apžēlošana un amnestija

Ievads

Nereti šie divi institūti – apžēlošana un amnestija tiek jaukti vai saprasti kā viens, bet kurš viens no otra ir šķirti jēdzieni.

Apžēlošana vēsturē parādījusies kā valsts galvas privilēģija – vai nu likumā paredzētos gadījumos vai pēc sava ieskata – atlaist soda izpildīšanu, vai sodu stipri mīkstināt, vai pārvērst kādā citā soda veidā. “Pārsniedzot tiesības robežas, šī apžēlošana nozīmē piedošanu.”

Pamats šādai privilēģijai bijis tas, ka šāda atsvabināšna no sodaizpaužas valsts galvas absolūtā vara. Tādā veidā šo privilēģiju saprata piemēram, Romā un Francijā līdz franču revolūcijai. Tāpēc kļust skaidrs kādēļ franču revolūcija 1791. gadā atcēla apžēlošnas tiesu: viņa to iznīcināja līdz ar visām ugālijām kā karaliskās varas piedēkli.

Vēlāk izrādijās, ka šāda tiesība ir vajadzīga, neatkarīgi no sevišķu privilēģiju piešķiršanas valsts galvām. Profesors Mincs šādas parādības izskaidrojumu atrod apziņā, ka viss cilvēciskais ir nepilnvērīgs, un tātad likums un tiesāšana ir neskatoties uz vislielāko cenšanos no to oprgānu puses, kas aicināti izdot likumus un tiesāt. Šī tiesība ļoti derīga no tā viedokļa, ka pastāv zināmam korektīvam, kas būtu piemērojams pēc tam, kad visas instances ir izkultas. Ja neskatoties uz visiem procesa noteikumiem, notikusi kļūda vai cita netaisnība, tad jāpastāv beidzamai izejai – apžēlošnai, kuru uztic valsts galvām. Parasti ar lietu iepazīstas speciāla komisija, kas vēlāk dod savu novērējumu. Latvijā tā ir Apžēlošanas padome desmit cilvēku sastāvā. Tā ir Valsts Prezidenta padomdevējs, izskatot uz nāvi notiesāto personu lūgumus. Padomē ir dažādo speciālistu un profesiju pārstāvji : juristi, ārsti, garīdznieki.

Apžēlošna var notikt tikai pēc notiesājoša tiesas sprieduma stāšanās likumīgā spēkā. Apžēlošanai ir individuāls raksturs. Tā var pastāvēt: pilnīgā atbrīvošanā no kriminālsoda; daļēja atbrīvošana no kriminālsoda izciešnas; soda veida mīkstināšana; sodāmības noņemšna.

Līdzās apžēlošanai attīstījusies amnestija. Tāpat kā apžēlošana, amnestija nozīmē varas atteikšanos no savas soda pretenzijas. Amnestija parādās tādā veidā, kad tiek izdots likums, ar ko atbrīvo no soda tos, kas līdz zināmam momentam izdarījusi zināmu karegoriju n/n.

Savā laikā vairāk amnestiju piemēroja attiecībā uz politiskiem noziegumiem. Kad revolucionārās cīņa beidzās un valsts vara savu bija sasniegusi (uzvarējusi vai palikusi pie varas), tad tā gribēja politiskās lietas nodot aizmirstībai. Tapēc arī amnestēja politiskos noziedzniekus. Tagad visbiežāk amnestijas notiek, ņemot vērā humānus apsvērumus, amnestējot tos, kuri noziegumus izdarījuši 1. Reizi, neuzmanības dēļ vai arī kuru noziegums nav bijis smags.

Latvijā nav pieņemts, atšķirībā no citām pasaules valstīm, brīvlaist noziedzniekus valsts svētkos un citās tamlīdzīgās reizēs. Manuprāt 5 amnestijas pēc Latvijas neatkarības atgūšanas ir pietiekami daudz. Tomēr izsludinot amnestiju ir ļoti jauzmanās – pārsteigties nedrīkst. Skatot jautājumu par ieslodzīto cilvēktiesībām, jāņem arī vērā otras puses – sabiedrības tiesības, lai tai nebūtu jācieš no priekšlaikus amnestijām.

Pēc visa iepriekš minētā var noteikt atšķirības starp apžēlošanu un amnestiju. Gan vienā gan otrā gadījumā tiek ņemts vērā humānisma princips izskatot katru lūgumu atsevišķi, apžēlo individuālā kārtā. Apžēlots var tikt jebkurš noziedznieks, kas ir izdarījis jebkuru smagu pakāpes Nn. Turpretī amnestiju piemēro tikai tām personām, kas ir uzskaitītas un par tiem Nn, kas ir noteikti amnestijas likumā. Šeit netiek ņemtas vērā amnestējamo personības.

Tālāk tiks tuvāk apskatīti apžēlošnas likums un visi amnestijas likumi, kā arī atšķirīgās un kopīgās iezīmes.

Noziedznieku pēdējā cerība- amnestija un ……..

 

Notiesāto amnestēšana nekad pie mums nav uzskatīta par pasākumu, kuru vajadzētu skaļi raklamēt. Tādēļ normāls vidusmēra cilvēks par amnestijām būs dzirdējis tikai, kā  PSRS laikos Staļina nāves pasludināja amnestiju, kuru valsts realizējot pārpludināja ar krimināliem tipiem.

Savā darbā es pievēršos amnestijām, amnestijas likumiem, kas pieņemti pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.

Lai Saeima pieņemtu likumu par amnestiju nepieciešms, lai to izskatīšnai iesniegtu vismaz pieci parlamenta deputāti, komisija, UR vai M kabinets –Saeimas Cilvēktiesību  un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs Antons Seiksts skaidro,ka amnestijas esot nepieciešmas kaut vai tāpēc, ka pašlaik Latvijas soda izciešanas vietās ir liela pārapdzīvotība un līdzekļu trūkuma dēļ netiek stimulēta ieslodzīto vēlme laboties. Amnestija palīdz tiem cilvēkiem, kuri stingri nostājušies uz labošnās ceļa un vēlas atgriezties sabiedrībā, taču tikai tiem, kuri nav rūdīti recidivisti.

LR likums par amnestiju (1990.gada 23.oktobrī)

Šis augstākās padomes pieņemtais likums par amnestiju atbrīvoja no soda nepilngadīgos, sievietes, 1. un 2. grupas invalīdus un vīriešus, kuri vecāki par 60. gadiem. Šajā ieslodzīto grupā no cietuma atbrīvoja tos likumpārkāpējus, kuri 1 reizi bija notiesāti par noziegumu, kas pieskaitāmi smago kategorijai. Tajā pašā reizē vēl atlikušo soda izciešnas ilgumu uz pusi samazināja grūtniecēm un sievietēm, kuru audzināšana bija bērni līdz 15 gadiem un kuras bija sodītas ar brīvības atņemšanu par valsts vai sabiedrības mantas izlaupīšanu lielos apmēros vai sevišķi lielos apmēros, piesavinoties, izšķērdējot to vai arī izmantojot dienesta stāvokli.

No soda atbrīvoja arī vīriešus, kuri 1 reizi bija tiesāti par nozieguma izdarīšanu turklāt, ja likuma pārkāpums bija izdarīts neuzmanības dēļ vai ar nodomu, taču noziegums nebija smags.

Šis likums no tālākās soda izciešanas atbrīvoja arī tās personas, kuras 1 reizi notiesātas par valūtas operāciju noteikumu pārkāpšanu, kā arī spekulāciju ar valsts vērībām vai vērstpapīriem. Manuprāt, tas ir diezgan smags pārkāpums šeit likumdevējs ir bijis pārāk humāns, par to arī liecina sods par šādu likumpārkāpumu, brīvības atņemšana uz laiku no 3- 8 gadiem, konfiscējot mantu vai bez tās, obligāti konfiscējot valūtas vērtības un vērstpapīrus. Savukārt likumā ir vēl vesela virkne nosacījumu, kuriem esot nepiemēro amnestiju. Daži no tiem man likās mazsvarīgāki, salīdzinot ariepriekš minēto LPSR kk 81p. 1d  likumpārkāpumu (ņemot vērā to, ka par šo noziegumu piemēroja amnestiju bet par šiem ne), piemēram, izvairīšanās no bērnu uzturēšanas; izvairīšanās no tiesas noteikto līdzekļu maksāšanas bērnu uzturam (alimenti) – LPSR  kk 118 p par ko atbilstoši sodīja ar brīvības atņemšanu – 1. Gadam vai arī piemēro sabiedrības ietekmēšnas līdzekļus. Personu, kas izdarījusi šādu likumpārkāpumu atbrīvoja no soda piemērojot amnestiju. Es, nezinu varbūt likumdevējs uzskatīja, ka alimentu nemaksāšana ir daudz bīstamāks pārkāpums nekā spekulācija ar valūtas vai vērstpapīru, un par šādu pārkāpumu, amnestija nav piemērota. Tāpat arī par kapu apgānīšanu, kas saistīta ar pieminekļa vai citu uz kapa vai kapā atrodošos priekšmetu priekšmetu nolaupīšanu vai arī līķa apgānīšanu, amnestiju nepiemēroja. Tiesa, tas attiecās tikai uz nepilngadīgajiem un sievietēm, kuriem par šiem noziegumiem amnestija nebija piemērota.

Tas ir tikai mans subjektīvais viedoklis, bet tomēr šeit nav nekāda līdzsvara starp šiem noziegumiem. Es nebūt nevēlos tiekt, ka var nemaksāt alimentusun apgānīt kapus, vienkārši izveidojies priekšstats man šķiet nepieņemams.

Protams, tie nebija  vienīgie likumpārkāpumi, par kuriem nepiemēroja amnestiju, to nepiemēroja arī par valsts vai sabiedrības mantas izlaupīšnu, izdarot zādzību vai krāpšanu vai tās izspiešana, jaunpiedzimuša bērna slepkavība, dzimumtieksmes apmierināšana netiklā formā, pederastija, ja tā izdarīta ar vardarbību, ieroču, munīcijas un sprāgstvielu nelikumīgu nēsāšanu, glabāšanu. Kā arī par narkotisko vielu lietošnu, izgatavošanu, iegādāšanos, glabāšanu, pārvadāšanu bez realizēšanas nolūka u.c. noziegumiem. Tāpat arī amnestiju nepiemēroja personām, kuras ļaunprātīgi pārkāpušas režīmu soda  izciešanas laikā, un ar tām personām, kuras pēc likuma pieņemšanas  izdarīja jaunu noziegumu.

Interesanti man vēl likās tas, ka amnestija notiesātajiem ar brīvības atņemšanu, kuri nav izgājuši venērisko slimību pilnu kursu, piemēroja tikai pēc attiecīgā ārstēšānas kursa pabeigšanas. Tas liecina, ka PS piespiedu kārtā pat vajadzēja ārstēties, protams, nav ļaunuma bez labuma tas palīdzēja neizplatīties venēriskajām slimībām.

Jāņem vērā tas, ka likums neattiecās uz papildsodiem, kā arī tā piemērošana nenoņema sodāmību. Piemērojtot likumu par amnestiju, prokurora līdzdalība tiesās ir obligāta. Tāpat arī likums tika piemērots tikai tām personām, kuras ir sodījušas LR tiesas par noziegumiem,kas izdarīti republikas teritorijā līdz likuma pieņemšanai. Neskaidrības var rasties, ko darīja, ja persona sodīta par vairākiem noziegumu izdarīšanu, bet uz šo personu attiecās likuma noteikumi par amnestiju tikai sakarā ar viena nozieguma izdarīšanu. Likumdevējs no šādas situācijas izgāja ļoti vienkārši – amnestija vispār netika piemērota. Tas, manuprāt, ir visai loģisks un pareizs risinājums. Ja jau persona ir izdarījusi un sodīta jau par vairākiem noziegumiem, līdz ar  to ir reālāk, ka tā atkal ķersies pie ierastā.” Tiem, kuriem noziedzīga rīcība kļuvusi par dzīves veidu, sods nebūtu jāatvieglo.*

LR likums par amnestiju (1992.gada 15.janvārī)

Šis likums no soda atbrīvoja tās sievietes,kuras vecākas par 55gadiem (sievietes, kuras līdz likuma stāšanās spēkā dienai sasniegušas 55 gadu vecumu), kā arī grūtnieces un sievietes, kuru audzināšnā atrodas bērni līdz 18 gadu vecumam, sievietēm, kurām nav atņemtas vecāku teisības. Pārējie kritēriji neatšķīrās no 1990. gada 23. oktobra likumu Par amnestiju. Nosacījumi, kad nepiemēroja amnestiju mazliet atšķīrās- izvairīšanās no bērnu uzturēšanas, un kapu apgānīšana (LPSK kk 207. p / 2d) vairs nebija par iemeslu, lai personai nepiemērotu amnestiju. Pārējie ir diezgan līdzīgi pirmajam likumam, kad nepiemēroja amnestiju, vienīgi nāca klāt noziegumi pret republiku - darbība, kas vērst uz varas gāšanu, spiegošana, diversija, aicinājumi vardarbīgi gāzt LR valsts varu utt. Personām, kuras darbojās pret LR neatbrīvoja no soda. Brīvību neatguva arī noziedznieki, kurus tiesa bija atzinusi par īpaši bīstamiem recidīvistiem.

Amnestijas likums (1994.gada 31.martā)

Šā likuma principi ir līdzīgi iepriekšminēto likumu principiem, tomēr šis likums paredz vairāk ierobežojumu personām, kurām amnestiju piemēro, visiem iepriekšminētajiem noziegumiem (1992. gada 15. janvārī), kuriem amnestiju piemēroja nāk klāt vēl noziegumi pret cilvēci, genocīds, noziegumi pret mieru un kara noziegumi, noziegumi pret personu, ieklāujot arī nelikumīgu brīvības atņemšanu, varas un dienests stāvokļa izmantošana, noziegumi pret jurisdikciju - personas saukšana pie kriminālatbildības, zinot, ka nevainīga, nelikumīga sprieduma vai lēmuma taisīšana, un piespiešana dot liecību. Manuprāt, ir skaidrs, ka šeit tiek vairāk ievērotas elementārās cilvēktiesības. To parāda arī tas fakts, ka amnestiju nepiemēroja tiem ieslodzītajiem, kas fiziski aizskāra citus ieslodzītos vai pazemoja viņu cilvēka cieņu. Tāpat arī no soda neatbrīvoja tās personas, kuras agrāk nosacīti pirms termiņa atbrīvotas no soda izciešanas, kā arī kurām agrāk piemērota amnestija vai apžēlošana. Jauks moments šei ir arī tas, ka amnestijas piemērošanai jāsaņem attiecīgās personas piekrišana. Acīmredzams, ka šai likumā ir vairāk ierobežojumu, te var minēt vairāku iemeslus:

1)      varbūt neattaisnojās cerība, ka amnestētie labosies;

2)      par tādiem noziegumiem nevar piemērot amnestiju.

Tomēr fakts paliek fakts- šajā 1994. gada 31. marta Amnestijas likumā ir jauninājumi.

Amnestijas likums (1997.gada 5.decembrī)

Šis likums ievērojami samazina to noziegumu loku, par kuriem nepiemēroja amnestiju. Te netiek vairs minēti noziegumi pret republiku, noziegumi pret personu, pret jurisdikciju, tomēr daži nāk klāt, bet ļoti maz. Tas, ka noziegumi pret republiku bija izslēgti šajā amnestijas likumā varētu būt saistīts ar to, ka Latvijas vara jau bija nostabilizēta, tauta bija pieradusi, un tās pretinieki vairs nekādas darbības neuzsāka, kas būtu vērstas uz valsts varas gāšanu. Savukārt attiecībā uz noziegumiem pret jurisdikciju, acīmredzot to nozīmība arī samazinājās, jo nostiprinoties valsts varai attīsijās arī jurisdikcija, sasniedzot augstāku attīstības un profisionalitātes pakāpi. Iepriekšējos amnestijas likumos nebija, bet šajā ir tas, ka amnestiju nepiemēroja parsonām, kas pēc brīvības atņemšanas iestādes adminstratīvās komisijas lēmuma tika pārceltas pa soda izpiles režīma pastiprināšanu viena cietuma veida ietvaros vai tika pārceltas uz stingrāka režīma cietumu.

….. un apžēlošana

LR Satversmes trešās nodaļas, kas saaucas “Valsts prezidents”, 45. pantā ir noteikts, kad Valsts prezidentam ir tiesības apžēlot noziedzniekus, par kuriem tiesas spriedums ir stājies likumīgā spēkā. Tātad likumdošana apžēlošanu ir uzticējusi ir uzticējusi tikai vienam cilvēkam - Valsts prezidentam. Attiecībā uz apžēlošanu, ko veic Valsts prezidents, likumdošana vairāk neko neparedz. Agrāk apžēlošanu veica A padomes Prezidijs, kas apžēlošanas lūgumus izskatīuja koleģiāli.

Šī gada 7. Jūlijā tika pieņemts Apžēlošanas likums, kura 1. Pants izskaidro apžēlošanas jēdzienu- notiesātas personas pilnīga vai daļēja atbrīvošana no kriminālsoda, doda veida mīkstināšana vai sodāmības atņemšana, ko veic Valsts prezidents. Tātad apžēlošanas rezultātā var tikt noņemta sodāmība, savukārt amnestija sodāmību nenoņem. Arī pati apžēlošana var izpausties 5. veidos:

1)      nāves soda aizstāšana ar mūža ieslodzījumu;

2)      brīvības atņemšanas soda neizciestās daļas aizstāšana ar citu, vieglāku soda veidu;

3)      pilnīga vai daļēja atbrīvošana no pamatsoda izciešanas;

4)      pilnīga vai daļēja atbrīvošana no papildsoda izciešanas;

5)      sodāmības noņemšana;

Tiesības lūgt apžēlošanu ir personai, kura :

1)      izcieš sodu LR;

2)      notiesāta ārvalsts teisā in nodota soda izciešanai LR  bez nosacījuma, ka apžēlošana nav piemērojama;

3)      notiesāta LR un nodota soda izciešanai ārvalstī, ja attiecīgā ārvalsts iestāde ir piekritusi atzīt LR pieņemto lēmumu par personas apžēlošanu;

4)      izcietusi sodu LR

Saskaņā ar apžēlošanas likuma 3. pantu (2) apžēlošanas lūgumu var iesniegt aizstāvis, likumiskais pārstāvis, vecāki, bērni, laulātais. Tātad Valsts prezidentam apžēlošanas lūgumus var iesniegt ne vien notiesātais, viņa aizstāvis vai tuvinieki, bet arī jebkura juridiska vai fiziska persona

Apžēlošanas lūgumu iesniegšanai ir savi termiņi:

1)    apžēlošanas lūgumu var iesniegt pēc tiesas sprieduma stāšanās likumīgā spēkā, izņemot gadījumus, kad persona par smaga via sevšķi smaga nozieguma izdarīšanu noteisāta ar brīvības atņēmšanu;

2)    gadījumos, kad persona notiesāta par smaga nozieguma izdarīšanu, apžēlošanas lūgumu var iesniegt, ja faktiski ir izciesta ne mazāk kā puse no piespriestā brīvības atņemšanas soda.

3)    Gadījumos, kad persona notiesāta par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, apžēlošanas lūgumu var iesniegt, ja faktiski ir izciests ne mazāk, kā 2/3 no piespriestā brīvības atņemšanas soda, bet ja piespriests mūža ieslodzījums – ne mazāk kā 20. gadi no brīvības atņemšanas soda .

Kā notiek  apžēlošana?

Valsts prezidents K. Ulmanis pēc stāšanās amatā 1993. gada decembrī bija parakstījis nolikumu par apžēlošans luģumu izskatīšanas kārību. To izskatīja Valsts prezidenta kancelejā. Šias tad bija arī vienīgais dokuments, saskaņā ar kuru Valsts prezidents un Apžēlošanas dienests strādāja, izskatot apžēlošanas lūgumus.

Ar Apžēlošanas likuma spēka stāšanos dienu (Saeimā likums pieņemts 1998. gada 16. jūnijā) spēku zaudēja arī Augstākās padomes prezidija 1990. gada 27. septembra lēmums “Nolikuma par apžēlošanas lūgumu izskatīšanas kārtību“ apstiprināšanu.

Šis nolikums atšķīrās no tagadējā Apžēlošanas likuma, kas protams, ir pats par sevi saprotams. Šajā nolikumā apžēlošana izpaudās, kā pilnīga vai daļēja atbrīvošana no materiālo zaudējumu  atlīdzināšanas valsts uzņēmumam, iestādēm un organizācijām. Sevišķi bīstamus recidīvistus, ka arī personas, kurām agrāk piemērota amnestija, apžēlošana, nosacīta pirmstermiņa atbrīvošana no soda, soda aizstāšana ar vieglāku sodu u.c. atvieglojumi  apžēloja tikai izņēmuma gadījumā.

Galvenā atšķirība bija tā, ka agrāk apžēlošanu veica LR APP prezidijs. Pirms apžēlošans lūguma iesniegšanas izskatīšanai LR APP to izskatīja LR AP Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu patstāvīgā komisija. Šī komisija varēja noklausīties tiesībaizsardzības iestāžu atzinumus, kā arī notiesāto aizstāvjus un jebkuras citas personas. Ja bija nepieciešams, uz komisijas sēdi varēja izsaukt arī notiesāto. Šeit ir acīmredzms, ka apžēlošanu lēma koleģiāli. Savukārt tagad prezidenta vārds ir noteicošais.

Līdz 1995. gada 1. novembrim Kk 23. panta (pants par sodu) bija noteikts, ka brīvības atņemšanas sodu piespriež noziegumiem- ne ilgāk kā par 15 gadiem. Bet īpašos gadījumos brīvības atņemšana sodu var noteikt arī uz visu mūžu. Formulējums ”uz visu mūžu “ attiecās tikai uz noziegumiempret cilvēci (genocīds), miera, kara noziegumiem. Bet par pārējiem niziegumiem saskaņā ar LKk brīvības atņemšanu varēja piespriest ne ilgāk par 15 gadiem. Apžēlošanas kārībā aizstājot nāves sodu ar brīvības atņemšanu, to varēja noteikt uz laiku ilgāku par 15 gadiem, bet ne vairāk par 20 gadiem. Tātad Valsts prezidents apžēlojot personu, kurai bija piespriests nāves sods un spriedums stājies likumīgā spēkā varēja noteikt brīvības atņemšanu uz 20. gadiem. No 1995. gada 1. novembra Valsts prezidentam ir tiesības aizstājot nāves sodu, kas netiek atcelts, noteikt mūža ieslodzījumu. “tā kā mūža ieslodzījums ir bargāks salīdzinot ar minēto likumā agrāk noteikto brīvības atņemšanas laiku, tad viedokļi dalījās vai arī personām, kas uz nāves sodu notiesātas pirms 1995. gada 1. novembra. bija tiesīgs apžēlošanas kārtībā nāves sodu aizstāt ar mūža ieslodzījumu. Šādas iespējas noliedzēji balstījās uz vistārtazītu tiesību nosacījumu, ka bargākam likumam salīdzinājumā ar agrāk spēkā esošo nav atpakaļ ejoša spēka.

Mēnesī Apžēlošanas dienests saņem apmēram 100 iesniegumus. Visi šie iesniegumi ie attiecīgi jāpārbauda un jāsagatavo materiāli, lai prezidents varētu pieņemt lēmumu: apžēlot kādu personu vai atteikt. Tādēļ sagatavojot apžēlošanas lūgumus vispirms tiek ņemts vērā izdarītā nozieguma smagums, sekas, sabiedriskā bīstamība. Cik lieli ir materiālie zaudējumi? Vai nozieguma rezultātā ir cietis kāds cilvēksvai zaudējis dzīvību? Vai noziegumu izdarījusī persona ir labojusies? Kāds ir šis presonas ģimenes  un veselības stāvoklis? Tādēļ Apžēlošanas dienests kopā ar apžēlošanas lūgumu cenšas prezidentam iesniegt, cik vien iespējams plašu un svarīgu informāciju. Lielu darbu pēc Apžēlošanas lūgum,a materiālu sagatavošanā veic cietuma administrācija. Parasti tiek pieprasīti tiesas spriedumi. Teisas spriedumam ir jābūt pilnīgam, galīgam, neapstrīdamam. Tikai tad Apžēlošanas dienests var izskatīt un sagatavot prezidentam apžēlošanas lūgumu. Ja tomēr rodas šaubas par to, vai spriedumā varētu būt kāda kļuda, pieļauta nelikumība, tad Apžēlošanas dienesta materiālus nosūta izskatīšanai un izlemšanai Augstākās tiesas priekšsēdētājam vai ģenerālprokuroram. Spriedumam ir jābūt, kā mēdz teikt kristāltīram. Tikai tad prezidents var izlemt; vai šīparsona ir apžēlojama vai nav. Bet apžēlošana notiek ļoti reti, tikai izņēmuma gadījumos, ņemot vērā notiesātā personību. Jo ja tiesa ir spriedusi sodu, tad parasti nav pamata uzskatīt, ka šis sods nav taisnīgs. Un notiesātajiem šis sods ir jāizcieš. No Apžēlošanas dienests viedokļa raugoties, Latvijas tiesas strādā objektīvi.

Parsonu , kam piespriests nāves sods nav daudz. Katrs tāds gadījums, kad Augstākā tiesa piespriedusi  nāves sodu, tiek aprakstīts presē. Prezidents nāves sodus izskata vienmēr. Apžēlošanas padome arī ir galvenokārt padomevēji, izskatot uz nāvi notiesāto personu lūgumus.

Līdz nesenam laikam likumā nebija ietverta norma par to, ka Valsts prezidentam ir jāizskata, ka persona noteiktajā termiņā atsakās iesniegt apžēlošanas lūgumu, ja tai ir piespriests nāves sods. Tagad tāda norma ir Apžēlošans likumā ja uz nāvi nosodīta persona atsakās iesniegt apžēlošanas lūgumu, cietuma administrācija par šo faktu sastāda aktu, kuru triju dienu laikā no atteikšanās dienas nosūta Valsts prezidentam. Apžēlošanas lūgumu vai akts par notiesātās personas atteikšanos iesniegt šādu lūgumu aptur sprieduma izpildi līdz Vasts prezidenta lēmuma pieņemšanas brīdim. Tātad tagad ar likumu ir noteikts, ka šādus gadījumus Valsts prezidents nevar atstāt bez izskatīšanas. Tomēr patiesības labad jāpiebilst, ka arī pirms šā likuma Valsts prezidents jautājumu par apžēlošanu izskatīja neatkarīgi no tā vai uz nāvi notiesātais bija iesniedzis apžxēlošanas lūgumu. Šāda norma līdz šim nebija ieverta likumā, taču likums nebija aizliedzis Valsts prezidentam to darīt.

Ir īpaša kārtība, kā tiek sagatavoti materiāli, kas paplidina apžēlošanas lūgumu, īpaši nāves sprieduma gadījumā. Savus atzinumus sniedz Augstākās tiesas priekšēdētājs, ģenerālprokurors, ieslodzījuma vietas administrācija. Izziņu par notiesātās personas veselības stāvokli apstiprina ārsts. Ja nepieciešams Apžēlošanas dienests pieprasa papildus informāciju.

Vēl ar vien nav skaidrs, ko darīt tad, ja cilvēkam piespriež nāves sodu, bet viņš neatzīst sevi par vainīgu. Apžēlošanas dienests tomēr sagatavo šīs lietas prezidentam. Apžēl;ošana prezidentam ir ļoti liela morālā nasta, jo zināmā , mērā viņam nākas izlemt cilvēka likteni. Tāds gadījums, kad ir piespriests nāves sods, bet notiesātais savu vainu neatzīst.

Biežī presē un sabiedrībā tiek iztirzāts jautājums par nāves soda atcelšanu. Manuprāt, uz šo jautājumu nevar atbildēt viennozīmīgi. Kā cilvēks esmu ar visu savu būtību par to, lai nāves sodu neatceltu. Bet, skatoties un redzot tik daudzus nežēlīgus noziegumus, jāsaprot arī noslepkavoto tuvinieku ciešanas un alkas pēc taisnības. Ne jau tādēļ, ka būtu vajadzīga asins atriebība, bet gan ja cilvēks var noslepkavot pat vairākus cilvēkus, tad tomēr domāju, ka slepkava būtu pelnījis augstāko soda mēru. Domāju, ka pagaidām nāves sods varētu pastāvēt vēl neilgu laiku, jo mēs tomēr gatavojamies integrēties Eiropā. Turklāt Eiropā vēl joprojām ir valstis, kurās  likumdošana paredz nāves sodu. Parasti to piespriež par slepkavībām vai arī par noziegumiem kas vērsti pret mieru, cilvēci, genocīda īstenošanu. Tomēr visāpasulē ir ievērojama tendence atcelt nāves sodus.

Nobeigums

Nobeigumā es gribētu parunāt par amnestiju un apžēlošanu no teorētiskā viedokļa. Notiesātā apžēlošanas institūts, ko realizē Valsts prezidents, tāpat, kā amnestija, kas ir LR Saeimas kompetencē, nav krimināliesību institūti, in līdz ar to darbību, realizējot notiesāto apžēlošanas, nosaka kriminālprocesuālais likums. Tiesisko attiecību, kas rodas notiesātās personas apžēlošanas procesā, regulējot LR Satversmi. Tās 45. Pantā teikts, ka Valsts prezidentam ir tiesības apžēlot noziedzniekus, par kuriem tiesas spriedums stājies likumīgā spēkā. Tātad prezidenta darbība – apžēlošanas akts, kas ir juridisks fakts, attiecināms nevis uz krimināltiesībām, bet gan uz citu tiesību nozari- konstitucionālajām tiesībām. Tas nozīmē, ka pastāv būtiska atšķirība starp tiesiskajām attiecībām vienā un otrā gadījumā. Krimināltiesiskās attiecības pamatā ir noziedzīga darbība vai bezdarbība, bet konstitucionāljās tiesībās tiesiskās attiecības pamatā ir prezidenta darbība, kad  viņš realizē apžēlošanas aktu. Tāda tiesiskā attiecība  nerodas nozieguma izdarīšanas brīdī, bet gan apžēlošanas akta izdošanas brīdī, kad tiek realizēta. Satversmes norma, kas dod prezidentam apžēlot notiesāto personu. Par tiesiskās attiecības agrāku rašanās laiku te nevar būt runa, jo spriedums par sodu konkrētai personai krimināllietā stājas spēka tikai kriminālprocesa nobeiguma daļā un tikai tad notiesātajam rodas tiesība griezties pie prezidenta  ar apžēlošanas lūgumu. Bet šāda notiesāta tiesība vēl neveido to tiesisko attiecību, kas ir apžēlošanas akta pamatā, jo nepieciešama tiesiskās atiecības otra subjekta-valsts prezidenta darbība.

            ‘’Saprotams, ka iesniedzot apžēlošanas lūgumu prezidentam, uz šī fakta pamata rodas tiesiska attiecība, bet tā ir procesuāla rakstura.’’Valsts prezidents Apžēlošanas dienesta darbību sakarā ar iesniegto sūdzību un sagatavošanu tās izskatīšanu tās izskatīšanai līdz brīdim,kad prezidents izlemj jautājumu par notiesātā apžēlošanu vai apžēlošanas lūguma noraidīšanu, tāpat kā citu valsts institūciju darbību, regulē citi normatīvie akti. Apžēlošanas akta tiešā izpildīšana turpretī izpaužas prezidenta  darbībā (likuma pieņemšanā), realizējot Satversmes attiecīgo normu.

Krimināltisiskās attiecības pamatā ir prettiesiska darbība vai bezdarbība, kā juridisks fakts un raksturīgi ir tas, ka krimināltiesiskā norma tiek piemērota jau pēc nozieguma izdarīšanas. Un vēlāk kriminālprocesa stadijā tiesa vainīgajai personai piespriež sodu.

Amnestijas un Apžēlošanas problēmām juridiskajā literatūrā ir veltīts ne mazums zinātnisko darbu, taču jautājums par šo aktu tiesisko dabu nav pietiekami izskaidrota.

Pašlaik jurisprudencē ir nostiprinājies viedoklis, ka amnestija attiecas uz valsts likumdošanu un, ka atšķirība no apžēlošanas amnestija ir normatīvs akts. Amnestijas likumos nav grūti pamanīt noteiktu  elementu normatīvismu: amnestiju realizē tiesībaizsargājošie orgāni. Tomēr jebkurš normatīvais akts ienes izmaiņas vai papildina jau esošo, bet amnestijas likumus nemaina vēl jo vairāk arī neatceļ tiesību normas, kas paredz kriminālatbildību par to vai citu noziegumu.

Izmantotā literatūra

P. Mincs “ Krimināltiesību kurss”. Vispārējā daļa. Rīga, 1934.gads

P. Zejiņš “ Krimināltiesību kurss “. Vispārējā daļa . Rīga, 1934.gads

 Periodiskie izdevumi

Neatkarīgā Rīta Avīze. 1996.gada 5. janvāris

Vakara Ziņas. 1996.gada. 31. janvāris

Latvijas Vēstnesis 1995.gada 14. novembris

Diena 1995.gada 9. novembris

Sieviete 1997.gada Nr.2

Vakara Ziņas 1998.gada 10.novembris

Normatīvie akti

LR Satversme. 1992 gada 15.februārī.

LR Likums par amnestiju. 1990 gada 23.oktobrī.

LR Likums par amnestiju 1992.gada 15.janvārī.

Amnestijas likums.1994.gada 24.marts.

Amnestijas likums 1997.gada 5.decembrī.

Krimināllikums

Apžēlošanas likums 1998.gada 16.jūnijs.

Nolikums par apžēlošanas lūgumu izskatīšanas kārtību. 1990. gada 27. Septembrī.