Administratīvie pārkāpumi uzņēmējdabībā


 



Rīga 1998.



Ievads




            Ikdienā gandrīz katrs cilvēks sastopas ar uzņēmējdarbību gan iepērkoties, gan braucot ar sabiedrisko transportu un daudzos, daudzos citos viedos. Tā kā ar kārtīgi termiņos un godīgi nomaksāto nodokļu summu kā arī ievērojot katra uzņēmēdarbības veida atbildības iestāšanos nepieļaušanu vien ir par maz, tad ir vērts noskaidrot, kādi vēl uzņēmējdarbības pārkāpumu viedi vēl pastāv, lai nepieļautu kāda pārkāpuma ietāšanos.
Darbam par pamatu esmu izmantojusi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu un LR likumus, kā arī tiesu praksi administratīvo pārkāpumu lietās, kā arī lietās, kas izreit no administratīvi tiesiskajā attiecībā.


1.    Administratīvie pārkāpumi (AP)

“Par AP atzīstama prettiesiska, vainojama (ar nodomu vai aiz neuzmanības izdarīta) darbība vai bezdarbība, kura apdraud valsts vai sabiedrisko kārtību, īpašumu, pilsoņu tiesības un brīvības vai noteikto pārvaldes kārtību un par kuru likumā paredzēta administratīvā atbildība(AA).”[1]


1.1 AP izdarīšana ar nodomu

“AP atzīstams par izdarītu ar nodomu, ja persona, kas to ir izdarījusi, ir apzinājusies savas darbības vai bezdarbības prettiesisko raksturu, paredzējusi tās kaitīgās sekas un vēlējusies vai apzināti pieļāvusi šo seku iestāšanos.”[2]

Piemērs, Ceļu Policija aptur vieglo automašīnu un lūdz uzrādīt vadītājam dokumentus, vadītājs to nedara, vēlāk policists palūdz vadītāju izkāp no automāšinas – vadītājs atkal nepakļaujas.

            Tātad – vadītājās apzinās savu prettiesisko rīcību un pieļauj šo seku (nepakļaušanos) iestāšanos.






1.2 AP izdarīšana aiz neuzmanības

“AP atzīstams par izdarītu aiz neuzmanības, ja persona, kas to ir izdarījusi, ir apzinājusies savas darbības vai bezdarbības kaitīgo seku ietāšanās iespēju, kaut gan tā varēja tās paredzēt”.[3]

Piemērs, Autovadītājs brau pa Rīgu ar ātrumu 70 km/h, pie luksafora apstājoties viņš nepaspēj nobremzēt un ieskrien iepriekšējai mašīnā.

Tātad – autovadītājs ir apzinājies, ka brauc ātrāk nekā var, taču domāja, ka paspēs nobremzēt.



2.    LR APK noteiktie AP u/d.


AP u/d nosaka LR APK 166.2 – 166.8. panti

            166.2 pants nosaka, ka par u/d uzsākšanu bez reģistrēšanas vai bez īpašas atļaujas (licences), ja tās nepieciešamību nosaka likums vai MK not. “par u/d veikšanu” pārkāpjot licencē minētos nosacījusmus, vai par u/d  turpināšanu pēc licences atņemšanas, anulēšanas vai  tās termiņa izbeigšanās vai uzņēmuma izslēgšanu no UR –
            uzliek naudas sodu no 200 – 250Ls, konfiscējot  ar AP izdarīšnu saistītos rīkus un priekšmetus.

            Piemērs,
            166.3 pants nosaka, par reģistrējamo grozījumu nepieteikšanu, par nepareizu ziņu sniegšanu vai iesniedzamo ziņu slēpšanu, par uzņēmuma darbības izbeigšanas nepieteikšanu UR un likviditātes ziņojuma neiesniegšanu Laikrakstam “Latvijas Vēstnesis”(LV) vai UR amatpersonu likumīgo rīkojumu nepildīšanu –
            uzliek naudas sodu no 200 – 250Ls, atņemot tiesības uz visa veida u/d.

            166.4 pants paredz, ka par uzņēmuma reģistrācijai nepieciešamo dokumentu neiesniegšanu, kā arī par u/d nepamatotu ierobežošanu vai kavēšanu, ja to ir izdarījusi amatpersona –
            uzliek naudas sodu līdz 100Ls, atņemot tiesības ieņemt noteiktus amatus vai bez tā.

            166.6 pants nosaka, ka par uzņēmuma likumos noteikto grāmatvedības kārtošanas nosacījumu, gada pārskatu un statistikas pārskatu sastādīšanas kārtības neievērošanu, info savlaicīgu neiesniegšanu attiecīgajām valsts institūcijām –
            uzliek naudas sodu no 100 – 150Ls
Par izvairīšanos no šā panta pirmajā daļā norādīto info vai dokumentus –
            uzliek naudaas sodu no 100 – 250Ls.

            166.7 pants nosaka, par atteikšanos vest oficiālas sarunas par darba koplīgumu vai slēgt saskaņotu darba koplīgumu, kā arī par koplīguma noteikumu rupju neizpildi –
            uzliek naudas sodu no 50 – 100Ls.

            166.8 pants paredz, ka par izvairīšanos no mantas obligātas apdrošināšanas vai fiktīvu ziņu sniegšanu, izdarot mantas apdrošināšanu –
            izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu līdz 50Ls.

Šie seši pārkāpumi neaptver visus AP, kas saistīti ar u/d , lai gan pāršķirstot APK var atrast ne vienu vien pārkāpumu, kuru iespējams piemērot pie u/d

            Piemēram, APK 166 pants nosaka soda naudu no 100 – 150Ls par nodarbošanos ar individuālo darbu bez patenta vai reģistrācijas apliecības, vai arī ir paredzēts sods par kases aparātu lietošanas noteikumu neievērošanu. Šie pārkāpumi ir minēti kā pārkāpumi tirdzniecībā un finansu jomā. Neviļus rodas jautājums: Ko tad APK sastādītāji ir sapratuši ar vārdu “U/d”? Šī vārda  skaidrojums ir atrodams likumā par”u/d”, un likuma 1. pants nosaka, ka u/d ir ilgstoša un sistemātiska ekonomiska darbība un kapitāl ieguldīšana, kas vērsta uz preču ražošanu, realizāciju, darbu izpildi, tirdzniecības pakalpojumu sniegšanu, nolūkā gūt peļņu. Tas nozīmē, ka kodeksa sastādītāji nav īsti sapratuši vai arī nav painteresējušies, ko tad īsti nozīmē vārds “U/d”.

           

3.    AP novēršanas līdzekļi

Šie līdzekļi ir vērsti uz to, lai samazinātu AP.
            Visbiežāk Eiropas kontinenta valstīs lietotie administratīvie piespiedu līdzekļi ir:

1.      Eksekutīvais sods[4] - sods, ko administratīvās varas orgāns var uzlikt par viņa rīkojumu nepildīšanu.
Šā piespiedu līdzekļa labā īpašība – daudzos gadījumos pietiek ar piedraudēšanu vien.
Parasti ir naudas sods.

            Piemērs, jebkuram pārkāpumam ir paredzēts sods, tātad paskatoties, pie, APK var uzzināt kādus sodus var saņemt, pārkāpjot kādu likuma normu.

2.      Tiešie administratīvie spaidi – pielieto gadījumā, kad kļūst nepieciešama administratīvās varas tieša iejaukšanās adresāta rīcībā un parādās kā spaidu pielietošana pret adresāta mantu vai personu.[5]

Piemēram, soda naudas uzlikšana vai administratīvo pārkāpumu saistītā priekšmeta konfiskācija.

3.      Izpildīšana uz adresāta rēķina – noteiktā laikā neizpildītu publisku pienākumu administratīvās varas orgāns liek par samaksu izdarīt trešai personai uz adresāta rēķina, t.i. vajadzīgo summu no adresāta piedzen spaidu kārtā un samaksā darba izpildījusi trešā persona.[6]

Piemēram, ziemas laikā ēku, kuras pieder uzņēmumam, jumti ir apsniguši, no apsnigušā jumta sniegam krītot, var savainot cilvēku, tāpēc ar likumu ir noteikts, ka jumti ir jānotīra, bet uzņēmums savu ēku jumtus netīra, tiesai vajadzētu šo lietu uzticēt veikt kādai jumtu tīrīšanas firmai, vēlāk šīs firmas rēķinus par jumtu tīrīšanu piestāda uzņēmumam, kuram šie rēķini ir jāmaksā.

            Arī Latvijas primās brīvvalsts laikā pazina visus trīs šos AP novēršanas līdzekļus, taču šodien pielieto tikai pirmos divus, kaut gan tieši trešais ir pats iespaidīgākais, jo kurš gan uzņēmējs gribēs, lai viņam piesūta rēķinu, gadījumā, ja šo pārkāpuma notikšanas nepieļaušanu viņš varēja izdarīt pats vai par lētāku samaksu.

4. Problēmas

Pastāv vairākas, bez iepriekšminētajām, problēmas, kas saistītas ar administratīvajiem pārkāpumiem:

1. Saskaņā ar LR APK, sankcijas par izdarītajiem noziegumiem bieži vien ir nesamērīgas;

Piemēram, policijas darbinieks civilajā apģērbā aptur automašīnu un lūdz, lai viņu aizved uz kādu noteiktu vietu, automašīnas vadītājs piekrīt, sasnieguši noteikto vietu pasažieris – policists, vadītājam piedāvā simbolisku samaksu par vešanu, vadītājs pieņem. Tad policijas darbinieks konstatē, ka automašīnas vadītājs nodarbojas ar pasažieru pārvadāšanu ar atlīdzību, un nosaka, ka vadītājs nodarbojas ar taksometru pakalpojumiem bez licences, policists sastāda protokolu, kuru aizsūta uz tiesu, lai uzliktu sodu, kas saskaņā ar APK 166.2. pantu ir 200-250Ls, konfiscējot ar AP saistīto priekšmetu – automašīnu. Bet var gadīties, ka vadītājs tikai vienu reizi ir aizvedis un pieņēmis samaksu, piem. benzīna summas vērtībā, tas vēl nemaz nenozīmē, ka vadītājs ir viecis ilgstošu un sistemātisku darbību – nodarbojies ar u/d.

            2. Līdz 17.06.1998 gadam par AP nevarēja sodīt juridisku personu, tagad ir izdarīti grozījumi, kas atļauj uzlikt juridiskām personām sodu par AP līdz 10 000Ls[7]. Tas ir labi no vienas puses, jo nu vadītājs vairāk sāks domāt par to ko dara viņš vai vīņa padotie, bet no otras puses, ja ‘juridiskai personai uzliek šādu sodu, tas to var novest līdz maksātnespējai. Bet, ja tiesnesis ir pieļāvis kļudu? Pirmās instances tiesas spriedumi nav pārsūdami.

            3. Līdz šo grozījumu pieņemšanai un to spēkā stāšanās brīdim uzliktie sodi pēc Muitas kodeksa vai Akcizēto preču pārvaldes noteikumiem bija daudz lielāki nekā pēc APK, kā arī par vienu un to pašu pārkāpumu sodu grib uzlikt kā APP tā arī APK. Var rasties pat paradoksālas situācijas.

            4. Pēc APK 37. panta administratīvo sodu var uzlikt ne vēlāk kā divus mēnešus no pārkāpuma izdarīšanas dienas.
Ir vajadzīgs pagaidu noregulējums līdz lēmuma pieņemšnai, jo ko darīt gadījumā, ja pārkāpums ir saistīts ar precēm, kuras ātri bojājas. Vēlāk var izrādīties, ka zaudējumi, kuri radušies precēm, kas ātri bojājas, šo divu mēnešu laikā, ir jāatmaksā no valsts līdzekļiem pamatojoties uz likumu “Par u/d” 29.pantu.

            Piemēram, Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas lieta Nr. 2-2495/97, kad Akcizēto preču pārvaldes licencēšanas komisija 08.08.1997 lēmumu Nr 72 atcēla licenci, bet ar 1997. gada 14. augusta Lēmumu Nr 73 atcēla savu lēmumu Nr 72. Ja lēmums Nr 72 bija nepamatost, tad kuram būtu jāsedz radītie zaudējumi?

            5. Cilvēki nezin savas tiesības, var pārsūdzēt tiesas lēmumu, bet tas ir jāizdara 10 dienu laikā no lēmuma pieņemšanas dienas.[8]

            6. Apgabaltiesas spriedumi nav pārsūdzami.

            7. APK nav paredzēti un nemaz nav iespējams paredzēt visus gadījumus noregulēt ar tiesību normām, iestrādājot to risinājumus normu tekstos, t.i., lai cilvēkam būtu tikai jāuzšķir noteiktais likuma pants, tas jāizlasa un tad uzreiz kļūtu skaidrs, kas un kā darāms. Šāds priekšstats bija pazīstams tiesību teorijā kā “tiesību pozitīvisms”, un bija izplatīts Eiropā 18. gadsimtā. Labākais piemērs varētu būt Prūsijas 1794. gada Vispārējais tiesību kodekss, kurā bija ap 17 000 pantu, kodeksa autori domāja, ka kodekss aptver visus iespējamos dzīves gadījumsu, piem., tur bija noteikts, kas jādara mātei, ja bērns no rīta raud. Taču pēc kodeksa izdošanas reālajā dzīvē radās jautājumi, kas nebija tieši saistīti ar kodeksā aprakstītajiem. Pie mums bieži tiesību normas interpretē tikai no gramatiskā viedokļa, kaut gan papildus ir jāņem vērā arī vēsturisko (tiek mēģināts saprast, ko likumdevējs savā laikā ar šo normu mēģinājis saprast), sistemātisko (attiecīgā norma tiek saistīta ar citām normām), jēgas un mērķa metodi (nosaka kāds mērķis ar šo normu ir jāsasniedz, pie tam laika gaitā tas var mainīties).

            8. Sastopams, ka pašvaldība ir izdevusi licences noteiktajai u/d veikšanai, kaut gan tai licences nav vajadzīgas.

            9. Nav ieviesti visi līdzekļi, lai pilnībā vai vairums gadījumu novērstu pārkāpumus u/d.

            10. Ko darī šādā situācijā: Centrāltirgū ļoti bieži no dažiem cilvēkiem dzird: “Spirķik, sigareti.”. Tā kā viņi šādu darbību veic ilgstoši un sistemātiski, nolūkā gūt peļņu, tad viņu darbība, saskaņā ar likumu “Par u/d”būtu klasificējama kā u/d bez licences (u/d vaikšanai, kas saistās ar alkoholu saturošu dzērienu izplatīšanu, kā arī ar tabakas izstrādajumu izplatīšanu ir vajadzīga licence), saskaņā ar APK 166.2 pantu sods ir 200 – 250Ls un priekšmetu konfiskācija, bet šos cilvēkus pēc šā panta pie atbildības neviens nesauc, bet gan pēc APK 167. panta par sīko huligānismu, kurā ir noteikta soda nauda 25 – 50Ls apmērā vai arī piemēro administratīvo arestu uz laiku līdz 15 diennaktīm, tāpēc, ka parasti šiem nelikumīgajiem darboņiem neesot naudas. Iespējams, ka tā ir lābāk, ka vismaz 15 dienas viņi nevienam neuzbāzīsies, bet toties šajā  gadījumā viņu prece paliek pie viņiem un pēc 15 dienā savu darbu var turpināt.


Secinājumi un priekšlikumi.


1.      Vajadzētu izvērtēt un diferensēt sodu sankcijas, lai tās nav ne par lielu, ne mazu.

2.      Visbiežāk lietotais administratīvais sods ir naudas sods, to vienmēr lieto kā pamatsodu. APK atļauj tam būt fiziskām personām no 1 līdz 250Ls, bet juridiskām personām līdz 10 000Ls

3.      Beidzot ir pieņemti grozījumi APK, kas nosaka, ka ASodu var uzlikt arī juridiskām personām.

4.      Juridiskas personas sodīšanas ar makīmālo sodu to var novest līdz maksātnespējai, bet pirmās instances tiesas spriedumi nav pārsūdzami.

5.      Nedrīkst pieļaut, ka sodu par AP vienlaikus var uzlikt vairākas institūcijas.

6.      Ir jāsastopas ar likumizpildes organizāciju vai amatpersonu slikto orientēšanos jeb zemo zināšanu līmeni likumdošanā.

7.      Jāceļ ierēdņu, amatpersonu, kuri pieņem un izpilda likumus, kvalifikācija.

8.      Jāveicina pilsoņu zināšanu līmeņa celšana par savām tiesībām.

9.      APK daļā par Pārkāpumiem U/d nav ietverti visi pārkāpumi, kas saistās ar u/d. Kā arī APK un likumā par u/d nav vienādas definīcijas u/d.

10. APK nav alfabētiskā rādītāja, un bieži nācās sastapties ar “u.c. likumos noteiktajos gadījumos” vai “u.c. likumos “nenorādot atsauces ne uz pantiem, ne citiem likumiem, kas ļoti apgrūtina darbu ar APK.

11. Vajadzētu noteikt pagaidu noregulējumu līdz lēmuma pieņemšanai.

12. Ir gadījumi, ka pašvaldības izdod licences u/d, kurai tādu nemaz nevajag.

13. Ekspansīvā soda labā īpašība – daudzos gadījumos pietiek ar piedraudēšanu vien.

14. LR likumdošanā vajadzētu ieviest arī izpildīšanu uz adresāta rēķina.



[1] LR APK /Rīga: - valsts sia”TIC”,1997, 9. pants
[2] LR APK /Rīga: - valsts sia”TIC”,1997,10. pants
[3] LR APK /Rīga: - valsts sia”TIC”,1997,11.pants
[4] Ievads administratīvo tiesību zinātnē, Dišlers K., prof.Dr. jur., Rīgā, Latvijas Universitāte, 1938.g.,220.lpp.
[5] Turpat, 221.lpp.
[6] Turpat, 221.lpp.
[7] Grozījumi APK, pieņemti 17.06.1998.
[8] LR APK /Rīga: - valsts sia”TIC”,1997,281. pants

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru