APCIETINĀJUMS KĀ DROŠĪBAS LĪDZEKLIS

IEVADS

Arvien lielāku nozīmi un aktualitāti to valsts iestāžu darbībā, kas nodarbojas ar noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanu un krimināllietu iztiesāšanu, ieņem cilvēku personības brīvību un viņu pamattiesību aizsardzība. Patiesības noskaidrošanai katrā krimināllietā ir jābūt pakārtotai apstākļiem, lai šajā procesā neciestu personu tiesības, brīvības, likumiskās intereses. Mūsu sabiedrībā, kas soli pa solim atrodas ceļā uz patiesi tiesisku valsti, šādam uzdevumam vajadzētu būt pilnībā atrisināmam. Nolūkā atklāt noziedzīgus nodarījumus, noskaidrot to izdarījušās personas, dažreiz rodas nepieciešamība ierobežot viņu tās vai citas konstitucionālās tiesības. Un valstij gadījumos, ja citu noziedzīgu nodarījumu atklāšanas iespēju nav, ja savādāk nav iespējams atlīdzināt nodarīto kaitējumu, sodīt vainīgo vai pārtraukt noziedzīgo darbību, neatliek cita iespēja, kā piemērot citus valsts piespiedu līdzekļus. Kriminālprocesam, salīdzinot ar visām tiesībās zināmajām procedūrām, ir visspilgtāk izteikts piespiedu raksturs. Pamatos procesuālā piespiešana attiecas vai, pareizāk sakot, ir virzīta pret tādiem procesa dalībniekiem kā aizdomās turētais un apsūdzētais. Šeit, pirmām kārtām, ir jānosauc kriminālprocesuālā aizturēšana, apcietinājums, kā arī pārējie Latvijas kriminālprocesa kodeksā paredzētie drošibas līdzekļi. Tā kā drošibas līdzekļu (sevišķi apcietinājuma) būtībā ir saskatāms valsts piespiedu raksturs, kas skar personas konstitucionālo tiesību ierobežošanu, jautājumam par apcietinājuma kriminālprocesuālo reglamentāciju Latvijas likumdošanā ir sevišķi aktuāla nozīme.

APCIETINĀJUMA KĀ DROŠĪBAS LĪDZEKĻA JĒDZIENS

Juridiskajā literatūrā apcietinājumu bieži sauc arī par arestu vai iepriekšējo ieslodzījumu. Kopējais ir brīvības atņemšana un izolācija no sabiedrības. Tomēr atšķirība pastāv. Tātad vispirms apcietinājums ir likumdošanā paredzēts drošības līdzeklis. Tas ir arī pats smagākais no visiem drošības līdzekļiem, jo pilnīgi ierobežo apsūdzētā iespējas pārvietoties pēc paša gribas, kā arī visdziļāk ietekmē tās personas intereses, kurām piemērots šis drošības līdzeklis.

Apcietinājumu kā drošības līdzekli drīkst pielietot tikai lietās par noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem likumā kā sods paredzēta brīvības atņemšana.[1] Tas nozīmē, ka šo drošības līdzekli var pielietot ne visās krimināllietās. Apcietinājumu kā pašu stingrāko drošības līdzekli vajag pielietot tikai tajos gadījumos, kad neviens cits drošības līdzeklis nevar nodrošināt to mērķu sasniegšanu: sekmīgu noziedzīga nodarījuma atklāšanu un izmeklēšanu, savlaicīgu noziedzīgās darbības pārtraukšanu un noziedznieka izolāciju no sabiedrības.

Apcietinājumu var piemērot apsūdzētajam, tiesājamajam vai, izņēmuma kārtā, aizdomās turētam. Ja apcietinājums piemērots pirms apsūdzības celšanas, apsūdzība jāceļ ne vēlāk kā desmit dienu laikā no apcietinājuma piemērošanas brīža; ja apcietinājums izraudzīts attiecībā pret personu, kas tiek turēta aizdomās tādā noziedzīgā nodarījumā, kura izskatīšana piekrīt apgabaltiesai, apsūdzība pret šo personu jāceļ ne vēlāk kā trīsdesmit dienu laikā no apcietinājuma piemērošanas brīža. Ja apsūdzība šajā laikā netiek celta, tad drošības līdzeklis ir jāatceļ.

 Sevišķa kārtība ir tad, ja apcietinājumu kā drošības līdzekli piemēro nepilngadīgajiem. To var darīt tikai, ja tas nepieciešams saistībā ar nozieguma smagumu, nepilngadīgā personību vai atkārtotu likumpārkāpumu.

KPK ir noteikts personas neaizskaramības princips. Katru cilvēku drīkst apcietināt tikai uz attiecīgā tiesas vai tiesneša lēmuma pamata.

KPK 11. panta 2. daļa uzliek par pienākumu prokuroram nekavējoties atbrīvot katru personu, kam nelikumīgi atņemta brīvība vai kas tiek turēta apcietinājumā ilgāk par likumā vai tiesas spriedumā paredzēto laiku. Tas nozīmē, ka personu var apcietināt tikai likumā paredzētos gadījumos un likumā noteiktajā kārtībā. Arī citus drošības līdzekļus var pielietot tikai likumā paredzētos gadījumos un kārtībā.

Kriminālprocesuālais likums ir radījis apsūdzētajam garantijas, kuras nodrošina to, ka apsūdzētajam netiks nelikumīgi atņemta brīvība, pielietojot apcietinājumu kā drošības līdzekli, kā arī nodrošina apsūdzētā tiesību un likumisko interešu ievērošanu.

Kriminālprocesuālās garantijas izpaužas:

·      apcietinājuma piemērošanas likumības un pamatotības iemeslu stingrā reglamentācijā;

·      pienākumā obligāti ievērot likumā paredzētos personas neaizskaramības ierobežojuma termiņus;

·      apcietinājuma piemērošanas procesuālās kārtības bezierunu nodrošināšanā;

·      nevainīguma prezumcijas ievērošanā un nepieļaujamībā pierādīšanas pienākumu uzlikt apsūdzētajam, aizdomās turētajam.

Savukārt iepriekš minēto garantē:

·      apcietinājuma likumība un pamatotība;

·      apcietināšanas piemērošana tikai patiesas nepieciešamības gadījumos;

·      nepieļaujamība pielietot pret apcietinātām personām līdzekļus, kuru mērķis ir sagādāt fiziskas ciešanas vai pazemot cilvēka cieņu;

·      noteikumu ievērošana, apcietināto atbrīvojot gadījumā, ja drošības līdzeklis atcelts, grozīts vai sakarā ar apcietinājuma termiņu izbeigšanos;

·      prokurora uzraudzība par likumības ievērošanu apcietinājuma vietās;

·      prokurora uzraudzība, tiesas un resorkontrole pār apcietināto.[2]

Svarīgi ir norobežot un saprast atšķirību, kas ir apcietinājums kā drošības līdzeklis, un kas ir brīvības atņemšana un aizdomās turētā aizturēšana.

Tātad pirmām kārtām atšķirīgi ir mērķi, personu loks, kam var piemērot apcietinājumu, kam brīvības atņemšanu. Jāatzīmē, ka atšķirīgi ir arī termiņi. Apcietinājuma termiņš pirmstiesas izmeklēšanas laikā nevar būt ilgāks par vienu gadu un sešiem mēnešiem (nepilngadīgajiem tas nevar pārsniegt sešus mēnešus).

Apcitinājumu kā drošības līdzekli drīkst piemērot tikai ar tiesneša lēmumu, taču, nosakot kā sodu brīvības atņemšanu, darbojas lietu izskatīšanas pamatprincips - koleģitāte.

Atšķirība starp apcietinājumu kā drošības līdzekli un brīvības atņemšanu kā soda veidu ir saskatāma arī apcietināto un ar brīvības atņemšanu notiesāto turēšanas režīmā.

Personas, kas notiesātas ar brīvības atņemšanu, sodu izcieš cietumos. Personas, kurām kā drošības līdzeklis piemērots apcietinājums, tā pielietošanas laikā atrodas izmeklēšanas cietumos.

Apcietinājums kā drošības līdzeklis pēc spēkā esošās likumdošanas atšķiras no kriminālprocesuālās aizturēšanas, un proti - kriminālprocesuālajā likumdošanā aizturēšana ir reglamentēta atsevišķi.

Apcietinājums atšķiras arī no administratīvā aresta, kuru piemēro par administratīvajiem pārkāpumiem. Administratīvo arestu tāpat kā apcietinājumu piemēro rajonu (pilsētas) tiesa (tiesnesis), taču to var lietot tikai uz laiku līdz piecpadsmit diennaktīm. Administratīvo arestu - atšķirībā no apcietinājuma - nevar piemērot sievietēm grūtniecības stāvoklī, sievietēm, kurām ir bērni vecumā līdz 12 gadiem, un personām, kuras nav sasniegušas 18 gadu vecumu, kā arī 1. un 2. grupas invalīdiem.[3]

Apcietinājums atšķiras arī no pārējiem drošibas līdzekļiem. Piemēram, paraksts par dzīves vietas nemainīšanu. Šeit jau ir acīmredzama atšķirība. Apsūdzētā brīvība netiek tik ļoti ierobežota.

Nedaudz savādākās attiecībās ir apcietinājums un personiskais galvojums, nepilngadīgā nodošana pārraudzībā un karavīra nodošana karaspēka daļas pavēlniecības pārraudzībā. Apcietinājuma gadījumā tā mērķi tiek panākti, izolējot personu no sabiedrības; atstājot personu brīvībā, drošības līdzekļu piemērošanas mērķi mēģināts sasniegt, izmantojot morālo ietekmēšanu vai trešo personu autoritāti (galvinieki, vecāki, aizbildņi).

Salīdzinot apcietinājumu ar drošības naudu, jāsecina, ka tai ir ne mazāka iedarbība. Šāda nauda nosakāma no vienas līdz divsimt LR noteiktajām minimālajām mēnešalgām.

Apcietinājums atšķiras no mājas aresta un nodošanas policijas uzraudzībā pēc personiskās brīvības ierobežojuma,kā arī pēc apstākļiem, kādos atrodas persona, kam piemērots drošības līdzeklis.

Apcietinājuma piemērošanas kārtība

Pamats apcietinājuma piemērošanai ir tāds pats kā pārējiem drošības līdzekļiem. Taču reizē ar to apcietinājuma pielietošana ir saistīta ar noteiktām īpatnībām. Kriminālprocesa likumā nav minēti speciāli apstākļi (izņemot sankciju) apcietinājuma kā drošības līdzekļa izraudzīšanai. Pietiek tikai ar krimināllikuma sankciju, kas paredz brīvības atņemšanas sodu, lai likumā paredzētais procesu virzītājspēks varētu piemērot apcietinājumu. Tātad būtībā, izraugoties drošības līdzekli, par kritēriju tiek ņemts Latvijas KPK 72. pants: “Izlemjot jautājumu par drošības līdzekļa piemērošanu un izraugoties vienu no drošības līdzekļiem, izziņas izdarītājs, prokurors un tiesa (tiesnesis) ņem vērā izdarītā nozieguma smagumu, apsūdzētā vai tiesājamā personību, varbūtību, ka apsūdzētais vai tiesājamais izvairīsies no izmeklēšanas un tiesas vai traucēs patiesības noskaidrošanu, kā arī apsūdzētā vai tiesājamā nodarbošanos, vecumu, veselības stāvokli, ģimenes stāvokli un citus apstākļus”.[4]

Nepilngadīgajiem apcietinājumu var piemērot tikai izņēmuma gadījumā, ja tas nepieciešams nozieguma smaguma vai nozieguma atkārtotas izdarīšanas dēļ.[5] Izraugoties pret nepilngadīgo tādu drošības līdzekli kā apcietinājums, nav jāsaprot, ka noziedzīga nodarījuma smagums vai tā atkārtota izdarīšana ir vienīgie priekšņoteikumi. Ļoti svarīgi ir noskaidrot nepilngadīgā personību, tā uzvedību, attiecības ar skolu, ģimeni utt.

Lai pareizi varētu pielietot šo drošības līdzekli, jānoskaidro arī tādi apstākļi kā izdarītā noziedzīgā nodarījujma sekas, tā izdarīšana ar sevišķu cietsirdību, uzvedība pēc noziedzīga nodarījuma izdarīšanas, iespēja, ka var turpināties noziedzīgās darbības utt.

Apcietinājums pret nepilngadīgo ir jāpielieto tikai tādos gadījumos, kad nav iespējams pielietot citu drošības līdzekli.

Apcietinājumu kā drošības līdzekli drīkst piemērot tikai apsūdzētajam, bet izņēmuma gadījumā arī personai, ko tur aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, un aizdomās turētajam. Apsūdzētā gadījumā ir skaidrs, ka drošības līdzekli var izraudzīties tikai tad, kad persona ir saukta pie kriminālatbildības uz pietiekamu un pārliecinošu pierādījumu pamata.

Kriminālprocesuālajā literatūrā ir sastopams uzskats, kādos gadījumos aizdomās turētajam, ja ir ticami dati, kaut arī nav pamata celt apsūdzību, bet dati ir pārliecinoši, lai turētu aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, var piemērot kā drošības līdzekli apcietinājumu:

·      ja personu tur aizdomās smaga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā;

·      ja uz personas vainu norāda nopietni dati;

·      ja tikai nekavējošs personas apcietinājums ir vienīgais efektīvais līdzeklis sekmīgai izmeklēšanas nodrošināšanai.

Literatūrā ir sastopams arī cits precīzāks un pilnīgāks uzskats. Drošības līdzekļa, arī aresta piemērošana līdz apsūdzības uzrādīšanai ir likumīga, ja :

·      personu tur aizdomās smagā noziedzīgā nodarījumā;

·      uz personas vainu norāda nopietni pierādījumi;

·      apsūdzību nevar uzrādīt, jo nepieciešams noskaidrot daudzus lietas apstākļus, pārbaudot lietā savāktos faktus un precizēt kvalifikāciju.

Domājams, ka arī iepriekš minētais uzskaitījums nav pilnīgs. Par pamatkritēriju jāņem apstāklis, ka personu nevar atstāt brīvībā sakarā ar to, ka tā var izvairīties no izmeklēšanas, traucēt patiesības noskaidrošanu lietā,turpināt noziedzīgo darbību, bet prokuroram nav vēl pietiekamu pierādījumu, lai sauktu personu pie kriminālatbildības.

Tātad pamats apcietinājuma kā jebkura drošības līdzekļa izvēlei jāmeklē faktiskajos datos, kas liecina par iespēju izvairīties no tiesas un izmeklēšanas vai traucēt patiesības noskaidrošanu lietā, vai arī noziedzīgās darbības turpināšanu vai izvairīšanos no sprieduma izpildes.Taču blakus šiem faktiskajiem datiem uzmanība jāpievērš arī uz tādu apstākli, kā agrāk izraudzītā drošības līdzekļa neievērošana, kas arī var būt pamats apcietinājuma izvēlei.[6]

Apcietinājumu, kā drošības līdzekli drīkst pielietot tikai ar tiesneša lēmumu, kas pieņemts uz prokurora vai izziņas izdarītāja uzrādīto materiālu pamata, ja nepieciešams, apcietināmās personas klātbūtnē. Pieņemot lēmumu par apcietinājuma piemērošanu, tiesnesis iepazīstas ar izziņas izdarītāja vai prokurora uzrādītajiem materiāliem un uzklausa minēto amatpersonu paskaidrojumus, ja nepieciešams - arī aizdomās turētā vai apsūdzētā un viņa aizstāvja paskaidrojumus. Tā kā apcietinājuma piemērošanas iniciatīva izriet no attiecīgā procesa virzītāja - izziņas izdarītāja vai prokurora, domājams, ka procesa virzītājspēkam būtu pareizi griezties pie tiesneša ar rakstveida iesniegumu, kurā būtu redzama apcietinājuma izraudzīšanas motivācija, jo krimināllietā ir jābūt redzamam, kāpēc iziņas izdarītājs un prokurors uzskata par nepieciešamu apcietinājuma piemērošanu.

Starp apcietinājuma piemērošanas nosacījumiem centrālo vietu ieņem apsūdzētās (aizdomās turētās) vai tiesājamās personas nodarbošanās, vecums, veselības stāvoklis, ģimenes stāvoklis. Obligāti noskaidrojams, vai apcietināmā persona nav pieskaitāma to personu grupai, kuru apcietināšanai ir paredzēta speciāla kārtība (tiesneši, prokurori,deputāti).

Apcietinājuma grozīšana un atcelšana

Drošības līdzekli atceļ, ja tas ir nelikumīgi piemērots vai turpmāk vairs nav nepieciešams, vai groza, aizstājot ar stingrāku vai vieglāku, ja to prasa lietas apstākļi.

Drošības līdzekli atceļ vai groza ar tā izziņas izdarītāja, prokurora vai tiesneša (tiesas) lēmumu, kura lietvedībā atrodas krimināllieta, bet izziņas izdarītāja vai prokurora nelikumīgi piemēroto drošības līdzekli var atcel arī amatā augstāks prokurors.[7]

Drošības līdzeklis tiek izraudzīts tikai tad, ja ir pierādīts kaut viens no apstākļiem, kas paredzēts KPK 68. pantā, kā arī ievērojot 72. panta noteiktos apstākļus. Ja kriminālās tiesvedības gaitā šie apstākļi izmainās, tad arī var grozīt vai pavisam atcelt. Piemēram, pret apsūdzēto izraudzīts paraksts par dzīves vietas nemainīšanu, bet apsūdzētais slēpjas. Šajā gadījumā pareizi būtu grozīt iepriekšējo drošības līdzekli pret stingrāku, un proti, pret apcietinājumu.

Apcietinājuma grozīšana vai atcelšana var notikt pēc apcietinātā, viņa aizstāvja vai radinieku iniciatīvas, kā arī pēc attiecīgā procesa virzītājspēka ierosmes, kura lietvedībā atrodas lieta.

Apcietinājums tiek atcelts visos gadījumos, kad krimināllieta tiek izbeigta vai aizdomās turētajam 10 dienu laikā (30 dienu laikā apgabaltiesām piekritīgajos noziedzīgos nodarījumos) nav iespējams celt apsūdzību, kā arī, ja beidzies apcietinājuma termiņš.

Pirmstiesas izmeklēšanā tiesneša (tiesas) piemēroto drošības līdzekli (apcietinājums, mājas arests) atceļ vai groza tikai ar prokurora motivētu lēmumu, atsevišķos gadījumos arī tiesa.

Apcietinājuma termiņi

Kriminālprocesuālais likums nosaka konkrētus termiņus, cik ilgi apsūdzētais var atrasties apcietinājumā. Par apcietinājuma termiņa sākumu uzskatāma personas faktiskā aizturēšana, bet, ja tā nav bijusi aizturēta, apcietināšanas diena.

Kā teikts Latvijas KPK 77. pantā pirmstiesas izmeklēšanas laikā apcietinājums nedrīkst būt ilgāks par diviem mēnešiem. Ja nav iespējams pabeigt pirmstiesas izmeklēšanu un prokuroram nav pamata grozīt drošības līdzekli, tiesnesis šo termiņu drīkst pagarināt līdz vienam gadam un sešiem mēnešiem uz prokurora iesnieguma un uzrādīto lietas materiālu pamata, ja nepieciešams - pieaicinot apcietāmo, viņa aizstāvi, bet likumā noteiktos gadījumos - arī likumisko pārstāvi. Termiņa turpmāka pagarināšana nav pieļaujama; pēc tā izbeigšanās apcietinātā persona nekavējoties jāatbrīvo.

Apcietinājuma termiņu var pagarināt tikai uz motivēta lēmuma pamata, norādot šajā lēmumā konkrētus iemeslus, kāpēc krimināllietas izmeklēšana nav pabeigta noteiktā laikā.

Apcietinājuma termiņā tiek ieskaitīts laiks, kuru apsūdzētais, aizdomās turētais pavada ārstniecības iestādē, ja viņš tur ievietots, lai izdarītu tiesmedicīnisku vai tiesu psihiatrijas ekspertīzi, kuru noteicis izmeklētājs. Apcietinājuma termiņš izbeidzas ar to brīdi, kad lieta tiek nosūtīta tiesai. Tas laiks, kad lieta atrodas tiesā, apcietinājuma termiņā netiek iekļauts.

Laiku, kas izlietots visu apsūdzēto un viņu aizstāvju iepazīstināšanai ar krimināllietas materiāliem, neieskaita tā apcietinājuma termiņā, kas piemērots kā drošības līdzeklis. Ja lieta teik nosūtīta papildizmeklēšanai un nav pamata grozīt drošības līdzekli, apcietinājuma termiņu nosaka tiesa, bet tas nedrīkst būt ilgāks par vienu mēnesi. Šādā gadījumā apcietinājuma termiņu aprēķina no brīža, kad lietu saņēmusi prokuratūra.

Apcietinātā persona nekavējoties jāatbrīvo arī tad, ja apcietinājuma termiņš pārsniedz krimināllikumā noteikto maksimālo brīvības atņemšanas soda termiņu, ko tiesa var piespriest par noziedzīgu nodarījumu, kura izdarīšanā šī persona apsūdzēta.

Nepilngadīgajiem apcietinājuma termiņus var pagarināt tikai izņēmuma gadījumos un tikai attiecībā pret nepilngadīgajiem, kas apsūdzēti smagos noziedzīgos nodarījumos. Termiņa pagarināšana pieļaujama tikai līdz sešiem mēnešiem. Pagarinot apcietinājuma termiņu nepilngadīgajiem, ja tas pārsniedz divus mēnešus, krimināllietas materiāli tiesnesim jāuzrāda 10 dienas pirms šī termiņa notecējuma.

Ja izmeklēšanas laikā aapsūdzētais izdarījis jaunu noziedzīgu nodarījumu, par kuru likumā paredzēts brīvības atņemšanas sods, viņam sakarā ar to kā drošības līdzekli var piemērot apcietinājumu.

Pēc izmeklēšanas pabeigšanas, ja apcietinājuma termiņš pagarināts līdz likumā paredzētajam maksimālajam termiņam, krimināllietas materiāli ne vēlāk kā vienu mēnesi pirms šā termiņa izbeigšanās uzrādāmi apsūdzētajam un viņa aizstāvim, lai viņi varētu ar tiem iepazīties.

Tiesneša lēmumu par apcietinājuma kā drošības līdzekļa termiņa pagarināšanu var pārsūdzēt tiesai aizdomās turētais, apsūdzētais, viņu pārstāvis vai aizstāvis, kā arī izziņas izdarītājs, kura lietvedībā atrodas kriminālllieta, vai prokurors, iesniedzot blakus protestu.

Persona šādu sūdzību var iesnieg septiņu dienu laikā, kopš brīža, kad tai kļuvis zināms par apcietinājuma termiņa pagarināšanu.

Apcietinājuma pārsūdzības kārtība

Svarīga apsūdzētā un aizdomās turētā garantija ir tiesības pārsūdzēt tiesā lēmumu par apcietinājuma piemērošanu. Tas ir viens no būtiskākajiem soļiem demokrātijas attīstībā kriminālprocesā. Tiesneša lēmumu par apcietinājuma piemērošanu var pārsūdzēt tiesā. To ir tiesīgi izdarīt: apsūdzētais, aizdomās turētais, viņu pārstāvis vai aizstāvis, kā arī prokurors.

Pēc sūdzības izskatīšanas tiesa var pieņemt kādu no šiem lēmumiem:

1.    atstāj tiesneša lēmumu negrozītu un sūdzību noraida;

2.    atceļ tiesneša lēmumu;

3.    groza tiesneša lēmumu.

Tiesas lēmumu paraksta tiesneši un piesēdētāji; atgriežoties tiesu zālē, lēmumu nolasa.

No kriminālprocesa likuma izriet, ka tiesas lēmums ir galīgs un nav pārsūdzams. Sūdzības par apcietinājuma piemērošanu var iesniegt jebkurā pirmstiesas izmeklēšanas brīdi, gan tūlīt pēc apcietinājuma piemērošanas, gan arī pagarinot apcietinājuma termiņu, kā arī jebkurā citā laikā.[8]

Nevainīguma prezumcijas principa darbība apcietinājuma piemērošanā

Nevienu nevar atzīt par vainīgu nozieguma izdarīšana un sodīt, kamēr viņa vaina nav pierādīta likumā noteiktajā kārtība un atzīta ar likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu.[9]

Jebkura drošības līdzekļa pamatā ir attiecīgā procesa virzītāja subjektīvā pārliecība par personas vainīgumu noziedzīgā nodarījumā, kas nepārprotami izvirza nevainīguma prezumcijas principa ievērošanu drošības līdzekļa pielietošanas procesā.

Nevainīguma prezumcijas principa realizācija nodrošina likumības nodrošināšanu kriminālprocesā, personu tiesību un likumisko interešu aizsardzību, aizdomās turētā, apsūdzētā un tiesājamā tiesības uz aizstāvību, kā arī pasargā nevainīgas personas no nelikumīgas un nepamatotas saukšanas pie kriminālatbildības no notiesāšanas.

Lēmumu par apsūdzētā apcietinājumu tiesnesis pieņem tikai tad, ja ir faktiski dati par to, ka viņš var izvairīties no izmeklēšanas un tiesas, traucēt patiesības noskaidrošanu lietā un atrodoties brīvībā, izdarīt jaunus noziedzīgus nodarījumus.

Lēmumu taisnīgums neapšaubāmi atrodas savstarpējā saistībā ar tās amatpersonas likumisko un tiesisko apziņu, kas to pieņem. Tāpēc nepieņemami ir tādi līdzekļi kā meli, vardarbība, draudi un tml. Nav pieļaujama ne fiziska, ne psiholoģiska vardarbība, piemēram, liecību izpiešana apcietinājuma draudu ietekmē.

Nobeigums

Pirmām kārtām gribētos pieminēt izmantoto literatūru, manis izvēlētās tēmas sakarā. Jāatzīst, ka par šo jautājumu lielas literatūras izvēles nav, ja neskaita Ārijas Meikališas darbus, piemēram, grāmata “Apcietinājums”. Diemžēl citu autoru viedokli atrast ir grūti.

Rakstot referātu par tēmu - drošības līdzeklis “Apcietinājums” vairāk uzmanības pievērsu pašam drošības līdzekļa jēdzienam, tā procesuālai piemērošanas kārtībai, salīdzinājumam ar citiem drošības līdzekļiem, apcietinājuma piemērošanas kārtībai, tā grozīšanai un atcelšanai.

Izvēloties šo referāta tematu es nekļūdījos, jo uzzināju daudz jauna, iepazīstoties un apkopojot man pieejamo literatūru.

Manuprāt galvenais kodols visam ir tas, ka apcietinājums kā drošības līdzeklis ir pats smagākais, kurš visvairāk ierobežo cilvēktiesības, tāpēc ir jābūt ļoti uzmanīgiem un kvalificētiem speciālistiem, lai neaizskartu šīs tiesības, ko katrai personai garantē valsts.

Izmantotā litratūra

1. Jākobsone V. Kriminālprocesuālo piespiedu līdzekļu piemērošanas pamats un kārtība // Juristu žurnāls 1995., Nr.1.

2. Latvijas Kriminālprocesa kodeks un tā komentāri. R:1997.

3. Meikališa Ā. Apcietinājums. R:1995.

4. Meikališa Ā. Kriminālprocesuālo terminu skaidrojošā vārdnīca R: 1998.

5. Meikališa Ā. Drošības līdzekļu kriminālprocesuālā reglamentācija Latvijas likumdošanā R:1995.

---

[1] KPK 76.pants, 1.daļa.

[2] Meikališa Ā. Apcietinājums R:,1995., 9.lpp.

[3] Meikališa Ā. Apcietinājums, R:,1995., 15.,16.lpp.

[4] Latvijas KPK 72.p.

[5] Latvijas KPK 76.p.2.d.

[6] Meikališa Ā Apcietinājums R:1995., 19.,20.lpp.

[7] Latvijas KPK 83.p.1.,2.d.

[8] Meikališa Ā. Apcietinājums R:1995., 48.lpp.

[9] Latvijas KPK 19.p.1.d.