Tiesības Austrijā

Austrija

Atrodas centrālajā Eiropā. Teritorija – 83.9 tūkst. km². Galvaspilsēta – Vīne. Iedzīvotāju skaits – 7.8 miljoni, no tiem ~ 98 % vāciski runājoši austrieši. Pēc teritoriālās iekārtas – federācija, kas sastāv no 9 zemēm.

Valsts likumdošanas akts – konstitūcija (1920.g.). 1929.g. tika ieviestas nozīmīgas izmaiņas un kopš tā laika saucas – “1920.gada Federālais konstitucionālais likums 1929.g. redakcijā”. Pēc valsts pārvaldes formas – parlamentāra republika. Politiskais režīms – demokrātisks.

Valsts varas orgānu sistēma.

Likumdošanas vara - Divpalātu federālā sanāksme. Galvenā palāta – nacionālā padome tiek ievēlēta aizklātās proporcionālās vēlēšanās. Sastāv no 183 cilvēkiem, pilnvaru laiks - četri gadi. Nacionālās padomes lēmumi tiek pieņemti ar vienkāršu balsu vairākumu ar ne mazāk kā 1/3 locekļu piedalīšanos.

Otra palāta – federālā padome, kuras sastāvā ir 63 cilvēki, - ir federālo zemju pārstāvniecības orgāns. Katra zeme izvirza deputātu skaitu, kas ir proporcionāls attiecīgās zemes iedzīvotāju skaitam.

Svarīgākos jautājumus palātas apspriež kopīgi.

Likumdošanas iniciatīvas tiesības piemīt nacionālās padomes un federālās valdības locekļiem. Bez tam nacionālās padomes izskatīšanai jānodod jebkurš priekšlikums, ko nosūta 100000 vēlētāju (tautas iniciatīva). Likumprojekts sākumā tiek izskatīts nacionālajā padomē, pēc tam tiek nodots federālās padomes izskatīšanā. Federālā padome vai nu atbalsta likumprojektu vai arī pamatoti iebilst. Iebildums tiek nodots nacionālajai padomei astoņu nedēļu laikā. Ja nacionālā padome vēlreiz nobalso par sākotnējo projektu ar ½ savu locekļu piedalīšanos, likums tiek pieņemts. Bez tam federālā padome nevar iebilst pret nacionālās padomes lēmumu, kas attiecas uz viņu reglamentu, kā arī pret finansiāla rakstura jautājumu kārtību. Visiem federālajiem likumiem jābūt apstiprinātiem ar prezidenta parakstu. Pēc konstitūcijas ir iespējams vēl viens likumu pieņemšanas veids – referenduma veikšana. Šajā gadījumā likumprojekts kļūst par likumu, ja par to nobalso vairākums iedzīvotāju, kas piedalās balsošanā.

Valsts galva – prezidents. Tiek ievēlēts uz sešiem gadiem uz vispārējo vienlīdzīgo tiešo vēlēšanu tiesību pamata. Konstitūcija nosaka, ka atkārtota ievēlēšana tiek pieļauta tikai vienreiz. Prezidenta pilnvarās ietilpst kārtējās un ārpuskārtas parlamenta sesijas sasaukšana, parlamenta atlaišana; viņš ieceļ valsts ierēdņus, piešķir profesionālās pakāpes, piešķir izņēmuma kārtas atlaides, piemaksas un pensijas, prezidentam ir apžēlošanas tiesības un viņš var mīkstināt sodu, pārstāv Austriju attiecībās ar citām valstīm, pieņem vēstniekus. Tomēr prezidents savas funkcijas īsteno uz valdības priekšlikuma pamata, un visus viņa lēmumus jāparaksta federālajam kancleram vai attiecīgajam federālajam ministram. Par savu darbību prezidents atbild federālās sanāksmes priekšā.

Augstākā valsts vara piemīt federālajai valdībai. Tā sastāv no kanclera – valdības galva, vicekanclera un citiem ministriem, kuru skaits ir nepastāvīgs. Kancleru ieceļ prezidents, pārējos ministrus – prezidents pēc kanclera ieteikuma. Šajos posteņos tiek izvirzītas tikai personas, kam ir tiesības tikt ievēlētiem nacionālajā padomē. Kaut arī valdības locekļi nevar būt nacionālās padomes locekļi, viņiem ir tiesības piedalīties tās sēdēs, citu palātu sēdēs un jebkuras palātas komitejās. Valdības locekļi par savu darbību atbild nacionālās padomes priekšā. Neuzticības izteikšanas gadījumā valdība pārtrauc savas pilnvaras. Bez tam likumā paredzētajos gadījumos prezidents var atlaist valdību vai atlaist atsevišķus tās locekļus.

Katrai federālajai zemei ir sava konstitūcija, parlaments un valdība. federālā Konstitūcija regulē kompetences sadalījumu starp federāciju un zemēm, pie tam federālās varas labā, kam piemīt visai lielas pilnvaras.

Tiesiskā sistēma

Vispārējais raksturojums

Austrija pieder pie Romāņu – Ģermāņu tiesību saimes. Mūsdienu tiesību sistēmas pamati tika ielikti XVIII gadsimtā, imperatores Marijas Terēzes laikā, kad Austrijas impērijā ietilpstošo atsevišķo apgabalu daļējo tiesību un federālo vadītāju patstāvīgo jurisdikciju vietā sāka formēties vienota likumdošana un centralizēta tiesu sistēma. Kopš 1753. gada sākās valsts kodeksa projekta gatavošana, kas balstījās uz Romas tiesību principiem, bet ņemot vērā arī dabisko tiesību doktrīnu. Darbs pie šī projekta ar pārtraukumiem turpinājās vairākus desmitus gadu un tika pabeigts 1811.g. ar kopējā valsts nolikuma pieņemšanu. Tas ir viens no svarīgākajiem dokumentiem buržuāzisko valstisko tiesību vēsturē: tajā bija sistematizēti un rūpīgi izstrādāti tādi svarīgākie institūti, kā fizisko un juridisko personu tiesiskais stāvoklis, īpašums, līgumi, pienākumi, atbildība, mantojums kā arī ģimenes tiesību jautājumi u.c.

Kopējais valsts nolikums ietekmēja likumdošanas attīstību valstīs, kuras agrāk bija iekļautas Austrijas impērijā un citās valstīs (Ungārija, Rumānija, Dienvidslāvija, Grieķija, Šveice).

1803. g. Austrijā tika izdots pirmais buržuāziskais Kriminālkodekss, izplatīts jaunā redakcijā 1852. g. uz visām Austrijas impērijas zemēm.

1849. g. tika pieņemta valsts vēsturē pirmā konstitūcija. Pēc Austro – ungāru impērijas sabrukuma 1920. g. tika pieņemta konstitūcija, kas kļuva par nozīmīgu notikumu pasaules konstitucionālisma vēsturē. Tai skaitā, viņa pirmo reiz pasaulē nodibināja konstitucionālo tiesu un pasludināja starptautiskās tiesības par nacionālās tiesību sistēmas sastāvdaļu. Austrija kļuva par federālo republiku. 1994. gadā Austrija iestājās Eiropas savienībā.

Pašreiz pamata tiesību avots Austrijā ir likumdošanas un citi normatīvie akti. Austrijā ir nekodificēta konstitūcija, kas sastāv ne tikai no konstitucionāliem likumiem, bet arī no neskaitāmām konstitucionālām normām, kas iekļautas parastos likumos. Pēc Austrijas juristu uzskaites, Austrijas konstitūcija 1990. g. sastāv no vairāk kā 500 dažādiem elementiem, ieskaitot starptautiskos aktus. Tā, ar konstitucionālo normu spēku valstī iedalīta Eiropas cilvēktiesību konvencija 1950. g.

Izšķirošā loma tiesību regulēšanā ir federālajai likumdošanai. Civiltiesību un krimināltiesību, tiesu sistēmas un tiesas procesa  jautājumi tiek risināti tikai ar federālajiem likumiem. Saskaņā ar 1920.gada konstitucionālo likumu federācijas pārziņā ir kopējo likumdošanas principu uzstādīšana, bet zemju pārziņā – konkretizējošu likumu izdošana tādos jautājumos, kā sociālais nodrošinājums, publiskās iestādes, kas ārpus tiesas atrisina konfliktus, zemes reforma, darba tiesības. Federācija un zemes var savā starpā slēgt līgumus savas kompetences ietvaros, kuri arī tiek uzskatīti par tiesību avotu.

Nozīmīgs tiesību avots ir Austrijas konstitucionālās tiesas lēmumi, kas pieņemami konstitucionālās kontroles kārtībā un, kam faktiski ir normatīva raksturs.

Civiltiesības un ar tām saistīto nozaru tiesības

Civiltiesību pamats Austrijā ir 1811. g. vispārējais Civillikums ar visai būtiskām izmaiņām.

Tika ieviesta privāttiesību komercializācija, kas ietvēra tendences pielāgot vispārējo privāttiesību nolikumu jaunajām rūpniecības un finansu prasībām.

Pamata korekcijas nolikumā tika ieviestas pēc nacistiskā režīma sabrukuma: no jauna tika ieviesta nodaļa par adoptāciju (1960. g.), pieņemts likums par jaunu reglamentāciju ārlaulības bērnu tiesiskajā stāvoklī 1970. g., tiesiski pielīdzinot likumīgā laulībā dzimušajiem, pieņemts likums par jaunu reglamentāciju vecāku un bērnu attiecībās 1977. g., kas bija vērsts uz bērna tiesiskā statusa ģimenē uzlabošanu, un citi akti.

Vispārējo privāttiesību nolikuma būtisks papildinājums ir arī atsevišķi normatīvie akti – nomas likums (1929), par zemes īpašumu (1955), par īpašumtiesībām uz dzīvojamo platību (1975 un 1978), un īpaši likums par patērētāju aizsardzību (1979), kas būtiski paplašināja pilsoņu tiesības, aizstāvot viņu intereses pret negodīgiem uzņēmējiem un komersantiem. Par šī virziena turpinājumu Austrijas likumdošanā kļuva likums par atbildību par nekvalitatīvu produkciju 1988. g., saskaņā ar kuru produkcijas ražotājam vai importētājam jāatlīdzina zaudējumi pilsoņu dzīvībai, veselībai vai īpašumam.

Par tirdzniecības tiesību pamata avotu Austrijā tiek izmantots 1897. gada vācu tirdzniecības nolikums, kas sāka darboties 1938. g. kā Austrijas tirdzniecības kodekss. Liela nozīme saimniecisko attiecību regulēšanā ir pēdējo desmitgažu likumdošanas aktiem: likums par vekseļiem (1955), par apdrošināšanu (1958), par karteļiem (1959), par akcijām (1965).

Savu spēku saglabā 1895. g. pieņemtais un vairākkārt izmainītais privāttiesību procesuālais kodekss.

Darba attiecības Austrijā tiek regulētas ar normatīvo aktu kompleksu, kā arī ar kolektīviem līgumiem, kas noslēgti starp strādnieku pārstāvjiem un uzņēmējiem, un kuru noslēgšanas kārtība un nosacījumi tiek reglamentēti ar likumdošanu. Starp nozīmīgākajiem aktiem šajā jomā ir arī darba attiecību likums 1974. g. un kolektīvo darba līgumu likums 1974. g. Attiecībā pret Austrijas uzņēmumiem darbojas ražošanas ieteikumi ievērojot darbinieku faktoru. Pēdējo desmitgažu likumdošana ņem vērā darbaspēka nodarbinātību un mobilitāti.

Austrijā izveidojās attīstīta sociālās aprūpes sistēma, kas tika finansēta no uzņēmēju un darbinieku iemaksām, kā arī no budžeta līdzekļiem. Tā regulē invalīdu un vecuma pensiju izmaksu, slimības un bezdarba pabalstus, veicina dzimstības pieaugumu ar ģimenes pabalstu izmaksām.

Kopš 1984. gada Austrijas pilsoņu pamata konstitucionālo tiesību pārziņā tika iekļauta apkārtējās vides aizsardzība. Atbildība par apkārtējās vides aizsardzības noteikumu pārkāpšanu tiek regulēta vai nu federālā līmenī (ūdeņu, mežu un zemju izmantošana), vai arī atsevišķo zemju līmenī. Atsevišķa normatīvā akta šajā sfērā pagaidām nav.

Krimināltiesības un process

Ievērojamu lomu Austrijas kriminālās likumdošanas vēsturē ieņem 1768. gada kriminālkodekss, kas ieguvis nosaukumu “Tereziāna” – par godu Austrijas imperatorei. Turpmākajās desmitgadēs Austrijas impērijā tika veiktas vairākkārtējas kriminālās likumdošanas reformas, gan palielinot, gan samazinot atbildību par noziegumiem.

1803. g. tika izdots kriminālkodekss, kas kļuva par pamatu Austrijas likumdošanai šajā jomā, bet pēc reformas 1852. g. tika izplatīts visā impērijas teritorijā. Pēc Austro – Ungārijas sabrukšanas šis kodekss palika spēka ne tikai pašā Austrijā, bet arī vairākās jaunizveidotajās valstīs. Pēc sava stila un satura 1803. g. kriminālkodekss no sākuma, kā arī 1852. g. redakcijā pauda klasisko buržuāzisko skolu tiesību idejas. Turpmāk tajā ne vienreiz vien notikušas reformas, tas ticis papildināts un izmainīts. 1867. g. tika atcelti miesas sodi, piesiešana pie kauna staba, iekalšana važās, pilsoņa tiesību atņemšana.

1945. g. sākās gatavošanās pilnīgai Austrijas kriminālās likumdošanas reformēšanai, kura tika pabeigta 1974. g. ar jauna kriminālkodeksa pieņemšanu. 1974. g. kriminālkodekss – vizuāla liberālo un sociāldemokrātisko koncepciju izpausme mūsdienu Rietumu krimināltiesībās. No tā ir izslēgti tie akti, kas nav bīstami valsts interesēm, īpašumam vai pilsoņiem, būtiski samazinātas sankcijas par daudziem noziegumiem, īslaicīga brīvības atņemšana nomainīta ar naudas sodu utt. Kodeksā tika iekļautas daudzas, bet ne visas kriminālo tiesību normas, kas agrāk bija iekļauti citos krimināllikumam tuvos likumos. Nāves sods tika atcelts 1950. g.

Kriminālprocesa jautājumus sākotnēji Austrijā regulēja kriminālkodekss (1803. g.), bet 1850. g. redakcijā tie tika izslēgti, pēc kā tika pieņemts atsevišķs krimināli - procesuālais kodekss. 1848 – 1849 gadu revolucionāro notikumu laikā kriminālās tiesas sistēmā notika būtiskas izmaiņas. galvenās no tām – zvērināto tiesas ieviešana un kriminālprocesa reforma. 1850-to gadu laikā tika atcelts zvērināto piesēdētāju institūts un tika pieņemts krimināli - procesuālais kodekss (1853), kurā tika atjaunoti daudzi 1803. g. elementi. Uzlabojumi notika tikai ar decembra konstitūcijas (1869) pieņemšanu, kad Austrijā tika atjaunots zvērināto piesēdētāju institūts un pieņemts jauns krimināli - procesuālais kodekss (1873), kas saturēja daudzus progresīvus principus. Īpaši arhaisks bija kriminālās tiesas process kara tiesā, kas līdz 1912. g. saglabājās bez izmaiņām kopš Marijas Terēzes valdīšanas. 1975. g. vispārējo kriminālās likumdošanas reformu laikā tika pieņemts jauns krimināli - procesuālais kodekss.

Pašreiz Austrijā neeksistē zvērināto tiesa. Vidēja smaguma noziegumu izskatīšana notiek divu profesionālu tiesnešu un divu piesēdētāju kolēģijā. Smagāku noziegumu izskatīšanā piedalās 8 profesionāļi.

Tiesu sistēma

Austrijā saskaņā ar konstitūciju eksistē trīs augstākie tiesu orgāni – konstitucionālā, administratīvā un augstākā tiesa.

Konstitucionālā tiesa izskata strīdus starp federālajām zemēm un to strīdus ar federālo varu, strīdus par tiesu un administratīvo orgānu kompetenci, kā arī sūdzības jautājumos par konstitūcijas likumu atbilstību un pieņemto lēmumu likumību utt. Konstitucionālā tiesa sastāv no priekšsēdētāja, viņa vietnieka, 12 locekļiem un 6 to aizvietotājiem. Par konstitucionālās tiesas dalībnieku var kļūt citu tiesu tiesneši, augstākie ierēdņi un universitāšu profesori, kuri šajā laikā saglabā savus pienākumus. Lietas tiek izskatītas vai nu pilnā sastāvā vai arī piecu vai deviņu tiesnešu kolēģijā.

Administratīvā tiesa izskata sūdzības par vadības orgānu lēmumiem, par prettiesisku varas izmantošanu, nodarot zaudējumus pilsoņiem, kā arī citos jautājumos. Tiesa pieņem sūdzības tikai pēc tam, kad sūdzības iesniedzējs jau zaudējis visas iespējas tikt apžēlotam administratīvajās iestādēs. Par administratīvās tiesas locekļiem tiek nozīmēti tiesneši un kompetenti ierēdņi, kas pārstāv dažādas federālās zemes. Lietas parasti tiek izskatītas piecu tiesnešu kolēģijās, reizēm triju vai deviņu.

Augstākā tiesa vada vispārējo tiesu sistēmu. Tā ir augstākā instance civilajās un krimināllietās, izskata kasācijas sūdzības. Lietas parasti tiek izskatītas piecu, reizēm triju vai 11 tiesnešu, vai pilnā sastāvā.

Kā “otrās instances tiesa” iestājas federālās zemes augstākā tiesa. Tādas tiesas eksistē četrās pilsētās – viena tiesa uz divām – trim zemēm. Tās izskata sūdzības par spriedumiem un zemāk stāvošo tiesu lēmumiem un parasti ietilpst senāta sastāvā no trim profesionāliem tiesnešiem.

Kā “pirmās instances tiesas” iestājas federālo zemju tiesas. Viņu kompetencē ir pirmās instances krimināllietu izskatīšana noziegumiem, par kuriem tiek piespriesta brīvības atņemšana ilgāk par 6 mēnešiem, kā arī civillietas. Neskatoties uz savu nosaukumu, šī tiesa izskata arī sūdzības par zemāku līmeņu tiesu spriedumiem un lēmumiem. Pirmās instances krimināllietas šajā gadījumā izskata viens tiesnesis, ja sods nepārsniedz brīvības atņemšanu uz trim gadiem. Pretējā gadījumā lietu izskata divu profesionālu tiesnešu un divu piesēdētāju sastāvā. Īpaši smagu noziegumu izskatīšanai, kur piespriež mūža ieslodzījumu vai ilglaicīgu cietumsodu, tiesas sastāvā ietilpst trīs tiesneši un 8 zvērinātie piesēdētāji. Pirmās instances tiesas kompetencē ietilpst civillietas ar naudas sodu virs 30 šiliņi, kā arī atsevišķas nemantiska rakstura lietas. Atkarībā no prasības summas un citiem apstākļiem lietas izskata viens tiesnesis patstāvīgi vai arī trīs tiesnešu senāta sastāvā. Austrijā vienīgā tirdzniecības tiesa atrodas Vīnē, tajā tiek izskatīti saimnieciska rakstura strīdi, tai skaitā visas ar bankrotu saistītas lietas.

Tiesu sistēmas zemākais posms Austrijā ir ap 200 iecirkņa tiesas. Katrā no tām kompetences robežās tiek izskatītas maznozīmīgas krimināllietas un civillietas (tai skaitā par aizbildniecību, adoptāciju, strīdi par nomu u.c.).

Austrijā eksistē arī specializētās tiesas, kas neietilpst kopējā sistēmā. Tās, pirmkārt, ir darba lietu tiesas, kurām jāizšķir konflikti starp uzņēmējiem un darbiniekiem ar to pārstāvju piedalīšanos (likums par šīm tiesām tika pieņemts 1946. g.), tāpat arī šķīrējtiesa sociālās apdrošināšanas jautājumos, kas izšķir konfliktus šajā jomā saskaņā ar kopējo sociālās apdrošināšanas likumu (1955). Vīnē darbojas patenta tiesa, kas pieņem lēmumus par lūgumiem atzīt patentu par spēkā neesošu. Tā sastāv no profesionāliem juristiem un dažādu jomu tehnikas speciālistiem.

Tiesas ieceļ vai nu valsts prezidents (trīs augstākos tiesu orgānus), vai arī valdība pēc tieslietu ministrijas ieteikuma. Konstitūcija tiesnešiem garantē neatcelšanu no amata un aizliedz pārcelt citā amatā bez viņa piekrišanas.

Prokuratūra ir pakļauta tieslietu ministrijai. Prokurori uztur apsūdzības krimināllietās un aizstāv valsts intereses citās pirmās instances tiesas lietās (nepieciešamības gadījumā arī iecirkņa tiesās). Galvenie prokurori izpilda atbilstošās funkcijas otrās instances tiesās, bet ģenerālprokurors – Austrijas prokuratūras vadītājs – augstākajā tiesā. Visas zemākstāvošās prokuratūras ir pakļautas augstākajām un izpilda to norādījumus.

Krimināllietu izmeklēšanu veic policija prokuratūras uzraudzībā. Tomēr telpu kratīšanai vai aizdomās turamā aizturēšanai policijai 48 stundu laikā jāiegūst atbilstošās tiesas sankciju. Nopietnāku noziegumu izmeklēšanai norīko izmeklēšanas tiesnesi (šo funkciju pilda viens vai vairāki tiesneši pirmās instances tiesā).

Krimināllietās kā aizstāvji (pušu pārstāvji civillietās) iestājas tikai personas, kas ir iekļautas advokātu sarakstā. Tāds saraksts tiek sastādīts katrā otrās instances tiesā un katru gadu tiek atjaunots. Apsūdzētajam, kas nevar atļauties nolīgt advokātu, tiesa var nozīmēt bezmaksas aizstāvi.