KONSTITUCIONĀLAJĀS TIESĪBAS Daudzpartiju sistēmas attīstība Latvijā 90.gadu otrajā pusē.

BIZNESA AUGSTSKOLA TURĪBA

TIESĪBU ZINĀTŅU KATEDRA

KONSTITUCIONĀLAJĀS TIESĪBAS

Daudzpartiju sistēmas attīstība

Latvijā 90.gadu otrajā pusē.

Neklātienes nodaļas

2.kursa

1. grupas students

EDUARDS BUKOVSKIS

Studentu karte ISIC 700200160333

Lektore

G.Saule

2

Ievads

            Politiska partija – politiska organizācija, kurai ir izstrādāta sava sabiedrības uzbūves un funkcionēšanas koncepcija un kura pauž vai cenšas paust kādu sabiedrības aprindu (sociālās grupas, slāņa) intereses sabiedrības pārvaldīšanā, kā arī organizē to interešu praktisko īstenošanu.

 Sabiedrībā partijas funkcionē mijiedarbībā cita ar citu, jo vienlaikus pastāv dažādu sociālo grupu intereses. Viss politisko partiju kopums un to programmu spektrs nodrošina tautas dažādo sociālo grupu kā politikas subjektu regulāru un organizēto mijiedarbību.¹

Politiskās partijas saviem biedriem rada iespēju organizēti piedalīties politikā, kas ir, sabiedrības pašvaldīšana vai tās ietekmēšanā.

          Mūsdienu sabiedrības politiskā dzīve ir ļoti sarežģīta un daudz pusīga. Tajā piedalās daudz dalībnieku, kuru vidū būtiska vieta ir politiskajām partijām, kuras ieņem centrālo vietu valsts politiskajā dzīvē, jo tās veic noteiktus uzdevumus, kādus citas organizācijas vai nu nav spējīgas, vai arī nevēlās veikt.

Lielākā daļa pašreizējo politisko partiju Latvijā sāka veidoties 90.g.sākumā. Mēģināsim pasekot līdz. Daudzpartiju sistēmas attīstība Latvijā, kādas īpatnības piemīt šai daudzpartiju sistēmai mūsu valstī? Kādi bija būtiskie priekšnoteikumi daudzpartiju sistēmas izveidošanā? Un kā šī sistēma darbojās Latvijas Republikā? Ar dažādu laikrakstu un grāmatu (Ievads Politikā, Politika Latvijā), palīdzību mēģināsim atbildēt uz augšminētiem jautājumiem.

         

______________________________

1. Juridisko terminu vārdnīca – autoru kolektīvs Nirdik Rīga 98.  189.lpp.

3

Mūsdienīgo politisko partiju rašanās bija cieši saistīta ar konstitucionālisma un parlamentārisma attīstību. Tās izveidojās kā mehānisms, kas saista valsts institūtus ar sabiedrību

Par partijām var runāt kopš tā brīža, kad politika kļuva par profesionālās darbības veidu, laika gaitā vienīgi mainījušās partiju funkcijas un sabiedrības attieksme pret tām. Pirmās politiskās partijas mūsdienu izpratnē izveidojās 19.gs. otrajā pusē uz dažādu politisko klubu un vēlēšanu komiteju bāzes. Sākotnēji partijas varēja veidot tikai politiski un ekonomiski priviliģētas grupas (piemēram, vēlēšanās varēja piedalīties tikai dažas sabiedrības kārtas, bet mantas cenzs vēlētāju loku ierobežoja pēc viņa mantiskā stāvokļa).¹

                Partiju loma īpaši pieauga līdz ar tautas masu iesaistīšanos pārvaldē. Tādējādi politisko partiju tapšanas process ir cieši saistīts ar aristokrātijas varas tradicionālo struktūru sabrukumu un tās aizstāvēšanu.²

Latvijā vārds "partija" kļuva pazīstams 19.gs. 60.gados nacionālās kustības sākumpunktā. Pirmā politiskā partija Latvijā ir 1904.gadā nelegāli izveidotā Latviešu Sociāldemokrātiskā strādnieku partija. Tikai pēc Nikolaja II 1905.g. 17.oktobra manifesta kļuva iespējams veidot legālas politiskās partijas. Pēc patvaldības gāšanas 1917.g. Februāra revolūcijas notika straujš jaunu politisku partiju veidošanās process.

          Ja mēs runājam par daudzpartiju sistēmu Latvijas Republikā, te protams būtu jāattiecas, kā jau Latvijas pagaidu parlamentā – Latvijas Tautas padomē -  1918.gadā jau bija pārstāvētas Politiskās partijas un turpmāk politisko partiju skaits strauji pieauga.

Satversmes sapulces vēlēšanās 1920.g. bija iesniegti 57 kandidātu saraksti ( ar 24 nosaukumiem). 1 Saeimas vēlēšanās 1922.g. – 88 saraksti, bet 2. Saeimas vēlēšanās 1925.gadā – pat 141 saraksts. Pirms 3. Saeimas vēlēšanām 1928.g. tika pieņemti vairāki ierobežojumi, kā piemēram 1000 latu drošības nauda, noliegums apvienot neizlietotās balsu skaita daļas utt. Tomēr arī tās būtiski nemazināja dažādu politisko partiju skaitu šajās vēlēšanās tika pieteikti 120 saraksti, bet pēdējās demokrātiskajās vēlēšanās pirms kara, 1931 gadā – 103 saraksti.

^{___________________________________________}

1.2.3. Ievads Politikā – Žaneta Ozoliņa Zvaigzne ABC 1998.g. 65 – 71.lpp.

4

te mēs varam runāt vismaz par četrām lielākajām partiju kopām Latvijas politiskajā dzīvē pirms 1934.gada.partiju skaits bija daudz lielāks. Frakciju skaits Saeimā nekad nebija mazāks par 20, turklāt daudzās no tām bija tikai viens vai divi deputāti.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanās 1991.gadā partiju sistēma mūsu valstī ir krietni mainījusies. Divas nozīmīgākās konfliktu jomas mūsdienu Latvija ir saimnieciskā politika un etniskā politika. Etniskā politikā galvenais konflikta iemesls izpaudās konfliktā par nepilsoņu( kuru lielākais vairums nav latvieši) turpmāko likteni Latvijā. Šo problēmu risināšanai tiek piedāvāti atšķirīgi paņēmieni, kaut vairākums Saeimā pārstāvēto partiju sakās atbalstām tirgus ekonomikas principus.¹ Pastāv visai liela vienprātība par svarīgākajiem darbības virzieniem, taču domas šķiras par konkrētajiem uzdevumiem šo mērķu sasniegšanai. Piemēram, vairākums partiju atbalsta valsts lomas samazināšanu saimnieciskajā dzīvē un uzņēmumu pārstrukturēšanu. Taču diskusijas raisās par privatizācijas tempiem un paņēmieniem.²

Kā atzīmējām, partiju sistēmas veidošanos ietekmē sociālie un politiskie konflikti sabiedrībā, kā arī proporcionālā velēšanu sistēma, kāda ir arī Latvijā.

Būtisks stimuls jaunu partiju veidošanai bija 80.gadu otrās puses plurālisms un kā pirmsākums partiju veidošanās procesam ir jāatzīmē Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanu 1988.g. oktobrī. LTF kā pretstats šajā laikā bija Latvijas Komunistiskā partija (LKP). LKP un LTF ideoloģiskā konkurence noveda pie jaunu partiju tapšanas.³    Kā nākošo stimulu jaunu politisko partiju izveidošanai atzīmēsim 5.Saeimas vēlēšanas.

Te varam atcerēties izplatīto deviņdesmito gadu sākumā, sakāmvārdu – cik latviešu, tik partiju.⁴

Līdz 1995.gada vasarai Latvijā bija reģistrēta 41 politiska organizācija un partija. Lai gan mūslaiku Latvijas politisko partiju pirmie aizmetņi radās jau astoņdesmito gadu beigās, taču saistošo tiesisko statūtu tās iegūst kopš 1993.gada, reģistrējoties Tieslietu ministrijas Politisko organizāciju reģistrā (ko nosaka likums 'Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām"10.p.1 d.).⁵

^{_______________________________________________}

1,2. Politika Latvijā – autoru grupa Apgāds "Rasa ABC"1999.g.113.lpp.

3. Ievads Politikā – Žaneta Ozoliņa Zvaigzne ABC 1998.g. 572.lpp.

4. Avīze "Fokuss" – "Partiju dzīve un nāve Latvijā" 27.01.99.

5. Likums" Par sab. organizācijām un to apvienībām" – Ziņotājs 14.01.93.

5

Jāatzīmē ka šajā reģistrā pēdējo gadu laikā ir parādījušās krietni vecākas politiskās organizācijas, un ir tādas kas līdz reģistrēšanas kārtības ieviešanai jau paspējušas likvidēties vai apvienoties ar citām. Te minēsim vienu piemēru: 1986 gadā dibinātie Helsinki 86 no sabiedriskās organizācijas par politisko partiju Tieslietu Ministrijā reģistrētas tikai 1998.g. Latvijas Atdzimšanas partijas nosaukumu reģistrēts 1998.g.aprīlī (vadītājs-dermatovenerologs Andris Rubins), kaut gan agrākai helsinkietis un tagadējais tēvzemietis 7.Saeimas deputāts Juris Galerijs Vidiņš ar šādu nosaukumu nodibināja, pēc daudzu vēsturnieku domām, pirmo politisko partiju Latvijā jau 1989.g. 2.aprīlī¹, kā tas ir uzreiz pēc gada kā izveidojās divas politiskās kustības – Latvijas Tautas fronte un Latvijas Nacionālā neatkarības kustība. Kā redzam, Latvijas vēlēšanu sistēma un likumu "Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām, veicināja daudzu sīku partiju veidošanos. Latvijā oficiāli ir reģistrētas 45 politiskās partijas. Droši vien partiju skaits būtu ievērojami lielāks, ja 1995 gadā Latvijas likumā par sabiedriskajām organizācijām nebūtu veiktas izmaiņas, kas nosaka, ka politiskās organizācijas var dibināt ne mazāk kā 200 Latvijas pilsoņi. Agrāk pietika tikai ar desmit personu parakstiem statūtos, lai Tieslietu Ministrija reģistrētu jaunu partiju.²

Latvijā reģistrēto politisko partiju un apvienību dinamika (dati uz 1998.g. beigām).3                     Gadi                     Skaits                   No tām eksistē šobrīd                     1993                       26                                    13                     1994                       17                                    10                     1995                        3                                       2                     1996                        4                                       3                     1997                        8                                       8                     1998                       12                                     11                     Kopā                        70                                        47

_____________________

1,3. Avīze Fokuss "Partiju dzīve un nāve Latvijā" 27.01.99.

2. Vakara Ziņas "Sīkās partijas gatavas radikāli pārveidot Latviju" 16.09.99.

6

"Latvijas ceļš" un apvienība TB/LNNK ir vienas no vecākajām labēji orientētājām politiskajām partijām, kas Saeimas darbā piedalās jau kopš 1993.g.

7.Saeimā ir plaši pārstāvēta vēl viena labēji centriska organizācija, kas tika izveidota tikai 1998 gadā – Tautas partija. Šīs trīs partijas atbalsta tirgus saimniecības ieviešanu, ekonomisko reformu turpināšanu un ātru privatizācijas procesu pabeigšanu valstī.¹  Bet te jāatzīmē, ka šo partiju programmas nacionālās politikas jomā nav tik vienprātīgas. "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK un Tautas partija ir par stingrāko etnisko politiku, "Latvijas ceļa" nostāja šajā jautājumā nedaudz elastīgāka. Pilnīgi pretējs šīm partijām etniskās politikas ziņā ir Latvijas Sociālistiskā partija (LSP), kas itin cieši saistīta ar mūsu valsts aizliegto Komunistisko partiju un Tautas saskaņas partija. Šobrīd abas partijas apvienojušās frakcijā "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā".

Latvijas Sociāldemokrātiskā apvienība izveidota arī no divām partijām, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas un Latvijas Sociāldemokrātiskās partijas, kura ir kreisi orientēta, un atbalsta piesardzīgas saimnieciskas reformas īstenošanu, nepalielinot sociālo spriedzi mūsu sabiedrībā un apjomīgu sociālās aizsardzības politiku.

"Jaunā partija" nesaistās ne ar kreisajiem, ne ar labējiem politiskajiem spēkiem. Savā izveidotā programmā cenšas atrast kompromisu un līdzsvaru starp kreiso un labējo bloku, piemēram starp TB/LNNK nacionālismu un TSP/LSP kosmopolītismu.²

Pēdējos gadus nopietnas izmaiņas notiek politiskā spektra kreisajā spārnā. Veidojas jaunas kreisi orientētas partijas, kas protams grib pārvarēt barjeru un iegūt savu pārstāvniecību Saeimā. Kā atceramies 1997. gada vietējo pašvaldību vēlēšanās nopietnus panākumus guva sociāldemokrāti. Tas nozīmē, ka pamazām tiek pārvarēti negatīvie uzskati, kas kreisos politiskos spēkus saistīja ar Latvijas neatkarības pieminekļiem un komunistisko partiju. Kreisās orientācijas partijas paredz saglabāt vai pastiprināt valsts regulējošo lomu tautsaimniecība, iejaukšanos makroekonomiskajos procesos. Bet, piemēram, šobrīd Sociāldemokrātiskai strādnieku partijai piemīt ne tikai ekonomiskais kreisums, kas ir raksturīgi šā bloka partijām, bet tā saucamā labējā politika sociālajā jomā. Šāda politika tuvina partiju radikāliem nacionālistiem un attālina no sociāldemokrātiskās ideoloģijas. Te rodas iespaids ka sociāldemokrātus var sagaidīt šķelšanās.

___________________________

1,2. Politika Latvijā – Apgāds "Rasa ABC" 1999.g. 113-115 lpp.

7

          Kā redzam no mūsu pašu prakses, ka ļoti grūti veidot valdību no daudzām partijām, īpaši kad partijas ir spilgti ideoloģiski pretējas. Piemērs tam Viļa Krištopāna vadība un tā sauktā varavīksnes valdība, kurā bija pārstāvētas četras partijas Latvijas Ceļš, Tēvzemei un Brīvībai/LNNK, Jaunā partija un Latvijas Sociāldemokrātiskā partijas, kurām bija  ļoti lielas domstarpības un diezgan dziļas ideoloģiskas pretrunas. Šo pretrunu iespaidā 1999.gada 5.jūlijā V.Krištopāna valdība demisionēja. Jauno valdību, izveidoja Tautas partija, Latvijas Ceļš un TB/LNNK. Valdība veidota, saskaņojot lielas daļas Latvijas politiķu intereses un pamatojoties uz samērojamu ideoloģisko bāzi. Tā kā valdība sastāv no labēja spārna partijām, varam atzīmēt ka Latvijas politikā šis labējais spārns izskatās diezgan stabili, ko nevaram pagaidām teikt par partiju kreiso spārnu, kurš izskatās vairāk nestabils. Bet lai nodrošinātu stabilu politisko vidi Latvijā, nepieciešamas spēcīgas gan labējās, gan kreisās politiskās organizācijas.

 Kā jau minējām iepriekš, jau kopš Latvijas neatkarības atjaunošanās ir bijuši centieni samazināt parlamentā pārstāvēto partiju skaitu. Tāpēc ir minēts minimālais balsu skaits, kas nepieciešams katrai partijai, lai iegūtu deputātu mandātu Saeimā. Kā atceramies šis skaits bija palielināts pirms 6.Saeimas vēlēšanām. Un te jāatzīmē, pavisam nesen Saeimas deputātu atbalstītos grozījumus likumā "Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām", kas paredz, kā turpmāk politiskās partijas varēs dibināt ne mazāk kā 1000 biedru. Bet kā mēs redzam, pēc mūsu daudzpartiju sistēmas attīstības vēstures šie visi ierobežojumi devuši ļoti ierobežotus panākumus. No tā varam secināt, ka ar likumu vien partiju skaitu demokrātiskā sabiedrība ierobežot nevar, partiju veidošanos nosaka dziļākie sociālie cēloņi.¹

Pēc politologa J.Peniķa domām :" Latvijā šobrīd ir samērā "normāls" partiju spektrs, apmēram tāds kā citur Eiropā. Ir "labais spārns" – Tautas Partija, Latvijas Ceļš un nosacīti TB/LNNK. Ir "kreisais spārns" – sociāldemokrāti un Jurkāna – Rubika partija. Kaut kur pa vidu Jaunā partija. Pašreizējā TP-LC-TB/LNNK koalīcija ir tieši tāda labēji centriska valdība, kādu varētu sagaidīt arī citās Eiropas parlamentārās valstīs, kur ir daudzpartiju sistēma."²

_________________________

1. Politika Latvijā – Apgāds "Rasa ABC" 1999.g. 113-115 lpp.

2. Lauku Avīze – "Partijas no savām vietām tik viegli neizstrīpot" 19.10.99.

8

          Mūsu valstī ir reģistrētas, kā jau atzīmējām 45 politiskās partijas un lielākā daļa no tām ir pārstāvētas Saeimā. Partiju sistēma Latvijā ir veidošanās stadijā un tai ir raksturīgs liels skaits nelielu partiju. Dažādu politisko organizāciju apvienošanās liecina par partiju konsolidāciju, to mēs arī redzam no 1998.gada skaitļiem, kuri neliecina par ievērojamu Saeimas sastāva saskaldību, kas bija raksturīga pirmajām četrām Saeimām. Partiju konsolidācija, nozīmē partiju tuvināšanās procesu, pēc kura parlamenta pārstāvēto partiju skaits būs krietni mazāks.

          Bet pastāv arī tāds viedoklis, ka Latvijas politiskajai kultūrai raksturīga liela uzticēšanās atsevišķām personībām.¹ Tas, savukārt, veicinājis nelielu, relatīvi vāju partiju veidošanos ap vienu sabiedrībā labi pazīstamu līderi, kurš tomēr nav spējīgs piedāvāt pietiekami izvērstu un plašākiem sabiedrības slāņiem pievilcīgu rīcības programmu. Vairākas partijas radušās klasiskā ceļā – parlamenta deputātiem meklējot sabiedrības atbalstu atkārtotai ievēlēšanai. Piemērs šai ziņā ir savienība Latvijas Ceļš, kura tika izveidota uz ietekmīga "Kluba 21" bāzes, lai panāktu tā saucamo mēreno tautfrontiešu deputātu ievēlēšanu 5.Saeimā.²

Piedevām jaunās partijas nereti sevi uzlūko kā jaunās nacionālās valsts daļu, līdz ar to tām ir grūti ne tikai paust sabiedrības viedokli un intereses, bet arī pievērsties valsts institūtu darbības kontrolei un uzlabošanai. Rezultātā sabiedrības uzticēšanās līmenis politiskajām partijām ir diezgan zems. Pēc tā kā iedzīvotāji piedalās politiskajā dzīvē, var spriest vai viņi politisko sistēmu atbalsta vai noliedz. Pilsoņu līdzdalība var būtiski ietekmēt valsts sociālos un politiskos mērķus. Piemēram, Partiju ieteikumi no vienas puses, palīdz valdībai izvirzīt tādus darbības mērķus un izmantot tādus šo mērķu sasniegšanas līdzekļus, kuri maksimāli atbilst iedzīvotāju interesēm. Savukārt no otras puses, pilsoņu līdzdalība tādu lēmumu pieņemšanā, kuri ietekmē viņu dzīvi, attīsta atbildības izjūtu. Pilsoņu politiskā līdzdalība nav uzskatāma par pašmērķi, bet gan par līdzekli ar ko sasniegt citus mērķus – tādus kā sociālekonomiskā vienlīdzība un nacionālā neatkarība.

_______________________________

1,2. Politika Latvijā – Apgāds "Rasa ABC" 1999.g. 112-115 lpp

9

Mēģinājumi radīt jaunas partijas būs vienmēr, kamēr Latvijā būs pašreizējā proporcionālās reprezentācijas vēlēšanu iekārta. Un kā raksta politologs J. Peniķis "Vienmēr jau ir kādi uzņēmīgi cilvēki, kam nezūd cerības uz piecu procentu vēlētāju atbalstu".¹

___________________________

1. Lauku Avīze  - "Partijas no savām vietām tik viegli neizstrīpot"  19.10.99.

10

Secinājumi

          Zinot partiju skaitu kādas valsts partiju sistēmā var izdarīt diezgan drošus secinājumus par attiecīgajā valstī valdošo politisko režīmu. Vienpartijas sistēma liecina par nedemokrātisku režīmu (bijusī PSRS, Kuba). Ja ir zināms ne tikai partiju skaits, bet arī to ideoloģiskās atšķirības, tad var spriest par demokrātiska režīma dzīvotspēju.¹ Ja valstī pastāv tikai dažas politiskas partijas un to idejiskās domstarpības ir nelielas, šādos apstākļos demokrātija stāv droši uz kājām, piemēram Vācija kur pastāv 3-4 ietekmīgas partijas ar mērenu programmu.

Ja politiskie spēki sadalīti starp daudzām partijām, kuras šķir nopietnas, dziļas ideoloģiskās pretrunas (piem.Itālija), tad demokrātiskais režīms ir nestabils un var sabrukt.

No augšminētā gribētu atzīmēt, ka LR daudzpartiju sistēmas attīstība 90.gadu beigās jau atrodas tuvāk Vācu paraugam, piemēram, kad parlaments sastāv no 3-4 ietekmīgākajām partijām.

1. Pēdējos gados Latvijā varam vērot zināmu partiju tuvināšanās procesu, kas nozīmē, ka starp partijām nav tik dziļu ideoloģisko pretrunu.

2.Būtisks faktors partiju izveidošanā būs proporcionāla reprezentācijas vēlēšanu iekārta, kura pastāv Latvijā, bet tas ir manuprāt tikai pastāvošas demokrātijas nostiprināšanas pazīme, kura veicina jaunu domu reformu ieviešanu mūsu dzīvē.

 3.Vissvarīgākais un visnozīmīgākais faktors partiju izveidē ir, un es domāju paliks, katras sabiedrības sociāla struktūra un nozīmīgākie idejiskie konflikti, kuri cerams Latvijā būs tuvākos 5-10 gados tiks risināti. Kā arī no pilsoniskās sabiedrības aktivitātēm valsts politiskajā dzīvē.

Tad mēs varēsim pateikt, ka Latvijā demokrātija ne tikai dzīvotspējīga, bet arī stāv droši uz kājām.

_________________________

1. Politika Latvijā – 104.lpp  

11

Izmantoto avotu saraksts

1. Juridisko terminu vārdnīca.  Autoru kolektīvs Nordik Rīga-98

2. Ievads Politikā. Ž.Ozoliņa Zvaigzne ABC 1998.g.

3. Politika Latvijā. Autoru grupa Apgāds "Rasa ABC"1999.g.

4. Avīze Fokuss. "Partiju dzīve un nāve Latvijā" 27.01.99.

5. Avīze Vakara Ziņas. "Sīkās partijas gatavas radikāli pārveidot Latviju"     

    16.09.99.

6. Lauku Avīze. "Partijas no savām vietām tik viegli neizstrīpot" 19.10.99.