāts” 1987.g, Ābrama
Feldhūna sastādījums, tulkojums no sengrieķu valodas un paskaidrojumi. Joela
Veinberga pēcvārds.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru