Progresīvās pilsoniskās sabiedrības veidošanās Latvijā; pamatelementi, izpausmes formas, tendences un sabiedrības drošības garantijas.

BIZNESA AUGSTSKOLA TURĪBA

TIESĪBU ZINĀTŅU KATEDRA

Patstāvīgais studiju darbs

Konstitucionālajās tiesībās

Progresīvās pilsoniskās sabiedrības veidošanās Latvijā; pamatelementi, izpausmes formas, tendences un sabiedrības drošības garantijas.

Dienas nodaļas

2.semestra

2.grupas students

Gunārs Ližbovskis

Studentu karte ISIC-700

Zinātniskais konsultants

doc. Gundega Saule

SATURS

Saturs............................................................................ 2lpp.

Ievads............................................................................ 3lpp.

Demokrātisko ideju sākotne Latvijā.............................. 4-5lpp.

1.Pasaules Kara nozīme nacionālo ideju attīstībā.......... 6-7lpp.

Cīņas beigušās- jāsāk strādāt........................................ 8lpp.

Okupācija...................................................................... 9-10lpp.

Mūsdienu sabiedrības drošība....................................... 10lpp.

Vērtējums...................................................................... 11lpp.

Izmantotās literatūras saraksts...................................... 12lpp.

IEVADS

Šis temats ir ļoti pateicīgs rakstīšanai un apspriešanai. Latviešu tauta ir ļoti daudz pārdzīvojusi no dažādiem iebrucējiem, kas gribēdami dzīvot pie Baltijas jūras, nekautrējās  lietot fizisku, brutālu spēku pret vietējiem iedzīvotājiem.

Ja sākam apskatīt latviešu sabiedrības attīstību gadu gaitā, tad laikam jāsāk ar 19gs. vidu, kad sāka mosties nacionālā pašapziņa.

Tālāk es izvērtēšu 1 Pasaules kara nozīmi nacionālo ideju attīstībā, tālāk sekos 1918 g. 18 novembrī notikušā priekšnoteikumi. Vēl tālāk  spilgts demonstrējums latviešu patriotismam- brīvības cīņas; tad sekos savas valsts veidošana un sabiedrības līdzdalība tajā procesā.

Pēc tam apskatīšu drūmāko laiku Latvijas valsts vēsturē- okupāciju no Krievijas puses. Tūkstošiem latviešu tika izvesti no savas valsts uz Krievijas austrumiem. Vienīgā iespēja kā saglabāt nacionālo identitāti un pārdzīvot baigo gadu bija saglabāt savu nacionālo kultūru un pašapziņu.

Tāpēc arī kultūras darbinieki bija tie, kuri astoņdesmito gadu vidū pacēla jautājumu par neatkarīgu Latvijas valsti.

1991 gads-atkal brīvi ! Ko darīt tālāk? Mums stāv priekšā grūts un smags darbs, jo mums jācīnās starp diviem dzirnakmeņiem, kas grib mūs samalt un izmantot savās politiskajās spēlītēs.

Tikai īsti progresīva un sabiedriski-politiski nobriedusi sabiedrība spēs veikt šo grūto darbu: iestāties ES un NATO kā arī saglabāt nacionālo identitāti.

Demokrātisko ideju sākotne Latvijā.

Latvijas teritorijā situācija vēsturisko apstākļu dēļ pilnīgi atšķīrās no situācijas pārējās Krievijas guberņās.

Kā pirmais, kurš uzdrīkstējās iestāties par labu latviešiem bija G. Merķelis savā darbā “Latvieši”, kur tika parādīti latviešu tautas sliktie dzīves apstākļi, kā arī dzimtbūšanas kavējošā loma attīstībā.

Zemnieku nemieriem pastiprinoties, valdība lika izstrādāt agrāro likumu. Ar šo zemnieki ieguva tiesības uz mantu: kustamu, nekustamu.

“Pakāpeniski uzlabojoties zemnieku saimnieciskajam stāvoklim, izmainoties sadzīves apstākļiem un izglītībai, cēlās viņu pašapziņa “[1]

Zemnieki, sūtot savus bērnus skolās, apzinājās, ka tā ir vienīgā iespēja kā mainīt kaut ko nākotnē. Līdz ar to cēlās arī visas tautas pašapziņa. Diemžēl, spējīgākie jaunieši, kuri ieguva izglītību pārvācojās.

Aleksandra Pirmā laikā Tērbatā tika nodibināta pirmā augstskola Baltijā. Tajā mācijās arī daudzi latvieši- Kr. Valdemārs,J. Alunāns un Kr. Barons u.c. Viņi tad arī bija tie, kas sāka atmodas kustību, tiesa ārpus Latvijas. Viņi pulcējās latviešu vakaros, publicēja rakstus latviešu avīzēs, kalendāros un gadagrāmatās. Tos lasīja daudzās zemnieku sētās, tāpēc arī zemnieku izglītības līmenis varēja sasniegt to līmeni, kāds tas bija tajā laikā.

Visradikālākais no šiem izdevumiem bija laikraksts “Pēterburgas Avīzes”; tāpēc šos cilvēkus, kas aktīvi darbojās pie šo izdevumu izdošanas, vācieši nosauca par “jaunlatviešiem”.

“Kr. Valdemārs un viņa domubiedri ar lepnumu pieņēma šo vārdu. Jaunlatvieši nebija organizācija, bet latviešu inteliģences kustības apzīmējums “.[2]

Jaunlatviešiem neizdevās īstenot visas pārmaiņas, kuras bija iecerētas, jo sākās pārkrievošana. Taču tomēr kaut ko viņi paspēja:

Þ izmainijās saimnieciskais stāvoklis,

Þ radās latviešu pilsonība.

Tomēr šīs pārmaiņas atnesa arī negatīvas iezīmes. 19 gs. otrajā pusē, kad sākās Rīgas un citu pilsētu saimnieciskais uzplaukums; daudzi zemnieki, nevarēdami pārdot savu produkciju bija spiesti meklēt darbu pilsētā, tādējādi piespiedu kārtā atstājot savas mājas.

“Radās vairāk pretrunu starp turīgajiem slāņiem un trūcīgajiem. Intereses, dzīvesveids, izglītības līmenis un iespējas stipri atšķīrās”[3]

Tautas atmodas uzplaukumā iestājās apsīkums, jo Eiropas sabiedrības domas centrā tobrīd bija sociālā vienlīdzība.

Arī Latvijā izveidojās tāda kustība, ko sauca “jaunā strāva”. Viņi sludināja brīvākus principus, aizstāvēja sieviešu tiesības kā arī slavināja zinātni. Galvenie runas vīri bija: Rainis, Aspazija un P. Stučka.

1Pasules Kara nozīme nacionālo ideju attīstībā.

Sākoties pirmajam pasaules karam, latvieši nostājās krievu pusē, jo naids pret vācu baroniem ir lielāks ne kā pret krievu ķeizaru. Uz to Latviju mudina arī progresīvās valstis- Anglija unFrancija, kas ir krievu pusē. Latviešu tautā rodas doma- dzimto zemi varēs nosargāt, ja pašiem būs savas karaspēka vienības.

“Un tā latviešu pārstāvji Krievijas Valsts domē J. Goldmanis un J. Zālītis izlaiž uzsaukumu latviešu tautai.

“Pulcējieties zem latviešu karogiem!… Brāļi, stunda ir situsi. Uz priekšu ar latviešu karogu par Latvijas nākotni!…”[4]

Kāda būs nākotne pēc kara to neviens pat sapņos nevarēja iedomāties, taču latviešu tauta saprata, ka būs pārmaiņas. Tautu pārņēma ārkārtīga sajūsma, lepnums un ticība.

Latviešu strēlnieku karotprasmi drīz apbrīnoja visā Eiropā; kāds Eiropas valstsvīrs, lasot ziņojumus no frontes par latviešu strēlnieku varoņdarbiem, saka: “Jauna valsts ir dzimusi “.

Izcilu varonību strēlnieki parāda Ziemassvētku kaujās. Vienīgi krievu ģenerāļu karotneprasme un veltīga karavīru dzīvību zaudēšana uzdzen strēlniekos nicinājumu pret krievu ģenerāļiem. Karam sākoties, tūkstošiem bēgļu no Latvijas dodas bēgļu gaitās uz Krievijas austrumiem. Tiek evakuētas arī rūpnīcas, lai tās nenonāktu vācu rokās.

“Latvieðu tauta bēgļu gaitās zaudē nesalīdzināmi vairāk cilvēku ne kā strēlnieku asiņainajās cīņās frontē”.[5]

Redzot, ka krievu varas iestādes neko nedara latvju bēgļu labā, latvieši dzimtenē sāka rīkoties. Lielākajās bēgļu koncentrācijas vietās nodibinājaās pašpalīdzības komitejas. Tika nodibināta Centrāla organizācija, kas koordinēja pārējo darbību. Par tās priekšsēdi apstiprināja Vili Olavu. Drīz vien šī organizācija kļūst par lielāko latviešu organizāciju

Kara laikā latviešu tautai neviens neprasīja kādu tauta vēlas redzēt savu nākotni. Vēlāk, redzot politisko haosu Krievijā, latvieši sāka organizēties, lai apvienotu latviešu novadus un radītu tiem latvisku pārvaldi.

Latviešu pagaidu nacionālās padomes sanāksme notiek valkā 1917g.16 novembrī. Šeit faktiski arī izskan pirmais aicinājums uz brīvu, neatkarīgu valsti. “Lai dzīvo brīva, neatkarīga, apvienota Latvija!”

Šajā laikā strēlnieki cīnijās plašajā Krievijā, pieļaudami vienu kļūdu pēc otras. Viņi akli ticēja, ka izdosies atjaunot neatkarību ar Krievijas armijas palīdzību un atbalstu

Pavisam drīz Vācija atzīst savu sakāvi un paraksta pamiera līgumu. Anglijas ārlietu ministrs lords Balfūrs pasludina, ka angļu valdība atzīst Latvijas nearkarību de facto. Laiks, ko sludināja latviešu vadoņi ir pienācis.

1918 g.18 novembrī, Nacionālā teātra telpās tiek pasludināta Latvijas valsts neatkarība.

“Turpmākie vēstures procesi stāsta kā Latvijas valsts vadītāji smagās un mainīgās cīņās atbrīvo dzimteni no svešiem iebrucējiem un izc īna brīvību latviešu tautai”.[6]     

Šajā laikā tautas attieksme pret notikušo ir ļoti, ļoti dažāda. Vieni sadarbojas ar vāciem, citi ar krieviem. Latvijas valsts vadītājiem stāvēja priekšā smags un grūts darbs. Šo darbu vēl vairāk apgrūtināja tas, ka Latvijā vēl jo projām atradās svešas valsts karaspēks.

Lieliniekiem atsākot uzbrukumu, viņu rindās karo arī latviešu sarkanie strēlnieki, kuri nekā nezin par notikušo Latvijā, par neatkarīgas valsts izveidošanos.

Nodibinoties Latvijā padomju varai ar P. Stučku priekšgalā, latviešu zemnieki gaidīja, kad tā sāks pildīt dotos solījumus par zemes atdošanu, sadalot lielās vācu muižas.

Taču šeit pierādījās, ka krieviem ticēt nedrīkst! Daudzi sāk nožēlot, ka nav paklausījuši Latvijas pagaidu valdības aicinājumam, bet pakļāvušies lielinieku solījumiem.

Cīņas beigušās; jāsāk strādāt!

Sākot ar 1920 gadu Latvijā sāka atgriezties leģendārās Latdivīzijas kareivji- latviešu strēlnieki no kuriem baidijās visā Krievijā.

“ Tā 1920 gadā noslēdzās latviešu tautas lielākais varoņu laikmets (1915-1920 ). Šajā laikā latviešu karotāju slava sasniedza vēl neredzētus augstumus. Jaunāko laiku vēsturē grūti atrast piemēru, kur samērā neliels karaspēks būtu tik lielā mērā ietekmējis vēstures gaitu. Tas rāda, cik bīstami ir lielām varām apspiest mazās tautas”.[7]

Šeit pierādījās, ka latvju tauta ir spējīga cīnīties ar okupantiem, ka ir saglabājies vēl tautas cīņas spars pēc daudzajiem okupācijas un nebrīves gadiem. Gandrīz visa pasaule brīnijās par latviešu strēlnieku sasniegumiem kaujas laukos, par latviešu bēgļu kustības ļoti veiksmīgi organizēto darbību.

Beidzoties neatkarības cīņām, daudzi skauģi runāja, ka latvieši jau nemācēšot savu valsti nosargāt un nodrošināt labklājību saviem pilsoņiem un iedzīvotājiem.

“Taču latvieši parāda, ka nevis manta, bet darbs ir vissvarīgākais. Ar lielu enerģiju un ticību tauta ķeras pie nākotnes uzdevumiem”.[8]

Viens no grūtākajiem darbiem jaunās valsts vadītājiem bija panākt staptautisku atzīšanu no pārējās pasaules. Sākumā tās atturējās, bet kad redzēja, ka Latviju de iure atzīst Krievija, lēnām mainīja savu nostāju.

Tauta, redzēdama ka jaunā valsts tiek atzīta gandrīz vai no visas pasaules, līksmoja. Tai radās ticība savai valdībai, un kas ir pats galvenais- pašai sev. Sāka veidoties pilsoniskā sabiedrība ar noteiktu mērķi: izveidot neatkarīgu Latvijas valsti ar augstu labklājības līmeni.

Un tiešām, Latvijas valsts strauji attīstijās. Samazinājās bezdarbs, pieauga eksports. Nav grūti iedomāties, ka galveno smagumu uz saviem pleciem iznesa varonīgā, stiprā latviešu tauta savu cildeno vadoņu vadīta un iedvesmota. Arī tad, kad Ulmanis patriec Saeimu, arī tad tauta tic, ka viņš rīkojas pareizi.

 

OKUPĀCIJA

Diemžēl visskaistākais sapnis reiz beidzas... Lielais kaimiņš- Krievija tomēr neizturēja, ka Latvijas valsts turpina attīstīties un okupēja to. Iestājās drūmākais laiks Latvijas valsts vēsturē. Lai arī kā bija vācu laikos, taču uz austrumiem ne vienu neveda. Tūkstošiem cilvēku, tāpat kā 1914 gadā, bija spiesti doties izsūtījumā , lai atbrīvotu savas dzīves vietas okupantiem.

Un sākās grandioza krievu iepludināšana Latvijā. Taču nepietika krievu okupāciju; arī vācieši nāca skatīties cik stipri krievs paguvis noenkuroties Latvijā. Latvieši sagaidīja vāciešus kā atbrīvotājus. Bet tad atkal karš-posts un asinis.

Karam beidzoties atkal zem krievu jūga. Tā gandrīz 50 gadus nodzīvojām kā mucā, kur mūs pa spundi baroja. Likās, ka no tautas pašapziņas nekas nebūs palicis pāri, ka tā būs mirusi. Taču tā nevaid mirusi, tā dzīvo! Par to atgādināja Gunārs Astra un Helsinki-86. Ar negaidīti augstu emocionalitāti un nacionālo jūtu izpausmi tauta sveica savus vadoņus, kad tie aicināja atjaunot brīvu Latviju. Tiesa, šoreiz gāja daudz grūtāk kā pirmās republikas laikā. Tauta atcerējās Ulmaņa laikus, cik ātri toreiz Latvija tika uz kājām un domāja,ka šoreiz būs tāpat. Bet šoreiz bija daudz un dažādi iemesli kāpēc nevarēja atkārtot to laiku fenomenu.

Kā viens no galvenajiem iemesliem bija vienkāršās darba tautas degradēšanās komunisma laikā: dzeršana, paviršā attieksme pret darbu, zagšana. Kā var pēkšņi sākt strādāt labi, ja pirms tam ilgus gadus ir strādāts slikti vai strādāts  pēc principa: gan jau kaut kā, gan jau kaut ko samaksās.

Tomēr privātuzņēmēji nevarēja paturēt darbā šādus cilvēkus. Sākās bezdarbs. Ļoti grūti bija cilvēkiem pierast pie jaunās kārtības. Nez kur bija pagaisis lozungs: “Brīvībā, kaut vai pastalās!” Jaunu dzīvokli un lielu algu visi gribēja jau šodien. Ne velti vecie cilvēki vēl šodien atceras krievu laikus, kad bija lielas pensijas un zemi komunālie maksājumi.

Lielākais posts, kas palika pēc komunisma kā mantojums bija dzeršana. Bēdīgākais ir tas, ka dzer jaunatne, kurai jādomā par rītdienu un uz kuru cer mūsu vecāki un skolotāji.

Bet tagad parunāsim neveiksmīgo politiku, ko izveda mūsu deputāti un valdība un kā tas ietekmēja latviešu tautas pašapziņas veidošanos.

Ekonomiskās elites veidošanos noteica tā saucamā “mežonīgā kapitālisma” nosacījumi, kad kapitāla sākotnēja uzkrāšana ir iespējama izmantojot nesakārtoto likumdošanu un izpildvaras nespēju kontrolēt visas saimnieciskās dzīves sfēras. Sākotnējo kapitālu veido komunisma laikā uzkrātie līdzekļi; bijušās kompartijas finanses. Un sākās tas, ka ekonomiskie grupējumi sāka ietekmēt tautsaimniecisko likumdošanu.

Redzot to tautai izveidojās neuzticība saviem, sevis vēlētiem politiskajiem spēkiem. Vienīgais kas man, un es domāju arī daudziem citiem nav skaidrs kā Lc, kas ir piedalījusies gandrīz visās nelikumībās, iekļuva 7 SAEIMĀ!

Mūsu pilsoniskā sabiedrība vēl ir bērna autiņos. Latvija ir veikusi pirmos soļus ne tikai savas valstiskās neatkarības nostiprināšanā, bet arī demokrātiskas sabiedrības izveidē. Ir īstenotas mūsdienu sabiedrībai tradicionālās ārējās brīvības izpausmes, bet tie pārveidojumi, kuri nosaka demokrātiskās elites un sabiedrības attiecības, un varas īstenošanas mehānismu, vēl tikai aizsākti.

Mūsdienu sabiedrības drošība

Parasti, runājot par drošību, cilvēki saprot to kā drošību no militāra iebrukuma vai zagļiem. Taču tas tā nebūt nav.

Mūsdienu sabiedrībai ir nepieciešama drošība arī citā- nemilitārā nozīmē. Tā ir drošība, ka mums rīt būs darbs un maize, ka mūsu bērni varēs netraucēti mācīties, ka mums būs pieejami medicīniskie pakalpojumi un informācija.

Vērtējot šodienas situāciju nekas spīdošs jau nu nav. Tātad mūsu drošība ir vāja. Kā tad var veidoties progresīva, pilsoniska sabiedrība, ja viņai nav radīti attiecīgie apstākļi. Kā var augt un dīgt asns, kurš iesēts nekvalitatīvā zemē. Tāpat ir ar mūsu sabiedrību. Mēs pašlaik neattīstamies, mēs stāvam uz vietas.

Un kamēr nebūs tautā drošības un ticības nākotnei, mūsu valstī nekas nekad nenotiks! Mums ir jāiemācās izvērtēt, kurš politiķis māk tikai runāt un, kurš māk vēl arī pildīt, to ko solījis!

Vērtējums

Daļēji savu viedokli jau izteicu referāta gaitā, pieminēšu tikai vēl vienu, ļoti aktuālu problēmu, proti, divkopienu sabiedrības veidošanās Latvijā. Patreiz jau par to runā atklāti un neviens arī sevišķi nenoliedz. Taču tā ir bīstama tendence un es godīgi sakot neredzu nevienu pietiekami labu līdzekli kā šo problēmu risināt. Latvijā krievvalodīgo avīzes lamā valdību tikai tāpēc, ka tā ir latviešu, nevis par to, ko tā dara vai nedara.

Pēc pēdējām vēlēšanām un referenduma balsojuma turpmākie gadi būs grūts pārbaudījums mūsu tautai. Referenduma balsojums dod nākotnē krieviem iespēju piedalīties vēlēšanās un tas ir bīstami!

“Jā, Latvijas zeme paliks, bet vai uz tās savu apriti īstenos latviešu valoda, kultūra, dzīvesveids, ja kārtējo reizi savas impēriskās tieksmes tieksies īstenot Krievija. Latvijas valstisko drošību nenoliedzami paaugstinās iekļaušanās Eiropas struktūrās.”[9]

Izmantotās literatūras saraksts

P. Laķis Vara un sabiedrība

U. Ģērmanis Latviešu tautas piedzīvojumi

I. Baumerts, G.Kurlovičs, A.Tomašūns

Latvijas Vēstures pamatjautājumi.

---

[1] I.Baumerts, G. Kurlovičs, A. Tomašūns. Latvijas vēstures pamatjautājumi. IZD. “ZVAIGZNE” 1998.G. 49lpp.

[2] Turpat,51lpp.

[3] Turpat,53lpp

[4] U. Ģērmanis Latviešu tautas piedzīvojumi. IZD.ZVAIGZNE1991g. 145lpp.

[5] Turpat,152lpp.

[6] Turpat,171lpp.

[7] Turpat,192 lpp

[8] Turpat, 195 lpp

[9] Laķis P. Vara un Sabiedrība.  IZD. ZVAIGZNE ABC 1997.  147;148lpp