Vai Latvija ir maza valsts?

 Lai noteiktu, ka valsts ir maza, tad jāapskata vairāki faktori, kas to nosaka.

Elmers Pliške savā definīcijā par mazo valstu nosacījumu uzskata iedzīvotāju skaitu un teritorijas lielumu.[1] Viņš uzskata, ka iedzīvotāju skaits tādām valstīm ir no 300 000 līdz 5 miljoniem, bet teritorijai jābūt ne mazākai par 25 000 km². Lai arī šie nosacījumi ir tīri subjektīvi, tomēr tiem var piekrist. Latvijas teritorija ir 64 100 km², bet iedzīvotāju skaits ir 2 490 600.[2] Te skaidri ir redzams, ka Latviju jāpieskaita pie mazām valstīm.

 Nopietns faktors mazām valstīm ir to nacionālā koprodukta lielums. Kā zināms, tad Latvijai tas nav neko sevišķi liels. Mūsu valsts budžets nesasniedz pat vienu miljardu latu. Tā summa ir niecīga, piemēram, ja Krievijas gāzes koncerns GAZPROM sagribētu nosponsorēt Latvijai tās valsts budžetu, tad tas to varētu atļauties, nenodarot sev būtiskus zaudējumus.

Kādi ir Latvijai rezultāti zinātnes un tehnikas attīstības līmenī? Žēl, bet pagaidām mums nav ar ko palielīties citu priekšā, ja nu vienīgi mēs varam parādīt “mēli” vienai daļai, piemēram, Āfrikas kontinenta valstīm. Bet mūsdienu starptautiskajā politikā liela nozīme ir valsts zinātniski - tehniskajam līmenim. Kā labs piemērs ir Dienvidkoreja, kurai ir ļoti augsts zinātniski - tehniskais potenciāls. Dienvidkoreja atrodas  Āzijas reģionā, kur ir tādas lielas un ietekmīgas valstis kā Ķīna un Indija (divas lielākās valstis pasaulē pēc iedzīvotāju skaita), Japāna (par kuru jau tagad saka - 21 gadsimta valsts), kā arī Krievija, kuru arī nedrīgst ignorēt, kaut gan tagad tai vairs nav tik liela ietekme. Salīdinoši ar šīm valstīm, Dienvidkorejai būtu pastarīša loma šai reģionā, bet nekā, tā var diezgan veiksmīgi realizēt savu ārpolitiku. Protams, šeit ir arī citi faktori, kas to veicina. Kā viens no galvenajiem vēl jāmin tās spēcīgais militārais spēks, kurš ir diezgan liels, itsevišķi, ka to aktīvi atbalsta ASV.

Lūk, es jau ieminējos jau par nākošo nosacījumu, kas nosaka valsts lielumu. Latvija savu neatkarību atjaunoja tikai septiņus gadus atpakaļ (1991.g. augusts). Tas ir mazs laiks, lai izveidotu mūsdienīgu armiju, itsevišķi, ka mums nekas nepalika no izvestās Krievijas armijas - ne ieroči, ne tehnika, bet tikai izdemolētas kazarmas un poligoni. Bet, ja kaut kas palika nesabojāts, tad to ātri paši izdarījām ar savu nemākulīgo saimniekošanu. Latvijas Jūras spēki sastāv no norakstītiem kuteriem, kuri mums ir dāvināti, Gaisa spēku rīcībā tikai daži helikopteri un dažas transporta lidmašīnas. Armijas skaitliskais sastāvs, pēc skaita, atbilst vienai kara laika divīzijai. Piemēram, pagājušā gadā, netālu no Liepālas, noenkurojušais Krievijas kuģis PJOTRS VEĻIKIJS ir spējīgs izsēdināt desantu Latvijas armijas skaitliskajā lielumā. Piešķirtie līdzekļi valsts aizsardzībai ir tik niecīgi, ka tuvākajā nākotnē Latvijas militārais potenciāls nemaz neuzlabosies, ja pat tikai nepasliktināsies. Tātad, mēs skaidri redzam, ka Latvijas militārais potenciāls ir salīdzinoši niecīgs Baltijas jūras reģionā, kur nu vēl uz pasaules kopējā fona. Bet mūsdienās militārajam spēkam loma ir samazinājusies, priekšroku dodot ekanomiskajam spēkam.

Latvija ir pilnīgi atkarīga no citu valstu dabas resursiem, dotajā brīdī visvairāk no Krievijas. Tā var mūs viegli šantažēt, ja mums nebūs altenatīvas iespējas importēt Latvijai nepieciešamos dabas resursus.

Lai arī pēdējā laikā Latvijas ekanomika sāk atveseļoties, mūsu potenciāls ir zems un mēs neesam spējīgi ietekmēt starptautisko preču tirgu. Ja nu vienīgi Latvijai izdodas spēlēt būtisku lomu preču un dabas resursu tranzītā ar Krieviju, bet tam ir nepieciešama Krievijas piekrišana.

Summējot šos augstākminētos datus kopā, mēs secinam, ka Latvijai pagaidām nav šo “trumpju” ar kuru palīdzību mēs varētu kaut cik jūtami ietekmēt ārpolitiku, savās interesēs, pat Baltijas jūras reģionā, kur nu vēl kopējo pasaules politiku. To apstiprina kaut vai Latvijas ārpolitika ar Igauniju un Lietuvu, kuras mēs neesam spējīgi ietekmēt tajos jautājumos, kas tieši skar Latviju.

Viss augstāk minētais ir pietiekošs, lai apstiprinātu, ka Latvija ir maza valsts un,pagaidām, vēl vāja valsts.

Kura ir optimālākā Latvijas ārpolitikas stratēģija?

Izskatīsim tās ārpilitikas stratēģijas, kuras piedāvā dāņu analītiķis Mortens Kelstrups.[3] Viņš uzskata, ka pastāv tikai četras stratēģijas, kas ir mazu valstu rīcībā. Pirms šo stratēģiju analīzes, gribu tikai piebilst - ārpolitiskā stratēģija nav aksioma, tāpēc, pieņemot, to nevajag uzskatīt par “svēto govi”, kura ir mūžīga un neaizskarama. Ja laiki mainās, tad mainās arī stratēģija.

Izolācijas jeb norobežošanās politika. Tās pamatā ir censties neiesaistīties svarīgos starptautiskos notikumos, kā rezultātā var izvairīties no iesaistes sistēmas konfliktos un lielo valstu uzmanības. Iespējams, ka šāda politika ir dzīvot spējīga, ja valsts ģeopolitiskai izvietojums ir nenozīmīgs, līdz ar ko lielām valstīm nav interese un vajadzība to valsti iekļaut savās interešu zonās. Latvijai šāda politika ir neiespējama, jo mūsu teritorija ir citus interesējusi kā trīssimti gadu atpakaļ, tā arī tagad. Neapstrīdams fakts - Latviju skāra abi Pasaules kari.

Piesliešanās potenciālajam uzvarētājam. Šāda taktika ir saprotama, tikai vajag apsvērt. Kāpēc Latvija nevar pieslieties “lielajam kaimiņam”. Iespējams tas ir, bet vai tas ir izdevīgi. Cilvēki ir dažādi un to viedokļi arī ir dažādi. Vieni Krievijā redz Latvijai postu un nācijas iznīcību, bet otri redz lētas izejvielas un drošību. Man piesliešanās politika Krievijai ir nepieņemama un es pret to cīnīšos ar visiem man iespējamiem līdzekļiem. Bet es oponēšu Andra Ozoliņa komentāram par piesliešanās politiku, kur tiek apgalvots, ka šāda stratēģija novestu pie pašnāvības to partiju vai eliti, kas to realizētu.[4] Latvijā cilvēki ātri vien visu aizmirst, pat cilvēkus, kurus tie nolādēja, tagad paši atkal godā. Kā labs piemērs ir Alberta Kaula vadītās partijas ievēlēšana Saeimā. Daļa cilvēku aizmirsuši 1990.gada janvāri, bet daži jau noticējuši muļķībām, ka A. Kauls bija Tautas Frontes spiegs Vislatvijas Glābšanas Komitejā. Galu galā, A. Kaula partija vēlēšanās tieši arī sludināja par ciešāku sadarbību ar Krieviju, A.Kauls lielījās ar saviem sakariem Maskavā.

Balansēšanas politika. Šāda politika man šķiet bīstama. Pirmkārt -  valsts uzvedas kā prostitūte, tai nav savas nostājas. Kāpēc tas ir bīstami? Tāpēc, ka mēs kļūstam vajadzīgi tikai lielo valstu intrigās. Latviju var izmantot kā dāvanu vai kompensāciju, par piekāpšanos kādā ļoti svarīgā jautājumā. Piemēram, atstāt Krievijas interešu zonā kā kompensācija par Polijas, Čehijas un Ungārijas iekļaušanu NATO. Otrkārt - ar mums nav iespējamas pastāvīgas, nopietnas attiecības drošības jautājumos. Kamdēļ citām valstīm ar mums tad sadarboties, sevišķi Igaunijai un Lietuvai. Es nemaz nerunāju par citām valstīm, piemēram, kāpēc Dānijai aizstāvēt Latvijas intereses Eiropā?

Līdzsvarošanas stratēģija. Šīs stratēģijas piekritējs arī es esmu. Latvijas interesēs ir iekļauties stipru valstu blokā. Vislabākais variants ir NATO un ES. Kapēc? Dotajā brīdī tā ir stiprākā un stabilākā alianse pasaulē. Rietumu liberālās tradīcijas, kuras eksistē šajā aliansē, Latvijai ir pieņemamas un veicinās tās attīstību un iedzīvotāju labklājību. Šī alianse garantē Latvijas drošību no Krievijas vēlmēm iejaukties mūsu iekšpolitikā, tas liedz Krievijai diktēt savus noteikumus. Latvija vairs nav valsts, kuru neviens neuzskata par nopietni ņemamu vērā, jo aiz mums ir ekanomiski un militāri spēcīgākā alianse pasaulē. Protams, ka mēs līdz ar to zaudējam daļu savas autonomijas, bet nesalīdzināmi ir tas, ko mēs iegūstam par to. 

Eksistē vēlviena stratēģija, kuru nepiemin Mortens Kelstrups. Tā ir neitralitātes politika. Diemžēl Latvijai tuvākajā nākotnē tas nav iespējams, jo diez vai Krievija to gribēs atzīt uz ilgiem laikiem. Publiski Krievija Latvijas neitralitāti tikai apsveiktu, bet tās darbība būtu vērsta uz pretējo. Labs piemērs ir Latvijas liktenis 1940.gadā, kad mūsu likteni izlēma divas lielvaras - Vācija un Krievija. Galu galā, pilnīga neitralitāte nav iespējama, to liecina pasaules prakse.

Beigās gribu vērst uzmanību tam, ka Latvijā šo svarīgo jautājumu nepietiekami nopietni diskutē sabiedrībā. Pie varas esošā elite nepopularizē savu ārpolitiku, domādami, ka cilvēki pieņems viņu viedokli. Šāda rīcība var novest pie nepatīkamiem pārsteigumiem, kuri var nākotnē rasties, ja gribēs uzzināt pilsoņu viedokli par Latvijas ārpolitikas stratēģiju. Tas ir ļoti bīstami!

Kā Latvija var stiprināt savu autonomiju?

Kāds ir valsts uzdevums? Tai jānodrošina nacionālā valstiskuma pastāvēšana, teritoriālā integritāte, materiālā eksistence, valdības spēja uzturēt un aizstāvēt nacionālās vērtības pret citu valstu mēģinājumiem tās apdraudēt.[5] Kas tad ir autonomija? Tā ir spēja to panākt, bet autonomijas lielumu raksturo tas, cik lielā mērā valsts to var panākt. Kas ir tie faktori, kas stiprina vai mazina Latvijas autonomitātes lielumu?

Sākšu ar dabas resursiem, kas Latvijai praktiski nav. Es te domāju naftu, dabasgāzes, derīgie izrakteņi. Mēs esam pilnīgi atkarīgi no citu valstu dabas resursiem. Pašlaik mēs šos resursus importējam no Krievijas, kas mūs padara atkarīgus no Krievijas rīcības. To var atrisināt, ja ir alternatīvi importēšanas ceļi. Tomēr mums nav šie “trumpji”, ar kuru palīdzību citas valstis realizē sev izdevīgu ārpolitiku. Pakārtota ir nākamā problēma - nepietiekamie energoresursi. Tie būtu: neesam spējīgi sev saražot elektroenerģiju, naftas produkti pilnībā tiek importēti kā arī citas izejvielas.

Latvijas ekanomika vēljoprojām atrodas pārejas periodā, tā ir novājināta un konkurēt nespējīga. Jāņem vērā tas, ka mūsu ražošana bija cieši saistīta ar bijušās PSRS ekanomiku, kā rezultātā pie mums nebija attīstīta ražošana, kur mēs nebūtu atkarīgi no citām republikām. Turklāt ražošanas iekārtas mums, pārsvarā, ir novecojušas, līdz ar to nepieciešama to nomaiņa, tātad - jāiepērk. Latvija ir ļoti atkarīga no citu valstu investīcijām. Kaut gan tas nav nekas neordinārs pasaules tirgū, bet tās investīcijas vēljoprojām ir niecīgas.

Latvijā ir ļoti neatrisināti iekšpolitikas jautājumi, kas būtiski ietekmē tās drošību. Šeit lielu lomu spēlē lielais nepilsoņu skaits, kas var ļoti destabilizēt situāciju. Svarīgs fakts - milzīgi liela cilvēku neticība valsts varai. Tagad tas vēl nevienu tā neuztrauc, bet kādā brīdī tas var nospēlēt ļoti stipri un nepatīkami.

Militārais potenciāls ir niecīgs. Latvijas armijas bruņojums ir novecojis, tās kaujas gatavība ir apšaubāma, līdz ar to militārā pretošanās pret agresiju ir neefektīva un niecīga. Turklāt jāatzīmē, ka patriotiskais noskaņojums armijā ir vājš, bet armija, bez patriotisma jūtām var izjukt, tiklīdz atskanēs pirmais šāviens. Godīgi sakot, vienīgais spēks ir zemessardze.

Kā tad lai stiprina Latvijas autonomiju?

Pirmkārt - nepieciešams sakārtot Latvijas tiesu sistēmu, kā arī likumus, lai tos katrs nevar interpretēt pēc savas gribas, lai likuma priekšā visi vienlīdzīgi. Tas nepieciešams, lai cilvēkiem rastos uzticība valsts varai. Ja tas izdosies, tad var sākt veiksmīgu cīņu ar organizēto noziedzību, kā arī būtiski samazināt ierēdņu patvaļu un korupciju valsts iestādēs.

Otrkārt - tiklīdz sakārtota likumdošana, radīt labvēlīgus apstākļus investīcijām. Protams, mēs šeit zaudējam daļu autonomijas, bet iegūstam daudz vairāk. Tūlīt pat steidzīgi jāsāk Latvijas tēla veidošana pasaulē, lai par mums vairāk tur zinātu. Tikai tad mēs kļūsim interesanti citiem. Tiklīdz tas izdosies, tā sāks atveseļoties ekanomika un sāks uzlaboties iedzīvotāju dzīves līmenis, kas veicinās sabiedrības stabilitāti. 

Treškārt - ļoti uzmanīgi jārisina pilsonības jautājums. Tas nenozīmē visiem pilsonību, bet nelielas izmaiņas vajag veikt. Kaut vai Igaunijas variantu par tiesībam piedalīties pašvaldību vēlēšanās, jeb iespēja iegūt pilsonību Latvijā dzimušajiem bērniem, jeb vēl kāds cits variants. Galvenais ir mazināt spriedzi sabiedrībā un neradīt divkopienu valsti Latvijā.

Ceturtkārt - aktīvi iesaistīties starptautiskajās organizācijās, jo tikai tās nodrošinās mūsu tiesības pret Krievijas aktivitātēm. Optimālākais variants ir iestāšanās NATO, bet tuvākajā nākotnē tas ir neiespējami. Tāpēc jākoncentrē uzmanība uz Eiropas Savienību. Un nevajag spekulēt, ka mēs kā nācija tur izzudīsim, vajag veicināt patriotismu sabiedrībā, tad latvietība nekur nepazudīs.

Visbeidzot - militārais potenciāls. Latvija ir maza valsts, tad aizsardzībai jābalstās uz to, lai agresoram varētu pretoties pēc principa - lai viņam zeme deg zem kājām. Es neizplūdīšu sīkumos, bet par piemēru mums der Čečenijas pretošanās Krievijas karasspēkam. Tas būtu - mazas mobilas vienības ar mūsdienīgiem strēlnieku ieročiem.

Ar kādiem līdzekļiem Latvija var līdzsvarot Krievijas intereses?

Līdzšinējā Latvijas vēsturiskā pieredze mums liecina un māca tikai vienu - no Krievijas gaidi tikai nelaimi. To nedrīgst aizmirst nekad, pat tad, kad attiecības ar “lielo kaimiņu” ir normalizējušās vai pat draudzīgas.

Kāds ir Krievijas pamatiemesls pastiprinātai interesei par Latviju. Neapšaubāmi tā ir Latvijas stratēģiski svarīgā ģeopolitiskā atrašanās vieta, galvenokārt, mūsu ostas pie Baltijas jūras. Tāpēc, mana pārliecība - lai cik mēs nepiekāptos Krievijai, tā vienmēr atradīs iemeslu vai attaisnojumu savai naidīgajai rīcībai pret Latvijas suverinitāti. Starpcitu, Krievija arī nekad nav slēpusi, ka Latvija atrodas tās interešu zonā, turklāt dēvē mūs par tuvo aizrobežu.

Galvenais, kas jāatceras - nekas uz šīs pasaules netiek darīts par velti. Ja mēs gribam līdzsvarot Krievijas intereses Latvijā, tad jāapzinās, ka vienmēr kaut kas ir jādod pretī, lai kaut ko saņemtu. Savādāk nekas nenotiek.

Jāveic ļoti aktīva darbība starptautiskajās organizācijās. Šeit es domāju EDSO, Eiropas Padomi kā arī Baltijas jūras reģiona valstis. Latvijai spēcīgi jāstrādā pie sava tēla veidošanas pasaulē. Mūsu diplomātijai aktīvāk jāreaģē uz Krievijas naidīgajām izpausmēm, jāizskaidro problēmas būtība, dēļ kuras notiek domstarpības. Ārpolitikas prioritātei jābūt vērstai uz Eiropas Savienību un NATO, kas arī tiek aktīvi darīts. Tieši šīs abas organizācijas vislabāk garantētu Latvijas drošību. Bet mums jāapzinās, ka tik drīz Latvija netiks uzņemta gan NATO, gan ES. Tāpēc jāveic arī citi pasākumi.

Ļoti labi būtu, ja mēs kļūtu ekanomiski neatkarīgi no Krievijas, bet tas ir neiespējami. Pēc 3.marta notikumiem skaidri redzama ir Krievijas attieksme pret Latviju un līdzeklis pret mums - ekanomiskās sankcijas. Lai izvairītos no tā, jāpanāk, ka Krievijai šāds solis būtu neizdevīgs vai neefektīvs. Lai tas būtu neizdevīgs, tad Latvijai jāatbalsta Krievijas pilnīgu iesaistīšanos starptautiskajās organizācijās, it sevišķi tirzniecības. Pastāv iespēja, ka tas saistīs Krieviju pildīt parakstītos nolikumus, kur šādas vienpusīgas sankcijas vai arī cita līdzvērtīga veida rīcība nepieļaujama. Lai tas būtu neefektīvi, tad Latvijai sava ekanomika jāveido tā, lai mēs nebūtu vērsti tikai uz Krieviju.

Ļoti svarīgi ir sekmēt labu attiecību veicināšanu ar demokrātiskiem spēkiem Krievijā. Regulāri apmainīties ar informāciju. Nodibināt labas attiecības ar JABLOKO frakciju Krievijas Valsts Domē. Tāpat jāatceras, ka Maskava nav visa Krievija. Jāveicina tiešie kontakti ar Krievijas guberņām, tie var būt gan ekanomiskie kontakti, gan kultūras kontakti, visbeidzot, kaut vai informācijas apmaiņa. Lieliski, ja izdotos atvieglot tūrisma noteikumus Krievijas iedzīvotājiem, lai tie ar savām acīm redzētu, ka Latvija nav aparteīda zeme. Pie reizes, tas tik uzlabos Latvijas ekanomiku, jo tūrisms ir ienesīga lieta.

Diegan drošs līdzeklis pret Krievijas ietekmi ir ārvalstu kapitāla ieplūšana Latvijā. Ja tas izdodas, tad mēs esam stipri pasargāti no Krievijas “mīlestības uzplūdiem”. Neviena ārvalsts negribēs samierināties ar sava kapitāla apdraudēšanu. Tikai šeit jāskatās, lai “bēgot no vilka, neieskrietu lācim ķepās”.

Visbeidzot, jārūpējas par valsts militāro aizsardzību. Tās koncepcijai jābalstās uz mazām mobilām kājnieku vienībām ar moderniem strēlnieku ieročiem, jo jāapzinās, ka militāras agresijas rezultātā frontes līniju mēs neesam spējīgi ilgi noturēt. Jābūt speciāli apmācītām diversiju vienībām, kas varētu radīt lielus zaudējumus ienaidniekam viņa teritorijā, piemēram, spridināt stratēģiski svarīgus objektus. Jāsaglabā obligātais kara iesaukums, lai katrs vīrietis prastu aizstāvēt Dzimteni. Jāapmāca snaiperi, ja dienā tas nogalina trīs ienaidnieka karavīrus, tad mēneša laikā sanāks paprāvs skaits. Vārdu sakot, maksimāli lielus zaudējumus ienaidniekam, lai pirms uzbruktu Latvijai, viņš rēķinātos ar sev milzīgajiem zaudējumiem gan cilvēku skaitā, gan materiālajā ziņā.

Pierādiet, ka Latvijas ģeopolitiskais izvietojums ir izdevīgs.

Pasaules vēsture, zināmā mērā, ir vēsture par karu. Lielākā daļa pasaules karu saistīti ar lielo valstu vēlmi pakļaut sev mazas valstis, sevišķi, ja to ģeopolitiskais izvietojums ir stratēģiski svarīgs lielās valsts interesēm. Latvija nav bijusi izņēmums, bet tas nenozīmē, ka Latvija nolemta svešu valstu pakļautībai. Jāatceras tas, ka mums ir viena ļoti liela bagātība, dēļ kā arī cīnas par mums lielās valstis. Tas ir Latvijas statēģiski izdevīgais ģeopolitiskais izvietojums, kas mums jāprot izmantot pašu interesēs. Es atļaušos izcelt divus aspektus, kas raksturo Latvijas izdevīgo ģeopolitisko izvietojumu.

Latvijai ir liela jūras robeža pie Baltijas jūras, turklāt trīs lielas ostas, kuras PSRS laikā ļoti aktīvi darbojās. Jāatzīmē, ka Liepājas osta bija tīri militāra, bet Ventspils un Rīgas ostas gan aktīvi darbojās kā tirzniecības. Liels PSRS eksports un imports ar Rietumu valstīm noritēja caur šīm abām ostām, līdz ar to izveidota laba infrostruktūra. Pēc PSRS sabrukšanas, NVS valstīm nav izveidotu jaunu ceļu uz Baltijas jūru, kā tikai caur tiem pašiem vecajiem PSRS eksporta un importa ceļiem, pie kuriem pieskaitāmas arī Latvijas ostas. Līdz ar to, Latvijai ir iespējas iegūt lielas finanses valsts budžetā no tranzīta, nemaz nerunājot par darba vietām, ko garantē šīs tirzniecības ostas.

Pēc PSRS sabrukuma, pie Baltijas jūras daudzās valstīs ir notikušas lielas pārmaiņas. Vispirms, izveidojās četras valstis - Latvija, Igaunija, Lietuva un Krievija. Nākamais, šinīs valstīs un vēl Polijā un bijušajā VDR teritorijā(tagad VFR) sākās ekanomiskās reformas. Līdz ar to šis reģions sāk strauji attīstīties, kļūstot par izdevīgām teritorijām kur veikt investīcijas. Ja vēl pēc iespējas ātrāk šeit sakārtos likumdošanu, tad tā ir īsta “klondaika” potenciālajiem investoriem. Jāpiebilst, ka pie šā reģiona pieder tādas ekanomiski stipras valstis kā Vācija, Norvēģija, Zviedrija, Dānija un Somija. Līdz ar to šim reģionam ir visi priekšnosacījumi, lai tas kļūtu par visdinamiski attīstītākais reģions Eiropā. Latvijas ostām parādas lielas iespējas kļūt par tirzniecības vārtiem starp Rietumiem un Austrumiem. Latvijai ir iepējas piesaistīt Tālo Austrumu kā arī Amerikas kontinenta investorus. Mūsu atrašanās vieta ir centrā starp diviem lieliem pasaules tirgiem - Rietumi un Krievija. Latvijā izdevīgi uzsākt to preču ražošanu, kuru tranportēšana uz šiem tirgiem būtiski sadārdzina to cenu, līdz ar to kļūstot mazāk konkurētspējīgas. Turklāt šo preču ražošana izmaksas būs samērā zemas, jo izdevumi ražošanas uzsākšanai ir zemākas nekā attīstītās Rietumu valstīs kā arī darba spēks salīdzinoši lēts un viegli apmācams. Bet kas gan var būt labāks, kā uzsākt ražošanu valstī, kurai ir trīs lielas ostas pie Baltijas jūras.

Esmu pārliecināts, ka ar šiem piemēriem ir iespējams pamatoti paredzēt, ka Latvijai paveras plaši ceļi, kas var nodrošināt tās ekanomisko uzplaukumu. Tikai jāatceras, ka mums jādara viss iespējamais, lai saglabātu stabilitāti Baltijas jūras reģionā, jo katrs liels politiskais satricinājums apdraud Latvijas drošību, līdz ar to - ekanomisko uzplaukumu(vismaz kā suverēnai valstij).

Izmantotā literatūra.

Latvija pasaules politikā: iespējas un ierobežojumi.

            Izdota: Latvijas Ārpolitikas institūts. Rīga, 1995.gads.

LATVIJAS UNIVERSITĀTE

RĪGAS HUMANITĀRAIS INSTITŪTS

Politikas zinātnes fakultātes 1.kursa

studenta Māra Ančeva

kontroldarbs

Tēma: Latvija pasaules politikā.

                                                             Pasniedzēja: doc. Žanete Ozoliņa

1998.g.

  

---

[1] 1nodaïa. G.Ðtamers. mazas valsts jçdziens un pçtîjumi starptautisko attiecîbu teorijâ:îss apskats. 12.lpp.

[2] Dati iegûti no Latvijas interneta tîkla, informâcijâ par Latviju. Iedzîvotâju skaits uz 1996.g.janvâri.

[3] 2.nodaïa. A.Ozoliòð. Latvija - maza valsts Eiropas droðîbas sistçmâ. 22.lpp.

[4] 2.nodaïa. A.Ozoliòð. Latvija - maza valsts Eiropas droðîbas sistçmâ. 23.lpp.

[5] 3.nodaïa. Daina Bleiere. Mazas valsts ârpolitiskâ autonomija. 34.lpp.