LR un LSPR izveidošanas tiesiskie aspekti

Latvijas Universitāte

Juridiskās fakultāte

Tiesību teorijas un politikas zinātnes katedra

Kursa darbs

 

LR un LSPR

izveidošanas tiesiskie aspekti

Neklātienes nodaļas

1.kursa 1.grupas studente

Vita

Zinātniskais konsultants

Lektors J. Lazdiņš

Rīga 2000

Saturs

Ievads………………………………………………………………….	3
1. Valsts pazīmes: ……………………………………………………	5
1.1. Vara, iedzīvotāji, teritorija…………………………………	5
1.2. Suverenitāte…………………………………………………	7
2. LR un LSPR izveidošana ...…….………………………………	7
2.1. LR un LSPR izveidošanas juridisks raksturojums………	7
2.2. Latvijas sabiedrības attieksme pret Latvijas Pagaidu valdību un Latvijas Padomju valdību.....……………………………	14
2.3. Starptautiskais statuss un suverenitātes atzinums.……	17
Kopsavilkums………………………………………………………….	27
Avotu un izmantotās literatūras saraksts…………………………	29

          Ievads

         

          Šogad, kad Latvijas valsts atzīmē 1990.gada          4.maijā pieņemtās neatkarības deklarācijas desmito gadadienu un Satversmes Sapulces sasaukšanas astoņdesmito gadadienu, tiek teikts daudz svinīgu runu par notikumiem un tiem cilvēkiem, kas cīnījās par Latvijas neatkarību gan 20.gadsimta sākuma, gan beigu posmā, un kārtējo reizi aktuālu padara jautājumu par valsts proklamēšanu un daudzajām dažādajām valdībām tajā. Šajos desmit gados kļuvuši atklātībā zināmi un visiem pieejami fakti par patiesajām vēsturiskajām reālijām pēdējo simts gadu laikā. 80.gadu beigu un 90.gadu sākuma glorificētie raksti un runas par K. Ulmaņa “zelta laikmetu” Latvijas brīvvalsts laikā un patiesi nesavtīgo sabiedrības darboņu rīcību, padarot iespējamu valsts proklamēšanu, pieklusuši un savu vietu atradis objektīvs vērtējums arī par tiem notikumiem, par kuru nozīmību un nenovērtējamību Latvijas valsts attīstībā neviens vairs nešaubās.

          Šī darba mērķis ir apkopot tos faktorus, kuri 1918.gada nogalē cilvēkiem, izlemjot savas valsts - Latvijas Republikas (LR)  - un savas valsts – Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas (LSPR) - likteni, lika rīkoties tā, kā to atspoguļo vēsture, vērtējot tos, atrodot kopīgo un atšķīgo.

          Darba uzdevums ir:

1)   noskaidrot LR atbilstību vispārējās valsts zinātnes definētajām valsts pazīmēm proklamēšanas brīdī;

2)   noskaidrot LR un LSPR proklamēšanas tiesiskumu;

3)   noskaidrot LR un LSPR atbilstību suverenitātes nosacījumiem un starptautiskās atzīšanas faktus.

          Darba iztirzājuma pirmajā nodaļā sniegts Latvijas  valsts raksturojums valststiesību teorētiskā materiāla aspektā. Otrajā nodaļā tiks prezentēts faktoloģiskais materiāls ar komentāriem, vērstiem uz salīdzināšanu, sniedzot LR un LSPR proklamēšanas juridisko raksturojumu, Latvijas sabiedrības attieksmi pret šiem vēsturiskajiem notikumiem, kā arī pasludinātās Latvijas valsts starptautiskā statusa raksturojumu un suverenitātes atzīšanas īpatnību raksturojumu.       Kopsavilkums sniegs koncentrētu priekšstatu par darba galvenajām atziņām.

          Darba beigās sniegts tajā izmantoto avotu un literatūras  saraksts.

          I         Valsts pazīmes

          20.gadsimta pirmā puse daudzu valstu vēsturē saistās ar tautu neatkarības vēlmju brieduma stāvokli, kas attīstījās un realizējās suverēnu valstu dibināšanā. Haotisku ideju impulsi par Latvijas  iespējamo pašnoteikšanos pamazām attīstījās līdz konkrēti formulētai suverenitātes prasībai starptautiskā līmenī. Tautas nacionālitātes apziņas briedums bija sasniedzis stāvokli, kas noveda to pie idejas apvienoties vienotā kopējā sabiedriski teritoriālā organizācijā – valstī, kam Latvijas Republikas laika pazīstamais valststiesību speciālists K. Dišlers ir atradis ļoti precīzu formulējumu un nodēvē valsti par “sabiedriskā līguma rezultātu”. [1]

         

Valsts sastāv no sekojošiem elementiem:

1)   varas, kurai piemīt patstāvība tās realizācijā;

2)   tautas, kas pakļauta šai varai;

3)   teritorijas, kuras robežās valsts vara darbojas.

          Sabiedrībai kā organizācijai nepieciešama pārvaldība, kas nodrošinātu kārtību, drošību un visu sabiedrības locekļu mierīgu līdzāspastāvēšanu. To realizē valsts vara, kam piemīt augstākā un vienīgā vara valstī. Valsts vara ir tiesiskās organizācijas pārvaldes forma. Demokrātiskās valstīs valsts varu ierobežo tās konstitūcija.

          Līdz Tautas Padomes izveidošanai par valsts augstāko varu sevi nodēvē LPNP. 1918.gada 17.decembrī izveidotā Tautas Padome proklamē sevi par augstāko likumdošanas varas orgānu Latvijas valstī un Latvijas Pagaidu valdību par augstāko izpildvaras orgānu.

          Tauta ir viens no galvenajiem valsts elementiem. Valsts apliecina tautas apzinātu vēlmi uzturēt, nodrošināt, aizsargāt un izkopt tautas kopsajūtu. R. Kjellins par tautu nosauc “cilvēku masu, kuru vienas valsts robežās satur kopā lojalitāte”. [2]

          Latvijas tauta nav tikai etnogrāfiskie latvieši, bet tautības, kuras Latvijas teritorijā līdzās latviešiem dzīvojušas jau sen – ebreji, krievi, lietuvieši, vācieši utt. Tātad Latvijas tauta ir daudznacionāla.

          Teritorija ir tā nedalāmā platība, kuras robežās tiek realizēta vienīgā valsts vara. Valsts teritorija ir ne tikai sauszeme un tās dzīles, bet arī gaiss virs valsts zemes un pierobežas ūdeņi. Valsts teritorijai piemīt eksteritorialitātes princips, t.i., valsts teritorijas daļa ir arī tās vietas un personas, kuras neatrodas konkrētās valsts teritorijā un ir pakļautas konkrētās valsts varai, nevis tās valsts varai, kurā persona vai vietas (piemēram, diplomātiskā korpusa telpas) atrodas fiziski.

          Latvijas etnogrāfiskajiem novadiem gadsimtu gaitā ir bijuši visdažādākie saimnieki. Latvijas teritorijas, kādu to pazīstam tagad, daļas pat vienlaicīgi bijušas dažādām valstīm piederīgas. 1918.gada novembrī LNPN iestājas par to un Tautas Padome proklamēja, ka Latvijas etnogrāfiskajās robežās jāietilpst visiem trīs novadiem    (toreiz - Vidzeme, Latgale un Kurzeme, pēdējā kopā ar Zemgali tika uzskatīta par vienu novadu). (Uzskatos par Latvijas vienotību         K. Ulmaņa kabinets un P. Stučkas kabinets bija vienisprātis).

          Valstij piemīt suverenitāte, ja tās vara bauda monopolstāvokli. Suverēnai valstij raksturīga valsts varas, tautas un teritorijas pilnīga patstāvība un neatkarība no citām valstīm. Valsts suverenitāte savu piepildījumu rod valsts starptautiskas atzīšanas faktā.

          Uz laika brīdi, datētu ar 18.11.1918., Latvija teorētiski bija Krievijas sastāvdaļa un tīri no valststiesiskā viedokļa nav uzskatāma par suverēnu valsti. (Par tās niansēm punktā 2.3.).

II        LR un LSPR izveidošana

1. LR un LSPR proklamēšanas juridisks raksturojums

          Tautas Padomes sēdē 1918.gada 17.novembrī tiek pieņemta politiskā platforma, kas paredz tai kļūt par Latvijas valsts augstāko varu un ievēlēt Latvijas Pagaidu valdību.

  Tautas Padomes politiskās platformas divi pirmie punkti paredzēja, ka:

1.   Latvijas Satversmes Sapulce sasaucama pēc iespējas drīzā laikā.

2.   Satversmes Sapulces locekļu ievēlēšana notiek, abiem dzimumiem piedaloties, uz vispārīgo, vienlīdzīgo, tiešo, aizklāto un proporcionālo vēlēšanas tiesību pamata.

Kā redzam no platformā deklarētā, Tautas Padomes locekļi Latvijas Republiku iecerējuši dibināt uz demokrātiskiem principiem, neraugoties uz to, ka Tautas Padomei šā svarīgā jautājuma izlemšanai nebija tautas pilnvarojuma, kā to paredz demokrātiskas valsts demokrātiskas dibināšanas principi. 

Kas Latvijas demokrātiskos spēkus pamudināja rīkoties šādi un kādēļ tieši tajā brīdī?

Latvijas erudītākie prāti valsts neatkarības ideju loloja jau no 20.gadsimta sākuma. Piemēram, latviešu sociāldemokrātijas parstāvis M. Valters kā pirmais latviešu sabiedriskās domas vēsturē jau 1903.gadā publiski izvirzīja Latvijas neatkarības ideju. Viņš izteica viedokli, ka “Krievijai jāsadalās zemes organizācijās, kuras būtu veidotas pēc tīra demokrātisma principiem un kurām piederētu pilnīgas pašorganizācijas un pašrīcības tiesības, t.i., suverenitāte”[3].

Politiskās domas centrā arvien noteiktāk izvirzījās Latvijas autonomijas ideja un prasība sasaukt Satversmes Sapulci. Joprojām ietekmīgākā politiskā organizācija, neraugoties uz sašķelšanos lieliniekos un maziniekos, - Latvijas sociāldemokrātija šai aspektā atrada kopīgu valodu ar pilsoniskajām aprindām. Šajā laikā tiek izstrādāti vairāki projekti, kuros tika prezentētas visdažākās Latvijas autonomijas modifikācijas, tomēr pārsvarā gadījumu Latvija tika uztverta kā autonomiska vienība Krievijas sastāvā. Vispazīstamākais ir F. Cielēna 1915.gada rudenī izstrādātās Latvijas politiskās autonomijas Satversmes projekta tēzes.

         

          Pirmo reizi oficiālā līmenī prasība pēc neatkarīgas Latvijas tika izvirzīta 1918.gada janvārī Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes (turpmāk – LPNP) sesijā, kas notika Pēterpilī. Pirms tam 1917.gada novembrī notikušajā LPNP sēdē Valkā Latvija tika minēta kā autonoma valsts vienība arīdzan Krievijas sastāvā.

          Kā redzams, tad Latvijas patstāvības ideja nav radusies pēkšņi un līdz tās proklamēšanai paiet zināms laika periods, kurā dažādo vēsturisko kolīziju apstākļos tiek ģenerētas idejas par Latvijas valsts patstāvības realizēšanu. Šis process nemaz nevar notikt pēkšņi, jo “valsts forma ir katras nācijas ilgu noslēgums”[4], tam jājaug un jāattīstās ļaužu prātos un laika gaitā jānobriest līdz nepieciešamībai.

Kompjeņas pamiera noslēgšana 1918.gada 13.novembrī, kas paredzēja Brestas miera līguma anulēšanu, Latvijā radīja situāciju, ka formāli tā atkal kļuva par Krievijas valsts teritorijas daļu, kuru pārvalda vācu okupācijas vara. Laika posmā no 13.līdz 18.novembrim reāli nodrošināt valsts pārvaldi tā arī neviens neuzņēmās, lai gan aktivitātes vērojamas vairākās “frontēs” (LPNP un Demokrātiskā bloka neveiksmīgais mēģinājums apvienoties, LSD aktīvā nelegālā darbība, provācistiski noskaņoto politisko spēku iecerētais Baltijas valsts projekts). Latvijas demokrātiskie spēki šo uzskatīja par ļoti izdevīgu brīdi. Tādēļ 17.novembrī tika izveidota Tautas Padome, kas izveidoja Pagaidu valdību, un  K. Ulmanis Pagaidu valdībās vārdā un kā šīs valdības ministru prezidents 1918.gada 18.novembrī Latviju proklamēja par demokrātisku republiku.

“Demokrātija atrisina tautas gribas problēmu, pieņemot, ka to izpauž kādā noteiktā brīdi sapulcēto valsts pilsoņu acumirklīgā griba, un tad šo gribu identificējot ar pašu valsts gribu”[5].

Tātad – plebiscīts – iespēja uzzināt tautas viedokli un iespēja pašai tautai paust savu gribu vēlēšanu ceļā. Ja jau valsts iecerēta demokrātiska, tad demokrātisku vēlēšanu ceļā, un tajā, “neizslēdzot nevienu sabiedrības grupu, dot iespēju piedalīties valsts dzīvē iespējami plašām tautas masām uz individuālas vienlīdzības pamatiem“[6].

Diez vai šajā gadījumā būtu iemesls runāt par tradicionāli demokrātisku valsts veidošanas procedūru, jo ne tikai netika ļauts šo svarīgo jautājumu izlemt Latvijas tautai, bet pat Tautas Padomē, kas veica šo politisko soli, pārstāvot savu valsti, neietilpa nebūt ne visas lielākās  politiskās organizācijas, piemēram, lielinieki,  latviešu konservatīvie grupējumi. Vieni atzina Latviju tikai kā autonomisku vienību Krievijas sastāvā un noraidīja Satversmes Sapulces sasaukšanas ideju. Otrie bija pārņemti ar Baltijas valsts (kurā ietilptu Kurzeme, Vidzeme, Rīga, Monzunda arhipelāga salas Igaunijā) idejas ģenerēšanu, kura savukārt būtu Vācijas province.

Valsts tiesību speciālists profesors K. Dišlers šo situāciju attiecina uz romiešu tiesībās atrodamo negotiorum gestio (otras personas lietu kārtošana bez īpašnieka pilnvarojuma, īpašnieka interesēs un uz viņa rēķina) faktoru. K. Dišlers uzskata, ka Tautas Padome un Latvijas Pagaidu valdība uzņēmusies bezuzdevuma lietvedību – Latvijas valsts izveidošanu un pārvaldīšanu, tādēļ, ka Latvijas tauta – vienīgais valsts suverēns, nav varējusi konkrētos apstākļos paust savu gribu. K. Dišlers atzīmē, ka tautai nav iespējams paust savu gribu apstākļos, kad nepastāv attiecīga juridiska organizācija (nepieciešamie likumi, politiskās sistēmas tehniskā organizācija utt.)[7].

Docents V. Blūzma rakstā “Kad īsti Latvija kļuva par valsti?” atzīst, ka “ar Pagaidu Valdības izveidošanu nevarēja kavēties, jo Latvijas tautas intereses būtiski apdraudēja baltvāciešu iecerētais Baltijas valsts projekts, kā arī [..] uz utopiskām koncepcijām balstītā proletariāta diktatūras valsts”[8].

Latvijas sarežģītajā politiskajā situācijā pēc Brestas miera līguma anulēšanas (vācu okupācijas vara, Padomju Krievijas karaspēka virzīšanās Latvijas teritorijā), jāatzīst, būtu diezgan problemātiski izvērst demokrātiskas vēlēšanas. Tautas Padomes pārstāvji, kas bija visnotaļ noskaņoti uz demokrātiskas valsts izveidi, orientējoties uz Antantes valstu politiku, nevis uz lielinieciskuma invāziju, atzina, ka vēlēšanu rezultāts tajā brīdī varēja būt labvēlīgs lieliniekiem (ja ignorē faktu, ka viņi Satversmes Sapulces sasaukšanu noraidīja), jo faktiski latviešu tauta šai laika periodā simpatizēja lielinieku idejām. Arī ar procedūras tīri tehnisko nodrošinājumu būtu bijis visai sarežģīti (balsošanas vietas, tehniskais personāls un aprīkojums, organizatoriskais aspekts,  finansu līdzekļu piesaiste utml.).

Tautas Padomei tika pārmesta varas uzurpācija, kam, raugoties no teorētiskā viedokļa varētu arī piekrist. Taču Tautas Padome ņēma vērā “lielvalstu noteikto pašnoteikšanās principu, kas ne vienmēr arī tika ievērots”[9], jo izveidojusies situācija liecināja, ka “Krievija nespēja un Vācija nebija ieinteresēta aizkavēt šādu rīcību”[10].

Iepriekšminētos argumentus, iespējams, varētu uztvert kā attaisnojuma meklēšanu Tautas Padomes rīcībai (galu galā 1920.gadā taču viss tika atrisināts demokrātiskā ceļā). Tomēr, neraugoties uz dažādajiem vēsturiskajiem traucēkļiem un pavisam objektīvi raugoties caur valsts demokrātiskas dibināšanas nosacījumu prizmu, tautas priekšstāvības faktors LR pasludināšanā Tautas Padomes un K. Ulmaņa kabineta izpildījumā tomēr tika ignorēts.

          Par godprātīgu atzīstams Tautas Padomes pieņemtajā platformā paustais politiski nozīmīgais mērķis, kurš paredz tautas nobalsošanu un tiesības lemt par savu likteni, tiklīdz tas būs iespējams. Mērķis tika īstenots 1920.gada aprīlī, kad notika Satversmes Sapulces vēlēšanas, un, tai sanākot, Tautas Padome nolika savas pilnvaras, tā apliecinot savas rīcības nesavtīgumu un darbošanos vienīgi valsts un Latvijas tautas interesēs.

Latvijas lielinieki neatzina Pagaidu valdību un tās izveidošanu. Un tajos pašos datumos – 1918.gada 17.-18. novembrī - Latvijas Strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku padomju deputātu II kongress atzīmē savas tiesības lemt par jautājumiem, kas attiecas uz Latviju, kura ir Padomju Krievijas sastāvdaļa. 1918.gada  4.decembrī tika nodibināta Padomju valdība, bet šā paša gada 17.decembrī tās manifestā tika paziņots, ka “visa vara [..] pāriet uz strādnieku, kareivju un strēlnieku  padomēm”[11].

Padomju valdība, kas tika proklamēta 1918.gada decembrī, savas darbības argumentēja ar:

·       1917.gadā Vidzemē notikušo Vidzemes Zemes padomes vēlēšanu rezultātiem (61% iedzīvotāju nobalsoja par LSD);

·       1917.gada novembra Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanu rezultātiem (Latvija šajā laikā ir Krievijas sastāvdaļa un 72% Vidzemes guberņas un 51% Latgales iedzīvotāju nobalso par LSD);

·       bruņoto sacelšanos, kas notiek 1917.gada nogalē, un valsts varas likumsakarīgu nonākšanu lielinieku rokās Vidzemē un Latgalē;

·       Strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku II kongresā 1917.gada novembrī pieņemto rezolūciju, ka Latvijas padomju deputātu kongress lemj par visiem jautājumiem, kas attiecas uz Latviju.     

            (Ar ko tad izskaidrojama šī sabiedrības radikāli kreisā nostāja? Latvijas iedzīvotāji šajā laikā I Pasaules kara iespaidā vēršas pret vācu okupantiem, cerot, ka Krievija būs tā, kas palīdzēs Latviju atbrīvot no senā ienaidnieka.)

Šajā aspektā Padomju valdība tik tiešām baudīja (gan 1917.gadā, gan 1918.gadā) tautas atbalstu un varēja uzņemties  tautas vairākuma viedokļa pārstāvēšanu. Kā redzam, tautas priekšstāvības funkcija tika respektēta, tikai viens traucējošs  apstāklis – vēlēšanu rezultāti nebūt nav ‘svaigi’, jo tās notikušas pirms vairāk nekā gada. 

Turklāt P. Stučkas valdībā pārstāvēta bija tikai LSD un par padomju valdības izveidošanu tika izlemts Maskavā.

Kopš 1918.gada 18.novembra Latvijā pastāvēja (vai nu kāds politisks grupējums to atzīst, vai neatzīst) proklamēts augstākās varas orgāns (Tautas Padome) un izpildu varas orgāns (Latvijas Pagaidu valdība), kuri paredzēja valsts pārvaldes kārtību, līdz ar to (kā to paredzēja Tautas Padomes politiskā platforma, kas uzskatāma par Latvijas pagaidu Satversmi) jebkura cita valdība Latvijā jāsastāda no tautas plebiscīta rezultātā ievēlētajiem tautas priekšstāvjiem. Bez tam - augstākā vara valstī var būt tikai viena.

P. Stučkas padomju valdības manifests uzskatāms par politisku, bet ne tiesisku aktu. Turklāt padomju valdības pasludinātā proletariāta diktatūra jau tīri no teorētiskā viedokļa nav ietilpināma demokrātiskā valstī, ko tās realizētā vara turpmākajos piecos mēnešos klaji pierādīja, un Latvijas iedzīvotājos, kas sākotnēji diezgan lielā skaitā lielinieku sludinātās sociālistiskās idejas atbalstīja, vēlāk izraisīja noliegumu.

2.2. Sabiedrības attieksme pret Latvijas Pagaidu valdību un Latvijas Padomju valdību

Kas šajā laikā notiek ar sabiedrisko domu, sabiedrības attieksmi pret tās zemē notiekošo?

Kā jau pieminēts, lielinieki Pagaidu valdību un Satversmes Sapulces sasaukšanas ideju neatzina, jo Latviju uzskatīja par Krievijas autonomiski teritoriālu vienību.

LSDSP pozīcija pret Tautas Padomi un Pagaidu valdību bija nekonsekventa. (Daži tās pārstāvji Tautas Padomē iestājās, bet Pagaidu valdībā nepiedalījās, 1918.gada decembrī no Tautas Padomes izstājās un pēc dažiem mēnešiem atkal tajā iestājās). Pēc valsts neatkarības pasludināšanas LSDSP pārmeta Tautas Padomei nedemokrātismu, politisko brīvību trūkumu, kolaboracionismu,  vienpusīgu orientāciju uz Antantes valstīm. Jāatzīst, ka viņu izteiktajos pārmetumos ir daudz patiesu vārdu.

Daļa Latvijas vāciešu arīdzan ieņēma noraidošu pozīciju attieksmē pret Pagaidu valdību, jo, kā norādīts iepriekš, tai bija savas intereses un vēlmes attiecībā uz valsts politiku un tās struktūru administratīvi teritoriālās pakļautības jautājumā.

Latviešu tauta kopumā, kura bija iecerējusi beidzot no Latvijas patriekt vācu okupantus, bija vīlusies, jo situācija atklāti demonstrēja, ka reālā vara Latvijā vēl joprojām ir vācu okupācijas varas rokās un K. Ulmaņa kabinets savu varu tā arī nespēj realizēt. Viņi pret jaunizveidoto valdību nevērsās, bet arī neatbalstīja. 

LSDSP noraidoši izturējās ne tikai pret Tautas Padomi un Pagaidu valdību, bet arī pret 1918.gada decembrī nodibināto Padomju valdību. Pavisam noteikti var apgalvot, ka arī baltvācieši nebija P. Stučkas kabineta atbalstītāju vidū. T.s. sabiedrības proletāriskā slāņa attieksme bija skaidri zināma – ar izteiktu noslieci un lielinieciskām idejām un simpātijām pret sarkanajiem latviešu strēlniekiem. Lielinieki spekulēja ar tautas negatīvajām jūtām pret vāciešiem un prasmīgi to izmantoja savā labā, organizējot tautas sacelšanos. Tās organizēšanā liela nozīme bija šajā pašā laikā 1918.gada 18.-19.novembrī notikušajai LSD konferencei. Arī lielinieku panāktā latviešu sarkano strēlnieku virzīšanās uz Latviju izšķirošajām cīņām ar vāciešiem rada atbalstu latviešu vidū un stiprināja lielinieku pozīcijas. 

Lai gan zināmai sabiedrības daļai pret Pagaidu valdību bija skeptiska nostāja, tomēr tā nelika tautai tik smagi vilties, kā tas notika attieksmē pret P. Stučkas valdību. Tās realizētā politika (vispārēja nacionalizācija, nepārdomātā zemes refoma, nespēja apgādāt valsts iedzīvotājus ar pārtiku, sarežģītajā situācijā iedzīvotāju dalīšana pēc sociālās piederības, regulāri veiktās iedzīvotāju īpašuma rekvizīcijas un konfiskācijas, vairumā gadījumu bez atlīdzības, atmiņas par plašajiem arestiem un represijām, veiktajām jau 1917.gadā, antikomunistisku viedokļu apkarošana ar teroristiskām metodēm) mazināja sabiedrības atbalstu lieliniekiem.

Lai gan arī Latvijas Pagaidu valdība neattaisno tai uzlikto pienākumu un, acīmredzot, ne pārāk lielo atbalstītāju cerības (to tā izdarīs vēlāk), vismaz iedzīvotāji varēja pārliecināties par K. Ulmaņa valdības neagresīvo nostāju un neteroristisko varas realizēšanas politiku. Tās būtiskā atšķirība jau saskatāma abu valdību paustajā “rīcības programmā” – Latvijas Tautas Padomes platforma pauž demokrātiskus valsts pārvaldes principus[12], savukārt Padomju valdības Manifests pasludina proletariāta diktatūras laiku un atklāti aicina uz bruņotu rīcību, kā arī savas valsts iedzīvotājiem draudot ar īpašumtiesību atņemšanu, īpašumu nacionalizāciju utml.[13] 

2.3. Starptautiskais statuss un suverenitātes atzinums

         

          Kāds tad patiesībā bija abu valdību savai valstij pieprasītais (vēlamais) valststiesiskais statuss? Vai abas valdības iestājās par vienu un to pašu šajā ziņā?

Kā zināms, Tautas Padome un Pagaidu valdība iestājās tikai un vienīgi par suverēnu Latviju, neatkarīgu valsti, kas nekādā – ne politiskā, ne ekonomiskā – ziņā nebūtu pakļauta ne Vācijai, ne Krievijai (ne arī kādai citai valstij). Ja LPNP vēl pirms Tautas Padomes izveidošanas sākotnēji iestājas par Latvijas autonomiju, argumentējot to ar domu, ka Latvija vēl nav gatava kļūt par suverēnu valsti (Latvijai I Pasaules kara apstākļos bija pat izdevīgi atrasties Krievijas protekcijas paspārnē). Taču situācija 1918.gada novembrī bija mainījusies un LPNP atzina, ka nu ir pienācis īstais brīdis realizēt loloto ieceri.

          Padomju valdības un līdz ar to arī tās proklamētās Padomju Latvijas īpatnība ir tā, ka tās valststiesisko statusu noteikt precīzi ir diezgan grūti. Tas ir diskutabls jautājums. Attiecībās ar ārvalstīm Latvijas Padomju valdība norādīja uz savu kā suverēnas valsts statusu, pieprasot Latvijas Padomju valdības atzīšanu. Bet specifiskajās attiecībās ar Krieviju P. Stučka īpaši uzsver un iestājas par Latvijas iekšējo autonomiju. Šī valdība bija centralizētas varas piekritēja. Minētā pretišķība norāda uz duālu politiku (apzinātu?) no P. Stučkas valdības puses (vai varbūt tā bija neizlēmība). Docents   V. Blūzma šo faktoru nosauc par “dubultu standartu Latvijas lielinieku politikā, kā arī par deklarētās formas neatbisltību reālajam saturam”.[14]

          Ja Latvijas valststiesiskais statuss norāda uz šo abu valdību atšķirīgo nostādni, tad kopīga to iezīme parādās attiecībā uz Latvijas valsts teritoriju. Skaidra to apzināšanās ir viena no valsts kā sabiedriskas organizācijas pazīmēm. Abas valdības iestājas par visu četru (tajā laikā – trīs) Latvijas vēsturiski etnogrāfisko novadu integritāti.

Lai izveidotu tiesisku valsti, kuras pārvaldīšana notiek ar tiesisku procesu starpniecību, valsts varai jānodrošina stabila tiesiskā kārtība. Valsts vara, kā viens no valsts politikas īstenošanas līdzekļiem, tās suverenitāte un spēja to realizēt norāda uz neatkarīgas valsts klātbūtni. Valdībai jākļūst par vienīgo likumīgo valsts varas realizētāju.

Savdabīga izveidojas situācija ar LPNP, kura sevi par augstāko varu Latvijā nebija proklamējusi un nevienu mirkli reālo varu tā arī nebija realizējusi, taču tās suverenitāti  pamanās atzīt Lielbritānija (11.11.1918.). Pagaidu valdību, lai gan K. Ulmaņa kabinets sevi proklamē par augstāko varu valstī, ir grūti nosaukt par neatkarīgu. Par to liecina vairāki Pagaidu valdības noslēgtie līgumi ar Vācijas reprezentantiem. 1918.gada 1.decembrī noslēgtais provizoriskais līgums ar Vācijas ģenerālpilnvaroto Vinnigu noteica, ka “ģenerālpilnvarnieku reprezentētās okupācijas varas attiecības pret Pagaidu valdību un tās orgāniem vispārīgi nosaka 43.§ Hāgas konvencijā par sauszemes kara noteikumiem”, [15] resp., okupācijas varai “jāizdara visi no tās atkarīgie rīkojumi, lai pēc iespējas atjaunotu un uzturētu publisko kārtību un publisko dzīvi, proti, ciktāl nav piespiedu kavēkļi – pie kam jāņem vērā vietējie zemes likumi”[16].

Arī 1918.gada 7.decembra līgums ar jau pieminēto Vāciju pārstāvošo Vinnigu par Landesvēra izveidošanu, par kura pavēlnieku izraugāms pārstāvis no kādas neitrālas valsts un tiesības veikt šo izvēli patur okupācijas vara ar noteikumu, ka līdz šīs procedūras realizēšanai landesvēru komandē vācu virsnieks (diemžēl neitrālās zemes pārstāvis tā arī neierodas), liecina par Pagaidu valdības diezgan ierobežoto iespēju rīkoties. Pavisam atklāti šeit saskatāms, ka spēles noteikumus vēl joprojām diktēja vācu okupācijas varas orgāni.

 Par K. Ulmaņa kabineta un Tautas Padomes nespēju nodrošināt likumīgu valsts varu un pārvaldīt teritoriju nepārprotami liecina arī komunistiskais censonis P. Stučka ar savu “pašdarbības pulciņu”, kura mērķis arīdzan ir pārstāvēt Latviju kā valsti un savukārt realizēt padomju varu tajā.

          Neraugoties uz visai neskaidro P. Stučkas valdības ārpolitiku,  tomēr iezīmējas tās orientācija uz Latvijas autonomiju ar centralizētu valsts varas aparātu Padomju Krievijā, uz ko norāda arī Latvijas Komunistiskās partijas pakļautība Krievijas KP. Tātad šeit nevar būt runa par Padomju Latvijas neatkarību, jo Padomju Latvijas valdībai nebūt nepiemita varas monopols, faktiski tai bija tikai reprezentējoša funkcija (līdzīgi situācijai, kas izveidojās līdz ar PSRP nodibināšanu).   Par Latvijas pakļautību Krievijai P. Stučkas proklamētās varas apstākļos liecina arī citi būtiski faktori - Padomju Latvijas pakļautība Padomju Krievijai, piemēram, saimnieciskā ziņā:

·        Latvijā pastāv vienota finansu sistēma (ar Krieviju);

·        Padomju Latvijas banka bija pakļauta Padomju Krievijas bankai (tātad Latvijas Banka darbojas tikai kā filiāle);

·        vienota padomju republiku pilsonība utt.

          Šajā laikā, kā redzams, Latvijā pastāvēja divas valdības, kuras mēģināja pārvaldīt vismaz katra savu teritoriju. Paradoksāla izveidojās situācija, kas liecina par abu valdību nespēju efektīvi operēt ar sev piešķirto varu, kad vācieši kopā ar provācistiski noskaņotiem vietējiem biedriem 1919.gada 16.aprīlī sarīkoja puču. Bez jau minētajām Latvijā tiek izveidota vēl viena valdība – sākumā ar cara laika prokuroru Borkovski, pēc tam ar vāciešiem simpatizējošo mācītāju A. Niedru priekšgalā. Līdz ar to Latvijā 1919.gada vidū tajā pastāvēja trīs režīmi, resp., K. Ulmaņa valdība, P. Stučkas valdība un A. Niedras valdība. Šī darba uzdevums gan nav analizēt politisko situāciju Latvijā 1919.gadā, taču jāpiezīmē, ka vēl mazāk uz Latvijas suverenitāti varēja pretendēt tieši A. Niedras kabinets. Tas vēl vairāk nekā P. Stučkas kabinets no Krievijas bija atkarīgs no Vācijas un baltvāciešu militāristiem. Taču visas trīs tiecās pārstāvēt Latvijas valsti.[17]  No šeit aprakstītā izsecināms, ka savas valdības varu valstī neviens no šiem kabinetiem pilnībā realizēt nespēj un pilnībā pārvaldīt savu teritoriju arīdzan ne.

         

Viens no suverēnas valsts pastāvēšanas priekšnoteikumiem ir tās starptautiskā atzīšana. Sadarbību ar ārvalstīm veicina konsekventa nostāja gan valsts iekšpolitikas, gan ārpolitikas jautājumos ar skaidri izvirzītiem mērķiem un pārliecinošu darbību to sasniegšanā.

LPNP 1918.gadā aizsākto diplomātisko sadarbību ar lielvalstīm (īpaši jau ar Lielbritāniju) turpina Tautas Padome un Latvijas Pagaidu valdība. Kurss uz starptautisko atzīšanu vainagojas panākumiem, kad 1918.gada 11.novembrī LPNP Ārlietu nodaļas vadītājs Z. A. Meierovics saņēma Lielbritānijas ārlietu ministra A. Dž. Balfūra vēstījumu, kurā LPNP tika de facto atzīta pat Latvijas Pagaidu valdību. 

Kādu starptautisko atzinību baudīja abas 1918.gadā pasludinātās vadības? Kādēļ tieši LPNP un kādēļ Lielbritānija šo politisko organizāciju uzskatīja par vērā ņemamu un atzīstamu? V. Blūzma apgalvo, ka LPNP sevi nebija proklamējusi par augstāko varu Latvijā.[18] Ā. Šilde pauž diametrāli pretēju viedokli, ka 1918. gada 12.jūlijā LPNP Ārlietu nodaļa nodēvē (bet ne proklamē!-V.F.) LPNP par augstāko Latvijas augstāko varas iestādi.[19]

Par savdabīgu vēsturisku paradoksu atzīstams fakts, ka LPNP nebūt nebija tā, kas 1918.gada 18.novembrī proklamēja Latvijas valsti, to veica tikai pēc 11.novembra jaunizveidotā Tautas Padome. Un turklāt de facto atzinums tika saņemts septiņas dienas pirms Latvijas valsts pasludināšanas. Kā saka V. Blūzma – “valdība jau atzīta, bet valsts vēl nav”[20].

Tātad no Lielbritānijas starptautisks atzinums de facto ir saņemts un būtu attiecināms uz LPNP sadarbībā ar Rīgas Demokrātisko bloku izveidoto Tautas Padomi, kas savukārt  izveido Pagaidu valdību.

Tautas Padomes un Latvijas Pagaidu valdības realizētā ārpolitika attiecībās ar Vāciju ir stipri sarežgītāka. K. Ulmaņa valdība, ņemot vērā jau aprakstīto vēsturisko situāciju, ir lielā mērā atkarīga no vācu okupācijas varas (jau pieminētie līgumi).

Viena no divām valstīm, kura vēsturisko kolīziju kontekstā dažādos laika posmos un kopumā tik ļoti ilgu laiku valdījusi un ietekmējusi Latvijas politiku, - Vācija – Latvijas valsti tās etnogrāfiskajās robežās de facto ir atzinusi jau 1918.gada 26.novembra Vācijas ģenerālpilnvarotā A. Vinniga oficiālajā paziņojumā. Vācija savu  attieksmi pret Latviju starptautiskas atzīšanas de facto ietvaros nemaina pat tad, kad 1919.gada 16.aprīlī apvērsumu realizēja provācistiskie spēki un tika izveidots “germanofīlais” [21] A. Niedras kabinets. 

Ņemot vērā vēsturisko situāciju 1918.gadā, ko bija radījis            I Pasaules karš, Vācijai pilnīgi nepieņemami bija sniegt atbalstu P. Stučkas kabineta variantam. Vācijai daudz pieņemamāk bija sadarboties (par atbalstu to nosaukt nevarētu) ar Latvijas Pagaidu valdību, kā to fiksē “sadarbības” līgumi ar Vāciju.

Vācijas turpmāko politiku Baltijā noteica arī 1919.gada 28.jūnijā Versaļā noslēgtais miera līgums starp sabiedrotajām valstīm un Vāciju, kura nosacījumi paredzēja, ka “Vācija atzīst un apņemas respektēt kā patstāvīgu un neatņemamu visu to teritoriju neatkarību, kas ietilpa Krievijas impērijas sastāvā uz 1914.gada 1.augustu”[22].

Ar ko izskaidrot Vācijas iecietību pret Latviju? I Pasaules kara beigu posmā Vācija zināmas nākotnes cerības saistīja ar iecerēto Baltijas valsts projektu, kuru visnotaļ atbalstīja vācu politiķi, un tā potencēm nākotnē, taču tas izrādījās dzīvot nespējīgs. Savukārt, tad, kad jau bija skaidrs, ka Vācija šo karu ir zaudējusi un vairs nevēlas to turpināt, noteikumus tai sāka diktēt Antantes valstis, kas bija ieinteresētas gan kara izbeigšanā, gan arī komunistu invācijas aizkavēšanā (tādēļ arī Vācijas karaspēks, pildot bufera funkcijas starp Krieviju un Rietumeiropu, tik ilgi vēl atradās Latvijas teritorijā, kad parējā pasaule jau bija beigusi karot).

  ‘Aizķeršanās’ radās ar Franciju – vienu no Antantes valstīm, kura joprojām aizstāvēja vienotas Krievijas ideju. Taču Anglija un Francija tomēr panāca vienošanos par Baltijas valstu neatkarības atzīšanu, kas tika atspoguļota 1919.gada 20.augusta deklarācijā. Sabiedrotie pavisam oficiāli un jau izveidoto LR kā suverēnu valsti de jure atzina 1921.gada 26.janvārī. 

          Diplomātiskajā vēsturē šajā sarežģītajā laikmetā bijis ne mazums dīvainību, piemēram, Latvijas Pagaidu valdība pēc Latvijas proklamēšanas pie Padomju Krievijas ar lūgumu atzīt tās neatkarību tā arī nebija griezusies.

          P. Stučkas valdības neskaidrā ārpolitiskā nostāja un pašas paustā dubultā politika radīja tikpat neviennozīmīgu un atšķirīgu citu valstu diplomātisko nostāju attiecībā pret to.

Lielbritānijas skaidri paustā antilielinieciskā nostāja nekādu apsvērumu dēļ nevarēja mudināt P. Stučkas valdību vērsties pie angļiem ar savas valdības starptautiskas atzīšanas lūgumu.

Otra valsts, kura tik ļoti aktīvi ir piedalījusies Latvijas valsts vēstures un politikas veidošanā gandrīz visa 20.gadsimta garumā, ir Krievija, kura, starp citu, Latvijas valstisko neatkarību netieši atzinusi jau 1918.gada 23.decembrī – Viskrievijas Centrālā Izpildkomiteja, atzīstot P. Stučkas vadīto Latvijas Padomju valdību, pirmoreiz atzīst arī Latvijas neatkarību no Krievijas[23].

Latvijas Padomju valdībai šai laikā raksturīga duāla politika – attiecībās ar ārvalstīm tās paustais mērķis ir valsts suverenitātes starptautisks atzinums, bet tai pat laikā attiecībās ar Krieviju           P. Stučka nevēlas neko vairāk par Latvijas autonomiju Krievijas sastāvā. V. Blūzma “visā šai padomju Latvijas atzīšanas lietā”[24] norāda uz kādu kuriozu – P. Stučka Latvijas Sociālistiskās Padomju republikas neatkarības atzīšanu no Krievijas puses nemaz nav vēlējies, Krievija ar to pasteigusies bez P. Stučkas valdības pieprasījuma.[25]

          Galvenais tomēr ir fakts, ka Krievija Latviju kā suverēnu valsti ir atzinusi un jau 1918.gada nogalē, neatkarīgi no tajā esošā politiskā režīma un valdības, kaut arī tas noticis periodā, kad savu varu Latvijā bija pieteikusi lielinieku valdība.

          Vairāku valstu ieinteresētību sadarboties ar padomju valdību, iespējams, radīja tās plaši realizētā vispārējā nacionalizācijas un monopolizācijas politika, kas attiecās ne tikai uz visiem Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, bet arī uz ārzemniekiem (pat diplomātiskā korpusa darboņiem!). Šeit skaidri saskatāmi ārvalstu valdību motīvi pasargāt savus pilsoņus pret Padomju valdības patvaļīgi realizēto “revolucionāro jaunradi tiesību jomā”[26]. Tieši šīs ‘jaunrades’ dēļ padomju valdībai 1919.gadā radās konflikti diplomātiskā līmenī ar vairākām valstīm (piemēram, Zviedriju, Nīderlandi, Norvēģiju, Dāniju, Gruziju u.c.). Dānijas valdība iestājās par Padomju Latviju kā Krievijas federācijas asociētu autonomu politisku vienību. Norvēģijas valdība ar P. Stučkas valdību nesadarbojās. Zviedrija bija piekritusi stāties sakaros ar P. Stučkas kabinetu, taču oficiālā līmenī par savstarpējām sakaru formām šis jautājums tā arī netika atrisināts. Nīderlande izšķīrās par atbalstu P. Stučkas kabinetam un atzina Latvijas Pagaidu valdību de facto.

          Valsts realizētajai politikai iekšpolitikas un ārpolitikas jautājumos, kā redzam, ir būtiska loma valstu dimplomātisko attiecību sfērā. LR gan tās pašos iesākumos, gan arī 20.-30.gados raksturīga smalka un pārdomāta diplomātiskā taktika. Citādi tas gan notika LSPR laikā. Kā vēlāk atzinis pats Padomju valdības vadītājs P. Stučka, tā kabinetam “ārzemju politikas patiesībā nebija un nebija pat aparāta šādai politikai”[27]. Latvijas Pagaidu valdības realizētā skaidrā koncepcija būtiski kontrastēja ar Padomju valdības nihilistisko ārpolitiku. Tas zināmā mērā nostiprināja Pagaidu valdības pozīciju diplomātiskajā jomā un vēsturiskajā situācijā.

 

Kopsavilkums

         

          LR proklamēšanas akts 1918.gada 18.novembrī, neraugoties uz Tautas Padomes rīcības neatbilstību visiem demokrātiskas valsts pasludināšanas principiem, Latvijas valsts politiskajā dzīvē nenoliedzami bija ļoti nozīmīgs lēmums, kas pavēra ceļu Latvijai pilnveidoties un attīstīties kā pilntiesīgai demokrātiskās pasaules loceklei, kā arī Latvijas tautai realizēt tās nacionālās pašapziņas modeli un pilnā mērā pierādīt tās lojalitāti savai valstij.

          Padomju valdības politika un P. Stučkas kabinets pierādīja lieliniecisko ideju popularitāti 20.gadsimta sākumā un ideoloģiskā spēka dzīvotspēju un iedarbīgumu vēlākajā vēstures posmā, kas, ilgi sargāts no realitātes, tomēr pierāda savu utopisko dabu, dodot vietu reālām demokrātiskām vērtībām. 

         

Secinājumi:

1.  Latvijas valsts proklamēšana un izveidošana nenotika vienlaicīgi. Valsts proklamēšanas brīdī tā pilnībā neatbilda suverēnas valsts prasībām.

2. Valsts proklamēšanas brīdī Latvija teorētiski bija Krievijas sastāvdaļa. Tautas Padome sākotnēji nepārstāvēja Latvijas tautas vairākuma viedokli, bet Satversmes Sapulces vēlēšanu rezultāti pauda Latvijas iedzīvotāju atbalstu Tautas Padomes realizētajai politikai. Tautas Padomes rīcība 18.11.1918. uzskatāma par bezuzdevuma lietvedības realizāciju. 

3. Latvijas Padomju valdības proklamēšana nav uzskatāma par suverēnas valdības tiesisku aktu, jo valdības sastādīšana nenotika konkrētās valdības demokrātisku vēlēšanu rezultātā, valsts vara nebija suverēna, pārstāvēja tikai viena politiskā spēka viedokli, valdības manifesta saturs neliecināja par demokrātisku valsts pārvaldīšanas ieceri.

4. LR starptautisku atzīšanu de facto iegūst jau 1918.gadā, pilnīgi oficiālu starptautisku  atzīšanu de jure iegūstot 26.01.1921.

5. Līdz ar Latvijas Satversmes Sapulces sasaukšanu un Latvijas Republikas starptautisku atzīšanu de jure demokrātiskā iekārta Latvijā atzīstama par nodibinātu un LR atzīstama par pilntiesīgu suverēnu valsti.

Avoti:

Latvijas Tautas Padome, I puse. – R.: Satversmes Sapulces izdevums, 1920.

Latvijas Pagaidu valdības likumu un rīkojumu krājums, Nr.1-9. – R., 1919.

Latvijas Sociālistiskās Padomju republikas Dekrētu un rīkojumu krājums, Nr.1-7. – R., 1919.

Dokumenti stāsta: Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas/Sast. V. Bērziņš. – R.: Zinātne, 1989.

Literatūras saraksts:

20.gadsimta Latvijas vēsture, I. Latvija no 20.gadsimta sākuma līdz neatkarības pasludināšanai 1900 – 1918. – R.: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2000.

Andersons E. Latvijas vēsture. 1914.-1920. – Stokholma: Daugava, 1967.

Blūzma V. Kad tad īsti Latvija kļuva par valsti? // Latvijas Vēsture, Rīga, 1991., Nr.3

Blūzma V. Kad tad īsti Latvija kļuva par valsti? // Latvijas Vēsture, Rīga, 1992., Nr.1 (4)

Dišlers D. Demokrātiskas valsts iekārtas pamati. – R.: A. Gulbja apgāds, 1931.

Dišlers K. Negotiorum gestio publisko tiesību novadā. – R., 1935.

Dribins L. Padomju Latvijas dzimšana (1917.-1919.) // Latvijas likteņgadi. – R.: Avots, 1987.

Dribins L. Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika (1918.g.decembris-1920.g. janvāris) // Latvijas likteņgadi. – R.: Avots, 1988.

Ievads politikā. – R: Zvaigzne ABC, 1998.

Kalniņš V., Apsītis R. Valsts un tiesību vēsture. II daļa – R.: Zvaigzne, 1980.

Kjellins R. Valsts kā dzīves forma. – R.: Varavīksne, 1929.

Līgotņu Jēkabs. Latvijas valsts dibināšana. – R.: V. Olava fonda sabiedrības izdevums, 1925.

Stučka P. Rakstu izlase, 2.sēj. – Rīga, 1978.

Šilde Ā. Latvijas vēsture (1914.-1940.). – Stokholma: Daugava, 1976.

Vītiņš V. Vispārīgs tiesību pārskats. – R.: Verdikts, 1993. (atkārtotais izdevums)

Большой юридический словарь. – Москва: Инфра-М, 1999.

           

---

[1] Dišlers K. Demokrātiskas valsts iekārtas pamati. – R.: A. Gulbja apgāds, 1931., 17.lpp. 

[2] Kjellins R. Valsts kā dzīves forma. – Rīga, 1929., 71.lpp.

[3] Ievads politikā. – R.: Zvaigzne ABC, 1998., 122.lpp.

[4] Kjellins R. Valsts kā dzīves forma. – R.: Varavīskne, 1929., 85.lpp.

[6] Dišlers, K. Demokrātiskas valsts iekārtas pamati. – Rīga, 1931., 63.lpp.

[7] Dišlers K. Negotiorum gestio publisko tiesību novadā.- Rīga, 1939., 2.-8.lpp.

[8] Blūzma V. Kad īsti Latvija kļuva par valsti? – Latvijas Vēsture, R., 1991., Nr.3,   lpp.

[9] 20. gadsimta Latvijas Vēsture. I  – R.: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 690.lpp.

[10] Turpat, 690.lpp.

[11] Latvijas strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku Padomju valdības Manifests.// Dokumenti stāsta: Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas. – R.: Zinātne, 1988., 95.-97.lpp.

[12] Latvijas Tautas Padomes politiskā platforma.//Dokumenti stāsta: Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas. – R.: Zinātne, 1988., 56.-59.lpp.

[13] Latvijas Padomju valdīnas Manifests.//Dokumenti stāsta: Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas. – R.: Zinātne, 1988., 95.-97.lpp.

[14] Blūzma V. Kad īsti Latvija kļuva par valsti? // Latvijas Vēsture, Rīga, 1992, Nr1 (4) – 7.lpp.

[15] Blūzma V. Kad īsti Latvija kļuva par valsti? // Latvijas Vēsture, 1992., Nr.4, 4.lpp.

[16] Blūzma V.  Kad īsti Latvija kļuva par valsti? // Latvijas Vēsture, 1992., Nr.4, 4.lpp.

[17] V. Blūzma savā rakstā min, ka šāda situācija, kad valsti cenšas pārstāvēt vairāki naidīgi režīmi, definējama kā pilsoņu kara situācija, kāda Latvijā tolaik arī pastāvēja./ Blūzma V. Kad īsti Latvija kļuva par valsti? // Latvijas Vēsture, 1992., Nr.4, 5.-6.lpp.

[18] Blūzma V. Kad īsti Latvija kļuva par valsti? // Latvijas Vēsture, 1991., Nr.3, 6.lpp.

[19] Šilde Ā. Latvijas vēsture 1919.-1940. – Stokholma, 1976., 219.lpp.

[20] Blūzma V. Kad īsti Latvija kļuva par valsti? // Latvijas Vēsture, 1991., Nr.3, 5.lpp.

[21] Blūzma V. Kad īsti Latvija kļuva par valsti? // Latvijas Vēsture, 1992., Nr.4, 4.lpp.

[22] Blūzma V. Kad īsti Latvija kļuva par valsti? // Latvijas Vēsture, 1992., Nr.4, 4.lpp.

[23] KSFPR Tautas Komisāru Padomes dekrēts par Padomju Latvijas neatkarības atzīšanu.// Dokumenti stāsta: Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas. – R.: Zinātne, 1989., 99.-100.lpp.

[24] Blūzma V. Kad īsti Latvija kļuva par valsti? // Latvijas Vēsture, 1992., Nr.4, 5.lpp.

[25] Turpat, 5.lpp.

[26] Turpat, 9.lpp.

[27] Stučka, P. Rakstu izlase, 2.sēj. – Rīga, 1978., 461.lpp.