Bezmaksas referāti skolai: Administratīvi teritoriālās izmaiņas Latvijā PSRS ietvaros (1940-1991)

Dzintra Vģksna

Administratģvi teritoriālās izmaišas Latvijā PSRS ietvaros (1940-1991)

Neraugoties uz skaīajiem solģjumiem nemainģt Baltijas valstu politisko iekārtu un rčęināties ar tautas gribu, Padomju Savienģba ųģs 2. pasaules kara laikā inkorporčtās teritorijas nekavčjoties mčåināja pielāgot un pārkārtot atbilstoųi visiem milzģgās impčrijas parametriem. Uz kādu laiku tradicionālais Latvijas administratģvi teritoriālais iedalģjums tika saglabāts, tas nemainģjās arģ vācu okupācijas laikā, bet pirmajā pčckara posmā tajā jau sākās kardinālas izmaišas. Pčtģjumi ųajā jomā praktiski nav veikti un, lai izsekotu izmaišām, kas notika samčrā bieżi, pamatavots ir LPSR Augstākās Padomes Prezidija dekrčti un LPSR Ministru Padomes lčmumi, kurus publicčja ²Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Zišotājā²1.

LPSR AP Prezidija Informācijas un statistikas daīa (no 60. gadiem - Padomju darba jautājumu daīa) periodiski gatavoja ģpaųu apkopojumu par Latvijas administratģvi teritoriālo iedalģjumu2, kurā bija atspoguīots administratģvo vienģbu skaits un to pakīautģba, platģba, pilsčtu dibināųanas gads, včlāk arģ rajonu dibināųanas laiks, rajonu centru attālums lģdz Rģgai un zemes lietotāji katras ciema padomes robeżās.

Padomju okupācijas pirmais posms 1940. un 1941.g. samčrā plaųi atainots apjomģgā dokumentu un materiālu krājumā ²Sociālistiskās revolścijas uzvara Latvijā 1940. gadā²3, kurā atlase izdarģta tendenciozi, lai materiāls iespčjami pilnģgāk atbilstu krājuma nosaukumam.

Latvijas Republikas Ministru kabineta sčżu protokoli pilnā apjomā no 1940.g. 16.jśnija lģdz 19.jślijam un ųajā pat laika posmā Prezidenta izsludinātie likumi apkopoti krājumā ²Latvijas Republikas Ministru kabineta sčżu protokoli²4 , kas iznāca 1991.gadā. Sastādģtāji un komentāru autori atzģmč, ka krājuma materiāli sniedz spilgtu liecģbu par to, kā vecajās valsts varas formās tika ielikts jauns, bśtģbā totalitārs saturs. Jaunā valdģba, demagoåiski nosodot iepriekųčjās valsts varas sistčmu, izmantoja tās likumdoųanas un administratģvās formas, lai uzspiestu Latvijai Padomju Savienģbas iekārtu.5

Laika gaitā Latvijā bija izveidojuųies samčrā stabili un nemainģgi kultśretnogrāfiskie novadi un administratģvais dalģjums aprišęos un pagastos. Pat 1940.g. Maskavā izdotajā M.Markova broųśrā6 par latvieųu tautas it kā ²vienprātģgo² včlmi iekīauties PSRS, ģsumā aplśkojot Latvijas valsts včsturi, minčti arģ 4 kultśretnogrāfiskie novadi - Vidzeme, Kurzeme, Zemgale un Latgale.

Tradicionālais Latvijas iedalģjums tika šemts včrā 1940.g. jślijā izsludinātajās Tautas Saeimas včlčųanās. Rģgas včlčųanu apgabalā ietilpa Rģgas pilsčta, Vidzemes - Rģgas aprišęis bez Rģgas pilsčtas, Cčsu, Valmieras, Valkas, Madonas aprišęi, Latgales - Daugavpils, Rčzeknes, Ludzas, Abrenes aprišęi, Kurzemes - Liepājas, Aizputes, Kuldģgas, Ventspils, Talsu aprišęi, Zemgales - Tukuma, Jelgavas, Bauskas, Jčkabpils un Ilśkstes aprišęi. Rģgā bija jāievčl 21 deputāts, Vidzemč - 22, Kurzemč - 15, Zemgalč - 15 un Latgalč 27 deputāti (kopā 100).7 Apgabala včlčųanu komisijas Ministru kabinets iecčla 1940.g. 5.jślijā, bet včlčųanu komisijas visos aprišęos apstiprināja 6. jślijā.8

Izmantojot Latvijas Saeimas včlčųanu likumu, kā atseviųęi včlčųanu apgabali tika izdalģti pagasti un pilsčtas, lielākās pilsčtās un pagastos izveidojot apakųiecirkšus, bet Rģgu sadalot atseviųęos iecirkšos. Rģgā noteica 35 iecirkšus, pavisam Latvijā kopā bija paredzčti 609 iecirkši un 642 apakųiecirkši, včl papildus paredzot tādus Ęegumā, lielākajās sezonas darbu vietās un karavģru vasaras nometnčs, lģdz ar to faktiskais včlčųanu iecirkšu skaits nedaudz mainģjās.9

LKP prasģbās Latvijas Tautas valdģbai 1940.g. 21 jśnijā, kas včlāk tika izmantotas kā priekųvčlčųanu aåitācijas platforma, viens no punktiem paredzčja valsts administratģvā, tiesu, izglģtģbas un skolu aparāta demokratizčųanu. Demokratizčjamas bija pilsčtu un lauku paųvaldģbas, pieųęirot tām paųnoteikųanos un veicot paųvaldģbu včlčųanas uz tādiem paųiem pamatiem, kā tautas pārstāvniecģbas včlčųanas.

Jaunievčlčtās Saeimas pirmajā sčdč 1940.g. 21 jślijā, kurā tika pasludināta padomju vara un it kā visas tautas ²dedzģgā² včlčųanās Latvijai kīśt par PSRS 14. republiku, atseviųęi uzstājās pārstāvji no visiem včlčųanu apgabaliem.10 Ģpaųi demagoåiskas runas toreiz teica LKP sekretārs Ż.Spure un iekųlietu ministrs V.Lācis.

1940.g. 24.-26. augustā Latvijas Tautas Saeima 2. (ārkārtčjā) sesijā pieščma LPSR konstitściju, kas bija visā pilnģbā norakstģta no 1936.g. PSRS konstitścijas. Tautas Saeima pārdčvčja sevi par Augstāko Padomi ar Prezidiju 11 cilvčku sastāvā ( par priekųčdčtāju kīuva A.Kirhenųteins, par viša vietniekiem - P.Plčsums un A.Upģts). Tika atzģta par pareizu A.Kirhenųteina vadģtās valdģbas darbģba pārejas laikā, V.Lācim uzdeva sastādģt jaunu valdģbu, ko apstiprināja ar nosaukumu LPSR Tautas Komisāru Padome.11

Ar Konstitścijas 14. pantu, atbilstoųi agrākajam administratģvi teritoriālajam Latvijas valsts iedalģjumam, Latvijā tika noteikti 19 aprišęi - Abrenes, Aizputes, Bauskas, Cčsu, Daugavpils, Ilśkstes, Jčkabpils, Jelgavas, Kuldģgas, Liepājas, Ludzas, Madonas, Rčzeknes, Rģgas, Talsu, Tukuma,Valkas, Valmieras un Ventspils aprišęi, kā arģ 5 republikas pakīautģbas pilsčtas - Rģga, Daugavpils, Liepāja, Jelgava un Ventspils.

Vietčjo padomju včlčųanas pirmajā padomju varas pastāvčųanas gadā nenotika, ar AP Prezidija 1940.g. 27. novembra dekrčtu tika ieceltas pilsčtu un aprišęu pagaidu izpildkomitejas, kas savukārt iecčla izpildkomitejas pagastos iepriekųčjo pagastu valżu vietā. Daīa no ųiem aktģvistiem, sākoties aktģvai kara darbģbai Latvijas teritorijā, atkāpās lģdzi Sarkanajai Armijai uz Krieviju un včlāk iesaistģjās Sarkanās Armijas latvieųu kaujas formčjumos. Neliela daīa nokīuva sarkano partizānu vienģbās Latgalč un Kurzemč.

Kā mčåinājums vadģt pret Vāciju včrsto partizānu kustģbu bija ģpaųu partijas centru izveidoųana atbilstoųi Latvijas kultśretnogrāfiskajiem apgabaliem un atseviųęos aprišęos, kur partizāni jau darbojās vai bija cerģbas višu darbģbu izvčrst plaųāk. Piemčram, 1943.g. aprģlģ tika izveidota LK(b)P Latgales apgabala pagrģdes komiteja, 1943.g. oktobrģ - LK(b)P Vidzemes apgabala pagrģdes komiteja. Tādas komitejas tika nodibinātas arģ Abrenes, Madonas un Valkas aprišęos,12 taąu ģpaųu aktģvu darbģbu tās nespčja izvčrst. Sarkano partizānu kustģbai Latvijā nebija vajadzģgā iedzģvotāju atbalsta un pietiekoųi labvčlģgu dabas apstākīu.

Pčc vācu iebrukuma 1941.g. vasarā okupčtajās Baltijas valstģs un Baltkrievijas teritorijā tika izveidota vienota okupācijas varas pārstāvniecģba - reihskomisariāts ²Ostland ² ( sākumā reihskomisārs bija H.Loze, no 1944.g. rudens - E.Kohs). Ųo veidojumu sadalģja åenerālapgabalos, kas visumā atbilda kādreizčjo valstu robeżām. Latvijas åenerālapgabala åenerālkomisārs bija O.Drekslers. Latvija tālāk tika sadalģta 6 apgabalos, atseviųęi izdalot Rģgas pilsčtu, Rģgas lauku apgabalu, Jelgavas, Valmieras, Liepājas un Daugavpils apgabalus. Ar ųo apgabalu civilās pārvaldes starpniecģbu, piedaloties arģ droųģbas un kārtģbas policijas spčkiem, tika ģstenota Lielvācijas ekonomiskā un nodokīu politika. Vācu okupācijas varas pasākumi detalizčti izsekojami laikrakstā ²Rģkojumu Včstnesis², kas iznāca Rģgā no 1942.g. februāra lģdz 1944.g. septembrim. Tajā publicčja okupčtās ²Ostlandes² jeb Austrumu apgabala teritorijai kopģgus rģkojumus par algām, nodokīiem, klauųu pildģųanu, sāls monopolu utt. Elektroeneråijas patčriša tarifi attiecināti uz Latviju un Lietuvu, bet īoti daudzi rģkojumi un pazišojumi paredzčti tikai atseviųęiem Latvijas apgabaliem un aprišęiem.

Savā apjomģgajā pčtģjumā par ekonomisko politiku Latvijā vācu un padomju okupācijas apstākīos G.Ęenišų-Kings atzģmč, ka Latvijas valsts un ekonomiskās struktśras tślģt pčc vācu okupācijas formāli tika atjaunotas pirmspadomju stāvoklģ, atdalot civilās administrācijas funkcijas no militārajām, daudzas Latvijas institścijas tika reorganizčtas pčc Vācijas parauga.13 Samčrā drģz paųvaldģbu darbā tika iesaistģti arģ vietčjie iedzģvotāji. ²Rģkojumu Včstnesģ² 1942.g. 20. martā bija ievietots reihsministra A.Rozenberga rģkojums ²Par paųvaldģbas tiesģbām latvieųu, lietuvieųu un igaušu tautām². Tajā norādģts, ka vācu augstākā vara un politiskā vadģba okupčto austrumu apgabalu reihsministra virspārraudzģbā atrodas Lietuvas, Latvijas un Igaunijas åenerālkomisāru rokās. Zemes pārvaldi realizč vietčjie orgāni un iestādes ar savām amatpersonām, kuras atkarģbā no višu amata pakāpes ieceī vai nu vācu civiliestādes tieųi vai ar to piekriųanu. Zemes paųvaldģbas pārvaldei padotās iestādes bija aprišęu, aprišęos neiekīauto pilsčtu, pagastu un pagastu apvienģbu paųvaldģbas iestādes. Oficiālā valoda satiksmč ar vācu civilpārvaldčm bija vācu, bet zemes paųvaldģbā - vācu un attiecģgā vietčjā valoda.14

Vietčjos åenerāldirektorus Latvijā iecčla amatos 1942.g. 9.maijā - iekųlietās O.Dankeru, saimnieciskos jautājumos V.Zāgaru, finansu - J.Skujevicu u.c. O.Dankera 1942.gada jślijā parakstģtajos ²Noteikumos par aprišęu paųvaldģbu darbģbu² paredzčts: ²Aprišęu paųvaldģbas darbojas uz 1927.g. 5. novembra likuma par aprišęu paųvaldģbu pamata tādā redakcijā, kādā tie bija spčkā 1934.g. 16.jślijā. Pčc 1940.g. 17. jśnija izdotie likumi un noteikumi piemčrojami, ciktāl pčc 1941.g. 1. jślija tie nav noteikti atcelti.²15

Paųvaldģbas vadģja aprišęu vecākie ar vairākiem palģgiem - atseviųęo nozaru vadģtājiem. Aprišęa vecākos iecčla un atbrģvoja no amata apgabala åenerālkomisāri saskašā ar iekųlietu åenerāldirektora rģkojumiem. Aprišęa paųvaldģbās darbojās arģ vairāki aprišęa padomnieki, kuriem tas bija neapmaksāts goda amats.

Ar A.Rozenberga rģkojumu 1943.g. februārģ visā Austrumu apgabalā atjaunoja privātģpaųumu uz zemi, no jauna atverot hipotčku un zemesgrāmatas ar tālākām mantoųanas tiesģbām.

Atseviųęos Latvijas apgabalos izsludināja krāsaino metālu nodoųanas un savākųanas kampašas, par to piesavināųanos draudot ar nāves sodu.16 Mobilizācija vācu armijā tika izsludināta pa aprišęiem. Tāpat vairākos aprišęos, norādot včl sģkāku iedalģjumu atseviųęos pagastos vai pat to daīās tika izsludināta vai atcelta trakumsčrgas bģstamģba.

Visos aprišęos izsludināja valsts aizsardzģbā esoųos kultśras pieminekīu sarakstus, kuru kopskaits bija gandrģz 2,5 tśkstoųi, no tiem Rģgā ap 230.

Latvijas åenerālapgabalā 1943.g. rudenģ izveidoja vienotu saimniecisku apvienģbu ²Kśdra²,17 1944.g. pavasarģ izveidoja meżsaimniecģbu apvienģbu un pārtikas rśpniecģbas uzščmumu apvienģbu. Tika reåistrčtas 265 piensaimnieku sabiedrģbas, 300 patčrčtāju kooperatģvi, 390 krājaizdevumu sabiedrģbas un 505 savstarpčjās apdroųināųanas biedrģbas, kas nebija piesaistģtas pagastiem.18 ²Rģkojumu Včstnesģ² atspoguīojas arģ atseviųęas administratģvi teritoriālas izmaišas. No Jčkabpils aprišęa tika atdalģtas Pīavišas un pievienotas Rģgas lauku apgabalam.19 Tika precizčtas robeżas aprišęiem, pārdčvčta Abrene, kuras nosaukums no 1942.g. 1. februāra bija Abrehen.20

Lģdz ar hitleriskās okupācijas izbeigųanos un padomju karaspčka iebrukumu Latvijā sākās straujas administratģvās izmaišas visās jomās. Tieųi Abrenes aprišęis bija viens no pirmajiem, ko skāra visjśtamākās izmaišas arģ pčc vācu armijas atkāpųanās. Jau 1944.g. 22. augustā saskašā ar LPSR AP Prezidija ierosinājumu Abrene un 6 pagasti, kuros bija ievčrojams krievu tautģbas iedzģvotāju pārsvars, tika pievienoti KPFSR. Latvija zaudčja krietnu teritoriju, nozģmģgu dzelzceīa mezglu, ko tagad sauc par Pitalovu, daudzi bijuųie zemes ģpaųnieki vairs nevar atjaunot ģpaųuma tiesģbas. Bijuųo Abrenes aprišęi 1945.g. 12. oktobrģ pārdčvčja par Viīakas aprišęi.21

Saglabājot pirmskara iedalģjumu aprišęos un pagastos, včl pirms kara beigām ar 1945.g. 1. martu Latvijā pčc PSRS parauga par teritorijas iedalģjuma pamatvienģbu noteica ciemu. 1946.g. to skaits bija 1362 un praktiski tāds pats - 1358 - tas saglabājās visā pirmajā pčckara piecgadč lģdz 1950. gadam.

Včl pirms vācu armijas kapitulācijas Kurzemč, kad lģdz kara beigām bija palikuųas tikai pāris nedčīas, LKP Tautas komisāru padome 1945.g. 25. aprģlģ pieščma lčmumu par palģdzģbas sniegųanu ciemu izpildkomiteju darba organizčųanā. Bija paredzčts finansiāls atbalsts katrai ciemu padomei 1000 - 1500 rbī. apjomā, semināru organizčųana jauno darbinieku apmācģųanai, steidzama paųu nepiecieųamāko likumu apkopoųana un izdoųana krājumā, ārpuslimitu papģra pieųęirųana utt.22

Ciemu padomes oficiāli sāka darboties 1945.g. no 1. augusta Ilśkstes, Madonas un Abrenes aprišęģ, no 10. septembra Valmieras, Jčkabpils, Talsu, Tukuma, Kuldģgas, Daugavpils un Aizputes aprišęģ, no 8. oktobra Liepājas un Cčsu aprišęģ, no 2. novembra Ventspils, Jelgavas un Bauskas aprišęģ, no 22. novembra Valkas un no 20. decembra - Rģgas aprišęģ.23 Vienlaikus notika arģ pagastu robeżu grozģųana Cčsu un Rčzeknes aprišęģ.24

Gada nogalč LPSR TKP pieščma lčmumu par pilsčtu, aprišęu un pagastu nosaukumu tulkojumu un to pareizu rakstģųanu krievu valodā,25 jo oficiālajos dokumentos jau tad sāka iespiesties krievu valoda. Ciemu izpildkomiteju lģmenģ vismaz latviskajos lauku rajonos pamatvaloda bija latvieųu valoda. Noteikumus par darbvedģbu ²LPSR APP Zišotājā² publicčja 1946.g. 5. un 6. augustā.26

1946.g. 20. jślijā apstiprināja jaunu nolikumu par ciemu izpildkomitejām tā pagaidu nolikuma vietā, kas bija piešemts včl piefrontes apstākīos 1945.g. 1. martā. Nolikumā bija ietvertas tādas ciemu padomju darbģbas jomas, kā rśpniecģba, lauksaimnieciskā rażoųana, meżizstrāde, tirdzniecģba un sagāde, sociālā nodroųināųana un izglģtģba, bez tam arģ sociālistiskās valsts aizsardzģba un revolucionārā modrģba. Tas bija tipveida nolikums, kas bija veidots uz pārčjo PSRS republiku administratģvā iekārtojuma pamata.27 Pagastu un ciemu izpildkomitejas darbojās, balstoties uz desmitmāju pilnvarotajiem, t.s. desmitniekiem, kuri včlāk bieżi vien kīuva par včlčto padomju deputātiem. Saskašā ar ²Nolikumu² pilsčtu, pagastu un ciemu izpildkomiteju pakīautģbā tika veidotas pastāvģgi darbojoųās komisijas. 1946.gada sākumā to darbā bija iesaistģti ap 29 tśkst. cilvčku, par desmitniekiem strādāja vairāk nekā 13,5 tśkstoųi.28

Arģ včlčųanu apgabali pirmajā pčckara piecgadč Latvijā tika iedalģti un veidoti saskašā ar Vissavienģbas včlčųanu likumiem un tie jau stipri atųęģrās no iepriekųčjiem Tautas Saeimas včlčųanu apgabaliem. PSRS Savienģbas padomes včlčųanām 1946.g. februārģ Latvijā izveidoja 7 včlčųanu apgabalus ( Rģgas pilsčtas, Rģgas lauku, Liepājas, Jelgavas, Madonas, Rčzeknes, Daugavpils), bet Tautģbu padomes včlčųanām - 24 apgabalus (tai skaitā 5 Rģgas pilsčtā un pa vienam katrā aprišęģ, apvienojot vienā apgabalā Kuldģgas un Aizputes aprišęi).29

Latvijas PSR Augstākās Padomes včlčųanām 1947.g. februārģ tika izveidoti 120 apgabali. 1951.gada LPSR AP včlčųanās Latvijā bija izveidoti 200 včlčųanu apgabali, bet tautas tiesneųu včlčųanām divreiz mazāk - 100 včlčųanu apgabali. Pārstāvniecģbas norma 1940.g. včlčųanās bija 1 deputāts no 20 tśkst. iedzģvotājiem, 1947.g. - 1 deputāts no 15 tśkst., bet 1950.g. decembrģ vietčjās padomčs - 1 deputāts no 10 tśkst. iedzģvotāju.30 Jāpiebilst, ka arģ turpmākajos gados ųai balsoųanas procedśrai, kuras rezultāts faktiski bija jau iepriekų noteikts, tika veltģts milzum daudz lģdzekīu un eneråijas, katru reizi paredzot teritoriālo iedalģjumu, atbildģgās komisijas, gatavojot včlčtāju sarakstus utt.

Aprišęu skaits Latvijā ilgstoųi bija saglabājies nemainģgs - 19, bet 1946.g. 19. aprģlģ Valkas aprišęi sadalģja divos mazākos - Alśksnes un Valkas,31 pčc tam 1947.g. nodalot teritorijas no kaimišu aprišęiem, izveidoja Ogres, Limbażu, Gulbenes, Krāslavas un Viīānu aprišęi.32

Ar LPSR Augstākās Padomes Prezidija 1949.g.31.decembra dekrčtu aprišęi tika sadalģti včl sģkāk un pārdčvčti par rajoniem, pagastus kā starpposmu starp ciemiem un rajoniem likvidčja. Uz 1950.g. 1. maiju Latvijā uzskaitģtas 58 pilsčtas ( no tām 5 - Rģga, Liepāja, Ventspils, Jelgava un Daugavpils - republikāniskajā pakīautģbā), 58 rajoni, 1358 ciemu padomes jeb ciemi un 20 strādnieku ciemati.33

Kādreizčjo pagastu teritorijas bija sadalģtas vidčji 3-4 mazākās vienģbās, vairāk nekā divreiz bija pieaudzis lielāko administratģvo vienģbu skaits, lģdz ar to krietni pieauga administratģvo darbinieku loks, kā arģ paplaųinājās algotā partijas nomenklatśra. LPSR KP priekųsčdčtāja vietnieks M.Plśdons rakstā ²Latvijas PSR rajonu izpildkomiteju kārtčjie uzdevumi² tieųi norādģja: ²Vecais iedalģjums aprišęos un pagastos vairs neatbilda saimnieciskās un kultśras celtniecģbas prasģbām, apgrśtināja kolhozu, kultśras un citu organizāciju un iestāżu tieųu vadģųanu[..] Kīuva nepiecieųams nodibināt rajonizčųanas sistčmu, kāda pastāv visā Padomju Savienģbā, tuvināt pārvaldes orgānus, partijas un valsts aparātu lauku iedzģvotāju masām, radģt lauku apvidos tādas administratģvi teritoriālas vienģbas, kas bśtu visčrtākās pārvaldģųanas uzdevumu veikųanai un kompaktas ekonomiskajā zišā. ²34

Żurnālā ²Padomju Latvijas Boīųeviks² 1950.g. pavasarģ ievadrakstā ²Partijas lauku rajonu komiteja - svarģgs posms partijas darbā uz laukiem² ir tieųa atsauce uz Staīina norādčm politiskajā pārskatā VK(b)P 16. kongresam: ²Rajonizčųanas mčręis - tuvināt partijas - padomju un saimnieciski kooperatģvo aparātu rajonam un ciemam, lai gśtu iespčju laikus atrisināt sasāpčjuųos lauksaimniecģbas jautājumus. [..] Tagad kolhozu celtniecģbas smaguma centrs ir pārvietojies uz rajonu organizācijām. Ųeit saplśst kolhozu celtniecģbas un ikkura cita saimnieciskā darba pavedieni uz laukiem tiklab pa kooperācijas lģniju, kā arģ pa padomju lģniju, tiklab pa kredģta lģniju, kā arģ pa sagādes lģniju. ²35 Ievadraksta autors neslčpj, ka komunistu vairākums Latvijā ųai laikā strādā nevis laukos, bet gan rajonu iestādčs un organizācijās.

Ar ųo pārkārtojumu, kura tieųs mčręis bija partijas un padomju varas sapludināųana un ietekmes pastiprināųana Latvijas laukos, arģ te pilnā apjomā izpaudās staīinisms, ko ģsi, bet kodolģgi raksturojis U.Åčrmanis : ²Staīinisms - dģvains revolucionārās frazeoloåijas un dażu sociālisma elementu sakausčjums ar senām Krievijas valsts pārvaldes tradģcijām un imperiālistiskām ambģcijām, ko visu vainagoja včl nekur neredzčts izspiedzes un terora aparāts. ²36 Par uzskatāmu piemčru ųā reżģma patvaīai un teroram var minčt daudzo slčgto zonu izveidoųanu gan tieųā robeżas tuvumā Kurzemes piekrastč, gan ap karaspčka daīu izvietojumu. Par slčgtu pilsčtu glużi negaidģti 1950.g. rudenģ kīuva toreiz pčc lieluma otrā lielākā Latvijas pilsčta Liepāja. Visiem pilsčtniekiem pasčs iespieda ģpaųu zģmogu, daīai iedzģvotāju kā neuzticamiem 48 stundu laikā bija pilsčta jāatstāj. Uz dzelzceīa un ceīiem notika stingra dokumentu kontrole, iebraukųanai vajadzčja ģpaųas atīaujas. Tomčr pat slčgtajā pilsčtā bija včl nepieejamāks rajons - Karaosta, kurā iekīśųana nebija atīauta arģ paųiem dzimtajiem liepājniekiem.37 Ųāda absurda situācija saglabājās lģdz 50. gadu vidum, kad visā PSRS impčrijā iezģmčjās pirmais ²atkusnis ².

Kā pozitģvs moments jauno lauku rajonu veidoųanā atzģmčjama to črtākā sasniedzamģba, pat visnomaīāko apvidu attālums no rajonu centriem nebija lielāks par 30-45 km. Zināmas iespčjas straujāk attģstģties radās tām pilsčtām, kas bija kīuvuųas par jauno rajonu centriem - Apei, Aucei, Balviem, Dobelei, Grģvai, Jaunjelgavai, Kandavai, Kārsavai, Krustpilij, Lģvāniem, Maltai, Rśjienai, Saldum, Siguldai, Smiltenei, Varakīāniem un Zilupei, kā arģ lielākajām apdzģvotajām vietām bez pilsčtu tiesģbām, kā Aknģstei, Alojai, Alsungai, Baldonei, Cesvainei, Dundagai, Elejai, Črgīiem, Jaunpiebalgai, Neretai, Saulkrastiem un Skrundai. Par neatliekamu uzdevumu kīuva ųo mazpilsčtu statusa precizčųana.

Tieųs aizguvums no Krievijas centrālajiem apgabaliem, bet Latvijai jauna parādģba bija strādnieku ciematu, ko včlāk pārdčvčja par pilsčtciematiem, veidoųana. Pirmās piecas apdzģvotās vietas - Kalnciems, Ęegums, Lielvārde, Stende un Lģgatne - ųo nosaukumu ieguva jau 1949.g. 31. decembrģ. Nākamās 15 apdzģvotās vietas - Saulkrasti, Aloja, Skrunda, Črgīi u.c. - ųo nosaukumu ar APP dekrčtu ieguva 1950.g. 21. februārģ, včl jauna grupa apstiprināta 1950.g. 3. augustā.38 To skaits tālākajos gadu desmitos turpināja pieaugt sakarā ar rśpniecisko attģstģbu vai izejvielu iegśųanu republikas rajonos, kas bija saistģta ar lielu darbaspčka koncentrāciju.

Savukārt ciemu skaits nepārprotami bija pārāk liels, un jau pavisam drģz pčc to izveidoųanas sākās ciemu apvienoųana vai to teritoriju jauna pārdalģųana. Ar pamatojumu, ka ciemu padomes aptver pārāk maz iedzģvotāju un zemnieku saimniecģbu skaits ir neliels, 1950.g.18. jślijā tika likvidčti 19 ciemi. Starp tiem bija Krustpils rajona Lģåenes ciems, ko pievienoja Sāvienai, Ventspils rajona Lģbciemu pievienoja Użavai, Sģpeli pievienoja Straumes ciemam Dobeles rajonā utt.39 1950.gada 23. augustā likvidčja Acupes un Beverģnas ciemus Valkas rajonā.40 Ųis process norisa vienlaicģgi ar 1949.g. pavasarģ masveidģgi noorganizčto sģko kolhozu apvienoųanu, kas tāpat notika voluntāri saskašā ar pavčlčm ²no augųas², ģpaųi nerčęinoties ar vietčjo iedzģvotāju včlmčm. 1951.gada 17. jślijā jau ar norādi, ka ciemu apvienoųana saistģta ar kolhozu apvienoųanu, Aizputes, Aknģstes, Alojas, Alsungas, Alśksnes, Baldones un Bauskas rajonā tika likvidčti včl 22 ciemi, bet 18. jślijā Valmieras, Ventspils, Viīānu un včl dażos rajonos ciemu skaits saruka par 26 vienģbām.41 Alfabčtiskā kārtģba rajonu izvčlč liecina, ka par pamatu tika šemts krievu alfabčts.

Dażas dienas včlāk - 19. un 20. jślijā - 59 ciemi tika apvienoti un pazuda no jaunizveidotā iedalģjuma citos atlikuųajos rajonos, bet 11. septembrģ to paveica arģ Abrenes rajonā, kurų ar rajona centru Viīakā atkal bija izveidots 1949.g. decembrģ.42 1954.gada ²Latvijas PSR administratģvajā iedalģjumā² uzskaitģti 708 ciemi, t.i., ciemu skaits bija samazinājies gandrģz divkārt. LPSR Ministru Padomes organizācijas daīas vadģtāja H.Fiīuųkina ģpaųi uzsvčra ciemu padomju izpildkomiteju lomu kolhozu darba plānu izpildes gaitas kontrolčųanā un kolhozu statśtu ievčroųanā, kā obligātu uzdevumu minot arģ citu valsts iestāżu un organizāciju darba veicināųanu.43

Lai včl vairāk pakīautu Baltijas valstu teritorijas centrālajam pārvaldes aparātam, bija mčåinājums arģ te pčc lielo republiku parauga veidot apgabalus. Ar PSRS AP Prezidija dekrčtu 1950.g. 20. jśnijā Lietuvu sadalģja 4 - Viīšas, Kaušas, Klaipčdas un Ųauīu - apgabalos. 44 Latviju lģdzģgi sadalģja 3 - Rģgas, Liepājas un Daugavpils - apgabalos 1952.g. aprģlģ. Taąu nelielajā Latvijā ųāds iedalģjums bija lieks un včl vairāk sareżåģja jau tā izpletuųos birokrātisko aparātu, 1953.g. aprģlģ ųo iedalģjumu atcčla45

Latvijas PSR administratģvi teritoriālais iedalģjums *

	1946 1.10	1950 1.05	1954 1.07	1957 1.07	1961 1.08	1964 1.01	1967 1.08	1972 1.01	1978 1.01	1984 1.01
Pilsčtas t.sk. republikas pakīautģbas	58 5	58 5	57 6	56 6	55 7	54 7	56 7	56 7	56 7	56 7
Rajoni (1946.g. - aprišęi)	20	58	58	45	32	21	26	26	26	26
Pagasti	510	-	-	-	-	-	-	-	-	-
Ciemi	1361	1358	708	661	607	569	546	534	481	468
Pilsčtciemati (lģdz1961.g.-strādnieku ciemati)	20	27	27	34	34	34	33	35	36	37
Lauku ciemati	-	-	-	-	-	-	-	-	-	669

*Pčc:

Latvijas PSR administratģvi teritoriālais iedalģjums. - R., 1946.;1950.,1954.,1957.,

1961.;1964.;1967.;1972.;1978.;1984.

LPSR AP publicčtajos apkopojumos par Latvijas iedalģjumu ųģm izmaišām gan skaitliskā zišā, gan faktiskajām norisčm var izsekot ilgākā laikposmā.

Kā var secināt, vismazāk skaitliskās izmaišas skāruųas lielās pilsčtas. Lģdz 1954.g. Daugavpils pilsčtā tika iekīauta tās dienvidu sastāvdaīa - Grģva, kurai pilsčtas tiesģbas bija no 1912.g., tādčjādi par 1 vienģbu samazinājās pilsčtu kopskaits,46 bet par republikas pakīautģbas pilsčtu tika atzģta Rčzekne. 1957.gada 7. janvārģ Pīavišu sastāvā iekīāva Gostišus,47 kam pilsčtas tiesģbas bija no 1933.gada, Pilsčtu skaita izmaišas, kas raduųās lģdz 1961.g., bez tam bija saistģtas ar jaunas republikas pakīautģbas un starptautiskas nozģmes kśrortpilsčtas izveidoųanu: 1959.g. 11. novembrģ no Rģgas tika atdalģta paprāva teritorija un, apvienojot to ar Sloku (Jśrmalas senākā apdzģvotā vieta, pilsčtas tiesģbas no 1785.g.) un Ęemeriem ( no 1928.g.) , radās jauna pilsčta divu iepriekųčjo vietā.48

Savukārt 1962.g. 17. aprģlģ apvienoja Jčkabpili ar Krustpili ( pilsčtas tiesģbas no 1920.g.), nosaucot jauno pilsčtu par Jčkabpili, taąu saglabājot agrāko nosaukumu dzelzceīa stacijai.49 1967.gada 20.februārģ lģdzųinčjā pilsčtciemata vietā, kurų 1965.g. tika izveidots sakarā ar izvčrstu ęģmiskās rśpniecģbas kompleksu, nodibināja včl vienu jaunu pilsčtu - Olaini. Lģdzģgi 10.janvārģ radās Stuąka (tagad Aizkraukle), kuras sākums meklčjams bčdģgi slavenās Pīavišu HES celtniecģbas strādnieku ciematā (1961.g.).50 70. un 80. gados pilsčtu statuss un skaits vairāk mainģts netika, kas radģja zināmu stabilitāti administratģvajā un plānoųanas jomā vismaz ųajā zišā.

Kā jau minčts, pilsčtciematu skaits pakāpeniski pieauga, dibinot lielas rażotnes un sakarā ar to strauji palielinoties iedzģvotāju skaitam. Ģpaųi strauji tas notika 50.gadu nogalč un 60.gados. Sakarā ar dzelzsbetona rśpnģcas celtniecģbu 1961.g. radās Vangażi, 1968.g. ųādu nosaukumu pieųęģra Skrģveriem, 1969.g. - Rojai, 1974.g. Kupravai sakarā ar drenu cauruīu rśpniecģbas kompleksa bśvi, 1979.g. - Ozolniekiem, jo uz Jelgavas pievārti pārcčlās un milzģgos apjomos celtniecģbu izvčrsa RAF.

Tabulas pčdčjā iedaīā 1984.g. parādās jauns veidojums - lauku ciemati, kas tapis ar LPSR APP 1982.g. 30. decembra dekrčtu atbilstoųi LPSR MP iesniegtajam sarakstam.51 Tas bija mčåinājums kolektivizčtos laukus včl vairāk pielģdzināt pārčjiem PSRS apgabaliem un turpināt lģdz ųim nesekmģgo Latvijas viensčtu iznģcināųanu. Arģ ųai problčmai ir sava visai ilgstoųa un pretrunģga attģstģbas gaita. Jau uzsākot Latvijā piespiedu vienlaidus kolektivizāciju tika izstrādāts ģpaųs ²Nolikums par kolhozu centru izvčli², kurā bija paredzčta kolektģvo saimniecģbu centru celtniecģbas saskašoųana ar esoųo administratģvo iedalģjumu.52 Jau 1949.gada Jelgavas aprišęa ²Nākotnč² un Daugavpils aprišęa ²Dzirkstelč² sākās reāla kolhozu ciematu celtniecģba. Padomju saimniecģbu administratģvie un saimnieciskie centri pa lielākai daīai bija izvietoti bijuųajās lielsaimniecģbās vai lielākās apdzģvotās vietās. Ar kolhozu apvienoųanas kustģbu 50. gadu sākumā, kas notika visā Padomju Savienģbā un seviųęi sāpģgi skāra Baltijas valstu tradicionālo saimniekoųanas sistčmu, sākās viensčtu vai nelielo apdzģvoto vietu piespiedu pārcelųana uz ciematiem. Lai gan ųie plāni Latvijā lģdz galam netika realizčti un ierastais dzģves veids daudzviet laukos saglabājās, tos tomčr stipri izpostģja plaųā un nepārdomātā meliorācija, sģko upģųu iztaisnoųana, milzģgu lauku masģvu veidoųana pčc Ukrainas parauga utt.

1956.gadā Priekules rajonā sāka darbu Latvijā pirmā Starpkolhozu celtniecģbas organizācija kuras uzdevums bija ne tikai kolhozu saimniecisko objektu bśvniecģba, bet arģ ciematu bśve. 1958.gada beigās Latvijā 37 ųādas SCO apvienoja jau gandrģz pusi no visiem kolhoziem.53

70.gadu sākumā Latvijā par perspektģviem tika atzģti 988 ciemati (no tiem 672 bija paredzčti kā galvenie un 316 - kā palģgciemati). Igaunijā tika plānoti 732 ciemati ( attiecģgi 352 un 380), Lietuvā - 3734 lauku ciemati.54 1979.gada 20 decembrģ tika piešemts ģpaųs LPSR Ministru Padomes lčmums ²Par Latvijas PSR perspektģvo lauku apdzģvoto vietu klasifikāciju un to apbśves pamatobjektu nomenklatśru².55 Kā pamatojums ųādam lauku ciematu sadalģjumam minčta perspektģvo lauku apdzģvoto vietu arhitektoniskā plānojuma uzlaboųana, ²lai nodroųinātu lauku iedzģvotājiem sniedzamo kultśras un sadzģves pakalpojumu lģmeša nemitģgu paaugstināųanos, kā arģ lai racionāli izmantotu materiāli tehniskos un darbaspčka resursus lauku rajonos². Jau esoųos un plānotos lauku ciematus iedalģja 3 kategorijās: ciemati ar starpsaimniecģbu nozģmi, kolhozu, padomju saimniecģbu, kā arģ citu valsts saimniecģbu un lauksaimniecģbas uzščmumu galvenie ciemati, palģgciemati ar ierobeżotu apkalpoųanas sfčru. Lčmuma pielikumā uzskaitģti katras ųģs kategorijas ciematam nepiecieųamie uzščmumi un iestādes. Pirmajai kategorijai kā obligātas minčtas 23 dażādas vienģbas, to skaitā ciema padomes izpildkomiteja, saimniecģbas kantoris, kultśras nams, skolas, bčrnudārzs, aptieka, čdnģca, universālveikals, sporta bśvju komplekss, pasts un krājkase, pirts, viesnģca utt. Vairums no ųģm iestādčm par nepiecieųamām atzģtas arģ otrās kategorijas ciematos, treųajai kategorijai jeb palģgciematiem atvčlot saimniecģbas nodaīas vai brigādes kantori, sporta laukumu, čdnģcu, pārtikas veikalu un pirti. Jaunu dzģvojamo čku celtniecģba, kā arģ jaunu kultśras un sadzģves nozģmes celtniecģbas objektu bśve treųās kategorijas ciematos bija aizliegta. 1982.gadā Latvijas laukos bija pavisam 563 dażāda profila lauksaimniecģbas uzščmumi, to skaitā kolhozi un padomju saimniecģbas, par sovhoztehnikumiem pārdčvčtās vidčjās lauksaimniecģbas mācģbu iestādes, maųģnu un dārzkopģbas izmčåinājumu stacijas, Lauksaimniecģbas Akadčmijas palģgsaimniecģbas u.c.56

1982.gada 30. decembrģ reåistrčtajiem 669 ciematiem atseviųęos gadģjumos atjaunoja kādreizčjo pagastu vārdus, bet bieżāk tie bija saistģti ar lielo lauku saimniecģbu - kolhozu un sovhozu nosaukumiem, kuriem par laimi jau bija nomainģti kādreiz tik populārie Żdanova, Voroųilova, Īešina ceīa utt. vārdi. Piemčram Bauskas rajona Ģslģces ciema teritorijā parādģjās Jaunbauskas, Rģtausmas un Vārpas ciemati, Gailģųu ciemā - Pāces un Uzvaras ciemati, Ceraukstes ciemā bez paųa Ceraukstes ciemata arģ Beibeżi un Mśsa. Ģpaųi sareżåģtas ųģs pārmaišas bija Rģgas rajonā, kur teritoriju dalģųana un pārdalģųana notikusi vairākkārt. No Salaspils ciema tika atdalģta Saulkalne, no Stopišu ciema - Lģąi, Saurieųi un armijas bāzes vieta Silzemnieki. Sčjas ciems, pats savu nosaukumu pazaudčdams, tika sadalģts trijās daīās - Loja, Murjāši un Pabażi, no Mārupes atdalģja Austrumu un Tģraines ciematus utt. Ųādu lauku ciematu izveidoųana un apstiprināųana bija lauksaimniecģbas kolektivizācijas rezultāts, kas včl vairāk sareżåģja tradicionālo Latvijas iedalģjumu.

Kā uzskatāmi liecina tabula, ciemu skaits visā aplśkojamajā laikposmā turpināja samazināties. Lģdz 50. gadu vidum tas desmit gadu laikā bija sarucis divkārt, včl arģ seųdesmitajos gados katru gadu likvidčja vai mainģja robeżas apmčram 10 ciemiem. Kā piemčru var minčt 1960. un 1961.g., kad ųis process norisa ģpaųi aktģvi. 1960.gada 7. jślijā tika mainģtas ciemu robeżas 17 rajonos, likvidčti Aiviekstes un Odzienas ciemi Krustpils rajonā, Asģtes ciems Liepājas rajonā, Horoųevas, Košecpoles un Vertulovas ciemi Ludzas rajonā, Pundoru ciems Dagdas rajonā, Demerovas ciems Balvu rajonā, Lazdu un Meżinieku ciemi Tukuma rajonā u.c.57 1961.g. 1. februārģ no administratģvās kartes pazuda Spāre un Talsciems Talsu rajonā, Purmsāti Liepājas rajonā, Aumeisteri Valkas rajonā, Grebīi un Jaunsčlpils Jčkabpils rajonā, Pašemune Bauskas rajonā. Tā paųa gada 29. jślijā likvidčja Aizkraukles ciemu Ogres rajonā, Aizvģęus Liepājas rajonā, Piksāri Valmieras rajonā, Strautišus Alśksnes rajonā, Veiguīu un Voicuīevas ciemus Krāslavas rajonā un včl dażus citus.58 Ųģs ciemu padomes tika vai nu pilnā apjomā pievienotas kādai no kaimišu ciemu padomčm vai sadalģtas to starpā un cilvčkiem vajadzčja atkal mainģt pagastmāju un adresi. 1962.gada 5. jśnijā likvidčja 16 rajonos 18 ciemus un 6 rajonos izmainģja ciemu robeżas, pievienojot vai atdalot no tiem kolhozu un sovhozu teritorijas,59 t.i. administratģvo iedalģjumu pakārtojot saimnieciskajām interesčm. Ciemu kopskaita samazināųanās turpinājās včl 80. gados, kad to jau bija krietni mazāk nekā kādreiz Latvijā bija pagastu.

Kopų 50. gadu vidus ųāda pati tendence bija včrojama rajonu iedalģjumā. Kā pirmais 1955.g. 12. decembrģ no lielā 1949.g. beigās izveidotā rajonu pulka pčc Grģvas pilsčtas pievienoųanas Daugavpilij tika likvidčts Grģvas rajons, kura teritoriju pievienoja Ilśkstes rajonam.60 1956.gada 30. martā likvidčja Apes rajonu, tā teritoriju sadalot starp Alśksnes un Smiltenes rajoniem, gandrģz visu Dundagas rajonu pievienoja Talsu rajonam, bet Ances ciemu Ventspils rajonam. Varakīānu rajonu sadalģja starp Viīānu un Madonas rajonu.61 1956.gada 7. decembrģ no kartes pazuda včl 9 rajoni - Aknģstes, Saulkrastu, Alojas, Alsungas, Elejas, Gaujenas, Jaunjelgavas, Neretas un Cesvaines rajons.62 Vienlaikus notika plaųas izmaišas daudzu ciemu teritorijās, palielināja Bauskas, Gulbenes, Grobišas un citu pilsčtu platģbu. Toreizčjā LPSR Ministru Padomes priekųsčdčtāja V.Lāąa rakstā ²Padomju Latvijas Komunistā² uzsvčrts, ka PSRS AP 6. sesija 1956.g. pieščmusi likumu, kas paredz savienotajām republikām tiesģbas paųām risināt administratģvi teritoriālos jautājumus. Rakstā norādģts, ka ųģs izmaišas 1955. un 1956.g. devuųas iespčju ietaupģt vairāk nekā 2 milj. rbī. algu fondā, no darba birokrātiskajā aparātā atbrģvoti pāri par 500 darbiniekiem.63

Nākamais apjomģgais rajonu skaita samazinājums notika 1959.g. 11. novembrģ, kad likvidčja Abrenes, Auces, Baldones, Črgīu, Kandavas, Lģvānu, Maltas, Pīavišu, Priekules, Rśjienas, Skrundas, Smiltenes un Zilupes rajonu.64 Priekules rajonu pievienoja Liepājas rajonam, kurų tādčjādi kīuva nesamčrģgi liels, Rśjienas rajons tika pievienots Valmieras rajonam. Abrenes rajonu sadalģja starp Balvu, Krāslavas un pat Alśksnes rajoniem, Baldones rajonu - starp Bauskas, Ogres un Rģgas rajoniem. Pčc rajonu likvidācijas lģdz kārtčjām včlčųanām likvidčjamo rajonu včlčto deputātu pilnvaras bija jāsaglabā atbilstoųi včlčųanu apgabaliem, taąu neskaidrģbu un sareżåģjumu ųajā izmaišu gaitā bija ne mazums.

1962.gada 17. aprģlģ no pakīautģbas pilsčtai tika izslčgts Rčzeknes lauku rajons, tāpat uz laiku atseviųęi atdalģja Jelgavas rajonu, bet Ventspils lauku rajona teritorija gandrģz pilnā apjomā tika pievienota Talsu rajonam, tikai Vārves, Ziras, Użavas un Jśrkalnes ciemus pievienoja Kuldģgas rajonam, lģdz ar to Ventspils rajons bija likvidčts. Likvidčja arģ Krustpils, Dagdas un Kārsavas rajonu.65 1962.gada nogalč 18. decembrģ tika likvidčti včl 7 - Aizputes, Alśksnes, Limbażu, Ilśkstes, Jelgavas, Siguldas un Viīānu rajoni, tos pievienojot blakus esoųajiem lielākajiem Liepājas, Gulbenes, Valmieras, Daugavpils, Dobeles un Rģgas rajoniem, bet Viīānu rajonu sadalģja ąetrās daīās un pievienoja Rčzeknes, Preiīu, Madonas un Ludzas rajoniem.66 Kopčjais rajonu skaits bija sarucis lģdz 21. Izrādģjās, ka arģ ųģs izmaišas nav noturģgas, un jau drģz vien sākās rajonu robeżu grozģųana, piemčram, 1963.g. 14. maijā tika mainģtas robeżas 10 rajonos, 1966.g. 27. maijā mainģtas ciemu robeżas vai likvidčti ciemi 9 rajonos utt.

Ar to paųu lozungu, kas parasti tika lietots rajonu skaitu samazināųanā, 1967.g. 10. janvārģ tika izveidoti 5 jauni rajoni. LPSR AP Prezidija dekrčts paredzčja: ²Lai celtu vietčjo darbaīaużu deputātu lomu saimnieciskās, kā arģ kultśras un sadzģves celtniecģbas vadģųanā, tāpat iedzģvotāju apkalpoųanas uzlaboųanā [..] izveidot ųādus rajonus: Alśksnes, Jelgavas, Limbażu, Ventspils, Stuąkas.²67

Ventspils rajons saščma atpakaī no Kuldģgas rajona Vārves, Ziras, Jśrkalnes un Użavas ciemu, no Talsu rajona - Piltenes pilsčtu, Ances, Popes, Tārgales, Ugāles, Usmas un Zlčku ciemu. Jaunveidotajā Stuąkas rajonā iekīāva daīu no Ogres un daīu no Bauskas rajona.

LPSR AP septģtā sasaukuma pirmā sesija 1967.g. 13. aprģlģ apstiprināja grozģjumu Konstitścijas 14. pantā par 26 lauku rajoniem un 7 republikas pakīautģbas pilsčtām. Bija radģts ilgākam laika posmam samčrā noturģgs administratģvais iedalģjums, kas gan krietni vien neatbilda tradicionālajam Latvijas kultśrvčsturiskajam iedalģjumam. Vidzemes robeżās iekīāvās Alśksnes, Valkas, Cčsu, Limbażu, Valmieras un Ogres rajoni, bet tām pāri sniedzās Madonas, Gulbenes un milzģgus apmčrus sasnieguųais Rģgas rajons. Tāpat apvienotie Jčkabpils un Stuąkas rajoni nekādi neatbilda ne Zemgales, ne Vidzemes statusam. Izveidotie rajoni bija stipri neviendabģgi arģ pčc iedzģvotāju skaita un teritorijas. Platģbas zišā mazākie zem 2 tśkst. km² bija Jelgavas, Dobeles un Bauskas rajoni Zemgalč. Apvienoųanas un pārveidoųanas gaitā nesamčrģgi lieli bija kīuvuųi Liepājas un Madonas rajoni ( attiecģgi 3607,5 un 3349,7 km²).68 Arģ Rģgas rajons ap metropoli včl 1982.g. bija lielāks par 3000 km², lai gan galvaspilsčta nemitģgi pievienoja sev jaunas teritorijas, realizčjot 1968.g. apstiprināto pilsčtas attģstģbas åenerālplānu.

Bśtiska Latvijas sastāvdaīa vienmčr ir bijusi tās galvaspilsčta Rģga, kurā padomju varas gados tika sablģvčta gandrģz treųdaīa no Latvijas iedzģvotājiem un izveidojās pat včl lielāks rśpnieciskā potenciāla ģpatsvars. Tas nenoliedzami sāka traucčt normālu pilsčtas attģstģbu, kā arģ bremzčja visas republikas saimniecisko dzģvi pat centralizčtās saimniekoųanas apstākīos.

Arģ Rģgas administratģvajā iedalģjumā laika gaitā notikuųas bśtiskas pārmaišas.

1941.gada 9. janvārģ LPSR AP pieščma dekrčtu par pilsčtas sadalģųanu seųos - Īešina, Kirova, Maskavas, Proletārieųu, Sarkanarmijas un Staīina - rajonos. Nākamajos mčneųos katrā rajonā izveidoja atbilstoųas finansu, veselģbas aizsardzģbas, tautas izglģtģbas u.c. nodaīas. Vienģgās toreiz atīautās - komunistu - partijas darbģba včl netika sadalģta ųo rajonu ietvaros, bet grupčjās trijos - Centra, Pārdaugavas un Maskavas rajonos.69

Vācu okupācijas laikā Rģga bija sadalģta trijos kvalitatģvi atųęirģgos dzģvojamos rajonos, katrā no tiem bija citāda dzģvokīu ģres maksa. Pirmajā rajonā ietilpa Rģgas centrs un Meżaparks, otrajā - pilsčtas daīa Daugavas labajā krastā no stacijas lģdz Ęģųezeram un Pārdaugava no dzelzceīa tilta lģdz Zasulaukam, bet treųajā - visa pārčjā pilsčtas teritorija.70 Pčc vācu okupācijas atkāpųanās atjaunoja pirmskara sadalģjumu.

1946.gada janvārģ pilsčtai pievienoja Jśrmalas rajonu, ko 1959.g. atkal no Rģgas atdalģja un pievienoja tam Ęemerus un Sloku, izveidojot patstāvģgu republikas pakīautģbas pilsčtu - Jśrmalu. 1952.gadā pilsčtas teritorijā tika izdalģti trģs atseviųęi strādnieku ciemati: Bolderāja, Jaunciems un Vecmģlgrāvis.71

1947.gada oktobrģ no Kirova rajona atdalģja vienu no pilsčtas centrālajām daīām, ko nosauca par Molotova rajonu. 1956.gada novembrģ Sarkanarmijas rajonu pievienoja Īešina rajonam, bet Molotova rajona teritoriju sadalģja starp Kirova, Maskavas un Proletārieųu rajoniem. 1959.gada novembrģ Staīina rajons tika pievienots Proletārieųu rajonam, kuru savukārt 1962.g. oktobrģ sadalģja divās daīās, bet agrākā Staīina rajona teritorijā nodibināja jaunu - Oktobra rajonu. 1969.gada maijā Pārdaugavā no agrākā milzģgā Īešina rajona tika atdalģta puse ar nosaukumu - Īešingradas rajons.72 Rģgas včsturč tik neiederģgie nosaukumi parāda padomju sistčmai raksturģgo politizčųanas un nivelčųanas tendenci, jo lģdzģgi nosaukumi bija arģ citu pilsčtu rajoniem visā PSRS. Tāpat var izsekot arģ politiskajām norisčm, kad, noejot no včstures skatuves kādreizčjām neapstrģdamajām autoritātčm, nebśtģbā nogrima arģ višu vārda iemśżināųana.

Lģdzģgi noticis ar nemitģgo un plaųi piekopto pilsčtu ielu un laukumu pārdčvčųanu katrai okupācijas varai slavināmu un cildenu personu vārdos. 1942.gada 1. maijā Brģvģbas bulvāris tika nosaukts par Ādolfa Hitlera aleju, bet tās turpinājumā Brģvģbas iela - par Ādolfa Hitlera ielu, Raiša bulvāri nosauca reihsministra Alfrčda Rozenberga vārdā, Aspazijas bulvāris tika pārdčvčts par fon der Golca bulvāri, Elizabetes iela par Voltera fon Pletenberga bulvāri, Kriųjāša Valdemāra iela par Hermaša Gčringa ielu, Meręeīa ielai tika pieųęirts Bismarka vārds utt.73

Gandrģz visas ųģs paųas centrālās maåistrāles pavisam drģz kīuva par padomju ideoloåijas paudčjām. Brģvģbas ielai un bulvārim 1950.g. tika dots Īešina vārds, Elizabetes iela jau 1940.g. bija pārdčvčta Kirova vārdā, Kr. Valdemāru ar Gorkiju nomainģja 1953.g. No Rģgas ielu tģkla pazuda arģ Aspazijas vārds un visu kādreizčjo Z.Meierovica, Basteja un Aspazijas bulvāra loku 1950.g. nosauca par Padomju bulvāri. Ųis pārdčvčųanas drudzis skāra arģ daudzas Latvijas mazpilsčtas, kurās gandrģz visur parādģjās Īešina un Padomju ielas un laukumi. Nomainģja daudzus včsturiskos ielu un laukumu nosaukumus, pieųęirot ielām arģ rakstnieku, kultśras darbinieku, revolucionāru un kara dalģbnieku vārdus. Pčc neatkarģbas atjaunoųanas Latvijā drģz vien sākās aktģvs pretčji včrsts process, kas tāpat ne vienmčr bijis lģdz galam pārdomāts un nepiecieųams.

Vienlaikus ar administratģvajiem pārkārtojumiem, kam nereti bija tģri voluntārs raksturs, notika arģ Latvijas teritorijas ekonomiskā un cita veida rajončųana. Rajonu plānoųana ir zinātnes nozare, kas, pamatojoties uz tautsaimniecģbas attģstģbas perspektģvām noteiktiem laikposmiem, izstrādā attiecģgo teritoriju racionālas izmantoųanas plānu, kurā paredzčts rażoųanas spčku izvietojums, dabas bagātģbu saglabāųana un izmantoųana. Tajā aptvertas galvenās rśpniecģbas un lauksaimniecģbas nozares, kśrortu un atpśtas zonas, lielpilsčtas un piepilsčtu zonas utt. Ųo plānoųanas praktisko darbu Latvijā veica ZA Ekonomikas institśts, Latvijas Valsts Pilsčtu celtniecģbas projektčųanas institśts, LPSR Valsts Teritoriālais rśpniecģbas uzščmumu projektčųanas institśts un Latvijas Valsts zemes ierģcģbas projektčųanas institśts.74 Zinātšu Akadčmijas izdevniecģba 1956.g. laida klajā autoru kolektģva sagatavotu apjomģgu izdevumu ²Latvijas PSR. Apcerčjumi par ekonomisko åeogrāfiju²75 krievu valodā, kurā apmčram ceturtā daīa no grāmatas teksta veltģta trim ekonomisko rajonu kompleksiem. Ųādu sadalģjumu autori pamatojuųi ar pčtģjumiem par saimnieciskajiem sakariem starp administratģvo rajonu grupām un to iekųienč. Ųādas ekonomiski åeogrāfiskas rajončųanas shčmas ietvaros analizčtas atseviųęu Latvijas daīu saimniecģbas pamatiezģmes un ģpatnģbas.

Ekonomiskās rajončųanas pamatojums un nosacģjumi zināmā mčrā analizčti G.Baltiša un T.Ievas kopģgi uzrakstģtajos pčtģjumos par Latvijas ekonomikas attģstģbu, kas ar nelielām variācijām nosaukumos iznākuųi 1971., 1976. un 1983. gadā.76

1989. gadā iznākuųajā I.Ųneideres grāmatā ²Sociālistiskā industrializācija Latvijā²77 raksturota Latvijas PSR rśpnieciskās attģstģbas včsture, ģpaųi pievčrųoties tās neloåiskajai un neproduktģvajai ievirzei, kas bija saistģta ar plānveidģgu darba spčka ieveųanu milzģgos apjomos, tālāk izraisot nopietnas sociālas un nacionālas problčmas. Tās včl vairāk padziīināja industrializācijas ekstensģvā attģstģbas gaita, republikas potenciālajām iespčjām neatbilstoųo, milzģgo rśpniecģbas uzščmumu celtniecģba gan Rģgā, gan ārpus tās. Vairākos trimdas autoru sacerčjumos,78 kur pčckara posma politiskās un ekonomiskās problčmas Latvijā analizčtas visai lietpratģgi, administratģvi teritoriālās izmaišas pieminčtas tikai garāmejot vai nav skartas nemaz.

Dażādām administratģvi teritoriālajām izmaišām un rajonu iezģmčųanai nereti ir bijis katram laikposmam atbilstoųs saimniecisks pamatojums.

Galvenokārt medicģnisko faktoru ievčroųanai Latvija ir iedalģta 4 klimatiskās zonās ar vairāk vai mazāk vienveidģgiem klimatiskiem apstākīiem. Ar samčrā sausu un siltu klimatu, maigu ziemu dażkārt pat bez stabilas sniega segas raksturģgs 1. - Piejśras zemiene un Zemgales lģdzenums. Mazliet kontinentālāks klimats un biezāka sniega sega parasti včrojama Rietumlatvijā jeb 2. zonā, vismitrākais un aukstākais laiks ar visbargāko ziemu iezģmč Ziemeīlatviju - 3. zonā, bet 4. zona - Dienvidaustrumu Latvija raksturģgs ar siltāko un viskontinentālāko klimatu, kā arģ noturģgu ziemu. Ųie rajoni savukārt iedalģti 9 agroklimatiskajos apakųrajonos.79

Optimālākas ekonomiskās plānoųanas vajadzģbām, kas birokrātiski centralizčtas vadģųanas apstākīos bija ģpaųi svarģgi, jau 40. gadu otrajā pusč Latvija tika sadalģta 8 ekonomiski åeogrāfiskos rajonos. Tie bija - Rietumkurzeme, Ziemeīkurzeme, Austrumkurzeme, Zemgales lģdzenums, Daugavas, Ziemeīu, Vidzemes augstiešu un Austrumu rajons. Austrumu rajonu 1950.g. sadalģja divos - Dienvidaustrumu un Ziemeīaustrumu rajonos, bet Daugavas rajonu pārdčvčja par Rģgas rajonu. 50. gadu sākumā ZA Ekonomikas institśtā tika izstrādāta jauna republikas rajončųanas shčma. Latvija tika iedalģta trijos ekonomisko rajonu kompleksos. Atseviųęi tika izdalģti Rietumlatvijas un Austrumlatvijas rajoni, bet pats lielākais, kurā dzģvoja ap trim piektdaīām no Latvijas iedzģvotājiem, ietilpa puse no teritorijas un tika sarażotas apmčram ąetras piektdaīas no rśpniecģbas produkcijas, bija Vidus un Ziemeīlatvijas rajonu komplekss. Tas tālāk tika iedalģts piecās sastāvdaīās: Rģga un tās piepilsčta, Jelgavas, Krustpils - Jčkabpils, Gulbenes un Valmieras rajonu grupas.80 Lģdz ar to no Latvijas centrālās daīas ekonomiskā zišā nosacģti tika atdalģta Kurzeme, kas saimnieciskajā attģstģbā bija tendčta uz Ventspils un Liepājas ostām, ar iespčjām izvčrst zvejniecģbu, zivkopģbu, arģ dģęsaimniecģbu. 1956.gada sākumā tajā bija iekīauti 11 administratģvie rajoni ar 16% iedzģvotāju. Austrumu rajonu grupā (15 rajoni, 20% iedzģvotāju) kā galvenā atųęirģgā saimniecģbas nozare tika izvirzģta linkopģba.

Ar saimniecģbas vadģbas pārkārtoųanu un Tautsaimniecģbas padomes izveidoųanu 1957.g. iepriekųčjais ekonomiskais zončjums it kā atvirzģjās otrajā plānā, jo par atseviųęu ekonomisku rajonu tika pasludināta visa Latvijas PSR, kas savukārt bija iekīauta Baltijas ekonomiskajā rajonā, kurā ietilpa visas kādreizčjās Baltijas valstis un Kaīišingradas apgabals.81 Tika veidotas jauna tipa rażoųanas pārvaldes struktśras, vienmčrģgāk izvietoti rażoųanas spčki to mčrętiecģgākai izmantoųanai, tomčr administratģvi komandčjoųā centralizčtā rażoųanas plānoųanas un vadģbas sistčma saglabājās.82 Turpināja pastāvčt stingri centralizācijas principi gan administratģvajā, gan politiskajā vadģbā, turklāt tās bieżi vien neracionāli dublčja viena otru.83

No 1969. lģdz 1973.g. tika izstrādāta jauna ²LPSR ekonomiskās rajončųanas un rajonu attģstģbas shčma², ko LPSR MP 1974.g. apstiprināja un ieteica ievieųanai praksč.

Ųģ ekonomisko reåionu shčma jau bija saskašota ar pčdčjo, samčrā noturģgo administratģvo dalģjumu un to izmantoja, stādot tautsaimnieciskos plānus un cenųoties tos realizčt. Lielākajā un sareżåģtākajā Rģgas reåionā bija iekīauts Bauskas, Dobeles, Jelgavas, Ogres, Rģgas un Tukuma rajons, Jčkabpils reåionā - Jčkabpils, Madonas un Stuąkas rajons, Daugavpils reåionā - Daugavpils, Krāslavas un Preiīu rajons, Rčzeknes reåionā - Ludzas un Rčzeknes rajons, Gulbenes reåionā - Alśksnes, Balvu un Gulbenes rajons, Valmieras reåionā - Cčsu, Limbażu, Valkas un Valmieras rajons, Ventspils reåionā - Talsu un Ventspils rajoni, Liepājas reåionā - Kuldģgas, Liepājas un Saldus rajons.84 Pčc ųā iedalģjuma vislielākā nesakritģba ar tradicionālajiem kultśretnogrāfiskajiem novadiem izveidojusies Gulbenes un Jčkabpils reåioniem.

Neatkarģgā Latvijas valsts no padomju okupācijas pusgadsimta ilgās darboųanās mantojumā saščma arģ ųos administratģvās un ekonomiskās dalģųanas un pārdalģųanas rezultātus. Ar vienkārųu veco pirmskara laika nosaukumu atjaunoųanu saturs un bśtģba neizmainās. Arģ valsts robeżu atjaunoųana Abrenes aprišęa pirmskara robeżās nav viennozģmģgi risināma, jo starptautisko tiesģbu ievčroųanu katra no ieinteresčtajām pusčm pieprasa, izejot no krasi atųęirģgiem viedokīiem.85 Administratģvi teritoriālas izmaišas Latvijā PSRS ietvaros tika veiktas saskašā ar toreiz spčkā esoųo Konstitściju. Ųodien mčs to varam kritizčt vai nosodģt, šemt vai nešemt včrā aizgājuųo gadu pieredzi, bet izsvģtrot kā nebijuųu veselas paaudzes dzģves gājumu nav mśsu spčkos.

Piezģmes.

[i]1 Latvijas PSR Augstâkâs Padomes Prezidija Ziðotâjs.- 1940.g. 31. aug. - 1959.g. janv.; vèlâk Augstâkâs Padomes un Valdìbas Ziðotâjs.

2 Latvijas PSR administratìvi teritoriâlais iedalìjums. - R., 1946.;1950.;1954.;1955.;1957.;1961.;1964.;1967.;1972.;1978.;1984.

3 Sociâlistiskâs revolúcijas uzvara Latvijâ 1940. gadâ. Dokumenti un materiâli/ Sast. E.Ýagars. - R.,1961.-544 lpp.

4 Latvijas Republikas Ministru kabineta sèýu protokoli. 1940. gada 16. júnijs - 19. júlijs. Sast. I.Øneidere un A.Ývinklis. - R., 1991.- 352 lpp.

5 Turpat, 5. lpp.

6 Ì.Ìàðêîâ. Ëàòâèéñêàÿ ÑÑÐ. - Ìîñêâà., - 1940., -64. ñ.

7 Sociâlistiskâs revolúcijas uzvara Latvijâ 1940. gadâ. - 196. lpp.

8 Latvijas Republikas Ministru kabineta sèýu protokoli. - 59.-60. lpp.

9 Turpat. - 250. - 255. lpp.

10 Sociâlistiskâs revolúcijas uzvara Latvijâ 1940. gadâ. -289. lpp.

11 Turpat. - 493.-494. lpp.

12 LME, 2. sèj. -R., 1968. - 405. lpp.

13 G.King. Economic policies in occupied Latvia. -Tacoma, 1965.- 62. lpp.

14 Rìkojumu Vèstnesis. -1942. - 20. marts.

15 Turpat. - 11. júl.

16 Turpat. - 17. marts.

17 Turpat. - 1943. - 14.sept.

18 Turpat. 1943.- marts - apr.; 1944. - júnijs

19 Turpat. 1942. - 1.febr.

20 Turpat.

21 LPSR APP Ziðotâjs. - 1945. - 20. okt.

22 Turpat. - 10. maijs.

23 Turpat. - 17., 18., 21. aug.; 15., 18., 19., 20., 22., 28. sept.; 13., 18. okt.; 12., 17., 19., 21., 26. nov.; 31. dec.

24 Turpat. -22. okt.; 15. nov.

25 Turpat. - 20. dec.

26 Turpat. - 1946. - 5. - 6. aug.

27 Turpat. - 23. júl.

28 G.Kîava. Padomju sociâlistiskâs demokrâtijas attìstìba LPSR. -R., 1952.- 47. lpp.

29 LPSR APP Ziðotâjs. - 1945. - 19. okt.

30 G.Kîava. Padomju sociâlistiskâs demokrâtijas attìstìba LPSR. -55.-59. lpp.

31 LPSR APP Ziðotâjs. - 1946.- 23.apr.

32 Turpat. - 1947.- 17. okt.

33 Latvijas PSR administratìvi teritoriâlais iedalìjums. -R., - 1950. - 3. lpp.

34 Padomju Latvijas Boîøeviks. - 1950.- Nr.2. - 49. lpp.

35 Turpat. - Nr.10. - 4. lpp.

36 U.Åèrmanis. Izvèrtèøana. - Stokholma, 1993.-36. lpp.

37 K.Strazds. Es nâku no dzimtenes. - Stokholma, 1953.-137. lpp.

38 LPSR APP Ziðotâjs. - 1950. - 2. janv.; 23.; 27. febr.; 17. aug.

39 Turpat. - 27. júl.

40 Turpat. - 28. júl.

41 Turpat. - 1951. - 23. júl.

42 Turpat. - 25. júl.; 14. sept.

43 Padomju Latvijas Boîøeviks. 1950. - Nr. 17.- 39.-40. lpp.

44 LPSR APP Ziðotâjs. 1951. - 27. marts.

45 LPE, 5₂ sèj., - 32.lpp.

46 Latvijas PSR administratìvi teritoriâlais iedalìjums. -R., - 1954. - 5.lpp.

47 LPSR APP Ziðotâjs. - 1957. - Nr.2. - 26. janv.

48 Turpat. - 1959.- Nr. 29. - 16.nov.

49 Turpat. 1962. - Nr.17. - 26. apr.

50 Turpat. - 1967. - Nr. 3. - 19.janv.; Nr. 9. -2.marts.

51 Turpat. - 1983. - Nr.3. -20. janv.

52 A.Krastiðø. No viensètâm uz ciematiem. - R., - 1976. - 34.lpp.

53 A.Krastiðø. No viensètâm uz ciematiem. - R., - 1976. - 34.lpp.

59 Turpat. - 70.lpp.

54 Turpat. - 83.lpp.

55 LPSR APP Ziðotâjs. - 1980. - Nr.2. - 10. janv.

56 LPE, 5₂ sèj., - R. - 1984. - 377. - 381.lpp.

57 LPSR APP Ziðotâjs. - 1960. - Nr. 24. - 14. júl.

58 Turpat. - 1961. - Nr. 6. - 9. febr.; Nr. 31.- 3.aug.

59 Turpat. - 1962. - Nr. 23. - 14. jún.

60 Turpat. - 1955. - 11.dec.

61 Turpat. - 1956. - Nr. 5. - 15. apr.

62 Turpat. - Nr. 15. - 28. dec.

63 Padomju Latvijas Komunists. - 1957. - Nr. 4. - 17.lpp.

64 LPSR APP Ziðotâjs. - 1959. - Nr. 29. - 16. nov.

65 Turpat. - 1962. - Nr.17. - 26. apr.

66 Turpat. - Nr. 50. - 27. dec.

67 Turpat. - Nr. 3. - 19. janv.

68 LPE, 5₂ sèj. - 15. lpp.

69 Rìga sociâlisma laikmetâ. 1917. - 1975. - R., - 1980. - 151. - 152. lpp.

70 Rìkojumu Vèstnesis. - 1942. - 8. sept.

71 Latvijas PSR administratìvi teritoriâlais iedalìjums. - 1957. - 6.lpp.

78 Rìga sociâlisma laikmetâ. - 305.lpp.

72 Rìkojumu Vèstnesis. - 1942. 1. maijs.

73 LME, - 2.sèj. -78.lpp.

74 LME, 3 sèj. - R., 1970. - 127.-128. lpp.

75 Ëàòâèéñêàÿ ÑÑÐ. Î÷åðêè ýêîíîìè÷åñêîé ãåîãðàôèè.- Ðèãà, - 1956., - 394 ñ.

76 G.Baltiðø, T.Ieva. Latvijas PSR tautas saimniecìbas izaugsme. - R.,1971. - 100 lpp.; G.Baltiðø, T.Ieva. LPSR ekonomikas sasniegumi un perspektìvas. - R.; - 1976., - 104 lpp. G.Baltiðø, T.Ieva. LPSR ekonomikas sasniegumi un perspektìvas. -R., - 1983. - 109 lpp.

77 È.Ð.Øíåéäåðå. Ñîöèàëèñòè÷åñêàÿ èíäóñòðèàëèçàöèÿ â Ëàòâèè. Õîä, èòîãè, ïðîáëåìû: - Ðèãà, - 1989., - 308 ñ.

78 U.Åèrmanis. Izvèrtèøana. - Stokholma.- 1993., - 64.lpp.; A.Medne. Latvieøu tautas cìða par savâm tiesìbâm no 2. pasaules kara beigâm lìdz 1988.g. 1. oktobrim. - Sidneja. - 1988., - 114. lpp.; J.Júrmalnieks. Latvijas iekîauøana Padomju Savienìbâ. Tâs priekø un pècspèle. - Stokholma. -1973.- 51 lpp.; Â.Blâæis. Medaîas otrâ puse. Okupâcijas varu pavadâ un júgâ. 1940.-1945. - Buenosairesa. - 1953., - 219 lpp.; K.Strazds. Es nâku no dzimtenes. Latvijâ 1945. -1952. - Stokholma. - 1953., -219 lpp.; G.King. Economic policies in occupied Latvia. A manpower management study. - Tacoma. - 1965.- 304 lpp.; A.Landsmanis. Pastâvèt vai iznìkt. Baltijas tautu destrukcija Padomju Savienìbâ. - Stokholma. - 1975. - 112. lpp.

79 LME, - 2.sèj. -78.lpp.

80 Ëàòâèéñêàÿ ÑÑÐ. Î÷åðêè ýêîíîìè÷åñêîé ãåîãðàôèè. - ñ. 262.

81 LME, - 1.sèj. - 456.lpp.

82 È.Ð.Øíåéäåðå. Ñîöèàëèñòè÷åñêàÿ èíäóñòðèàëèçàöèÿ â Ëàòâèè - ñ.89 - 92.

83 Landsmanis. Pastâvèt vai iznìkt. - 82. - 83.lpp.

84 LPE, 5₂. sèj., - 443.lpp.

85 D.A.Loeber. The Russian - Latvian Territorial Disput Over Abrene. - A Legacy from the Times of Soviet Rule. - The Parker School Journal of East European Law. - 1955/ Vol.2.

Administratīvi teritoriālās izmaiņas Latvijā PSRS ietvaros (1940-1991)

1 komentārs: